Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1997 Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1997. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.11.1997., Nr. 293/294 (1008/1009) https://vestnesis.lv/ta/id/30945

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas eksperts - ANO Ģenerālās asamblejas komitejā

Vēl šajā numurā

11.11.1997., Nr. 293/294 (1008/1009)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PĀRSKATI. ZIŅOJUMI. INFORMĀCIJA

Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1997

Apvienoto Nāciju Attīstības programmas pārstāvniecība Latvijā (UNDP). Ekspertu darba grupas

Turpinājums. Sākums — “LV” 30.10.1997., nr.285; “LV” 31.10.1997., nr.286;

“LV” 04.11.1997., nr.287/288; “LV” 05.11.1997., nr.289;

“LV” 07.11.1997., nr.291/292.

Saturā

Ievads. Tautas attīstība un sociālā vienotība

Kas ir tautas attīstība?

Tautas attīstība, ekonomiskā augsme un pārejas norise

Tautas attīstības rādītāji

Uz iepriekšējiem Latvijas tautas attīstības pārskatiem balstoties

Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997

1.nodaļa. Tautas attīstība, tautsaimniecība un pārejas norise Latvijā

Vispārīgs ekonomiskās situācijas raksturojums

Iekšzemes kopprodukts nozaru griezumā

Inflācija un bezdarbs

Investīcijas, patēriņs un ekonomikas augsme

Īpašuma struktūra un privatizācija

Mazo un vidējo uzņēmumu attīstība

Maksājumu bilance un ārējā tirdzniecība

Fiskālā politika

Budžets un tautas attīstība

Secinājumi un ieteikumi

2.nodaļa. Nabadzība, nevienlīdzība un sociālā atstumtība

Sociālās nodrošināšanas sistēma

Bezdarbs

Ienākumu nabadzība

Nabadzība pēc mājsaimniecības sastāva

Sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība valstī

Izglītība

Veselības krīzes pārvarēšanas nosacījumi

Sabiedrības līdzdalība, pilsoniskā atbildība

Ieteikumi nabadzības, nevienlīdzības un sociālās atstumtības pārvarēšanai

3.nodaļa. Nacionālā saskaņa un sabiedrības integrācija

Demogrāfiskā situācija Latvijā un identitātes

Politiskā integrācija

Pilsonība, naturalizācija un līdzdalība

Nepilsoņu statuss Latvijā

Valodas politika, izglītības reforma un sabiedrības integrācija

Valodas politika un latviešu valodas pozīciju nostiprināšana

Valodas politika izglītības sistēmā

Tendences krievu skolās un citās mazākumtautību skolās

Sociālpolitiskā situācija valstī, ģeopolitiskais fons un nacionālā saskaņa

Ieteikumi nacionālās saskaņas un sabiedrības integrācijas veicināšanai

4.nodaļa. Latvijas reģionālā attīstība

Reģiona definīcijas Latvijā

Indikatori reģionu raksturošanai

Lauku apvidu attīstība

Tiesību un pienākumu sadalījums starp centrālo valdību un pašvaldībām

Latvijas reģionālās attīstības pamatprincipi

Reģionālās plānošanas sistēma kā reģionālās attīstības veicināšanas līdzeklis

Sadarbība reģionālās attīstības jomā valsts institūciju līmenī

Teritoriālās reformas

Administratīvā reforma

Īpaši atbalstāmi reģioni

Priekšlikumi un iespējamie risinājumi

Nobeigums. Ieteicamie risinājumi

2.nodaļa.

Nabadzība, nevienlīdzība

un sociālā atstumtība

Sabiedrības līdzdalība, pilsoniskā un politiskā atbildība

Nav iespējams par augstu novērtēt tautas līdzdalības nozīmi sociālās vienotības stiprināšanā un sociālās atstumtības pārvarēšanā. “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996” sīki analizēja tautas līdzdalību sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, taču ir pieejami jauni dati, kā arī parādījušās jaunas tendences pilsoniskās sabiedrības attīstībā.

