Valsts kontrole

Valsts budžeta revīzijas departaments

Ziņojums

Par Helsinku konvencijas ieviešanu

Ziņojums ir plānotās paralēlās revīzijas rezultāti, kura veikta starptautiska projekta ietvaros par Helsinku konvencijas ievērošanu 8 Baltijas jūras reģiona valstīs.

Ziņojums nosūtīts EUROSAI Vides audita darba grupas koordinatoram - Polijas Augstākajai kontroles palātai ( NIK-Najwyzsza Izba Kontroli )

Revīzijas par pasākumiem un sabiedrisko līdzekļu izlietojumu Helsinku konvencijas par Baltijas jūras reģiona vides aizsardzību tika veiktas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, tās pakļautības un pārraudzības iestādēs, Jūras vides pārvaldē un Liepājas domes privatizējamā sabiedrībā ar ierobežotu atbildību "Liepājas ūdens" laika posmā no 2000.gada 4.septembra līdz 2001.gada 12.aprīlim.

Latvijai no 1862 km garās kopējās robežas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta līnijas garums ir 494 km. Latvijas teritorija ir 64 589 km2, no tiem iekšējie ūdeņi 2 543 km2. Pastāvīgo iedzīvotāju skaits 2000.gadā bija 2 424 150, no tiem 1 671 125 pilsētu iedzīvotāji.

Tabulās, kuras aizpildītas, izmantojot valsts statistikas atskaites pārskata "2 - Ūdens" datus, iekļautie dati raksturo notekūdeņu apjomu 1995.-1999.gadā, kā arī piesārņojuma slodzi (pievienotas ziņojuma tekstam angļu valodā Polijas Republikas Augstākai kontroles institūcijai). Pārskatā netiek pieprasīta informācija par rūpniecības uzņēmumiem ar savām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām un to sadalījumu municipālajos un rūpnieciskajos, tādēļ nevaram sniegt šādu informāciju.

1. Nacionālās likumdošanas

atbilstība Helsinku konvencijai

1.1.Vispārīga informācija

Latvija iesaistījās Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzības konvencijas mērķu īstenošanas darbā 1991.gadā pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, ņemot dalību Baltijas jūras vides aizsardzības kopējās rīcības programmas izstrādē, bet ar 1992.gada martu - arī kā novērotājvalsts. 1994.gada 3.martā Latvijas Republikas Saeima ratificēja 1974.gada un 1992.gada Helsinku konvencijas, pieņemot likumu "Par 1974.gada un 1992.gada Helsinku konvencijām par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību" (spēkā no 1994.gada 10.marta). Par pilntiesīgu konvencijas dalībvalsti Latvija kļuva 1994.gada 27.maijā.

Jau, pirms Latvija kļuva par Helsinku konvencijas dalībvalsti, tika sagatavoti pirmie nepieciešamie normatīvie akti, kas atbilda starptautiskajai vides aizsardzības politikai:

• 1990.gada likums "Par dabas resursu nodokli";

• 1991.gada likums "Par vides aizsardzību";

• 1993.gada likums "Par bīstamajiem atkritumiem";

• 1993.gada likums "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām".

Minētajos likumos jau bija ietverti principi "videi vēlamākā pieeja", "labākā pieejamā tehnoloģija", "piesārņotājs maksā" un "sabiedrības informēšana par vides jautājumiem". Latvijas straujā virzība uz integrāciju Eiropas Savienībā, demokrātijas un tirgus ekonomikas attīstība radīja nepieciešamību grozīt vai papildināt daudzus no pieņemtajiem likumiem. Atbilstīgi ES un Helsinku komisijas rekomendācijām likumā "Par vides aizsardzību" grozījumi izdarīti 1997.gada 22.maijā un 2000.gada 20.jūnijā, likumā "Par dabas resursu nodokli" - 1995.gada 14.septembrī, 1996.gada 19.decembrī un 2000.gada 6.aprīlī.

Latvijas nacionālā vides likumdošana veido vienotu sistēmu, kurā tiek iestrādātas Eiropas Savienības, Helsinku konvencijas un citu Latvijai saistošu starptautisko dokumentu prasības.

1.2. Atbilstība Helsinku konvencijas 6.pantam

Helsinku konvencijas 6.panta nosacījumi ietverti 1997.gada 22.aprīlī pieņemtajos MK noteikumos Nr.155 "Noteikumi par ūdens lietošanas atļaujām" (ar grozījumiem 1998.gada 20.janvārī un 1998.gada 17.novembrī). Noteikumi nosaka emisiju standartus atbilstoši ES un Helsinku konvencijas prasībām, nosaka kārtību, kādā pieprasāma un izsniedzama ūdens lietošanas atļauja, kā arī ūdens lietotāja un atļaujas izsniedzēja tiesības un pienākumi. Atļauja ir obligāta un tā reglamentē iekšējo un jūras ūdeņu lietošanu Latvijas teritorijā. Limitējošo koncentrāciju un pieļaujamo piesārņojuma slodzi nosaka reģionālās vides pārvaldes, ņemot vērā virszemes ūdeņu kvalitātes prasības, kas izstrādātas saskaņā ar Helsinku konvencijas rekomendācijām. Revīzijā konstatēts, ka notekūdeņu apjoms un tajos pieļaujamā piesārņojošo vielu koncentrācija noteikta, vadoties no izsniegtās ūdens lietošanas atļaujas, nepārrēķinot to atbilstoši faktiskajam notekūdeņu apjomam, kas ir ievērojami zemāks. Tāpēc būtiski tiek samazināta atbildība par to, kā notekūdeņu attīrīšanas iekārtas veic piesārņojuma samazināšanu, un iespējamā samaksa atbilstīgi likumam "Par dabas resursu nodokli" par dabas virslimita piesārņojumu.

2. Pasākumi likumdošanas

normu izpildes nodrošināšanai

2.1.Kontroles pasākumi

Vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvo aktu izpildes valsts kontroli un uzraudzību visā Latvijas teritorijā, Baltijas jūras un Rīgas jūras līča teritoriālajos un republikas iekšējos ūdeņos veic Vides valsts inspekcija (VVI), kas izveidota 1993.gada 7.septembrī. VVI darbojas saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, likumu "Par vides aizsardzību" un citiem normatīvajiem aktiem, kā arī ratificētajām starptautiskajām konvencijām vides aizsardzības jomā. VVI strukturāli nav pakļauti reģionālo vides pārvalžu inspektori, tas nenodrošina efektīvu valsts kontroli un uzraudzību vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā. (VVI pārbaudīto uzņēmumu un pārbaužu skaits - 5.lpp.)

2.2. Piesārņojuma no punktveida virszemes avotiem samazināšana

Ūdeņu aizsardzība ir viena no galvenajām prioritātēm Latvijas vides aizsardzības politikā. Ievērojami uzlabots stāvoklis notekūdeņu attīrīšanā. Labākas uzskaites, ūdens taupīšanas un rūpnieciskās ražošanas apjomu samazināšanās dēļ kopējais notekūdeņu daudzums valstī samazinājies. Pabeigtas notekūdeņu attīrīšanas būves Liepājā, Strenčos, Cēsīs un Līgatnē, bet celtniecības darbi norit vairākos desmitos objektu. Bez attīrīšanas novadīto notekūdeņu apjoms 1998.gadā, salīdzinot ar 1990.gadu, samazinājies 3,9 reizes, bet normatīvi attīrīto notekūdeņu apjoms 1999.gadā, salīdzinot ar 1996.gadu, palielinājies par 50 %. Ar katru gadu samazinās piesārņojošo vielu novadīšana dabas ūdeņos. (Notekūdeņu izmaiņas skat. tabulā 5.lpp.)

Attīrīšanas iekārtas, kuras galvenokārt ir būvētas un pārmantotas no bijušajiem Padomju Savienības laikiem, ir nekvalitatīvas un daļēji arī neizmantojamas. Nepieciešama to pārvērtēšana, jo, pēc statistikas datiem, 1999.gada kopējā attīrīšanas iekārtu jauda, salīdzinot ar faktisko noslodzi, vidēji tiek izmantota par 34,6%.

