INTERVIJAS. SARUNAS

Ar rudens darbiem Latvijas rītdienai

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — Latvijas Valsts radiofonā vakar, 1. septembrī, raidījumā “Pusdiena”, pl.12.35

— Redziet, valsts pastāvēšanas pamats ir zeme. Valsts pastāvēšanas pamats ir pārtikas ražošana. Cilvēks nekad nevarēs iztikt bez pārtikas. Tāpēc, domājot par mūsu iesaisti citās institūcijās, kas darbojas pāri vienas valsts robežām, par Eiropas Savienību, ANO, Pasaules tirdzniecības organizāciju un citām organizācijām, galvenais un sarežģītākais jautājums ir lauksaimniecības attīstība.

Šodien valdība meklē šo ceļu, cik optimālam jābūt to iedzīvotāju skaitam, kuri nodarbojas ar lauksaimniecību, cik optimālam jābūt lauksaimniecības produkcijas ražošanas apjomam. Pats strīdīgākais šodien ir jautājums, kā tad labāk darīt, lai valstij būtu jāgarantē, cik un kur pārdot vai nopirkt, jebšu valstij jādod iespēja katram pierādīt savu “es”, savu varēšanu, savu drosmi, savu apņēmību un iziet uz šīm tirgus takām, lai varētu savu produkciju realizēt. Es domāju, ka taisnība ir kaut kur vidū. Valdībai joprojām būs jādara viss tas, lai zemnieks varētu gan iesēt, gan arī realizēt ražu. Manuprāt, vienam otram vajadzētu izvairīties no ciniskiem vārdiem, ka katrs pats lai domā un dara, kā grib, un, kas nevar, lai nedara, bet, kas var, tas būs kalnā. Domāju, ka tas būtu pārāk nežēlīgi, jo labākie jau vienmēr varēs.

Bet ir svarīgi, lai arī vidusslānis dzīvotu. Mēs esam piemirsuši vidusslāņa veidošanās problēmu. Es gribētu, sākoties parlamenta rudens darbam, domāt tieši par šiem jautājumiem. Ar kādiem noteikumiem, ar kādiem likumiem mēs palīdzam veidot šo vidusslāni? Šogad, tiekoties ar ļoti daudziem ārvalstu pārstāvjiem, ievēroju, ka viņi ir vienkārši sajūsmā par mūsu Latvijas ārēm, par mūsu mežiem, par mūsu laukiem, par mūsu lauku mājām. Viņiem tas viss liekas kā gluži jauna pasaule, ko viņi apgūst — gan no tūrisma, gan no izzināšanas viedokļa raugoties. Tikai mēs kādreiz diemžēl to negribam saprast un samierināmies ar to, ka kaut kur ir neapsēti milzu lauki, ka kaut kur sabrūk mājas un vēl sliktāk, kaut kur kādā mājā tiek izdarīta pašnāvība. Iepazīstoties ar pēdējo gadu statistiku, mani nevar darīt mierīgu šis lielais pašnāvnieku skaits. Mums ir jārēķinās ar to, ka cilvēku noskaņojums, cilvēku garastāvoklis paliks tomēr valsts varas institūciju atbildīguma lokā. Kam citam tad šīs valsts varas institūcijas darbojas? Uzskatu, ka valdība pilnīgi pareizi dara, atsevišķi izskatot jautājumu par situāciju lauksaimniecībā. Droši vien to pašu darīs arī parlaments.

Ir jādomā arī par zemes nodokli, kas acīmredzot pagājušajā gadā tika noteikts ne sevišķi veiksmīgi. Un atkal es runāju par vidusposmu jeb vidusslāni, jo bagātākie tiks galā. Nabadzīgākie atmetīs ar roku, bet lielākā valsts iedzīvotāju daļa tomēr grib, lai viņiem būtu sava zeme, sava māja, savs īpašums un grib arī godīgi nomaksāt šo nodokli. Tie visi ir tie mūsu rudens darbi, kas stāv mums priekšā.

Bet, kamēr pastāvēs mūsu valsts, lauksaimniecības problēmas ir un vienmēr būs ļoti aktuālas un mūžam neatrisinātas. To es varbūt saku ar tādu nelielu humora piedevu. Jo, cik mūžīga ir Rīga un cik mūžīga ir Latvija, tik mūžīga ir mūsu lauksaimniecība un viss, kas ar to saistās.

— Varbūt šobrīd ir ļoti sarežģīti sajūgt kopā šo lauksaimniecības politiku ar šo reģionālo attīstību?

— Tās ir jāliek kopā. Jo uz šīs lauku zemes veidojas reģioni, tur strādā cilvēki, tur tiek veidotas ēkas, būves, ceļi, lauki un atpūtas vietas. Galu galā, uz šīm zemēm, kas ir vissvarīgākais, dažādos virzienos dodas cilvēki, un mēs nevaram vienaldzīgi noskatīties, kā mēs ātri un neiejūtīgi likvidējam vienā otrā vietā līdzšinējo transportshēmu, kā vienā otrā vietā gribam apvienot pagastus, neraugoties uz to, ka cilvēkam varbūt divdesmit kilometrus būs jāiet kājām, lai tiktu līdz kādai pagastmājai. Cerams, ka uz visiem laikiem ir atlikts jautājums par skolu likvidēšanu. Vispār esmu gandarīts, ka šogad, vismaz es ceru uz ilgu laiku vai pat uz visiem laikiem apklusīs runas par skolu likvidēšanu. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka pašā vārdkopā “likvidēt skolas” ir bezgala daudz nejēdzību iekšā. Mēs varam reformēt, mēs varam pārstrukturēt, mēs varam būvēt jaunas skolas, vecās aizvietojot ar jaunajām, mēs kaut kādā veidā varam mainīt skolu izglītības saturu. Bet mēs nevaram runāt par likvidēšanu. Tas galīgi neiegulstas prātā. Paldies Dievam, daudzi cilvēki Latvijā to ir sapratuši. To es saprotu arī no tām atsauksmēm, ko saņemu. Lauku dzīves kopējā ainava mums ir jāveido pašiem — ieskaitot gan zemnieka sētu, gan skolu. Jo daudzos pagastos un nelielās apdzīvotās vietās skola ir tas kultūras centrs, kas dod pienācīgu pretsparu alkoholismam un citām negatīvām dzīves parādībām, par ko mums arī jārunā daudz atklātāk.

— Varbūt šeit nepieciešamas kaut kādas valsts regulējošas sviras, ar ko jārēķinās pašvaldībām?

— Ir jau likums, ir pašvaldību likums, ir katram savs ģimenes likums, katram savs sabiedrības šūniņas likums. Un ir arī katra cilvēka personīgās dzīves uzskatu likumi. Domāju, ka tas viss kopā arī sastāda to lielo procesu, kurā ir arī zināms pašregulēšanās mehānisms un arī šie vardarbīgie mehānismi, kā policija un citas iestādes, pie kā diemžēl ir jāķeras klāt tādos brīžos, kad ar šiem labajiem darbiem vairs nevar tikt galā.

— No visa, kā jūs sākumā minējāt, tad arī veidojas šis Latvijas tēls. Par to pēdējā laikā diezgan daudz diskutē. Kā jūs kā Valsts prezidents esat iekļāvies šajā procesā? Kurai institūcijai būtu jāgādā par Latvijas tēlu?

— Ziniet, katrs no mums veido Latvijas tēlu. Katrs. Es vienmēr, vismaz darot savu darbu, atceros, ka es pārstāvu Latviju, ka es runāju par Latviju, ka es domāju par Latviju un ka pēc manis arī spriež par Latviju. Tāpat kā pēc jums un ikvienu Latvijā dzīvojošo, kas ir atbildīgs par šo procesu. Nedomāju, ka atkal ir vajadzīga kaut kāda milzīga institūcija ar tūkstošiem ierēdņu, īpašu tehniku, avīzēm un žurnāliem. Tas viss process norisinās. Ir vajadzīga koordinējoša iestāde — varbūt Ārlietu ministrijas sastāvā, varbūt ārpus tās —, kas spētu parādīt kaut kādus metus uzvedības kodeksam katram cilvēkam. Tas varētu būt uzrakstīts uz vienas lapiņas, bet viss pārējais darbs sastāv no daudz lielākiem apjomiem. Mēs visi kopumā par maz pievēršam uzmanību tam, kādi mēs izskatāmies, kā mūs vērtē. Mēs nedrīkstam būt tādi sevi nonievājoši — ak, mums ir vienalga, ko par mums domā Eiropā un citās valstīs. Ka tik mums ir savs mugurkauls, bet pārējais vairs nav svarīgs.

Mēs vairs nevaram dzīvot noslēgtā traukā, noslēgtā teritorijā, kur mēs esam visiem vienaldzīgi. Ja mēs visiem būsim vienaldzīgi, tad tomēr kādam var tas izrādīties nepavisam ne vienalga. Un mēs atkal nokļūsim tur, kur jau kādreiz esam bijuši. Un tāpēc es tomēr aicinu ne tikai administratīvās iestādes — ne tikai Ārlietu ministriju, Kultūras ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju — rūpēties par Latvijas tēlu, bet rūpēsimies katrs par savu tēlu.

— Pēc Madrides samita jūs teicāt, ka centīsities panākt lielāku līdzekļu piešķiršanu Aizsardzības ministrijai. Tajā pašā laikā jūs aicinājāt ministriju aktīvāk strādāt, lai iekļautos NATO. Kā šobrīd ar saviem līdzekļiem Latvijas Aizsardzības ministrija vispār to var izdarīt?

— Smags jautājums. Bet nav bezizejas situācijas. Pagājušajā nedēļā notika Nacionālās drošības padomes sēde, kurā piedalās visas valsts augstākās atbildīgās amatpersonas. Bija ļoti vētrainas diskusijas. Jo naudas nav vai tās ir tik, cik ir. Nauda ir sadalīta. Dot naudu armijai daudziem liekas nedz populāri, nedz arī nepieciešami. Jo visi mēs zemapziņā apzināmies, ka neviens netaisās mums rīt vai parīt uzbrukt, mūs apēst, vai ko tamlīdzīgu darīt. Un tāpēc nonākt pie secinājuma, ka jādod nauda armijas uzturēšanai, politiķiem ir ļoti grūti. Tas ir viens. Otrkārt, šis budžets 1997. gadam un 1998. gadam ir jau sadalīts, izplānots un iecerēts. Treškārt, katram liekas, ka krekls vai barība, ikdienas prieki vai bēdas ir tas tuvākais un nepieciešamākais. Bet, manuprāt, ir jādomā, kas notiks pēc gadiem desmit vai divdesmit. Ir jādomā arī par stihiskām nelaimēm, kas mūs var piemeklēt. Jādomā, kā mums rūdīt un veidot savu jaunatni. Ar tādu skatījumu, ka agri vai vēlu mums būs jāaizstāv šī zeme. Es nekādā gadījumā neesmu tāds pacifists, lai domātu, ka mēs tagad esam iegājuši tūkstoš gadu miera ostā un ka nekad vairs nebūs pasaulē kara. To nevar apgalvot visdrosmīgākie miera piekritēji. Es arī nedomāju, ka vistuvākajā laikā vai tuvākajos gados ir gaidāmi kādi kari. Bet es domāju, ka katrai zemei ir jābūt savai stājai un arī savai spēka izpausmei. Jo pasaulē joprojām daudzi jautājumi tiek risināti no spēka pozīcijām. Un, ja mēs esam apņēmības pilni iestāties NATO — un par to valdošajiem politiskajiem spēkiem ir jāuzņemas pilna atbildība —, mums ir jādod aizsardzībai tas minimums, kas ir nepieciešams. Ja mēs gribam pateikt, ka nevēlamies iestāties tajās vai citās organizācijās, mēs varam izvēlēties citu ceļu. Līdzekļi aizsardzībai ir tā rūgtā nepieciešamība, kas ir jādabū un jāpanāk. Tāda būs mana nostāja, un es arī turpināšu šajos jautājumos konsultācijas gan ar politiskajiem spēkiem, gan ar valdību. Domāju, ka tuvākajos mēnešos man būs tikšanās ar ASV prezidentu par šiem jautājumiem — par kopējo drošības sistēmu, kurā arī tiks izvirzīti tie mērķi un pasākumi, kas Latvijai būtu jāveic, lai ieietu šajā drošības politikā ar daudz lielāku garantiju nekā līdz šim.

— Kāds ir šonedēļ paredzētās Viļņas tikšanās mērķis?

— Pateicoties lietuviešu politiķu aktivitātēm, Viļņas tikšanās mērķis būs ļoti pozitīvs. Runa būs par savstarpējo sapratni, savstarpējo izlīgumu, nākotnes skatījumu, ļoti tieši sadarbojoties mūsu reģiona valstīm. Tā ir sanāksme, kas jau iet pāri Baltijas reģiona robežām. Tā ir sanāksme, kurā piedalīsies desmit prezidenti un arī Krievijas valdības galva. Varbūt šīs tikšanās laikā Viļņā būs pirmā Latvijas Valsts prezidenta un Krievijas premjerministra jeb kabineta vadītāja tikšanās, kurā mēs runāsim par Krievijas un Latvijas attiecību attīstības metiem jau tuvākajā perspektīvā. Sākot ar līgumu par robežām un beidzot ar ekonomisko un politisko sadarbību.

