Tā latvieši atklājas pasaulei

Karina Pētersone, kultūras ministre, — “Latvijas Vēstnesim” pēc izstādes atklāšanas

— Vispirms jāteic, man ir liels prieks un liels gandarījums par to, ka ir tāds izcils notikums Parīzē, ka viss ir izdevies gandrīz tā, kā bija iecerēts. Es biju kopā ar Sandru Kalnieti pirms diviem gadiem, kad mēs abas satikāmies ar Anrī de Lumlē kungu un kad viņš aizrāvās ar šo ideju par izstādes sarīkošanu. Viņam radās šīs izstādes vīzija jau tad, kad saņēma četrus “Latvju rakstu” sējumus. Un tomēr bija vajadzīgi divi gadi, lai projekts īstenotos. Kā jau es teicu izstādes atklāšanas brīdī, tas ir tiešām vēsturisks notikums Latvijai. Tas neapšaubāmi ir ļoti nozīmīgs notikums Latvijas un Francijas savstarpējo attiecību veidošanā. Par to liecina tas, ka pašā Parīzes sirdī — Tronadero laukumā — nu ir šis lielais, skaistais plakāts ar Latvijas vārdu uz tā. Tā ir uzvara mums.

Izstāde gan lakoniskā, gan ļoti ietilpīgā veidā un arī emocionāli estētiskā un ļoti skaistā atainojumā parāda, kas mēs esam, kā latviešu nācija ir veidojusies. Tur ir redzamas gluži pretrunīgas lietas. Gan tas, ka esam bijuši un esam savdabīga daļa no Eiropas un no pasaules tautu veidošanās procesa. Un arī tas, cik smagi un sarežģīti mūsu identitāti, mūsu pašizteiksmes veidus ir ietekmējušas līdzās esošās ļoti stiprās kultūras. Domāju, ka Rietumu antropologiem, etnogrāfiem un arheologiem milzīgs pārsteigums būs to cilvēku atveidojumi, kas dzīvojuši Latvijas teritorijā vairākus tūkstošus gadu pirms Kristus dzimšanas. Esmu redzējusi daudzu seno kultūru liecības, kur ir darbarīki, mājsaimniecības piederumi, ieroči un tā tālāk, bet ļoti reta parādība ir senā māksla, kur cilvēks ir primārā mākslas forma. Tik senos veidolos — tā ir unikāla parādība. Domāju, ka šīs mūsu senatnes liecības ir unikālas savā ziņā, tāpēc jo interesanta šī izstāde varētu būt speciālistiem.

Arī mums pašiem taču ir ļoti svarīgi pārliecināties, cik noturīgi ir seno latviešu un lībiešu raksti un tradīcijas. Pasaulē redz, ka mēs pat 21. gadsimtā turpinām mūsu tautas mentalitāti paust gandrīz tādā pašā veidā, kā tas noticis gadu simtiem ilgi.

Franči acīmredzot juta, ka izstādē jauno laiku vēsture un etnogrāfija ir tuvu blakus. Bet tas ir dabiski. Jo latviešiem sava kultūra aizvien ir bijusi citur reti sastopama iekšējās pretestības forma, kas ir palīdzējusi mūsu tautai un valstij izdzīvot.

Domāju, ka tagad, pateicoties šai izstādei Parīzes centrā, mēs Eiropā izskatāmies labi.