Pēdējā gada laikā Latvijā ar streikiem, piketiem un citām protesta formām savas ekonomiskās intereses aktīvāk mēģinājuši aizstāvēt dažu bankrotējušu valsts rūpniecības uzņēmumu strādājošie. Pedagogi centušies telefonakcijā uzsākt dialogu ar valdību. Lielāku valsts materiālo atbalstu un aizsardzību pret ārzemju konkurenci mēģinājusi panākt daļa zemnieku. Tomēr pagaidām šai darbībai ir epizodisks raksturs, un kopumā materiāli maznodrošinātajā sabiedrības daļā padziļinās sociālā apātija.

Vienlaikus sistemātiski palielinās nevalstisko organizāciju loma. 1997. gada augustā Valmierā notika plaša mēroga pasākums “Sievietes un vīrieši dialogā”, kas dienaskārtībā izvirzīja dzimumu līdztiesības jautājumus un aktivizēja gan valsts iestādes, gan nevalstiskas organizācijas. Septembrī notika pirmais NVO forums, kurā pulcējās simtiem nevalstisko organizāciju pārstāvju no visas Latvijas. Arī Nevalstisko organizāciju centrs (NVO centrs, agrāk — NGO centrs), kura uzdevumos ietilpst palīdzība un konsultāciju sniegšana nevalstiskajām organizācijām, sāk aktīvāk strādāt, lai nostiprinātu “trešo sektoru”. Neraugoties uz pēdējā gadā paveikto, pagaidām nevalstiskās organizācijas aptver maz iedzīvotāju. Pēc “Baltijas barometra” apsekojuma datiem, 1996. gada novembrī tikai 9 procenti latviešu un 2 procenti cittautiešu bija nevalstisko organizāciju biedri. Pēc nevalstisko organizāciju teritoriālā izvietojuma analīzes, kas veikta, gatavojot NVO katalogu, var konstatēt, ka 71,8 % no tām atrodas Rīgā, bet 20,3 % — pārējās Latvijas lielākajās pilsētās — Daugavpilī, Ventspilī, Jūrmalā, Liepājā, Rēzeknē un Jelgavā. Rajonu centros, mazpilsētās un pagastos gandrīz vienīgās aktivitāšu rosinātājas ir pašvaldības.

1997. gada martā notikušo pašvaldību vēlēšanu rezultāti dod iespēju izdarīt papildu secinājumus par tautas līdzdalību dažādos Latvijas reģionos. Divu pašvaldību vēlēšanu rezultātus salīdzinot, redzams, ka pēdējās pavaldību vēlēšanās salīdzinājumā ar iepriekšējām visai stipri ir samazinājies to pašvaldību īpatsvars, kur pirmsvēlēšanu cīņā vienā pagastā sacenšas 5 un pat vairāk (līdz 11) saraksti. Pieaudzis to pašvaldību īpatsvars (no 60,6 % līdz 64,1 %), kur savstarpēji konkurējušas 2–3 iedzīvotāju grupas. Palielinājies arī to pašvaldību īpatsvars, kur vietējā sabiedrība izvirzījusi tikai vienu vēlētāju sarakstu. Liels vēlēšanu sarakstu skaits kādā pašvaldības teritorijā liecina, ka sabiedrība tajā ir sašķelta un līdz ar to pastāv daudz bieži vien grūti pārvaramu pretrunu. Kaut arī šādu pašvaldību īpatsvars pēdējās vēlēšanās ir diezgan būtiski samazinājies, vēl arvien ir teritorijas, kur izvirzīti 5 un vairāk saraksti. Savstarpēji konkurējošo grupu cīņa visvairāk bija raksturīga Rīgas rajona sabiedrībai; sekoja Preiļu rajons, Talsu rajons, Balvu rajons, Jēkabpils rajons. Jelgavas rajonā šādu pagastu īpatsvars pat palielinājies.

Var uzskatīt, ka pašvaldībās, kur izvirzīts tikai viens vēlēšanu saraksts, pirmsvēlēšanu sacensība faktiski nemaz nav notikusi. Ventspils, Tukuma, Valkas, Daugavpils rajonā šādu cīņas koncentrēšanās punktu vispār nebija. “Viena saraksta pašvaldību” teritoriālais izvietojums liek domāt, ka šāda situācija veidojas divos gadījumos: 1) pagastos, kur iepriekšējā sasaukuma deputāti, it sevišķi padomes vadītājs, ir iekarojuši autoritāti un tādēļ ar līdzšinējā vadītāja līdzdalību no jauna veidotā komanda tiek izvirzīta kā vienīgā un arī ievēlēta; 2) situācijā, kur pagasta vai pilsētiņas sabiedrībai raksturīga visai liela vienaldzība vai bezcerība attiecībā uz stāvokļa uzlabošanos.

Pēc vēlēšanu sarakstu skaita 1997. gada pašvaldību vēlēšanās salīdzinot 50 visvairāk un 50 vismazāk attīstītos pagastus (sk. 4. nodaļu), radās secinājums, ka pastāv visai cieša sakarība starp pagasta attīstības līmeni un politiskajām aktivitātēm pašvaldību vēlēšanu laikā. Gandrīz viena trešdaļa vismazāk attīstīto pagastu ir “viena saraksta” pašvaldības. Kā redzams 4. nodaļā, visattīstītākie pagasti galvenokārt izvietoti Latvijas centrālajā daļā, bet vismazāk attīstītie pagasti koncentrējas Latgales teritorijā un Ziemeļvidzemē. Latgalē pilsoniskās sabiedrības nostiprināšanos neapšaubāmi apgrūtina tās iedzīvotāju vecumstruktūra (daudz vecu cilvēku) un relatīvi zemākais izglītības līmenis, kā arī ekonomiskā stagnācija.

Pilsoniskās sabiedrības nostiprināšanos joprojām stipri apgrūtina tas, ka eksistē zināms informācijas monopols un pieaug atsvešinātība starp valdošo eliti un pārējo sabiedrību. Pēc socioloģisko aptauju rezultātiem vairums iedzīvotāju joprojām neuzticas Saeimas deputātiem, tiesai, ierēdņiem, policijai un armijai. Neuzticību valsts iestādēm vairo ētikas un interešu konflikti un skandāli, kuros iesaistīti politiķi. 1997. gadā ģenerālprokurors atklāja, ka vairāki Saeimas deputāti un ministri pārkāpuši pretkorupcijas likuma normas. Kaut arī skandāls droši vien vairojis iedzīvotāju atsvešinātību no politikas, tas arī, iespējams, palīdzējis izkristalizēt iespējamos ceļus uzticības atjaunošanai.

Ieteikumi nabadzības, nevienlīdzības

un sociālās atstumtības pārvarēšanai

Lai veicinātu sociālo vienotību un nodrošinātu nesenās ekonomiskās atlabšanas ilgtspēju, nepieciešams pievērsties nabadzībai, nevienlīdzībai un sociālajai atstumtībai. Latvijas visaptverošā sociālās drošības sistēmas reforma varētu noritēt vēl efektīvak, ja tā izmantotu neatkarīgu pētījumu rezultātus. Turklāt sociālā drošība jāpapildina ar lielāku uzmanību dzimumu nevienlīdzībai, kā arī jānodrošina, lai maznodrošinātajiem būtu pieejama izglītība, veselības aprūpe un sociālie pakalpojumi.

Jāturpina un jāpaplašina svarīgais darbs nabadzības mērīšanā, ko ar mājsaimniecību budžeta apsekojumiem jau uzsākusi Valsts statistikas komiteja. Nākamais solis ir īstenot visaptverošu nabadzības novērtēšanu, veidojot datus reģionu, dzimumu, vecumu un sociālo grupu griezumā. Balstoties uz šādu novērtējumu, valdībai vajadzētu izstrādāt visaptverošu nabadzības mazināšanas stratēģiju, kurā palīdzība būtu paredzēta tiem, kam tā visvairāk nepieciešama. Turklāt šādai stratēģijai jāņem vērā arī darba tirgus specifika, jāparedz darba vietu radīšana ar apmācības palīdzību, mazo un vidējo uzņēmumu attīstība un darbaspēka mobilitāte.

Izstrādājot nabadzības mazināšanas stratēģiju, tajā nepieciešams visā pilnībā ietvert arī dzimumu līdztiesības elementus, cita starpā analizējot makroekonomiskās un sociālās politikas sekas atkarībā no dzimuma, sociālās palīdzības pietiekamību vienam un otram dzimumam, sieviešu un vīriešu reproduktīvo potenciālu. Sieviešu izvēles iespējas Latvijā tiek ierobežotas divos veidos. Dažām sievietēm, kas citādi strādātu, nav izvēles un ir jāpaliek mājās, jo bērnu aprūpe bieži ir par dārgu. Citām sievietēm, kas labprāt nestrādātu, nav izvēles, jo to ģimenēm ir nepieciešami ienākumi. Tomēr, kā jau minēts, sieviešu darba iespējas nereti ierobežo diskriminācija darba tirgū. Līdz ar to jebkurai nabadzības vai nevienlīdzības mazināšanas programmai īpašs akcents jāliek uz sieviešu izvēles iespēju paplašināšanu, lai tās varētu vairāk piedalīties ekonomikas augsmes radīšanā.

Lai mazinātu nabadzību laukos, vajadzēs gādāt, lai maznodrošinātiem būtu pieejami kredītresursi un apmācība. Kā agrāk jau ieteikts, jāveicina arī privāto pensiju fondu dibināšana. Ņemot vērā to, ka nabadzība visvairāk skar maznodrošinātas ģimenes ar bērniem, derētu apsvērt, vai nebūtu jāparedz speciāli ģimenes pabalsti šai mērķgrupai. Visbeidzot, jebkurai stratēģijai, kas vērsta uz nabadzības mazināšanu, jāveicina sociālo pakalpojumu, veselības aprūpes un izglītības pieejamība, kā arī jāpievēršas nevienlīdzības pārvarēšanai.

Kā agrāk minēts, ienākumu nevienlīdzība (izteikta ar Džini koeficientu) ir mazinājusies, kaut arī nav izslēgts, ka tas gluži vienkārši atspoguļo labāku datu apstrādi. Ņemot vērā nevienlīdzības negatīvo ietekmi uz tautas attīstību un ekonomikas augsmi, valdībai būtu pastāvīgi jācenšas to izmērīt, lai labāk varētu izsekot sociālo reformu gaitai un izstrādāt jaunu sociālo politiku.

Ārzemju pieredze liecina, ka izteikta nevienlīdzība sekmē izglītības līmeņa lejupslīdi, it īpaši vidusskolās. Nodrošinot izglītības pieejamību, var mazināt nevienlīdzību un veicināt ekonomikas augsmi. Pirmais solis varētu būt skolu neapmeklējošo bērnu skaita pieauguma cēloņu un dinamikas detalizētāka analīze.

Ņemot vērā, cik ierobežoti ir finansiālie resursi, ko var veltīt izglītībai, lielāka prioritāte jāatvēl pamatizglītībai. Kā apstiprina starptautiskā pieredze, lielāku izdevumu atdeve pamatskolas līmenī ir jūtamāka nekā augstskolas līmenī. Turklāt sieviešu izglītošanā atdeve ir lielāka nekā vīriešu izglītošanā.

Vēl viena tautas attīstības pamatvērtība — garš, veselīgs mūžs — arī var tikt veicināta ar izglītības palīdzību. Kā pieminēts izdevumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”, to varētu panākt, “pamatskolās un vidusskolās kā obligātu priekmetu ieviešot veselības mācību un skolēniem mācot, kā rūpēties par savu veselību”. Augstais nezināšanas un nesaprašanas līmenis reproduktīvās veselības jautājumos jauniešu vidū, ko atklāja ANO Iedzīvotāju fonda un Labklājības ministrijas aptauja, kārtējo reizi apstiprina, cik svarīgi ir nodrošināt veselības mācību visiem Latvijas jauniešiem.

Latvijai ir visaptveroša sociālās drošības sistēmas reformu programma, taču svarīgi ir novērot un izvērtēt šās programmas sekas. Lai veicinātu šāda veida kontroli, nepieciešami neatkarīgi pētījumi. Pētījumu rezultātus var izmantot, lai uzlabotu sociālo politiku un izprastu saikni starp valdības pasākumiem un sociālās palīdzības un darba tirgus programmu rezultātiem.

Nabadzības, nevienlīdzības un sociālās atstumtības mazināšana prasa koordinētu rīcību no valdības, nevalstiskajām organizācijām, privātsektora, Latvijas starptautiskajiem partneriem un citiem. Plaši izplatītā neuzticība valdībai un publiskajai sfērai (sk. “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”) apgrūtina veiksmīgu sadarbību. Lai atjaunotu sabiedrības uzticību valsts iestādēm, ir jāpieņem likumi, kas veicinātu informācijas pieejamību. Kaut arī Valsts cilvēktiesību birojs ar savu televīzījas raidījumu “Cilvēks un viņa tiesības” un citām iniciatīvām ir veicis svarīgu darbu sabiedrības informēšanā, ar to ir par maz. Nav vēl atjaunota programma “Saikne ar pilsoni”, kas agrāk sabiedrību informēja par nodokļu izlietojumu, tiesībām, pabalstiem u. tml. Kā minēts 4. nodaļā, arī pašvaldību reforma un decentralizācija var veicināt lielāku sabiedrības līdzdalību.

Kaut arī vietējām pašvaldībām ir būtiska loma sociālo jautājumu risināšanā, tikpat liela loma ir nevalstiskajām organizācijām. Ņemot vērā, ka nevalstiskās organizācijas ir koncentrētas Rīgā un citās lielākajās pilsētās, sevišķi svarīgi būtu veicināt to dibināšanos un darbību visā Latvijā, it īpaši mazās pilsētās un laukos. Laukos veiktās socioloģiskās aptaujas norāda, ka vesela virkne vietējo vajadzību (kā, piemēram, vides aizsardzībā, kultūras dzīvē, informētībā par vietējo varu aktivitātēm) varētu apmierināt ar maziem vai nekādiem izdevumiem, gluži vienkārši aktivizējot un organizējot sabiedrību.

Darba grupa: Juris Krūmiņš — darba grupas vadītājs; Tālis Tisenkopfs — darba grupas vadītājs; Oļegs Baranovs, Ieva Jaunzeme, Olģerts Krastiņš, Pēteris Laķis, Evita Lune, Gunta Piņķe, Remigijs Počs, Inna Šteinbuka, Andrejs Vilks

3.nodaļa.

Nacionālā saskaņa

un sabiedrības integrācija

Ievads

Kā uzsvērts “1990. gada ANO Pasaules pārskatā par tautas attīstību”, “tautas attīstības pamatuzdevums ir paplašināt cilvēku izvēles iespējas”. Par izvēles iespējām kā tautas attīstības kritēriju jārunā ne tikai attiecībā uz ekonomisko vai politisko sfēru, bet arī attiecībā uz katra cilvēka identitāti — jeb identitātēm — kultūras, reliģijas un valodas jomā. Latvijā, tāpat kā visās mūsdienu sabiedrībās, katram cilvēkam ir nevis viena, bet vairākas identitātes. Piemēram, cilvēka identitātes struktūru var veidot kategorijas “sieviete”, “latviete”, “rīdziniece”, “katoliete”, “studente”, “eiropiete” u. c. Ne visas šīs kategorijas ir tik monolītas, kā pirmajā brīdī varētu šķist, jo bieži vien identitātes pārklājas un cita ar citu saplūst. Kura no cilvēka daudzajām identitātēm kādā brīdī būs dominējošā, bieži nosaka vide un dzīves apstākļi. Lai tautas attīstību varētu uzskatīt par sekmīgu, indivīdam jādod plašas iespējas izvēlēties, kad un cik lielā mērā uzsvērt savu tautību vai citu identitāti, piekopt savu kultūru vai reliģiju un lietot savu dzimto valodu.

Daudzos aspektos tautas attīstība nozīmē atšķirību izlīdzināšanos. Tas, piemēram, sakāms par atšķirībām starp atpalikušiem un plaukstošiem novadiem, starp pilsētu un lauku attīstības līmeni, starp bagātajiem un trūcīgajiem, starp vīriešu un sieviešu sociālekonomiskajām iespējām un dzīves izredzēm. Taču kultūras, reliģijas un valodas jomā tautas attīstības principi prasa saudzēt un kopt daudzveidību, to uzlūkojot par sabiedrības bagātinātāju. Lai daudzveidība veicinātu saskaņu, nevis šķeltu sabiedrību, būtiski svarīgi ir padziļināt vērtību un interešu kopību. Parasti vērtību un interešu kopības padziļināšanos mēdz saukt par sabiedrības integrāciju.

Sabiedrība politiski, kultūras ziņā vai sociālpsiholoģiski integrējas, dažādām tās grupām laika gaitā atrodot vai radot kopīgas vērtības un intereses. Demokrātiska integrācija — kas atbilst tautas attīstības principiem — notiek tādējādi, ka dažādas grupas iesaistās kopīgos centienos un savā starpā mijiedarbojas, nevis spēcīgie pakļauj vājos vai ar varu tos asimilē. Ja integrācijas gaitā pietiekama uzmanība nav pievērsta tam, lai saglabātos citas kultūras, var izraisīties konflikti un sabiedrība var kļūt vienveidīgāka, kultūras ziņā nabadzīgāka.

Integrācija (tāpat kā iecietīga līdzāspastāvēšana un asimilācija) var būt arī stihiska, taču biežāk tā ir valsts politikas, iestāžu, likumu un programmu darbības rezultāts. Tāda integrācija, kurā sabiedrībai galvenokārt ierādīta pasīva loma, jo dažādu sabiedrības grupu aktīvā integrētāja ir valsts, visā pilnībā neatbilst tautas attīstības pamatprincipiem. Veiksmīgai tautas attīstībai allaž bijusi nepieciešama plaša sabiedrības līdzdalība.

Ja integrācija ir demokrātiska, sabiedrībā rodas jauna, plašāka izpratne par piederību un lojalitāti — tāda izpratne, kurā ne lojalitāte, ne piederība nav pretrunā ar atšķirīgu kultūridentitāti. Demokrātiska integrācija Latvijas apstākļos nozīmē virzību uz šādu plašākā izpratnē skatītu piederību, ko varētu nosaukt par Latvijas politisko nāciju. Pēc šāda sabiedrības modeļa vienu no centrālajām vietām vērtību sistēmā ieņem neatkarīgas demokrātiskas valsts pastāvēšana un attīstība.

Tajās valstīs, kur nepastāv “etnofederālisms” (kāds ir Kanādā, Beļģijā un Šveicē), integrācija parasti notiek uz vienas valodas pamata. Tā kā Latvijas teritorija ir vienota un valsts valoda tajā ir latviešu valoda, demokrātiskajai integrācijai jānotiek uz latviešu valodas pamata un jāved uz sabiedrību, kurā visi prot latviešu valodu (kā dzimto vai otro valodu). Tomēr būtiski svarīgi šajā integrācijas procesā ir saudzēt un aizsargāt kultūras atšķirības un citu tautību valodas un izvairīties no piespiedu asimilācijas.

Šo modeli varētu nosaukt par nacionālu valsti ar multikulturālu sabiedrību : nacionāla tā ir tādā ziņā, ka integrācijas nosacījums ir viena valsts valoda un vienota teritorija, bet multikulturāla — tādā ziņā, ka tajā nav vienas kopīgas reliģijas, pastāv skolas ar dažādām mācību valodām un ir radīti apstākļi visu tautību kultūru attīstībai.

Modelēt iespējamos Latvijas nākotnes variantus ir pamācoši, jo šādi modeļi var noderēt par orientieriem un atskaites punktiem. Taču tagadējās iespējas nosaka ne tikai valdības un tautas rīcība, bet arī nesenā pagātne. Pašreizējos Latvijas sabiedrības integrācijas procesus ir grūti izvērtēt, neatskatoties uz situāciju 80. gadu vidū.

Tāpat kā citām padomiskajām sabiedrībām, Latvijas sabiedrībai tolaik bija raksturīga spēcīga kontrole un reglamentācija un vāja pašregulācija. Publisku diskusiju kultūra nevarēja attīstīties, jo sabiedrības locekļu vidū valdīja neuzticēšanās un trūka savstarpējas solidaritātes. Reālās ekonomiskās un sociālās atšķirības tika maskētas, bet vajadzības — iztēlotas kā visiem vienādas. Padomju ideologi centās popularizēt priekšstatu, ka eksistē dažādas kopības, kas patiesībā bija tikai iedomātas (piemēram, padomju tauta, strādniecība kā progresa virzītājspēks un sociālistiskās sabiedrības vadošā šķira u. tml.). Svarīgi ir apzināties, ka centieniem padomju sabiedrību homogenizēt — padarīt viendabīgu — nebija nekā kopīga ar integrāciju. Galvenais šo centienu mērķis bija vieglāk kontrolējama sabiedrība.

Latvijas sabiedrības attīstībai bija vairākas specifiskas iezīmes — pirmām kārtām sakarā ar 60. un 70. gadu migrācijas sekām. Uz Latviju bija pārcēlies milzums cilvēku, kuriem gan vērtības, gan arī izpratne par vēsturi un etnisko grupu savstarpējām attiecībām bija citādas nekā lielākajai daļai latviešu. Daudzi no šiem cilvēkiem un viņu bērniem latviešu valodu nemācījās, un viņu komunikācija ar latviešiem lielākoties nesniedzās tālāk par darba attiecībām. Viņi saglabāja ierastos uzvedības un rīcības modeļus. Latvijā strauji veidojās divkopienu sabiedrība, kurai raksturīga nevis dzīvošana “kopā”, bet gan dzīvošana “blakus”. Etnisko grupu pretrunām lielākoties bija latents raksturs. Pārejas perioda laikā dažas no pretrunām ir saasinājušās, tomēr līdzās tam darbojas spēcīgi integrējoši faktori.

Lai novērtētu Latvijas sabiedrības integrācijas gaitu un izredzes, šis process jāanalizē dažādos aspektos — demogrāfiskajā, politiskajā, valodiskajā, kultūras un sociālpsiholoģiskajā. Svarīgi arī novērtēt, kā nacionālās attiecības un integrācijas gaitu ietekmē kopējā sociālpolitiskā situācija valstī un starptautiskais konteksts.

Demogrāfiskā situācija Latvijā un identitātes

Kā uzsvērts izdevumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1995”, Latvija ir izteikti multietniska sabiedrība. Pēc Iedzīvotāju reģistra datiem 1997. gadā Latvijā dzīvoja 2,456 miljoni cilvēku, no kuriem latvieši bija 56,7 %. Otrā skaitliski lielākā etniskā grupa Latvijā ir krievi, kuru kopskaits 1997. gada jūlijā bija 742 000 jeb 30,2 % no visiem iedzīvotājiem. Citas etniskās grupas, kas veidoja vairāk par 1 % no iedzīvotāju kopskaita, bija baltkrievi (4,2 %), ukraiņi (2,8 %), poļi (2,5 %) un lietuvieši (1,4 %). Svarīgi ir piebilst, ka šie skaitļi ir balstīti uz tautības ierakstiem pasēs. Tie atspoguļo līdzšinējo padomisko praksi: katrs cilvēks savu oficiālo tautību manto no vecākiem, un oficiālās tautības mainīšanas procedūra ir ļoti sarežģīta. Etniski jaukto ģimeņu atvasēm, sasniedzot 16 gadu vecumu, jāizvēlas tēva vai mātes tautība.

Dati, kas balstīti uz tautības ierakstiem pasēs, nevar visā pilnībā atspoguļot etnodemogrāfisko situāciju valstī, jo Latvijā ir ļoti augsts etniski jaukto laulību īpatsvars. 1996. gadā 34 % no visām laulībām bija etniski jauktas. Latviešiem jauktas bija apmēram 17 % no visām laulībām, bet baltkrieviem, ukraiņiem, poļiem un lietuviešiem līdz pat 90 %. Tā kā jaukto laulību procents ir tik liels, Latvijā dzīvo daudz tādu cilvēku, kas faktiski pieder vairāk nekā pie vienas etniskās grupas. Tautības ieraksts pasē ierobežo viņu izvēles brīvību, liekot izšķirties par vienu identitāti. Tautības ieraksts pasē ir pretrunā ar tautas attīstības principiem, jo tas sašaurina cilvēku iespējas izvēlēties, kad un cik lielā mērā uzsvērt savu tautību.

Tautības ieraksti pasēs arī neatspoguļo identitāšu pārklāšanos. 1996. gada beigās visās trijās Baltijas valstīs notika plaša aptauja “Baltijas barometrs III” ( Baltic Barometer III ). Respondentus (aptaujātos), starp citu, lūdza sevi raksturot divos, viņuprāt, būtiskākajos aspektos no šādiem pieciem: “tautība”, “pilsēta/dzīvesvieta”, “novads”, “eiropietis”, “padomju cilvēks”. Vairums latviešu kā visbūtiskāko izvēlējās aspektu “tautība”, bet kā otro būtiskāko — “pilsēta/dzīvesvieta”. Vairums cittautiešu kā visbūtiskāko aspektu izvēlējās aspektu “pilsēta/dzīvesvieta”, kā otro būtiskāko — “tautība”. Tas liek domāt, ka aspektā “pilsēta/dzīvesvieta” identitātes diezgan stipri pārklājas, t.i., latviešus un cittautiešus vieno spēcīgas saites ar dzīvesvietu.

Ļoti bieži tautība nesakrīt ar citu svarīgu etnodemogrāfisku rādītāju, proti, ar to, kura valoda cilvēkam ir dzimtā. Kā liecina 1989. gada tautskaite (kur tautību reģistrēja nevis pēc ieraksta pasē, bet gan pēc respondenta teiktā), tolaik 10,1 procentam no Latvijas iedzīvotājiem dzimtā valoda atšķīrusies no tautības. Pēc Iedzīvotāju reģistra datiem 1997. gadā vairāk nekā 120 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju savā ģimenē lieto divas sarunvalodas. Iedzīvotāju valodprasmi vēl analizēsim sīkāk. Šobrīd pietiks ar atziņu, ka dati par iedzīvotāju tautību pārāk vienkāršoti raksturo etnodemogrāfisko un valodisko realitāti Latvijā.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!