Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Par Eiropas konvenciju par mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzību

1.pants. 1987.gada 13.novembra Eiropas konvencija par mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzību (turpmāk — Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Konvencijā paredzēto saistību izpildi koordinē Zemkopības ministrija.

3.pants. Saskaņā ar Konvencijas 21.panta 1.punktu Latvija nepiemēro tās 10.panta 1.punkta “a” apakšpunktā noteikto aizliegumu šādu šķirņu suņiem:

1) asspalvainajam foksterjeram;

2) gludspalvainajam foksterjeram;

3) krievu medību spanielam;

4) vācu asspalvainajam putnu sunim;

5) vācu īsspalvainajam putnu sunim;

6) vācu medību terjeram;

7) Velsas terjeram.

4.pants. Konvencija stājas spēkā tās 18.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

5.pants. Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.

Likums Saeimā pieņemts 2010.gada 2.septembrī.

Valsts prezidenta vietā
Saeimas priekšsēdētājs G.Daudze

Rīgā 2010.gada 21.septembrī

 

EUROPEAN CONVENTION FOR THE PROTECTION OF PET ANIMALS

Strasbourg, 13.XI.1987

Preamble

The member States of the Council of Europe signatory hereto,

Considering that the aim of the Council of Europe is to achieve a greater unity between its members;

Recognising that man has a moral obligation to respect all living creatures and bearing in mind that pet animals have a special relationship with man;

Considering the importance of pet animals in contributing to the quality of life and their consequent value to society;

Considering the difficulties arising from the enormous variety of animals which are kept by man;

Considering the risks which are inherent in pet animal overpopulation for hygiene, health and safety of man and of other animals;

Considering that the keeping of specimens of wild fauna as pet animals should not be encouraged;

Aware of the different conditions which govern the acquisition, keeping, commercial and non‑commercial breeding and disposal of and the trading in pet animals;

Aware that pet animals are not always kept in conditions that promote their health and well‑being;

Noting that attitudes towards pet animals vary widely, sometimes because of limited knowledge and awareness;

Considering that a basic common standard of attitude and practice which results in responsible pet ownership is not only a desirable, but a realistic goal,

Have agreed as follows:

Chapter I – General provisions

Article 1 – Definitions

1 By pet animal is meant any animal kept or intended to be kept by man in particular in his household for private enjoyment and companion­ship.

2 By trading in pet animals is meant all regular business transac­tions in substantial quantities carried out for profit which involve the change of ownership of pet animals.

3 By commercial breeding and boarding is meant breeding or boarding mainly for profit and in substantial quantities.

4 By animal sanctuary is meant a non‑profit making establish­ment where pet animals may be kept in substantial numbers. If national legislative and/or administra­tive measures permit, such an establish­ment may accept stray animals.

5 By a stray animal is meant a pet animal which either has no home or is outside the bounds of its owner's or keeper's household and is not under the control or direct supervision of any owner or keeper.

6 By competent authority is meant the authority designated by the member State.

Article 2 – Scope and implementation

1 Each Party undertakes to take the necessary steps to give effect to the provisions of this Convention in respect of:

a pet animals kept by a person or legal entity in any household or in any establishment for trading, for commercial breeding and boarding, and in animal sanctuaries;

b where appropriate, stray animals.

2 Nothing in this Convention shall affect the implementation of other instruments for the protection of animals or for the conserva­tion of threatened wild species.

3 Nothing in this Convention shall affect the liberty of the Parties to adopt stricter measures for the protection of pet animals or to apply the provisions contained herein to categories of animals which have not been mentioned expressly in this instru­ment.

Chapter II – Princi­ples for the keeping of pet animals

Article 3 – Basic principles for animal welfare

1 Nobody shall cause a pet animal unnecessary pain, suffering or distress.

2 Nobody shall abandon a pet animal.

Article 4 – Keep­ing

1 Any person who keeps a pet animal or who has agreed to look after it, shall be responsible for its health and welfare.

2 Any person who is keeping a pet animal or who is looking after it shall provide accommodation, care and attention which take account of the ethologi­cal needs of the animal in accordance with its species and breed, in particular:

a give it suitable and sufficient food and water;

b provide it with adequate opportunities for exercise;

c take all reasonable measures to prevent its escape;

3 An animal shall not be kept as a pet animal if:

a the conditions of paragraph 2 above are not met or if,

b in spite of these conditions being met, the animal cannot adapt itself to captivity.

Article 5 – Breed­ing

Any person who selects a pet animal for breeding shall be responsi­ble for having regard to the anatomical, physiologi­cal and behaviou­ral characteristics which are likely to put at risk the health and welfare of either the offspring or the female parent.

Article 6 – Age limit on acquisition

No pet animal shall be sold to persons under the age of sixteen without the express consent of their parents or other persons exercising parental responsibilities.

Article 7 – Training

No pet animal shall be trained in a way that is detrimental to its health and welfare, especially by forcing it to exceed its natural capacities or strength or by employing artificial aids which cause injury or unnecessary pain, suffering or distress.

Article 8 – Trading, commercial breeding and boarding, animal sanctuar­ies

1 Any person who, at the time of the entry into force of the Convention, is trading in or is commercially breeding or boarding pet animals or is operating an animal sanctuary shall, within an appropriate period to be determined by each Party, declare this to the competent authority.

Any person who intends to engage in any of these activities shall declare this intention to the competent authority.

2 This declaration shall stipulate:

a the species of pet animals which are involved or to be involved;

b the person responsible and his knowledge;

c a description of the premises and equipment used or to be used.

3 The above‑mentioned activities may be carried out only:

a if the person responsible has the knowledge and abilities required for the activity either as a result of professional training or of sufficient experience with pet animals and

b if the premises and the equipment used for the activity comply with the requirements set out in Article 4.

4 The competent authority shall determine on the basis of the declaration made under the provisions of paragraph 1 whether or not the condi­tions set out in paragraph 3 are being complied with. If these conditions are not adequately met, it shall recommend measures and, if necessary for the welfare of the animals, it shall prohibit the commencement or continuation of the activity.

5 The competent authority shall, in accordance with national legislation, supervise whether or not the above‑mentioned conditions are complied with.

Article 9 – Advertising, entertainment, exhibitions, competitions and similar events

1 Pet animals shall not be used in advertising, entertainment, exhibitions, competitions and similar events unless:

a the organiser has created appropriate conditions for the pet animals to be treated in accordance with the requirements of Article 4, paragraph 2, and

b the pet animals' health and welfare are not put at risk.

2 No substances shall be given to, treatments applied to, or devices used on a pet animal for the purpose of increasing or decreasing its natural level of perfor­mance:

a during competition or

b at any other time when this would put at risk the health and welfare of the animal.

Article 10 – Surgical operations

1 Surgical operations for the purpose of modifying the appearance of a pet animal or for other non‑curative purposes shall be prohibit­ed and, in particular:

a the docking of tails;

b the cropping of ears;

c devocalisation;

d declawing and defanging;

2 Exceptions to these prohibitions shall be permitted only:

a if a veterinarian considers non‑curative procedures necessary either for veterinary medical reasons or for the benefit of any particular animal;

b to prevent reproduction.

3 a Operations in which the animal will or is likely to experience severe pain shall be carried out under anaesthesia only by a veterinarian or under his supervi­sion.

b Operations for which no anaesthesia is required may be carried out by a person competent under national legislation.

Article 11 – Killing

1 Only a veterinarian or another competent person shall kill a pet animal except in an emergency to terminate an animal's suffering when veterinary or other competent assistance cannot be quickly obtained or in any other emergency covered by national legislation. All killing shall be done with the minimum of physical and mental suffering appropriate to the circum­stances. The method chosen, except in an emergency, shall either:

a cause immediate loss of consciousness and death, or

b begin with the induction of deep general anaesthesia to be followed by a step which will ultimately and certainly cause death.

The person responsible for the killing shall make sure that the animal is dead before the carcass is disposed of.

2 The following methods of killing shall be prohibited:

a drowning and other methods of suffocation if they do not produce the effects required in sub‑paragraph 1.b;

b the use of any poisonous substance or drug, the dose and application of which cannot be controlled so as to give the effect mentioned in paragraph l;

c electrocution unless preceded by immediate induction of loss of consciousness.

Chapter III – Supplementary measures for stray animals

Article 12 – Reduction of numbers

When a Party considers that the numbers of stray animals present it with a problem, it shall take the appropriate legislative and/or administrative measures necessary to reduce their numbers in a way which does not cause avoidable pain, suffering or distress.

a Such measures shall include the requirements that:

i if such animals are to be captured, this is done with the minimum of physical and mental suffering appropriate to the animal;

ii whether captured animals are kept or killed, this is done in accordance with the principles laid down in this Convention;

b Parties undertake to consider:

i providing for dogs and cats to be permanently identified by some appropriate means which causes little or no enduring pain, suffering or distress, such as tattooing as well as recording the numbers in a register together with the names and addresses of their owners;

ii reducing the unplanned breeding of dogs and cats by promoting the neutering of these animals;

iii encouraging the finder of a stray dog or cat to report it to the competent authority.

Article 13 – Excep­tions for capture, keeping and killing

Exceptions to the principles laid down in this Convention for the capture, the keeping and the killing of stray animals may be made only if unavoidable in the framework of national disease control programmes.

Chapter IV – Information and education

Article 14 – Information and education programmes

The Parties undertake to encourage the development of informa­tion and education programmes so as to promote awareness and knowledge amongst organisa­tions and individuals concerned with the keeping, breeding, training, trading and boarding of pet animals of the provisions and the principles in this Convention. In these program­mes, attention shall be drawn in particular to the following subjects:

a the need for training of pet animals for any commercial or competitive purpose to be carried out by persons with adequate knowledge and ability;

b the need to discour­age:

i gifts of pet animals to persons under the age of sixteen without the express consent of their parents or other persons exercis­ing parental responsibilities;

ii gifts of pet animals as prizes, awards or bonuses;

iii unplanned breeding of pet animals;

c the possible negative consequences for the health and well‑being of wild animals if they were to be acquired or introduced as pet animals;

d the risks of irresponsible acquisition of pet animals leading to an increase in the number of unwanted and abandoned animals.

Chapter V – Multilateral consultations

Article 15 – Multilateral consultations

1 The Parties shall, within five years from the entry into force of the Convention and every five years thereaf­ter, and, in any case, whenever a majority of the representa­tives of the Parties so request, hold multilateral consultations within the Council of Europe to examine the application of the Convention and the advisability of revising it or extending any of its provisions. These consultations shall take place at meetings convened by the Secretary General of the Council of Europe.

2 Each Party shall have the right to appoint a representative to participate in these consultations. Any member State of the Council of Europe which is not a Party to the Convention shall have the right to be represented by an observer in these consultations.

3 After each consulta­tion, the Parties shall submit to the Committee of Ministers of the Council of Europe a report on the consultation and on the functioning of the Convention including, if they consider it necessary, proposals for the amendment of Articles 15 to 23 of the Convention.

4 Subject to the provisions of this Convention, the Parties shall draw up the rules of procedure for the consultations.

Chapter VI – Amendments

Article 16 – Amendments

1 Any amendment to Articles 1 to 14 proposed by a Party or the Committee of Ministers shall be communicated to the Secretary General of the Council of Europe and forwarded by him to the member States of the Council of Europe, to any Party, to any State invited to accede to the Conven­tion in accordance with the provisions of Article 19.

2 Any amendment proposed in accordance with the provisions of the preceding paragraph shall be examined at a multilateral consulta­tion not less than two months after the date of forwarding by the Secretary General where it may be adopted by a two‑thirds majority of the Parties. The text adopted shall be forwarded to the Parties.

3 Twelve months after its adoption at a multilateral consulta­tion any amendment shall enter into force unless one of the Parties has notified objections.

Chapter VII – Final provisions

Article 17 – Signature, ratification, acceptance, approval

This Convention shall be open for signature by the member States of the Council of Europe. It is subject to ratification, acceptance or approval. Instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Secretary General of the Council of Europe.

Article 18 – Entry into force

1 This Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of six months after the date on which four member States of the Council of Europe have expressed their consent to be bound by the Convention in accordance with the provisions of Article 17.

2 In respect of any member State which subsequently expresses its consent to be bound by it, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of six months after the date of the deposit of the instru­ment of ratification, acceptance or approval.

Article 19 – Accession of non‑member States

1 After the entry into force of this Convention, the Committee of Ministers of the Council of Europe may invite any State not a member of the Council to accede to this Convention, by a decision taken by the majority provided for in Article 20.d of the Statute of the Council of Europe and by the unanimous vote of the represen­tatives of the Contracting States entitled to sit on the Committee of Ministers.

2 In respect of any acceding State, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of six months after the date of deposit of the instru­ment of accession with the Secretary General of the Council of Europe.

Article 20 – Territorial clause

1 Any State may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, specify the territory or territo­ries to which this Convention shall apply.

2 Any Party may, at any later date, by a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, extend the application of this Convention to any other territory specified in the declaration. In respect of such territory the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of six months after the date of receipt of such declaration by the Secretary General.

3 Any declaration made under the two preceding para­graphs may, in respect of any territory specified in such declara­tion, be withdrawn by a notification addressed to the Secretary General. The withdrawal shall become effective on the first day of the month following the expiration of a period of six months after the date of receipt of such notifica­tion by the Secretary General.

Article 21 – Reservations

1 Any State may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, declare that it avails itself of one or more reservations in respect of Article 6 and Article 10, paragraph 1, sub‑paragraph a. No other reservation may be made.

2 Any Party which has made a reservation under the preceding paragraph may wholly or partly withdraw it by means of a notifica­tion addressed to the Secretary General of the Council of Europe. The withdrawal shall take effect on the date of receipt of such notification by the Secretary General.

3 A Party which has made a reservation in respect of a provision of this Convention may not invoke the application of that provision by any other Party; it may, however, if its reservation is partial or conditional, invoke the application of that provision in so far as it has itself accepted it.

Article 22 – Denuncia­tion

1 Any Party may at any time denounce this Convention by means of a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe.

2 Such denunciation shall become effective on the first day of the month following the expiration of a period of six months after the date of receipt of the notification by the Secretary General.

Article 23 – Notifications

The Secretary General of the Council of Europe shall notify the member States of the Council of Europe and any State which has acceded to this Convention or has been invited to do so, of:

a any signature;

b the deposit of any instrument of ratification, acceptance, approval or accession;

c any date of entry into force of this Convention in accordance with Articles 18, 19 and 20;

d any other act, notification or communication relating to this Convention.

In witness whereof the under­signed, being duly authorised thereto, have signed this Convention.

Done at Strasbourg, on 13 November 1987, in English and French, both texts being equally authentic, in a single copy which shall be deposited in the archives of the Council of Europe. The Secretary General of the Council of Europe shall transmit certified copies to each Member State of the Council of Europe, and to any State invited to accede to this Convention.

 

Eiropas Konvencija par mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzību

Strasbūrā, 1987.gada 13.novembrī

Preambula

Eiropas Padomes dalībvalstis, kas parakstījušas šo konvenciju,

ņemot vērā to, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt dalībvalstu lielāku vienotību;

atzīstot, ka cilvēkiem ir morāla atbildība par visām dzīvām būtnēm, un paturot prātā, ka mājas (istabas) dzīvniekiem ir īpašas attiecības ar cilvēkiem;

ņemot vērā mājas (istabas) dzīvnieku nozīmi dzīves kvalitātes uzlabošanā un attiecīgi to vērtību sabiedrībai;

ņemot vērā grūtības, ko rada cilvēku turēto dzīvnieku lielā daudzveidība;

ņemot vērā risku, ko higiēnai, veselībai un cilvēku drošībai, kā arī citu dzīvnieku drošībai rada pārāk liels mājas (istabas) dzīvnieku skaits;

ņemot vērā, ka nav atbalstāma savvaļas dzīvnieku turēšana par mājas (istabas) dzīvniekiem;

apzinoties dažādos nosacījumus, kas reglamentē mājas (istabas) dzīvnieku iegūšanu, turēšanu, komerciālo un nekomerciālo audzēšanu un apglabāšanu, kā arī tirdzniecību ar tiem;

apzinoties, ka mājas (istabas) dzīvnieki ne vienmēr tiek turēti apstākļos, kas veicina viņu veselību un labturību;

norādot, ka attieksme pret mājas (istabas) dzīvniekiem ir ļoti dažāda, kas dažreiz ir ierobežotu zināšanu un nepietiekamas izpratnes sekas;

ņemot vērā, ka vienotu pamatprincipu ieviešana attieksmē un praksē, nodrošinot atbildīgu mājas (istabas) dzīvnieku turēšanu, ir ne vien vēlams, bet arī sasniedzams mērķis,

ir vienojušās par turpmāko.

I. nodaļa – Vispārīgi noteikumi

1. pants – Definīcijas

1. Mājas (istabas) dzīvnieks ir jebkurš dzīvnieks, kas tiek turēts vai ir paredzēts turēšanai cilvēka mājsaimniecībā viņa priekam un sabiedrībai.

2. Tirdzniecība ar mājas (istabas) dzīvniekiem ir visi saimnieciskie darījumi, kas peļņas nolūkā sistemātiski tiek veikti ar ievērojamu skaitu mājas (istabas) dzīvnieku un ir saistīti ar īpašnieka maiņu.

3. Komerciāla audzēšana un izmitināšana nozīmē audzēšanu vai izmitināšanu, kuras galvenais nolūks ir gūt peļņu un kura tiek veikta ar ievērojamu skaitu dzīvnieku.

4. Dzīvnieku patversme ir bezpeļņas uzņēmums, kurā var izmitināt ievērojamu skaitu mājas (istabas) dzīvnieku. Ja valsts tiesību akti un/vai administratīvie pasākumi to pieļauj, šādā uzņēmumā var pieņemt arī klaiņojošus dzīvniekus.

5. Klaiņojošs dzīvnieks ir mājas (istabas) dzīvnieks, kam nav māju, vai arī tāds mājas (istabas) dzīvnieks, kas atrodas ārpus īpašnieka vai turētāja mājsaimniecības robežām un ko īpašnieks vai turētājs nekontrolē vai tieši nepārrauga.

6. Kompetentā iestāde ir iestāde, ko izraudzījusies attiecīgā dalībvalsts.

2. pants – Darbības joma un īstenošana

1. Katra dalībvalsts apņemas veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šīs konvencijas noteikumu ievērošanu attiecībā uz:

a) mājas (istabas) dzīvniekiem, ko tur persona vai juridiska persona mājsaimniecībā vai uzņēmumā, kurš nodarbojas ar dzīvnieku tirdzniecību, komerciālo audzēšanu un izmitināšanu, kā arī dzīvnieku patversmēs;

b) atbilstošos gadījumos – klaiņojošiem dzīvniekiem.

2. Neviens šīs konvencijas noteikums neietekmē citu tiesību aktu īstenošanu dzīvnieku aizsardzībai vai apdraudēto savvaļas sugu saglabāšanai.

3. Neviens šīs konvencijas noteikums neietekmē dalībvalstu tiesības veikt stingrākus pasākumus mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzībai vai piemērot šeit ietvertos noteikumus dzīvnieku kategorijām, kas tieši šajā dokumentā nav minētas.

II. nodaļa – Mājas (istabas) dzīvnieku turēšanas principi

3. pants – Dzīvnieku labturības pamatprincipi

1. Mājas (istabas) dzīvniekam nedrīkst radīt nevajadzīgas sāpes, ciešanas vai distresu.

2. Mājas (istabas) dzīvnieku nedrīkst pamest.

4. pants – Turēšana

1. Ikviena persona, kas tur mājas (istabas) dzīvnieku vai ir piekritusi par to rūpēties, ir atbildīga par tā veselību un labturību.

2. Ikviena persona, kas tur mājas (istabas) dzīvnieku vai par to rūpējas, nodrošina tam izmitināšanu, aprūpi un uzmanību, ņemot vērā dzīvnieka etoloģiskās vajadzības atbilstoši sugai un šķirnei, jo īpaši

a) nodrošina tam pietiekamā daudzumā atbilstošu pārtiku un ūdeni;

b) nodrošina tam pietiekamas kustību iespējas;

c) veic saprātīgus pasākumus, lai novērstu tā aizbēgšanas iespēju.

3. Dzīvnieku nedrīkst turēt kā mājas (istabas) dzīvnieku, ja

a) nav ievēroti šā panta 2. punkta nosacījumi vai,

b) lai gan šie nosacījumi ir ievēroti, dzīvnieks nevar pielāgoties dzīvei nebrīvē.

5. pants – Audzēšana

Ikviena persona, kas izvēlas mājas (istabas) dzīvnieku audzēšanai, ir atbildīga par dzīvnieka to anatomisko, fizioloģisko un uzvedības īpatnību ievērošanu, kas var radīt apdraudējumu vai nu pēcnācēja, vai sieviešu kārtas vecāka veselībai un labturībai.

6. pants – Vecuma ierobežojums, iegūstot dzīvnieku īpašumā

Mājas (istabas) dzīvniekus nedrīkst pārdot personām, kas jaunākas par sešpadsmit gadiem, bez vecāku vai citu personu, kurām ir vecāku atbildība, skaidri izteiktas piekrišanas.

7. pants – Apmācība

Mājas (istabas) dzīvniekus nedrīkst pakļaut tādai apmācībai, kas kaitē viņu veselībai un labturībai, jo īpaši piespiežot viņus darīt vairāk, nekā to ļauj viņu dabiskās iespējas vai spēks, vai izmantojot mākslīgus palīglīdzekļus, kas izraisa ievainojumus vai nevajadzīgas sāpes, ciešanas vai distresu.

8. pants – Tirdzniecība, komerciālā audzēšana un izmitināšana, dzīvnieku patversmes

1. Ikviena persona, kas Konvencijas spēkā stāšanās laikā nodarbojas ar mājas (istabas) dzīvnieku tirdzniecību vai komerciālo audzēšanu vai izmitināšanu vai arī pārvalda dzīvnieku patversmi, atbilstošā laikposmā, ko nosaka katra dalībvalsts, par to paziņo kompetentajai iestādei.

Ikviena persona, kas paredzējusi nodarboties ar kādu no šīm darbībām, paziņo par šo nolūku kompetentajai iestādei.

2. Šajā paziņojumā norāda:

a) mājas (istabas) dzīvnieku sugu, uz ko attiecas vai attieksies šīs darbības;

b) atbildīgo personu un personas zināšanas;

c) izmantoto vai izmantošanai paredzēto telpu un aprīkojuma aprakstu.

3. Iepriekšminētās darbības var veikt tikai tad:

a) ja atbildīgajai personai ir vajadzīgās zināšanas un prasmes, kas gūtas profesionālās apmācības rezultātā, vai arī pietiekami liela pieredze mājas (istabas) dzīvnieku jomā un

b) ja darbībai izmantotās telpas un aprīkojums atbilst 4. pantā izklāstītajām prasībām.

4. Pamatojoties uz paziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar 1. punkta noteikumiem, kompetentā iestāde nosaka, vai 3. punktā izklāstītie nosacījumi tiek ievēroti. Ja šie nosacījumi netiek pienācīgi ievēroti, tā iesaka veikt pasākumus un, ja to prasa dzīvnieku labturības apsvērumi, aizliedz darbības uzsākšanu vai turpināšanu.

5. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem kompetentā iestāde pārrauga, vai minētie nosacījumi tiek ievēroti.

9. pants – Reklāma, izklaide, izstādes, sacensības un līdzīgi pasākumi

1. Mājas (istabas) dzīvniekus neizmanto reklāmai, izklaidei, izstādēs, sacensībās un līdzīgos pasākumos, ja

a) organizators nav radījis atbilstošus apstākļus, lai apiešanās ar mājas (istabas) dzīvniekiem būtu atbilstoša 4. panta 2. punkta prasībām, un

b) tiek radīts apdraudējums mājas (istabas) dzīvnieku veselībai un labturībai.

2. Mājas (istabas) dzīvniekam nedrīkst dot nekādas vielas, piemērot ārstēšanu vai izmantot attiecīgas ierīces, lai paaugstinātu vai pazeminātu viņa dabisko veiktspējas līmeni

a) sacensībās vai

b) jebkurā citā laikā, kad tas rada apdraudējumu dzīvnieka veselībai un labturībai.

10. pants – Ķirurģiskas operācijas

1. Ķirurģiskas operācijas mājas (istabas) dzīvnieka ārējā izskata mainīšanai vai citos ar ārstniecību nesaistītos nolūkos ir aizliegtas, jo īpaši

a) astes apgriešana;

b) ausu apgriešana;

c) devokalizācija;

d) nagu amputācija un ilkņu izraušana.

2. Izņēmumi no šiem aizliegumiem ir pieļaujami tikai šādos gadījumos:

a) ja veterinārārsts uzskata, ka neārstnieciskas procedūras ir jāveic veterinārmedicīnisku apsvērumu dēļ vai arī konkrēta dzīvnieka labā;

b) lai novērstu vairošanos.

3. Operācijas, kas saistītas ar ievērojamām dzīvniekam nodarītām sāpēm, veic tikai veterinārārsts vai veterinārārsta uzraudzībā, izmantojot anestēziju.

Operācijas, kurās nav vajadzīga anestēzija, var veikt persona, kas atzīta par kompetentu atbilstoši valsts tiesību aktiem.

11. pants – Nogalināšana

1. Mājas (istabas) dzīvnieku nogalināt drīkst tikai veterinārārsts vai cita kompetenta persona, izņemot ārkārtas gadījumus, lai izbeigtu dzīvnieka ciešanas, ja nav iespējams pietiekami ātri saņemt veterinārārsta vai citas kompetentas personas palīdzību, vai citos ārkārtas gadījumos, kas noteikti valsts tiesību aktos. Nogalinot dzīvnieku, jārīkojas tā, lai tam radītu tik maz fizisku un garīgu ciešanu, cik tas konkrētajos apstākļos iespējams. Izņemot ārkārtas gadījumus, dzīvnieka nogalināšanai izvēlas vienu no šādiem paņēmieniem:

a) izraisa tūlītēju samaņas zudumu un nāvi vai

b) izraisa dziļu vispārēju anestēziju, pēc tam veic darbības, no kurām nenovēršami iestājas nāve.

Pirms dzīvnieka ķermeņa iznīcināšanas par nogalināšanu atbildīgā persona pārliecinās, vai dzīvnieks ir beigts.

2. Aizliegts izmantot šādus nogalināšanas paņēmienus:

a) noslīcināšanu vai citus noslāpēšanas paņēmienus, ja tie neizraisa 1. punkta „b” apakšpunktā paredzēto rezultātu;

b) jebkuru indīgu vielu vai zāļu izmantošanu, ja devu un izmantošanas veidu nevar kontrolēt tā, lai izraisītu 1. punktā minēto rezultātu;

c) nonāvēšanu ar elektriskās strāvas palīdzību, ja vien iepriekš nav izraisīts tūlītējs samaņas zudums.

III. nodaļa – Papildu pasākumi attiecībā uz klaiņojošiem dzīvniekiem

12. pants – Skaita samazināšana

Ja dalībvalsts uzskata, ka klaiņojošo dzīvnieku skaits tai rada problēmas, tā veic atbilstošus juridiskus un/vai administratīvus pasākumus, lai to skaitu samazinātu, izmantojot paņēmienus, kas dzīvniekiem rada pēc iespējas mazāk sāpju, ciešanu vai distresa.

a) Šos pasākumus veicot, jāievēro šādas prasības:

i) dzīvniekus sagūstot, tiem rada iespējami mazāk fizisku un garīgu ciešanu,

ii) sagūstītos dzīvniekus tur vai nogalina atbilstoši šajā konvencijā noteiktajiem principiem.

b) Dalībvalstis uzņemas apsvērt turpmāko:

i) nodrošināt suņu un kaķu apzīmēšanas iespējas, izmantojot paņēmienus, kas neizraisa vai gandrīz neizraisa ilgstošas sāpes, ciešanas vai distresu, piemēram, tetovējot un ievadot numuru un arī īpašnieka uzvārdu un adresi reģistrā,

ii) samazināt suņu un kaķu neplānotu vairošanos, veicinot šo dzīvnieku sterilizāciju,

iii) veicināt, lai klaiņojoša suņa vai kaķa atradējs par atradumu paziņotu kompetentajai iestādei.

13. pants – Izņēmumi attiecībā uz sagūstīšanu, turēšanu un nogalināšanu

Šīs konvencijas principus par klaiņojošu dzīvnieku sagūstīšanu, turēšanu un nogalināšanu var neievērot tikai tad, ja tas nepieciešams slimību kontroles valsts programmu īstenošanai.

IV. nodaļa – Informēšana un izglītošana

14. pants – Informatīvās un izglītojošās programmas

Dalībvalstis apņemas veicināt informatīvo un izglītojošo programmu pilnveidošanu, lai veicinātu ar mājas (istabas) dzīvnieku turēšanu, audzēšanu, apmācību, tirdzniecību un izmitināšanu saistīto organizāciju un privātpersonu informētību un zināšanas par šīs konvencijas noteikumiem un principiem. Šajās programmās uzmanība jo īpaši jāpievērš šādām tēmām:

a) izpratnei, ka mājas (istabas) dzīvnieku apmācības komerciāliem vai sacensību mērķiem jāveic personām ar atbilstošām zināšanām un prasmi;

b) izpratnei,

i) ka nav vēlams dāvināt mājas (istabas) dzīvniekus personām, kas jaunākas par sešpadsmit gadiem, bez vecāku vai citu personu, kam ir vecāku atbildība, skaidri izteiktas piekrišanas,

ii) ka nav vēlams dāvināt mājas (istabas) dzīvniekus kā balvas, apbalvojumus vai prēmijas,

iii) ka nav vēlams neplānoti audzēt mājas (istabas) dzīvniekus,

c) par iespējamām negatīvajām sekām savvaļas dzīvnieku veselībai un labturībai, ja tos iegūst vai ievieš kā mājas (istabas) dzīvniekus,

d) par risku, ko rada mājas (istabas) dzīvnieku bezatbildīga iegūšana, palielinot nevajadzīgo un pamesto dzīvnieku skaitu.

V. nodaļa – Daudzpusējās apspriedes

15. pants – Daudzpusējās apspriedes

1. Dalībvalstis notur daudzpusējas apspriedes Eiropas Padomē piecu gadu laikā pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā un pēc tam reizi piecos gados vai visos gadījumos, ja to pieprasa dalībvalstu pārstāvju vairākums, lai izskatītu to, kā šī konvencija tiek piemērota un vai ir ieteicams to pārskatīt vai paplašināt kādu no tās noteikumiem. Šīs apspriedes notiek sanāksmēs, ko sasauc Eiropas Padomes ģenerālsekretārs.

2. Katrai dalībvalstij ir tiesības iecelt pārstāvi dalībai šajās apspriedēs. Jebkurai Eiropas Padomes dalībvalstij, kura nav Konvencijas līgumslēdzēja puse, ir tiesības deleģēt novērotāju šajās apspriedēs.

3. Pēc katras apspriedes dalībvalstis iesniedz Eiropas Padomes Ministru komitejai ziņojumu par apspriedes norisi un Konvencijas darbību, vajadzības gadījumā iekļaujot priekšlikumus par Konvencijas 15. līdz 23. panta grozīšanu.

4. Ievērojot šīs konvencijas noteikumus, dalībvalstis izstrādā apspriežu reglamentu.

VI. nodaļa – Grozījumi

16. pants – Grozījumi

1. Visus 1. līdz 14. panta grozījumus, ko ierosina kāda dalībvalsts vai Ministru komiteja, paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, un viņš tos nosūta Eiropas Padomes dalībvalstīm, visām pusēm un visām valstīm, kas ir uzaicinātas pievienoties Konvencijai saskaņā ar 19. panta noteikumiem.

2. Visus grozījumus, kas ierosināti saskaņā ar iepriekšējā punkta noteikumiem, izskata daudzpusējā apspriedē, kurā dalībvalstis tos var pieņemt ar divu trešdaļu vairākumu, ne ātrāk kā divus mēnešus pēc tam, kad ģenerālsekretārs tos nosūtījis. Pieņemto tekstu nosūta dalībvalstīm.

3. Grozījumi stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc to pieņemšanas daudzpusējā apspriedē, ja neviena dalībvalsts nav izteikusi iebildumus.

VII. nodaļa – Nobeiguma noteikumi

17. pants – Parakstīšana, ratificēšana, pieņemšana un apstiprināšana

Šo konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis. To ratificē, pieņem vai apstiprina. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentus deponē Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

18. pants – Stāšanās spēkā

1. Konvencija stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši seši mēneši no dienas, kurā četras Eiropas Padomes dalībvalstis ir piekritušas atzīt Konvenciju par saistošu saskaņā ar 17. panta noteikumiem.

2. Attiecībā uz citām parakstītājām dalībvalstīm, kas piekrīt atzīt Konvenciju par saistošu vēlāk, tā stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši seši mēneši no dienas, kurā deponēts ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokuments.

19. pants – Trešo valstu pievienošanās

1. Pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās Eiropas Padomes Ministru komiteja var aicināt jebkuru valsti, kas nav Padomes dalībvalsts, pievienoties šai konvencijai, par to pieņemot lēmumu ar balsu vairākumu, kā paredz Eiropas Padomes statūtu 20.d pants, un ar vienprātīgu lēmumu, ko pieņem līgumslēdzēju valstu pārstāvji Ministru komitejā.

2. Jebkurā valstī, kas pievienojas, Konvencija stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši seši mēneši no dienas, kurā Eiropas Padomes ģenerālsekretāram deponēts pievienošanās dokuments.

20. pants – Teritoriālās piemērošanas klauzula

1. Jebkura valsts, parakstot šo konvenciju vai iesniedzot dokumentu par ratifikāciju, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos, var noteikt teritoriju vai teritorijas, kurās Konvencija ir piemērojama.

2. Jebkura dalībvalsts vēlāk ar ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju var paplašināt šīs konvencijas piemērošanu citām teritorijām, kas norādītas deklarācijā. Šajās teritorijās Konvencija stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši seši mēneši no dienas, kurā ģenerālsekretārs saņēmis minēto deklarāciju.

3. Deklarācija, kas nosūtīta saskaņā ar 1. un 2. punktu, attiecībā uz tajā norādītajām teritorijām jebkurā laikā var tikt atsaukta ar ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu. Atsaukums stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši seši mēneši no dienas, kurā ģenerālsekretārs šo paziņojumu saņem.

21. pants – Atrunas

1. Jebkura valsts parakstīšanas brīdī vai sava ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta deponēšanas brīdī var noteikt, ka tai ir tiesības uz vienu vai vairākām atrunām attiecībā uz 6. pantu un 10. panta 1. punkta „a” apakšpunktu. Citas atrunas nepiemēro.

2. Jebkura dalībvalsts, kas ir izdarījusi atrunu saskaņā ar iepriekšējo punktu, var to pilnīgi vai daļēji atsaukt ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu. Atsaukums stājas spēkā tajā dienā, kurā ģenerālsekretārs šo paziņojumu saņem.

3. Dalībvalsts, kas ir izdarījusi atrunu attiecībā uz šīs konvencijas noteikumu, nevar pieprasīt, lai attiecīgo noteikumu piemēro cita dalībvalsts; tomēr tā var, ja tās atruna ir daļēja vai ar nosacījumu, prasīt attiecīgā noteikuma piemērošanu, ciktāl pati to ir akceptējusi.

22. pants – Denonsēšana

1. Jebkura dalībvalsts jebkurā laikā var denonsēt šo konvenciju, nosūtot attiecīgu paziņojumu Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

2. Denonsēšana stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši seši mēneši no dienas, kurā ģenerālsekretārs šo paziņojumu saņem.

23. pants – Paziņojumi

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs ziņo Eiropas Padomes dalībvalstīm un katrai valstij, kas ir pievienojusies Konvencijai vai saņēmusi šādu uzaicinājumu, par

a) katru Konvencijas parakstīšanu;

b) katra ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta deponēšanu;

c) katru Konvencijas spēkā stāšanās dienu saskaņā ar 18., 19. un 20. pantu;

d) jebkādu citu darbību, paziņojumu vai saziņu saistībā ar šo konvenciju.

To apliecinot, attiecīgās pilnvarotās personas ir parakstījušas šo konvenciju.

Parakstīts Strasbūrā, 1987. gada 13. novembrī, angļu un franču valodā, abiem tekstiem esot vienlīdz autentiskiem, vienā eksemplārā, ko deponē Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nosūta apstiprinātas kopijas katrai Eiropas Padomes dalībvalstij un jebkurai valstij, kas ir uzaicināta pievienoties šai konvencijai.