55 gadi kara ēnā

Vakar, 1.septembrī, visa cilvēce atcerējās — 1939.gada 1.septembrī sākās Otrais pasaules karš

Šajā dienā hitleriskās Vācijas karaspēks, izmantojot par ieganstu sava specdienesta inscenēto provokāciju — it kā poļu patriotu veikto uzbrukumu vācu raidstacijai Glivicē — iebruka Polijā. Sākās pats plašākais karš cilvēces vēsturē, kas ilga līdz 1945. gadam, prasot vairāk nekā simt miljonu kritušo un ievainoto, sagādājot vairāk nekā 140 miljardus dolāru materiālo zaudējumu. Karastāvoklis Otrā pasaules kara laikā bija izsludināts vairāk nekā 70 valstīs, un dažādu valstu armijās bija mobilizēti vairāk nekā 110 miljoni cilvēku.

Baismīga Otrā pasaules kara savdabība bija lielais upuru skaits starp civiliedzīvotājiem. Vēl nevienā karā cilvēces vēsturē nebija lietoti tik plaši un masveidīgi nāves ieroči un iznīcināšanas metodes: masveidīgas pilsētu un citu apdzīvotu vietu bombardēšanas, asiņainas represijas un civiliedzīvotāju iznīcināšana okupētajās teritorijās, un visbeidzot — atombumbu nomešana uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki.

Taču vēl nekad agrāk pasaules karu vēsturē nebija pieredzēts arī tik nežēlīgs karojošo valstu terors pret pašu zemes iedzīvotājiem. Savdabīgas līderes šajā nežēlības parādē bija Padomju Savienība un hitleriskā Vācija.

Ir zināms, ka divu grandiozo armiju — Sarkanās armijas un Vērmahta — savstarpējā cīņā vien dzīvā spēka zaudējumi padomju pusei bija vairākkārt lielāki. Sarkanie komisāri mēdza dzīt vāji apbruņotus un slikti apmācītus karavīrus bezjēdzīgos uzbrukumos, nerēķinoties, cik būs kritušo. Ilgus gadus Padomju Savienībā minēja 20 miljonus bojāgājušo. Patiesais upuru skaits nav zināms joprojām, un laikam gan to arī nav iespējams noteikt. Jo runa jau nav tikai par kritušajiem, ievainotajiem vai sakropļotajiem karavīriem, tikai par bombardēšanās bojāgājušajiem civiliedzīvotājiem. Kara laikā Padomju Savienībā turpinājās un pat pieņēmās spēkā staļiniskās represijas. Tūkstošiem vācu gūstā bijušo sarkanarmiešu vēlāk iznīcināja īpašas represiju institūcijas “Nāvi spiegiem” slepkavību profesionāļi vai nomērdēja “Gulaga arhipelāgā”.

Padomju propaganda divām pēckara paaudzēm centās iepotēt pārliecību, ka Ļeņingradas blokādes pārciešana bijis izcils padomju cilvēku patriotisma un varonības paraugs. Taču tika noklusēta baisā patiesība, ka pat Ļeņingradas blokādi staļiniskais režīms izmantoja, lai izrēķinātos ar veco krievu inteliģenci bijušajā Sanktpēterburgā — ļeņingradiešiem, kas kara laikā bija evakuēti uz PSRS vidieni, vēlāk neļāva atgriezties dzimtajā pilsētā, bet viņu dzīvokļos tika iemitināti migranti no citiem valsts reģioniem.

PSRS propagandā ilgu laiku tika kultivēts mīts, ka Padomju Savienība Otrajā pasaules karā iestājās tikai 1941. gada 22. jūnijā, kad tai uzbruka Vācija. Taču patiesībā PSRS jau gandrīz no paša Otrā pasaules kara sākuma bija viena no divām visaktīvākajām agresorvalstīm. Realizējot 1939. gada 23. augustā noslēgtā Molotova—Ribentropa pakta slepenā pielikuma punktus, Padomju Savienība jau 1939. gada 17. septembrī — brīdī, kad Polija bija maksimāli noasiņojusi vācu armijas tehniskā un taktiskā pārākuma priekšā, iebruka Polijā no austrumiem, lai, dodot Polijai pēdējo nāvējošo triecienu, satiktos ar Vērmahta daļām precīzi pie Molotova—Ribentropa paktā paredzētās līnijas.

Bet 1939. gada novembrī Sarkanā armija uzbruka mazajai Somijai, kas bija atteikusies parakstīt PSRS “piedāvāto” savstarpējās palīdzības līgumu — analoģisku līgumiem, kas Padomju Savienībai ļāva iznīcināt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību.

Otrā pasaules kara pirmajos mēnešos un gados jo uzskatāmi parādījās tā impēriskā būtība — sarkanais un brūnais fašisms no Austrumiem un Rietumiem sagrāba vienu neatkarīgu valsti pēc otras, īstenojot savstarpējo vienošanos par Eiropas sadalīšanu un ietekmi pasaulē. Zīmīgi, ka dienā, kad padomju tanki vēlās pāri Latvijas robežai, hitleriešu karavīri iemaršēja Parīzē.

Absolūtos skaitļos vērtējot, mūsu zemes un tautas zaudējumi Otrajā pasaules karā kādam pasaulē varbūt neliekas īpaši lieli — Osvencimas koncentrācijas nometnē vien tika iznīcināts vairāk cilvēku nekā viss Latvijas iedzīvotāju skaits. Taču proporcionāli Latvija Otrajā pasaules karā nesa vienus no vislielākajiem upuriem. Relatīvi īsā laikā — piecos gados - mūsu valsts pārcieta trīs — padomju, vācu un atkal padomju — okupācijas, un ikviena nāca ar masveida represijām. Desmitiem tūkstošu latviešu vīru tika mobilizēti vācu armijas divās latviešu leģiona divīzijās vai Sarkanās armijas latviešu korpusā, un bieži tikai nejaušība izšķīra, kurai no divām karojošajām lielvarām bija spiests kalpot latvietis. Nereti latvietis ar svešas varas ieroci bija spiests šaut uz latvieti.

1944. gadā, tuvojoties jaunai padomju okupācijai, pārsimts tūkstošu mūsu tautasbrāļu devās bēgļu gaitās uz Rietumiem, un joprojām gandrīz katrs desmitais latvietis dzīvo ārpus savas tēvzemes — Rietumu vai Austrumu trimdā.

Hitleriskais fašisms kapitulēja 1945. gada 8. maijā, un galvenie kara izraisīšanas vaininieki tika tiesāti Nirnbergas tribunālā. Atbrīvotās Eiropas valstis, pateicoties Māršala plānam un savām senajām demokrātijas tradīcijām, samērā drīz atspirga no kara postījumiem un sāka vairot savu labklājību.

Lielajā Austrumu kaimiņvalstī par kara noziedznieku tiesāšanu nav pat domāts, un Komunistiskā partija ir visnotaļ aktīva.

Mūsu zemē, tāpat Igaunijā un Lietuvā, okupācija turpinājās. Padomju armijas klātbūtnē regulāri tika rīkotas vēlēšanas ar jau iepriekš zināmiem rezultātiem. Ciniski mīdot kājām cilvēka tiesības un tautu pašnoteikšanās principus, okupācijas vara izsekoja un terorizēja latviešus viņu pašu zemē. Atkal desmitiem tūkstošu mūsu tautasbrāļu tika deportēti un fiziski iznīcināti. Bet savā zemē palikušie tika padarīti par otršķirīgiem cilvēkiem. Darba vietā, iestādēs, veikalos, visdažādākajās darba un sadzīves situācijās latviešiem bija jārunā okupantu valodā, iebraucēji baudīja aizvien jaunas priekšrocības atšķirībā no šīs zemes pamatiedzīvotājiem. Latvijas tautas saimniecības organiskā struktūra tika sagrauta, izvēršot mūsu zemē ekonomiski nepamatotu industrializāciju. Neraugoties uz darbaspēka deficītu, Latvijā atkal un atkal tika būvētas jaunas fabrikas, un līdz ar tām mūsu zemi pārplūdināja labākas dzīves meklējumos šurp atceļojušu cittautiešu tūkstoši. Veidojās problēmas, ko tagad un vēl ilgi vajadzēs risināt mūsu suverēnajai valstij.

Latvijas okupācija turpinājās vēl gandrīz pusgadsimtu — pat vēl pēc Berlīnes mūra krišanas un padomju ļaunuma impērijas sabrukuma mūsu zemē atradās bijušās PSRS karaspēks. Pēdējais bijušās PSRS armijas karavīrs suverēno Latvijas Republiku saskaņā ar starpvalstu līgumu atstāja 1994. gada 31. augustā. Pirms trim gadiem arī mūsu valstī bija beidzies Otrais pasaules karš, bija izvesta okupācijas armija.

Pats postošākais karš cilvēces vēsturē.

Latvija tā ēnā dzīvoja 55 gadus.

“LV” informācija