— Nākamnedēļ aprit 120 gadu, kopš dzimis Kārlis Ulmanis.

— Kā vienmēr, jūs jaukāko jautājumu atstājat uz beigām. Man tas patiešām ir liels gandarījums. Es gribētu sveikt visus Latvijas iedzīvotājus šajā Kārļa Ulmaņa nedēļā. Jo 4. septembrī viņam aprit 120 gadu. Neraugoties uz kādu atsevišķu cilvēku simpātijām vai antipātijām vai uz kādu atsevišķu zinātnisku viedokli, viņš patiešām ir bijis viens liels vīrs pie Latvijas politikas debesīm, pie Latvijas lauksaimniecības debesīm. Pie Latvijas, ja var tā teikt, tīri cilvēciskajām debesīm. Jo šis cilvēks visu savu mūžu ir atdevis Latvijas idejai, Latvijas pastāvēšanai. Un visu, kas bijis viņa spēkos līdz viņa 65 gadu vecumam, viņš ir darījis ar nesavtīgu atdevi. Astoņas reizes būdams Ministru prezidents, būdams aizsardzības ministrs, būdams zemkopības ministrs, būdams ārlietu ministrs, būdams cilvēks, kas viens no pirmajiem jau 1917. gadā izvirzīja ideju par Latvijas valsts nodibināšanu. Šī ideja ir piepildījusies. Un mums ir jābūt gan godīgiem un arī pateicīgiem attieksmē pret šo cilvēku, gan arī jāizjūt milzīga atbildība, lai šos mērķus, ideālus un pūles, ko šis cilvēks savulaik veltīja Latvijas labā, mēs nepazaudētu. Vēl vairāk — lai mēs to visu vairotu un stiprinātu.

Mēs esam nolēmuši Bērzes kapsētā uzlikt nelielu pieminekli, kur Kārlis Ulmanis pirms aizbraukšanas uz Krieviju sacīja: “Ja ar mani kas notiks, es gribētu atgriezties šeit.” Kaut arī zūd visas ilūzijas par Kārļa Ulmaņa pīšļu atgriešanos Latvijā, tomēr turpināšu domāt un uzklausīt visus cilvēkus, kas šajā ziņā kaut cik varētu palīdzēt.

Šodien ar skolu sākām šo sarunu. Ar skolu gribētu arī to beigt. Jo mēs šajā svētdienā atklāsim atjaunoto vitrāžu Bērzes skolā, kur mācījās Kārlis Ulmanis. Tur bija arī viena no viņa pēdējām uzrunas vietām, pirms viņš devās savā lielajā dzīves trimdā.

Domāju, ka tas viss ir jaunatnei. Vienības velobraucienā, kas startēja no Rīgas pils, es redzēju ļoti maz cilvēku manos gados. Bet redzēju ļoti daudz jauniešu. Par to man bija lielākais prieks. Jo katrs jaunietis, kas uzkāpa uz velosipēda šajā rītā ar Kārļa Ulmaņa vārdu mutē un domās, ir daudzu tūkstošu cilvēku pagātnes vērts. Jo šie jaunieši veidos mūsu nākotni. Un arī šie Kārlim Ulmanim veltītie pasākumi daudzos gadījumos ir orientēti uz to. Es aicinātu jauniešus padomāt par to, kas ir bijis Kārlis Ulmanis. Padomāt arī par daudziem citiem Latvijas politiķiem. Padomāt par saviem tuvākajiem cilvēkiem, kas ir darījuši un arvien vēl kaut ko dara Latvijas vārdā un Latvijas nākotnes labā.

— Līdz ar to kaut kādā mērā atdzimtu patriotisms un konsolidācija?

— Latvieši vienmēr ir bijuši kārtīgi patrioti. Bet jābūt arī gudram un atbildīgam patriotismam. Tad tas arī būs mūžīgs.

Izklāstā pēc raidījuma “Pusdiena” Valsts radio žurnālistam Zigurdam Ķeizaram

Valsts prezidents Guntis Ulmanis vakar, 1.septembrī, jaunās Pļavnieku ģimnāzijas 7.klases solā
Foto: Arnis Blumbergs, “LV”