Finanšu un kapitāla tirgus komisijas ieteikumi Nr.268

Rīgā 2013.gada 6.decembrī

(Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes
sēdes protokols Nr.47 9.p.)

Ieteikumi maksājumu iestādēm un elektroniskās naudas iestādēm noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā

SATURS

IEVADS

I. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija un terorisma finansēšana

II. Pienākumi, kas izriet no normatīvajiem aktiem un starptautiskajām prasībām

1. Iekšējās kontroles sistēma

2. Iekšējās kontroles sistēmas nozīme iestādes darbībā

3. Atbilstības vadība

III. Uz risku novērtējumu balstīta pieeja

1. Risku identificēšana (noteikšana)

2. Risku novērtējums

2.1. Valsts risks

2.2. Saimnieciskās vai personiskās darbības risks

2.3. Klienta risks

2.4. Produkta un pakalpojuma risks

2.5. Riska pārvaldīšana un mazināšana

IV. Klientu identifikācija

1. Fizisko personu identifikācija

2. Juridisko personu identifikācija

3. Klientu neklātienes (non-face-to-face) identifikācija

4. Klientu identifikācijas un izpētes rezultātu atzīšana un pieņemšana

V. Klientu un to darījumu izpētes veikšana

1. Klienta vienkāršotā izpēte

2. Klienta izpēte (nodibinot darījuma attiecības)

2.1. Klienta padziļinātā izpēte (nodibinot darījuma attiecības)

2.2. Klienta līdzekļu izcelsmes noskaidrošana (nodibinot darījuma attiecības)

3. Klienta izpēte darījuma attiecību laikā

3.1. Klienta padziļinātā izpēte darījuma attiecību laikā

3.2. Nepieciešamība iestādei pārliecināties par klienta patieso labuma guvēju

3.3. Klienta līdzekļu izcelsmes noskaidrošana

3.4. Klientam vai tā saimnieciskajai darbībai netipiski lielu, sarežģītu vai savstarpēji saistītu darījumu, kuriem šķietami nav ekonomiska vai nepārprotami tiesiska mērķa, analīze un izpēte

4. Darījumu uzraudzība

5. Informācijas aktualizēšana

6. Izpētes rezultātu analīze, secinājumi un regularitāte

VI. Neparasti un aizdomīgi darījumi

1. Neparasti darījumi

2. Aizdomīgi darījumi

VII. Darbinieku apmācības

IEVADS

1. Finanšu un kapitāla tirgus komisija (turpmāk – FKTK), saredzot nepieciešamību sniegt maksājumu iestādēm un elektroniskās naudas iestādēm papildu skaidrojumu, lai identificētu, novērtētu un izprastu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskus, kā rezultātā vēlākā laika posmā noteiktu piemērojamos pasākumus un darbības konstatēto risku pārvaldīšanai un mazināšanai, ir sagatavojusi ieteikumus, kuru mērķis ir sniegt maksājumu iestādēm un elektroniskās naudas iestādēm ieteikumus un skaidrojumus, lai sekmētu tirgus dalībnieku izpratni par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas (turpmāk – NILLTFN) procesiem. Ieteikumu mērķis ir arī sekmēt vienotas pieejas īstenošanu, sniedzot norādes tirgus dalībniekiem, lai tie ievērotu vienotu pieeju, lai konstatētu un novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu.

2. Atbilstoši starptautiskajām prasībām (Financial Action Task Force rekomendācijām, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2005/60/EK u. c.), kā arī saskaņā ar NILLTFN likuma 6. un 7. pantu katra finanšu un kapitāla tirgus dalībnieka pienākums ir dokumentēt tā darbībai raksturīgo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riska novērtējumu, kurš ir regulāri aktualizējams atbilstoši attiecīgās iestādes darbības veidam un apjomiem. Tāpat jāsagatavo arī iestādes vadības apstiprinātas politikas un procedūras konstatēto risku pārvaldīšanai un mazināšanai, kuras ir sagatavotas, ņemot vērā riska izvērtējuma rezultātus, kā arī kompetento iestāžu sagatavotas vadlīnijas. Ņemot vērā minēto, FKTK izdod šos ieteikumus, lai:

2.1. skaidrotu normatīvo aktu pamatprincipus un pasākumus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai;

2.3. sniegtu ieteikumus, pamatojoties uz labākās prakses (best practice) NILLTFN jomā principiem.

3. Ieteikumi sagatavoti, apkopojot Latvijas Republikas finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku labāko praksi, kā arī ārvalstu labāko praksi (Financial Action Task Force rekomendācijas, Moneyval pētījumi), vienlaikus ņemot vērā starptautisko un Latvijas Republikas normatīvo aktu (piemēram, NILLTFN likuma, FKTK 27.08.2008. normatīvo noteikumu Nr. 125 "Klientu padziļinātās izpētes normatīvie noteikumi", Ministru kabineta 22.12.2008. noteikumu Nr. 1071 "Noteikumi par neparasta darījuma pazīmju sarakstu un kārtību, kādā sniedzami ziņojumi par neparastiem un aizdomīgiem darījumiem") prasības un starptautisko finanšu institūciju darbības standartus¹.

IETEIKUMOS LIETOTIE TERMINI UN SAĪSINĀJUMI

aizdomīgs darījums – darījums, kas rada aizdomas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai terorisma finansēšanu, vai šādu darbību mēģinājumu, vai ar tām saistītu citu noziedzīgu nodarījumu;

čaulas banka – kredītiestāde, kuras vadības, personāla vai finanšu pakalpojumu sniegšanas vieta neatrodas valstī, kurā tā ir reģistrēta, un kurai nav tās darbību uzraugošās institūcijas. Par čaulas banku uzskatāma arī persona, kura sniedz kredītiestādes pakalpojumiem līdzīgus pakalpojumus, veicot bezskaidras naudas pārskaitījumus trešās personas uzdevumā, un kurai nav tās darbību uzraugošās un kontrolējošās institūcijas, izņemot gadījumus, kad šādus pārskaitījumus veic reģistrētas vai licencētas elektroniskās naudas iestādes un maksājumu iestādes vai tie tiek veikti starp vienas grupas komercsabiedrībām, kas tādas ir Finanšu konglomerātu likuma izpratnē, vai starp komercsabiedrībām, kurām ir viens un tas pats patiesais labuma guvējs;

dalībvalsts – Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts;

darījuma attiecības – iestādes un klienta attiecības, kuras rodas, iestādei veicot saimniecisko vai profesionālo darbību, un kurām to nodibināšanas brīdī ir ilgstošs mērķis;

ES – Eiropas Savienība;

FATF (Financial Actions Task Force) – starptautiski atzīts pasaules standarts, kas nosaka vispusīgu un konsekventu pasākumu struktūru, kuru valstīm jāievieš cīņas ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, kā arī masveida iznīcināšanas ieroču izplatīšanas finansēšanu. FATF rekomendācijas nosaka starptautisku standartu, kurš valstīm ir jāīsteno, veicot pasākumus, kas nodrošina mērķa sasniegšanu konkrētajos apstākļos;

FATF 40 rekomendācijas – starptautiski atzīts pasaules standarts efektīvu NILLTFN pasākumu ieviešanai, lai nodrošinātu finanšu sistēmas darbības caurspīdīgumu un sniegtu valstīm atbalstu veiksmīgai pretdarbībai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizētājiem un teroristu finansētājiem;

finanšu līdzekļi – personas turējumā esoši finanšu instrumenti vai maksāšanas līdzekļi (skaidras vai bezskaidras naudas veidā), dokumenti (papīra vai elektroniskā veidā), kas ir personas īpašumā vai valdījumā un kas rada tiesības gūt labumu no tiem, kā arī īpašumā vai valdījumā esoši dārgmetāli;

FKTK – Finanšu un kapitāla tirgus komisija;

FKTK noteikumi Nr. 125 – FKTK 27.08.2008. normatīvie noteikumi Nr. 125 "Klientu padziļinātās izpētes normatīvie noteikumi";

klients – juridiskā vai fiziskā persona vai šādu personu apvienība, kurai iestāde sniedz pakalpojumu vai pārdod preci;

Kontroles dienests – Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests;

kredītiestāde – Latvijas Republikā, citā dalībvalstī vai trešajā valstī reģistrēta banka, trešās valsts bankas vai elektroniskās naudas iestādes filiāle vai pārstāvniecība;

līdzekļi – finanšu līdzekļi vai cita ķermeniska vai bezķermeniska, kustama vai nekustama manta;

MK noteikumi Nr. 966 – Ministru kabineta 25.11.2008. noteikumi Nr. 966 "Noteikumi par to trešo valstu sarakstu, kuru normatīvo aktu prasības noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā ir līdzvērtīgas Eiropas Savienības tiesību aktu prasībām";

MK noteikumi Nr. 1071 – Ministru kabineta 22.12.2008. noteikumi Nr. 1071 "Noteikumi par neparasta darījuma pazīmju sarakstu un kārtību, kādā sniedzami ziņojumi par neparastiem un aizdomīgiem darījumiem";

neparasts darījums – darījums, kas atbilst vismaz vienai no neparasta darījuma pazīmju sarakstā minētajām pazīmēm;

neparasta darījuma pazīmju saraksts – Ministru kabineta apstiprināts saraksts, kurā ietvertās darījuma pazīmes var liecināt par iespējamu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, terorisma finansēšanu vai šādu darbību mēģinājumu;

NILL – noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija;

NILLTFN likums – Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likums;

patiesais labuma guvējs (turpmāk – PLG) – fiziskā persona:

a) kuras īpašumā vai tiešā vai netiešā kontrolē ir vismaz 25 procenti no komersanta pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju kopskaita vai kura citādā veidā kontrolē komersanta darbību,

b) kurai tiešā vai netiešā veidā ir tiesības uz īpašumu vai kuras tiešā vai netiešā kontrolē ir vismaz 25 procenti no juridiska veidojuma, kas nav komersants. Par patieso labuma guvēju nodibinājumam uzskatāma persona vai personu grupa, kuras labā ir izveidots nodibinājums. Par PLG politiskajai partijai, biedrībai un kooperatīvajai sabiedrībai uzskatāma attiecīgā politiskā partija, biedrība vai kooperatīvā sabiedrība,

c) kuras labā vai interesēs tiek nodibinātas darījuma attiecības,

d) kuras labā vai interesēs tiek veikts atsevišķs darījums, nenodibinot darījuma attiecības šā likuma izpratnē;

TF – terorisma finansēšana;

trešā valsts – valsts, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts.

I. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija un terorisma finansēšana

4. Par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem uzskatāma manta un/vai finanšu līdzekļi, kuri iegūti tādu noziedzīgu darbību rezultātā, par kuru izdarīšanu iestājas kriminālatbildība normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

5. NILL ir process, ar kura starpniecību noziedzīgā ceļā iegūti finanšu līdzekļi un citi aktīvi tiek samainīti pret legāli iegūtiem finanšu līdzekļiem un citiem aktīviem, kuriem nav tiešas saiknes ar to nelegālu izcelsmi. Noziedzīgā ceļā iegūtie līdzekļi var būt dažādu veidu, tajā skaitā naudas, vērtspapīru, kustamā vai nekustamā īpašuma veidā. NILL parasti var noritēt trīs stadijās:

5.1. ievietošana (placement) – skaidra nauda vai tās ekvivalents tiek ievietots finanšu sistēmā;

5.2. izkārtošana (layering) – tiek veikta virkne sarežģītu finanšu darījumu, lai maskētu naudas izcelsmi;

5.3. integrācija (integration) – līdzekļi tiek integrēti atpakaļ ekonomikā tā, lai izskatītos, ka to izcelsme ir likumīga.

Ieteikumos nosauktās NILL stadijas var neaptvert visus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas paņēmienus, jo atkarībā no apstākļiem kāda no parastajām stadijām var arī būt izlaista, līdz ar to iestādei, vērtējot klientu saimniecisko darbību un finanšu līdzekļu apriti, nevajadzētu balstīties tikai uz minētajām NILL stadijām, bet vērtēt izpētes rezultātus kopumā.

6. NILL un TF ir darbības, kas par tādām noteiktas NILLTFN likuma 5. pantā.

7. Darbības, kas ir saistītas ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ietver:

7.1. noziedzīgā ceļā iegūtu līdzekļu iegādi, izmantošanu vai saņemšanu;

7.2. zādzības, krāpniecības un citu predikatīvo noziegumu ceļā iegūtu līdzekļu pārvaldīšanu;

7.3. apzinātu iesaistīšanos jebkādu veidu darbībās ar noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem;

7.4. iesaistīšanos jebkādu veidu pasākumos, lai veicinātu noziedzīgu līdzekļu legalizāciju;

7.5. noziedzīgi iegūtu līdzekļu investēšanu/ieguldīšanu citu veidu finanšu līdzekļos;

7.6. noziedzīgi iegūtu līdzekļu investēšanu/ieguldīšanu, iegādājoties citus līdzekļus, aktīvus;

7.7. pārvietojot noziedzīgi iegūtus līdzekļus.

8. Iestādēm, izvērtējot un novēršot ar terorisma finansēšanu saistītos riskus, ir jāņem vērā divas pamatatšķirības starp teroristu īpašumu (līdzekļiem) un noziedznieku īpašumu (līdzekļiem), proti:

8.1. līdzekļu apmēri, kas ir nepieciešami terora aktu finansēšanai, ne vienmēr ir nozīmīgi un darījumu veikšanai nav nepieciešamas sarežģītas shēmas;

8.2. teroristus var finansēt no legāli iegūtiem līdzekļiem, t. sk. ziedojumiem, un ir grūti noteikt brīdi, kurā šādi leģitīmi līdzekļi kļūst par teroristu īpašumu.

9. Ņemot vērā Kontroles dienesta 30.05.2013. sagatavoto informatīvo materiālu² NILLTFN likuma subjektiem un to uzraudzības kontroles institūcijām, iestādēm ir regulāri jāizvērtē un jāuzlabo iekšējās kontroles sistēmas kvalitāte, lai novērstu risku to pakalpojumu izmantošanai terorisma finansēšanai. Papildus iestādēm ieteicams ņemt vērā arī Kontroles dienesta 26.03.2013. publicētās "Vadlīnijas finanšu institūcijām teroristu finansēšanas gadījumu noteikšanai"³.

II. Pienākumi, kas izriet no normatīvajiem aktiem un starptautiskajām prasībām

10. NILLTFN sistēmas darbības kvalitāte ir tieši atkarīga no tās dalībnieku izveidotās iekšējās kontroles sistēmas darbības efektivitātes. Sistēmas darbības pamatprincipi ir noteikti starptautiskajos standartos, kuru prasības Latvijā ir ieviestas ar NILLTFN likumu un kuru prasību izpildei ir svarīgi konstatēt un izprast visus ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu (turpmāk – NILLTF) saistītos riskus, kas raksturīgi konkrētajai iestādei, tās klientiem un sniegtajiem pakalpojumiem.

11. NILLTFN pamatprasības iestādei nosaka šādi normatīvie akti:

- Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likums;

- FKTK 27.08.2008. normatīvie noteikumi Nr. 125 "Klientu padziļinātās izpētes normatīvie noteikumi";

- Ministru kabineta 22.12.2008. noteikumi Nr. 1071 "Noteikumi par neparasta darījuma pazīmju sarakstu un kārtību, kādā sniedzami ziņojumi par neparastiem un aizdomīgiem darījumiem".

1. Iekšējās kontroles sistēma

12. Saskaņā ar NILLTFN likuma 6., 7. un 8. pantu iekšējās kontroles sistēma ir iestādes iekšējo normatīvo dokumentu kopums, to kontroles un izvērtēšanas mehānisms, lai nodrošinātu iestādes darbību tā, lai iestādes vadībai būtu pamatota pārliecība, ka iestāde ir nodrošināta pret risku tikt iesaistītai NILLTF darījumos, darbības riski tiek pastāvīgi uzraudzīti un novērtēti, operācijas (darījumi) notiek saskaņā ar iestādes noteikto kārtību, iestāde darbojas saprātīgi, piesardzīgi un efektīvi, pilnībā ievērojot NILLTFN likuma un citu normatīvo aktu prasības. Līdz ar to iekšējās kontroles sistēmas jēdziens aptver plašākas darbības nekā tikai politikas un procedūras izstrāde.

13. Lai palīdzētu izprast NILL un TF risku, katrai iestādei ir jāizvērtē savu esošo un potenciālo klientu bāze, kā arī sniegtie pakalpojumi, mēģinot saskatīt vājās vietas, kuras varētu izmantot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai, terorisma finansēšanai vai šādu darbību mēģinājumam. Viens no faktoriem, kuram jāpievērš būtiska uzmanība, veicot šādu izvērtējumu, ir tas, cik lielā mērā konkrētajā iestādē klienti izmanto skaidras naudas darījumus, līdz ar to noskaidrojot, cik lielā mērā iestādes pakalpojumus var izmantot pirmajā legalizācijas posmā – ievietošanā (placement), kad skaidra nauda vai tās ekvivalents tiek ievietots finanšu sistēmā.

14. Nozīmīga ir arī iestādes izpratne par to, kā tās sniegtos pakalpojumus var izmantot legalizācijas nākamajā posmā – izkārtošana (layering), kad tiek veikta virkne sarežģītu finanšu darījumu, lai slēptu naudas izcelsmi. Ja iestāde saredz, ka tās vājā vieta ir potenciāla iesaiste sarežģītos darījumos un darījumu shēmās, tai jānodrošina atbilstoša tās klientu darījumu uzraudzība un izpēte.

15. Iestādei jāņem vērā, ka gan NILLTFN likumā, gan arī FKTK noteikumos Nr. 125 ir noteiktas minimālās prasības, kas jāievēro NILLTFN likuma subjektiem, lai nodrošinātu šā likuma prasību izpildi un mērķa sasniegšanu. Likumā nav iespējams paredzēt konkrētu pasākumu kopumu, piemēram, attiecībā uz klientu darījumu uzraudzību, klientu izpēti vai klientu padziļināto izpēti, līdz ar to, izstrādājot iekšējās procedūras un politikas, atbilstoši savam darbības veidam ir jānosaka detalizēts veicamo pasākumu kopums, lai tiktu nodrošināta efektīva un sistemātiska risku izvērtēšana un klientu izpēte un darījumu uzraudzība.

16. Sagatavojot iekšējos normatīvos dokumentus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā, iestādei jāņem vērā Latvijas Republikas normatīvajos aktos noteiktās prasības, bet papildus tai ieteicams ņemt vērā arī labākās starptautiskās prakses piemērus (piemēram, FATF rekomendācijas, Wolfsberg standartus, The Joint Money Laundering Steering Group ieteikumus u. c.).

