Ja valdīs miers, tad būs arī viss pārējais

Luīza Avona ( Louise Avon ), Francijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece, — "Latvijas Vēstnesim"

— Vēstnieces kundze, viens no svarīgākajiem aizvadāmā gada notikumiem bija Francijas prezidentūra Eiropas Savienībā (ES). Kā jūs pati vērtējat šo savas valsts misiju ?

— Šie seši Francijas prezidentūras mēneši bija ļoti piepildīti. Mums izdevās veikt to, ko Francija bija apņēmusies, prezidentūras sākumā nosakot savu darba programmu. Šo programmu lielā mērā noteica arī iepriekšējie ES lēmumi, kas bija pieņemti Somijas un arī Portugāles prezidentūras laikā. Francijai izdevās īstenot visus mērķus, kas daudzējādi bija saistīti ar ES dalībvalstu vadītāju Nicas apspriedi un arī ar ES Padomē pieņemtajiem prioritārajiem lēmumiem par ES vienoto ārējo un drošības politiku un aizsardzības jautājumiem, kā arī par ES ekonomiskajiem un sociālajiem jautājumiem. Mūsu prezidentūras laikā tika panākts nozīmīgs progress, un izdevās būtiski pavirzīties uz priekšu jautājumos, kas saistīti ar cīņu pret noziedzīgajiem grupējumiem un noziedzīgi iegūtās naudas legalizāciju, kā arī ar jūras transporta drošību. Nācās risināt arī ar govju trakumsērgu saistītās problēmas un visus citus ar pārtikas produktu drošību saistītos jautājumus.

Runājot par tik aktuālo ES paplašināšanas problēmu, gribu uzsvērt vairākus ļoti būtiskus aspektus. Pirmkārt, Francijai savas prezidentūras laikā izdevās saglabāt vēlamo ES sarunu tempu ar kandidātvalstīm atbilstoši jau galotņu tikšanās laikā Helsinkos pieņemtajiem lēmumiem. Saglabāt principu, ka nenotiek kandidātvalstu dalījums grupās, bet sarunas tiek risinātas atbilstoši katras kandidātvalsts gatavības pakāpei. Otrkārt, ļoti būtisks ir ES dalībvalstu vadītāju Nicas apspriedes līgums jeb institucionālā reforma, kas bija absolūti nepieciešama, lai ES paplašināšanās būtu iespējama, sākot ar 2003. gadu. Francijas prezidentūras laikā domāts arī par Eiropas drošības un aizsardzības politiku, izveidojot šīs politikas īstenošanai nepieciešamās struktūras. Nicas galotņu tikšanās laikā pieņemti arī nepieciešamie lēmumi par Eiropas aizsardzības stratēģiju.

— Nicas apspriedes lēmumu kontekstā gribu vaicāt jūsu viedokli par Latvijas virzību uz ES.

— Es domāju, Latvija uz Nicas apspriedes lēmumiem var raudzīties pozitīvi. Jo Latvijai, tāpat kā visām ES kandidātvalstīm, ir svarīgs Nicas apspriedes paziņojums, ka ES būs gatava jaunu dalībvalstu uzņemšanai no 2002. gada beigām. Latvija ir uzņēmusi veiksmīgu sarunu tempu un sekmīgi virzās uz priekšu. Ir zināms, ka nākamgad Latvijai sarunās ar ES tiks atvērtas visas sadaļas. Teikšu atklāti, ja es būtu latviete, tad par šiem lēmumiem neapšaubāmi priecātos. Taču, ja būtu latviete, es arī apzinātos, ka latviešiem vēl jāpaveic ārkārtīgi liels darba apjoms.

— Kāds, jūsuprāt, bijis aizvadāmais gads Latvijas un Francijas divpusējās attiecībās?

— 2000. gads šai ziņā bijis tiešām nozīmīgs. Tieši šogad mūsu valstu attiecības kļuvušas vēl ciešākas dažādos līmeņos. Protams, vispirms jāmin Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vizīte Francijā. Arī Francijas prezidentūras laikā ES varēja vērot mūsu valstu tuvināšanos — gan te, Rīgā, gan arī Eiropas konferencē Sošo, kur Francijas prezidentūra izteica vēlmi ciešāk kontaktēties ar ES kandidātvalstu augstākajām amatpersonām, piemēram, ārlietu ministriem. Mūsu sadarbības attīstība 2000. gadā dod pamatu domāt, ka tikpat sekmīgas šīs attiecības būs arī turpmāk.

— Domāju, ka jūsu vēstniecībai aizvadītais pusgads bija īpaši intensīva darba cēliens.

— Jā, jums taisnība. Ļoti būtisks mūsu vēstniecības uzdevums bija pārliecināties, ka informācijas apmaiņa veiksmīgi notiek visos nepieciešamajos līmeņos un virzienos un informācija nonāk visur, kur tai jānonāk, vai runa būtu par Latvijas varas iestādēm vai sabiedrību kopumā. Svarīgi bija arī iepazīstināt kolēģus no citām ES dalībvalstīm ar Francijas kā prezidējošās valsts rīcību. Regulāro tikšanos laikā mēs apspriedām visus aktuālos jautājumus, analizējām situāciju un sniedzām informāciju attiecīgo valstu vadītājiem.

— Vai jums, vēstnieces kundze, šajā pusgadā atlika laiks arī iepazīt Latvijas kultūru un mākslu? Atceros, šādu vēlēšanos jūs izteicāt 1999. gada maijā, ierodoties mūsu valstī.

— Šādiem mērķiem man pēdējos sešos mēnešos atlicis daudz mazāk laika nekā parasti. Bet es tomēr centos atrast nelielus vaļasbrīžus arī kultūras pasākumiem, kas mani patiešām interesē. Kultūras dzīve Rīgā ir īpaši bagātīga un daudzveidīga. Vispirms jau jūsu brīnišķīgā opera, kas ir gandrīz vai blakus mūsu vēstniecībai. Taču Rīgā allaž ir arī daudz citu kultūras pasākumu, kurus gribas apmeklēt.

— Kur un kā jūs sagaidīsit Jauno gadu? Būdama diplomāte, jūs agrākos gadus esat sagaidījusi dažādās valstīs un dažādos kontinentos.

— Būšu Rīgā. Es gan nepievēršu īpašu uzmanību pašam sagaidīšanas rituālam. Tradīcijas dažādās valstīs ir atšķirīgas, taču viens ir kopīgs: cilvēki, sagaidot jaunu gadu, visur priecājas un saista savu nākotni ar gaišām domām un cerībām. Protams, visur ir svētku salūts, krāsainu spuldzīšu virtenes un bagātīgi klāti galdi. Atzīšos, ka šogad Rīgā mana galvenā vēlme, domājot par 31. decembri, ir, lai es šajā dienā atkal nesalauztu roku kā pirms gada, gatavojoties sagaidīt 2000. gadu.

— Taču 2000. gads, neraugoties uz šo kļūmīgo sākumu, tomēr bija labs?

— Jā, noteikti. Šis gads man patiešām bijis labs un ļoti interesants! Priecājos, ka 2000. gads bijis tieši tāds.

— Pirms gada, gatavojoties 2000. gada atnākšanai, ļaudis visā pasaulē to sauca par jauna gadsimta un jauna gadu tūkstoša sākumu. Taču tagad daudzi par tādu sauc 2001. gadu.

— Es arī domāju, ka 2001. gads būs jaunā gadu tūkstoša sākums. Jo šis taču būs pirmais gads. Iepriekšējais gads bija apzīmējams ar nulli, un nulle taču nekad nav sākums.

— Šī ir vecā gada izskaņas intervija, un jums, domājams, ir arī kādi Jaunā gada vēlējumi.

— Protams, man ir daudz vēlējumu! Paldies par šo iespēju!

Vispirms es novēlu Francijai, Latvijai, Eiropai un visai pasaulei, lai valdītu miers, tad būs arī viss pārējais. Šāds vēlējums varbūt skan pārsteidzoši, bet manam miera vēlējumam ir dziļāks saturs. Es savai zemei vēlu, lai politiskajās debatēs tiktu uzklausīti visi viedokļi un lai neizpaustos pārāk šaurs egoisms, kas neņem vērā vispārējās intereses. Pirmkārt es domāju egoismu, kas mīt katrā no mums. Un to pašu es novēlu arī Latvijai.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors