Pie saknēm

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. Rihards Treijs

Tieslietas: “Ius est ars boni et aequi” — “Tiesības ir krietnuma un taisnīguma māksla”

Turpinājums. Sākums — “LV” 30.10., nr.285; 31.10., nr.286

Viļa Holcmaņa

(1889–?) laiks

(18.06.1921. — 28.01.1924.):

Ministrs divās valdībās

Parlamentārās Latvijas laikā, t.i., līdz Ulmaņa antikonstitucionālajam 1934. gada 15. maija pučam pašu garāko laiku nepārtraukti vairāk nekā divarpus gadu — no 1921. gada 18. jūnija līdz 1924. gada 28. janvārim — valdības locekļa statusā sabija Holcmanis (Zigfrīds Meierovics tieslietu ministra amatu ieņēma ilgāk, bet ar pārtraukumiem). Viņš, kas demokrātiskās valstīs negadās bieži, tieslietu resoru vadīja divos ministru kabinetos (MK) pēc kārtas — Zigfrīda Meierovica un Jāņa Pauļuka valdībā.

Ar ko izskaidrojama šāda uzticēšanās Holcmanim, turklāt sociāldemokrātam, kuriem Saeimas pilsoniskie deputāti ne labprāt piešķīra ministru portfeļus. Vispirms ar viņa labo izglītību, augsto profesionalitāti un sabiedriski politiskajām aktivitātēm.

Jelgavas apriņķa Līvbērzes pagasta mežziņa dēls, 1909. gadā absolvējis Jelgavas ģimnāziju, studēja Maskavas universitātē tieslietu zinības un pēc augstkolas beigšanas 1913. gadā strādāja Rīgā advokatūrā. Jaunajam tiesībniekam labi klausīja spalva, un Holcmanis bieži rakstīja dažādiem preses izdevumiem, īpaši 20. gados, bet jau Pirmā pasaules kara laikā viņš sāka izdot Rīgā lielu demokrātisku dienas laikrakstu “Jaunais Vārds”, līdz 1915. gada februārim būdams arī tā redaktors. Kara apstākļu dēļ Holcmanis 1915. gada rudenī pārcēlās uz Maskavu, kur strādāja par instruktoru Viskrievijas darba birojā. Pēc gada viņu mobilizēja, un Holcmanis atkal nokļuva dzimtenē.

Pēc Februāra revolūcijas viņš tika deleģēts uz Pēterpils zaldātu padomi kā latviešu strēlnieku rezerves pulka pārstāvis. Līdz latviešu karavīru laikraksta “Brīvais Strēlnieks” pāriešanai lielinieku rokās 1917. gada maija beigās Holcmanis strādāja šā izdevuma redakcijā. Pēc oktobra apvērsuma viņš, kam nebija pa ceļam ar demokrātijas nīdējiem, pārstāvēja aizstāvēt latviešu strēlnieku intereses 12. armijas zaldātu deputātu padomē.

Būdams īstens savas zemes patriots, Holcmanis drīz vien pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas kļuva par priekšparlamenta — Tautas padomes locekli un drosmīgi iesaistījās tās darbā. Nemaz nepārspīlējot, var droši sacīt, ka viņa ceļš uz tieslietu ministra amatu sākās jau 1918. gada 6. decembrī, kad jaunais politiķis visnotaļ aktīvi un kritiski piedalījās Pagaidu valdības pirmā juridiskā akta likumprojekta “Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību” apspriešanā Tautas padomes sēdē. Pēc runātāja domām, projekts bija “pavisam nepilnīgs”. Holcmanis uzskatīja, ka jāparedz “bezmaksas aizstāvniecība kā krimināllietās, tā civillietās. Jāizšķir jautājums par atlīdzību nevainīgi cietušiem(..) Tāpat trūkst humānu noteikumu par preses noziegumiem, streiku, pārkāpumiem darbā u.c.” Orators deklarēja, ka sociāldemokrātu princps ir “sodu mīkstināšana, mūža katorgai nekad nepiekritīsim”. Holcmanis vairākkārt lūdza vārdu, arī apspriežot likumprojektu pa pantiem.

