"Esmu ar mīlestību kalpojis savai tautai, savai zemei un katram no jums"

Labvakar, godātie Latvijas iedzīvotāji!

Ar lielu atbildību un, neslēpšu, arī uztraukumu šodien esmu nācis pie jums, lai atskatītos uz saviem prezidenta amatā pavadītajiem gadiem un kopā ar jums atcerētos, kādi mēs esam bijuši šajos gados un pavērtētu to caur manis teikto.

Un būtu gandarīts, ja to izdarītu arī katrs priekš sevis, jo pēdējie desmit gadi Latvijai ir bijuši laimīgi gadi. Tie ir bijuši mierīgi, bagāti gadi, bet tai pašā laikā ļoti radoši un, es teiktu, iedvesmojoši.

Atskatoties uz sešiem gadiem, es varu teikt droši, ka esmu ar prieku, mīlestību, atbildību kalpojis savai tautai, savai zemei un katram no jums. Es šovakar saku jums visiem paldies. Paldies, ka jūs esat darījuši katrs savā labā un reizē arī visas valsts labā. Paldies par to uzticību, par to atbalstu un arī par to kritiku, ko jūs esat izteikuši un kas devusi man iespēju vadīt šos sešus gadus mūsu valsti.

Šis gadsimts mūsu tautai ir neatkarības gadsimts. Gadsimta sākumā mēs ieguvām brīvību, pēc tam to pazaudējām; pēc tam bija gari okupācijas gadi. Un bija dziesmas, bija "Baltijas ceļš", bija iedvesmojoša karogu jūra, un mēs kļuvām atkal brīvi. Bet nākamais gadsimts — un es to varu teikt ar pilnu atbildību, ar to, ko es esmu pārdzīvojis šajos desmit gados, — Latvijai būs atvērtības gadsimts, mūsu valsts drošības gadsimts. Mums būs jāapliecina sava konkurences spēja, mums būs jāmudina jaunieši uz zinātkāri, mācīties kāri, uz jauniešu vēlmi un pārliecību strādāt savai zemei un savai valstij. Mums būs jāaudzina uzņēmēji — sākot no mazajiem, vidējiem, un jādod iespēja šiem uzņēmējiem strādāt tā, lai mūsu valsts kļūtu drošāka, bagātāka un lai mēs katrs kļūtu daudz laimīgāki un, protams, arī vairāk smaidītu.

Šajā vakarā man gribas mazlietiņ izskriet cauri tiem krustpunktiem, caur kuriem mēs esam kopīgi gājuši.

Un pirmām kārtām es domāju, ka nepārspīlēšu, ka visus šos gadus, sevišķi sākot ar 1993.gadu pēc parlamenta ievēlēšanas, parlaments un valdība ir strādājuši un padarījuši milzīgu darbu. Uz vecajām okupācijas un sociālistiskās sistēmas drupām uzcelti pamati, kas apliecina Latvijas valsts neatkarību, Latvijas valsts dzīvotspēju un domāšanu jau modernajās civilizētas pasaules kategorijās. Es uzskatu, ka parlaments un valdība šos gadus ir strādājuši tik produktīvi kā nekad agrāk Latvijas pastāvēšanas laikā. Mēs šajā laikā esam ar prieku atvadījušies no svešas armijas, un tas bija notikums mūsu tautas dzīvē. Tas bija pārbaudījums arī mūsu pārliecībai, mūsu gribai. Mums bija jāpieņem Pilsonības likums, un mēs to izdarījām. Jā, mēs konsultējāmies ar visu tautu, un tauta pateica savu nostāju. Un laiks rāda un rādīs, cik pareizs un tālredzīgs ir bijis šis referenduma lēmums, cik pareizi un tālredzīgi ir bijuši mūsu spriedumi un domas par to, kādai ir jābūt pilsoņu sistēmai, kādam jābūt pilsonim Latvijā.

Mēs esam daudz debatējuši par nāvessodu. Un varbūt bija brīži, kad es paliku viens, viens varbūt ar dažiem padomniekiem un cilvēkiem, kuru dzīves uzskati neļāva nogalināt cilvēku tikai tāpēc, ka viņš ir ļaundaris. Un mēs nevarējām izvēlēties asinsceļu, atriebības ceļu, mēs izvēlējāmies humāno ceļu — sodīt, sodīt bargi un taisnīgi par izdarīto pārkāpumu. Mēs esam nokļuvuši pie Eiropas Savienības sliekšņa. Mēs esam to darījuši ar lielu pārliecību divu iemeslu dēļ. Vispirms — lai sevi mobilizētu, lai maksimāli labi izdarītu tos mājas darbus, kurus mēs bijām iekavējuši ne savas vainas dēļ. Un es ticu, ka šī gada nogalē šis slieksnis tiks pārkāpts. Un tas būs to visu politiķu, to visu cilvēku nopelns, kuri šajos desmit gados ir virzījuši Latviju tuvāk Eiropas Savienībai. Jā, paliek nākotnes jautājums: ko mēs gribam no Eiropas Savienības? Ko Eiropas Savienība dos zemniekam, ko Eiropas Savienība dos rūpniekam, tirgotājam, ko Eiropas Savienība dos mājsaimniecei? Un šis ir jautājums, par ko mums jādebatē sabiedrībā un par ko varbūt būs atkal jāprasa tautai atbilde. Mēs esam iekļuvuši Pasaules tirdzniecības organizācijā, mēs esam uzņemti jau NATO sapratnes lokā kā valsts, kura ar savu drošības politiku kandidē uz NATO dalībvalsts statusu. Un es ticu, ka mēs būsim NATO sastāvā. Es redzu un zinu, ka mūsu drošības politika ir mūsu rokās, mūsu gribā. Bet mūsu drošības politika ir arī Eiropas vienotībā, kurā arī mēs esam mazs stūrakmenītis, maza daļiņa un, kā man teica vēl un vēlreiz Romas pāvests, maza dzintara lāsīte tanī pērļu bagātību krātuvē, ar ko Eiropa tik ļoti lepojas.

Mēs esam veicinājuši un attīstījuši Baltijas valstu sadarbību, un praktiski ir atrisināti daudzi jautājumi, kas nekad nav bijis Baltijas valstu pastāvēšanas vēsturē. Mēs esam lepni par Ziemeļvalstu — Zviedrijas, Somijas, Dānijas, Islandes, Norvēģijas — atbalstu, un es redzu vēl attīstības perspektīvu "pieci plus trīs" — šīs valstis kādreiz būs daudz ciešāk saistītas. Un es gribu teikt, ka nekad šajā gadsimtā nav bijušas tik spožas attiecības starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Latviju. Ja mēs atceramies tos līgumus, ja mēs atceramies Hartu, ja mēs atceramies tās investīcijas un to atbalstu, ko Amerikas Savienotās Valstis ir parādījušas Latvijai, tad varam ar lepnumu atcerēties to ceļu, ko mēs esam nogājuši sešos gados, savstarpēji iepazīstoties — it kā viena — ļoti maza valsts un otra — šobrīd varenākā pasaules valsts.

Ir mainījusies un turpina mainīties ekonomiskā struktūra Latvijā. Un tai ir jāmainās, respektējot vispirmām kārtām mazos un vidējos uzņēmējus.

Un beidzot lauki. Lauki — mūsu prieks un mūsu laime. Brīdī, kad vajag atpūsties un priecāties par mūsu valsti, mēs braucam uz laukiem. Bet diemžēl es nevaru teikt, ka mēs esam laukiem daudz un labi palīdzējuši. Mēs iznīcinājām sociālistisko sistēmu, bet mēs neesam izveidojuši laukos pietiekami labu un attīstību sistēmu, kas ļautu lauku cilvēkiem šobrīd ar prieku skatīties uz nākotni. Un, ja es varētu šovakar aicināt Latvijas valdību un parlamentu, mans pamataicinājums būtu — nevar valsts pastāvēt bez vienmērīgas teritoriālās attīstības; nevar pastāvēt atsevišķas lielpilsētas bez skaistiem un sakoptiem laukiem. Gan tīrumā, gan mājās, gan arī dabā un visa pārējā vidē, kurai mēs tik bieži darām pāri. Es esmu daudz domājis par to, ka mēs izvirzām sev cēlus mērķus, bet ar kādiem līdzekļiem mēs šos mērķus realizējam? Vai mēs spējam morāli un ētiski būt atklāti pret sevi, šos mērķus realizējot? Vai mēs tikai gribam panākt par katru cenu kaut ko, nedomājot, kāda ir mūsu morālā un ētiskā stāja? Un man ir prieks, ka pēdējos gados mēs daudz par to runājam, daudz diskutējam. Un es ticu, ka pienāks laiks Latvijā, kad par katru notikumu atbildēs ne tikai tiešais līdzvaininieks, bet arī cilvēki, kas nes politisku atbildību valstī. Kā es redzu, prezidenta uzdevumu caur savu pieredzi un caur savu nākotnes pieredzi? Manuprāt, galvenais prezidenta uzdevums ir veicināt taisnīgas, atklātas, godprātīgas sabiedrības pastāvēšanu.

Taisnīgas, atklātas, godprātīgas. Tā ir mana pārliecība, un tā ir mana šo sešu gadu pieredze. Es esmu teicis un atkārtošu šovakar, ka katrs pats sev ir prezidents. Un tikai tad Valsts prezidents var ar godu un lepnumu pildīt to misiju, ko viņam tauta ir uzticējusi. Es gribētu, lai nākotnē prezidents varētu daudz aktīvāk veidot sakļautu sabiedrību un ne tikai nacionālos jautājumos. Cik mēs esam sakļauti izglītības jautājumos, nodarbinātības jautājumos? Kā jūtas cilvēki Līvānos un Daugavpilī, un kā jūtas cilvēki šodien Liepājā? Es esmu strādājis daudz pie vēstures apzināšanas, un šeit es nonāku pie viena varbūt sāpīga jautājuma — tie ir mūsu bijušie karavīri. Tie ir karavīri, kas cīnījās gan leģionā, gan sarkanajā armijā un šodien, caur vēstures traģēdiju izgājuši, tomēr nejūt gandarījumu. Un mums šī vēsture līdz mielēm ir jāizpēta, ir jāizsāp, ir jāpasaka taisnība un ir jāpiedod. Ir jāpiedod, bet nav jāaizmirst. Un tā ir mācība, ko es arī pats sev esmu šais gados ieguvis.

Kāds ir mūsu politiskais rokraksts? Vai mūsu politiskais rokraksts atbilst mūsu tautas identitātei? Cik esam spējuši šo identitāti veidot? Un tikai tad, ja mūsu politiskais rokraksts būs atbilstošs mūsu tautas identitātei, tikai pēc tam mazināsies plaisa starp tautu un politiskajām aprindām. Tā ir varbūt mana lielākā vēlēšanās šovakar. Jā, mēs esam daudz sasnieguši, un par to paldies mūsu tautai, jo tā ir stipra. Es esmu mierīgs par nākotni, es esmu mierīgs par savu valsti, es zinu, ka mūsu valstī ir daudz gudru, labu un tālredzīgu cilvēku.

Un, visbeidzot, mēs esam ievēlējuši jaunu prezidenti. Es esmu gandarīts par šo izvēli, un es ticu, ka prezidentam nākotnē varbūt izdosies izdarīt daudz ko tādu, kam es nespēju vēl pieķerties, daudz ko tādu, kam mēs vēl nebijām gatavi. Un es ticu, ka prezidente ar savu intelektuālo pieredzi, ar savu milzīgo bagāžu akadēmiskajās zinātnēs, ar savu attieksmi pret tautas pagātni un beidzot ar savu mīlestību pret tautas kultūru spēs vadīt šo valsti sekmīgi daudzus gadus.

Lai veicas jaunajai prezidentei un lai veicas mums visiem kopā!

Paldies par šiem sešiem laimīgajiem kopīgi pavadītajiem gadiem!

Uzruna Latvijas valsts televīzijā 1999. gada 7.jūlijā