Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/220-6496

Rīgā 2008.gada 15.augustā

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumiem un par Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās darba pārskatu 2007.gadā

 

2007.gadā un 2008.gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) ir noraidījusi vairākas sūdzības kā nepieņemamas tālākai izskatīšanai pēc būtības. Tā 2007.gada 22.novembrī Tiesa pieņēma lēmumu par iesnieguma nepieņemamību tālākai izskatīšanai lietā “Gaļins pret Latviju”, bet 2008.gada 3.jūnijā Tiesa pieņēma lēmumu par iesnieguma nepieņemamību tālākai izskatīšanai lietā “Plotiņa pret Latviju”.

Savukārt 2008.gada 12.augustā Ministru kabinetā tika apstiprināts Ministru kabineta pārstāves starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās darba pārskats par 2007.gadu.

Atsaucoties uz Ministru kabineta 2008.gada 12.augusta sēdes protokola Nr.58 23.§ 2.punktu, nosūtām publicēšanai MK pārstāves starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās darba pārskatu oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja vadītāja A.Rutka-Kriškalne

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums par iesnieguma pieņemamību izskatīšanai Lietā “Jurijs GAĻINS pret Latviju”

 

(Iesniegums Nr.13295/02,

ko iesniedzis Jurijs GAĻINS pret Latviju)

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2007.gada 22.novembrī Palātas sēdē šādā sastāvā:

B.M.Zupančič – priekšsēdētājs; C.Bîrsan, E.Fura-Sandström, A.Gyulumyan, E.Myjer, I.Ziemele, I.Berro-Lefèvre – tiesneši un S.Naismith – tiesas nodaļas sekretāra vietnieks,

Ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas tika reģistrēts 2002.gada 8.martā,

Ņemot vērā lēmumu piemērot Konvencijas 29.panta 3.punktu un kopā izskatīt lietas pieņemamību izskatīšanai un lietu pēc būtības,

Ņemot vērā komentārus, ko iesniegusi atbildētājvalsts valdība, un to, ka iesniedzējs nav iesniedzis atbildes komentārus,

pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu:

FAKTI

Iesniedzējs Jurijs Gaļins ir 1975.gadā dzimis Latvijas pilsonis, kurš patlaban izcieš sodu Grīvas cietumā Daugavpilī. Latvijas valdību (turpmāk tekstā “valdība”) pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

Lietas fakti, atbilstoši abu pušu iesniegtajai informācijai, var tikt apkopoti sekojoši.

1998.gada 16.oktobrī iesniedzējs tika aizturēts uz aizdomu pamata par slepkavības izdarīšanu. Šajā pašā dienā iesniedzējs tika nopratināts; viņš atzina savu vainu un norādīja līķa atrašanās vietu.

1998.gada 19.oktobrī Rīgas rajona tiesas tiesnesis piemēroja iesniedzējam pirmstiesas apcietinājumu.

1998.gada 21.oktobrī iesniedzējs, kā savus līdzdalībniekus nosaucot O. T. (kurš bija miris 1998.gada 15.jūnijā) un S. J., atzina, ka nenorādītos datumos viņš bija izdarījis zādzības divās vasarnīcās.

1998.gada 13.novembrī iesniedzējam tika celta apsūdzība par slepkavību.

1998.gada 19. un 25.novembrī pret iesniedzēju tika ierosinātas krimināllietas par zādzībām. 1998.gada 26.novembrī šīs krimināllietas tika apvienotas.

1998.gada 3.decembrī un 1999.gada 2.februārī Rīgas rajona tiesas tiesnesis saistībā ar krimināllietu par slepkavību pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumu attiecīgi līdz 1999.gada 16.februārim un 16.martam.

1999.gada 16.februārī par slepkavības izmeklēšanu atbildīgais prokurors noteica tiesu psihiatrisko ekspertīzi iesniedzējam, kas tika veikta 1999.gada 26.februārī. Saskaņā ar ekspertu atzinumu iesniedzējs bija pieskaitāms un tādējādi saucams pie kriminālatbildības par slepkavību.

1999.gada 4.martā krimināllietas par slepkavību un zādzībām tika apvienotas.

1999.gada 15.martā Rīgas rajona tiesas tiesnesis pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumu līdz 1999.gada 16.maijam.

1999.gada 7.maijā apsūdzība slepkavībā pret iesniedzēju, kurā tobrīd, iespējams, bija iesaistīts līdzdalībnieks K. P., tika papildināta ar apsūdzībām saistībā ar izdarītajām zādzībām, kurās, iespējams, piedalījās līdzdalībnieki S. J. un O. T.

1999.gada 16.maijā iesniedzējam, S. J. un K. P. tika uzrādīts galīgais apsūdzības raksts.

Attiecīgi 1999.gada 31.maijā un 7.jūnijā krimināllietas tika nosūtītas uz Rīgas apgabaltiesu iztiesāšanai pēc piekritības.

Attiecīgi 1999.gada 26. un 28.jūlijā Rīgas apgabaltiesas tiesnesis, kurš bija atbildīgs par iesniedzēja lietas iztiesāšanu, nodeva iesniedzēju, K. P. un S. J. tiesai, apvienoja krimināllietas un noteica lietas izskatīšanu tiesā no 2000.gada 13. līdz 24.novembrim. Nenorādītā datumā pirms 2000.gada 25.septembra tiesnesis nomira.

2000.gada 25.septembrī iesniedzējs informēja Rīgas apgabaltiesu un ģenerālprokuroru par savu nodomu sākt bada streiku, protestējot pret kavēšanos, nosakot datumu tiesas sēdei. 2000.gada 2.oktobrī viņš sāka bada streiku, kas acīmredzot ilga desmit dienas, prasīdams noteikt datumu viņa lietas izskatīšanai. 2000.gada 11.oktobrī iesniedzējs informēja Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju, ka viņš bija sācis bada streiku 2000.gada 2.oktobrī, un prasīja noteikt datumu lietas izskatīšanai. Iesniedzējs arī pauda bažas par atbildīgā tiesneša neseno nāvi un tās iespaidu uz viņa lietas iztiesāšanu.

2000.gada 12.oktobrī iesniedzējs tika informēts, ka viņa lietai ir nozīmēts cits Rīgas apgabaltiesas tiesnesis un ka lietas izskatīšana ir paredzēta 2001.gada 15.janvārī.

Lietas izskatīšana netika sākta 2001.gada 15.janvārī, kā plānots, jo nebija pieejama tiesas zāle. Lietas izskatīšana tika atlikta uz nākamo dienu.

Lietas izskatīšana tika sākta 2001.gada 16.janvārī, tomēr tā tika atlikta, jo tiesā neieradās S. J.

2001.gada 18.janvārī lietas izskatīšana tika atsākta, bet tā tika atlikta, jo tiesā neieradās viens no galvenajiem lieciniekiem.

Lietas izskatīšana tika atsākta 2001.gada 19.janvārī. Tās laikā iesniedzējs lūdza tiesu viņam nozīmēt tiesu psihiatrisko ekspertīzi. Šis lūgums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka iesniedzējam šāda ekspertīze jau bija veikta pirmstiesas izmeklēšanas laikā 1999.gada 26.februārī.

2001.gada 29.janvārī Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu slepkavības izdarīšanā vainu pastiprinošos apstākļos, laupīšanā un zādzībās un sodīja viņu ar brīvības atņemšanu uz vienpadsmit gadiem. Iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību par spriedumu.

2001.gada 24.aprīlī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta atzina iesniedzēja apelācijas sūdzību par pieņemamu izskatīšanai un noteica lietas izskatīšanu 2001.gada 29.maijā.

2001.gada 29.maijā notika lietas izskatīšana Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā. Balstoties uz iesniedzēja lūgumu, tiesa noteica, ka viņam veicama tiesmedicīniska ekspertīze psihiatriskajā slimnīcā. Iesniedzējam tika veikta ekspertīze no 2001.gada 25.jūnija un 24.jūlijam, kā rezultātā iesniedzējs tika atzīts par garīgi veselu un tādējādi par saucamu pie kriminālatbildības par apsūdzībām, kuru izdarīšanā viņu par vainīgu bija atzinusi Rīgas apgabaltiesa.

Apelācijas tiesa atsāka lietas izskatīšanu 2001.gada 21.novembrī. Tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību par 2001.gada 24.jūlija pārbaudes rezultātiem un atstāja spēkā pirmās instances tiesas spriedumu. Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību 2002.gada 7.februārī.

2002.gada 26.februārī Augstākās tiesas Senāts ar galīgu lēmumu noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību.

Šobrīd iesniedzējs izcieš piespriesto sodu.

SŪDZĪBAS

1. Iesniedzējs sūdzējās, ka viņa pirmstiesas apcietinājuma ilgums ir bijis Konvencijas 5.panta pārkāpums.

2. Atsaucoties uz Konvencijas 6.pantu, iesniedzējs sūdzējās par pret viņu vērstā kriminālprocesa ilgumu.

JURIDISKAIS ASPEKTS

Iesniedzēja pirmā sūdzība attiecas uz viņa pirmstiesas apcietinājuma ilgumu, kas ilga divus gadus, trīs mēnešus un trīspadsmit dienas. Viņš tika apcietināts 1998.gada 16.oktobrī, un pirmās instances tiesa pasludināja spriedumu viņa lietā 2001.gada 29.janvārī.

Pēc iesniedzēja domām, viņa pirmstiesas apcietinājuma ilgums neatbilst Konvencijas 5.panta prasībām.

Valdība pauda viedokli, ka iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 5.panta 3.punkta iespējamo pārkāpumu būtu jāatzīst par nepieņemamu izskatīšanai, jo iesniedzējs neiesniedza savu iesniegumu paredzētajā termiņā, sešu mēnešu laikā no pēdējā lēmuma pieņemšanas dienas, kā tas noteikts Konvencijas 35.panta 1.punktā. Valdība, atsaucoties uz Tiesas praksi un konkrēti uz 1990.gada 28.marta spriedumu lietā B. v. Austria (A sērija, Nr.175, 34.-40. rindkopa), norādīja, ka ar pirmās instances tiesas spriedumu šajā lietā ir beidzies iesniedzēja pirmstiesas apcietinājums un tādējādi spriedums ir uzskatāms par galīgo lēmumu attiecībā uz 35.panta 1.punkta prasībām. Ņemot vērā, ka iesniegums tika iesniegts 2001.gada 3.septembrī, valdība pauda viedokli, ka tas ir darīts ar novēlošanos, jo sešu mēnešu periods, kura laikā iesniedzējs varēja iesniegt sūdzību par pirmstiesas apcietinājumu, beidzās 2001.gada jūlijā. Pamatojoties uz iepriekš minēto, valdība lūdza Tiesu atzīt šo sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.punktu. Papildus valdība norādīja, ka šajā lietā iesniedzējs nav pilnībā izmantojis valstī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.punktu tā var izskatīt vienīgi tās sūdzības, kas ir iesniegtas sešu mēnešu laikā pēc galīgā lēmuma pieņemšanas nacionālajās instancēs vai sešu mēnešu laikā, skaitot no brīža, kad beigusies ilgstošā situācija, par ko iesniedzējs sūdzas (sk. Danov v. Bulgaria, iesniegums Nr.56796/00, 56.-57.rindkopa, 2006.gada 26.oktobra spriedums un Ječius v. Lithuania, iesniegums Nr.34578/97, 44.rindkopa, ECHR 2000-IX). Saskaņā ar Tiesas praksi, 5.panta 3.punkts, kas jebkurai apcietinātai personai nodrošina tiesības tikt tiesātai saprātīgās laika robežās, ir attiecināms vienīgi uz apstākļiem, kādi ir norādīti 5.panta 1.punkta c) apakšpunktā, ar ko 5.panta 3.punkts veido vienotu argumentu (sk. 1989.gada 22.februāra spriedumu lietā Ciulla v. Italy, A sērija, Nr.148, 16.lpp., 38.rindkopa). Persona, kura ir atzīta par vainīgu pirmajā instancē, atrodas situācijā, kas ir paredzēta 5.panta 1.punkta a) apakšpunktā, kas pieļauj brīvības atņemšanu, “saskaņā ar likumu” (sk. 1990.gada 28.marta spriedumu lietā B. v Austria, A sērija, Nr.175, 14.lpp., 36.rindkopa). Neskatoties uz jautājumu par valstī pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu pilnīgu izmantojumu šajā lietā, Tiesa konstatē, ka Rīgas apgabaltiesa pasludināja spriedumu 2001.gada 29.janvārī, proti, vairāk nekā sešus mēnešus pirms iesnieguma iesniegšanas (kas tika izdarīts 2002.gada 8.martā, nevis 2001.gada 3.septembrī, kā minējusi Valdība), kā rezultātā šī sūdzība tika iesniegta par vēlu. Balstoties uz minēto, šī iesnieguma daļa ir noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1. un 4.punktu.

Otrā sūdzība attiecas uz kriminālprocesa ilgumu, kas tika sākts 1998.gada 16.oktobrī un tika pabeigts 2002.gada 26.februārī, tādējādi aizņemot trīs gadus, četrus mēnešus un desmit dienas.

Pēc iesniedzēja teiktā, kriminālprocesa ilgums pārkāpj Konvencijas prasību par kriminālprocesu “saprātīgos termiņos”, kā noteikts Konvencijas 6.panta 1.punktā.

Valdība iesniedzējam nepiekrita. Tā vispirms norādīja, ka pirmstiesas izmeklēšana ilga tikai deviņus ar pusi mēnešus un tika pabeigta 1999.gada 26.jūlijā, kad iesniedzējs tika nodots tiesai. Valdība aicināja Tiesu ņemt vērā pret iesniedzēju vērstā kriminālprocesa sarežģītību, jo tas sevī ietvēra vairākas kriminālapsūdzības un trīs līdzdalībniekus. Valdība atzina, ka pirmās instances tiesai bija nepieciešams pusotrs gads, lai sāktu iesniedzēja lietas iztiesāšanu. Tomēr tā uzskatīja, ka aizkavēšanās nav attiecināma tikai uz valsts institūcijām vien. Valdība lūdza Tiesu ņemt vērā, ka tiesnesis nedrīkst vienlaikus iztiesāt vairākas krimināllietas un ka iesniedzēja lietas izskatīšanai bija noteikts datums saskaņā ar krimināllietu reģistrācijas kārtību tiesā. Valdība uzsvēra, ka iesniedzējs sūdzējās par tiesas sēdes aizkavēšanos tikai vienu gadu un divus mēnešus pēc viņa nodošanas tiesai, pieņemdams, ka aizkavēšanās iemesls ir bijis par iesniedzēja lietas iztiesāšanu atbildīgā tiesneša nāve. Šis notikums, pēc valdības teiktā, radīja zināmu aizkavēšanos šajā krimināllietā. Taču atbildīgās institūcijas darīja visu nepieciešamo un ieplānoja tiesas sēdi tuvākajā pieejamajā datumā – 2001.gada 15.janvārī –, dodot krimināllietu izskatošajam jaunajam tiesnesim nepieciešamo laiku, lai iepazītos ar lietu. Valdība arī norādīja, ka divreiz tiesa tikusi atlikta, tiesā neierodoties vienam iespējamam līdzdalībniekam un vienam lieciniekam. Attiecībā uz apelācijas procesu valdība pauda viedokli, ka tas ir veikts noteiktajā kārtībā. Turklāt valdība atgādināja, ka aizkavēšanos šajā procesā bija radījis iesniedzēja lūgums veikt tiesmedicīnisko ekspertīzi, kas arī tika nodrošināta un vēlāk apelācijas tiesā izvērtēta. Visbeidzot valdība norādīja, ka lieta tika sagatavota un iztiesāta kasācijas instancē viena mēneša laikā. Pamatojoties uz minēto, valdība uzskatīja, ka šī iesnieguma daļa ir acīmredzami nepamatota jeb Konvencijas 6.panta 1.punkts nav pārkāpts. Valdība arī uzsvēra, ka šajā lietā iesniedzējs nav pilnībā izsmēlis valstī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus. Saskaņā ar LR Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra lēmumu lietā Nr.2001-07-0103, ja iesniedzējs uzskatīja, ka šajā lietā viņa tiesības ir tikušas aizskartas, viņš varēja tiesā iesniegt kompensācijas prasību, kas, pēc valdības domām, ir efektīvs un pieejams tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas nodrošina pamatotas izredzes uz labvēlīgu rezultātu.

Attiecībā uz pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu nacionālajās instancēs Tiesa ņem vērā valdības pausto viedokli, ka Latvija atzīst tiesības uz kompensāciju, ja ir pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu saprātīgās laika robežās. Tomēr Satversmes tiesas spriedums ir vispārīgs (sk. Kornakovs v. Latvia, iesniegums Nr.61005/00, 2006.gada 15.jūnija spriedums, 53.–54.rindkopa), un valdība nav Tiesai sniegusi piemērus, kas parādītu šī Satversmes tiesas noteiktā principa darbību praksē attiecībā uz lietas iztiesāšanas ilgumu. Tādēļ Tiesai ir šaubas par šī tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti, taču tā neturpinās šī jautājuma izskatīšanu, jo iesniegums nav pieņemams izskatīšanai turpmāk minētā iemesla dēļ.

Tiesa konstatē, ka iesniedzēja rīcība nav kavējusi viņa lietas iztiesāšanas sākumu, un atgādina, ka 6.panta 1.punkts uzliek par pienākumu Līgumslēdzējām valstīm organizēt to tiesu sistēmas tā, lai tiesas varētu pildīt visas 6.panta 1.punkta prasības, ieskaitot pienākumu iztiesāt lietas saprātīgos termiņos (sk. Estrikh v. Latvia, iesniegums Nr.73819/01, 2007.gada 18.janvāra spriedums, 138.rindkopa). Taču Tiesa atzīst, ka minētā lieta bija visai sarežģīta (trīs dažādas kriminālapsūdzības un trīs līdzdalībnieki) un ka pirmstiesas izmeklēšana un apelācijas un kasācijas tiesvedība tika pabeigta ātri. Attiecībā uz pirmās instances tiesas procesu Tiesa norāda, ka iesniedzējs neiebilda pret sākotnēji noteiktajiem tiesas datumiem, bet sāka sūdzēties par aizkavēšanos viņa lietas iztiesāšanā tikai pēc tiesneša nāves. Tiesa piekrīt, ka tiesneša nāve radīja zināmu aizkavēšanos iesniedzēja lietas izskatīšanā. Tomēr tā uzskata, ka aptuveni četrus mēnešus ilgais laika periods starp šiem force majeure apstākļiem un iesniedzēja lietas iztiesāšanu, ieskaitot cita tiesneša nozīmēšanu, kuram bija jāiepazīstas ar lietu, nav uzskatāms par pārlieku ilgu, ņemot vērā lietas sarežģītību. Ņemot vērā iepriekš minētos faktorus, kā arī faktu, ka zināma aizkavēšanās minētajā lietā nāca par labu iesniedzējam (sēdes atlikšana tādēļ, ka galvenais liecinieks un līdzapsūdzētais neieradās tiesā; tiesmedicīniskās ekspertīzes noteikšana, veikšana un izvērtēšana), un pamatojoties uz faktu, ka kopējais procesa ilgums trijās instancēs nesasniedza četrus gadus, Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā tās praksē noteiktos kritērijus, procesa ilgums nav pārsniedzis “saprātīgas laika robežas”. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šī iesnieguma daļa ir acīmredzami nepamatota un ir noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Tiesa vienbalsīgi

nolemj izbeigt Konvencijas 29.panta 3.punkta piemērošanu un

pasludina iesniegumu par nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības.

S.Naismith Tiesas nodaļassekretāra vietnieks

B.M.Zupančič  Priekšsēdētājs

 

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums par pieņemamību Lietā “Diāna PLOTIŅA pret Latviju”

 Iesniegums Nr. 16825/02

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2008.gada 3.jūnija palātas sēdē šādā sastāvā:

Josep Casadevall, priekšsēdētājs, Elisabet Fura-Sandström, Corneliu Bîrsan, Alvina Gyulumyan, Egbert Myjer, Ineta Ziemele, Ann Power, tiesneši, un Santiago Quesada, nodaļas sekretārs,

Ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas tika iesniegts 2002.gada 28.martā,

Ņemot vērā lēmumu, piemērojot Konvencijas 29.panta 3.punktu, vienlaicīgi izskatīt lietas pieņemamību izskatīšanai un lietu pēc būtības,

Ņemot vērā atbildētājas valsts valdības iesniegtos apsvērumus un uz tiem sniegtās iesniedzējas atbildes,

Ņemot vērā pušu iesniegtos turpmākos apsvērumus atbildei uz Tiesas uzdotajiem papildjautājumiem,

Apspriežoties nolemj sekojošo:

FAKTI

1. Iesniedzēja Diāna Plotiņa ir 1975.gadā dzi­musi Lat­vi­jas Re­pub­li­kas pilsone, kas šobrīd dzīvo Jelgavas rajonā. Tiesā viņu pārstāvēja Rīgā praktizējošs advokāts T.Klaubergs. Latvijas valdību (“valdība”) pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

A. Lietas apstākļi

2. Pušu iesniegtie lietas fakti var tikt apkopoti sekojoši.

3. 1992.gada 5.septembrī iesniedzēja atradās kādā kafejnīcā Jelgavā. Tajās pašās telpās atradās persona K., kas tajā laikā bija Latvijas Republikas Drošības dienesta darbinieks¹. K. iedeva viņa rīcībā esošo ieroci kādai privātpersonai P., apgalvojot, ka ierocis nav pielādēts. Tomēr izrādījās, ka viena lode vēl bija palikusi ierocī. P. neuzmanīgas rīcības rezultātā ierocis izšāva, tādējādi nejauši sašaujot iesniedzēju. Ievainojumu rezultātā iesniedzējai tika veiktas vairākas operācijas un rehabilitējošas procedūras, kā arī tika piešķirta 2.grupas invaliditāte. Tajā pašā dienā uz šo notikumu pamata Jelgavas pilsētas prokuratūrā tika ierosināta krimināllieta.

1. Attiecībā uz kriminālprocesu pret K.

4. 1992.gada 28.oktobrī K. tika uzrādīta apsūdzība pēc Latvijas Kriminālkodeksa 220.panta par šaujamieroča nevērīgu glabāšanu. Tā kā K. prokuratūrā neieradās, apsūdzība viņam netika uzrādīta.

5. 1992.gadā Jelgavas pilsētas prokuratūra pieņēma lēmumu par krimināllietas materiālu K. apsūdzībā izdalīšanu atsevišķā lietvedībā no P. krimināllietas, tā kā pa to laiku K. bija no Latvijas izbraucis uz Baltkrieviju, bez par lietu atbildīgā prokurora atļaujas. Pirmstiesas izmeklēšana K. krimināllietā tika apturēta un tika izsludināta viņa meklēšana.

6. 1997.gada 10.septembrī un 1998.gada 23.februārī iesniedzēja sūdzējās Jelgavas pilsētas prokuratūras virsprokuroram par pirmstiesas izmeklēšanas virzības trūkumu pret K. ierosinātajā krimināllietā.

7. 1998.gada 3.martā Jelgavas policijas pārvalde informēja iesniedzēju, ka K. vairs neatradās policijas meklējamo personu sarakstā. K. meklēšana bija izsludināta laikā no 1992.gada 12.novembra līdz 1993.gada 1.martam. Tika saņemta informācija, ka viņš dzīvoja Baltkrievijā un jautājuma kārtošana par viņa izdošanu bija Ģenerālprokuratūras kompetencē.

8. 1998.gada 20.aprīlī iesniedzēja griezās Ģenerālprokuratūrā, sūdzoties par pirmstiesas izmeklēšanas virzības trūkumu pret K. ierosinātajā krimināllietā un lūdzot pieņemt lēmumu par K. izdošanu.

9. 1998.gada 21.maijā Ģenerālprokuratūra informēja iesniedzēju, ka K. dzīvoja Baltkrievijā un ka Jelgavas pilsētas prokuratūra ir lūgusi Baltkrievijas vēstniecību sniegt informāciju par viņa pilsonību. Pēc tam tiks izlemts jautājums, vai nu par lūguma nosūtīšanu K. izdošanai vai arī par krimināllietas nosūtīšanu Baltkrievijas Republikas prokuratūrai kriminālvajāšanas pārņemšanai. Papildus Jelgavas pilsētas prokuratūrai tika uzdots aktivizēt pirmstiesas izmeklēšanu.

10. 1999.gada 9.aprīlī, atbildot uz iesniedzējas sūdzību, Ģenerālprokuratūra informēja iesniedzēju, ka informācija par K. pilsonību vēl nav saņemta. Jelgavas pilsētas prokuratūrai tika uzdots paātrināt pirmstiesas izmeklēšanu.

11. 2000.gada 29.novembrī, atbildot uz iesniedzējas 2000.gada 20.oktobra sūdzību, Ģenerālprokuratūra viņu informēja, ka krimināllieta K. apsūdzībā tika izbeigta 1999.gada 6.aprīlī sakarā ar kriminālatbildības noilgumu. Šis lēmums tika atcelts un lieta tika nosūtīta papildus izmeklēšanas veikšanai. Jelgavas prokuratūras virsprokuroram tika uzdots noskaidrot, vai K. nevarēja saukt pie atbildības kā valsts amatpersonu, ņemot vērā viņa iepriekšējo darbu Drošības dienestā, veicot attiecīgo izmeklēšanu līdz 2000.gada 20.decembrim.

12. 2000.gada 27.decembrī Jelgavas pilsētas prokuratūra informēja iesniedzēju, ka papildus izmeklēšana K. krimināllietā nav nepieciešama.

13. 2001.gada 29.martā Jelgavas pilsētas prokuratūras prokurors pieņēma lēmumu par krimināllietas K. apsūdzībā izbeigšanu. Viņš atzina 1992.gada 5.septembra notikumu pareizību un K. statusu tajā laikā, kā tas tika noskaidrots pirmstiesas izmeklēšanā. Prokurors atzīmēja, ka 1992.gada 8.septembrī K. bija atlaists no darba Drošības dienestā par dienesta kārtības pārkāpumiem. Prokurors uzskatīja, ka 1992.gada 5.septembrī K. nebija ļaunprātīgi izmantojis savu dienesta stāvokli un ka tāpēc viņu nevarēja saukt pie atbildības saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksa 162.panta 2.daļu. Pēc prokurora domām, K. varēja formāli saukt pie atbildības pēc Latvijas Kriminālkodeksa 220.panta, jo viņš, nododot savu ieroci P., pārliecībā, ka tas nav pielādēts, nebija pārbaudījis ieroča stobru. Prokurors arī secināja, ka 1992.gada 24.decembrī K. dzīvesvietas pieraksts Latvijā tika dzēsts. Prokurors nolēma izbeigt lietu saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 5.3 pantu, ņemot vērā, ka K. tika disciplināri sodīts, ka viņš dzīvoja ārpus Latvijas, ka bija pagājuši 8 gadi, kopš notika incidents, un ka, kaut arī viņš bija izdarījis Latvijas Kriminālkodeksā paredzētu noziedzīgu nodarījumu, viņš pats personīgi nebija nodarījis kaitējumu tādā pakāpē, kas attaisnotu viņa kriminālu sodīšanu.

14. 2001.gada 23.novembrī Ģenerālprokuratūras prokurors atcēla 2001.gada 29.marta Jelgavas pilsētas prokuratūras prokurora lēmumu kā nepamatotu, pieņemot lēmumu par krimināllietas izbeigšanu kriminālatbildības noilguma dēļ. Prokurors arī atzina, ka K. bija izdarījis noziedzīgu nodarījumu pēc Latvijas Kriminālkodeksa 220.panta un ka viņu nevarēja saukt pie atbildības pēc Latvijas Kriminālkodeksa 162.panta 2.daļas. Atbildes vēstulē iesniedzējai, prokurors viņu informēja, ka jebkuri materiālas dabas jautājumi ir kārtojami civiltiesiskajā kārtībā.

2. Attiecībā uz kriminālprocesu pret P.

15. 1992.gada 28.oktobrī P. tika celta apsūdzība par miesas bojājumu izdarīšanu aiz neuzmanības pēc Latvijas Kriminālkodeksa 110.panta 1.daļas, kas tajā pašā dienā tika viņam uzrādīta.

16. 1992.gada 3.novembrī Jelgavas pilsētas prokuratūra pieņēma lēmumu par krimināllietas materiālu P. apsūdzībā izdalīšanu atsevišķā lietvedībā no K. krimināllietas.

17. Nenoteiktā datumā par krimināllietas izmeklēšanu atbildīgais Jelgavas pilsētas prokuratūras prokurors nosūtīja P. krimināllietu Jelgavas pilsētas tiesai iztiesāšanai.

18. 1992.gada 2.decembrī iesniedzēja iesniedza Jelgavas pilsētas tiesā detalizētu ārstēšanas un rehabilitācijas izdevumu sarakstu 115 511 Latvijas rubļu² apmērā (apmēram 578 Latvijas lati (LVL); 822 euro (EUR)). Šī prasība tika papildināta 1993.gada 1.februārī, prasot papildus 18 400 Latvijas rubļu (apmēram 92 LVL; 131 EUR) par ārstēšanas un rehabilitācijas izdevumiem.

19. 1992.gada 3.decembrī Jelgavas pilsētas tiesa atzina P. vainu miesas bojājumu aiz neuzmanības izdarīšanā un piesprieda viņam 8 mēnešus ilgu cietumsodu. Iesniedzējas civilprasība tika atstāta bez izskatīšanas, norādot, ka tā ir jāizskata civiltiesiskajā kārtībā.

20. 1993.gada 14.janvārī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments atstāja negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, kas tajā pašā dienā stājās spēkā.

21. 1993.gada 25.janvārī tika sākta sprieduma izpilde un P. tika nosūtīts uz Pārlielupes cietumu soda izciešanai.

22. 1993.gada 19.aprīlī, pamatojoties uz Ģenerālprokuratūras uzraudzības kārtībā iesniegto protestu, Augstākā tiesa nolēma nosūtīt P. krimināllietu Jelgavas pilsētas tiesai izskatīšanai de novo. Tiesa atzina, ka pirmās instances tiesa, nosakot P. sodu, nebija ņēmusi vērā faktu, ka viņš iepriekš bija krimināli sodīts un uz to brīdi vēl nebija pilnībā šo sodu izcietis.

23. 1993.gada 6.maijā pēc soda izciešanas P. tika atbrīvots.

24. 1993.gada 10.maijā Jelgavas pilsētas tiesa saņēma Augstākās tiesas 1993.gada 19.aprīļa lēmumu.

25. 1993.gada 17.maijā, pamatojoties uz 1993.gada 19.aprīļa lēmumu, Jelgavas pilsētas tiesa nozīmēja tiesas sēdi uz 1993.gada 10.jūniju. Tiesas sēde nenotika, jo P. pa to laiku bija izbraucis no Latvijas, kā rezultātā tiesa nolēma apturēt tiesvedību. 1993.gada 10.jūnijā tiesa pieņēma lēmumu par P. meklēšanas izsludināšanu un drošības līdzekļa – apcietinājuma – piemērošanu viņam.

26. 1993.gada 18.jūnijā P. tika iekļauts meklējamo personu sarakstā.

27. 1993.gada 9.septembrī P. vārds tika izņemts no meklēšanā esošo personu saraksta sakarā ar viņa arestu Krievijā.

28. 1993.gada 15.septembrī Jelgavas pilsētas un rajona policijas pārvalde informēja Jelgavas pilsētas tiesu, ka P. atradās apcietinājumā ārvalstī sakarā ar laupīšanu.

29. Krimināllieta atradās tiesā bez jebkādas virzības līdz 1997.gadam, kad Jelgavas pilsētas tiesas tiesnesis griezās policijā, pieprasot informāciju par izmeklēšanas virzību P. krimināllietā.

30. 1997.gada 27.oktobrī Jelgavas policija atbildēja Jelgavas pilsētas tiesas tiesnesim, informējot viņu par 1993.gada 18.jūnija un 9.septembra notikumiem.

31. 1998.gada 3.martā Jelgavas policijas pārvalde informēja iesniedzēju, ka P. atradās meklējamo personu sarakstā laikā no 1993.gada 18.jūnija līdz 9.septembrim, kā arī par to, ka viņš bija aizturēts Maskavā par laupīšanu un ka viņa atrašanās tur ir apstiprināta.

32. 1998.gada 9.martā Jelgavas pilsētas tiesa informēja iesniedzēju par lēmumu apturēt tiesvedību P. krimināllietā, tā kā P. atradās policijas meklēšanā.

33. Savā 2001.gada 23.novembra lēmumā attiecībā uz K. krimināllietas izbeigšanu Ģenerālprokuratūras prokurors konstatēja, ka uz to brīdi P. krimināllieta vēl atradās izskatīšanā Jelgavas pilsētas tiesā, jo viņa atrašanās vieta nebija zināma.

34. Valdība iesniedza Jelgavas pilsētas tiesas priekšsēdētāja 2006.gada 6.septembra vēstuli, kuras attiecīgā daļa skan sekojoši:

“… Krimināllieta [pret P.] šobrīd atrodas Jelgavas tiesā. Domājams, ka tā būtu beidzama, jo lietā iestājies noilgums. 1992.gada 2.decembrī lietā ir pieteikta [iesniedzējas] likumiskā pārstāvja civilprasība par 115 511 rubļu piedziņu no [P.]. Izskatot lietu, Jelgavas pilsētas tiesa šo civilprasību atstāja izskatīšanai civiltiesiskajā kārtībā. Pēc lietas izskatīšanas kasācijas instancē šis spriedums stājās likumīgā spēkā [1993.gada 14.janvārī] un [iesniedzējas pārstāvim] bija iespēja iesniegt tiesā pieteikumu par šīs summas piedziņu no [P.], kurš šo iespēju neizmantoja. Pēc sprieduma atcelšanas AT Prezidijā [1993.gada 19.aprīlī] līdz krimināllietas izskatīšanai tiesā civilprasību civiltiesiskā kārtībā pieņemt nevarētu, jo spriedums, ar kuru [P.] atzīts par vainīgu, nav spēkā. Pēc krimināllietas izskatīšanas vai izbeigšanas noilguma dēļ cietušajai [iesniedzējai] būtu jādod iespēja pieteikt civilprasību civiltiesiskā kārtībā. Domāju, ka civiltiesiskais noilgums 10 gadi nebūs iestājies, jo noilguma tecējums sākās 1993.gada 14.janvārī, kad stājās spēkā Jelgavas pilsētas tiesas spriedums, un tas tika pārtraukts 1993.gada 19.aprīlī, kad spriedums krimināllietā tika atcelts. Tomēr apšaubu šādas civilprasības efektivitāti, ņemot vērā [P.] personību un viņa atrašanos Krievijas Federācijas teritorijā un pilsonībā…”.

B. Nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu

1. Latvijas Kriminālprocesa kodekss, kas bija spēkā līdz 2005.gada 1.oktobrim

35. 5.pants noteica, ka krimināllieta ir izbeidzama, iestājoties likumā paredzētajam noilgumam.

36. Attiecīgā 5.3 panta daļa noteica, ka prokurors varēja pieņemt lēmumu par krimināllietas izbeigšanu, ja persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kuram ir Krimināllikumā paredzētā nodarījuma pazīmes, bet ar kuru nav radīts tāds kaitējums, lai piespriestu kriminālsodu.

37. 101.pants noteica, ka civilprasību krimināllietā var pieteikt persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu nodarīti materiāli zaudējumi, un neatkarīgi no prasības apmēriem tā izskatāma kopā ar krimināllietu. Civilprasību pieteic pret apsūdzēto vai pret personu, kas materiāli atbildīga par apsūdzētā darbību (1.daļa). Civilprasību var pieteikt, kā ierosinot krimināllietu, tā pirmstiesas izmeklēšanas laikā, kā arī tiesā līdz tiesas izmeklēšanas sākumam (2.daļa). Ja tiesa lietas iztiesāšanu atlikusi, tad cietušais saglabā tiesību pieteikt civilprasību līdz tiesas izmeklēšanas sākumam arī nākamajā tiesas sēdē (3.daļa). Personai, kas nav pieteikusi civilprasību krimināllietā, kā arī personai, kuras civilprasība nav izskatīta tāpēc, ka krimināllieta izbeigta vai taisīts attaisnojošs spriedums, ir tiesība to pieteikt civilprocesa kārtībā (7.daļa).

38. 308.pants noteica, ka ja, izskatot krimināllietu, civilprasība noraidīta, cietušajam nav tiesības pieteikt to pašu prasību civilprocesa kārtībā. Ja civilprasība atstāta bez izskatīšanas, cietušais var pieteikt to no jauna civilprocesa kārtībā.

2. Latvijas Kriminālkodekss, kas bija spēkā līdz 1999.gada 1.aprīlim

39. Saskaņā ar 110.pantu, sods par smaga vai vidēja smaguma miesas bojājuma nodarīšanu aiz neuzmanības ir brīvības atņemšana uz laiku līdz vienam gadam vai naudas sods līdz desmit minimālajām mēnešalgām.

40. Saskaņā ar 162.panta 2.daļu, sods par varas vai dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ja tai bijušas smagas sekas, ir brīvības atņemšana uz laiku no diviem līdz astoņiem gadiem.

41. Attiecīgā 220.panta daļa noteica, cita starpā, ka sods par šaujamieroču vai munīcijas nevērīgu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, kas citai personai sagādājusi iespēju izmantot šos ieročus vai munīciju, ja tam bijušas smagas sekas, ir brīvības atņemšana uz laiku no trim līdz pieciem gadiem.

3. Civilprocesa likums, spēkā no 1999.gada 1.marta

42. 96.panta 3.daļa nosaka, ka likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums krimināllietā ir obligāts tiesai, kas izskata lietu par tās personas civiltiesisko atbildību, par kuru taisīts spriedums krimināllietā, vienīgi jautājumā par to, vai noziedzīgā darbība vai bezdarbība notikusi un vai to izdarījusi vai pieļāvusi tā pati persona.

43. Tiesai ir jāaptur tiesvedība, ja lietas izskatīšana nav iespējama, iekams nav izšķirta cita lieta, kas jāizskata kriminālā kārtībā (attiecīgā 214.panta daļa).

4. Civillikums

44. 1635.pants paredz, ka katra pati par sevi neatļauta darbība vai bezdarbība dod tam, kam tā kaitējusi, tiesību prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

45. Katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis (1779.pants).

46. Saskaņā ar 1895.pantu, visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

5. Latvijas Republikas Drošības dienesta 1992.gada 7.augusta pavēle Nr. 151 Par Instrukcijas par bruņojuma un munīcijas glabāšanu apstiprināšanu

47. Attiecīgā šīs instrukcijas daļa aizliedz nodot ieročus citām personām.

SŪDZĪBAS

48. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzēja sūdzas par to, ka viņai tika liegta pieeja tiesai un par nesamērīgi ilgo kriminālprocesu, tā kā kriminālprocess pret K. tika izbeigts, bet P. krimināllieta netika iztiesāta, kā rezultātā viņai nav bijusi iespēja saņemt atlīdzību par izdarītā nozieguma rezultātā viņai nodarītajiem miesas bojājumiem.

49. Atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu, iesniedzēja sūdzas, ka viņai nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi attiecībā uz viņas sūdzību par iespējamo Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu.

JURIDISKAIS ASPEKTS

A. Pušu argumenti

1. Valdība

50. Iesākumā valdība atzīmēja, ka Tiesai trūka jurisdikcijas izskatīt iesniedzējas sūdzību attiecībā uz kriminālprocesu pret P., tā kā iesniedzēja bija sūdzējusies vienīgi par kriminālprocesu pret K. Otrkārt, valdība atzīmēja, ka Tiesai šajā lietā trūka kompetences ratione loci, tā kā Latvijas valdību nevar saukt pie atbildības par otras valsts rīcību, atsakoties izdot savus pilsoņus tiesāšanai Latvijā. Treškārt, valdība atzīmēja, ka nepastāvēja cēloniskās saiknes starp K. izdarīto noziegumu, kurā viņš bija apsūdzēts, un iesniedzējas veselībai nodarīto kaitējumu. Ņemot vērā iepriekš minēto, valdība apgalvoja, ka 6.panta 1.punkts šajā lietā nebija piemērojams un ka iesniedzēja nevar apgalvot, ka viņa ir uzskatāma par “cietušo” Konvencijas izpratnē.

51. Jebkurā gadījumā valdība apgalvoja, ka iesniedzēja nebija izsmēlusi viņai pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus attiecībā uz pret K. ierosināto krimināllietu. Šajā sakarā valdība atzīmēja, ka 2001.gada 23.novembra lēmuma par kriminālprocesa pret K. izbeigšanu pamatā bija krimināllietā iestājies kriminālatbildības noilgums. Lēmumā bija tieša norāde uz iesniedzējas tiesībām griezties ar prasību civiltiesiskajā kārtībā. Valdība paskaidroja, ka gadījumos, kad krimināllieta tiek izbeigta noilguma dēļ, netiek noskaidrots, vai noziedzīgs nodarījums ir vispār noticis un vai persona, pret kuru ir iesniegta civilprasība, šo noziedzīgo nodarījumu ir izdarījusi. Sekojoši, tiesa izskatītu civilprasību pēc būtības civiltiesiskajā kārtībā. Valdība apgalvoja, ka saskaņā ar Latvijas nacionālajiem likumiem un lietas apstākļiem, kur runa ir gan par K. krimināltiesisko, gan civiltiesisko atbildību, civiltiesisko atbildību var noteikt, vai nu iesniedzot civilprasību kriminālprocesa ietvaros vai arī ierosinot atsevišķu civillietu. Valdība uzsvēra civilprocesa nozīmīgumu šajā lietā, tā kā iesniedzēja bija atzīta par “cietušo” pret K. ierosinātajā krimināllietā, bet nekad netika atzīta par “civilprasītāju”, jo iesniedzēja nebija iesniegusi civilprasību šī procesa ietvaros. Valdība tālāk atzīmēja, ka iesniedzēja nebija iesniegusi civilprasību pret K., lai izlemtu jautājumu par viņa civiltiesisko atbildību likumā noteiktajā 10 gadu periodā, šajā sakarā nesniedzot nekādus paskaidrojumus. Visbeidzot valdība atzīmēja, ka iesniedzēja būtu varējusi iesniegt civilprasību par zaudējumu atlīdzību pret K. bijušo darba devēju – Valsts drošības dienestu, bet arī to viņa nebija darījusi. Neminot konkrētas lietas, valdība apgalvoja, ka “pēdējā laika Latvijas tiesu prakse skaidri norāda, ka civilprasībām pret darba devēju, kura darbinieks ir radījis kaitējumu trešajai personai, pildot savus dienesta pienākumus, ir pamatotas izredzes”.

52. Attiecībā uz pret P. ierosināto krimināllietu, valdība atgādināja, ka 1992.gada 3.decembra spriedumā bija norādīts, ka, lai izlemtu jautājumu par P. civiltiesisko atbildību, iesniedzējai bija jāgriežas ar prasību civiltiesiskajā kārtībā – kārtība, uz kuru izņēmuma gadījumos norādīja krimināltiesas, ja tiesai, kura izskatīja krimināllietu, iesniegtie dokumenti nebija pietiekoši, lai izvērtētu un izlemtu jautājumu par atbildētāja civiltiesisko atbildību. Saskaņā ar valdības teikto, no brīža, kad tika uzsākta iepriekš minētā sprieduma izpilde, iesniedzējai bija tiesības iesniegt civilprasību, uz kuru tomēr bija attiecināms Civillikuma 1895.pantā minētais noilgums. Valdība apgalvoja, ka tam, ka iepriekš minētais spriedums tika atcelts pēc prokurora uzraudzības kārtības ietvaros iesniegtā protesta, nebija izšķirošā nozīme, jo lietas iztiesāšana de novo attiektos tikai uz faktu, ka noziedzīgu nodarījumu P. bija izdarījis laikā, kad viņš vēl nebija izcietis iepriekšējo trīs gadus nosacīto notiesāšanu. Tādējādi tiesa vienīgi pārskatītu P. piemēroto sodu, nelemjot atkārtoti jautājumu par P. kriminālatbildību un neskatot iesniedzējas civilprasību. Tādā veidā prokurora iesniegtais protests neatņēma iesniedzējai tiesības iesniegt civilprasību pret P.

