Lai veicinātu Latvijas un Austrumu kaimiņu saprašanos

Šodien, 17.augustā, Jūrmalā notiek Latvijas Universitātes Austrumeiropas institūta rīkotā apaļā galda apspriede par tematu "Latvija, Baltkrievija un Krievija Eiropas integrācijas procesu kontekstā"

Turpinājums no 1.lpp.

Vācieši uzsvēra arī, ka mums ir vieglāk izprast, kas notiek Krievijā. Jo ne vienmēr cilvēkam, kas dzīvojis tikai Rietumu demokrātijā, ir saprotams, kas un kāpēc šajā valstī notiek.

Agrāk mani kolēģi no Universitātes Austrumeiropas katedras jau bija mēģinājuši izveidot šādu institūtu, taču neveiksmīgi. Jo institūta organizēšana prasa ļoti lielu darbu — gan tīri birokrātisko — dokumentu kārtošanu, gan arī jāveido programmas un jādomā par materiālajiem līdzekļiem, telpām un veselu jautājumu kompleksu. Vēl mani mudināja tas, ka Latvijas Universitātē vairs nav Austrumeiropas vēstures katedras — mums ir Centrālās un Austrumeiropas vēstures katedra. Krievijas vēsturi māca tikai tam studentam, kas to īpaši gribējis izvēlēties, vispārēju kursu vairs nelasa. Taču biznesa aprindas ir izrādījušas aizvien lielāku interesi, viņiem vajadzīgi speciālisti, kuri, aizbraucot uz Krieviju, Baltkrieviju vai Ukrainu, var izvērst plašāku darbību. Arī piedalīties sarunās un tamlīdzīgi. Bet tam ir vajadzīgas vēstures zināšanas. Ir jāzina ļoti īpatnējās likumdošanas nianses Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā, kas ļoti atšķiras no Rietumeiropas likumdošanas. Tie visi bija argumenti par labu šāda institūta izveidei. Ir domāts par vēstures programmu, kā arī par starptautiskajām attiecībām, tā ir Jāņa Petera darbības sfēra. Ir domāts arī par īpašu programmu tieši Austrumeiropas tiesībās.

— Ar ko šīs institūts atšķiras no daudziem citiem jau nodibinātiem institūtiem?

— Ar to, ka pamatos pie mums iegūst akadēmisko izglītību pēc bakalaura programmām. Tātad ir vispārējie teorētiskie kursi — nevis tikai speciālie, kas māca menedžmentu, bet vispārējā sagatavotība, lai cilvēks būtu gatavs vēlāk iegūt arī specialitāti. Kaut vai to pašu menedžmentu — lai varētu mācīties maģistratūrā. Tātad iznāk vispusīgi sagatavots cilvēks, kas var strādāt Austrumeiropā dažāda ranga struktūrās.

Vēl bija doma, ka šajā institūtā notiks arī vēstures skolotāju gatavošana nelatviešu skolām, kas tagad pāriet uz latviešu mācībvalodu. Ja mēs sakām, ka integrācija nenozīmē savas nacionālās identitātes zaudēšanu, tad pie fakultatīvajiem priekšmetiem vajadzētu būt arī savas etniskās dzimtenes vēstures plašākai mācīšanai. Šobrīd, kā zināms, tādus skolotājus nekur nesagatavo, tāpēc gribam uzņemties arī šo funkciju.

Blakus tam mēs tagad sākam arī nepolitiskus apaļos galdus par konkrētām problēmām, pieaicinot ārvalstu — šobrīd Krievijas un Baltkrievijas — speciālistus. Pēc tam mēs noteikti vēl paplašināsim šo valstu loku, pieaicinot cilvēkus, kuri darbojas dažādos fondos un institūcijās un kuriem ir noteikts viedoklis un arī ietekme uz šo valstu valdībām. Mums ir jau arī iecere rīkot nākamo forumu,— satikties ar cilvēkiem, kas savā laikā PSRS Tautas kongresā balsoja par Molotova—Ribentropa paktu, noliedzot šī pakta slepeno protokolu esamību. Mēs tagad Latvijā atcerēsimies šī pakta 60. gadadienu. Mēs atceramies arī diskusiju par šo balsojumu. Viens otrs tagad ir izteicies savādāk, un būtu interesanti šos cilvēkus uzklausīt tagad. Tā ka redziet, viens darbs vēl nav lāgā padarīts, bet mēs jau domājam par nākamo.

— Kam piederēja šīsdienas apaļā galda apspriedes ideja?

— Ideja ir abpusēja, un tā veidojās, iesaistot arī mūsu diplomātiskos darbiniekus. Arī institūta darbība ir domāta tā, ka smagākos lekciju kursus, kas saistīti ar pašu Austrumeiropas valstu vēstures problēmām, varētu lasīt vai nu Maskavas Universitātes, vai Baltkrievijas augstāko mācību iestāžu mācībspēki. Tātad cilvēki no šīm valstīm. Atcerieties, bija ideja, ka Rīgā jāatver Maskavas Valsts universitātes filiāle. Es arī toreiz teicu: kāda vajadzība atvērt filiāli, ja mēs varam uzņemt šīs augstskolas mācību spēkus. Tas nenozīmē, ka mums viņiem jāpiekrīt visā, bet zinātniski tā tomēr ir labākā mācību metode. Šo pirmo apaļā galda apspriedi mums piedāvāja rīkot kopā ar Baltkrievijas Attīstības un drošības pētījumu institūtu. Bija ieinteresēts arī Maskavas Kārnegi centra direktora vietnieks profesors Dmitrijs Treņins, diskusijā bija gatavs piedalīties arī pazīstamais Maskavas profesors Karaganovs. Jo Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas attiecības un mūsu virzība uz ES ir ļoti interesants jautājums.

Mēs esam ne vien namatēvi, kas uzņem šīs konferences dalībniekus, bet kārtojam arī visus organizatoriskos jautājumus. Daudz mums palīdzējušas Latvijas vēstniecības Maskavā un Minskā, kas ļoti atbalstīja mūsu apspriedi.

— Kā praktiski noritēs šī diskusija? Līdz šim sarunās ar Krievijas pārstāvjiem bieži vien atklātu, objektīvu diskusiju izvērst nav ļāvis lielais propagandistiskais akcents no partneru puses.

— Mums ir tāda doma, lai augstāk minētie valstu pārstāvji ievirza diskusiju. Piemēram, es pati gribētu runāt par to, cik lielā mērā Latvijai, Lietuvai un Igaunijai var piemērot starptautisko konfliktu standartus. Kaut vai šo salīdzinājumu, ka Latvijā "varētu izveidoties Kosovas situācija". Cik daudz par Latviju drīkst runāt šādā kontekstā. Manuprāt, diskusijā būtu jānonāk pie atziņas, ka Latvijā ir pavisam cita situācija. Un ka nevajag cilvēkus rīdīt ar izdomātiem apgalvojumiem, ka Latvijā varētu izveidoties priekšnoteikumi bruņotam konfliktam. Taču diemžēl šāda attieksme pret Latviju jau sāk ieskanēties arī Rietumeiropā, valstīs, kurās acīmredzot tomēr nav pietiekami daudz reālas informācijas par Latviju. Un te nu ir rodas jautājums, vai reālie Krievijas pārstāvji ir ieinteresēti uzturēt šādu viedokli par Latviju. Mums šajā apspriedē noteikti jāuzsver, ka nevajadzīgas ažiotāžas sacelšana ir kaitīga ne vien Latvijai, bet arī Krievijai.

No Latvijas puses, runās arī "Eiropas kustības Latvijā" prezidents Ainārs Dimants. Viņa viedoklis laikam gan katram ir skaidrs — maksimāls atbalsts Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā. Pretim viņam būs otrs runātājs no mūsu valsts — Latvijas Universitātes profesors Miķelis Ašmanis runās tieši par problēmām, kas rodas ES integrācijas procesā. Domāju, interesanti būs arī profesora Karaganova spriedumi par integrācijas procesiem. Taču viņi akcentēs arī vēl otru aktualitāti — par drošības un sadarbības telpu. Tāpēc arī esam aicinājuši no Latvijas piedalīties mūsu NATO jautājumu speciālistu, Baltijas stratēģisko pētījumu centra vadītāju Tālavu Jundzi. Tātad varētu izraisīties patiešām dzīva, ieinteresēta diskusija. Ir ielūgti vēl vairāki cilvēki, kurus esam īpaši aicinājuši izteikt savu viedokli.

Runājot par ārvalstu viesiem — viņi visi ir profesionāļi un nav braukuši šurp, lai kaut ko par katru cenu pierādītu un uzspiestu savu politisko pārliecību. Tā būs viedokļu apmaiņa, kas nebūt nenozīmē, ka mums apspriedes rezultātā jānonāk pie konsensa.

— Diskusijas dalībnieku sarakstā nav tikai vēsturnieki. Te ir, piemēram, Baltkrievijas Ārējo sakaru bankas direktors, baltkrievu rakstniece, kas turklāt pārstāv opozīciju. Kāds bija jūsu atlases princips?

— Atlases principā galvenais bija — lai būtu dažādība. Piemēram, par baltkrievu rakstnieci Svetlanu Aleksijeviču runājot — mēs tieši lūdzām, lai atbrauc kāds, kas Baltkrievijā pārstāv opozīciju. Mums būs ļoti interesanti dzirdēt, kā tieši radošās inteliģences pārstāve raugās uz Baltkrievijas šīsdienas problēmām.

Galvenais — uzzināt, kā un ko šajās valstīs domā, ko spriež, kā vērtē mūs. Un pateikt šo valstu pārstāvjiem, kā mēs vērtējam viņus. Jo mūsu informācija ar šo cilvēku starpniecību un viņu viedoklis par mums tā vai citādi, ātrāk vai vēlāk nonāks pie viņu valdībām.

 Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors