• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Viņi raugās uz gadsimtu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.12.2000., Nr. 473/476 https://www.vestnesis.lv/ta/id/14052

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar ticību saviem spēkiem, savai ģimenei, savai valstij

Vēl šajā numurā

29.12.2000., Nr. 473/476

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Viņi raugās uz gadsimtu

"Latvijas Vēstneša" un Vilhelma Mihailovska akcija — arī krāsu attēlos internetā: www.junik.lv/~wilhelm

AAL1.JPG (45494 BYTES) Alma Lubinska, dzimusi 1901. gadā, ...

2000. gada decembra foto

Viss dzīves gadsimts — kopā ar savu dzimto Rīgu

Alma Lubinska ir dzimusi rīdziniece. Un viņai nākamgad, kad dzimtā pilsēta svinēs 800 gadu jubileju, vasarā apritēs apaļi 100.

Almas jaunības dienu takas ved uz Pārdaugavu. Tur, Daugavgrīvas ielā, viņas mātei — Emmai Martinsonei no Stukmaņiem — piederēja tējnīca. Tur gūta arī pirmā darba pieredze, kas noderēja vēlāk, arī pēckara gados, kad strādāja par pārdevēju.

Tagad sirmā māmuļa dzīvo sava gādīgā dēla Kurta ģimenē Imantas daudzstāvu namā. Viņas istabā pie sienas ir divas palielas, ierāmētas fotogrāfijas. No vienas raugās Kurts, apmēram gadu vecs, smaidīgs zīdainis. No otras — vecākais dēls Viktors, lepns, skaists jauneklis. Kurts tagad ir stalts, 185 cm garš, iznesīgs kungs, kas savus septiņus gadu desmitus nes ar jauneklīgu vieglumu. Viktora dzīves ceļš aprāvies Kurzemē 1945. gadā. Viņam tolaik bija tikai 33, un mazā Gita palika bez tēva. To, ka dēla kapu kopiņa atrodas Lestenē, Alma uzzināja tikai pirms gada.

Vedekla Irēna stāsta: "Pagājušajā gadā, ziemā, man piezvanīja paziņa un satraukta jautāja: "Klau, vai Kurta brāli nesauca par Viktoru? Un vai tu to avīzi lasīji?" Izrādās, viena bibliotekāre atradusi kaut kādu kladi, kurā bija liels saraksts un norādīts, kas kuros kapos apglabāts. Un šo sarakstu "Neatkarīgā Rīta Avīze" bija nopublicējusi. Aizbraucām ar Kurtu. Atradām Viktora kapa kopiņu. Mammai sākumā neteicām, baidījāmies satraukt. Turklāt viņā vēl nebija izdzisusi cerība, ka varbūt dēlam izdevies izglābties un aizbēgt uz ārzemēm." Taču jauno ziņu Alma uzņēmusi mierīgi. Viņu stiprināja apziņa, ka nu ir zināma vismaz dēla atdusas vieta. Pie Vikiņa, kā ģimenē mīļi sauc Viktoru, saruna atgriežas ik pa brīdim — gan atmiņu pūru pārcilājot, gan albumu šķirot.

Kad jautāju, vai Almai dēli bijuši paklausīgi, viņa atteic: "Jā, dikti paklausīgi. Arī ļoti godīgi, uzcītīgi un kārtīgi." Un tūdaļ viņai atmiņā uzplaiksnī kādas sīkas, bet raksturīgas epizodes. Piemēram, kā Viktors neļāva brālim ar elkoņiem berzēties gar krēsla atzveltni, lai uzvalka audums neiegūst nevajadzīgu spīdumu. Kā vienmēr bijis precīzs un mājās atgriezies apsolītajā laikā. Arī Kurts atzīst, ka septiņus gadus vecākā brāļa norādījumus viņš respektējis tāpat kā vecāku pamācības. Abiem brāļiem īpaši iedarbīgs nerātnību apvaldīšanā šķitis tēva stingrais skatiens. Kurts to pasaka īsi: "Pietika ar to, ka tēvs vienreiz paskatījās, vairāk nevajadzēja."

Alma atzīst, ka par saviem dēliem viņai nav nācies kaunēties. Viņa atceras, kā pirms daudziem gadiem, skolas izlaidumā, kad labākie skolnieki nostādīti atsevišķi, viņa uztraukusies. Nemieru radījusi katrai mātei tik pazīstama doma: kaut nu mans dēls nebūtu starp sliktajiem. Tak satraukums bijis velts, jo abi dēli pelnījuši tikai labas atzīmes. Viktors un Kurts gājuši vācu skolā. "Tēvs uzskatīja, ka cilvēks dzīvē var kaut ko sasniegt, ja prot valodas," saka Kurts. Nav apstrīdams, šī atziņa ir tikpat aktuāla un noderīga arī mūsdienās. Kurtam vācu valodas zināšanas gan neizdevās īsti likt lietā, jo pēckara gados Latvijā sākās citi laiki. Apguvis kokapstrādes specialitāti, Kurts daudzus gadus Kuldīgā vadīja uzņēmumu "Vulkāns".

Alma ir patiesi gandarīta! "Es ir laimīgs. Man ir ļoti labs dēls un mazdēliņš, un vedekla. Man vecumdienās tiešām ir liela laime. Lai arī dzīvē bijis visādi." Pirmā pasaules kara gados nācies iepazīt trūkuma postu. Un, kaut bijis bail, abas ar bērnības draudzeni, vēlāko Kurta krustmāti, devušās uz laukiem tepat Rīgas tuvumā. Ar ragaviņām vedušas drēbes un apavus un mēģinājušas to iemainīt pret speķi, putraimiem un citiem produktiem. Otrais pasaules karš nācis ar citiem pārdzīvojumiem — no armijas vairs neatgriezās Vikiņš. Šīs atmiņas joprojām rieš asaru miglu acīs. Taču gādīgais Kurts saudzīgi aizvirza sāņus mātes smagās domas. Viņš īsi nosaka: nu tas bija tāds grūts laiks. Un tūdaļ ar ikdienā ierastu, mīļu uzrunu "mamucīt" aicina viņu nākt uz viesistabu iedzert kafiju.

Šķiram albumu. Fotogrāfijas rāda elegantu sabiedrības dāmu. "Jā, Ulmaņa laikā visas sievietes, kaut mājsaimnieces, kaut viņām bija tikai vidējā izglītība, labi ģērbās. Jo vīri tīri labi pelnīja," stāsta Irēna. Arī Viktors Lubinskis nopelnīja pietiekami, lai sieva varētu dzīvot mājās, audzināt dēlus, pievērsties rokdarbiem un citiem vaļaspriekiem. Un tad jau tūlīt arī tiek pieminētas Almas nerātnības. Irēna mudina: "Pastāsti nu, cik bieži tu mainīji dzīvokli un kā opaps par to ikreiz smagi nopūtās!" Alma neslēpj, viņai paticis pārcelties uz kādu jaunuzceltu māju un no jauna iekārtot savu dzīvokli. Kurts mēģina uzskaitīt — Valguma iela, Slokas iela, Daugavgrīvas iela, Kuģu iela, Maskavas iela. Viņš pats dzimis mājā, kas atrodas pie Mārupītes ietekas. Saglabāta pat vecāku skaistā, platā laulības gulta, kurā Kurts piedzimis.

Lapojot rūpīgi glabāto ģimenes albumu, uzzinu, ka Almas kundze kādu laiku dzīvojusi kaimiņos ar Cilinsku ģimeni. "Cilinsku Veriņa tik ienāca no rīta un teica: "Alma, šodien ejam uz tādu un tādu izrādi." Viņas bija lielas draudzenes. Un Nacionālajā teātrī neviena izrāde netika palaista garām," tā par Almas pievēršanos teātrim stāsta Irēna. Savukārt Kurtu un Gunāru Cilinski vieno kopīgas skolas gaitas Ogres meža tehnikumā. Un fotogrāfijas rāda, ka abu jaunekļu draudzība pāraugusi ģimeņu draudzībā.