2. Iekšējās kontroles sistēmas nozīme iestādes darbībā

17. Iestādes iekšējo normatīvo dokumentu izstrādes mērķis, tāpat kā iekšējās kontroles sistēmas darbības izveides mērķis, saskaņā ar NILLTFN likuma 6. panta otro daļu ir pēc iespējas novērst iestādes iesaistīšanu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā vai terorisma finansēšanā. Iekšējiem normatīvajiem dokumentiem jābūt izstrādātiem tā, lai tie būtu efektīvi izmantojami un saprotami darbiniekiem ikdienas darbā, jo iekšējās kontroles sistēmu veido ne tikai dokumentāri izstrādāti normatīvie dokumenti, bet arī faktiski veicamie pasākumi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai. NILLTFN likuma 9. pants paredz arī iestādei pienākumu nodrošināt darbinieku regulāru apmācību, lai pilnveidotu viņu prasmi konstatēt neparasta darījuma pazīmes un aizdomīgus darījumus un izpildīt iekšējās kontroles sistēmā paredzētās darbības.

18. Iestāde iekšējās kontroles sistēmu⁴, t. sk. politikas un procedūras, organizē, ņemot vērā tās lielumu, veikto darījumu apmēru, to dažādību un sarežģītību, NILLTF riska lielumu un citus faktorus. Papildus iestādei jāņem vērā arī tās sniegtajiem pakalpojumiem un piedāvātajiem produktiem piemītošais NILLTF riska līmenis, proti, jāizvērtē, cik augsts risks pastāv iestādes pakalpojumiem un produktiem tikt izmantotiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā un terorisma finansēšanā.

19. Iekšējās kontroles sistēma un tās apjoms ir atkarīgs no dažādiem ietekmējošiem faktoriem, piemēram:

19.1. riska līmeņa pakāpes, kas saistīta ar katru darbības virzienu;

19.2. iestādes sniegto pakalpojumu un piedāvāto produktu apmēra, nozares un sarežģītības;

19.3. piedāvāto produktu un sniegto pakalpojumu veida, klientu bāzes un saistītajām darbībām;

19.4. pakalpojumu un darījumu daudzveidības, tajā skaitā pakalpojumu ierobežotās vai neierobežotās ģeogrāfiskās izmantošanas iespējām;

19.5. darījumu skaita un apjoma;

19.6. pakalpojumu un produktu izplatīšanas veidiem.

20. Izveidojot iekšējās kontroles sistēmu, ir jāņem vērā arī:

22.1. iestādes vadības atbildības noteikšana;

22.2. iestādes vadības savlaicīga un regulāra informēšana par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskiem iestādē;

22.3. atbildīgo darbinieku regulāra kvalifikācijas paaugstināšana NILLTFN jomā;

22.4. iestādes NILLTFN jomu regulējošo politiku un procedūru dokumentēšana, regulāra pārskatīšana un izvērtēšana (ne retāk kā vienu reizi gadā).

21. Katras iestādes pienākums atbilstoši NILLTFN likuma 7. pantā noteiktajam ir sagatavot un apstiprināt politikas un procedūras, kurām jāietver vismaz:

21.1. klientu identifikācijas kārtība un darbinieku pienākumi, veicot klientu identifikāciju;

21.2. sākotnējās informācijas iegūšana NILLTF riska, ko rada klients, izmantojot iestādes produktus un pakalpojumus, izvērtēšanai, piemēram, NILLTF risku novērtēšana un pārvaldīšana atbilstoši iestādes lielumam, darbības principiem un iespējamo risku raksturam. Iestādē jābūt izstrādātām procedūrām, kas nosaka kārtību, kādā tiek novērtēts, piemēram:

a. ar klientu (t. sk. klienta patieso labuma guvēju) saistītais NILLTF risks;

b. ar klienta rezidences (reģistrācijas) valsti saistītais NILLTF risks;

c. ar klienta saimniecisko vai personisko darbību saistītais NILLTF risks;

d. ar klienta izmantotajiem iestādes pakalpojumiem saistītais NILLTF risks;

e. ar klienta veiktajiem darījumiem saistītais NILLTF risks.

21.3. pasākumi, kas veicami klientu izpētei (tajā skaitā padziļinātajai izpētei), informācijas iegūšanai par klientiem un tās izvērtēšanai;

21.4. pasākumu kopums lēmuma pieņemšanai par darījuma attiecību nodibināšanu ar klientu vai to neuzsākšanu;

21.5. pasākumu kopums, kas veicams klienta un tā veikto darījumu uzraudzībai (klienta izpēte un padziļinātā izpēte darījuma attiecību laikā);

21.6. veicamie pasākumi un kārtība lielu un/vai sarežģītu darījumu un sarežģītu darījumu shēmu konstatēšanai, kā arī citu darbību, kas var norādīt uz saistību ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai teroristu finansēšanu (t. sk. atbalstīšanu), atklāšanai. Iestādei jābūt izveidotai procedūrai, lai tā, balstoties uz risku izvērtējumu, varētu konstatēt un rūpīgi izvērtēt:

a. sarežģītus, savstarpēji saistītus un klienta saimnieciskajai vai personiskajai darbībai neraksturīgi lielus darījumus (maksājumus);

b. neparastus, aizdomīgus un savstarpēji saistītus darījumus, kuriem šķietami nav ekonomiska vai tiesiski nepārprotama mērķa;

c. vai norādītais patiesais labuma guvējs tiešām ir klienta patiesais labuma guvējs;

d. klienta naudas līdzekļu izcelsmi (t. sk. labklājības izcelsmi).

21.7. papildu pasākumi, kas tiks īstenoti, lai novērstu iestādes piedāvāto produktu un sniegto pakalpojumu, kuru izmantošana ir saistīta ar anonimitāti un neierobežotu izmantošanas limitu, izmantošanu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas mērķiem;

21.8. veicamie pasākumi tādu darījumu konstatēšanai, riska izvērtēšanai un, ja nepieciešams, novēršanai, kuri veicina vai atbalsta anonimitāti;

21.9. veids, kā iestāde papildus klienta sniegtajai informācijai pārliecināsies, ka klients, kurš nav politiski nozīmīga persona, nodibinot darījuma attiecības, par tādu kļūst sadarbības laikā;

21.10. pasākumi, kas veicami iestādes atbildīgajam darbiniekam, identificējot neparastus un aizdomīgus darījumus;

21.11. pasākumi, kas veicami iestādes darbiniekam, lai pieņemtu lēmumu par ziņošanu Kontroles dienestam par aizdomīgiem darījumiem, kā arī kārtība, kādā veicama atturēšanās no šādu darījumu veikšanas;

21.12. riska pārvaldīšana, komunikācija un uzraudzība, t. sk. valdes un padomes lomas noteikšana, par NILLTFN atbildīgās amatpersonas funkcijas un, kur nepieciešams, atbilstošas iekšējā un ārējā audita lomas noteikšana, kas izklāstītas darbības atbilstības politikās un procedūrās;

21.13. visu iesaistīto darbinieku nepārtrauktas apmācības efektīva nodrošināšana;

21.14. sistēmas izveide, kas nodrošina pilnu un savlaicīgu informācijas sniegšanu uzraudzības iestādēm un tiesībsargājošām iestādēm pēc šo iestāžu pieprasījuma normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

3. Atbilstības vadība

22. NILLTFN likuma 8. pants paredz iestādei pienākumu regulāri izvērtēt iekšējās kontroles sistēmas atbilstība un darbības efektivitāti (ieteicams vismaz vienu reizi gadā), lai pārliecinātos, ka izstrādātās politikas un procedūras, kā arī iekšējās kontroles sistēma kopumā spēj pārvaldīt NILLTFN riskus iestādē un nodrošināt NILLTFN jomu regulējošo prasību izpildi.

23. Iestādei ir jāievēro papildu riski, kas varētu rasties jaunu tehnoloģiju ieviešanas un attīstības rezultātā, un nepieciešamības gadījumā jāveic pasākumi iekšējās kontroles efektivitātes uzlabošanai.

24. Iekšējās kontroles sistēmas darbības efektivitātes novērtējumam iestādei ieteicams ņemt vērā 01.11.2012. FKTK normatīvos noteikumus Nr. 233 "Iekšējās kontroles sistēmas izveides normatīvie noteikumi".

III. Uz risku novērtējumu balstīta pieeja

25. NILL risks ir iespēja, ka personas, kas noziedzīgu darbību rezultātā ir ieguvušas mantu vai finanšu līdzekļus, kuru tālāka izmantošana ir iespējama, piešķirot tiem legālu raksturu, izmantos iestādes pakalpojumus, lai piešķirtu līdzekļiem legālu izcelsmi vai, piemēram, slēptu to izcelsmi. Savukārt TF risks ir iespēja, ka iestādes sniegtie pakalpojumi tiktu izmantoti terora aktu un teroristu finansēšanai un atbalstīšanai.

26. Universālas metodikas, kas noteiktu uz risku balstītas pieejas saturu un piemērošanu, nav, līdz ar to katrai iestādei jāveic individuāls riska izvērtējums, ņemot vērā tās sniegtos pakalpojumus, potenciālo klientu loku un citus apstākļus, kas var ietekmēt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas vai terorisma finansēšanas risku. Efektīva uz risku balstīta pieeja noteikti ietver noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riska noteikšanu un kvalificēšanu, kā arī saprātīgu kontroles mehānismu izveidi, pamatojoties uz identificētajiem riskiem. Efektīva uz risku balstīta pieeja ļaus iestādei spriest par saprātīgu darbību attiecībā uz tās klientiem. Pamatotas un skaidri formulētas uz risku balstītas pieejas piemērošana pamatos pieņēmumus iespējamā NILLTF riska pārvaldīšanai, kā arī ļaus pieņemt pamatotus lēmumus attiecībā uz to klientiem.

27. NILLTFN likuma 7. panta pirmās daļas 2. punktā ietvertā prasība attiecībā uz klientu izpēti un darbības uzraudzību veidotas, balstoties uz nepieciešamību izvērtēt iestādes darbībai un tās klientiem piemītošo NILLTF risku. Līdz ar to iestādei sākotnēji jāveic klientam piemītošo risku izvērtējums, lai noteiktu veicamās klienta izpētes un to veikšanai nepieciešamās informācijas un dokumentu apjomu.

28. Tādējādi uz risku novērtējumu balstīta pieeja sastāv no darbībām, kas jāveic, lai noteiktu visefektīvāko un atbilstošāko veidu, kā pārvaldīt un mazināt konstatētās vājās vietas un novērst NILLTF risku, piemēram:

28.1. identificējot NILLTF riskus, kas piemīt iestādei un tās piedāvātajiem produktiem un pakalpojumiem;

28.2. novērtējot riskus, ko rada iestādes klienti, to izmantotie produkti un pakalpojumi, to izmantošanas veids (piemēram, skaidras naudas darījumi klātienē, naudas pārvedumi vai pārskaitījumi attālināti u. tml.);

28.3. nosakot darījumu un klienta ģeogrāfisko raksturojumu (piemēram, klienta saimnieciskās darbības atrašanās vieta un pakalpojuma izmantošanas vieta, klienta līdzekļu izcelsme, līdzekļu saņēmējs u. tml.);

28.4. izstrādājot un ieviešot kontroles mehānismus identificēto risku pārvaldīšanai, novēršanai vai mazināšanai;

28.5. uzraugot un uzlabojot kontroles mehānismu efektivitāti;

28.6. dokumentējot, kas un kāpēc ir paveikts risku novērtēšanas un novēršanas posmos.

29. Sākotnēji, lai spētu izvērtēt klientam piemītošo NILLTF risku, iestādei ir jāiegūst pamatinformācija par klientu un tā saimniecisko vai personisko darbību. Atkarībā no iestādes darbības veida, sniegto pakalpojumu un piedāvāto produktu sarežģītības risku novērtējums galvenokārt rezultēsies ar riska līmeņa noteikšanu (piemēram, zems, vidējs, augsts, ļoti augsts vai paaugstināts). Riska līmeni ietekmējošie kritēriji palīdzēs noteikt klienta un produkta vai pakalpojuma riska līmeni, lai noteiktu veicamās izpētes, tostarp darījumu uzraudzības apjomu. Secīgi, veicot minētos pasākumus, iestādei jāveic klienta izpēte atbilstoši klientam piešķirtajam riska līmenim.

30. Saskaņā ar FKTK noteikumu Nr. 125 6. punktu iestādes var noteikt riska kategoriju svērto likmi un veidot klienta skaitliskā novērtējuma (scoring) sistēmu, kā arī izmantot citus standartizētus lēmumu pieņemšanas algoritmus, attiecīgi tos dokumentējot, ja tie nav pretrunā ar normatīvo aktu prasībām.

31. Visbiežāk izmantotie kritēriji riska novērtēšanai, lai piešķirtu klientam atbilstošu riska līmeni, ir: valsts un ģeogrāfiskais risks; risks, ko rada klienta juridiskā forma; risks, ko rada klienta saimnieciskā vai personiskā darbība; risks, ko rada klienta izmantotie produkti vai pakalpojumi. Lai arī FKTK noteikumos Nr. 125 ir noteikti tikai iepriekš minētās pazīmes, papildus ir jāvērtē arī citi riskus ietekmējošie faktori atbilstoši piedāvāto produktu vai pakalpojumu specifikai, neaprobežojoties tikai ar normatīvajos aktos minēto.

32. Kad ir identificēti iespējamie NILLTF riski, iestādei šie riski ir jāizvērtē, lai noteiktu, vai iestāde ir gatava uzņemties identificētos riskus. Pieņemot lēmumu nodibināt darījuma attiecības un uzņemties identificēto risku pārvaldīšanu, iestādei ir jānosaka pasākumu kopums, kas mazina vai novērš identificētos NILLTF riskus, vienlaikus piešķirot tam arī nepieciešamos resursus. Iestādei jāapzinās, ka paaugstinātu risku pārvaldīšana vienmēr prasīs vairāk resursu nekā zemu risku pārvaldīšana.

1. Risku identificēšana (noteikšana)

33. Riski, ar kuriem iestāde saskaras, ir atkarīgi no dažādiem faktoriem, tajā skaitā no iestādes klientu bāzes, valsts, izmantotajiem produktiem un pakalpojumiem, kā arī no iestādes struktūras un lieluma.

34. Riska identificēšana sastāv no vairākiem posmiem:

34.1. identificēt riska kategorijas/ietekmējošos faktorus, nosakot galvenos risku kritērijus⁵:

Klienta risks	Valsts risks
Klienta saimnieciskās darbības risks.	Produkta vai pakalpojuma risks.

34.2. identificēt risku mainīgos lielumus – lai veiktu turpmāku risku izvērtējumu, ir detalizēti jāizvērtē katrs no 1. punktā minētajiem kritērijiem. Papildus ir svarīgi ņemt vērā, ka ne vienmēr risku līmenis, kas vienā gadījumā ir attiecināms uz konkrētu produktu vai pakalpojumu un klientu, būs tāds pats kā citā gadījumā;

34.3. lai turpmāk varētu veikt efektīvu risku novērtējumu, ir jānosaka mainīgie lielumi, kas ietekmē katru no riska kategorijām, izmantojot iestādes izveidoto scoring sistēmu (ja tāda ir izveidota). Izstrādājot scoring sistēmu, var ņemt vērā, piemēram, arī FATF 2010. gada ziņojuma "Money Laundering Using New Payment Methods"⁶ sadaļā "The Risk Matrix" sniegtos piemērus.

2. Risku novērtējums

35. Kad risks ir identificēts, ir jāveic tā novērtēšana, lai varētu izveidot riska līmenim atbilstošu tā pārvaldīšanas mehānismu vai attiecīgi lemt par to, ka iestāde nevar uzņemties attiecīgo riska līmeni. Līdz ar to vērā ņemami ir apstākļi, kas raksturīgi konkrētajam klientam un kas norādītu uz augstāka riska klātbūtni un būtu ņemami vērā. Riska novērtējuma sistēmu var balstīt, piemēram, uz skaitliska vērtējuma piešķiršanu. Piemēram, attiecībā uz katru no riska kritērijiem⁷ (piemēram, valsts risks, klienta risks, produkta un pakalpojuma risks u. tml.) par katru no riska kritēriju ietekmējošiem faktoriem potenciālajam vai esošajam klientam piešķir punktu skaitlisko novērtējumu no 1 līdz 10, kurā 10 ir augstākās riska pakāpes novērtējums. Turpmāk dažādu faktoru skaitliskie vērtējumi tiek summēti, lai iegūtu kopējo vidējo aritmētisko novērtējumu, gala rezultātā iegūstot skaitli no 1 līdz 10.

36. Lai arī katra riska kategorija riska novērtēšanas sistēmā ir būtiska, skaidru riska novērtējumu var sasniegt, piemēram, nosakot katras riska kategorijas vidējo aritmētisko skaitli, pēc tam tos atkārtoti summējot un iegūstot kopējo riska novērtējuma vidējo aritmētisko skaitli.

2.1. Valsts risks

37. Izveidojot risku novērtēšanas (piemēram, scoring) sistēmu, ir būtiski vērtēt, kāda ir klienta valsts (jurisdikcija), kurā tas ir reģistrēts un/vai kurā veic saimniecisko darbību.

38. Valsts risks savienojumā ar citiem risku kritērijiem sniedz būtisku informāciju par iespējamu NILLTF risku. MK noteikumos Nr. 966 ir iekļautas valstis, kuras ir uzskatāmas par zemāka riska valstīm (NILLTFN jomā ekvivalentās valstis).

39. Ja potenciālā klienta rezidences vai reģistrācijas valsts ir iekļauta FATF paziņojumā, kurā tiek identificētas valstis, kuru normatīvie akti satur būtiskas nepilnības un tāpēc neatbilst starptautiskajām prasībām noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā, tas liecina, ka tam piemītošais NILLTF risks ir augstāks nekā klientam no valsts, kura FATF sarakstos nav iekļauta. Tomēr arī fakts, ka valsts nav iekļauta minētajā FATF sarakstā, vien nevar būt par pamatu uzskatīt, ka klientam piemīt zems NILLTF risks.

40. FATF regulāri trīs reizes gadā publicē arī informāciju par valstīm, kurās ir identificētas būtiskas neatbilstības starptautiskajām prasībām NILLTFN jomā, bet kuras ir izstrādājušas un ar FATF saskaņojušas darbības plānu, lai šādas neatbilstības novērstu. Arī šādu valstu rezidentiem ir pievēršama lielāka uzmanība, lai gan tiem piemītošais NILLTF risks vērtējams kā nedaudz zemāks.

41. Izvērtējot klienta valsts (jurisdikcijas) risku, vajadzētu ņemt vērā arī valsts reputāciju un reitingu starptautiskajos novērtējumos. Piemēram, ja kādā valstī ir nestabila politiskā situācija, augsts korupcijas līmenis publiskajā un privātajā sektorā, augsts narkotisko vielu ražošanas vai tranzīta līmenis, tad tas rada potenciāli lielāku varbūtību, ka šādā valstī reģistrēts vai rezidējošs klients varētu izmantot iestādi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai.

42. Kad iestāde ir identificējusi un noteikusi valsts risku, minētā riska mazināšanai vai novēršanai iestādei jānosaka sadarbības iespēju līmenis ar klientu atbilstoši tā izcelsmes valstij (jurisdikcijai). Šim nolūkam iestādei jāizprot sava "riska apetīte" un jāizsver, cik lielu risku tā ir gatava uzņemties, kā arī kādus pasākumus tā veiks, lai konkrēto risku mazinātu vai novērstu.

43. Iestāde var izstrādāt valstu sarakstu tās iekšējai lietošanai, dokumentējot sadalījumā pēc kategorijām, nosakot sadarbības līmeni atkarībā no konstatētā NILL un TF riska apmēra. Informācijas iegūšanai par konkrēto valsti vai teritoriju var izmantot arī interneta vietni http://www.knowyourcountry.com/index.html.

44. Ja potenciālā klienta rezidences vai reģistrācijas valsts ir iekļauta FATF paziņojumā⁸, kurā tiek identificētas valstis, kuru normatīvie akti satur būtiskas nepilnības un tāpēc neatbilst starptautiskajām prasībām noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā, tas liecina, ka tam piemītošais NILLTF risks ir augstāks nekā klientam no valsts, kura FATF sarakstos nav iekļauta. Tomēr arī fakts, ka valsts nav iekļauta minētajā FATF sarakstā, vien nevar būt par pamatu uzskatīt, ka klientam piemīt zems NILLTF risks.

45. Vienlaikus iestāde var ņemt vērā FATF regulāri publicēto informāciju par valstīm, kurās ir identificētas būtiskas neatbilstības starptautiskajām prasībām noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā, bet kuras ir izstrādājušas un ar FATF saskaņojušas darbības plānu, lai šādas neatbilstības novērstu. Arī šādu valstu rezidentiem pievēršama lielāka uzmanība, lai gan tiem piemītošais NILLTF risks ir vērtējams kā nedaudz zemāks, salīdzinot ar iepriekšējā rindkopā minēto.

46. Iestādei jāņem vērā, ka īpaši lielu iespēju, ka klienta darbība varētu radīt iestādei lielāku risku tikt iesaistītai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā, terorisma finansēšanā vai šādu darbību mēģinājumā, var radīt klienti, kuru reģistrācijas valsts vai teritorija ir atvieglotu nodokļu režīmu (t. s. ārzonas teritorija), kura par tādu atzīta Ministru kabineta 31.03.1995. noteikumos Nr. 69 "Noteikumi par beznodokļu vai zemu nodokļu valstīm un zonām".

47. Ieteikumu 46. punktā minētajā gadījumā paaugstinātu NILLTF risku rada arī tas, ka šādas kompānijas izveidošanas procesam un vēlāk arī tās darbībai lielā mērā piemīt anonimitātes pazīmes, proti, ir apgrūtināta šādu klientu īpašnieku un patieso labuma guvēju noteikšana.

2.2. Saimnieciskās vai personiskās darbības risks

48. Lai arī FKTK noteikumu Nr. 125 15. un 16. punktā ir minētas pazīmes, kuras liecina par paaugstinātu NILLTF risku, starptautiskajā praksē tiek uzskatīts, ka noteiktos apstākļos paaugstinātu risku rada arī citi saimnieciskās darbības veidi, piemēram:

48.1. skaidras un bezskaidras valūtas maiņa;

48.2. starpniecība automašīnu, ūdens transporta un aviācijas transporta tirdzniecībā;

48.3. lietotu automašīnu un automašīnu rezerves daļu tirdzniecība;

48.4. ceļojumu aģentūras;

48.5. vērtspapīru brokeri;

48.6. preču un pakalpojumu importa un eksporta kompānijas;

48.7. starpnieki tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas darījumos;

48.8. citi saimnieciskās darbības veidi, kuri rada augstu ēnu ekonomikas īpatsvaru.

49. Minētie saimnieciskās darbības veidi noteiktos apstākļos iestādei var radīt paaugstinātu NILLTF risku, īpaši gadījumos, ja par klienta piedāvātajām precēm un pakalpojumiem norēķini tiek veikti skaidrā naudā. Šādos gadījumos ir jāvērtē arī klienta darījumu partneri un preču un pakalpojumu faktiskais un/vai plānotais realizācijas apjoms, lai noteiktu, vai tas ir atbilstošs nozarei, kurā darbojas klients.

50. Ņemot vērā arī Kontroles dienesta tipoloģijas, iestādēm, novērtējot klienta saimnieciskās vai personiskās darbības risku pirms sadarbības uzsākšanas, ieteicams rūpīgi izvērtēt un pārzināt potenciālā klienta saimnieciskās darbības nozari. Savukārt, ja iestāde uzņemas pārvaldīt klienta radīto risku, tai būtu lietderīgi nodrošināt pastiprinātu jaunu klientu (piemēram, klienta un iestādes sadarbības laiks līdz sešiem mēnešiem) uzraudzību, lai gūtu pārliecību, ka iestāde netiek iesaistīta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā vai terorisma finansēšanā.

Piemēram, atbilstoši Kontroles dienesta praksē konstatētajai tipoloģijai (Kontroles dienesta 2012. gada ziņojums⁹) juridiskās personas, lai izvairītos no nodokļu nomaksas un iegūtu finanšu līdzekļus aplokšņu algu vai citām vajadzībām, pēc vienošanās ar shēmas organizatoriem pārskaita naudu uz iepriekš norādītu SIA par it kā notikušu preču piegādi vai sniegtu pakalpojumu un veiktos finanšu darījumus deklarē Valsts ieņēmumu dienestam. Tālāk juridisko personu grupa naudu pārskaita caur dažādu banku kontiem, tā tiek izņemta skaidrā naudā ārpus Latvijas robežām – visbiežāk Igaunijā, Lietuvā, Polijā – un nogādāta atpakaļ sākotnējiem finanšu līdzekļu pārskaitītājiem.

51. Iestādēm, kuru darbības joma ir saistīta tikai ar bezskaidras naudas maksājumu apkalpošanu un kuras darbojas interneta tirgotāju apkalpošanas jomā, ieteicams vērtēt ne tikai iepriekš minētos saimnieciskās darbības veidus, bet arī starptautisko norēķinu karšu VISA un MasterCard interneta tirgotāju risku klasifikāciju, piemēram:

- VISA augsta riska interneta tirgotāji (High-Brand Risk Merchant Category Codes): http://usa.visa.com/ download/ merchants/visa-international-operating-regulations-main.pdf;

- MasterCard augsta riska interneta tirgotāji (High-Risk Payment Facilitators): http://www.mastercard.com/ us/merchant/pdf/BM-Entire_Manual_public.pdf.

2.3. Klienta risks

52. Klientam (t. sk. klienta patiesajam labuma guvējam) vai klientu grupai, kas veic savstarpējus darījumus, piemītošā NILLTF riska novērtēšana un noteikšana ir ļoti būtiska, lai varētu noteikt kopējo NILLTF risku, ko rada klients, tā patiesais labuma guvējs vai savstarpēji saistīta klientu grupa. Iestādes klienti ir savstarpēji saistīti, ja tie iestādei veido kopīgu risku. Nosakot savstarpēji saistītu klientu grupas, iestādei ir lietderīgi izmantot FKTK 13.11.2010. normatīvo noteikumu Nr. 313. "Riska darījumu ierobežojumu izpildes normatīvie noteikumi" 1. pielikumā "Savstarpēji saistītu klientu grupas noteikšanas pamatprincipi"¹⁰ norādīto.

53. Būtisks solis riska novērtējumā ir veikt klienta klientu (vai tā partneru) izpēti, proti, noskaidrot, kas ir tās personas, kuras izmanto klienta produktus vai pakalpojumus, kāda ir to saimnieciskā darbība (piemēram, no kā klients iegādājas tālāk pārdoto preci vai sniegtos pakalpojumus u.tml.), lai nodrošinātu principa "Zini sava klienta klientu" ievērošanu, gadījumos, kad Sabiedrības klients rada paaugstinātu NILLTF risku.

Ir būtiski izvērtēt arī to, vai klients (t. sk. klienta patiesais labuma guvējs un pilnvarotā persona) iepriekš nav bijis iesaistīts NILLTF vai šādu darbību mēģinājumā. Ja iestāde ir noskaidrojusi, ka klients iepriekš ir bijis iesaistīts vai notiesāts par noziedzīgiem nodarījumiem, iestāde, vērtējot šādas personas, var piešķirt augstāko riska vērtējumu.

54. Iestādei, nosakot klienta riska līmeni un izveidojot NILLTF riska sistēmu, jāņem vērā FKTK noteikumu Nr. 125 15. punktā noteiktās klienta augsta riska pazīmes.

55. Papildus normatīvajos aktos norādītajām risku pazīmēm, kā arī pamatojoties uz iestādes izstrādātajiem kritērijiem, iestādes NILLTFN jomā atbildīgajam darbiniekam ir jānosaka, vai konkrētais klients rada iestādei paaugstinātu NILLTF risku. Dažādās situācijās klienta risku ietekmējošie faktori var klientam piemītošo riska līmeni pazemināt vai paaugstināt.

56. Uzsākot sadarbību, par klientam piemītošu paaugstinātu NILLTF risku var liecināt, piemēram, tas, ka:

56.1. klients (t. sk. pilnvarotā persona) nervozē bez acīmredzama iemesla;

56.2. klientam (t. sk. pilnvarotajai personai) ir pavadītāji, kas viņu vēro vai veic visas darbības, t. sk. pārrunas ar iestādes darbinieku, klienta vietā;

56.3. klients (t. sk. pilnvarotā persona) atsakās klātienē aizpildīt klienta anketu, nespēj norādīt nepieciešamo informāciju;

56.4. iestādei sniedzamo informāciju par saimniecisko vai personisko darbību klients (t. sk. pilnvarotā persona) saskaņo attālināti ar trešajām personām.

57. Iestādei jāņem vērā mainīgie faktori, kas sadarbības laikā ar klientu var liecināt par tam piemītošu paaugstinātu NILLTF risku, piemēram:

57.1. bieža un klientam netipiska līdzekļu kustība starp klientu un norādītajiem partneriem vai līdzekļu saņēmējiem bez ticama un pamatota izskaidrojuma;

57.2. klienta veikto produktu un pakalpojumu iegāde vai maksājumu veikšana bez komerciāli loģiska un izskaidrojama pamatojuma – darījumi, kuriem nav nepārprotami skaidra ekonomiskā būtība un tiesiskais mērķis;

57.3. situācijas, kad klienta vai tā patiesā labuma guvēja labklājības izcelsmes un līdzekļu izcelsmes noskaidrošana ir apgrūtināta un nav iespējams par to gūt pamatotu pārliecību un loģisku izpratni par iegūtās informācijas atbilstību un sasaisti ar klientu (tostarp patieso labuma guvēju) un tā darbību;

57.4. situācijas, kad klienta pilnvarotie pārstāvji izvairās atklāt, kas ir klienta patiesie labuma guvēji;

57.5. situācijas, kad rodas šaubas, ka klients izmanto produktus vai pakalpojumus citas personas, nevis savā vārdā, izvairoties no patiesā labuma guvēja atklāšanas;

57.6. situācijas, kad klienta juridiskā struktūra vai darījuma attiecības starp iestādi un klientu vai starp klientu un tā partneriem ir tādas, kurās ir sarežģīti noskaidrot, identificēt un gūt pārliecību, ka klienta norādītais patiesais labuma guvējs patiešām ir klienta patiesais labuma guvējs;

57.7. gadījumi, ja klients, nodibinot darījuma attiecības, deklarējis vai veic regulārus un būtiska apjoma darījumus vai skaidras naudas darījumus, kas ir neraksturīgi klienta saimnieciskajai darbībai piemēram:

57.7.1. saņem bezskaidras naudas līdzekļus un regulāri veic skaidras naudas izmaksas, kuru apmērs ir būtisks attiecībā pret deklarēto vidējo mēneša apgrozījumu vai norādīto viena darījuma maksimālo apmēru;

57.7.2. regulāri veic būtiska apjoma attiecībā pret deklarēto vidējo mēneša apgrozījumu vai norādīto viena darījuma maksimālo apmēru skaidras naudas iemaksas, pēc tam veicot iemaksāto naudas līdzekļu pārvedumu citām personām).

58. Ieteikumu 57. punktā minētie faktori var ne tikai liecināt par paaugstinātu NILLTF risku, ko rada klients, bet tos var arī uzskatīt par aizdomīguma pazīmēm.

59. Ja par klientu (t. sk. patieso labuma guvēju vai pilnvaroto personu) ir pieejama informācija no publiskiem un neatkarīgiem avotiem, klienta riska skaitliskais novērtējums noteiktos apstākļos var pazemināt kopējo klienta riska novērtējumu. Savukārt, ja par klientu nav pieejama nekāda informācija publiskos un neatkarīgos informācijas avotos, iestādei var tikt radīts paaugstināts risks. Šādos gadījumos, lai noteiktu klienta riska līmeni, pirms darījuma attiecību uzsākšanas iestādei jāiegūst pēc iespējas vairāk papildu informācijas, lai varētu nodrošināt arī principa "Zini savu klientu"¹¹ ievērošanu.

60. Iestādēm jāņem vērā, ka paaugstināts risks rodas arī situācijās, ja, izmantojot iestādei pieejamos resursus, ir būtiski apgrūtināta patiesā labuma guvēja noskaidrošana. Jāņem vērā fakts, ka personas, kas cenšas legalizēt noziedzīgā veidā iegūtus līdzekļus, mēģina to darīt dažādu juridisku veidojumu aizsegā, piemēram, izveidojot trastus, labdarības fondus u. c.

2.4. Produkta un pakalpojuma risks

61. Ļoti svarīgs riska novērtēšanas elements ir regulāri pārskatīt, kā iestādes esošos un jaunos produktus vai pakalpojumus var izmantot NILLTF mērķim. Kopējo riska novērtējumu, pamatojoties uz klienta izmantotajiem produktiem vai pakalpojumiem, var aprēķināt, izmantojot virkni uz produktiem un pakalpojumiem attiecināmus ietekmējošus faktorus. Produkta vai pakalpojuma riska noteikšanā var palīdzēt atbilžu iegūšana uz šādiem jautājumiem, piemēram, vai piedāvātais produkts vai pakalpojums (jauns vai jau eksistējošs):

61.1. raksturojas ar īpaši lielu¹² darījumu vai investīciju apjomu;

61.2. pieļauj, ka tiek veikti darījumi trešo personu labā un vārdā;

61.3. ir iespējams tikai ar valsts iestāžu atļauju un klienta atbilstības pārbaudi.

62. Novērtējot riska līmeni, kas piemīt iestādes piedāvātā produkta vai pakalpojuma izmantošanai NILLTF mērķiem, papildus FKTK noteikumu Nr. 125 18. punktā minētajiem kritērijiem būtu lietderīgi ņemt vērā arī citus riska kategoriju ietekmējošus faktorus, piemēram:

62.1. produktu vai pakalpojumu var izmantot ne tikai klients, bet arī citas trešās personas;

62.2. produkti vai pakalpojumi, kurus var izmantot, nodibinot darījuma attiecības neklātienē, piemēram, ar interneta starpniecību;

62.3. klients uzsāk darījuma attiecības, lai izmantotu piedāvātos produktus vai pakalpojumus, ar aģenta starpniecību.

63. Papildus minētajiem risku ietekmējošiem faktoriem, ievērojot uz risku novērtējumu balstītu pieeju, ir jāvērtē arī klienta saimnieciskās vai personiskās darbības specifikai piemītošie riski un tos ietekmējošie faktori. Šie faktori var ietekmēt klienta kopējo riska līmeni, piemēram:

63.1. klienta rīcībā netipiski liela apjoma līdzekļi vai veikti netipiski liela apjoma darījumi (apmēra un/vai skaita ziņā) salīdzinājumā ar citām personām, kas darbojas līdzīgā nozarē vai jomā. Tomēr NILLTFN jomā atbildīgajam darbiniekam jāņem vērā un jāapzinās, ka terorisma finansēšanai bieži tiek izmantoti maza apjoma maksājumi;

63.2. iestādes un klienta darījuma attiecību ilgums. Ilgtermiņa darījuma attiecības ir viens no faktoriem, kas var samazināt klientam kopējo piemītošo NILLTF risku. Ja iestādes rīcībā ir informācija, ka klients regulāri maina pakalpojumu sniedzēju (piemēram, nelielu laika posmu izmanto vienas kredītiestādes vai finanšu iestādes pakalpojumus, pēc tam citas utt.), NILLTFN jomā atbildīgajam darbiniekam ir jāvērtē šādas rīcības iemesli un jānosaka, vai šis faktors pazemina vai paaugstina kopējo NILLTF riska līmeni.

64. Ieteikumu 66. punktā norādītās risku kategorijas ietekmējošie faktori, kas ietekmē klientam piemītošo kopējo NILLTF risku, neaprobežojas ar veikto uzskaitījumu. Līdz ar to iestādei ir jānosaka dažādu veidu pazīmes, kas ir kopējo riska līmeni ietekmējošie faktori, atbilstoši to saimnieciskās darbības specifikai, sarežģītībai un sniegtajiem pakalpojumiem vai piedāvātajiem produktiem.

65. Izstrādājot riska novērtējuma sistēmu, papildus jānodrošina NILLTF risku uzraudzība un pārvaldīšana, lai spētu konstatēt, piemēram:

65.1. negaidītu klienta darījumu apgrozījuma pieaugumu pretēji sākotnēji deklarētajam;

65.2. klientam un tā saimnieciskajai un personiskajai darbībai neraksturīgus un neatbilstošus darījumus.

66. Lai veiksmīgi spētu jau sākotnēji identificēt NILLTF riskus un izvērtēt klienta radītā NILLTF riska līmeni, iestāde var vērtēt kopā dažādas risku kategorijas un to ietekmējošos faktorus, kā tas norādīts, piemēram, tabulā Nr. 2.1:

Tabula Nr. 2.1

Klienta risks ●  FKTK noteikumu Nr. 125 15. punkta apakšpunktos norādītās pazīmes; ●  Klienta (tajā skaitā PLG un pilnvarotās personas) kopējā atbilstība un reputācija; ●  Politiskā piederība (politiski nozīmīgas personas); ●  Klienta līdzekļu izcelsme/avots (source of funds, origin of funds); ●  Klienta darbības (pastāvēšanas) ilgums; ●  Izmaiņu biežums īpašnieku un amatpersonu (valdes) sastāvā; ●  Citas NILLTF kopējo riska līmeni ietekmējošas pazīmes.

Valsts risks ●  FKTK noteikumu Nr. 125 13. punkta apakšpunktos norādītās pazīmes; ●  Politiskā situācija klienta (tostarp patiesā labuma guvēja) reģistrācijas/ faktiskās saimnieciskās darbības veikšanas valstī/teritorijā; ●  Ekonomiskā situācija klienta (tostarp patiesā labuma guvēja) reģistrācijas/ faktiskās saimnieciskās darbības veikšanas valstī/teritorijā; ●  Korupcijas līmenis klienta (tostarp patiesā labuma guvēja) reģistrācijas/ faktiskās saimnieciskās darbības veikšanas valstī/teritorijā; ●  Organizētās noziedzības un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas līmenis klienta (tostarp patiesā labuma guvēja) reģistrācijas/ faktiskās saimnieciskās darbības veikšanas valstī/teritorijā; ●  Citas NILLTF kopējo riska līmeni ietekmējošas pazīmes.

Klienta saimnieciskās darbības risks ●  FKTK noteikumu Nr. 125 16. punkta apakšpunktos norādītās pazīmes; ●  Starpniecība darījumos ar transporta tirdzniecību; ●  Starpniecība antikvariāta un mākslas darbu tirdzniecībā; ●  Bezskaidras naudas valūtas maiņas pakalpojumi; ●  Elektroniskās valūtas maiņas pakalpojumi; ●  Citas NILLTF kopējo riska līmeni ietekmējošas pazīmes.

Produkta vai pakalpojuma risks ●  FKTK noteikumu Nr. 125 17. punkta apakšpunktos norādītās pazīmes; ●  Skaidras naudas darījumi (iemaksas/izmaksas); ●  Citas NILLTF kopējo riska līmeni ietekmējošas pazīmes.

67. Iestādei jāņem vērā, ka šajos ieteikumos iekļautajā tabulā Nr. 2.1 minētajos piemēros uzskaitītie riska kritērijus ietekmējošie mainīgie lielumi atsevišķos gadījumos var gan palielināt, gan samazināt kopējo klientam vai darījumam piemītošo riska līmeni. Ieteikumu 66. punktā ietvertajai tabulai Nr. 2.1 ir tikai informatīvs raksturs, un tajā norādītie riska kategorijas ietekmējošie faktori nav uzskatāmi par vienīgajiem, jo jāņem vērā katras iestādes atšķirīgā darbības specifika, darbības joma, klientu bāze un citi faktori.

2.5. Riska pārvaldīšana un mazināšana

68. Tiklīdz ir veikts atbilstošs NILLTF riska novērtējums, iestādei ir pienākums izveidot tam atbilstošu pārvaldīšanas mehānismu un iekšējās kontroles sistēmas dokumentos papildus normatīvajos aktos noteiktajām prasībām iekļaut savam darbības modelim raksturīgos risku mazinošos pasākumus.

69. Saskaroties ar paaugstināta riska klientiem vai to veiktiem paaugstināta riska darījumiem, nevajadzētu aprobežoties tikai ar normatīvajos aktos minēto prasību izpildi. Iestādes vadībai un atbildīgajiem darbiniekiem ir jāizlemj, kādas pārbaudes un kādi pasākumi ir veicami, lai mazinātu un novērstu risku iestādes iesaistīšanai NILLTF vai šādu darbību mēģinājumā. Iestādei jāiegūst informācija un dokumenti un jāveic NILLTF risku mazinošie pasākumi tādā apjomā, lai spētu pārvaldīt risku, kuru tā uzņemas, nodibinot darījuma attiecības ar klientu.

70. Iestādei iekšējās kontroles sistēmas darbības efektivitāte jānovērtē, tajā skaitā jāpārskata procedūras (ieteicams ne retāk kā vienu reizi gadā).

IV. Klientu identifikācija

71. NILLTFN likuma 16. pants aizliedz nodibināt darījuma attiecības ar anonīmu (neidentificētu) klientu un NILLTFN likuma 11. pants paredz iestādei pienākumu identificēt klientu.

72. Klientu identifikācija veicama atbilstoši NILLTFN likuma 12. un 13. pantā noteiktajām prasībām.

1. Fizisko personu identifikācija

73. Identifikācijas rezultātā iegūtā informācija vienmēr ir jāpārbauda. Saskaņā ar NILLTFN likuma 12.pantu fizisko personu identitāte ir pārbaudāma, pieprasot uzrādīt attiecīgu personas apliecinošu dokumentu, kurā būtu norādīts vismaz personas vārds, uzvārds, personas kods (vai dzimšanas datums Latvijas Republikas nerezidentiem) kā arī pievienots fotogrāfisks attēls. Klientu nerezidentu, kuru rezidences valsts atrodas ārpus Eiropas Savienības, gadījumos svarīgi ir pārliecināties, ka persona ieceļojusi Latvijā legāli (t. i., tai ir izsniegta vīza, ceļošanas dokumentā ir atzīme par valsts robežas šķērsošanu u. tml.).

2. Juridisko personu identifikācija

74. Izvērtējot klientam piemītošo NILLTF riska līmeni, ir jānosaka, vai ir saprotama klienta juridiskā forma, struktūra un īpašnieki. Identificējot klientus juridiskas personas, standarta situācijā ir jāiegūst NILLTFN likuma 13. pantā minētie dokumenti un informācija.

75. Juridisko personu identifikācija veicama, iegūstot reģistrācijas apliecību (oriģinālu vai iegūstot tās izdruku no attiecīgo valstu uzņēmumu reģistriem). Papildus ir jāveic arī klienta pilnvarotās personas identifikācija saskaņā ar NILLTFN likuma 12. panta prasībām.

76. Klienti ir jāidentificē pirms darījuma attiecību nodibināšanas, atverot jebkāda veida kontu, kā arī pieņemot no klienta glabāšanā finanšu līdzekļus un citas vērtības. Iestādei klienti ir jāidentificē saskaņā ar NILLTFN likuma prasībām.

77. Klienta un tā pilnvarotās personas identificēšanu, pamatojoties uz klienta uzrādītajiem personu apliecinošiem dokumentiem un dokumentiem, kas apliecina juridiskās personas dibināšanu un tiesisko reģistrāciju, vairumā gadījumu var uzskatīt par pietiekamu. Tomēr, ja klients vai tā veiktie darījumi darījuma attiecību laikā rada iestādei paaugstinātu risku, iestādei ir ieteicams lemt par nepieciešamību iegūt papildu informāciju vai dokumentus, lai pārbaudītu sākotnējās identifikācijas procesā iegūto datu aktualitāti un atbilstību faktiskajai situācijai. Papildu informāciju (skatīt arī šo ieteikumu 78. punktu) un to pamatojošos dokumentus var iegūt no klienta vai no publiskiem reģistriem, piemēram, datu bāzes Lursoft.

78. Papildus ieteicams (īpaši gadījumos, ja paaugstināta riska klients vai Latvijas Republikas nerezidents) iegūt šādu informāciju un to pamatojošus datus vai dokumentus:

78.1. uzņēmuma amatpersonu, pilnvaroto pārstāvju personu identificējošus datus;

78.2. datus par patieso labuma guvēju;

78.3. pilnvaroto personu pārstāvības tiesību un pārstāvības apjomu apliecinošu dokumentu (piemēram, notariāli apliecinātu pilnvaru);

78.4. pilnvarotās personas personu apliecinošu dokumentu.

79. Identificējot klientu, ir jānodrošina arī klienta patiesā labuma guvēja noskaidrošana, iegūstot patieso labuma guvēju identificējošu informāciju.

80. Ja informācija par klienta tiesisko reģistrāciju ir publiski pieejama uzņēmumu vai ārvalstu kompāniju reģistros, iestāde ir tiesīga nepieprasīt juridiskās personas dibināšanu vai tiesisko reģistrāciju apliecinošus dokumentus, kā arī pilnvarotās personas pārstāvības tiesību apliecinošu dokumentu, ja šāda informācija ir iegūstama no publiskiem reģistriem.

81. Papildus būtu lietderīgi pārbaudīt juridisko personu iesniegto informāciju publiskajās datu bāzēs, piemēram, Lursoft (attiecībā uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas rezidentiem), lai gūtu pārliecību, ka klienta sākotnēji iesniegtā informācija un dokumenti ir aktuāli.

82. Klienta identifikācija saskaņā ar NILLTFN likuma 11. pantu ir jāveic šādos gadījumos:

82.1. pirms darījuma attiecību uzsākšanas;

82.2. pirms atsevišķa darījuma, neuzsākot darījuma attiecības, ja darījuma apjoms vai vairāku acīmredzami saistītu darījumu kopējā summa ir ekvivalenta 15 000 euro vai lielāka par to pēc Latvijas Bankas noteiktā kursa darījuma veikšanas dienā;

82.3. ja darījuma veikšanas brīdī nav nosakāms, vai darījuma summa būs ekvivalenta 15 000 euro vai lielāka par to, klients identificējams, tiklīdz kļuvis zināms, ka darījuma summa ir ekvivalenta 15 000 euro vai lielāka par to pēc Latvijas Bankas noteiktā kursa darījuma veikšanas dienā;

82.4. pirms atsevišķa darījuma, ja darījums atbilst vismaz vienai no neparasta darījuma pazīmju sarakstā ietvertajām pazīmēm¹³;

82.5. ja, veicot darījumu, kura pazīmes neatbilst nevienai no neparasta darījuma pazīmēm, tomēr rodas aizdomas par NILLTF vai šādu darbību mēģinājumu;

82.6. ja rodas šaubas par sākotnējā identifikācijā iegūtās informācijas patiesumu;

82.7. (atkārtota identifikācija) ja klienta un/vai tā pārstāvja identitāti apliecinošajos datos ir notikušas izmaiņas (piemēram, vārda, uzvārda maiņa);

82.8. citos iestādes procedūrās noteiktos gadījumos.

83. Lai arī iestādei NILLTFN likuma 11. pantā ir noteikts pienākums veikt klienta identifikāciju, ja darījuma summa vai vairāku acīmredzami saistītu darījumu summa ir ekvivalenta 15 000 euro (skatīt arī šo ieteikumu 82.2. un 82.3. punktu), iestāde ir tiesīga, kā arī tai ir ieteicams, balstoties uz risku novērtējumu, veikt klienta identifikāciju, nosakot mazāku darījuma summas robežlielumu atbilstoši iestādes piedāvāto produktu un pakalpojumu specifikai. Zemākas darījuma summas robežlieluma noteikšana veicinās iespēju efektīvāk identificēt aizdomīgus darījumus.

84. Nosakot zemāku robežlielumu, iestādei ir jāņem vērā arī citos normatīvajos aktos noteiktais (piemēram, atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 1781/2006 attiecībā uz naudas līdzekļu pārskaitījumiem pievienoto informāciju par maksātāju 5. panta pirmā punkta prasībai iestādei ir jānodrošina, ka naudas līdzekļu pārskaitījumiem ir pievienota pilnīga informācija par maksātāju).

3. Klientu neklātienes (non-face-to-face) identifikācija

85. Ja iestāde ir paredzējusi uzsākt sadarbību ar klientiem, kurus tā identificē neklātienē (klientam klāt neesot), jāņem vērā ar šādu pieeju saistītie riski. Klienti, kuri identificēti, tiem personīgi nepiedaloties identifikācijas procedūrā, rada iestādei paaugstinātu risku. NILLTFN likuma 22. panta otrās daļas 1. punkts nosaka pienākumu veikt klienta padziļinātu izpēti, ja darījuma attiecības ar klientu uzsāktas, tam personīgi nepiedaloties identifikācijas procedūrā.

86. Ieteikumu 85. punktā minētajā gadījumā ir nepieciešams veikt pasākumus (atbilstoši piemītošajam NILLTF riska līmenim veicami viens vai vairāki NILLTFN likuma 23. panta pirmajā daļā minētie pasākumi), lai pārbaudītu klienta identifikācijas procesā iegūtos datus, piemēram:

86.1. iegūstot papildu dokumentus, datus vai informāciju no neatkarīgiem un ticamiem avotiem (piemēram, publiskajiem reģistriem);

86.2. pārbaudot papildus iesniegtos dokumentus vai iegūstot citas ES dalībvalstī reģistrētas kredītiestādes vai finanšu iestādes apstiprinājumu (piemēram, iestādei oficiāli adresētu rekomendācijas vēstuli vai ar SWIFT (Society for Worldwide Interbank Financial Telecommunication) ziņojumu starpniecību), ka klientam ir darījuma attiecības ar šo kredītiestādi vai finanšu iestādi;

86.3. pieprasot, lai klients nodrošina, ka pirmais maksājums darījuma attiecību ietvaros tiek veikts ar tāda konta starpniecību, kas kredītiestādē, uz kuru attiecas no NILLTFN likuma vai ES tiesību aktiem izrietošas prasības par NILLTFN, atvērts uz klienta vārda;

86.4. sazinoties ar klientu tā norādītajā deklarētajā vai faktiskajā adresē (piemēram, informatīvas ierakstītas vēstules nosūtīšana);

86.5. nosakot klientam prasību reģistrēties iestādes mājas lapā ar drošības rīkiem, kas klientam ierakstītā vēstulē nosūtīti uz tā deklarēto vai faktisko dzīvesvietas adresi.

87. Klienta personu apliecinoša dokumenta kopija, kas iestādei iesniegta, piemēram, elektroniski ar klienta elektroniskā pasta starpniecību, nenodrošina pilnvērtīgu un normatīvajiem aktiem atbilstošu klienta identifikāciju vai identifikācijas verifikāciju, ja atbilstoši riska līmenim netiek veikts viens vai vairāki 86. punktā minētie pasākumi. Šādā veidā iesniegta personu apliecinoša dokumenta kopija nav uzskatāma par dokumentu un pietiekamu pasākumu, lai veiktu personas identitātes pārbaudi. Šādā veidā iesniegta personu apliecinoša dokumenta kopija ir uzskatāma tikai par informāciju, kas nav tikusi pārbaudīta (verificēta).

88. Nodrošinot klientu identifikāciju, tiem personīgi nepiedaloties identifikācijas procesā, iestādei ir detalizēti jāizstrādā pasākumu kopums, kā tā pārbaudīs identifikācijas rezultātus, jo šādai identifikācijai piemīt paaugstināts anonimitātes risks, kas iestādei rada paaugstinātu NILLTF risku. Iestādei ir jāveic efektīvi pasākumi, lai gūtu pārliecību, ka klients, kurš identificējas attālināti, tiešām ir persona, par kuru tas sniedz informāciju. Iestādei nevajadzētu aprobežoties tikai ar vienu no iepriekš minētajiem veicamajiem pasākumiem, lai pārliecinātos par identifikācijas rezultātiem. Lai gan NILLTFN likuma 23. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka likuma subjekts veic kādu no minētajā pantā norādītos pasākumus, iestādei atbilstoši riska līmenim būtu jāveic viens vai vairāki pasākumi, lai nodrošinātu atbilstošu klienta identifikāciju. Kā vienu no pamatpasākumiem klientu neklātienes identifikācijas procedūrā iestādei ieteicams izpildīt NILLTFN likuma 23. panta pirmās daļas 3. punkta prasību vienlaicīgi ar citu minētā panta pirmās daļas punktu prasībām.

4. Klientu identifikācijas un izpētes rezultātu atzīšana un pieņemšana

89. Saskaņā ar NILLTFN likuma 29. panta pirmo un otro daļu iestādes ir tiesīgas atzīt un pieņemt tādas klienta identifikācijas un izpētes rezultātus, kuru ES dalībvalstīs un trešajās valstīs, kas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā izvirza prasības, kuras ir līdzvērtīgas NILLTFN likuma prasībām, veikušas kredītiestādes, kas nav kapitālsabiedrības, kuras nodarbojas ar ārvalstu valūtas skaidras naudas pirkšanu un pārdošanu, kā arī kas nav maksājumu iestādes.

90. NILLTFN likuma subjekti nav tiesīgi atzīt maksājumu iestāžu un kapitālsabiedrību, kas nodarbojas ar ārvalstu valūtas pirkšanu un pārdošanu, veiktās identifikācijas un izpētes rezultātus.

91. Lai atzītu kredītiestāžu un finanšu iestāžu veiktās identifikācijas un izpētes rezultātus, tie ir jāiegūst un jāizvērtē, vai tie sniedz nepieciešamo informāciju, kas ļauj pilnvērtīgi veikt normatīvajos aktos noteiktās darbības, lai veiktu klientu identifikāciju vai izpēti.

92. Nosakot procedūrās kārtību, kādā tiek veikta klienta identifikācija un izpēte, ir īpaši jānosaka valoda, kādā jābūt dokumentiem, kas tiek pieņemti klienta identifikācijas un izpētes veikšanai. Valodu izvēle būs tieši atkarīga no iestādes darbinieku, kas veic klientu izpēti, spējām pilnvērtīgi saprast šos dokumentus un interpretēt to saturu valsts valodā. Darbinieku zināšanu līmenis jāspēj arī pierādīt (piemēram, mātes valoda, attiecīgajā valodā iegūta izglītība u. tml.).

93. Ja klienta identifikācijas dokumenti ir iesniegti valodās, kuras nepārzina iestādes darbinieki, kas veic klientu izpēti, iestādei vajadzētu iegūt notariāli apliecinātu iesniegto dokumentu tulkojumu. Ja klienta izpētei nepieciešamos dokumentus var iesniegt citās valodās, iesniegto dokumentu saturu var rakstveidā pārstāstīt.

V. Klientu un to darījumu izpētes veikšana

94. Saskaņā ar NILLTFN likuma 17. pantu izpēte ir uz risku novērtējumu balstīts pasākumu kopums, lai savlaicīgi konstatētu klienta darbībā iespējami aizdomīgus un neparastus darījumus.

95. Visos gadījumos, kad iestādes nodibina darījuma attiecības ar klientiem, tām ir jānodrošina klienta riska līmenim atbilstoša klienta izpēte, kas nedrīkst aprobežoties tikai ar klienta identificēšanu un dokumentu iegūšanu, uz kuriem pamatojoties veikta klienta identifikācija. Papildus klienta identifikācijai iestādei ir jāiegūst informācija vismaz NILLTFN likuma 19. pantā norādītajā apmērā, lai spētu izvērtēt klientam piemītošo NILLTF risku. Tikai pēc tam, kad ir noteikts klientam piemītošais NILLTF riska līmenis, iestāde var noteikt veicamos pasākumus riska samazināšanai un novēršanai, kā arī noteikt veicamās klienta izpētes apjomu.

96. Klienta izpēte ir komplekss pasākumu kopums, kas jāveic, lai nodrošinātu NILLTFN likuma mērķa sasniegšanu un izpildītu gan normatīvajos aktos, gan arī iestādes iekšējos normatīvajos dokumentos noteiktās prasības. Veicot klienta izpēti, iestādei ir jāiegūst tāds informācijas un dokumentu apjoms, lai jau sākotnēji, nodibinot darījuma attiecības ar klientu, būtu iespējams samazināt un novērst risku iestādei tikt iesaistītai NILLTF. Iestādes iegūtajai informācijai un dokumentiem par klientu ir jābūt tādā apjomā, lai izprastu klientu un tā saimniecisko vai personisko darbību tādā mērā, kas ļauj ne tikai novērtēt klientam piemītošo NILLTF risku, bet arī nodrošināt efektīvu un klienta riska līmenim atbilstošu klienta un tā veikto darījumu uzraudzību darījuma attiecību laikā.

97. Iestādei jāņem vērā, ka NILLTFN likuma 16. pants paredz pienākumu veikt klienta izpēti šādos gadījumos:

97.1. pirms darījuma attiecību uzsākšanas;

97.2. ja pastāv aizdomas par NILLTF;

97.3. ja pastāv šaubas par iepriekš iegūtu klienta identifikācijas vai izpētes datu ticamību.

98. Klienta izpētes līmenis un apjoms būs atkarīgs no iestādes noteiktā klientam piemītošā NILLTF riska līmeņa, kas savukārt būs atkarīgs, piemēram, no darījuma attiecību mērķa (izmantotie pakalpojumi un produkti), klienta saimnieciskās vai personiskās darbības specifikas. Ir jāņem vērā fakts, ka izpētes apjoms, kas veicams, ja klientam piemīt zems NILLTF risks, būs atšķirīgs no izpētes apjoma, kas veicams, ja klientam piemīt paaugstināts NILLTF riska līmenis.

99. Iestādei jāvadās no šādiem galvenajiem klienta izpētes pamatelementiem:

99.1. patieso labuma guvēju identificējošas informācijas noskaidrošana;

99.2. informācijas iegūšana par klientu un darījuma attiecību nodibināšanas mērķi (piemēram, klienta anketa);

99.3. 100.1. un 100.2. punktā minētās informācijas pārbaude un izvērtēšana (piemēram, tiek sagatavots slēdziens lēmuma pieņemšanai par darījuma attiecību uzsākšanu vai neuzsākšanu), nepieciešamības gadījumā papildu informācijas iegūšana;

99.4. regulāra klienta un tā veikto darījumu uzraudzība sadarbības laikā;

99.5. regulāra klienta izpētes gaitā iegūto dokumentu (piemēram, maksājumus vai darījumus pamatojošu dokumentu: līgumu, rēķinu, preču kustību apliecinošu dokumentu u. c.), datu un informācijas uzglabāšana un regulāra aktualizēšana.

Atkarībā no izpētes rezultātiem iestādei atkarībā no klienta NILLTF riska līmeņa var būt jālemj par padziļinātās izpētes pasākumiem.

100. Iestādēm klienta izpēte jāsadala vairākos līmeņos:

100.1. klienta izpēte, nodibinot darījuma attiecības;

100.2. klienta izpēte darījuma attiecību ietvaros;

100.3. klienta padziļinātā izpēte:

100.3.1. sākotnējā klienta padziļinātā izpēte, nodibinot darījuma attiecības, ja klientam piemīt paaugstināts NILLTF risks;

100.3.2. klienta padziļinātā izpēte darījuma attiecību laikā, ja klientam piemīt paaugstināts NILLTF risks.

101. Zemāka NILLTF riska gadījumos iestāde atbilstoši NILLTFN likuma 26. pantā noteiktajam ir tiesīga veikt vienkāršotās izpētes pasākumus. Šādos gadījumos iestādei ir jābūt dokumentētam pamatojumam, kāpēc klients ir uzskatāms par zema riska klientu.

1. Klienta vienkāršotā izpēte

102. Klienta vienkāršoto izpēti iestāde ir tiesīga veikt tikai NILLTFN likuma 26. pantā noteiktajos gadījumos, proti, gadījumos, ja klientam piemīt zems NILLTF risks. Tomēr arī šajā gadījumā ir jāiegūst NILLTFN likuma 19. pantā minētā informācija (nepieciešamības gadījumā cita papildu informācija), lai spētu konstatēt, vai klientam tiešām piemīt zems NILLTF risks. Konstatējot klienta atbilstību zemam NILLTF riska līmenim, iestāde ir tiesīga noteikt retāku klienta izpētes gaitā iegūto dokumentu, datu un informācijas aktualizēšanu. Tomēr, lai arī klientam veicama vienkāršotā izpēte, iestādei ir jānodrošina pastāvīga darījumu uzraudzība (skatīt arī šo ieteikumu piektās nodaļas 4. sadaļu "Darījumu uzraudzība"), lai pārliecinātos, vai darījumi nav uzskatāmi par neparastiem vai aizdomīgiem. Vienkāršotās izpētes pasākumu piemērošanai ir jābūt pamatotai. Vienkāršotās izpētes ietvaros iestāde ir tiesīga, piemēram, neveikt papildu identifikācijas datu pārbaudi.

2. Klienta izpēte (nodibinot darījuma attiecības)

103. Klienta izpēte, nodibinot darījuma attiecības, tiek veikta tajos gadījumos, ja iestāde ir ieguvusi NILLTFN likuma 19. pantā minēto informāciju, lai izvērtētu klientam piemītošo NILLTF risku.

104. Pirms sadarbības uzsākšanas ar klientu kā viens no avotiem sākotnējās informācijas iegūšanai var būt iestādes sagatavota klienta anketa (aptauja). Anketas (aptaujas) izmantošana informācijas iegūšanai, nodibinot darījuma attiecības.

105. Izmantojot anketu kā informācijas avotu, iestādes tajā ietveramo jautājumu loku¹⁴ var veidot šādu:

1) detalizēta informācija par klienta saimniecisko vai personisko darbību (klienta pārvaldes struktūra, īpašnieki, amatpersonas (vadība), uzņēmuma darbības nozare, pamatdarbības apraksts, uzņēmuma darbības ilgums norādītajā nozarē, galvenie sadarbības partneri (nosaukums, reģistrācijas valsts, sadarbības forma), darbinieku skaits uzņēmumā);

2) sadarbības uzsākšanas mērķis un būtība. Iegūstot šo informāciju, nav ieteicams aprobežoties tikai ar vispārīgu atbildi, ka mērķis ir, piemēram, kontu atvēršana. Ir ieteicams noskaidrot, kāpēc klients ir izvēlējies tieši konkrēto iestādi, iegūstot argumentētu (loģisku, sakritīgu un ticamu) klienta skaidrojumu. Iestādei ir jāiegūst arī izpratne par to, kādiem mērķiem konts tiks izmantots;

3) informācija par kontiem citās kredītiestādēs un/vai finanšu iestādēs;

4) informācija par darījumiem (paredzamais vidējais mēneša apgrozījums – ienākošie maksājumi (summa, skaits), izejošie maksājumi (skaits, summa), plānotā viena ienākošā/izejošā maksājuma maksimālais apmērs);

5) skaidras naudas apgrozījums mēnesī (iemaksas/izmaksas, to skaits, apmērs). Skaidras naudas iemaksas/izmaksas nepieciešamības pamatojums;

6) iestādes pakalpojumi, kurus klients plāno izmantot;

7) klienta līdzekļu izcelsme (skatīt arī šo ieteikumu piektās nodaļas 2.2. un 3.3. sadaļu un NILLTFN likuma 19. pantu);

8) citi jautājumi.

106. Iegūtās atbildes apkopojot, iestādei ir jāveidojas priekšstatam par klientu, tā pilnvaroto personu, patiesajiem labuma guvējiem, saimnieciskās darbības veidu, lielākajiem sadarbības partneriem utt. Minētā informācija būs par pamatu klienta sākotnējā riska noteikšanai, kurš kalpos par pamatu lēmuma pieņemšanai par izpētes piemērošanu katrā konkrētajā gadījumā (piemēram, padziļinātās vai vienkāršotās izpētes veikšana).

107. Iestādes atbildīgajam darbiniekam, kurš pieņem lēmumu par izpētes veida piemērošanu, anketā norādītā informācija ir jāizvērtē, lai noteiktu, vai tajā minētā informācija sniedz:

107.1. skaidru, loģisku un saprotamu priekšstatu par klienta saimniecisko vai personisko darbību un tās apjomiem;

107.2. priekšstatu un informāciju par galvenajiem darījumu partneriem (nosaukumu, sadarbības mērķi u. c.);

107.3. informāciju par produktiem un pakalpojumiem, kurus plānots izmantot iestādē;

107.4. gadījumos, ja klientam šāda informācija ir jāsniedz, informāciju par iemeslu, kāpēc darījuma attiecības tiek nodibinātas ar iestādi (īpaši gadījumos, ja klients ir Latvijas Republikas nerezidents un tā saimnieciskā vai personiskā darbība nav saistīta ar Latvijas Republiku);

107.5. informāciju par patieso labuma guvēju (tajā skaitā patieso labuma guvēju identificējošu informāciju);

107.6. paaugstināta NILLTF riska gadījumā informāciju par to, kā patiesais labuma guvējs kontrolē klientu un gūst labumu no tā pārvaldības;

107.7. informāciju par plānoto darījumu apmēriem, kas tiks veikti ar iestādes starpniecību;

107.8. informāciju par līdzekļu izcelsmi;

107.9. detalizētu skaidrojumu par klienta saimniecisko darbību, kā tā tiek organizēta, kāda ir tās struktūra u. tml.

108. Iestāde pēc saviem ieskatiem atbilstoši savas darbības specifikai un klientu lokam izvērtē nepieciešamību paplašināt 107. punktā minētās informācijas apjomu ar citiem kritērijiem.

109. Iegūstamo informāciju izpētes veikšanai, nodibinot darījuma attiecības, var paplašināt atbilstoši iestādes saimnieciskās darbības specifikai un tās piedāvāto produktu un pakalpojumu NILLTF riskam. Iegūstamās informācijas un dokumentu veids un apjoms ir nosakāms tā, lai nodrošinātu kvalitatīvu un efektīvu klienta izpētes veikšanu. Iestādei, iegūstot no klienta aizpildītu anketu, tajā norādītā informācija ir ne tikai jāpieņem, bet arī jāpārbauda un jāizvērtē tās atbilstība un kvalitāte, lai, balstoties uz NILLTFN atbildīgā darbinieka slēdzienu par klientam piemītošo NILLTF riska līmeni un veiktās izpētes rezultātiem, pieņemtu lēmumu par darījuma attiecību uzsākšanu vai neuzsākšanu un iespējamo risku mazināšanu un novēršanu. Iestādei jāņem vērā, ka visiem veiktajiem klienta identifikācijas un izpētes rezultātiem (t. sk. galvenajiem secinājumiem) ir jābūt atbilstoši dokumentētiem un pieejamiem nekavējoties pēc pieprasījuma.

110. Lai uzsāktu sadarbību ar klientu, iestādei atbilstoši klienta riska līmenim papildus NILLTFN likuma 19. pantā minētajai informācijai ir jāiegūst cita informācija un dokumenti tādā apjomā un kvalitātē, lai iestāde spētu nodrošināt principa "Zini savu klientu" ievērošanu. Iestādei ir jāpārzina sava potenciālā klienta saimnieciskā darbība un tās struktūra tādā līmenī, lai turpmāk darījuma attiecību laikā savlaicīgi spētu identificēt neparastus un aizdomīgus darījumus.

111. Ja iestāde secina, ka klientam piemītošais NILLTF risks ir paaugstināts, tad ir jānodrošina klienta padziļinātās izpētes veikšana saskaņā ar FKTK noteikumu Nr. 125 22. punkta prasībām, kurā ir noteikts tikai minimālais padziļinātās izpētes apjoms, kas veicams, nodibinot darījuma attiecības. Minētais norāda, ka iestāde nepieciešamības gadījumā var veikt papildu pasākumus, lai pārliecinātos par klienta atbilstību iestādes iekšējo normatīvo dokumentu un Latvijas Republikas normatīvo aktu prasībām.

2.1. Klienta padziļinātā izpēte (nodibinot darījuma attiecības)

112. Saskaņā ar NILLTFN likuma 22. panta pirmo daļu klienta padziļinātā izpēte ir uz risku novērtējumu balstītas darbības, kas tiek veiktas papildus klientu izpētei. Klienta sākotnējā padziļinātā izpēte, nodibinot darījuma attiecības, tiek veikta augsta riska klientiem, lai iestāde spētu pārvaldīt un novērst risku tikt iesaistītai NILLTF vai šādu darbību mēģinājumā. Pamatprasības (minimālās prasības) sākotnējās padziļinātās izpētes veikšanai ir noteiktas FKTK noteikumu Nr. 125 22. punkta apakšpunktos. Lai arī minētajos apakšpunktos ir norādīts veicamo pasākumu iegūstamais rezultāts, praksē ir pierādījies, ka jāveic dažādi papildu pasākumi, lai spētu nodrošināt kvalitatīvu sākotnējās padziļinātās izpētes veikšanu. Ņemot vērā minēto, iestādei ir jānosaka pasākumu kopums sākotnējās padziļinātās izpētes veikšanai atbilstoši savam darbības veidam, klientu bāzei, piedāvātajiem produktiem un pakalpojumiem, pamatojoties uz iestādes veikto NILLTF riska novērtējumu.

113. NILLTFN likuma 22. pantā un FKTK noteikumu Nr.125 22. punktā noteikti gadījumi, kad veicama klienta padziļinātā izpēte, tajā skaitā klienta sākotnējā padziļinātā izpēte, nodibinot darījuma attiecības. Padziļinātā izpēte veicama:

113.1. uzsākot darījuma attiecības ar klientu, kas nav personīgi piedalījies identifikācijas procedūrā;

113.2. uzsākot darījuma attiecības ar politiski nozīmīgu personu (skatīt NILLTFN likuma 22. panta trešās daļas 1.–3. punktu);

113.3. uzsākot kredītiestāžu pārrobežu attiecības ar respondentiem no trešajām valstīm;

113.4. jebkurā citā gadījumā, kad uzskatāms, ka klients iestādei rada paaugstinātu NILLTF risku (skatīt arī šo ieteikumu trešo nodaļu "Uz risku novērtējumu balstīta pieeja" un FKTK noteikumus Nr. 125). Padziļinātā izpēte būtu jāveic arī tajos gadījumos, ja iestādei rodas aizdomas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu (t.sk. ja klients veic aizdomīgus darījumus).

114. Ņemot vērā, ka normatīvajos aktos netiek paredzēti visi gadījumi, kuros klientiem būs paaugstināts NILLTF risks un jāveic klientu padziļinātā izpēte, iestādes risku novērtējumu un vadības sistēmai jābūt efektīvi izstrādātai tādā līmenī, lai iestāde spētu savlaicīgi identificēt gadījumus, kuros tām tiek radīts paaugstināts NILLTF risks (piemēram, klienta deklarētajai saimnieciskajai darbībai netipiski darījumi, to apjomi, neraksturīgi liela apjoma skaidras naudas izmaksas, sarežģītas un necaurspīdīgas darījumu shēmas u.tml.), un mazināt vai novērst risku iestādes iesaistīšanai NILLTF.

115. FKTK noteikumu Nr. 125 22. punkta apakšpunktos ir noteiktas minimālās prasības jeb sasniedzamais rezultāts, lai veiktu klientu padziļināto izpēti. Tomēr noteiktos apstākļos atkarībā no NILLTF riska iestādei būtu lietderīgi noteikt kompleksu pasākumu kopumu, kombinējot to ar iegūstamās informācijas un dokumentu apjomu, lai spētu veikt atbilstošu un efektīvu klienta izpēti. Papildus minētajos noteikumos norādītajam, iegūstot informāciju un dokumentus, ir jānodrošina iegūtās informācijas un tās atbilstības izvērtēšana, piemēram:

115.1. iegūstot papildu informāciju par klienta saimnieciskās vai personiskās darbības veidu, iestādei būtu jāiegūst ne tikai klienta saimnieciskās vai personiskās darbības veida nosaukums (piemēram, tirdzniecība, starpniecība tirdzniecības darījumos utt.), bet arī detalizētāka informācija par to, kā klients, piemēram, organizē savu saimniecisko vai personisko darbību, kāda ir faktiskā saimnieciskās darbības veikšanas vieta, kāds ir nodarbināto skaits uzņēmumā, kādi ir preču un pakalpojumu izplatīšanas kanāli, kā arī cita noderīga informācija, tajā skaitā no publiskiem un neatkarīgiem informācijas avotiem, lai gūtu pilnīgu priekšstatu par klienta biznesu un tā apjomiem;

115.2. iegūstot informāciju un dokumentus par klienta vai tā patiesā labuma guvēja labklājības izcelsmi (source of wealth) (skatīt arī šo ieteikumu piektās nodaļas 3.2. un 3.3. sadaļu), veicot mērķtiecīgus un efektīvus pasākumus, lai gūtu pārliecību, ka klienta sākotnēji iegūtajiem līdzekļiem, kas veido klienta labklājību, ir legāla izcelsme. Nepieciešamības gadījumā, ievērojot uz riska izvērtējumu balstītu pieeju un ņemot vērā konkrētos faktiskos apstākļus, noskaidro arī darījumos plānoto līdzekļu izcelsmi (source of funds), lai gūtu pārliecību par to legālu izcelsmi;

115.3. gadījumos, ja klients vēlas izmantot iestādes pakalpojumus un darījuma veikšanai izmantojamie finanšu līdzekļi iestādes kontā tiek iemaksāti, piemēram, skaidrā naudā vai no klienta konta citā iestādē vai kredītiestādē, iestādei, uzsākot darījuma attiecības ar klientu, ir jānoskaidro un jāiegūst informācija, kas apliecina šo līdzekļu (source of funds) legālu izcelsmi, piemēram, šādos gadījumos:

115.3.1. klienta kontā (vai iestādes kontā klienta labā), kas atvērts iestādē, naudas līdzekļi tiks saņemti no klienta konta, kas atvērts kredītiestādē, kas reģistrēta un darbojas trešajā valstī;

115.3.2. klienta konts (vai iestādes konts klienta labā) tiks papildināts, veicot skaidras naudas iemaksas;

115.3.3. rodas pamatotas aizdomas par NILL;

115.3.4. citos gadījumos pēc iestādes ieskatiem, ja tiek radīts paaugstināts NILL risks;

115.4. informācija par klienta labklājības izcelsmi un darījuma veikšanā izmantojamo līdzekļu izcelsmi iestādei tāpat kā 115.2. un 115.3. punktā noteiktos apstākļos atkarībā no klientam piemītošā NILLTF riska ir jāiegūst arī darījuma attiecību laikā.

116. Lai gūtu priekšstatu par klienta vai tā patiesā labuma guvēja labklājības izcelsmi, iestāde var vērtēt arī klienta mantisko stāvokli, iegūstot dokumentus, kas pierāda, ka klienta vai tā patiesā labuma guvēja īpašumā ir aktīvi, kurus tas guvis saimnieciskās darbības rezultātā (piemēram, izziņas no īpašumu reģistriem, uzņēmumu reģistriem, personas ienākumu deklarācijas, izrakstus no klienta vai tā patiesā labuma guvēja kontiem kredītiestādēs vai finanšu iestādēs).

Klienta vai tā patiesā labuma guvēja labklājības izcelsme ir jānoskaidro, lai gūtu pārliecību, ka klienta labklājība nav veidota, iesaistoties noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā, kā arī lai spētu izvērtēt, vai klienta vai tā patiesā labuma guvēja mantiskais stāvoklis ir samērojams ar klienta saimniecisko vai personisko darbību, piemēram, gadījumos, ja klienta naudas līdzekļu izcelsmes avots ir klienta vai tā patiesā labuma guvēja personīgie līdzekļi.

117. Iegūstot informāciju par klienta galvenajiem darījumu partneriem, ir lietderīgi iegūt ne tikai partneru nosaukumus, no kuriem saņem vai kuriem veiks maksājumus, bet arī informāciju par to piedāvātajiem produktiem un pakalpojumiem, to izcelsmes valsti, kā arī darījuma attiecību raksturu.

Papildus ir ieteicams vērtēt arī informāciju par klienta partneru interneta vietnes esamību (ja tāda ir), kā arī citu publiski pieejamu vai klienta sniegtu informāciju.

118. Iegūstot informāciju par plānotajiem darījumu apmēriem, iestādei ir jāņem vērā klienta saimnieciskās vai personiskās darbības joma, kā arī deklarēto darījumu apmēru atbilstība faktiskajai tirgus situācijai, izvērtējot, vai klienta norādītie apjomi ir atbilstoši aktuālajai situācijai nozarē.

119. Iegūstot informāciju par klienta faktisko saimnieciskās darbības veikšanas vietu, jānoskaidro ne tikai valstis un teritorijas, kurās klients piedāvā savus produktus un pakalpojumus, bet arī jānoskaidro klienta faktiskās saimnieciskās darbības veikšanas vietas adrese (piemēram, biroja adrese, kur iestādes darbinieks var ierasties uz tikšanos ar klientu).

120. Saskaņā ar FKTK noteikumu Nr. 125 22.3. punktu pirms darījuma attiecību uzsākšanas iestādei attiecībā uz visiem klientiem, kuriem veicama sākotnējā padziļinātā izpēte, pēc publiski pieejamās informācijas ir jānoskaidro, vai klients, tā pilnvarotā persona un patiesais labuma guvējs nav iepriekš sodīti vai netiek turēti aizdomās par krāpnieciskām darbībām, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai šādu darbību mēģinājumu.

Ja tiek konstatēts iepriekš minētais, pirms darījuma attiecību uzsākšanas ir jāiegūst valdes vai valdes pilnvarotā valdes locekļa piekrišana darījuma attiecību uzsākšanai.

121. Ja klients vēlas nodibināt darījuma attiecības ar iestādi, kas atrodas valstī, kura nav saistīta ar tā personisko darbību vai komercdarbību, ir jānoskaidro šādas rīcības iemesli. Par klienta personisko vai komercdarbību netiek uzskatīts, piemēram, fakts, ka klientam ir konts citā finanšu iestādē vai kredītiestādē.

122. Iestādei, veicot klienta sākotnējo padziļināto izpēti, ir jānodrošina, ka tiek veikti mērķtiecīgi un efektīvi pasākumi, lai noskaidrotu klienta patieso labuma guvēju un tā identificējošo informāciju. Patieso labuma guvēju var noskaidrot:

122.1. saņemot klienta, klienta pārstāvja vai patiesā labuma guvēja parakstītu paziņojumu, kurā norādīta persona vai personas, kas ir klienta patiesie labuma guvēji. Izvērtējot citus saistītos riskus, iestādei vienlaikus jānosaka kārtība, kā tā saskaņā ar NILLTFN likuma 22. panta pirmās daļas 1. punktu pārliecināsies, ka persona, kas norādīta kā patiesais labuma guvējs, ir klienta patiesais labuma guvējs;

122.2. izmantojot ziņas vai dokumentus no Latvijas vai citu valstu publiskiem reģistriem, ja šajos reģistros ir norādītas ziņas par juridisko personu patiesajiem labuma guvējiem;

122.3. noskaidrojot patieso labuma guvēju citādi, ja ziņas par patieso labuma guvēju nevar iegūt no klienta (tam ir objektīvi un pamatoti iemesli, nevis klienta nevēlēšanās atklāt informāciju) vai no publiska reģistra. Šajā gadījumā iestādei jāņem vērā, ka pastāv paaugstināts klienta NILLTF risks, līdz ar to jāveic mērķtiecīgi un efektīvi pasākumi, iegūstot ticamu un pamatotu informāciju un dokumentus, kas norāda patieso labuma guvēju un to identificējošus datus.

Patiesā labuma guvēja noskaidrošana var izpausties kā ziņu iegūšana no publiski pieejamiem, neatkarīgiem un uzticamiem (piemēram, dažādu valstu publiski pieejami reģistri, informācijas datu bāzes) avotiem par to, kas gūst labumu no konkrētā klienta darbības vai kas kontrolē konkrētā klienta darbību (NILLTFN jomā atbildīgajam darbiniekam ir jāspēj argumentēti pamatot, kāpēc šādā veidā iegūta informācija ir uzskatāma par ticamu un patiesu). Par neatkarīgu un uzticamu informācijas avotu nav uzskatāmi dažāda veida sociālie tīkli vai publikācijas, piemēram, dažādos interneta forumos.

123. Papildus 122. punktā minētajam iestādei no klienta jāiegūst apliecinājums, ka iestāde tiks informēta, ja darījuma attiecību laikā notiks patiesā labuma guvēja vai klienta pilnvarotās personas maiņa. Tomēr iestādei darījuma attiecību laikā būtu jāspēj konstatēt (piemēram, veicot klienta darījumu uzraudzību), ka ir notikusi klienta patiesā labuma guvēja vai klienta pilnvarotās personas maiņa, lai novērstu, piemēram, krāpniecības risku, kura ietvaros notiek neautorizēta trešo personu piekļuve klienta līdzekļiem.

124. Kad ir pabeigta klienta sākotnējā padziļinātā izpēte, balstoties uz NILLTFN jomā atbildīgā darbinieka slēdzienu par klientam piemītošo NILLTF riska līmeni un veiktās padziļinātās izpētes rezultātiem, iestāde ir tiesīga pieņemt lēmumu par darījuma attiecību uzsākšanu vai neuzsākšanu. Iestādei ir jāņem vērā, ka saskaņā ar NILLTFN likuma 17. panta pirmās daļas 4.punktu visiem veiktajiem klienta izpētes rezultātiem ir jābūt atbilstoši dokumentētiem un aktualizētiem.

125. Izpētes regularitātes veikšanu un izpētes apjomu (iegūstamās informācijas apjomu un veicamos izpētes pasākumus) nosaka ne tikai klientam piešķirtais riska līmenis, bet arī individuāli gadījumi, ja klients veic darījumus, kuriem šķietami nav ekonomiska vai nepārprotami tiesiska mērķa. Pastiprināta uzmanība un papildu informācija ir iegūstama jebkurā gadījumā, ja klienta rīcība vai veiktie darījumi (maksājumi) nav tipiski konkrētajam klientam vai tā saimnieciskajai vai personiskajai darbībai salīdzinājumā ar tā darbības jomai raksturīgām pazīmēm.

126. Ja iestāde uzsāk apkalpot paaugstināta riska klientu (piemēram, klients ir nesen dibināts un plāno veikt liela apmēra darījumus, tā saimnieciskā darbība nav saistīta ar Latviju, tas darbojas jomā, kur ir apgrūtinātas iespējas pārliecināties par darījumu reālo izpildi, nav iespējams veikt pietiekamu tā līdzekļu izcelsmes noskaidrošanu un pastāv citi saistītie riski), tad, ņemot vērā uz risku izvērtējumu balstītu pieeju, būtu jāveic arī atbilstoši preventīvi pasākumi NILLTF novēršanai. Viens no klienta sākotnējās izpētes mērķiem, nodibinot darījuma attiecības, ir izvērtēt klienta riska līmeni un veikt nepieciešamos pasākumus riska mazināšanai un novēršanai. Līdz ar to iestādei būtu jāizvērtē nepieciešamība veikt preventīvus pasākumus (skatīt FKTK noteikumu Nr. 125 VIII. nodaļas
35.–38. punktu), lai novērstu iespēju, ka persona īsā laikā var veikt un saņemt ievērojamus naudas līdzekļu maksājumus par darījumiem, kas ir neskaidri un necaurspīdīgi.

2.2. Klienta līdzekļu izcelsmes noskaidrošana (nodibinot darījuma attiecības)

127. Starptautiskajos dokumentos atsevišķi tiek izdalīti jēdzieni "klienta līdzekļu izcelsme" (angļu valodā – source of funds) un "klienta labklājības izcelsme" (angļu valodā – source of wealth). Pienākums noskaidrot klienta līdzekļu izcelsmi noteikts NILLTFN likuma 19. pantā, FKTK noteikumu Nr. 125 23.3. punktā (skatīt arī šo ieteikumu 115. punktu).

128. Ar jēdzienu "klienta līdzekļu izcelsme" tiek saprasti līdzekļi, ko klients ieguvis saistībā ar noteiktām darījuma attiecībām vai konkrētu darījumu. Piemēram, tie var būt līdzekļi, ko klients ieguvis no īpašuma pārdošanas un nolēmis tālāk investēt finanšu produktos.

129. Iestādēm jāņem vērā, ka ar jēdzienu "klienta labklājības izcelsme" tiek saprasti līdzekļi, ko klients ir ieguvis ilgstošā laika periodā un kas veido klienta kopējo labklājības līmeni (līdzekļu vērtību). Piemēram, klienta labklājības izcelsmi var veidot mantojuma rezultātā iegūti līdzekļi un pēdējo 20 gadu laikā veidotie uzkrājumi no algas, kā arī darījuma attiecību laikā ar iestādi veiktie darījumi, izmantojot iestādes pakalpojumus (piemēram, gūtie ienākumi no preču tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas darījumiem). Latvijas normatīvie akti atsevišķi nenodala jēdzienus "klienta līdzekļu izcelsme" un "klienta labklājības izcelsme", bet tiek lietots vispārīgs jēdziens "līdzekļu izcelsme" (NILLTFN likuma 19. pants, 30. panta pirmās daļas 3. punkts) vai līdzīgi jēdzieni "naudas vai citu līdzekļu izcelsme" (NILLTFN likuma 32. panta piektā daļa), "naudas līdzekļu izcelsme" (FKTK noteikumu Nr. 125 27.1.–27.2. punkts).

130. NILLTFN likuma 19. pants paredz likuma subjektam vispārīgu pienākumu, balstoties uz NILLTF riska novērtējumu, iegūt un dokumentēt informāciju par klienta līdzekļu izcelsmi. Savukārt FKTK noteikumu Nr. 125 22.1. punkts paredz, ka, konstatējot klienta atbilstību kādai no šo noteikumu 13., 15., 16. un 18. punktā minētajām pazīmēm, finanšu iestāde iegūst papildu informāciju par klienta naudas līdzekļu izcelsmi.

131. Pirms darījumu attiecību uzsākšanas klienta līdzekļu izcelsmes noskaidrošana veicama visos gadījumos, taču līdzekļu izcelsmes noskaidrošanai iegūstāmās informācijas un dokumentu apjoms atšķirsies atkarībā no klienta riska līmeņa. Likuma subjekts par paaugstināta riska klientu līdzekļu izcelsmi iegūst papildu informāciju un dokumentus, savukārt attiecībā uz zema riska klientiem prasības par iegūstamās informācijas un dokumentu apjomu var būt zemākas. Vienlaikus jāuzsver, ka gadījumā, ja klientam ir piešķirts zema riska līmenis, likuma subjektam ir pienākums pamatot, kāpēc klientam ir piešķirts zema riska līmenis. Savukārt likuma subjekts klientu līdzekļu izcelsmi var nenoskaidrot vienīgi gadījumā, ja uz klientu izpēti ir attiecināmas vienkāršotās klientu izpētes prasības un likuma subjekts, balstoties uz NILLTF risku izvērtējumu, spēj pamatot, ka klientu līdzekļu izcelsmes nenoskaidrošana ir atbilstoša klienta riska līmenim.

132. Iestādei, sākotnējā izpētē vērtējot klienta intereses, sniegtā pakalpojuma mērķi un saistītos riskus, jāizvērtē vai jānoskaidro "klienta līdzekļu izcelsme" vai "klienta labklājības izcelsme". Proti, ja klients vēlas izmantot darījumiem līdzekļus no noteikta avota, tad samērīgi būtu noskaidrot attiecīgo klienta līdzekļu izcelsmi, savukārt, ja darījumiem tiek izmantoti līdzekļi no dažādiem avotiem, tad attiecīgi būtu jānoskaidro klienta labklājības izcelsme. Sākotnējā izpētē pamatā gadījumu iestādei būs jānoskaidro klienta labklājības izcelsme, taču atkarībā no faktiskajiem apstākļiem pastāv iespēja, ka var būt jānoskaidro arī tikai klienta konkrēto līdzekļu izcelsme.

133. Labklājības izcelsmes noskaidrošana ir plašāka un arī laikietilpīgāka, jo, ja attiecībā uz klienta līdzekļu izcelsmi ir jānoskaidro attiecīgā līdzekļu izcelsme, tad attiecībā uz klienta labklājības izcelsmi iestādei ir jānoskaidro visi galvenie līdzekļu izcelsmes avoti, kas veido kopējo klienta līdzekļu vērtību.

3. Klienta izpēte darījuma attiecību laikā

134. Klienta izpēte (t.sk. uzraudzība) darījuma attiecību laikā tiek veikta, lai savlaicīgi un regulāri aktualizētu informāciju par klienta saimniecisko vai personisko darbību un veiktu darījumu pastāvīgu uzraudzību. Darījumu pastāvīga uzraudzība (aprakstīta arī šo ieteikumu piektās nodaļas 4. sadaļā "Darījumu uzraudzība") iestādei ir jāveic, lai spētu savlaicīgi identificēt neparastus un aizdomīgus darījumus.

135. Saskaņā ar NILLTFN likuma 20. panta pirmās daļas prasību pēc darījuma attiecību uzsākšanas, balstoties uz NILLTF risku novērtējumu, ir jānodrošina regulāra un savlaicīga informācijas par klienta saimniecisko vai personisko darbību aktualizēšana, kā arī jāveic pastāvīga darījumu uzraudzība, lai pārliecinātos, vai darījumi nav uzskatāmi par neparastiem vai aizdomīgiem.

136. Informācijas aktualizēšanas regularitāte ir atkarīga no klienta NILLTF riska novērtējuma. Klientiem, kuri iestādei rada paaugstinātu risku tikt iesaistītai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā, terorisma finansēšanā vai šādu darbību mēģinājumā, informācija ir aktualizējama biežāk nekā klientiem, kuri rada pazeminātu risku.

137. Informācija būtu aktualizējama ne retāk kā reizi 3–12 mēnešos atkarībā no klienta izmantotajiem produktiem un pakalpojumiem, klienta darbības apmēriem un citiem saistītiem faktoriem papildus klienta NILLTF riska līmenim.

138. Darījumu uzraudzības intensitāte (biežums) un apjoms, kā arī veids (manuāli vai automātiski) var būt atkarīgs no klientam piemītošā riska līmeņa, klientu skaita, klientu, kuriem nodrošināma to veikto darījumu pastiprināta uzraudzība, īpatsvara, klientu veikto darījumu skaita un apjoma.

139. Iestādei saskaņā ar NILLTFN likuma 20. panta pirmās daļas 2. punktu ir jānodrošina pastāvīga darījumu uzraudzība, lai pārliecinātos, vai darījumi nav uzskatāmi par neparastiem vai aizdomīgiem.

140. Ja iestāde darījuma attiecību laikā secina, ka risks ir paaugstināts, ir jānodrošina klienta padziļinātās izpētes veikšana saskaņā ar FKTK noteikumu Nr. 125 23., 24., 25., 26. un 27. punkta prasībām, kurā ir noteikts minimālais padziļinātās izpētes apjoms darījuma attiecību laikā. Minētais norāda, ka iestāde nepieciešamības gadījumā var veikt papildu pasākumus, lai pārliecinātos par klienta atbilstību iestādes iekšējo normatīvo dokumentu un Latvijas Republikas normatīvo aktu prasību izpildi.

3.1. Klienta padziļinātā izpēte darījuma attiecību laikā

141. Klienta padziļinātā izpēte darījuma attiecību laikā tiek veikta, konstatējot, ka klients rada iestādei paaugstinātu risku tikt iesaistītai NILLTF darbībās. Klienta padziļinātā izpēte būtu veicama ne tikai tajos gadījumos, kad klients atbilst kādām no FKTK noteikumu Nr. 125 23. punktā minētajām pazīmēm, bet arī gadījumos, ja iestādei ir radušās aizdomas par NILLTF vai šādu darbību mēģinājumu.

142. Lai veiktu kvalitatīvu klienta padziļināto izpēti, iestādei nevajadzētu aprobežoties tikai ar FKTK noteikumu Nr. 125 23., 24., 25., 26. un 27. punktā minēto. Iestādei pēc iespējas ir lietderīgi veikt dažādas papildu darbības (piemēram, klientu apmeklēšana faktiskajā saimnieciskās darbības veikšanas vietā), lai iegūtu un izvērtētu informāciju un dokumentus par klientu, tā saimniecisko vai personisko darbību un tā veiktajiem darījumiem.

143. Klientu padziļinātā izpēte darījuma attiecību laikā jāveic, ņemot vērā ne tikai klientam noteikto riska līmeni (paaugstināts NILLTFN riska līmenis), bet arī tā veiktos darījumus, ja rodas pamatotas aizdomas, ka darījumi ir saistīti ar NILLTF vai šādu darbību mēģinājumu. Ņemot vērā minēto, klienta padziļinātā izpēte ir jāveic gadījumos, kad rodas paaugstināta NILLTF riska situācijas, piemēram, klienta veiktie darījumi ir neloģiski, sarežģīti un nav racionāli izskaidrojami (nav nepārprotami skaidra darījumu ekonomiskā būtība un tiesiskais mērķis) vai ir pretrunā ar sākotnēji deklarēto.

144. Lai veiktu atbilstošu klientu padziļināto izpēti darījuma attiecību laikā, primāri ir jābūt izstrādātām kvalitatīvām un efektīvām politikām un procedūrām, kas nosaka NILLTFN jomā atbildīgā darbinieka tiesības, pienākumus un rīcību, veicot klienta padziļinātās izpētes pasākumus. FKTK noteikumos Nr. 125 ir vispārīgi noteiktas iespējamās darbības un sasniedzamais rezultāts, lai nodrošinātu padziļinātas izpētes veikšanu. Ņemot vērā minēto, nosakot kārtību, kādā veicama klientu padziļinātā izpēte, ir detalizēti jānosaka darbinieka veicamo pasākumu kopums un iegūstamās informācijas (piemēram, par lielākajiem darījumu partneriem, par lielāko, tostarp arī klientam netipisku darījumu ekonomisko būtību un tiesisko mērķi u.tml.) un dokumentu (piemēram, klienta veiktos darījumus apliecinoši līgumi, rēķini, preču kustību un sniegto pakalpojumu faktisku izpildi apliecinoši dokumenti un informācija) apjoms, lai nodrošinātu NILLTFN likuma mērķa sasniegšanu. Ja, izpildot FKTK noteikumos Nr. 125 minētās prasības, NILLTFN likuma mērķa sasniegšana nav iespējama, iestādei ir papildus jāveic mērķtiecīgi un saprātīgi pasākumi atbilstoši tās piedāvātajiem produktiem un pakalpojumiem, un klientu bāzei.

145. Veicot klienta padziļinātās izpētes pasākumus, iestādei ir īpaši jāpievērš uzmanība, vai ir veikti visi nepieciešamie pasākumi un iegūta informācija un dokumenti tādā apjomā, lai:

145.1. pārliecinātos, ka klienta norādītais patiesais labuma guvējs patiešām ir klienta patiesais labuma guvējs (skatīt arī šo ieteikumu piektās nodaļas 3.2. sadaļu un NILLTFN likuma 22. panta pirmās daļas 1. punktu);

145.2. noskaidrotu klienta kontā esošo līdzekļu izcelsmi (skatīt arī šo ieteikumu piektās nodaļas 2.2. un 3.3. sadaļu, kā arī NILLTFN likuma 19. pantu un FKTK Noteikumu Nr. 125 23.3. un 27. punktu);

145.3. veiktu klientam vai tā saimnieciskajai darbībai netipiski lielu, sarežģītu vai savstarpēji saistītu darījumu, kuriem šķietami nav ekonomiska vai nepārprotami tiesiska mērķa, izpēti un pārliecinātos, ka tie nav uzskatāmi par aizdomīgiem (skatīt arī šo ieteikumu piektās nodaļas 3.4. sadaļu un NILLTFN likuma 20. panta otro daļu).

3.2. Nepieciešamība iestādei pārliecināties par klienta patieso labuma guvēju

146. Veicot padziļināto izpēti darījuma attiecību laikā, iestādei saskaņā ar NILLTFN likuma 22. panta pirmās daļas 1. punktu jāiegūst papildu informācija, lai pārliecinātos, ka klienta norādītais patiesais labuma guvējs ir klienta patiesais labuma guvējs.

147. Lai pārliecinātos, ka klienta norādītais vai iestādes noskaidrotais patiesais labuma guvējs ir klienta patiesais labuma guvējs, iestādei atbilstoši klientiem piemītošajam NILLTF riskam būtu jāveic vairākas darbības, tostarp jāiegūst loģiska un ticama informācija un dokumenti (piemēram, dokumenti, kas apliecina klienta/patiesā labuma guvēja turības un līdzekļu izcelsmi), lai gūtu pamatotu pārliecību, ka klientu norādītie patiesie labuma guvēji patiešām ir klientu patiesie labuma guvēji. Papildus, izvērtējot lietderības apsvērumus katrā konkrētajā gadījumā, iestādei vajadzētu pieprasīt informāciju par patieso labuma guvēju, kad to nevar noskaidrot no oficiāliem reģistriem (īpaši attiecībā uz paaugstināta riska klientiem), tā parakstītu dokumentu, kurā sniegtas ziņas par tā līdzekļu izcelsmes avotiem, un dokumentus (piemēram, nodokļu deklarācijas, konta izraksti no kredītiestādēm, dokumenti no valstu reģistriem par personas īpašumtiesībām uz tā rīcībā esošiem aktīviem), kas apstiprina šo līdzekļu izcelsmes likumību. Turklāt gadījumos, ja iestādes iekšējie normatīvie akti nenosaka precīzu kārtību dokumentu vai noteikta veida informācijas iegūšanai un izvērtēšanai, atbildīgajam darbiniekam ir jāizvērtē iegūtie dokumenti un informācija kopsakarā ar pārējiem iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem un informāciju. Iestādei nekādā gadījumā nevajadzētu pieņemt lēmumus attiecībā uz klientu, pamatojoties tikai uz formālu tā iesniegto dokumentu noformējumu un pietiekamību. Iestādei ir jāizvērtē iegūtās informācijas loģiskums, sakritība un atbilstība, lai izvairītos no situācijas, kad dokumenti un informācija formāli ir iegūta, bet tā nav tieši sasaistāma ar klientu un tā norādīto patieso labuma guvēju.

148. Ja iegūtā informācija par patiesā labuma guvēja mantisko stāvokli, zināšanām, izglītību vai līdzdalību citās kapitālsabiedrībās nenodrošina iestādei pamatotu pārliecību, ka norādītā persona varētu būt iestādes klienta patiesais labuma guvējs (informācija par līdzdalību citās kapitālsabiedrībās ar nebūtisku kapitālu un nav informācijas par šo kapitālsabiedrību finanšu stāvokli vai informācija liecina par nebūtiskiem aktīviem, salīdzinot ar klienta rīcībā esošajiem līdzekļiem), iestādei ir jāveic papildu darbības, iegūstot informāciju vai dokumentus tādā apjomā un kvalitātē, lai gūtu pamatotu pārliecību, ka norādītais patiesais labuma guvējs tiešām ir klienta patiesais labuma guvējs.

149. Nepieciešamības gadījumā iestādei jāiegūst detalizēta informācija vai skaidrojums no klienta pilnvarotās personas, kas noteiktos gadījumos vienlaicīgi var būt arī norādītais klienta patiesais labuma guvējs, par to, kādam mērķim kompānija ir dibināta un kā patiesais labuma guvējs gūst labumu no kompānijas darbības. Papildus iestāde ir tiesīga iegūt patiesā labuma guvēja parakstītu dokumentu, kurā sniegtas ziņas par tā mantisko stāvokli (piemēram, ienākumu deklarācijas, izziņas par darba algu, dividendēm, ienākumiem no noslēgtajiem uzņēmuma līgumiem vai par īpašumtiesībām uz tā īpašumā esošu kustamo vai nekustamo īpašumu). Iestādei ir jāiegūst pamatota pārliecība, ka persona, kura ir norādīta kā iestādes klienta patiesais labuma guvējs, tiešām var būt patiesais labuma guvējs.

150. Iestādei savos iekšējos normatīvajos dokumentos jānosaka patiesā labuma guvēja noskaidrošanas kārtība, tajā skaitā pasākumi, kas ļauj iestādei gūt pamatotu pārliecību, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija par patieso labuma guvēju, tā personisko vai saimniecisko darbību un naudas līdzekļu izcelsmi. Arī FKTK noteikumu Nr. 125 26. punktā nav norādīts izsmeļošs iegūstamās informācijas apjoms, un iestādei katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā faktiskos apstākļus, ir tiesības pieprasīt klientam citus dokumentus. Iestāde, pieņemot klientu iesniegto informāciju un dokumentus, piemēram, attiecībā uz patieso labuma guvēju, ir tiesīga papildus iegūt informāciju no citiem neatkarīgiem informācijas avotiem, kuri ir uzticami un kuros informācija tiek publicēta vai iesniegta neatkarīgi no personas, par kuru ir iegūstamie dati, lai gūtu neapšaubāmu pārliecību par klienta iesniegtās informācijas patiesumu un atbilstību.

3.3. Klienta līdzekļu izcelsmes noskaidrošana

151. Iestādei, veicot padziļināto izpēti, saskaņā ar FKTK noteikumu Nr. 125 23.3. punktu ir pienākums atbilstoši noteiktajam NILLTF riska līmenim veikt nepieciešamās darbības, lai pārliecinātos par klienta līdzekļu izcelsmi, un nav pieļaujamas situācijas, ka iestāde, neiegūstot pietiekamu informāciju vai dokumentus, izdara secinājumus par klienta līdzekļu izcelsmi.

Iestādei ir tieši jāpārliecinās par būtiskāko ienākošo līdzekļu izcelsmi, un tā nevar, tikai pamatojoties uz publiski pieejamo informāciju par klienta materiālo stāvokli, izdarīt secinājumu, ka klienta līdzekļu izcelsme nav saistīta ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai terorisma finansēšanu. Apstāklis, ka klients ir materiāli nodrošināts, nenozīmē, ka klienta kontā vai tā vārdā iestādes kontā ienākošo līdzekļu izcelsme ir legāla un tie nevar būt saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai terorisma finansēšanu. Informācija, kas iegūta no publiskiem resursiem par klienta materiālo stāvokli, noteiktos gadījumos ir vērtējama vienīgi kā papildu informācija, bet tā nevar visos gadījumos kalpot par pamatu, lai izdarītu galīgos secinājumus par klienta kontā ienākošo līdzekļu izcelsmes legalitāti.

152. Ja tiek veikti darījumi, kuros tiek izmantoti liela apjoma skaidras naudas līdzekļi, pastāv paaugstināts NILL risks, kā rezultātā pastāv iespēja, ka iestāde var tikt izmantota NILLTF mērķiem. Starptautiski ir atzīts, ka lielu naudas summu maksāšana (gan iemaksas, gan izmaksas) skaidrā naudā ir riskants darījums saistībā ar iespējamu NILLTF. Ņemot vērā minēto, būtu lietderīgi izvērtēt nepieciešamību veikt padziļinātās izpētes pasākumus arī klientiem, kuri standarta situācijās tieši neatbilst normatīvajos aktos minētajām pazīmēm attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risku, bet kuri veic regulāras liela apjoma skaidras naudas iemaksas un/vai izmaksas.

153. Iestādei jāņem vērā, ka klientu līdzekļu izpētes noskaidrošanas pienākums normatīvajos aktos ir noteikts gan klientu sākotnējā izpētē (skat. NILLTFN likuma 19. pantu, FKTK noteikumu Nr. 125 22. punktu), gan klientu izpētes darījumu attiecību laikā (skat. netieši NILLTFN likuma 20. panta pirmās daļas 2. punktu, FKTK noteikumu Nr. 125 22.1. punktu).

3.4. Klientam vai tā saimnieciskajai darbībai netipiski lielu, sarežģītu vai savstarpēji saistītu darījumu, kuriem šķietami nav ekonomiska vai nepārprotami tiesiska mērķa, analīze un izpēte

154. Saskaņā ar NILLTFN likuma 20. panta otro daļu iestādei ir noteikts pienākums pievērst īpašu uzmanību:

1) klientam netipiski lieliem, sarežģītiem darījumiem vai savstarpēji saistītiem darījumiem, kuriem šķietami nav ekonomiska vai nepārprotami tiesiska mērķa;

2) darījumiem, kuros piedalās personas no trešajām valstīm, kas saskaņā ar starptautisko organizāciju atzinumu ir uzskatāmas par valstīm vai teritorijām, kurās nav spēkā esošu normatīvo aktu cīņai pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu vai kuras ir atteikušās sadarboties ar starptautiskajām organizācijām noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā.

155. Par klientam netipiski lieliem darījumiem iestādei jāuzskata tādi darījumi, kuri nav raksturīgi konkrētai saimnieciskās darbības nozarei, ņemot vērā klienta biznesa specifiku un apmērus salīdzinājumā ar līdzīgiem uzņēmumiem, kas darbojas klientam raksturīgajā darbības jomā. Par netipiski lieliem darījumiem iestādei būtu vērtējami arī darījumi, kuri būtiski (aptuveni 20–30%) atšķiras no klienta sākotnēji deklarētā viena darījuma maksimālā apmēra. Ņemot vērā minēto, ir īpaši rūpīgi jāveic klienta izvērtēšana, nodibinot darījuma attiecības, pievēršot uzmanību klienta deklarētajiem plānotajiem darījumu apjomiem.

156. Konstatējot gadījumus, ka iestādes klienti veic sarežģītus vai savstarpēji saistītus darījumus, kuriem šķietami nav ekonomiska vai nepārprotami tiesiska mērķa, iestādes NILLTFN jomā atbildīgajam darbiniekam ir jāveic šādas shēmas izpēte, lai pārliecinātos, ka shēmas ietvaros veiktie darījumi nav uzskatāmi par aizdomīgiem. Darbiniekam ir ne tikai jāattēlo šādas shēmas shematisks attēls, norādot naudas plūsmas virzienus un apjomus, bet arī jānorāda katra shēmā iesaistītā dalībnieka loma un nozīme, lai saprastu, kādēļ šāda sarežģīta vai savstarpēji saistītu darījumu shēma ir nepieciešama. Darbiniekam ir jāsagatavo pilnvērtīga šādas shēmas analīze, sniedzot argumentētu pamatojumu, kāds ir šādas shēmas patiesais mērķis, kāda ir shēmas ekonomiskā būtība un tiesiskais pamatojums. Papildus, veicot šādas shēmas izpēti, darbiniekam ir jāiegūst maksājumus pamatojoši dokumenti un cita informācija, lai novērstu jebkādas saprātīgas šaubas, ka iestāde tiek iesaistīta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā un terorisma finansēšanā vai šādu darbību mēģinājumā.

4. Darījumu uzraudzība

157. Iestādei saskaņā ar NILLTFN likuma 20. panta pirmās daļas 2. punktu ir jānodrošina klientu veikto darījumu uzraudzība, lai tā spētu savlaicīgi konstatēt, vai tie nav vērtējami kā neparasti vai aizdomīgi darījumi.

158. Darījumu uzraudzībai ir jānodrošina, ka iestāde neveic darījumus ar personām, pret kurām ir noteiktas finanšu sankcijas (tas ietver arī kontroli pār to, lai iestādes klienti nesaņem līdzekļus un nepārskaita līdzekļus personām, pret kurām ir noteiktas šādas sankcijas).

159. Iestādei ir jānodrošina pastāvīga klientu un to veikto darījumu uzraudzība, kas ietver:

159.1. rūpīgu klienta veikto darījumu un transakciju (tajā skaitā informācijas par līdzekļu izcelsmi) izpēti (monitoringu), lai pārliecinātos, ka klienta veiktie darījumi atbilst klienta deklarētajai saimnieciskajai vai personīgajai darbībai un sākotnēji noteiktajam un klientam piešķirtajam NILLTF riska līmenim;

159.2. klienta saņemto un veikto maksājumu izpēti, lai nodrošinātu, ka iestāde neveic darījumus ar personām, pret kurām ir noteiktas sankcijas (tas ietver arī kontroli pār to, lai iestādes klienti nesaņem un neveic maksājumus personām, pret kurām ir noteiktas šādas sankcijas).

160. Atkarībā no iestādes lieluma, klientu skaita, klientu īpatsvara (pazemināts/paaugstināts NILLTF riska līmenis) un klientu veikto darījumu apjoma un skaita ir jāievieš tāda darījumu uzraudzības sistēma, kas efektīvi spēj konstatēt aizdomīgus un neparastus darījumus, kā arī spēj mazināt un novērst risku iestādei tikt iesaistītai NILLTF vai šādu darbību mēģinājumā.

161. Iestādes ar lielu klientu skaitu, lielu klientu veikto darījumu skaitu vai lielu tādu klientu īpatsvaru, kuru veiktajiem darījumiem jānodrošina pastiprināta uzraudzība, var nodrošināt efektīvu likumā noteikto prasību izpildi, ieviešot automātisku klientu veikto darījumu uzraudzības risinājumu.

162. Iestādēs ar mazu klientu skaitu un mazu klientu veikto darījumu apjomu ir pieļaujams, ka klientu veiktie darījumi tiek uzraudzīti, izmantojot manuālus vai daļēji automatizētus risinājumus.

163. Iestādei ir lietderīgi ieviest automātiskus risinājumus, kuri nodrošina, ka tā neuzsāk darījuma attiecības, kā arī neizpilda darījumus, kuru ietvaros maksātājs vai maksājumu pakalpojumu izmantotājs ir persona, pret kuru noteikti finanšu ierobežojumi.

164. Galvenās pamatprasības iestādei klientu uzraudzības nodrošināšanai:

164.1. tiek identificēti darījumi (maksājumi) un klientam netipiska rīcība, uz ko pamatojoties tiek veikta konkrētās situācijas vai darījuma izpēte;

164.2. tiek identificēti darījumi, kuri uzskatāmi par neparastiem vai aizdomīgiem, par kuriem nekavējoties tiek ziņots iestādes NILLTFN jomā atbildīgajam darbiniekam;

164.3. tiek veikts noteikts pasākumu kopums, lai veiktu izpēti nepieciešamajā apjomā, lai pārliecinātos, vai klienta darījumi vai darbības ir pamatoti uzskatāmas par aizdomīgām.

165. Lai veiktu kvalitatīvu un efektīvu klientu un to veikto darījumu uzraudzību, iestādei jau sākotnējā posmā ir atbilstoši jānosaka klienta riska līmenis un jāiegūst pēc iespējas vairāk informācija par klientu un tā saimniecisko vai personisko darbību, lai darījuma attiecību laikā spētu atbilstoši veikt klientu un to veikto darījumu uzraudzību. Ņemot vērā minēto, iestādes nedrīkst veikt tikai formālu normatīvo aktu prasību izpildi un pieņemt lēmumu par darījuma attiecību uzsākšanu ar klientu, balstoties tikai uz tā formāli sniegto informāciju. Klienta iesniegtā informācija un dokumenti ir jāvērtē pēc būtības, nodibinot darījuma attiecības un darījuma attiecību laikā.

5. Informācijas aktualizēšana

166. NILLTFN likuma 17. panta pirmās daļas 4. punkts paredz iestādei pienākumu veikt izpētes gaitā iegūto dokumentu, datu un informācijas regulāru aktualizēšanu. Iestādes informācijas aktualizēšanas regularitāte ir atkarīga no klienta NILLTF riska novērtējuma. Klientiem, kuri rada paaugstinātu NILLTF risku, informācija ir aktualizējama biežāk (ieteicams ne retāk kā reizi 3–12 mēnešos) nekā tiem klientiem, kuri rada pazeminātu NILLTF risku (ieteicams ne retāk kā reizi gadā).

167. Iestādes informācijas aktualizācija attiecināma arī uz dokumentu iegūšanu, kas pamato klienta veiktos darījumus. Informācija un dokumenti, kas pamato klienta veiktos maksājumus un darījumus (līgumi, rēķini, preču kustību apliecinoši dokumenti, paskaidrojumi par veiktajiem darījumiem, publiska informācija par galvenajiem partneriem utt.) iestādei jāiegūst neatkarīgi no informācijas aktualizācijas regularitātes. Informācijas un dokumentu iegūšanas biežums tiek noteikts atbilstoši klientam piemītošajam NILLTF riskam.

6. Izpētes rezultātu analīze, secinājumi un regularitāte

168. Iestādes NILLTFN jomā atbildīgajam darbiniekam, veicot klienta izpēti (tajā skaitā padziļināto izpēti) saskaņā ar NILLTFN likuma 37. panta pirmo daļu ir pienākums dokumentēt klienta izpētes rezultātus, kā arī izpētes laikā iegūto informāciju un dokumentus.

169. Iestādei ir jāņem vērā, ka klienta anketa un maksājumus pamatojošo dokumentu (piemēram, līgumi, rēķini, preču kustību apliecinoši dokumenti u. c.) iegūšana vēl nenozīmē, ka ir veikta klienta izpēte.

170. Veicot klienta izpēti, ir jādokumentē tās rezultāti, kas papildus anketas un citu dokumentu iegūšanai izpaužas kā darbinieka galveno secinājumu apkopojums, piemēram, kopējā slēdziena par klientu veidā, kurā ir norādīta informācija par izpētē noskaidrotajiem faktiem, iegūto informāciju, klienta raksturojumu, NILLTF riska līmeni, tā veikto darījumu raksturojumu un atbilstību normatīvo aktu prasībām, kā arī darbinieka subjektīvais vērtējums, kas pamatots ar faktiem un argumentiem, par darījuma attiecību ar klientu turpināšanu. Sagatavojot šādu secinājumu apkopojumu (piemēram, slēdziena formā), darbiniekam ir jāizvairās no vispārēja un formāla viedokļa izklāsta sniegšanas, nodrošinot, ka apkopojumā ietvertā informācija satura ziņā ir loģiska, secīga, kvalitatīva un pilnvērtīga.

171. Klienta izpētes rezultātu apkopojums ir jāsagatavo, lai darījuma attiecību laikā iestāde varētu kvalitatīvi veikt klienta izpēti un to veikto darījumu uzraudzību. Iestādei ir jānodrošina galveno klienta izpētes un uzraudzības procesā gūto secinājumu dokumentēšana, lai nodrošinātu ne tikai formālas izpētes veikšanu, bet arī tās kvalitatīvu veikšanu pēc būtības, nevis formālai normatīvo aktu prasību izpildei.

VI. Neparasti un aizdomīgi darījumi

172. Atbilstoši NILLTFN likuma 30. panta pirmajā daļā noteiktajam iestādei ir pienākums nekavējoties ziņot Kontroles dienestam par katru neparastu darījumu un aizdomīgu darījumu.

1. Neparasti darījumi

173. Iestādei, nosakot neparasta darījuma pazīmes, jāņem vērā MK noteikumu Nr. 1071 8.1. un 8.7. punktā norādītās pazīmes:

1) darījums, kurā piedalās klients, kas tiek turēts aizdomās par terora akta izdarīšanu vai līdzdalību tajā un ir iekļauts to personu sarakstā, par kuru likuma subjektus un to uzraudzības kontroles institūcijas informējis Kontroles dienests;

2) darījums par summu 25 000 latu un vairāk, veicot pārskaitījumu vai pārvedumu.

174. Lai iestāde spētu konstatēt neparastus darījumus, tai būtu jāizmanto automatizēts risinājums, lai nodrošinātu savlaicīgu ziņojumu sniegšanu Kontroles dienestam par konstatētiem neparastiem darījumiem.

175. Konstatējot, ka klients veic neparastus darījumus, iestādei nekavējoties, bet ne vēlāk kā nākamajā darbdienā jāsniedz ziņojums Kontroles dienestam. Iestādei saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 1071 ir pienākums nekavējoties ziņot Kontroles dienestam par katru konsultētu, paredzētu, pieteiktu, uzsāktu, atliktu vai apstiprinātu neparastu darījumu, kas atbilst minēto noteikumu 8.1. un 8.7. punktā norādītajām pazīmēm.

2. Aizdomīgi darījumi

176. Saskaņā ar NILLTFN likuma 1. panta 17. punktu par aizdomīgiem darījumiem ir uzskatāmi tādi klienta veiktie darījumi, kuri rada aizdomas par NILLTF, vai šādu darbību mēģinājumu, vai ar tām saistītu citu noziedzīgu nodarījumu. Aizdomīga darījuma pazīmes nav uzskaitītas MK noteikumos Nr. 1071 un iestādei tās jāizstrādā, ņemot vērā savas darbības raksturu un klientu loku.

177. Lai arī MK noteikumu Nr. 1071 8.2. punkta apakšpunktos noteiktās neparasta darījuma pazīmes ir saistošas kredītiestādēm, iestādei būtu lietderīgi savā darbībā minētās pazīmes norādīt kā aizdomīga darījuma pazīmes.

178. Ne vienmēr, ja darījums sākotnēji atbilst aizdomīga darījuma pazīmēm, pastāv pietiekams pamats uzskatīt, ka notiek noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija vai terorisma finansēšana. Līdz ar to iestādes darbiniekiem ir jāveic klientu un to veikto, iespējams, aizdomīgu darījumu izpēte (noteiktos apstākļos padziļinātā izpēte), lai gūtu apstiprinājumu aizdomīga darījuma esamībai.

179. Aizdomīguma pazīmes var iedalīt divās kategorijās:

180. klienta aizdomīguma pazīmes;

181. klienta veikto darījumu aizdomīguma pazīmes.

182. Minimālajā gadījumā iestādes darbiniekam ir jāidentificē kā potenciāli aizdomīgi visi tie darījumi, kuri neatbilst iestādes rīcībā esošajai informācijai par klienta saimniecisko darbību un tās apjomiem.

183. Ja iestādes darbiniekam rodas šaubas par klienta darījumiem:

183.1. iestādes atbildīgajam darbiniekam ir pienākums izvērtēt, vai darījums ir atzīstams par aizdomīgu. Ja darbiniekam nav izdevies novērst šaubas par darījuma aizdomīgumu, darījums nav raksturīgs klientam un tā saimnieciskajai darbībai (pēc apjoma, rakstura, citiem kritērijiem) un tam nav loģiska izskaidrojuma un nepārprotami tiesiska un ekonomiska pamatojuma, atbildīgais darbinieks sagatavo ziņojumu Kontroles dienestam par aizdomīgu darījumu;

183.2. izvērtējot darījumu, atbildīgajam darbiniekam ir pienākums veikt klienta un tā veikto darījumu izpēti, iegūstot no klienta papildu informāciju un dokumentus, lai pārliecinātos, vai darījums rada pamatotas aizdomas par NILLTF.

184. Ja, veicot klienta un tā veikto darījumu izpēti, pamatojoties uz klienta iesniegtajiem dokumentiem un veiktās izpētes rezultātiem, atbildīgais darbinieks secina, ka darījums nav uzskatāms par aizdomīgu, darbinieks dokumentē izpētes rezultātus, sniedzot pamatotu paskaidrojumu, kāpēc darījums nav atzīstams par aizdomīgu. Kā papildu resursu informācijas iegūšanai par iespējamu iestādes ļaunprātīgu izmantošanu NILLTF mērķiem iestāde var izmantot dažādus starptautiskus pētījumus, piemēram:

1) http://www.coe.int/t/dghl/monitoring/moneyval/Typologies/RepTyp_MSBs_en.pdf;

2) http://www.coe.int/t/dghl/monitoring/moneyval/Typologies/MONEYVAL(2013)6_Reptyp_flows_en.pdf.

185. Iestādei, nosakot aizdomīga darījuma pazīmes, ir ieteicams ņemt vērā arī Kontroles dienesta apkopotās aizdomīguma pazīmes:

1) http://prokuratura.gov.lv/upload_file/Faili/Kontoles_dienests/Normativie_akti_2013/KD-06-1_Darijuma_aizdomiguma_pazimes_v1.pdf;

2) http://prokuratura.gov.lv/upload_file/Faili/Kontoles_dienests/Normativie_akti_2013/KD-06-2_Darijuma_aizdomiguma_pazimes_v2.pdf.

VII. Darbinieku apmācības

186. Iestādei saskaņā ar NILLTFN 9. pantu ir jānodrošina, lai atbildīgie darbinieki pārzina ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu saistītos riskus, normatīvos aktus un to prasības NILLTFN jomā un novērš iestādes iesaistīšanu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā un terorisma finansēšanā vai šādu darbību mēģinājumā.

187. Iestādei ir jānodrošina regulāra atbildīgo darbinieku apmācība NILLTFN jomā, lai tie spētu identificēt darījumus vai klienta darbības, kuru tiešie vai netiešie mērķi ir saistīti ar NILLTF, kā arī lai darbinieki zinātu, kā rīkoties, ja iestāde tiek iesaistīta minētajās darbībās vai to mēģinājumā.

188. Visiem darbiniekiem, kuru tiešie pienākumi ir saistīti ar klientu apkalpošanu, ir jāveic apmācības, lai tie spētu identificēt neparastus un aizdomīgus darījumus un veiktu atbilstošus pasākumus, ja šādi darījumi tiek konstatēti.

189. NILLTFN jomā atbildīgajiem darbiniekiem, atbildīgajiem iestādes vadītājiem un citiem darbiniekiem, kuru tiešie darba pienākumi ir saistīti ar klientu un to darījumu uzraudzību, izpēti un citiem iekšējās kontroles sistēmas efektīvas darbības nodrošināšanas pienākumiem, ir nepieciešamas padziļināta rakstura apmācības, kas saistītas ar tiešo pienākumu veikšanu.

190. Iestādei ir jānodrošina, ka atbildīgie darbinieki ir zinoši un kompetenti, pārzinot normatīvo aktu un iestādes iekšējo normatīvo dokumentu prasības un tiem izvirzītos pienākumus, lai spētu kvalitatīvi veikt klientu identifikācijas, izpētes un uzraudzības pasākumus, īstenojot principu "Zini savu klientu".

191. Darbinieku apmācībai, lai nodrošinātu likuma mērķa sasniegšanu, ievērojot normatīvo aktu prasību izpildi un konstatējot neparastus un aizdomīgus darījumus, būtu jāaptver vismaz:

191.1. atbildīgo darbinieku pienākumi, tiesības un atbildība;

191.2. neparastu un aizdomīgu darījumu ietekme uz iestādi, tās reputāciju;

191.3. NILLTF risku apraksts, ar kuriem iestāde var saskarties;

191.4. iestādes piedāvāto produktu un pakalpojumu radītais NILLTF risks iestādei, to apraksts (iestādes produktu un pakalpojumu izvērtējums, nosakot to izmantošanas riska līmeni NILLTF mērķiem);

191.5. iestādes produktu un pakalpojumu vājās vietas, kas rada paaugstinātu risku to izmantošanai NILLTF mērķiem;

191.6. iepazīstināšana ar iestādes politikām un procedūrām NILLTFN jomā, normatīvo dokumentu apgūšana, zināšanu pārbaude;

191.7. prasības un veicamie pienākumi klienta identifikācijas, izpētes, klientu un to darījumu uzraudzības veikšanai, neparastu un aizdomīgu darījumu identificēšanai atbilstoši iestādes kopējai politikai un stratēģijai:

191.7.1. neparastu un aizdomīgu darījumu identificēšanas kārtība un darbinieka rīcība, konstatējot neparastus un aizdomīgus darījumus;

191.7.2. darbinieka rīcība, veicot klienta izpēti un darījumu uzraudzību gadījumos, kas nav izklāstīti procedūrās;

191.7.3. darbinieka rīcība un pienākumi, sagatavojot ziņojumu par konstatētiem neparastiem un aizdomīgiem darījumiem.

192. Iestādei ir jānodrošina, ka darbinieku apmācība ir regulāra, kā arī tādā apjomā un kvalitātē, lai nodrošinātu to zināšanas un kompetences tādā apjomā, lai nodrošinātu, ka iestāde netiek iesaistīta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā un terorisma finansēšanā vai šādu darbību mēģinājumā.

193. Iestādei ir jānodrošina nepārtraukta atbildīgo darbinieku zināšanu līmeņa paaugstināšana NILLTFN jomā, lai darbinieki pārzinātu gan teoriju, gan praksi, ņemot vērā personu, kas iesaistītas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā un terorisma finansēšanā, spēju izstrādāt kreatīvus, inovatīvus un arvien sarežģītākus mēģinājumus NILL un TF jomā.

194. Iestādei jānovērš iespējamība, ka, nenodrošinot savlaicīgu un kvalitatīvu darbinieku apmācību un to zināšanu pārbaudi, iestāde tiek pakļauta riskam, ka tiks iesaistīta NILLTF, netiks nodrošināta NILLTFN likuma mērķa sasniegšana un netiks izpildītas normatīvo aktu prasības NILLTFN jomā, kas var būtiski ietekmēt arī iestādes reputāciju finanšu tirgū.

---

¹ Pilns NILLTFN jomā spēkā esošo Latvijas Republikas normatīvo aktu uzskaitījums atrodams FKTK mājas lapā http://www.fktk.lv/lv/klientu_aizsardziba/informacija_par_cinu_pret_naud/2012-12-18_noziedzigi_iegutu_lidzek/

² Kontroles dienesta 30.05.2013. vēstule NILLTFN likuma subjektiem un to uzraudzības kontroles institūcijām: http://prokuratura.gov.lv/upload_file/Faili/Kontoles_dienests/Normativie_akti_2013/KD-01_ter_vestule1-10-65.pdf

³ http://prokuratura.gov.lv/upload_file/Faili/Kontoles_dienests/Normativie_akti_2013/KD-07_FATF_2dok-vadl+TF_ter_dok.pdf

⁴ Iekšējās kontroles sistēmu iestādes izstrādā, ņemot vērā 01.11.2012. FKTK normatīvos noteikumus Nr. 233 "Iekšējās kontroles sistēmas izveides normatīvie noteikumi".

⁵ Norādītie kritēriji nav uzskatāmi par vienīgajiem, jo jāņem vērā katras iestādes atšķirīgā darbības specifika, darbības joma, klientu bāze un citi faktori.

⁶ FATF Report "Money Laundering Using New Payment Methods" – http://www.fatf-gafi.org/media/fatf/documents/reports/ML%20using%20New%20Payment%20Methods.pdf

⁷ Iestāde var ņemt vērā arī The Wolfsberg Group vadlīnijas Guidance on a Risk Based Approach for Managing Money Laundering Risks http://www.wolfsberg-principles.com/pdf/standards/Wolfsberg_RBA_Guidance_(2006).pdf

⁸ Paziņojumi tiek sagatavoti trīs reizes gadā FATF plenārsēžu laikā – februārī, jūnijā un oktobrī – un ir atrodami FATF mājas lapā.

⁹ http://prokuratura.gov.lv/upload_file/Faili/Kontoles_dienests/KD%202012g.atskaite.pdf

¹⁰ http://www.fktk.lv/texts_files/02.01.02.01_313_KP_VadLinijas_SSKG.pdf

¹¹ Var izmantot bankām domātās vadlīnijas klientu izpētei http://www.bis.org/publ/bcbs77.pdf, http://www.wolfsberg-principles.com/pdf/home/Wolfsberg-Private-Banking-Prinicples-May-2012.pdf

¹² Apjoma apmērs, kuru uzskatīt par lielu, jāizlemj iestādei, un tas var būt atkarīgs no tās sistēmu un citu resursu kapacitātes.

¹³ Saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 1071 iestādēm ir saistošas divas neparasta darījuma pazīmes:

1) darījums, kurā piedalās klients, kas tiek turēts aizdomās par terora akta izdarīšanu vai līdzdalību tajā un ir iekļauts to personu sarakstā, par kuru likuma subjektus un to uzraudzības un kontroles institūcijas informējis kontroles dienests;

2) darījums par summu 25 000 latu un vairāk, veicot pārskaitījumu vai pārvedumu.

¹⁴ Anketā ietveramo jautājumu loks iestādēm var būt atšķirīgs atkarībā no iestādes piedāvātajiem pakalpojumiem un to specifikas, klientu bāzes un iestādes veiktā piedāvāto produktu un pakalpojumu pašriska (NILLTFN jomā) novērtējuma.

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs K.Zakulis