53. Visu apkopojot, valdība atkārtoja, ka visu pirmstiesas izmeklēšanas laiku un laiku pēc krimināllietu pret K. un P. izbeigšanas iesniedzējai bija tiesības iesniegt civilprasību un viņai šīs tiesības neatņēma ne krimināllikuma, ne civillikuma normas. Tādējādi ieilgusī pirmstiesas izmeklēšana un tiesvedība K. un P. kriminālatbildības noteikšanai netraucēja iesniedzēju griezties tiesā civiltiesiskajā kārtībā par zaudējumu atlīdzību.

54. Attiecībā uz civilprocesa efektivitāti šajā lietā, par piemēru valdība minēja lietu, kur civiltiesas bija piespriedušas kompensāciju par morālo kaitējumu bez spēkā stājušā sprieduma, ar kuru tika atzīta kaitējuma nodarītāja vaina. Lietā, kura tika iztiesāta desmit gadus pēc tam, kad iespējamais kaitējums tika nodarīts (tiesas uzskatīja, ka likumā paredzētā noilguma tecējums sākās no brīža, kad tika veikta prasības pieteicēja medicīniskā ekspertīze, ar kuru tika noteikts pieteicēja veselībai nodarītais kaitējums, respektīvi 1995.gada 7.jūnija; pieteicējs savu prasību iesniedza 2005.gada 16.septembrī), 2005.gada 28.decembrī pirmās instances tiesa piesprieda pieteicējam 5 000 LVL (apmēram 7 114 EUR) kā atlīdzību par cietuma apsargu pielietotā spēka rezultātā nodarīto kaitējumu, kā rezultātā viņa veselības stāvoklis bija ievērojami pasliktinājies un viņam bija jāveic liesas izņemšanas operācija. Tiesa bija ņēmusi vērā faktu, ka pret konkrētā cietuma administrāciju un Ieslodzījuma vietu pārvaldi ierosinātā krimināllieta vēl joprojām bija pirmstiesas izmeklēšanas stadijā. Izskatot lietu apelācijas instancē, krimināllieta pret cietuma apsargiem bija jau izbeigta. Neskatoties uz to, apelācijas instances tiesa uzskatīja, ka krimināllietas izbeigšana neatturēja to no civilprasības izskatīšanas civiltiesiskajā kārtībā un 2006.gada 5.decembrī piesprieda pieteicējam 10 000 LVL (apmēram 14 229 EUR). 2007.gada 25.aprīlī kasācijas instances tiesa atstāja iepriekš minēto spriedumu spēkā.

2. Iesniedzēja

55. Iesniedzēja apgalvoja, ka viņas tiesības uz pieeju tiesai bija pārkāptas un ka 6.panta 1.punkts bija piemērojams šajā lietā, tā kā ieilgusī pirmstiesas izmeklēšana un tiesvedība gan pret K., gan P. bija liegusi viņai saņemt zaudējumu atlīdzību. Saskaņā ar iesniedzējas teikto, cēloniskā saikne starp K. rīcību un radušos kaitējumu šajā lietā tika apstiprināta, cita starpā, ar pret K. celto apsūdzību pēc Latvijas Kriminālkodeksa 220.panta – miesas bojājumu nodarīšana, kurš bija priekšnoteikums cēloniskajai saiknei starp K. rīcību un miesas bojājumiem, un to rezultātā iesniedzējai nodarītajam kaitējumam.

56. Attiecībā uz nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu šajā lietā, iesniedzēja izteicās, ka saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 101.panta 7.daļu, pārsvarā gadījumos civilprasības tiek izskatītas krimināllietas ietvaros. Attiecībā uz Civillikuma 96.panta 3.daļu spēkā stājies tiesas spriedums krimināllietā bija saistošs tiesai, kura izskatīja jautājumu par attiecīgās personas civiltiesisko atbildību, tikai attiecībā uz jautājumu, vai noziedzīgā darbība vai bezdarbība notikusi un vai to izdarījusi vai pieļāvusi tā pati persona. Kas attiecas uz Civilprocesa likuma 214.panta 5.daļu, tiesvedības apturēšana ir interpretējama kā tiesvedības apturēšana sakarā ar apstākļiem, kas ir tādi, ka to turpmāka pastāvēšana visbeidzot izslēdz iespēju izskatīt lietu pēc būtības. Saskaņā ar “tiesību komentāriem” par šo pantu, ir grūti noteikt abu šo jautājumu savstarpējo saistību – jautājuma, kurš tiek iztiesāts, un “otra jautājuma”. Tāpēc tiesai ir pienākums vērtēt, vai ar šo “otru jautājumu” jeb šinī gadījumā krimināllietā, nodibinātie apstākļi varētu ievērojami ietekmēt iztiesāšanā esošo jautājumu un vai pastāv pamatota varbūtība, ka šādi fakti tiks konstatēti, tam par iemeslu ņemot, ka puses nevar nevajadzīgi paildzināt procesu pabeigšanu vai traucēt to turpināšanu.

57. Attiecībā uz civilprocesa efektivitāti dotajā lietā iesniedzēja atzina, ka civiltiesa varēja izskatīt civilprasību par zaudējumu atlīdzību bez galīgā sprieduma krimināllietā. Viņa arī apstiprināja, ka šādas lietas regulāri tika ierosinātas un izskatītas tiesās. Iesniedzēja atzina: “lai arī nav iespējams sniegt informāciju par līdzīga rakstura tiesā izskatītām lietām, [Kriminālprocesa kodeksa 101.panta 7.daļa un Civilprocesa likuma 96.panta 3.daļa un 214.panta 5.daļa] un akadēmiķu viedoklis skaidri norāda uz to, ka civiltiesa būtu varējusi izskatīt kompensācijas prasību bez galīgā tiesas sprieduma K. un P. krimināllietās, un tāpēc kompensācijas prasības iesniegšana civiltiesiskajā kārtībā nodrošināja iesniedzējai pamatotas izredzes”. Iesniedzēja sniedza divu spriedumu piemērus, kur attiecīgi 2004.gada 12.oktobrī un 2005.gada 26.janvārī apelācijas instances civiltiesa bija atzinusi, ka nepastāvēja tiesiska rakstura pamatojums [civil] procesa apturēšanai pirms krimināllietas, kas bija saistīta ar šo procesu, izskatīšanas. Saskaņā ar tiesas secinājumu, tas atbilda Civilprocesa likuma 214.panta 5.daļas nosacījumiem.

3. Valdības turpmākie komentāri, atbildot uz iesniedzējas apsvērumiem

58. Atbildot uz iesniedzējas apsvērumiem, valdība atzina, ka, kopumā ņemot, tā piekrita iesniedzējas secinājumiem attiecībā uz civilprocesa efektivitāti bez galīgā sprieduma krimināllietā un viņas sniegtajai interpretācijai attiecībā uz Civilprocesa likuma 96.panta 3.daļu un 214.panta 5.daļu. Tomēr valdība atturējās piekrist iesniedzējas apgalvojumam, ka “vairums lietās civilprasības tika izskatītas krimināllietas ietvaros”, ņemot vērā, ka šādam apgalvojumam trūka attiecīgā pamatojuma. Tālāk valdība uzsvēra, ka galīgā un saistošā likuma interpretācija ir pašu tiesu kompetencē un ka tā ne vienmēr saskan ar konkrētā akadēmiķa pausto viedokli. Valdība sniedza papildus Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas prakses piemērus. Ar 2007.gada 7.februāra spriedumu tiesa piesprieda cietušajam atlīdzību par radītajiem miesas bojājumiem, kaut arī krimināllieta pret vainīgo bija izbeigta. 2007.gada 9.februāra spriedums attiecās uz pret atsevišķām valsts institūcijām iesniegtu civilprasību par morālā kaitējuma atlīdzību saistībā ar iespējamo nelikumīgo iejaukšanos prasības iesniedzējas privātajā un ģimenes dzīvē. Tiesa, ņemot vērā, ka nebija konstatēts, kādā nolūkā tika noklausītas prasības iesniedzējas telefonsarunas, kaut arī tam bija saņemta formāla tiesneša atļauja, atzina notikušo telefonsarunu noklausīšanos par nelikumīgu un piesprieda prasības iesniedzējai atlīdzību. Tajā pašā laikā kriminālā tiesvedība par iepriekš minēto faktu vēl turpinājās. Saskaņā ar valdības teikto, šie divi piemēri skaidri norāda uz to, ka Latvijas tiesas var izlemt jautājumu par iespējamā kaitējuma nodarītāja civiltiesisko atbildību bez galīgā tiesas sprieduma krimināllietā, ar kuru tiek konstatēta viņa krimināltiesiskā atbildība.

B. Tiesas vērtējums

1. Tiesas praksē iedibinātie vispārpieņemtie principi

59. Konvencijas 6.pants nav attiecināms uz pret trešajām personām ierosināto tiesvedību, ja vien tā neattiecas uz civilo tiesību un pienākumu noteikšanu (skatīt Moreira de Azevedo pret Portugāli, 1990.gada 23.oktobra spriedums, A sērija Nr.189, 17.lpp., 67.rindkopa). Tādējādi, lai noteiktu 6.panta 1.punkta piemērojamību dotajā lietā, ir jāizvērtē jautājums, vai attiecīgie procesi attiecināmi uz strīdu par iesniedzējas “civiltiesībām”(skatīt mutatis mutandis, Acquaviva pret Franciju, 1995.gada 21.novembra spriedums, A sērija Nr.333-A, 45.rindkopa). Šajā sakarā Tiesa atkārto, ka “civiltiesību” jēdzienam ir “autonoma” nozīme Konvencijas izpratnē, kuru nevar definēt vienīgi pēc tā, kā tas tiek saprasts atbildētājas valsts nacionālajā tiesību sistēmā (skatīt König pret Vāciju, 1978.gada 28.jūnija spriedums, A sērija Nr.27, 88.rindkopa; un Ringeisen pret Austriju, 1971.gada 16.jūlija spriedums, A sērija Nr.13, 94.rindkopa). Tomēr, saskaņā ar Tiesas praksē iedibinātajiem principiem, attiecīgās valsts likumdevējs nav mazsvarīgs (skatīt Perez pret Franciju [Lielā palāta], iesniegums Nr. 47287/99, 57.-75.rindkopa, ECHR 2004-I) un Tiesai jāpārliecinās, vai strīds ir par “tiesību”, kura vismaz uz strīdīga pamata tiek atzīta nacionālajā tiesību sistēmā (skatīt Zander pret Zviedriju, 1993.gada 25.novembra spriedums, A sērija Nr.279-B, 22.rindkopa; un Kerojärvi pret Somiju, 1995.gada 19.jūlija spriedums, A sērija Nr.322, 32.rindkopa). Strīdam jābūt patiesam un nopietnam; tas var attiekties ne tikai uz tiesību pastāvēšanu, bet arī uz to apmēru un veidu, kā tās tiek īstenotas; un, visbeidzot, procesa iznākumam jābūt izšķirošajam attiecībā uz doto tiesību (skatīt Hamer pret Franciju, 1996.gada 7.augusta spriedums, Reports of Judgments and Decisions 1996-III, 73.rindkopa un iepriekš citētā Acquaviva pret Franciju sprieduma 46.rindkopu). Tiesa atzīmē, ka 6.panta 1.punkts ir attiecināms ne tikai uz procesu, kurš jau ir uzsākts. Uz to var atsaukties arī ikviens, kurš uzskata, ka iejaukšanās viņa (civil) tiesību īstenošanā ir nelikumīga, un sūdzas, ka viņam nav bijusi iespēja iesniegt šādu prasību tiesā, kura atbilst 6.panta 1.punkta prasībām (skatīt Le Compte, Van Leuven un De Meyere pret Beļģiju, 1981.gada 23.jūnija spriedums, A sērija, Nr.43, 44.rindkopa). Tiesa arī atzīmē, ka strīds dotajā kontekstā var ietvert ne tikai strīdu starp diviem indivīdiem, bet arī strīdu indivīda un valsts institūcijas starpā (skatīt iepriekš citētā König pret Vāciju sprieduma 90.rindkopu). Visbeidzot, Tiesa atgādina vispārīgos principus attiecībā uz nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu (skatīt Estrikh pret Latviju, iesniegums Nr.73819/01, 2007.gada 18.janvāra spriedums, 92.-94.rindkopa).

2. Iepriekš minēto principu piemērošana šajā lietā

60. Pirmkārt, Tiesa noraida valdības argumentu, ka tai trūkst kompetences izvērtēt jautājumu attiecībā uz P. krimināllietu, tā kā iesniedzēja savās Tiesai adresētajās sūdzībās ir tiešā veidā atsaukusies uz abiem procesiem, gan pret P., gan K. Otrkārt, attiecībā uz valdības ratione loci argumentu, Tiesa piezīmē, ka ne Baltkrievijas, ne Krievijas amatpersonas nav atteikušās izdot P. un K. Saskaņā ar lietas faktiem, šāds lūgums vienu reizi tika izteikts Baltkrievijas vēstniecībai, bet nekad nav ticis izteikts Krievijas amatpersonām. Valdība tam nav sniegusi nekādus pretējus pierādījumus. Treškārt, Tiesa, ņemot vērā Civillikuma 1635.pantu un dotās lieta faktus, piekrīt iesniedzējas apsvērumiem, ka K. un P. nelikumīgā rīcība deva viņai tiesības prasīt atlīdzību par miesas bojājumu rezultātā radīto kaitējumu, un tādā veidā radīja viņai “civiltiesības”, kas ir ratione materiae Konvencijas ietvaros.

61. Tiesa atzīmē, ka iesniedzēja 1992.gada 2.decembrī Jelgavas pilsētas tiesai iesniedza prasību par materiālo zaudējumu atlīdzību pret P. 1992.gada 5.septembrī ierosinātās krimināllietas ietvaros. 1992.gada 3.decembrī Jelgavas pilsētas tiesa savā spriedumā noteica, ka viņai jāgriežas ar prasību par zaudējumu atlīdzību pret P. civiltiesiskajā kārtībā, ko iesniedzēja neizdarīja. Viņa nekad netika iesniegusi civilprasības ne pret K., ne pret viņa darba devēju – Drošības dienestu. Tiesa tālāk atzīmē, ka 2001.gada 23.novembrī Ģenerālprokuratūras prokurore informēja iesniedzēju, ka viņai jāsniedz prasība pret K. civiltiesiskajā kārtībā. Iesniedzēja nesniedza nekādus paskaidrojumus tam, kāpēc viņa nemēģināja griezties tiesā ar prasību pret K., P. vai Drošības dienestu civiltiesiskajā kārtībā, kaut arī viņai to bija ieteikušas darīt nacionālās amatpersonas un nacionālajos tiesību aktos bija noteikts pietiekams pamats, lai to darītu. Viņa nenorādīja uz kādu nopietnu iemeslu vai šķēršļu pastāvēšanu šādas prasības nesniegšanai vai arī ka tas viņai radītu pārmērīgu apgrūtinājumu. Tiesa var pieņemt iesniedzējas sūdzības par kriminālprocesu ilgumu un neefektivitāti un atzīst, ka tas varēja ietekmēt iesniedzējas civiltiesības. Tomēr fakts paliek nemainīgs, ka viņa neizmantoja viņai pieejamos civiltiesiskos aizsardzības līdzekļus un, kas attiecas uz krimināltiesībām, Konvencija neparedz tiesības panākt citu indivīdu notiesāšanu (skatīt, mutatis mutandis, Calvelli un Ciglio pret Itāliju [Lielā palāta], iesniegums Nr.32967/96, 51.rindkopa, ECHR 2002-I).

62. Tiesa atzīmē, ka no iesniedzējas papildus iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka civillietu izspriešana bez galīgā tiesas sprieduma krimināllietā, kas var būt par pamatu šādai civilprasībai, ir iespējama. Vēl jo vairāk, iesniedzēja skaidri atzina, ka civilprasībai, kas iesniegta pret P. un K., būtu pamatotas izredzes. Visbeidzot Tiesa atzīmē, ka pat ja Jelgavas pilsētas tiesas tiesnesis savā 2006.gada 6.septembra vēstulē bija izteicis zināmas šaubas par šāda tiesību aizsardzības līdzekļa, respektīvi, civilprasības pret P., iesniegšanas efektivitāti dotajā lietā, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, viņš neapšaubīja tiesības aizsardzības līdzekli kā tādu.

63. Visa iepriekš minētā kontekstā, ņemot vērā valdības iesniegtos papildus apsvērumus, it īpaši piemērus no Latvijas tiesu prakses, un paturot prātā tās subsidiāro lomu, Tiesa nonāk pie secinājuma, ka iesniegums ir noraidāms saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1. un 4.punktu nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanas dēļ.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem,

Tiesa ar balsu vairākumu

Atzīst šo iesniegumu par nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības.

Santiago Quesada Sekretārs

Josep Casadevall Priekšsēdētājs

 

¹ Latvijas Republikas Drošības dienests tika izveidots 1991.gada 26.augustā ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991.gada 26.augusta lēmumu. Saskaņā ar Ministru kabineta 1994.gada 22.novembra rīkojumu Nr.509, sākot ar 1994.gada 28.novembri, Latvijas Republikas Drošības dienests tika pārdēvēts par Latvijas Republikas Prezidenta un Saeimas Drošības dienestu.

² Latvijas rubļi tika emitēti 1992.gada 4.maijā. 1993.gadā tika emitēta Latvijas nacionālā valūta – lats; maiņas kurss bija 1 lats = 200 Latvijas rubļu.

 

Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās darba pārskats par 2007.gadu

 

I. MINISTRU KABINETA PĀRSTĀVJA STARPTAUTISKAJĀS CILVĒKTIESĪBU INSTITŪCIJĀS DARBĪBAS VIRZIENI

1. Saskaņā ar Ministru kabineta 1998.gada 17.marta noteikumiem Nr.92 “Noteikumi par Ministru kabineta pārstāvēšanu starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās”, Ministru kabineta pārstāvim (turpmāk – Pārstāvis) ir trīs galvenie uzdevumi:

– pārstāvēt Ministru kabineta¹ intereses Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – Tiesa);

– pārstāvēt Ministru kabineta intereses ANO specializēto procedūru ietvaros;

– nodrošināt nacionālo ziņojumu par Latvijai saistošo starptautisko daudzpusējo līgumu izpildi, sagatavošanu, iesniegšanu un aizstāvēšanu starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās.

2. 2007.gadā Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās birojā (turpmāk – Birojs) strādāja 5 darbinieki (ieskaitot Pārstāvi) pilnas slodzes darbā.

3. Ziņojumā apkopotā statistika, tabulas un grafiki attiecināma uz sūdzībām un iesniegumiem laika posmā no 2007.gada 1.janvāra līdz 2007.gada 31.decembrim, savukārt atsevišķi punkti atsaucas uz jaunākajiem faktiem par lietu virzību Tiesā un ANO, kas notikuši līdz 2008.gada 1.aprīlim.

II. MINISTRU KABINETA INTEREŠU PĀRSTĀVĪBA EIROPAS CILVĒKTIESĪBU TIESĀ

4. Pārstāvot Ministru kabineta intereses Tiesā, Pārstāvis:

a. seko Tiesas tiesvedībā saņemtajiem un Latvijas valdībai komunicētajiem iesniegumiem² pret Latviju un Tiesas noteiktajos termiņos dara zināmu un aizstāv valdības viedokli, pirms tam konsultējoties ar atbildīgajām valsts institūcijām;

b. sniedz atbildes valdības vārdā uz jebkuriem citiem Tiesas uzdotajiem jautājumiem Tiesas noteiktajos termiņos;

c. sagatavo un iesniedz Ministru kabinetam ziņojumu par valdības nostāju lietā² gadījumos, kad ir nepieciešams pieņemt lēmumu par mierizlīgumu, kad Tiesa pieņem lēmumu par lietas pieņemšanu izskatīšanai pēc būtības, kad Tiesa lietā nozīmējusi mutisko noklausīšanos, kad Tiesa lietā pieņēmusi valdībai nelabvēlīgu spriedumu un kad ir nepieciešams norīkot ad hoc tiesnesi lietā;

d. nodrošina valdības komentāru, Tiesas spriedumu tulkošanu un publicēšanu, iesaka un koordinē veicamos individuālos (kompensācijas izmaksa un tiesību aizskāruma rezultātā zaudēto tiesību atjaunošana) un vispārējos pasākumus Tiesas sprieduma izpildei;

e. Ziņo Eiropas Padomes Ministru vietnieku komitejai par Tiesas spriedumu izpildes gaitu.

II.1. Iesniegumu un sūdzību dinamika Tiesā

5. 2007.gadā Tiesas darba apjoms attiecībā uz pret Latviju iesniegtajām lietām salīdzinoši ar iepriekšējiem gadiem turpināja pieaugt, it īpaši attiecībā uz valdībai komentāru sniegšanai nosūtīto iesniegumu skaitu.

6. Līdz 2008.gada 1.aprīlim Biroja lietvedībā valdības komentāru sniegšanai no Tiesas kopā bija saņemti 144 iesniegumi (attiecīgi 2007.gada 31.decembrī Biroja lietvedībā atradās 141 iesniegums). Kopumā uz 2007.gada 31.decembri spēkā bija stājušies Tiesas nolēmumi³ 60 lietās pret Latviju (no tām 3 lietās Latvija bija iesaistījusies trešās puses statusā). Uz 2007.gada 31.decembri 35 lietās tiesvedība bija pabeigta:

– 3 lietās pieņemta galīgā rezolūcija (skatīt arī 29.rindkopu);

– 3 lietās pieņemtajos spriedumos pārkāpums nav atzīts, līdz ar to nav nepieciešams uzraudzīt sprieduma izpildi⁴;

– 17 lietas noraidītas kā nepieņemamas tālākai izskatīšanai pēc būtības (skatīt arī 14.rindkopu);

– 9 lietas ir svītrotas no Tiesā izskatāmo lietu saraksta, jo sūdzību iesniedzēji ir miruši, pazuduši vai nevēlas tālāk uzturēt savu sūdzību (skatīt arī 15.rindkopu);

– 3 lietās bija pieņemts Tiesas lēmums par mierizlīgumu, kas ticis izpildīts (skatīt arī 16.rindkopu)⁵.

Savukārt Biroja aktīvajā lietvedībā uz 2007.gada 31.decembri atradās 106 lietas, no kurām:

– 22 lietās Tiesas pasludinātais spriedums bija stājies spēkā, bet galīgā rezolūcija par sprieduma izpildi pagaidām vēl nav tikusi pieņemta;

– 3 lietās Tiesa bija pieņēmusi lēmumu par lietas svītrošanu sakarā ar mierizlīguma noslēgšanu, bet to izpilde vēl turpinājās;

– 1 lietā Tiesas Palātas pasludinātais spriedums vēl nebija stājies spēkā⁶;

– 80 lietas atradās tiesvedības procesā.

7. Saskaņā ar Tiesas apkopotiem statistikas datiem⁷ 2007.gadā Tiesā no Latvijas tika saņemti 369 iesniegumi, no tiem tālākai izskatīšanai ir nodoti 235 iesniegumi, savukārt atlikušos 134 iesniegumus ECT vēl nav izvērtējusi. Savukārt no jau reģistrētajiem iesniegumiem (arī par iepriek­šējiem gadiem) 2007.gadā ir noraidīti 208 iesniegumi (skatīt tabulu Nr.1). Kopā 2007.gada 31.decembrī Tiesā izskatīšanu gaidīja 650 pret Latviju iesniegti (arī iepriekšējos gados) un reģistrēti iesniegumi.

Tabula Nr.1

8. 2007.gadā valdības komentāriem nosūtīti 43⁸ jauni iesniegumi. Salīdzinoši – 2006.gadā valdības komentāriem tika nosūtīti 22 jauni iesniegumi, 2005.gada laikā Birojs saņēma Tiesas lūgumu komentēt 9 jaunus iesniegumus, 2004.gada laikā bija saņemts lūgums komentēt 15 jaunus iesniegumus. 2008.gada pirmajos trīs mēnešos valdības komentāriem nosūtīti 3 jauni iesniegumi. Prognozējams, ka valdībai komunicēto lietu skaits nākamajos gados nostabilizēsies, jo arī Tiesā iesniegto un reģistrēto iesniegumu skaits pēdējā gada laikā būtiski nav palielinājies (skat. tabulu Nr.2).

Tabula Nr.2

9. Tā kā iesniedzēji visbiežāk sūdzas par vairākiem iespējamiem Konvencijas vai tās protokolu pantu pārkāpumiem, Tiesa jau sākotnējā stadijā izvērtē visu sūdzību² pamatotību, daudzas no iesniedzēju sūdzībām noraida kā nepamatotas un valdībai lūdz komentārus tikai par atsevišķām sūdzībām. Vidēji valdības komentāriem Tiesa nosūta aptuveni 57% no iesniedzēju sākotnējām sūdzībām. Tabulā Nr.3 redzama noraidīto sūdzību dinamika stadijā, kad sūdzība tiek nosūtīta valdības komentāriem.

Tabula Nr.3

10. Tālāk norādītajā tabulā Nr.4 ir sniegts to sūdzību apkopojums, kuras nosūtītas valdībai komentāru sniegšanai. Ņemot vērā, ka gandrīz visās saņemtajās lietās sūdzību iesniegusī persona uzskata, ka pārkāpti vairāki Konvencijas vai tās protokolu panti, tabulā viens un tas pats iesniegums var parādīties attiecībā uz vairākiem Konvencijas vai tās protokolu pantiem. Turklāt jāņem vērā, ka sūdzības par iespējamiem Konvencijas 13.panta un 14.panta pārkāpumiem vienmēr ir saistītas ar sūdzību arī par kādu citu Konvencijas vai tās protokolu pantu.

Tabula Nr.4

Konvencijas pants	Sūdzības
	2000	2001	2002	2003	2004	2005	2006	2007	Kopā
1.pants								1	1
2.pants (tiesības uz dzīvību)		1					1	2	4
3.pants (spīdzināšanas aizliegums)	3		4	2	4		10	18	41
5.pants (tiesības uz personisko brīvību un drošību)	4		16	1	15	5	5	34	80
6.pants (tiesības uz taisnīgu tiesas procesu)	7	3	13	6	9	10	22	31	101
7.pants (sodīšanas bez tiesas nepieļaujamība)							1		1
8.pants (tiesības uz privātās dzīves un ģimenes dzīves neaizskaramību)	7	5	9	1	5	1	3	5	36
9.pants (tiesības uz reliģijas brīvību)	1			1	1		2	2	7
10.pants (tiesības uz vārda brīvību)		3			1			2	6
11.pants (tiesības uz biedrošanās brīvību)		1						2	3
12.pants (tiesības noslēgt laulību)	1								1
13.pants (tiesības uz efektīvu aizskarto tiesību aizsardzību)	2	1	2	1	1	2	11	15	35
14.pants (diskriminācijas aizliegums)	2	2		2	3		1	4	14
34.pants (tiesības netraucēti sazināties ar Tiesu)	2	3	2	1	3				11
1.protokola 1.pants (tiesības uz īpašumu)	1	2		3	1	2	4		13
1.protokola 2.pants (tiesības uz izglītību)	1								1
1.protokola 3.pants (tiesības uz brīvām vēlēšanām)	2	1		2				1	6
4.protokola 2.pants (pārvietošanās brīvība)	1								1
4.protokola 3.pants (pilsoņu izraidīšanas aizliegums)	2								2
4.protokola 4.pants (ārvalstnieku kolektīvas izraidīšanas aizliegums)	1								1
7.protokola 2.pants (tiesības uz apelāciju krimināllietās)			1	1					2
7.protokola 4.pants (tiesības netikt tiesātam un sodītam divreiz)								1	1
Kopā:	37	22	47	21	43	20	60	118	368

11. No tabulā sniegtās informācijas izriet, ka 2007.gadā nemainīgi visvairāk valdības komentāriem tikušas nosūtītas sūdzības par tiesībām uz taisnīgu tiesas procesu iespējamiem pārkāpumiem (Konvencijas 6.pants) un tiesībām uz personisko brīvību un drošību (Konvencijas 5.pants) vēl vecā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa ietvaros⁹. 2007.gadā strauji palielinājies sūdzību skaits par spīdzināšanas aizlieguma (Konvencijas 3.pants) iespējamiem pārkāpumiem ieslodzījuma un īslaicīgās aizturēšanas vietās. Visraksturīgākie 2007.gadā valdības komentāriem nosūtītie iesniegumi saturēja sūdzības par tiesībām uz personisko brīvību un drošību (Konvencijas 5.pants) kopā ar sūdzībām par tiesībām uz lietas savlaicīgu izskatīšanu taisnīgā tiesā (Konvencijas 6.panta 1.punkts), kā arī sūdzības par spīdzināšanas aizliegumu (Konvencijas 3.pants) saistībā ar sūdzībām par tiesībām uz efektīvu aizskarto tiesību aizsardzību par iespējamiem pārkāpumiem (Konvencijas 13.pants).

12. No visām aktīvajām lietām¹⁰, dalot tās pēc nozarēm, Biroja lietvedībā 2007.gada 31.decembrī atradās 63 iesniegumi par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem kriminālprocesa ietvaros, 10 iesniegumi administratīvā procesa ietvaros un 8 iesniegumi civilprocesa ietvaros. Tabulās Nr.5, Nr.6 un Nr.7 ir apkopotas raksturīgākās sūdzības katrā tiesību nozarē uz 2007.gada 31.decembri:

Tabula Nr.5

Sūdzības kriminālprocesa ietvaros:	Skaits
Kriminālprocesa ilgums (6.1.pants)	49
Uzturēšanas apstākļi cietumos/izmeklēšanas cietumos, policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatoros; vardarbība pret aizturētajiem, apcietinātajiem un ieslodzītajiem, nepietiekama medicīniskā aprūpe un palīdzība (3.pants)	25
Aizturēšanas/apcietinājuma ilgums (5.3 pants)	24
Tiesības uz efektīvu aizskarto tiesību aizstāvību (13.pants)	24
Tiesības griezties tiesā, lai lemtu par aizturēšanas un apcietinājuma likumību un pamatotību (5.4.pants)	11
Tiesības tikties un sazināties ar ģimeni, tiesības uz korespondenci (8.pants)	9
Aizturēšanas/apcietinājuma pamatotība (5.1 pants)	8
Procesuālās tiesības (nodrošināt tulkus, pieaicināt lieciniekus) (6.3 pants)	7
Diskriminācijas aizliegums (14.pants)	4
Tiesības uz kompensāciju par nelikumīgu un nepamatotu apcietinājumu (5.5 pants)	3
Tiesības netraucēti sazināties ar Tiesu (34.pants)	2
Tiesības uz reliģijas brīvību (9.pants)	2
Tiesības uz dzīvību (2. pants)	2

Tabula Nr.6

Sūdzības civilprocesa ietvaros:	Skaits
Tiesas procesa ilgums, tiesvedības procesuālie pārkāpumi (termiņu ievērošana, pārsūdzības forma un kārtība, tiesu objektivitāte) (6.1 pants)	5
Tiesības uz īpašumu – nekustamo, vērtspapīriem (1.protokola 1.pants)	5
Tiesības uz efektīvu aizskarto tiesību aizstāvību (13.pants)	7

Tabula Nr.7

Sūdzības administratīvā procesa ietvaros:	Skaits
Diskriminācijas aizliegums (14.pants)	5
Tiesības uz īpašumu (pensiju) (1.protokola 1.pants)	4
Reliģijas brīvība (9.pants)	2
Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi (8.pants)	2
Tiesības uz pulcēšanās brīvību (11.pants)	2

II.2. Tiesas lēmumi un lietu izskatīšana

13. 2007.gadā, pēc valdības komentāru sniegšanas, Tiesa ir pieņēmusi 2 lēmumus par sūdzību pieņemšanu izskatīšanai pēc būtības lietās “Perijs pret Latviju”¹¹ un “Kononovs pret Latviju”.

14. Laikā no 2000.gada līdz 2007.gada beigām, pēc valdības komentāru saņemšanas, Tiesa ir atzinusi par nepieņemamām izskatīšanai pavisam 17 lietas. 2007.gadā tika pieņemti 2 lēmumi par sūdzību nepieņemamību izskatīšanai pēc būtības. Abus lēmumus pieņēma Tiesas Palāta¹², viena lieta no tām bija nosūtīta valdībai komentāru sniegšanai:

– 2007.gada 22.novembrī, pēc valdības komentāru saņemšanas, Tiesa atzina par nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības lietu “Gaļins pret Latviju”¹³. Iesniedzēja sūdzība par Konvencijas 5.panta 3.punktu tika noraidīta, jo nebija iesniegta 6 mēnešu laikā, attiecībā uz sūdzību par Konvencijas 6.panta 1.punktu Tiesa uzskatīja, ka procesa ilgums 3 gadi, 4 mēneši un 10 dienas nebija pārmērīgi, jo tiesvedības gaitā nomira lietu izskatošais tiesnesis un tādējādi bija jānozīmē jauns tiesnesis. Papildus process bija diezgan sarežģīts – 3 epizodes un 2 līdztiesājamie, kā arī dažas reizes tiesas sēdes tika atliktas iesniedzējam par labu, lai sameklētu svarīgus lieciniekus.

– 2007.gada 29.novembrī Tiesas palāta noraidīja partijas “Jaunie demokrāti” un partijas “Mūsu zeme” iesniegumu pret Latviju par iespējamiem Konvencijas 6.panta (tiesības uz taisnīgu tiesu), 14.panta (diskriminācijas aizliegums) un 1.protokola 3.panta (tiesības uz brīvām vēlēšanām) pārkāpumiem saistībā ar 2006.gada 7.okotobra Saeimas vēlēšanām. Iesniegums nebija nosūtīts valdībai komentāru sniegšanai.

15. No izskatāmo lietu saraksta laikā no 2000.gada līdz 2007.gada beigām Tiesa ar lēmumu svītrojusi 15 lietas pret Latviju. Tai skaitā 2007.gadā Tiesa pieņēma lēmumu par lietas svītrošanu no izskatāmo lietu saraksta 9 lietās:

– 4 gadījumos lieta svītrota, jo Latvijas valdība ar sūdzību iesniedzējiem noslēgusi mierizlīgumu (“Andrējevs pret Latviju”, “Aleksandrovs pret Latviju”, “Širmahers pret Latviju” un “Ronis pret Latviju”)¹⁴;

– 5 lietās Tiesa lietu svītrojusi no izskatāmo lietu saraksta, jo sūdzību iesniedzēji vairs nevēlējās uzturēt savu sūdzību, bija pazuduši vai miruši (“Bjatecs pret Latviju”, “Arkliņš pret Latviju”, “Burcevs pret Latviju”, “Ševčenko pret Latviju” un “Balabanovs pret Latviju”)¹⁵.

16. Laikā no 2000.gada līdz 2006.gadam valdība ir noslēgusi mierizlīgumu 3 lietās¹⁶. 2007.gadā valdība pieņēma lēmumus par mierizlīguma procesa uzsākšanu 27 lietās (no tām 24 lietas valdībai tika komunicētas 2007.gadā), kas uz 2008.gada 1.aprīli atradās dažādās stadijās:

– 4 lietās mierizlīgums ir noslēgts un apstiprināts ar Tiesas lēmumu, mierizlīguma izpilde ir pabeigta (skatīt 15.rindkopu);

– 3 lietās mierizlīgums ir noslēgts un apstiprināts ar Tiesas lēmumu, bet mierizlīguma izpilde turpinājās;

– 4 lietās sūdzību iesniedzēji ir piekrituši mierizlīgumam un tiek gaidīts Tiesas lēmums par mierizlīguma apstiprināšanu;

– 5 lietās iesniedzēji nav piekrituši piedāvātajam mierizlīgumam un Latvijas valdība ir iesniegusi vienpusējās deklarācijas¹⁷;

– 11 lietās sarunu process par mierizlīguma noslēgšanu turpinās.

17. Tabula Nr.8 ilustrē Tiesas pieņemto lēmumu tendenci lietās pret Latviju salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju.

Tabula Nr.8

18. Laikā no 2000.gada līdz 2006.gadam saīsinātā procesā¹⁸ Tiesā skatīto lietu pret Latviju skaits bija 40 lietas. 2007.gadā visas 43 valdības komentāriem nosūtītās lietas tika skatītas saīsinātajā procesā. Papildus, 15 no minētajām 43 lietām Tiesas Palātas prezidents ir piešķīris prioritātes statusu saskaņā ar Tiesas reglamenta 41.punktu, kas nozīmē to, ka šīs lietas no visām tiesvedības procesā esošajām lietām pret Latviju tiks izskatītas pirmām kārtām.

19. Bez jau iepriekš minētajām lietām 2007.gadā Birojs sniedza komentārus Tiesai par taisnīgu atlīdzību lietās: “Ādamsons pret Latviju” (Iesniegums Nr.3669/03),
“Burcevs pret Latviju”(Iesniegums Nr.11249/03), “Inta un Valija Liģeres pret Latviju” (Iesniegums Nr.17/02), “Kaftailova pret Latviju” (Iesniegums Nr.59643/00),
“Karulis pret Latviju” (Iesniegums Nr.22502/02), “Plotiņa pret Latviju” (Iesniegums Nr.16825/02), “Pundurs pret Latviju” (Iesniegums Nr.43372/02), “Rudevits pret Latviju” (Iesniegums Nr.23034/03), “Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju” (Iesniegums Nr.71243/01), “Vovruško pret Latviju” (Iesniegums Nr.11065/02) un “Zaicevs pret Latviju” (Iesniegums Nr.65022/01). Papildkomentārus Tiesai Birojs sniedza lietās: “Ādamsons pret Latviju” (Iesniegums Nr.3669/03), “Kaftailova pret Latviju” (Iesniegums Nr.59643/00), “Kononovs pret Latviju” (Iesniegums Nr. 36376/04), “Perijs pret Latviju” (Iesniegums Nr.30273/03), “Plotiņa pret Latviju” (Iesniegums Nr.16825/02), “Pundurs pret Latviju” (Iesniegums Nr.43372/02), “Rudevits pret Latviju” (Iesniegums Nr.47590/06),
“A/S Selga pret Latviju” (Iesniegums Nr.17126/02), “Ševanova pret Latviju” (Iesniegums Nr.58822/00) un “Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju” (Iesniegums Nr.71243/01).

20. Laikā no 2000.gada līdz 2007.gadam lietās pret Latviju ad hoc tiesnešus Tiesa nozīmēja 18 lietās. 2007.gadā ad hoc tiesnesis tika nozīmēts lietā “Ādamsons pret Latviju” (Iesniegums Nr.3669/03).

21. Laikā no 2000.gada līdz 2007.gadam Latvija bija iesaistījusies trešās puses statusā 3 lietās, savukārt pret Latviju skatāmajās lietās “Vikulovi pret Latviju” (Iesniegums Nr.16870/03), “Vasiļevskis pret Latviju” (Iesniegums Nr.73485/01) un “Kononovs pret Latviju” (Iesniegums Nr.36376/04) kā trešā puse ir iesaistījusies Krievija.

II.3. Tiesas spriedumi

23. Līdz 2007.gada 31.decembrim Tiesa ir pieņēmusi 25 Tiesas Palātas spriedumus pret Latviju, 5 Tiesas Lielās palātas spriedumus pret Latviju, kā arī 3 Tiesas palātas spriedumus lietās, kur Latvija bija iesaistījusies trešās puses statusā.

24. 2007.gada laikā Tiesa kopā pieņēma 1503 Tiesas Palātas spriedumus un 15 Tiesas Lielās palātas spriedumus. Lietās pret Latviju 2007.gada laikā Tiesa pieņēma 9 Tiesas palātas spriedumus un 3 Tiesas Lielās palātas spriedumus.

25. Četros 2007.gadā pasludinātajos spriedumos Tiesa Konvencijas pārkāpumus nav konstatējusi:

– Lietā “Sisojevi pret Latviju”¹⁹ Tiesas Lielā palāta nekonstatēja Konvencijas 8.panta (tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi) pārkāpumu, kā arī atzina, ka Latvijas valdība ir ievērojusi Konvencijas 34.pantā noteiktās saistības neradīt šķēršļus sūdzību iesniegšanai vai izskatīšanai Tiesā. Konvencijas 8.panta pārkāpums netika konstatēts, jo Latvijas valdība bija piedāvājusi sūdzību iesniedzējiem konkrētu imigrācijas statusu Latvijā. Pēc Tiesas uzskata, lieta līdz ar to bija atrisināta un tādēļ svītrojama no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

– Lietā “Broka pret Latviju”²⁰ iesniedzēja, atsaucoties uz Konvencijas 6.pantu, sūdzējās par tiesvedības ilgumu civilprocesā. Tiesas palāta spriedumā konstatēja, ka lieta bija sarežģīta, ar vairākiem atbildētājiem un tiesību pārņēmējiem, līdz ar to procesa ilgums bija samērīgs. Spriedums ir stājies spēkā.

– Lietās “Kaftailova pret Latviju” un “Ševanova pret Latviju”²¹ Tiesas Lielā palāta nekonstatēja Konvencijas 8.panta pārkāpumus, jo Latvijas valdība bija piedāvājusi sūdzību iesniedzējām konkrētu imigrācijas statusu Latvijā. Pēc Tiesas uzskata, lietas līdz ar to bija atrisinātas un tādēļ svītrojamas no Tiesā izskatāmo lietu saraksta. Tomēr Tiesa piesprieda Latvijas valdībai atmaksāt iesniedzējām tiesāšanās izdevumus attiecīgi 886 EUR un 1000 EUR apmērā.

26. Lietā “Perijs pret Latviju”²² iesniedzēja sūdzība skāra Konvencijas 8.panta (tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi) un 9.panta (reliģijas brīvība) iespējamos pārkāpumus. Tiesas palāta konstatēja 9.panta pārkāpumu sakarā ar to, ka Latvijas iestādes atļāva iesniedzējam palikt Latvijā pamatojoties uz ģimenes apsvērumiem, pēc tam kad Satversmes aizsardzības birojs bija sniedzis atzinumu, ka iesniedzēja profesionālā darbība rada draudus valsts drošībai. 2008.gada 8.februārī valdība pārsūdzēja spriedumu Tiesas Lielajā palātā. 2008.gada 2.jūnijā Tiesas Lielās palātas 5 tiesnešu kolēģija noraidīja valdības apelācijas sūdzību, līdz ar to spēkā ir stājies Palātas spriedums, kurā tika atzīts Konvencijas 9.panta pārkāpums.

27. 7 spriedumos Tiesa ir konstatējusi Konvencijas pārkāpumus: no tiem 4 spriedumi saistīti ar pārkāpumiem kriminālprocesā (“Estrihs pret Latviju”²³, “Nazarenko pret Latviju”²⁴, “Vogins pret Latviju”²⁵, “Čistjakovs pret Latviju”²⁶) divi civilprocesā (“Diena un Ozoliņš pret Latviju”²⁷, “Miholapa pret Latviju”²⁸), viens spriedums saistīts ar administratīvo procesu (“Zaicevs pret Latviju”²⁹).

28. Lietās, kurās Tiesa ir konstatējusi pārkāpumus, 2007.gadā visvairāk ir konstatēti Konvencijas 5.panta pārkāpumi attiecībā uz pirmstiesas apcietinājuma pamatotību un ilgumu (6 reizes, no tām divas reizes lietās “Nazarenko pret Latviju” un “Čistjakovs pret Latviju”, kā arī lietās “Estrihs pret Latviju” un “Vogins pret Latviju”). Tiem seko tiesvedības ilgums kriminālprocesā (“Estrihs pret Latviju” un “Čistjakovs pret Latviju”), kur divas reizes konstatēti Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumi, un Privātās/ģimenes dzīves tiesību (Konvencijas 8.pants) pārkāpumi divas reizes konstatēti lietā “Estrihs pret Latviju”. Pa vienai reizei ir konstatēts Konvencijas 6.panta pārkāpums attiecībā uz tiesībām uz taisnīgu tiesu (“Miholapa pret Latviju”), 9.panta pārkāpums attiecībā uz reliģijas brīvību (“Perijs pret Latviju”, kas ir pārsūdzēts), Konvencijas 10.panta pārkāpums attiecībā uz vārda brīvību (“Diena un Ozoliņš pret Latviju”) un Konvencijas 7.protokola 2.panta pārkāpumus sakarā ar nespēju pārsūdzēt tiesneša lēmumu administratīvajā lietā (“Zaicevs pret Latviju”).

29. Tabulā Nr.9 redzama 2007.gadā kopējā Tiesas Latvijai piespriestās kompensācijas summa par konstatētajiem pārkāpumiem salīdzinoši ar iesniedzēju pieprasīto summu. Var secināt, ka 2007.gadā septiņās lietās, kurās Tiesa pasludinājusi spriedumu, piespriežot taisnīgu atlīdzību, un kurās spriedums ir stājies spēkā, Latvija kopā ir samaksājusi 20 646,96 latus, iesniedzēju sākotnēji prasīto 213 579,42 latu vietā. Savukārt 4 sūdzību iesniedzējiem, ar kuriem Latvija bija noslēgusi mierizlīgumu un Tiesa tos 2007.gadā apstiprināja (skatīt 15. un 16.rindkopu), valdība ir izmaksājusi kopā 10 006 latus. Kopš 2000.gada Latvijas valsts kompensācijās saistībā ar procesiem Tiesā kopā ir izmaksājusi 84 022,56 latus³⁰.

Tabula Nr.9

30. Tabula Nr.10 parāda 2007.gada laikā Tiesā izskatīšanu gaidošo³¹, izskatīšanai nodoto un noraidīto iesniegumu, kā arī pieņemto spriedumu skaitu salīdzinājumu starp Latviju, Lietuvu un Igauniju.

Tabula Nr.10

II.4. Tiesas spriedumu izpilde

31. Pēc Tiesas sprieduma pasludināšanas un stāšanās spēkā tas tiek nodots Tiesas spriedumu izpildes uzraudzības institūcijai – Eiropas Padomes Ministru vietnieku komitejai (turpmāk – EPMVK), kas uzrauga sprieduma izpildes pasākumus nacionālajā līmenī (taisnīgās atlīdzības izmaksa, individuālie un vispārējie pasākumi) un pieņem galīgo rezolūciju par sprieduma izpildi. Līdz 2006.gada beigām EPMVK ir pieņēmusi tikai divas rezolūcijas par spriedumu izpildi – lietās “Podkolzina pret Latviju” ³² un “Kulakova pret Latviju”³³. 2007.gada aprīlī tika pieņemta galīgā rezolūcija par sprieduma izpildi lietā “Farbtuhs pret Latviju”³⁴.

32. 2007.gada februārī tika pabeigta sprieduma izpildes procedūra lietā “Sļivenko pret Latviju”, “Lavents pret Latviju” un “Jurjevs pret Latviju”³⁵ – šobrīd uzraudzības process ir slēgts un tiek gatavotas galīgās rezolūcijas. 2007.gadā spriedumu izpilde tika uzsākta vēl 8 lietās pret Latviju, kurās Tiesas spriedums stājies spēkā.

III. MINISTRU KABINETA INTEREŠU PĀRSTĀVĪBA ANO SPECIĀLO PROCEDŪRU IETVAROS

33. Pārstāvot Ministru kabineta intereses ANO speciālo procedūru ietvaros, Pārstāvis:

a. seko ANO speciālajās procedūrās iesniegtajiem un Latvijas valdībai komunicētajiem iesniegumiem pret Latviju un noteiktajos termiņos dara zināmu un aizstāv valdības viedokli, pirms tam konsultējoties ar atbildīgajām valsts institūcijām;

b. sniedz atbildes uz jebkuriem citiem ANO speciālo procedūru ietvaros izveidoto institūciju uzdotajiem jautājumiem šo institūciju noteiktajā termiņā;

c. sagatavo un iesniedz valdībai ziņojumu par valdības nostāju gadījumā, kad sūdzība pieņemta izskatīšanai pēc būtības un kad lietā pieņemts valdībai nelabvēlīgs lēmums;

d. nodrošina ANO cilvēktiesību institūciju pieņemto secinājumu tulkošanu latviešu valodā un publicēšanu; iesaka veicamos individuālos un vispārējos pasākumus šo secinājumu izpildei.

34. Pārstāvis ir atbildīgs par šādu septiņu Latvijai saistošu daudzpusējo līgumu cilvēktiesību jomā izpildi Latvijā sagatavošanu, iesniegšanu un aizstāvēšanu starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās:

– ANO 1949.gada Konvencija par cīņu ar cilvēktirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses;

– ANO 1965.gada Konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu;

– ANO 1966.gada Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām;

– ANO 1966.gada Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām;

– ANO 1979.gada Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu;

– ANO 1984.gada Konvencija pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu;

– ANO 1989.gada Bērna tiesību
konvencija.

III.1. Nacionālo ziņojumu par konvenciju izpildi sagatavošana

35. Ar 2006.gada 20.decembra Ministru kabineta rīkojumu Nr.984 tika izveidota darba grupa Latvijas kārtējā ziņojuma par 1965.gada 21.decembra Konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu izpildei Latvijas Republikā. 2007.gadā darba grupa turpināja darbu pie ziņojuma sagatavošanas. Ziņojuma apstiprināšana Ministru kabinetā ir plānota 2008.gada jūnijā.

III.2. Sagatavoto nacionālo ziņojumu aizstāvēšana ANO institūcijās

36. 2007.gada maijā notika “Latvijas nacionālā ziņojuma par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijas Republikā laika posmā līdz 2002.gada 1.janvārim” aizstāvēšana ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejā. ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas secinājumi un ieteikumi par Latvijas iesniegto ziņojumu tika publicēti 2007.gada 22.maijā.³⁶ Ieteikumos komiteja ir apsveikusi valsti ar Tiesībsarga biroja nodibināšanu, kā arī ar gandarījumu atzīmējusi faktu par vairāku starptautisku konvenciju ratificēšanu no Latvijas puses. Kā pozitīvu piemēru citām valstīm Komiteja ir minējusi Latvijas dažādās iniciatīvas, kas veicina aktīvu kultūras dzīvi, tostarp Nacionālo kultūras programmu un Kultūrkapitāla fondu. Par komitejas sniegtajām rekomendācijām birojs sagatavos izvērtējumu un sniegs ziņojumu valdībai.

37. 2007.gada 8.–9.novembrī ANO Spīdzināšanas izskaušanas komitejas 39.sesijas laikā tika izskatīts “Latvijas Republikas otrais kārtējais ziņojums par 1984.gada 10.decembra konvencijas pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu izpildi laika posmā no 2003.gada 1.novembra līdz 2005.gada 20.aprīlim”. Komiteja ļoti atzinīgi novērtēja Latvijas panākumus, jo īpaši tiesību normu pilnveidošanā un uzturēšanās apstākļu brīvības atņemšanas vietās uzlabošanā. Cita starpā Komiteja arī norādīja uz Latvijas pieredzi un piemēru, veidojot un nostiprinot dialogu ar Komiteju, kā vienu no labākajiem piemēriem citām Konvencijas dalībvalstīm. 2008.gada 19.februārī Komiteja publicēja rekomendācijas par iesniegto ziņojumu, un šobrīd notiek to analīze un tiek plānots sagatavot ziņojumu valdībai par ziņojuma aizstāvēšanas gaitu un sniegtajām rekomendācijām.

III.3. Atbildīgo ANO komiteju secinājumu ieviešana

38. 2007.gadā Birojs turpināja darbu pie ANO Bērnu tiesību komitejas rekomendācijām un ziņojuma Ministru kabinetam par “Ziņojuma par ANO Bērnu tiesību konvencijas izpildi Latvijā” aizstāvēšanu, kurā tiks apkopoti ANO Bērnu tiesību komitejas ieteikumi un rekomendācijas.

III.4. ANO Cilvēktiesību padomes speciālās procedūras

39. ANO Cilvēktiesību padomes (bijušās ANO Cilvēktiesību komisijas) speciālās procedūras ir mehānisms, kas tika izveidots ar mērķi novērot specifiskās cilvēktiesību situācijas (tematiskie mehānismi) vai arī novērot situāciju kādā valstī/reģionā (ģeogrāfiskie mehānismi).

40. Pašlaik ir nodibināti 28 tematiskie un 13 ģeogrāfiskie ANO Cilvēktiesību padomes speciālo procedūru mandāti. 2007.gadā Birojs uzsāka darbu pie atbildes sagatavošanas uz ANO Patvaļīgās aizturēšanas darba grupas jautājumiem, uz kuriem atbildi plānots iesniegt 2008.gada pavasarī. 2007.gadā turpinājās darbs pie atbilžu sagatavošanas ANO Speciālajam Pārstāvim cilvēktiesību aizstāvju jautājumos par “Riga Pride 2006” organizāciju un norisi (atbilde Pārstāvim nosūtīta 2008.gada 9.aprīlī) un ANO Speciālajam ziņotājam spīdzināšanas jautājumos un Speciālajam ziņotājam jautājums par ikvienas personas tiesībām saņemt fiziskās un garīgās veselības augstāko sasniedzamo līmeni sakarā ar individuālo sūdzību (atbilde Ziņotājiem nosūtīta 2008.gada 10.martā).

41. 2007.gada 27.novembrī Birojā no ANO Cilvēktiesību padomes tika saņemta Leonīda Raihmana individuālā sūdzība par iespējamo ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17.panta un 17.panta, skatot to kopā ar 2.pantu, 26.pantu un 27.pantu, pārkāpumu. Atbildes komentāri par sūdzības pieņemamību ir nosūtīti 2008.gada 28.janvārī, savukārt komentāri par sūdzības būtību ir jāiesniedz līdz 2008.gada 27.maijam.

IV. CITI DARBI

IV.1. Biroja darba plānošana

42. 2007.gadā Biroja darbinieki strādāja pie Biroja darbības stratēģijas 2006.–2010.gadam precizēšanas.

IV.2. Latvijas tiesību aktu un prakses analīze

43. 2007.gada laikā Birojs turpināja analizēt atsevišķu tiesību normu atbilstību starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem un Latvijas uzņemtajām starptautiskajām saistībām. Biroja darbinieki aktīvi piedalījās vairākās Tieslietu ministrijas organizētajās darba grupās: par grozījumiem tiesību aktos, kas regulē ieslodzīto balsošanas tiesības, par Satversmes 92.pantā ietvertā regulējuma efektīvu ieviešanu tiesību aktos, Krimināllikuma pastāvīgajā darba grupā attiecībā uz jautājumiem par spīdzināšanas definīciju Krimināllikumā, kā arī darba grupā par juridisko palīdzību. Tika sniegts atbalsts Iekšlietu ministrijai, izstrādājot informatīvo ziņojumu par Latvijā pastāvošo aizlieguma personu identifikācijas dokumentu fotogrāfijās lietot galvassegu iespējamo neatbilstību reliģijas brīvībai. Papildus birojs piedalījās arī vairākās Valsts prezidenta kancelejas rīkotajās sanāksmēs par likumu iespējamo neizsludināšanu.

44. 2007.gada oktobrī beidzās tiesneša no Latvijas pilnvaru termiņš (I.Ziemele kā tiesnese no Latvijas Tiesā strādā kopš 2005.gada 27.aprīļa, šajā amatā viņa nomainīja iepriekšējo tiesnesi E.Levitu, kas savu amatu atstāja pirms termiņa beigām). Līdz ar to Latvijas valdībai bija jāveic tiesneša atlases procedūra. Tādēļ Tieslietu ministrijā tika izveidota tiesneša atlases darba grupa, kurā piedalījās arī Pārstāve. 2008.gada 22.janvārī Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas plenārsesijas laikā par tiesnesi no Latvijas Tiesā uz sešiem gadiem tika pārvēlēta I.Ziemele.

45. Atskaites periodā Birojs sniedza atzinumus par šādiem tiesību aktu projektiem:

– likumprojekts “Grozījumi Ārstniecības likumā”;

– likumprojekts “Grozījumi likumā “Administratīvā procesa likums””;

– likumprojekts “Grozījumi Krimināllikumā”.

IV.3. Starptautisko tiesību normu ieviešana Latvijā

46. Birojs piedalījās likumprojektu par nepieciešamajiem grozījumiem Latvijas tiesību aktos saistībā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13.protokola ieviešanu Latvijā, kā arī likumprojekta par šī protokola ratifikāciju sagatavošanā.

IV.4. Sadarbība ar starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām

47. 2007.gadā Pārstāve, kas ir iecelta par ziņotāju par Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas “Par tiesiskajiem aizsardzības līdzekļiem” –
Rec(2004)6 ieviešanu, strādāja pie Eiropas Padomes dalībvalstu prakses apkopošanas un rekomendāciju projekta par turpmāko rīcību izstrādes.

48. Birojs piedalījās vairākās Eiropas Padomes diskusijās un darba grupās par Tiesas reformu, ar Tiesas reformu saistīto Ministru komitejas rekomendāciju³⁷ ieviešanu Eiropas Padomes dalībvalstīs, jauna nesaistoša dokumenta par paātrināto patvēruma pieteikuma izskatīšanas procedūru izstrādi, par cilvēktiesībām bruņotajos spēkos, kā arī Eiropas Padomes koordinācijas komitejas cilvēktiesību jautājumos sēdēs.

49. Sadarbojoties ar citām valsts institūcijām, Birojs sniedza komentārus Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisāra ziņojumam par Latviju, sagatavoja informāciju par ieslodzījuma vietām Eiropas Padomes Spīdzināšanas izskaušanas komitejai un Eiropas Padomes Komisijai pret rasismu un neiecietību (ECRI).

50. 2007.gada aprīlī Birojs piedalījās ANO Cilvēktiesību padomes darba grupā par sūdzību mehānismu un mandātu reformu, kas notika Ženēvā.

51. Pārstāve piedalījās kārtējā valdības aģentu un Tiesas kopējā seminārā, kas notika 2007.gada 5.novembrī.

52. 2007.gadā tika turpināta sadarbība ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju, skaidrojot Latvijas nepilsoņu tiesiskā statusa īpatnības.

IV.5. Dalība konferencēs, semināros u.c. pasākumos, informētības par starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem veicināšana Latvijā

53. Atskaites periodā Biroja pārstāvji piedalījās vairākās starptautiskajās konferencēs un semināros:

– Biroja pārstāvis uzstājās ar runu Eiropas Savienības un Ķīnas cilvēktiesību seminārā – dialogā, kas notika 2007.gada 10.–11.maijā Berlīnē, Vācijā;

– 2007.gada 21.–23.martā Pārstāve piedalījās kolokvijā par Tiesas nākotnes attīstības perspektīvām, kas notika Sanmarīno;

– 2007.gada 26.jūnijs – dalība Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas rīkotajā diskusijā par bezvalstniecības jautājumiem, kur Pārstāve uzstājās ar referātu par atšķirībām nepilsoņu un bezvalstnieku statusā;

– 2007.gada 2.–3.jūlijā – dalība Eiropas Padomes rīkotajā seminārā Kijevā, kurā Pārstāve uzstājās ar referātu par valdības aģenta lomu nacionālajā un starptautiskajā līmenī, kā arī par Latvijas pieredzi, sagatavojot komentārus un aizstāvot lietas Tiesā;

– Dalība ES un Āzijas valstu tematiskajās sarunās par vārda brīvību, kas notika 2007.gada 24.–30.septembrī Kambodžā.

54. 2007.gadā Biroja darbinieki nolasīja lekcijas krimināllietu un izmeklēšanas tiesnešiem par aktuāliem Tiesas spriedumiem, kā arī studentiem par Tiesas reformu un Biroja darbu.

55. Atskaites periodā Birojs sniedza komentārus par Latvijas pozīciju sakarā ar Padomes Ietvarlēmuma projektu par procesuālajām tiesībām, Padomes Ietvarlēmuma projektu par rasismu un ksenofobiju.

56. 2007.gadā notika tikšanās ar Augstākās tiesas tiesnešiem par Tiesā iesniegtajām sūdzībām pret Latviju, kā arī ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas locekļiem, informējot par Biroja darba aktualitātēm.

57. Tika sagatavots pārskats Augstākajai tiesai par Tiesas spriedumos ietverto Latvijas tiesu kritiku.

58. 2007.gadā Biroja darbinieki tikās ar ārvalstu tiesnešiem un prokuroriem, lai iepazīstinātu viņus ar Biroja darbu un sniegtu ieskatu Latvijai aktuālajos cilvēktiesību jautājumos starptautiskajā līmenī.

59. Papildus 2007.gadā Pārstāve un Biroja darbinieki piedalījās šādās konferencēs un semināros Latvijā:

– Konferencē “Policijas un sabiedrības līdzatbildība un sadarbība demokrātiskā valstī”, kas notika Rīgā 2007.gada 16.maijā;

– ASV vēstniecības rīkotajā apaļā galda diskusijā par sieviešu līdztiesību Rīgā 2007.gada augustā;

– Juridiskās augstskolas un Tiesas tiesneses I.Ziemeles organizētajā seminārā “Latvijai aktuālie cilvēktiesību jautājumi: starptautiskie un nacionālie nolēmumi un rekomendācijas” Rīgā 2007.gada 24.augustā;

– Tiesībsarga biroja ikgadējā konferencē par cilvēktiesībām un labu pārvaldību 2007.gada 10.–11.decembrī Rīgā;

– Ārlietu ministrijas rīkotajā konferencē “Latvijas iespējas starptautiskajās organizācijās” Rīgā 2007.gada 20.decembrī.

V. PLĀNOTIE DARBI 2008.GADĀ

60. Sakarā ar to, ka Tiesā ir pārvēlēta pastāvīgā tiesnese no Latvijas (skatīt ziņojuma 42.rindkopu), kā arī attīstoties Tiesas judikatūrai lietās pret Latviju, tiek prognozēts, ka 2008.gadā valdībai komunicēto iesniegumu skaits stabilizēsies, taču nesamazināsies. Turpmāk prognozējams gan pasludināto spriedumu skaita pret Latviju, gan lēmumu par sūdzību pieņemamību izskatīšanai pēc būtības skaita pieaugums. Plānots, ka 2008.gadā krasi palielināsies noslēgto mierizlīgumu skaits, kas saistīts ar to, ka 2007.gadā tika uzsākti daudzi mierizlīguma procesi.

61. 2008.gada 25.jūnijā ir plānota Tiesas Lielās palātas noklausīšanās sēde lietā “Andrējeva pret Latviju”.

62. 2008.gadā netiek plānotas Biroja kompetencē esošo starptautisko cilvēktiesību līgumu izpildes ziņojumu aizstāvēšanas, bet tiks rakstīti kārtējie ziņojumi par ANO 1966.gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpildi, ANO 1989.gada Bērna tiesību konvencijas izpildi un ANO 1979.gada Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu izpildi, kuru iesniegšanas termiņi ir attiecīgi 2008.gada novembris, 2009.gada maijs un 2009.gada jūnijs.

63. Tiks pabeigts darbs pie kārtējā ziņojuma par ANO Konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu izpildi, un tas tiks iesniegts ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejai.

64. Tiks stiprināta sadarbība ar citu valstu valdību aģentiem un Eiropas Padomes institūcijām, kā arī ar Latvijas Republikas ministrijām, prokuratūru, tiesām un citām institūcijām, jo ir redzami uzsāktās sadarbības pozitīvie rezultāti – uzlabojumi ne tikai tiesību aktos, bet arī to piemērošanas praksē. Šis sadarbības veids ir reālākā iespēja, kā samazināt sūdzību skaitu Tiesā un stiprināt valdības aizstāvību.

 

¹ Termins “Ministru kabinets” tiek lietots, apzīmējot valsts institūciju, kamēr termins “valdība” tiek lietots attiecībā uz izpildvaru kopumā.

² Iesniegums ir dokuments, kuru iesniedzējs nosūta Tiesai (šajā pārskatā minēts arī kā lieta), savukārt iesniegumā iesniedzējs var iekļaut vairākas sūdzības, tādēļ sūdzību skaits pārsniedz iesniegumu skaitu.

³ Spriedumi, lēmumi par lietu noraidīšanu kā nepieņemamu tālākai izskatīšanai, lēmumi par lietu svītrošanu, kā arī lēmumi par mierizlīgumu.

⁴ “Ždanoka pret Latviju”, (Iesniegums Nr.58278/00) Tiesas Lielās palātas 2006.gada 16.marta spriedums; “Sisojeva un citi pret Latviju”, (Iesniegums Nr.60654/00) Tiesas Lielās palātas 2007.gada 17.janvāra spriedums; “Broka pret Latviju”, (Iesniegums Nr.70926/01) Tiesas 2007.gada 28.jūnija spriedums.

⁵ “Putniņa pret Latviju”, (Iesniegums Nr.20936/04), Tiesas 2006.gada 16.novembra lēmums; “Ozoliņa pret Latviju”, (Iesniegums Nr.67478/01), Tiesas 2006.gada 21.septembra lēmums; “Ronis pret Latviju”, (Iesniegums Nr.6993/02), Tiesas 2007.gada 10.aprīļa lēmums.

⁶ “Perijs pret Latviju”, (Iesniegums Nr.30273/03), Tiesas 2007.gada 8.novembra spriedums, 2008.gada 8.februārī spriedums tika pārsūdzēts Tiesas Lielajā palātā.

⁷ http://www.echr.coe.int/NR/rdonlyres/59F27500-FD1B-4FC5-8F3F F289B4A03008/0/Annual_Report_2007_Provisional_Edition.pdf

⁸ Viens no minētajiem iesniegumiem jau iepriekš tika nosūtīts valdībai komentāru sniegšanai, jo iesniedzējs atradās ieslodzījumā un uzskatīja, ka valsts institūcijas viņam ir radījušas šķēršļus brīvai saziņai ar Tiesu. Pēc tam, kad tika nosūtītas iesniedzēja krimināllietā esošo procesuālo dokumentu kopijas un sniegta informācija par iesniedzējam it kā radītajiem šķēršļiem sazināties ar Tiesu, valdība ir saņēmusi atkārtotu lūgumu sniegt komentārus par apgalvojumiem par iespējamiem šķēršļiem iesniedzēja saziņai ar Tiesu, papildus prasot komentārus arī par sūdzībām par citiem iespējamiem Konvencijas pārkāpumiem.

⁹ Latvijas Kriminālprocesa kodekss zaudēja spēku 2005.gada 30.septembrī.

¹⁰ Skatīt arī šī ziņojuma 6.rindkopu – lietas, kur Tiesa nav pieņēmusi spriedumu, kas stājies spēkā, vai lēmumu par mierizlīgumu, sūdzības noraidīšanu kā neatbilstošu tālākai izskatīšanai vai svītrošanu.

¹¹ “Perijs pret Latviju”, (Iesniegums Nr.30273/03), Tiesas 2007.gada 18.janvāra lēmums; “Kononovs pret Latviju”, (Iesniegums Nr.36376/04), Tiesas 2007.gada 20.septembra lēmums.

¹² Svarīgi ir atzīmēt, ka sākotnējā stadijā, saskaņā ar Konvencijas 28.pantu, jautājumu par sūdzības atbilstību Konvencijas 34.pantam var izskatīt Komiteja, kas sastāv no trim tiesnešiem. Šis Komitejas lēmums ir galīgs, bet publiski nav pieejams. Ja sūdzība tiek reģistrēta, saskaņā ar Konvencijas 29.pantu, Tiesas Palātas lemj, vai sūdzība ir pieņemama izskatīšanai pēc būtības.

¹³ Iesnieguma Nr.13295/02.

¹⁴ “Andrējevs pret Latviju” (Iesniegums Nr.19250/05), Tiesas 2007.gada 15.novembra lēmums, “Aleksandrovs pret Latviju”, (Iesniegums Nr.26015/04), Tiesas 2007.gada 15.novembra lēmums, “Širmahers pret Latviju” (Iesniegums Nr.30999/03), Tiesas 2007.gada 15.novembra lēmums, “Ronis pret Latviju, (Iesniegums Nr.6993/02), Tiesas 2007.gada 10.aprīļa lēmums.

¹⁵ “Bjatecs pret Latviju”, (Iesniegums Nr.12149/02), Tiesas 2007.gada 10.jūlija lēmums, “Arkliņš pret Latviju”, (Iesniegums Nr.23034/03), Tiesas 2007.gada 6.septembra lēmums, “Burcevs pret Latviju”, (Iesniegums Nr.11249/03), Tiesas 2007.gada 29.marta lēmums, “Ševčenko pret Latviju” (Iesniegums Nr.76904/01), Tiesas 2007.gada 8.februāra lēmums, “Balabanovs pret Latviju” (Iesniegums Nr.76856/01), Tiesas 2007.gada 15.marta lēmums.

¹⁶ No tiem viens mierizlīgums ir apstiprināts ar Tiesas spriedumu, bet divi – ar Tiesas lēmumu.

¹⁷ Vienpusējā deklarācijā tiek norādīts, ka puses nav spējušas panākt vienošanos par atlīdzības apmēru, ka valsts atzīst pārkāpumu, norāda piedāvātās atlīdzības apmēru un lūdz Tiesu “svītrot” lietu no skatāmo lietu saraksta saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punkta c) apakšpunktu. Ja Tiesa uzskata, ka piedāvātās atlīdzības apmērs ir pietiekošs, lai kompensētu Konvencijā garantēto tiesību pārkāpumus, tā pieņem nolēmumu par procesa izbeigšanu lietā un lietas svītrošanu.

¹⁸ Saskaņā ar Konvencijas 29.panta 3.punktu, lēmums par iesnieguma pieņemšanu izskatīšanai tiek pieņemts atsevišķi, ja vien Tiesa, pamatojoties uz Tiesas reglamenta 54A1 punktu nenolemj piemērot saīsināto procesu, tas ir, paziņot par sūdzībām atbildētājai dalībvalstij un lūgt to iesniegt rakstveida apsvērumus gan par sūdzību pieņemamību, gan argumentus par faktiem.

¹⁹ Iesniegums Nr.60654/00, Tiesas 2007.gada 17.janvāra spriedums, spēkā no 2007.gada 17.janvāra.

²⁰ Iesniegums Nr.60654/00, 70926/01, Tiesas 2007.gada 28.jūnija spriedums, spēkā no 2007.gada 28.septembra, sprieduma tulkojums publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 2008.gada 20.aprīlī (Nr.60).

²¹ “Kaftailova pret Latviju” (Iesniegums Nr.59643/00) un “Ševanova pret Latviju” (Iesniegums Nr.58822/00), Tiesas 2007.gada 7.decembra spriedumi, spēkā no 2007.gada 7.decembra.

²² Iesniegums Nr.30273/03, Tiesas 2007.gada 8.novembra spriedums, vēl nav stājies spēkā.

²³ Iesniegums Nr.73819/01, Tiesas 2007.gada 18.janvāra spriedums, spēkā no 2007.gada 18.aprīļa, sprieduma tulkojums publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 2007.gada 22.augustā.

²⁴ Iesniegums Nr.76843/01, Tiesas 2007.gada 1.februāra spriedums, spēkā no 2007.gada 1.maija.

²⁵ Iesniegums Nr.3992/02, Tiesas 2007.gada 1.februāra spriedums, spēkā no 2007.gada 1.maija.

²⁶ Iesniegums Nr.67275/01, Tiesas 2007.gada 8.februāra spriedums, spēkā no 2007.gada 8.maija.

²⁷ Iesniegums Nr.16657/03, Tiesas 2007.gada 12.jūlija spriedums, spēkā no 2007.gada 12.oktobra, sprieduma tulkojums publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 2008.gada 17.aprīlī.

²⁸ Iesniegums Nr.61655/00, Tiesas 2007.gada 31.maija spriedums, spēkā no 2007.gada 31.augusta, sprieduma tulkojums publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 2008.gada 2.aprīlī.

²⁹ Iesniegums Nr.65022/01, Tiesas 2007.gada 31.jūlija spriedums, spēkā no 2007.gada 31.oktobra.

³⁰ Tiek ieskaitītas arī summas, kuras Latvija izmaksājusi mierizlīgumos.

³¹ Iesniegumi, kas atrodas t.s. pirmstiesas stadijā – tie ir saņemti Tiesā, tiem ir piešķirti reģistrācijas numuri, bet sūdzību iesniedzēji nav pievienojuši iesniegumam visus nepieciešamos dokumentus, lai iesniegumu varētu nodot tālākai izskatīšanai.

³² Iesniegums Nr.46726/99, Tiesas 2002.gada 9.aprīļa spriedums, EPMVK 847.sesijas rezolūcija CM/ResDH (2003) 124 2003.gada 22.jūlijā.

³³ Iesniegums Nr.48321/99, Tiesas 2001.gada 18.oktobra spriedums, EPMVK 922.sesijas rezolūcija CM/ResDH (2005) 33 2005.gada 25.aprīlī.

³⁴ Iesniegums Nr.4672/02, Tiesas 2004.gada 2.decembra spriedums, EPMVK 992.sesijas rezolūcija CM/ResDH (2007) 54 2007.gada aprīlī.

³⁵ “Sļivenko pret Latviju”, (Iesniegums Nr.48321/99), Tiesas 2003.gada 9.oktobra spriedums, “Lavents pret Latviju” (Iesniegums Nr.58442/00), Tiesas 2002.gada 28.novembra spriedums un “Jurjevs pret Latviju”, (Iesniegums Nr.70923/01), Tiesas 2006.gada 15.jūnija spriedums.

³⁶ http://daccessdds.un.org/doc/UNDOC/GEN/G08/400/67/PDF/G0840067.pdf?OpenElement

³⁷ Rec(2002)2 “Acess to official documents”, Rec(2002)13 “On the publication and dissemination in the member states of the text of the European Conventionon Human Rights and of the case-law of the European Court of Human Rights”, Rec(2004)4 “On the European Convention on Human Rights in university education and professional training”, Rec(2004)5 “On the verification of the compatibility of draft laws, existing laws and administrative practice with the standards laid down in the European Convention on Human Rights”, un Rec(2004)6 “On the improvement of the domestic remedies”.