Tautas padomes 1919. gada 16. jūlija sēdē viņš piedalījās debatēs, apspriežot likumprojektu “Par Valdības rīkojumiem starpbrīdī starp Tautas padomes sesijām.

Oponējot aizrādījumam, ka ārkārtēji likumi tiks izdoti vienīgi nepieciešamos vajadzības gadījumos, Holcmanis savukārt aizrādīja, ka nepieciešamas vajadzības jēdziens ir pārāk plašs, un turpināja: “Es negribu sacīt, ka Ministru kabinets nelietīgi izlietos viņam šī likuma projektā piešķirto tiesību. Bet mums nav nekādu garantiju, ka tas nenotiktu.(..) Tādēļ socilāldemokrātu frakcija balsos pret šo likumprojektu.”

1920. gada pavasarī Holcmani ievēlēja Satversmes sapulcē. Viņš darbojās sociāldemokrātu mazinieku frakcijā (ievērojami lielāka bija t.s. kreiso sociāldemokrātu frakcija). Holcmani ievēlēja parlamenta amnestijas, juridiskajā un mandātu pārbaudīšanas komisijā.

Meierovica kabinets bija pirmā Latvijas valdība, kurā iegāja sociāldemokrāti — bez V.Holcmaņa Roberts Dukurs, Voldemārs Salnais un Ernests Ozoliņš. Šī — piektās valdības mūžs — 19 mēneši un 8 dienas — bija garāks par visiem iepriekšējiem kabinetiem.

Holcmanis bija taupīgs ministrs. Viņš likvidēja ministrijas kancelejas pārvaldnieka un viena departamenta direktora amatu un samazināja pārējo darbinieku skaitu. Palika tikai viens departaments, kuru ilgus gadus vadīja Eduards Brikovskis, ar trim nodaļām: administratīvo, finansu — saimniecības un nekustamu īpašumu atsavināšanas nodaļu.

Uz MK 1921. gada 22. decembra lēmuma pamata Tieslietu ministrija (TM) ieguva namu Antonijas ielā 6, uz kurieni pārgāja 1922. gada 11. augustā. Tas deva daudz darbam, jo Brīvības bulvāra 10. namā visiem ministrijas ierēdņiem bija jāmitinās 3–4 istabās.

Daudz stundu ministrs aizvadīja parlamantā ne kā pasīvs klausītājs, bet kā jaunās Latvijas virzītājs uz tiesisku valsti. Pietiekami sacīt, ka Satversmes sapulcē Holcmanis referēja par astoņiem likumprojektiem: papildu noteikumi par tiesu amatu kandidātiem, administratīvās tiesas tiesu izdevumi, akts par karavīru amnestiju u.c. Kā ministrs viņš runāja par četriem likumprojektiem, tajā skaitā par valsts budžetu 1922./23. gadam. Kā deputāts — par septiņiem likumprojektiem, citu starpā par Satversmes sapulces amnestijas aktu un laulības likumu. Bez tam tieslietu resora vadītājs iesniedza dažādus priekšlikumus, atbildēja uz pieprasījumiem un jautājumiem, vārdu sākot, darīja visu to, kas bija jādara deputātam un vienlaikus ministram.

1921. gada 16. oktobrī Holcmanis nodibināja 15 locekļu lielu komisiju, kuras uzdevums bija Latvijas Soda likuma izstrādāšana, ņemot par izejas punktu pastāvošās tiesības, bet tās formējot saskaņā ar dzīves prasībām un kriminālzinātnes jaunākajiem sasniegumiem un vadoties no ārzemju likumdošanas labākajiem pamatiem. Komisijas sastāvā iegāja TM tiesu iestāžu, LU, galvenās cietumu valdes un citu ieinteresēto resoru pārstāvji. Pavisam komisijā dažādos laikos bija strādājuši 35 lietpratēji, bez pārtraukuma — Universitātes krimināltiesību katedras prof. P.Mincs (no 1919. gada 13. jūlija līdz 1921. gada 18. jūnijam Latvijas valdības loceklis — valsts kontrolieris) un TM juriskonsultācijas loceklis P.Jakobi.

Pārstrādājot bij. Krievijas 1903. gada sodu likumus, komisijai nācās, kā teikts 1939. gadā izdotajā “Tieslietu ministrijas un tiesu vēsturē” (40. lpp.) a) no ārējās puses pārveidot šā likuma sistēmu, novērst, cik iespējams, kazuistiku un, kaut arī ietilpinot kodekā visas noveles, tomēr saīsināt tā apjomu, un bij. no satura viedokļa ienest kodeksā skaidrākus formulējumus un dot atsevišķiem noziedzīgu nodarījumu sastāviem pareizākas definīcijas.” Projekta pirmās 8 nodaļas, kas saturēja vispārīgo daļu un noziedzīgus nodarījumus pret ticību un valsti un kas pēc savas uzbūves, ievērojot Latvijas apstākļus, lielā mērā atšķīrās no 1903. gada likumiem, tieslietu ministrs 1923. gada 9. janvārī iesniedza MK. Projekta pārējās nodaļas komisija otrā lasījumā pabeidza tikai 1927. gadā, un tieslietu ministrs E. Magnuss tās iesniedza valdībai 1928. gadā.

Runājot Saeimas 1923. gada 14. decembra sēdē, Holcmanis atzīmēja, ka, pārstrādājot sodu likumus, TM valda sekojoša tendece: “Jāievēro zināma sodu ekonomija un nav no svara sodus paaugstināt līdz maksimumam, bet gan drīzāk soda mērs būtu pamazināms. Jāpanāk tas, ka katram noziegumam sekotu ātrs un neizbēgams sods.” Tāds bija arī ministra credo .

Par ministrijas darbu Holcmanis sistemātiski informēja sabiedrību, parasti interviju veidā “Jaunākajām Ziņām” “Latvijas Sargam” u.c. laikrakstiem. Tā, piemēram, 1921. gada 10. oktobrī “Jaunākās Ziņas” publicēja sarunu ar viņu par tiesnešu algu paaugstināšanu un tiesnešu stāvokli. Ministrs ar gandarījumu atzīmēja, ka MK ir sapratis tiesu ārkārtīgi lielo nozīmi, izslēdzis tiesnešus no ierēdņu algu kategorijām, pielīdzinot augstākos tiesnešus algas ziņā ministriem un zemākos tiesnešus — Satversmes sapulces locekļiem. Pēc viņa domām, algas vajadzēja paaugstināt arī kara tiesnešiem.

Kad, 1.Saeimas pilnvaru laiks tuvojās beigām, Holcmanis publicēja savas partijas laikraksta “Darba Balss” 7(!) numuros (1925.g. 17., 21., 24., 28., 31.jūl., 4., 7.aug.) oriģinālu materiālu (citu partiju avīzēs tādi parasti neparādījās) — pārskatu “Sociāldemokrātu — mazinieku frakcijas darbība Saeimā”. Pārskatā bija aplūkota septiņu (vēlāk piecu) mazinieku deputātu pozīcija un veikums demokrātiski tiesiskā principa realizēšanā likumdošanā vispār, sociālajā likumdošanā, valdības sastādīšanā, agrārjautājumā u.c. Šie materiāli tiek izdoti arī brošūras veidā. Nav šaubu, ka šādas publikācijas bija domātas jaunu atbalstītāju piesaistīšanai gaidāmajās 2.Saeimas vēlēšanās, kurās Holcmanis no jauna kļuva par deputātu.

Jaunajā parlamentā viņš darbojās juridiskajā un mandātu komisijā, un tāpat kā 1.Saeimā sveci zem pūra neturēja. Holcmanis referēja par pārgrozījumiem sodu likumos un kara tiesu likumos, runāja par likumprojektiem: valsts darbinieku atalgojums, nekustamās mantas atsavināšana un apgrūtināšana, tirdzniecības līgums starp Latviju un PSRS u.c.

1924.gada 10.oktobrī viņš un deviņi citi deputāti, galvenokārt sociāldemokrāti, iesniedza pieprasījumu Ministru prezidentam Valdemāram Zamuelam, vaicājot, kāpēc Andrievs Niedra nav nodots kara tiesai. Tā kā Holcmanis bija interpelācijas pirmais parakstītājs, viņš arī motivēja pieprasījumu. Pēc runātāja domām, Niedram ir palīdzēts ar zināmu politisku mērķi, “taisīts ar nolūku kaut kā mīkstināt Andrieva Niedras likteni, ka šeit politika iemaisījusies tiesu darīšanās. Viņaprāt, cilvēki, kuri apdraudēja Latvijas valsts pamatus, jātiesā ārkārtīgi, šim gadījumam vajadzēja piemērot ārkārtīgu sodu, to sodu, kuru var piespriest tikai kara tiesa.” Faktiski tomēr Niedru notiesāja civilā tiesa.

Saprotams, ka Holcmanis atbalstīja Marģera Skujenieka kreiso valdību, kas sastādījās 1926.gada 17.decembrī. Apspriežot jaunā kabineta deklarāciju 26.decembrī, viņš atzīmēja, ka Saeimā un pilsoniskajā presē mēdz tēlot nodibinājušos kā bubuli, viņi stāsta Latvijas tautai, ka tā esot utopistu un fantastu valdība, ka tā jau tā satricināto valsts stāvokli novedīšot līdz bezdibenim. Patiesībā šis kabinets, norādīja orators, grib panākt “masu ekonomiskās stabilitātes atjaunošanu, kuru vecā valdība (to vadīja zemsavietis Arturs Alberings — R.T.) mums negribēja vai nespēja dot”. Deklarācija, turpināja Holcmanis, veltī lielu vērību kā rūpniecības, tā lauksaimniecības attīstībai. Valdība paredz sociālās reformas, atrodot līdzekļus uz neproduktīvu izdevumu rēķina. Tā nedomā palielināt nodokļus, bet gan sadalīt tos taisnīgi.

Holcmanis atbalstīja Skujenieka valdības 1927.gada 2.jūnijā noslēgto tirdzniecības līgumu ar PSRS. Piedaloties šā dokumenta ratificēšanas apspriešanā Saeimā 25.oktobrī, viņš norādīja, ka līguma nozīme galvenokārt slēpjas tajā apstāklī, ka “Latvijai jābūt saimnieciskam tiltam starp Krieviju un Rietumeiropu”. Pēc tranzīta jautājuma noregulēšanas var noteikti rēķināties ar Krievijas tranzītu, “ar zināmu daudzumu preču pārvadāšanu, Latvijai rodas zināms labums”. Atbildot līguma kritiķiem, Holcmanis atzīmēja, ka “panākts tāds līgums, kādu varēja panākt”.

3.Saeimā Holcmanis netika ievēlēts. Nebūdams vairs parlamentārietis, viņš nodevās advokatūrai, partijas darbam un politiskajai žurnālistikai. 1927. —1929.gadā Holcmanis rediģēja nedēļrakstu “Laukstrādnieks”, 1929. — 1931. — nedēļlaikrakstu “Lauku Dzīve” un 1931. — 1934.g. — avīzi “Latviešu Balss”, kura tāpat iznāca reizi nedēļā un kurai viņš bija arī izdevējs. Holcmanis ne tikai izdeva un rediģēja laikrakstus, bet arī pats tiem regulāri rakstīja, galvenokārt par juridiskiem un politiskiem jautājumiem.

Demokrātiskajā Latvijā Holcmaņa darbu prata novērtēt — viņš tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tā kā latviešu jurists un politiķis bija bijis Latvijas — Igaunijas robežkomisijas priekšsēdētājs, kaimiņvalsts pagodināja viņu ar Igaunijas Brīvības Krustu.

Lai gan Holcmanis bija kreisi tendēts cilvēks, komunistiem 1940.gadā viņš nebija pieņemams. Latviešu patriotam bija tikai viens ceļš — ceļš uz Sibīriju...

Latviešu pagaidu nacionālās padomes valde, sēž (trešais no kreisās) — Voldemārs Zamuels Arhīva foto

Voldemāra Zamuela

(1872—1948) laiks

(28.01.1924.—09.04.1924.):

Ministrs un premjerministrs

Zamuels (raksta arī Voldemārs Zāmuēls) ieņēma ne tikai šos atbildīgos valsts amatus, bet 1921.gada otrajā pusē un 1922.gada pirmajā pusē bija zemkopības ministrs, kā arī paša sastādītajā valdībā 1924.gada 25.janvārī 72 dienas tieslietu ministrs un 3 (!) dienas (gluži kā Meļņiks...) — ārlietu ministrs. Tik daudzpusīgu politiķu (labā nozīmē) Latvijas brīvvalstī nebija īpaši daudz.

Dzērbenietis Zamuels pēc Rīgas Nikolaja ģimnāzijas absolvēšanas (1890) un jurista diploma saņemšanas Tērbatas universitātē, ieguvis zvērināta advokāta grādu (1902), jau pirmās Krievijas revolūcijas laikā iesaistījās politiskajā dzīvē. Viņš kļuva par pilsoniskās Latviešu konstitucionāli demokrātiskās partijas (kadetu) biedru un 1907.gadā par vienu no šīs organizācijas vadītājiem. 1906.gadā Zamuels kopā ar juristu Frici Albertu sāka izdot lielu kadetu dienas avīzi “Latvija”. Viņi arī bija laikraksta pirmie redaktori, kamēr izdevuma vadību uzņēmās Rūdolfs Blaumanis. Reakcijas periodā jaunais politiķis bija pilsoniskā Rīgas liberālā kluba priekšsēdētāja vietnieks. Klubam bija nozīmīga loma IV Valsts domes vēlēšanās un Rīgas pilsētas domes vēlēšanās.

Pirmā pasaules kara laikā Zamuels bija latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas loceklis, bet pēc carisma gāšanas darbojās Vidzemes agrārkomitejā un Vidzemes Zemes padomē. Taču viņa vislielākais devums šajā sarežģītajā laikā bija piedalīšanās Latviešu pagaidu nacionālās padomes — pirmās Latvijas pašnoteikšanās institūcijas izveidošanā un darbībā. Viens no latviešu sociāldemokrātu līderiem Felikss Cielēns savos 1961.gadā Zviedrijā izdotajos memuāros “Laikmetu maiņā” (I.sēj., 449.lpp) raksta: “LPNP galvenie iniciatori dibinātāji un politiskie vadītāji — Voldemārs Zamuels, Jānis Goldmanis un Zigfrīds Meierovics — visi bija enerģiski, tālredzīgi, dziļi nacionāli un pārliecināti demokrātiski darbinieki, kuri pielika visas pūles, lai LPNP apvienotu visu latviešu tautu.”

Padomes dibināšanas sanāksme notika Valkā 1917.gada 17.(30.) novembrī. Tajā piedalījās ap 30 latviešu politisko partiju, bēgļu komiteju, Vidzemes, Kurzemes un Latgales zemes padomju u.c. organizāciju pārstāvji. Zamuels šajā sanāksmē pārstāvēja Vidzemes Zemes padomes pilsonisko frakciju, un viņu ievēlēja par padomes valdes priekšsēdētāju. “Izvēle bija laimīga — raksta grāmatā “Latvijas vēsture. 1914—1940” (Stokholmā 1976, 215.lpp.) trimdas vēsturnieks un tiesībnieks Ādolfs Šilde, — jo Zamuels bija izcils latviešu jurists un raksturā stingrs vīrs (..) un kā liberāla virziena pārstāvis bija rosīgi darbojies latviešu sabiedriskajā dzīvē.” LPNP priekšsēdētājam uzticēja arī vadīt Latvijas Satversmes izstrādāšanas komisiju un Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu komisiju.

Ja Valkas sanāksme vēl izteicās par Latvijas pašnoteikšanos visnotaļ plašas autonomijas formā Krievijas sastāvā, tad LPNP otrā sesija lielinieku vajāšanu dēļ 1918.gada 17.(30.) janvārī izšķīrās par pilnīgu Latvijas valsts neatkarību. Tās pieņemtajā lēmumā bija teikts: “Latviešu pagaidu nacionālā padome (..) atzīst, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali.” 1918.gada 11.novembrī Lielbritānijas ārlietu ministrs A.Dž.Belfūrs informēja LPNP ārlietu nodaļas vadītāju Z.Meierovicu, ka viņa valdība atzīst padomi de facto .

Padomju režīms visādi vajāja un terorizēja LPNP darbiniekus, protams, pirmām kārtām tās vadītāju. Sarkanie latviešu strēlnieki rekvizēja Zamuela dzīvokli Valkā, kur notika valdes sēdes. 1918.gada 19.februārī viņu apcietināja, aizvedot kopā ar 17 ķīlniekiem uz Krieviju. Pēc četrām dienām Zamuelam izdevās Pleskavā izbēgt un atgriezties Valkā, lai turpinātu LPNP darbību, kas vācu okupācijas jūgā nebija vieglāk kā lielinieku varas laikā.

1918.gada augustā Zamuels atgriezās Rīgā. Tomēr priekšparlamenta — Tautas padomes darbā un pat 18.novembra svinīgajā sēdē viņš nepiedalījās, jo bija apvainojies uz Kārli Ulmani un Miķeli Valteru, kā arī sociāldemokrātu līderiem, uzskatot, ka LPNP ir pirmtiesības pasludināt latvju zemes valstisku neatkarību un kļūt par Latvijas pirmās valdības veidotāju. Taču šīs domstarpības drīz tika pārvarētas. 1918.gada beigās Zamuelu iecēla par Senāta — augstākās tiesu iestādes — locekli un vēlāk par virsprokuroru. Kādu laiku pieredzējušais jurists bija arī kara virstiesas priekšsēdētājs. Lieliniekiem 1919.gada sākumā ieņemot Rīgu, viņš aizbrauca uz Londonu, kur iepazīstināja angļu sabiedrību ar stāvokli Latvijā.

1919.gada jūlijā atgriezies dzimtenē, Zamuels Bermonta uzbrukuma laikā devās Latvijas delegācijas sastāvā uz Tallinu, lai noslēgtu aizsarglīgumu pret agresoru, bet domstarpību dēļ ar citiem Rīgas pārstāvjiem izstājās no delegācijas. 1920.gadā viņš piedalījās latviešu–igauņu robežkomisijas darbā, vēlāk šķīrējtiesā kā Latvijas delegācijas vadītājs.

1920.gada pavasarī Zamuels kļuva par deputātu Satversmes sapulcē, kur viņu ievēlēja veselās 6 (!) komisijās: agrārlietu, ārlietu, centrālajā zemes ierīcības komitejā, Lāčplēša kara ordeņa domē, lūgumu un sūdzību un organizācijas. Tas tomēr nebija nopietni, tāpēc viņš pakāpeniski izstājās no 4 komisijām, paliekot tikai divās — agrārlietu un organizācijas.

Zamuels bieži devās uz parlamenta tribīni — gan referenta, gan ministra un deputāta statusā. Nepilnu divarpus gadu laikā viņš referēja par septiņiem svarīgiem jautājumiem — Latvijas–Vācijas pagaidu līgumu (to noslēdza 1920.gada 15.jūlijā), Satversmes sapulces kārtības rulli, Agrārās reformas likuma IV daļas papildinājumu u.c. Kā deputāts Zamuels debatēja divkārt biežāk — 14 reizes. Viņa uzmanības lokā bija Latvijas Republikas Satversme (protams, tikai priekšdarbi tās izstrādāšanai), Lāčplēša kara ordeņa statūti, Satversmes sapulces amnestijas akts, Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi u.c.

Būdams Satversmes sapulces lūgumu un sūdzību komisijas priekšsēdētājs, Zamuels deva pirmo triecienu korupcijai jaunajā valstī. Komisija, saņēmusi daudz sūdzību par valdības izšķērdīgo un pat noziedzīgo darbību valsts saimniecības laukā, 1920.gada rudenī sadalījās vairākās grupās, katrai no tām revidējot noteiktu ministriju. Zamuels pats uzņēmās Apgādes ministrijas ārējā departamenta revīziju, grūtāko no visām, un pieprasīja valdībai izsniegt komisijai, resp. viņam, pārbaudei visus šīs ministrijas un departamenta līgumus, kas slēgti ar ārzemju firmām. Jau saņēmis šo pieprasījumu, Ministru prezidenta kancelejas vadītājs noteicis: “Diezin vai tā lieta tā ies, jo tas nozīmētu valdības revīziju. 1920.gada 15.oktobrī Zamuels saņēma premjerministra Ulmaņa rakstisku paziņojumu, ka komisija esot pilnvarota “revidēt valdības iestādes, bet ne kabinetu,” tādēļ viņš noraidot prasību par visu līgumu un visu kabineta protokola izsniegšanu. Zamuels nebūt nedomāja samierināties ar noraidošo atbildi un darbu turpināja. Par revīzijas rezultātiem viņš ziņoja Satversmes sapulces 1920.gada 9.novembra sēdē. Pēc komisijas datiem neizdevīgu līgumu rezultātā valsts bija zaudējusi 21,4 milj. latu. Viskliedzošākais bija līgums ar kādu faktiski nepastāvošu ASV firmu U.S.A. International Corporation par lokomotīvju, vagonu un sliežu iepirkšanu. Iemaksātais avanss 450 tūkstoši dolāru bija izkūpējis gaisā.

Ulmanis Augstā nama 25.novembra sēdē centās atspēkot komisijas secinājumus, tomēr nenoliedzot korupciju un kļūdas. Pēc viņa uzstājās deputāti — gan asi un nesaudzīgi kritizējot valdību (kreisais spārns), gan arī to tikpat sirdīgi aizstāvot (labais spārns). Debates tomēr nebija patīkamas Ministru kabinetam un īpaši tā vadītājam. Lai izbeigtu tās, valdība 3.decembrī iesniedza deputātiem pārejas formulu atzīt kabineta paskaidrojumus par apmierinošiem un bez tam priekšlikumu uzdot lūgumu un sūdzību komisijai desmit dienu laikā izstrādāt savas darbības instrukciju (lai nedomā arī turpmāk nodarboties ar valdības revīziju). Satversmes sapulce pieņēma pārejas formulu ar 74 pret 64 balsīm (pavisam bija 150 deputātu) un priekšlikumu ar 70 pret 60 balsīm. Deputāts sociāldemokrāts Voldemārs Bastjānis 1966.gadā Stokholmā izdotajā “Vērojumu un vērtējumu” grāmatā raksta (123.lpp.): “Ar minētām balsošanām un lēmumiem valdības darbības revīziju izbeidza un politiski nosedza arī visus valdības un vadošo ierēdņu grēkus un korupciju. Diemžēl patiesībā korupcija Latvijā turpinājās arī pēc šī pirmā brīdinājuma, tā kā to nav izgudrojuši mūsdienu politiķi vai ierēdņi.”

Apceres turpinājums — seko