Almas dzimtas koks nu sakuplojis vairākās paaudzēs, un, kā saka Irēna, omas jubilejās mums visiem šis dzīvoklis ir stipri par šauru. Un kā gan ne! Viņai taču ir divi mazbērni, četri mazmazbērni un trīs mazmazmazbērni jeb, kā Kurts saka, mazmeitiņas mazbērni. Arī Kurtam pašam ir 17 gadus vecs mazdēls. Un to, ka Dans augumā apsteidzis vectēvu, rāda durvju stenderē ievilktās svītras, no kurām pēdējā datēta ar šā gada janvāri. Gada nogalē Dans atbrauks ciemos no Polijas, un tad jau uz durvju stenderes parādīsies jauna svītra — kluss vectēva lepnuma un mīlestības apliecinājums.

Alma ar prieku teic, ka vislielākais prieks viņai ir par saviem bērniem — ka viņi tik saticīgi un ģimenē miers un saskaņa. Šis prieks un pateicība par dēla un vedeklas gādību un mīļumu izskan tautasdziesmā. Un nevar nepamanīt, kā Alma sāk starot un labestības mirdzums pavīd viņas acīs, kad sirmā māmuļa skanīgā balsī dzied:

Lustīgs tēvs ar māmuliņu,

Lustīgs tēvs ar māmuliņu,

Dēls noķēra cielaviņu,

Dēls noķēra cielaviņu.

Tā nebija cielaviņa,

Tā nebija cielaviņa,

Tā bij’ dēla līgaviņa,

Tā bij’ dēla līgaviņa.

AL5.JPG (45480 BYTES)
Mazā Alma kopā ar savu vecāko māsu Veltu un māti Emmu

AL7.JPG (37569 BYTES)
Mazā Alma kopā ar dvīņubrāli Hugo, kura dzīvesceļš nesniedzās tālāk par bērnības gadiem

AL3.JPG (32761 BYTES)
Almas vecmāmiņa Made Meijere no Stukmaņu muižas

AL6.JPG (38079 BYTES)
Fotoattēli stāsta arī par sava laika modi: vecākais akcīzes kontrolieris Almas vīratēvs Viktors. Viktora vārds šajā dzimtā tiek dots ik paaudzē. Šo vārdu nesa arī Almas vīrs, viņas vecākais dēls un tagad — šī dēla mazdēls

AAL2.JPG (37290 BYTES) AAL3.JPG (38017 BYTES)
Almas istabā pie sienas ir divas abu dēlu fotogrāfijas. Kurts tajā redzams vēl zīdaiņa vecumā. Tagad Kurts pats ir māmuļas stiprais un gādīgais balsts Mūsdienu foto: Vilhelms Mihailovskis. Vēstures liecības: no ģimenes fotoalbuma

AL1.JPG (28052 BYTES)
Alma jaunībā — ar dzīves mīlestību acīs

AL2.JPG (21137 BYTES)
Lubinsku ģimene: (
no kreisās ) vīrs Viktors, vecākais dēls Viktors, jaunākais dēls Kurts un pati Alma. Ap 1934. gadu

Mans mūžs tik pilns, cik es spīdu

Akciju "Viņi raugās uz gadsimtu" beidzot

Rit šā gada, arī simtgades, pat tūkstošgades pēdējās dienas. Līdz Jaungada eglītes iedegšanai vēl steidzam padarīt iesāktos darbus un biežāk nekā parasti atskatāmies un apkopojam paveikto.