3. Sabiedrisko līdzekļu izlietojums

vides aizsardzībai

Lai nodrošinātu ne tikai Latvijas, bet visu Baltijas jūras areāla valstu iedzīvotāju tiesības dzīvot kvalitatīvā vidē, nepieciešami ieguldījumi vides aizsardzībā. Pašvaldības uzņēmumi, īpaši valsts pārejas periodā uz tirgus ekonomiku, nav finansiāli tik spēcīgi, lai īstenotu vides aizsardzības pasākumus atbilstīgi ES un Helsinku konvencijas prasībām, tāpēc pieaudzis valsts finansiālais atbalsts vides aizsardzības programmām un projektiem. (Investīciju struktūru vides aizsardzībā skat. tabulā 5.lpp.)

Speciālā budžeta līdzekļi, kas iekļauti vides aizsardzības pasākumu finansēšanā, ir dabas resursu nodokļa daļa, kas ieskaitīta vides aizsardzības fondā. Ja dabas resursu nodokļa maksātājs finansē projektus, kuru mērķis ir samazināt vides piesārņošanu, veicot tehnoloģiskus uzlabojumus vai vides aizsardzības pasākumus, tad saņem nodokļa atlaidi par summu, kas nepieciešama šā projekta īstenošanai.

Salīdzinot ar Eiropas Savienību, iekšzemes kopprodukta (IKP) līdzekļi vides aizsardzībai Latvijā 1998.gadā bija 0,64%, bet 1999.gadā 0,74% no gada IKP, kas būtiski atpaliek no ES dalībvalstu vidējā rādītāja - 1,5% no IKP.

ES direktīvu ieviešana vides aizsardzībā atbilstīgi sadaļai "Vides aizsardzība" un Helsinku konvencijas ieteikumiem saistīta ar lieliem izdevumiem gan valsts, gan privātajā sektorā. Paredzams, ka līdz 2015.gadam ES normu ieviešanai būs nepieciešami ap 970 milj. LVL. Ar 2007.gadu stāsies spēkā Integrētā piesārņojuma novēršanas un kontroles direktīva, kuras ieviešanā nepieciešami aptuveni 200 miljoni LVL.

Neskatoties uz ievērojamo līdzekļu deficītu, Latvijai noteikta ikgadēja starptautiskā iemaksa Helsinku komisijai 40 tūkst. LVL ar tendenci palielināties 2005.gadā līdz 51 tūkst. LVL, kas noteikta, neņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu, platību un attiecīgi zemo piesārņojumu, salīdzinot ar citām Helsinku konvencijas dalībvalstīm.

4. Monitorings

Vides monitoringu Latvijā reglamentē 1997.gada 16.decembrī pieņemtie MK ,,Noteikumi par vides valsts monitoringu". Vides monitoringa sistēma ietver četras funkcionāli atšķirīgas sastāvdaļas:

• vides kvalitātes monitorings;

• emisijas monitorings;

• agrās brīdināšanas monitorings;

• vides politikas ieviešanas monitorings.

Organizatoriski monitoringa sistēmu veido:

• vides valsts monitorings;

• nozaru monitorings;

• pašvaldību vides monitorings;

• uzņēmumu vides monitorings;

• brīvprātīgo izpildītāju vides monitorings.

Virszemes kompleksais ūdens monitorings, kas iekļauj hidroloģiskos, hidroķīmiskos un hidrobioloģiskos parametrus, tiek veikts atklātā jūrā, iekšzemes un piekrastes ūdeņos (skat. tabulā 5.lpp.) .

Monitorings tiek veikts, izmantojot standartus un metodikas, kas akceptēti Eiropas valstīs. Ūdens kvalitāti novērtē pēc standartizētiem ilglaicīgiem rādītājiem, no kuriem galvenie: eitrofikācijas pakāpe, bioloģiskais skābekļa patēriņš, ķīmiskais skābekļa patēriņš (standarts LVS ISO-6060/1989), skābekļa saturs ūdenī (standarts LVS EN 1899/2-1995), kopējā slāpekļa un kopējā fosfora saturs (standarti ISO 10048/1991 un ISO 6878/1990).

Latvija, kurai ir 167 km gara sauszemes robeža ar Baltkrieviju un 576 km gara sauszemes robeža ar Lietuvu, saņem pārrobežu piesārņojumu no minētajām valstīm, kas tiek novadīti Baltijas jūrā ar Daugavas, Ventas un Lielupes ūdeņiem (skat. tabulā 5.lpp.) .

Iepazīstoties ar tabulas datiem, redzam, ka ievērojams piesārņojums Baltijas jūrā nonāk kā pārrobežu pārnese no Baltkrievijas un Lietuvas. Nepieciešami efektīvāki Helsinku konvencijas nosacījumi pārrobežu piesārņojuma monitoringa nodrošināšanā un saņemtā piesārņojuma attīrīšanas finansēšanā.

Novērtējot Latvijas piesārņojuma slodzi uz Baltijas jūras areālu, konstatēts:

1. Iekšzemes virsējie ūdeņi:

1.1. lielāko upju ūdens kvalitāte:

• monitorēto upju ūdens atbilst kvalitātes standartiem, izņemot Gaujas upes baseinu;

1.2. mazo upju ūdens kvalitāte:

• 85 % no novērotajām upēm ir apmierinoša ūdens kvalitāte.

2. Rīgas jūras līcī:

• slāpekļa koncentrācija ir būtiski samazinājusies;

• fosfora koncentrācijas pieaugums no 1996.gada nav novērots;

• benthofaunas stāvoklis no 1996.gada vērtējams kā stabils, bet līča zemāko slāņu vide ir sliktā kvalitātē;

• smago metālu koncentrācija uzrāda zemu piesārņojuma līmeni;

• poliaromatisko ogļūdeņražu piesārņojums nav mainījies pēdējo četru gadu laikā.

3. Atklātā jūrā salīdzinājumā ar Rīgas jūras līci:

• zemāks skābekļa daudzums;

• sāļainības samazinājums;

• augstāks silikātu saturs un duļķainums;

• zemāks slāpekli un fosforu saturošo savienojumu saturs.

Secinājumi

1. Latvijas Republikas normatīvajos aktos iekļauti Helsinku konvencijas noteikumi un Helsinku komisijas rekomendācijas.

2. Izveidota struktūra, kas veic normatīvo aktu izpildes valsts kontroli un uzraudzību.

3. Vides aizsardzības finansiālo resursu pārvaldīšanu veic Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Investīciju departaments, pārkāpumi resursu izmantošanā netika konstatēti.

4. Pieļaujamā piesārņojošo vielu koncentrācija notekūdeņos netiek noteikta pēc to faktiskā apjoma.

5. Nepieciešams papildināt valsts statistiskajā pārskatā "2-Ūdens" ietveramo informāciju, lai tā sniegtu pilnīgāku priekšstatu par situāciju ūdens izmantošanā un notekūdeņu attīrīšanas jomā un lai tā būtu lietderīgāka lēmumu pieņemšanā par finansu resursu sadali ūdenssaimniecības sektoram.

6. Vēlama plašāka un vienkāršota sabiedrības informēšana par vides piesārņojuma stāvokli.

Šis ziņojums tika nosūtīts Polijas Republikas Augstākai kontroles institūcijai ( Najwyzsza Izba Kontroli Pologne ) tālākai izmantošanai kopējā galaziņojuma projekta veidošanā.

Iesaistīšanās šādās revīzijās dod iespēju celt revidentu profesionālo kvalifikāciju specifisku - vides aizsardzībai veltītu - pārbaužu turpmākā veikšanā.

Revīzijas ziņojums tika nosūtīts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai zināšanai.

VVI pārbaudīto uzņēmumu un pārbaužu skaits: