Ar gadu gredzenu spēku, mīlestību un sāpēm

30.maijā Rīgas Latviešu biedrības namā notika Vizmas Belševicas jubilejas sarīkojums

Jubilāres kolēģi Juris Kronbergs, Knuts Skujenieks, Imants Auziņš, Zigmunds Skujiņš un skatuves māksliniece Dina Kuple Foto: Andris Kļaviņš

Viņa ir pratusi staigāt pa virvi virs bezdibeņiem bez lietussarga līdzsvara saglabāšanai. Viņa ir melnā avs, kas dara kā grib, ne baltā, kas tā, kā var. Viņa — dzejniece bez epitetiem, nopietnā, dramatiskā un pat traģiskā. Tā pati, kura, paslēpusies aiz apkakles stūra, prot arī sabiedrībai šķelmīgi piemiegt ar aci. Viņa — mūsu Vizma.

Tieši tā un vēl bezgala citādi — ar pietāti, apbrīnu, cieņu un bezgalīgu mīlestību dzejnieci Vizmu Belševicu viņas godos — septiņdesmitajā dzimšanas dienā raksturoja kolēģi, draugi un tuvinieki. Visi, kas bija sapulcējušies Rīgas Latviešu biedrības nama Līgo zālē 30.maija vakarā. Vārdi gan trīsuļoja gaisā un, īsto adresātu neatraduši, mazliet smeldzīgi sagūla ziedos — uz klavieru spīdīgā vāka un apsveicēju rokās. Slimība bija stiprāka par jubilāres vēlmi būt klāt…

Bet būt jau viņa bija. Vismaz tajos savas dzīves gadu gredzenos, ko iezīmēja tie, kam bija uzticēts runāt. Par un ar Vizmu. Jo tā viņu sauca gan kolēģi Imants Auziņš, Jānis Peters, Zigmunds Skujiņš, Knuts Skujenieks un Juris Kronbergs, gan dzīvesbiedrs Zigurds Elsbergs. Kā jau jubilejas reizē pienākas, bija atmiņas — par kopīgiem pirmdienu saietiem Valdemāra ielas dzīvoklī, par studijām, par atļaušanos ko teikt vai darīt konkrētās situācijās, par triumfu un par gariem noliegšanas gadiem. Bija atskats un pārdomas par viņas darbiem. Un bija dzeja — Dinas Kuples un Imanta Skrastiņa lasījumā.

Bija "Kamolā tinēja" un Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām — lietas, kas kļuvušas par Latvijas kultūrkodiem, ko saprot ne tikai savējie. Bija viss, kas viņu lēnām padara par leģendu. Un varbūt tāpēc, ka leģendai ir laika tāluma vējojums klāt, tik ļoti pietrūka viņas pašas — Vizmas — mūsu tautas sirdapziņas, kas, kā teica Knuts Skujenieks, skan lepni un nav tālu no patiesības, bet savā īstākajā būtībā atgādinājuma par mūsu pašu sirdsapziņām, jo katram taču jābūt savai. Ar kaut kripatiņu viņas spēka — gadu desmitus dzīvot ar dzelzs pirkstu pie lūpām, ne tajā iekožot, ne to noskūpstot. Ar kaut lāsi tās sāpes par savu zemi, kuras nedrīkst izraudāt, bet kuras riņķo asiņu vietā, liekot dzīvot un runāt — arī to nepatīkamo un arī savējiem. Ar kaut sīku ziedu tās mīlestības, kas smaržo tik spīvi kā zeme pie madaru saknēm un ir lēna kā priedes augšana…

Liena Pilsētniece, "LV" nozares redaktore