Līdz ar gada izskaņu mēs sava laikraksta slejās beidzam "Latvijas Vēstneša" un fotomākslinieka Vilhelma Mihailovska kopējo akciju "Viņi raugās uz gadsimtu". Tās laikā stāstījām lasītājiem par tiem rīdziniekiem, kuru mūža gadu skaits rakstāms ar trim cipariem. Viņiem laimējies piedzīvot divus gadsimtus, un tepat pie sliekšņa ir jau trešais. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, Latvijā sava mūža otro gadu simtu aizsākuši 122 cilvēki, no tiem 36 dzīvo Rīgā. Interesanti, ka savulaik par simtgadniekiem mūsu valsts galvaspilsētā rakstījis arī tautā visiemīļotākais Rīgas apdziedātājs Aleksandrs Čaks. Dzejnieka Kopoto rakstu 3.sējumā rakstā "Rīgā dzīvo trīs simtgadnieki" lasām: "Valsts statistiskā pārvalde ir iestāde, kas savāc datus par daudzām lietām. Pagājušā gada ( 1935. gada — Red. ) 12. februāra tautas skaitīšana deva statistiskai pārvaldei plašus materiālus par mūsu valsts iedzīvotājiem. Materiālu apstrādāšana vēl turpinās, bet pacietīgi cilvēki jau izpētījuši daudzas interesantas lietas. Viņi, piemēram, var jums pateikt, ka patlaban Rīgā ir uz mata tikpat 100 gadu vecu cilvēku kā 1925. gadā. Kā toreiz, tā tagad viņu skaits nemainīgi turas uz 3. Tādu cilvēku, kuru mūžs vēl tikai stāv uz 100. gada sliekšņa, t.i., no 95—99 gadiem, jau stipri vairāk — 44. Tālāk jau sākas simti un tūkstoši."

Mūža ilgums Latvijā ir pieaudzis. Kā uzzinājām Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, mūsu valsts vecākajai iedzīvotājai ir 114 gadu, un Latvijā ir 10 cilvēki, kas pārkāpuši 105 gadu slieksni. Pieci no tiem dzīvo Rīgā. Akcijas ietvaros ar diviem tikāmies arī mēs. Tā ir 107 gadus vecā baltkrieviete Anna Panfiļenko, kuras mūžs ar Latviju saistīts nepilnus 50 gadus, un 106 gadus vecā latviete Jevgēnija Jāgere, kas tikai 64 gadu vecumā no Krievijas atbrauca uz savu senču zemi.

Kopumā akcijas ietvaros tikāmies ar desmit cilvēkiem (deviņām sievietēm, vienu vīrieti). Līdz ar to mūsu laikrakstā bija lasāmi un fotoattēlos skatāmi šo cilvēku dzīvesstāsti. Tie ir: Anna Panfiļenko (107 gadi), Jevgēnija Jāgere (106 gadi), Izidors Gercāns (102 gadi, miris šā gada novembrī), Marta Vabule (101 gads), Jeļizaveta Strautmane (101 gads), Natālija Petruščenko (100 gadu), Edīte Kubuliņa (100 gadu), Emīlija Kozlovska (100 gadu), Jevdokija Plenova (100 gadu) un Alma Lubinska (līdz 100 gadiem vēl seši mēneši). Dzimusi rīdziniece ir tikai viena — Almas kundze, pārējie uz dzīvi Rīgā pārcēlušies no laukiem, kad vieniem pašiem dzīve tur kļuvusi par grūtu. Tagad daudzi savas dienas vada meitas vai dēla ģimenē kādā pilsētas nama dzīvoklī. Katram no viņiem lielākā vai mazākā mērā ir vajadzīga tuvinieku palīdzība un atbalsts. Taču fiziskā nevarība nenozīmē emocionālu izsīkumu. Ik tikšanās staroja tādā labsirdības gaismā, kas sasildīja, uzlādēja un ikdienu vērta gaišāku un cerīgāku.

Šie cilvēki ir piedzīvojuši daudzās varu maiņas, revolūciju, abus pasaules karus un drūmos kolhozu laikus. Gandrīz vai katra likteņstāstā drūmu pavērsienu iezīmējuši mūsu tautas vēstures traģiskie notikumi. Tie ir divi melnie gadi — 1941. gada izsūtīšanas uz Sibīriju un 1937. gadā Padomju savienībā pret latviešiem kā tautu īstenotais komunistiskā režīma genocīds. Iznīcinātas dzīvības, izkropļotas, aprautas dzīves, izārdītas ģimenes. Baisi metas. Un tāpēc jo apbrīnojami ir tas, ka pārdzīvotā smagums nav izdzēsis gaišumu šo simtgadnieku saskarē ar līdzcilvēkiem. Nav padarījis viņus īgnus un drūmus. Nevienā sarunā neizskanēja sūrošanās un žēlošanās par grūtībām. To jau netrūkst arī pašlaik, kad ar niecīgajām pensijām jāpietiek gan iztikai, gan zālēm.

Saprotams, ka "darbs šim lielajam vecumam nav pa spēkam", kā raksta A.Čaks. Taču darba tikums un ģimene šo cilvēku dzīvē ir bijis svētums, pamatvērtība. A.Čaka apraksts par 1935. gada vecāko Rīgas latvieti, 107 gadus veco Lību Meieri, šķiet, ir nupat sastapto cilvēku raksturojums, tikai ar citiem laikmeta notikumiem. Dzejnieks raksta: "Sirmā māmuļa, kas savām acīm skatījusi vesela gadu simteņa notikumus mūsu zemē, bijusi aculieciniece un līdzgaitniece klaušu laikiem, savā mūžā par dzīves augstāko uzdevumu stādījusi darbu, šo veco latviešu tikumu, atmiņu stāstā viņa par darbu runā kā par svētumu un dzīves gudrību piepildīšanos.

Viņas atmiņu pūrs nav plašs, galvenā kārtā tas vijas ap personīgās dzīves spilgtākiem notikumiem. Lielais vecums bijušo laiku pieredzējumus izdzēsis no atmiņas vai arī atstājis saraustītas un neskaidras kontūras. Šis tas viņas atmiņā vēl palicis. Viņa atceras, kā lauku ļaudis gājuši muižā pildīt klaušas, kā katram ierādīts savs gabals tīrumā pie rudzu pļaušanas, kā dažreiz ļaudis pērti, cik lielas grūtības pārcietuši un cik nežēlīga bijusi muižnieku izturēšanās. Klaušu gaitas pildījusi arī viņa, kad abi ar vīru gājuši muižas darbos. Tomēr par šiem smagajiem kalpināšanas darbiem Lība Meiere neatsaucas ar rūgtumu vai nepatiku. — Kad jauns un spēcīgs, tad neviens darbs nav par grūtu — tagad, brīvā sēdot, grūtāk, — nosaka viņa". Jā, kad mūžs darbā aizvadīts, brīvā sēdēt ir grūti, šī atziņa izskanēja vai ik sarunā.

20. gadsimts, tehnikas laikmets, ienesis savas korekcijas mūsu dzīvē. Un akcijā sastapto cilvēku atmiņas nesaistījās tikai ar personīgās dzīves notikumiem. Arī tagad katrs no viņiem, cik spēj, seko notikumiem savā pilsētā, valstī un svešās zemēs. Kaut ar lupu, tomēr lasa avīzes, klausās ziņas radio un, ja redze vēl atļauj, skatās televizoru. Atceros, kā uz manu izbrīnu par preses kaudzīti uz galda un viņas informētību par notikumiem pasaulē Marta Vabule enerģiski attrauca: "Jā, es lasu, mani interesē. Skatos televizoru." Kā Izidors Gercāns sēdēja uz dīvāna, cieši piespiedis pie auss mazu radioaparātu, tvēra pasaules elpu, bet dzimtā Balvu novada jaunumiem sekoja līdzi ar rajona laikraksta starpniecību. Atceros, cik priecīgi un lepni skanēja Edītes Kubuliņas meitas Margitas balss: "Kad nāku mājās, mamma man tūdaļ pastāsta jaunākās ziņas — kas un kur pasaulē noticis." Tā pasaule ienāk viņu mājās, un viņi nejūtas nošķirti no sabiedrības.

Ilga mūža noslēpums? Patiesībā, manuprāt, tas ir pavisam vienkāršs — dāvāt labestību citiem un sevi pašu stiprināt ar gaišām un labām domām. Lai mūs visus dzīves ceļā mundrina Ojāra Vācieša atziņa:

Cik man gadu?

Tikpat

Cik maniem jāņtārpiņiem.

Tik,

Cik es spīdu.

Dace Bebre,

"LV" nozares redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!