Paradīzes stūrītis — tepat, Kalauzu dzirnavās

Veidojot lauku

tūrisma biznesu

“Lauku ceļotāja” reklāmas prospektā ciemiņus gaidošo namu un namiņu rindā redzamas arī Kalauzu dzirnavas Cēsu rajonā. Priekšplānā — rāms un glezns dīķis, tālāk neliela, moderna māja. Ja šo sentimentālo bildi iedzīvināsim realitātē, tad pirmo plašā mauriņa malā satiksim baltu zostēviņu Pēteri, kurš skaļi un satraukti ziņos par svešinieku klātbūtni.

— Tas mūsu lielākais sargs, — pēc sasveicināšanās teiks mājas saimnieks Imants Priedītis. Stalts, sirms, elegants kungs, varētu teikt, labākajos gados. Jau pēc pirmajiem soļiem jūtams, ka Kalauzu dzirnavas nav ikdienišķa vieta. Ne tikai tāpēc, ka dabas māte nelielajam līdzenumam apkārt uzcēlusi pakalnu loku, ko vismaz no divām debespusēm vēl apveltījusi ar dižegļu rotu, bet gar vienu malu veldzei palaidusi Vaives upītes šalcošos ūdeņus; nedz ārpasaules trokšņi, nedz putekļi te nenonāk. Īpatns kas cits: Kalauzu mājās ar spēkratu pie durvīm piebraukt nevienam nav ļauts. Tas jāatstāj pie ieejas pagalmā, blakus necilai saimniecības ēkai, bet tālāk pa flīžu taciņu mierā un klusumā — uz māju. Tā ir viena no Kalauzu burvībām, bet par pārējām — pēcāk.

Godīgi sakot, no senajām Kalauzu dzirnavām, kas bijušas viena no četrām graudu maltuvēm šajā apkaimē un pie šīs upītes, palikuši tikai pamati, uz kuriem uzcelta trīsstāvu māja. Vēl par piemiņu no malšanas laikiem — galdiņš no dzirnakmeņa dīķa malā.

Dzirnavas bija celtas ap pagājušā gadsimta vidu. Tām bijis tikai viens gaņģis, kas devis rupjo malumu. No rezerves dīķa ar slūžu palīdzību ūdens nokļuvis darba dīķī, kas tagad atjaunots un grezno pagalmu, un tālāk — atkal caur slūžām — uz māju, uz dzirnavu ratiem... Septiņdesmito gadu beigās nekā no bijušās rosības vairs nebija. Izdangātais ceļš aizaudzis krūmiem, un mežs jau ienācis sētsvidū. Pussagruvušajā mājā vientulībā mita Imanta tāltāla radiniece vecīte Bertiņa, kura pati gandrīz vairs nespēja staigāt. Un tā nu notika, kā šodien teiktu, darījums — Imants no Bertiņas nopirka dzirnavas un sagādāja viņai dzīvoklīti tuvējā ciematā Rīdzenē, kur viņai netrūka ne ūdens, ne siltuma. Imanta iecere bija vienkārša — dzirnavas izremontēt un ierīkot šeit vasaras mītni. Nekas tik vienkārši neiznāca. Kad gribēja uzlikt jumtu, izrādījās — spāres sapuvušas. Nu vajadzēja nomainīt spāres, bet — latas un sijas arī beigtas. Kad nojauca pārsedzes, sagāzās arī vecie dzirnavu mūri. Tā sākās mājas celtniecības darbi sešpadsmit gadu garumā. Kalauzas paņēma it visas brīvās stundas, arī ietaupījumus. Imants, kā jau studējis celtnieks (gadu desmitiem dažādos būvniecības priekšnieku amatos sabijis), ik darbu pieprata un viens pats veica lepnā vienatnē. Pat spāres uzstīvēja trīs stāvu augstumā. Vienīgais izņēmums bijis sienu mūrēšana, kur pāris vīri atnākuši palīgā ķieģeļus padot. Tos sūros laikus vēl tagad atgādina Imanta sastrādātās, samocītās rokas, un šīs zīmes neizdzēstu nedz smalkākie krēmi, nedz masāžas. Viesistabā goda vietā glabājas fotoalbums, kurā melnbalta hronika rāda, kā ceļš veidots, kā krūmu biežņas vietā atkal dīķis tapis, kā māja pa centimetriem vien augstumā cēlusies. Cik šodien svētīga izrādījusies sīkstā stūrgalvība, ar kuru Imants pastāvēja uz tik lielas mājas celtniecību, kas tajos laikos nebija atļauta! Viņa arguments bijis vienkāršs — kā uz tik lieliem bijušajiem pamatiem lai uzceļ mazāku māju?!

— Visu mūžu biju būvējis kaut ko citiem. Arī vairākas skolas — Siguldā un Murjāņos, un citur, un domāju — nu reiz kaut kas jāuzceļ sev pašam. Cēlos četros no rīta, līdz septiņiem būvēju, pēc tam — uz darbu. Kā mājās — atkal līdz tumsai pa jaunceltni. Es vispār nezināju, ko nozīmē brīvdienas... — atceras Imants. — Bet nodarbošanās maiņa jau arī ir tā labākā atpūta. Ja cilvēks nestrādā, tad viņš ir pagalam.

Tagad pļaviņas malā kalna pakājē paceļas moderna trīsstāvu māja. Pirmajā — plaša virtuve un viesistaba. Imants saka:

— Saimes istaba. Saimes istabai jābūt katrā kārtīgā lauku mājā. Bet mājai noteikti jābūt ar lieliem logiem, lai gaisma nāk iekšā.

Tā ir nākamā cilvēku radītā burvība Kalauzās. Mūsdienīgais kopā ar senatnīgu mājas un mājīguma izpratni. Pagrabā — īsta latviešu pirts, no kuras versmes var ieskriet tieši allaž vēsajā upītē. Pirts priekškambarī noslēpumaina vakarēšanas istaba ar kamīnu un strūklaku. Arī tas viss paša izdomāts un paša rokām taisīts. Otrajā stāvā — viesu guļamistabas un neliela viesistaba. Arī trešajā tāpat. Tur dzīvo pati ģimene. Tā radīta iespēja gan viesiem, gan saimniekiem justies brīvi un citam citu netraucēt. Kas vēl? Protams, pirmšķirīgas labierīcības. Otrajā stāvā pa koka balkonu, kuru rotā ziedu apmale, var apiet vai visai mājai apkārt un izbaudīt ainavas burvīgumu. To netraucē ne malkas šķūnīši, ne kādas citas saimnieciskas būves, kas sētai parasti uzspiež nevīžības zīmogu. Šķūnītis un saimniecības ēkas ir arī Kalauzās, taču Imants gluži vienkārši tos novietojis mazliet nomaļus un aizslēpis aiz kokiem.

Pirms gadiem desmit Imants Priedītis atrada īsto Kalauzu saimnieci — Rutu. Jaunu, skaistu, spriganu un — strādīgu. Bez tā jau Kalauzās nevar. Varbūt, ka nevar vispār Imantam līdzās būt. Ruta arī redzama melnbaltajās bildēs velkam rokas arklu, stiepjam akmeņus... Šī māja tapusi arī ar viņas rokām.

— Kamēr es darbā, Ruta līmēja saimes istabā parketu. Atbraucu mājās, novērtēju veikumu, — stāsta Imants.

Tad vēl nebija domu par tūrisma biznesu. Uz skaisto māju gan brauca daudz ciemiņu — draugi un draugu draugi, arī poļi un vācieši, jo kur gan vēl labāk atpūsties kā Kalauzās! Taču deviņdesmito gadu sākumā Cēsu dzelzsbetona rūpnīcai, kuras direktors bija Imants Priedītis, pienāca grūtas dienas, jo produkcijai vairs nebija līdzšinējā pieprasījuma. Viņš saprata, ka Cēsīs vairs nav pieprasījuma arī pēc viņa gadagājuma speciālistiem. Nu bija reize palauzīt galvu — ko darīt tālāk? Ja nu reiz Kalauzās visiem tik ļoti patīk, kāpēc to neizmantot?

Kad 1992. gadā veidojās asociācija “Lauku ceļotājs”, Imants Priedītis bija tās šūpuļa darinātāju vidū. No tā laika arī ir asociācijas padomes loceklis un pārzina lauku tūrisma attīstību Latvijā.

— Es uzskatu, ka situācija pašlaik jūtami uzlabojas. Cilvēki sāk labāk dzīvot. Ir divas kategorijas: vieni nestrādā, sēž un vaid, un viņiem arī nekā nav. Bet tie, kas dara, tomēr pamazām iet uz augšu. Čīkst, bet iet uz priekšu. Kaut gan valdībai būtu vairāk jārūpējas, lai tūristiem maksimāli atvieglotu noteikumus iebraukšanai Latvijā. Arī prāmju satiksme būtu jāpaplašina. Piemēram, beļģi baidās ar mašīnām šķērsot Poliju. Viņi brauc uz Ķīli, no turienes ar prāmi — uz Klaipēdu un pēc tam ar mašīnu pie mums. Kāpēc nav izdarīts tā, lai tūristi pie mums var atbraukt taisnā ceļā?

Bet par lauksaimniecību... Tas ir smagi. Neatliekami jādomā par to, lai lauksaimnieki savu produkciju varētu normāli realizēt un par normālām cenām. Pavisam citādi vajadzētu izturēties arī pret ārzemju pārtikas produktu ievešanu. Lai ved, bet uzlikt vajadzētu kārtīgu muitu. Toties lauksaimniecības tehniku pārdot lētāk, lai zemnieks var atsperties. Mēs arī turējām vairākas govis, neatmaksājās. Vairāk darba nekā labuma. Vairs neturam. Graudus gan audzējam. Man ir desmit hektāru zemes, tā jāizmanto. Nekad neesmu sapratis, kā lauciniekam sirdsapziņa ļauj savu zemi aizlaist usnēs un krūmos. Mežs un lauki ir jākopj, lai cik grūti. Tālab arī sēju labību, kaut gan beigās iznāk tik tas strādāšanas un rūpju prieks, bet no naudas — gandrīz nulle. Zeme ir svēta, un mežs ir svēts, es tā to saprotu.

Lūk, atkal viena burvība, kas staro Kalauzās. Bet pāri gludajam mauriņam lido ušņu pūka. No tālienes. No citiem laukiem.

Pagājušajā gadā Kalauzu dzirnavām “cauri gājuši” vairāk nekā astoņsimt cilvēku. Tas nebūt nenozīmē, ka visi šeit mitinājušies un atstājuši kādu naudiņu. Lielākā daļa ciemiņu ieradušies tāpat vien paskatīties, kā tajās izslavētajās mājās izskatās. Citi brauc mācīties, kā tūrisma industrijā saimniekot. Individuāli un arī — organizēti. Piemēram, no Smiltenes tehnikuma.Visi laipni tiek uzņemti. Gandrīz neesot tādas dienas, ka Kalauzās neiegriežoties kāds cilvēks “no malas”. Tūristi galvenokārt ierodoties ar “Lauku ceļotāja” starpniecību. Bijuši no visām Eiropas valstīm, izņemot grieķus un rumāņus. Kalauzu saimnieki rīko arī kāzu un citas svinības. Bet Jāņos — dzirnavās parasti plaši svētki. Šogad līgoja 70 cilvēku, tostarp igauņi un lietuvieši, bet pērn Jāņu nakti baudījuši angļi, franči, šveicieši. Rutas un Imanta viesu vidū bijis ne mazums ievērojamu un sabiedrībā pazīstamu cilvēku.

Ko ar šādu biznesu var nopelnīt? Ķērēju un grābēju izpratnē neko dižu. Kā sapratu, iznāk tūkstotis vai mazliet vairāk tīrās peļņas gadā. Sava likumīgā artava tiek atskaitīta “Lauku ceļotājam” par starpniecību. Ar Rutu un Imantu vienojamies, ka pareizi būs uzskatīt, ka šī ir darbavieta ar smagu darbu un diezgan normālu algu. Katrā ziņā, ne 10 hektāru kviešu un miežu, ne gotiņas tādu iztikšanu nedotu. Pavasarī Ruta un Imants izbrīvējuši pāris nedēļu un izceļojušies pa Angliju un Spāniju, dzīvojuši labā viesnīcā, varējuši atļauties īrēt mašīnu. Fotogrāfijas rāda divus brīvus, elegantus, priecīgus ceļotājus, kā mēs mēdzam teikt — īstus “baltos cilvēkus”. Kas to varētu iedomāties pirms kādiem astoņiem vai desmit gadiem?...

Ko šis darbs prasa no darītāja? Šķiet, pietiek iedomāties, ko nozīmē, ja tavā mājā gadā apgrozās astoņi simti svešu vai pussvešu cilvēku. Mielastus sešdesmit septiņdesmit cilvēkiem gatavo Ruta divatā ar savu māti. Visu saklāj, visu novāc. Un atkal brokastis uzklāj. Viss ir sakopts, māja spīd un laistās. Dažunakt nākas iztikt pilnīgi bez gulēšanas. Bet Rutai ir viegls solis un ašas rokas. Un profesionālas pavāres izglītība. Šķiet, viņa aiz pārguruma varētu krist no kājām, bet tas nevienam nekad netiks izrādīts. Galds būs nevainojami servēts, sveces degs un viņa pati — kā no žurnāla vāka.

Protams, dzimis vientuļnieks šādu biznesu laikam gan nevarētu uzsākt. Imants un Ruta vienmēr bijuši sabiedriski. Arī tagad viesi viņus interesē ne tikai kā klienti, bet arī kā personības, ar kurām interesanti kontaktēties, uzklausīt viņu dzīvesstāstus, priekus un rūpes. Pirms sagaidīt ciemiņus no kādas svešākas valsts, Ruta un Imants vienmēr sameklē par to dažādus izziņas materiālus, papēta literatūru.

— Mēs nedrīkstam izskatīties aprobežoti savu viesu acīs, — teic Ruta. — Jābūt ne tikai mājas saimniekiem, bet arī informētiem un interesantiem sarunu biedriem.

Lūk, tā! Arī tas pieder pie veiksmīga tūrisma biznesa. Bet varbūt tā ir vēl viena — labvēlības — burvība, kas piepilda Kalauzu dzirnavu māju un sētu ar tik gaišu auru?

Mājas nosaukums — lepns un izskatīgs

Ruta un Imants pie savas viesmīlīgās mājas durvīm

Tā nav ne Austrijā, ne Šveicē, tā ir Kalauzu dzirnavās

Mudīte Luksa, “LV”

Foto: Jānis Lukss