Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga

Saeimas rīkotajā svinīgajā pieņemšanā Mazajā ģildē par godu valsts neatkarības atjaunošanas 15.gadskārtai, 2005.gada 4.maijā:

Ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze! 8.Saeimas deputāti! Ekselences! Augsti godātie viesi! Dāmas un kungi!
Es vēlētos īpaši sveikt šajā 15 gadu jubilejā tos, kas parakstīja Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Ne visiem ir dots mainīt vēsturi, ne visiem ir dots spert tādus soļus, kas izmaina ne tikai viņu pašu, bet veselu tautu likteņus. Katrā ziņā tā ir liela laime piedzīvot tādus brīžus un paturēt tos atmiņā kā dārgu mantojumu savai dzimtai – šo lepnumu par toreiz pareizi pieņemto lēmumu. Jo tas bija lēmums, kas bija jāpieņem katram individuālā kārtā, katram atsevišķi, ar savu sirdsapziņu un pārliecību, ar savu nedrošību un arī bailēm par to, kādas varētu būt konsekvences viņam kā cilvēkam, viņa ģimenei, viņa tuviniekiem un tautai visumā, jo neviens taču nevarēja nākotni paredzēt. Bet, kā teica Saeimas priekšsēdētāja, roka viņiem nenotrīcēja. Viņi pagrieza neatgriezeniski likteņa ratus uz mūsu neatkarību, uz mūsu un mūsu bērnubērnu neatkarību, un šo neatkarību mums vairs nevar atņemt, jo ceļš, kas ir nostaigāts šajos 15 gados un kam ir sekojušas visas pēc neatkarības atjaunošanas tautas brīvās un neatkarīgās vēlēšanās ievēlētās Saeimas, ir turpinājušas šo nostiprināto ceļu, šo virzību par Latviju kā stingru, stipru, neatkarīgu valsti, nesalaužamu savā apņēmībā savu neatkarību paturēt, nesalaužamu sava apņēmībā atķert zaudēto laiku un nonākt tur, kur liktenis bija lēmis laimīgākām tautām piedzīvot daudzus gadu desmitus.
Mēs esam brīvi, mēs esam suverēnas valsts pilsoņi, un mēs tādi būsim, un neviens mūs vairs neapturēs. Neviens mums vairs neatņems mūsu brīvību, vienalga, ko kāds saka, met uz mums dubļus vai liek mums slazdus un sprunguļus ceļā, no mūsu ceļa neviens mūs vairs nevar novirzīt. Mēs esam ES, kas ir mūsu līdzstrādnieki jaunas Eiropas veidošanā, mēs kopā būvēsim šo jauno Eiropu plecu pie pleca, esam arī NATO, kas nodrošinās mūsu drošību un neatkarību, mums neviens vairs nevar neko nodarīt, ja nu vienīgi mēs paši. Tamdēļ būsim tikpat stipri, droši un apgaroti, kā bijām toreiz, tajās skaistajās Atmodas dienās!