Skola ir sākusies. Vai visiem un visur?

Latvijas skolās strauji sarūk skolēnu skaits – laikā no 2002.gada tas samazinājies vidēji par 11 000 skolēnu katru mācību gadu. Secīgi ik gadu tiek slēgtas skolas, bez darba paliek skolotāji.

Pirmklasnieku skaits ar katru gadu kļūst mazāks Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Tajā pašā laikā izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete atzinusi, ka skolu vispār neapmeklē vai reti apmeklē aptuveni pieci procenti bērnu obligātās izglītības vecumā. Daudzi bērni neuzsāk mācības pirmajā klasē, daudzi pamet skolas gaitas, neiegūstot valsts par obligātu noteikto pamatizglītību. Liels ir arī to skolēnu skaits, kas neturpina uzsākto vidējās izglītības apguvi. Līdztekus Izglītības valsts inspekcijas dati liecina, ka par tradicionālu jau ir kļuvis atsevišķu priekšmetu skolotāju trūkums skolās, turklāt arvien pieaug to pedagogu skaits, kas dažādu iemeslu dēļ darbu savā arodā pamet, bet jauno speciālistu pieplūdums ir nepietiekams. Kādi tam visam ir cēloņi?

Bērnu un skolu kļūst mazāk

Kopējais skolēnu skaita samazinājums, kas vērojams jau kopš deviņdesmitajiem gadiem un straujāko kritumu sasniedz līdz ar jaunā gadu tūkstoša iestāšanos, ir tieši saistīts ar demogrāfisko situāciju valstī. Pamatskolu 2001./2002.mācību gadā sāk absolvēt bērni, kas dzimuši astoņdesmito gadu vidū un beigās, kad Latvijā bija vērojams straujš dzimstības palielinājums. Turpretim mācības sākumskolā uzsāk skolēni, kas dzimuši deviņdesmito gadu viducī – laikā, kad jaundzimušo skaits bija krietni sarucis. Līdz ar to starpība starp devīto klašu beidzēju un pirmklasnieku skaitu pērn, piemēram, bija vairāk nekā 15 000. Izglītības valsts inspekcija prognozē, ka pirmsskolas vecuma bērnu skaita samazināšanās arī turpmāk būtiski ietekmēs skolēnu skaitu pamatskolās – laikā līdz 2010.gadam katru gadu tas kļūs par 14 līdz 15 tūkstošiem mazāks. Tas inspekcijai ļauj secināt, ka saruks arī skolu un skolotāju skaits.
Šī problēma vissāpīgāk jau tagad jūtama mazajās lauku pašvaldībās, kur skola ir ne vien izglītības gūšanas iestāde, bet arī tik nepieciešamās darba vietas, infrastruktūras elements, kas daudzām ģimenēm liek izšķirties par labu dzīvei tieši konkrētajā pašvaldībā. Skolas slēgšana parasti tiek pamatota ar nepietiekamu skolēnu skaitu, ar to, ka tās uzturēšana izmaksā pārāk dārgi. Un lielākoties tie patiešām ir objektīvi rādītāji.
Pagājušajā mācību gadā 1.septembrī mācības nesākās divās Gulbenes rajona pamatskolās – Gulbenes pamatskolā un Kalnienas pamatskolā. Kā pastāstīja Gulbenes rajona izglītības pārvaldes vadītāja Liāna Jansone, skolu slēgšana bijusi loģisks solis, kas sperts pēc ilgstošām diskusijām un vairāku gadu situācijas analīzes. Galvenais iemesls – bērnu trūkums. Gulbenē vienādas pamatizglītības programmas piedāvātas piecās skolās. Vecākiem ir tiesības brīvi izvēlēties, kurā skolā bērnus sūtīt. Ja vienā no skolām neizdodas nokomplektēt 1.klasi ne vienu gadu vien, tad ir jāizdara secinājumi un jāizšķiras par skolas likteni. Pēc Gulbenes pamatskolas likvidēšanas nav bijis problēmu ne ar bērnu izvietošanu citās skolās, ne ar darbu pedagogiem. Kalnienas gadījums ir līdzīgs – vienā pagastā divas pamatskolas. Ilgstošs darbs apvienotajās klasēs, kas, kā paskaidroja L.Jansone, ir ļoti grūti savienojams ar mūsdienu izglītības standartiem, pedagogu trūkums – tie bija galvenie iemesli skolas slēgšanai.
Tomēr Gulbenes izglītības nodaļas vadītāja atzina – lai cik loģiska un pamatota būtu skolu slēgšana, psiholoģiski tas ir ļoti smags process. “Skola jau nav tikai izglītības iestāde, tā rada gaisotni, veido vidi vietā, kurā atrodas. Un cilvēkiem bieži vien nav tik svarīgi, vai skola atrodas tuvāk vai tālāk, bet lai tā būtu vispār. Kur tās nav, kļūst klusāks ne tikai fiziskā nozīmē.” Vienlīdz svarīgs ir arī ekonomiskais aspekts – skolas darbinieki nes pagasta kasē nodokļus, stabilu ienākumu saņēmēji veicina apgrozījumu tirdzniecības vietās, ļauj attīstīties dažādu pakalpojumu piedāvājumam. Tāpēc Gulbenes rajonā skolas cenšas saglabāt un tām palīdzēt, cik vien iespējams. “Arī tagad mums ir divas pagastu skolas, kur deviņās klasēs mācās 60 bērnu, bet gan pagastu vadītāji, gan izglītības pārvalde dara visu, lai skolas pastāvētu un strādātu,” skaidroja L.Jansone.

Kur pazūd skolēni

Skolēnu kopējais skaits samazinās. Bet arvien vairāk kļūst to, kuriem būtu jāmācās, bet kuri skolu neapmeklē. Katru gadu 1.septembrī vairāki tūkstoši bērnu izglītības iestādēs neierodas. Pērn tādi bija 4453, šogad jau 5642. Lielākoties skolēnu neierašanās iemesli skolotājiem nav zināmi. Turklāt valstī nav arī skaidras un vienotas uzskaites par to, cik bērnu obligātās izglītības vecumā skolu neapmeklē, vienīgi aptuvenas aplēses, ka tādu ir aptuveni pieci procenti.
Izglītības likums paredz, ka obligātās izglītības iegūšanas iespējas savā teritorijā dzīvojošajiem bērniem ir jānodrošina pašvaldībai. Pašvaldības to arī dara – dibina un uztur skolas, labāk vai sliktāk organizē skolēnu nokļūšanu izglītības iestādēs. Savu iespēju robežās rūpējas par tiem skolēniem, kuri paši un kuru vecāki ir ieinteresēti izglītības procesā. Taču ir bērni, kuri vienkārši nevēlas nākt uz skolu, ir bērni, kuru ģimenes dzīvo teju naturālās saimniecības apstākļos un kuru vecākiem objektīvi nav iespēju nodrošināt bērnus ar visu skolai nepieciešamo. Tāpat ir bērni, kuru vecākiem ir vienalga, ko dara viņu atvases, jo pašus nomoka dažādas atkarības problēmas… Pēc likuma šādos gadījumos par bērna tiesībām un arī pienākumu izglītoties būtu jāiestājas bāriņtiesai, bērnu tiesību aizsardzības speciālistiem. Situācija, kā tiek risināti šādi problēmgadījumi, ir krasi atšķirīga mazās lauku pašvaldībās un lielajās pilsētās.
Alūksnes rajona Ilzenes pamatskolas skolotāja un vienlaikus Ilzenes pagasta deputāte Agita Līdumniece “Latvijas Vēstnesim” pastāstīja, ka pagasta skolas vecuma bērni esot gan skolotāju, gan bāriņtiesas, gan iedzīvotāju cieši uzraudzīti. Pārredzamību un visu problēmu risinājumu nodrošinot cieša visu atbildīgo institūciju sadarbība. Rezultātā Ilzenes pamatskolā neattaisnoti stundu kavējumi esot retums. Skolu apmeklē visi pagasta bērni obligātās izglītības vecumā, arī tie, kuru sadzīves un materiālie apstākļi ne tuvu nav spoži, skolā var ne tikai mācīties, bet arī kārtīgi paēst, jo maksa par pusdienām ir simboliska. A.Līdumniece uzskata, ka gadījumos, kad mazajās lauku pašvaldībās bērni neapmeklē skolu, vainojama galvenokārt atbildīgo institūciju nolaidība un neizdarība. “Jā, šos jautājumus risināt ir morāli sarežģīti, jo laukos visi cits citu pazīst. Bet tāpēc arī problēmas ir pamanāmas un ir vieglāk uz tām reaģēt, ja vien ir vēlēšanās to darīt.”
Ilzenes pagastā ir mazāk par pustūkstoti iedzīvotāju, te skolasbērnus pamanīt un saskaitīt ir viegli. Pavisam cita situācija vērojama lielajās pilsētās. Rīgas pilsētas Kurzemes rajonā vien ir 131 tūkstotis iedzīvotāju, šeit pazudušo skolēnu meklēšana ir daudz sarežģītāka. Kā pastāstīja Rīgas Kurzemes rajona skolu valdes bērnu tiesību aizsardzības speciāliste Valentīna Kujevda, arī Rīgā tiek apzināti tie skolēni, kuriem skolā būtu jāiet, bet kuru tur nav. Lai iegūtu informāciju par sava rajona obligātās izglītības vecuma bērniem, tiek veidoti saraksti no Iedzīvotāju reģistra. Tie tiek salīdzināti ar izglītības iestāžu audzēkņu reģistriem. Ja bērnu tur nav, bērnu tiesību aizsardzības speciālisti sadarbībā ar sociālajiem darbiniekiem, pašvaldības policiju dodas bērnus meklēt. Tas notiek pārsvarā vasaras mēnešos, kad šim darbam tiek piesaistīti tobrīd brīvie mājskolotāji. Taču, kā atzina V.Kujevda, skolēnu meklēšana ir ļoti sarežģīts un smags process vairāku iemeslu pēc. Pirmkārt, kļūdainas ir ziņas no Iedzīvotāju reģistra. Viņas praksē ir bijuši gadījumi, kad tiek meklēti bērni, kuri jau pirms vairākiem gadiem kopā ar vecākiem izceļojuši uz ārvalstīm, bērni ar smagu garīgo atpalicību, kas atrodas speciālās iestādēs, pat bērns, kurš, izrādījies, ir miris. Par Iedzīvotāju reģistra nepilnībām V.Kujevda runājusi daudzos un dažādos līmeņos, bet trīs gadu laikā, kamēr speciāliste izmanto šā valsts nozīmes reģistra pakalpojumus, situācija maz mainījusies. Arī iedzīvotāju attieksme pret skolēnu apzinātājiem nereti esot ļoti negatīva. Lielas problēmas sagādājot cilvēku izlikšana no dzīvokļiem. “Daudzi mūsu uzmanības lokā esošie bērni kopā ar savām ģimenēm dzīvo kā bomži dārza mājiņās, viņiem nav deklarētas dzīvesvietas. Taču arī šādās situācijās mēs cenšamies bērniem nodrošināt iespēju izglītoties,” skaidroja V.Kujevda. Rīgas Kurzemes rajonā jau sešus gadus darbojas sociālās korekcijas klase, bērnu izglītībā tiek iesaistīti arī mājskolotāji. Tomēr bērnu, kuri dažādu iemeslu dēļ nemācās, ir daudz, un situācija kopumā mainās lēni.

Skolēns ir, izglītības nav

Pēdējos gados Latvijas izglītības sistēmā aktualizējusies vēl kāda problēma. Liels skaits devītās klases absolventu atestātu – dokumentu, kas apliecina pamata izglītības apguvi, – nesaņem. Zināšanas ir nepietiekamas… Atestāta vietā tiek izsniegta liecība, kas stipri ierobežo tālākas izglītības iespējas. Nav izpildīta arī valsts prasība par obligātās izglītības ieguvi. Pagājušā mācību gada beigās 9.klasi ar liecību beidza 2440 skolēnu. Tas ir teju par tūkstoti mazāk nekā gadu iepriekš, bet iezīmējas cita negatīva tendence – vairāk kļūst to liecību saņēmēju, kuri apliecinājuši, ka tālāk izglītoties neturpinās. Vai šiem jauniešiem, kas ar retiem izņēmumiem vēl nav sasnieguši pilngadības slieksni, izdosies atrast darbu, tas atkarīgs no darba devējiem un viņu prasībām. Kas vainīgs – Latvijas izglītības sistēma, kas ražo “brāķi”, skolēns, kas objektīvu vai subjektīvu apstākļu pēc nevar iekļauties šajā sistēmā, vai sabiedrības un valsts nespēja tikt galā ar reāli esošu problēmu?

Liena Pilsētniece, “LV”

liena.pilsetniece@vestnesis.lv