Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pret divdesmitā gadsimta noziedzības vīrusu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.11.1997., Nr. 293/294 (1008/1009) https://vestnesis.lv/ta/id/30968

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Baltijas valstu prezidenti - Lietuvā, Palangā

Vēl šajā numurā

11.11.1997., Nr. 293/294 (1008/1009)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

problēmas

Pret divdesmitā gadsimta noziedzības vīrusu

Prof., Dr. habil. iur. Anrijs Kavalieris, Latvijas Policijas akadēmijas

Kriminālistikas katedras vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Divdesmitais gadsimts tiesībsargājošām iestādēm radījis jaunu problēmu: organizēto noziedzību un līdz ar to nepieciešamību pārskatīt gan savus spēkus, gan iespējas cīņai ar šo visai sarežģīto uzdevumu.

— “Latvijas Vēstneša” 9. oktobra numurā ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš jau minēja, ka ar organizēto noziedzību nevar cīnīties līdzšinējām metodēm, un es viņam pilnīgi piekrītu. Šajā cīņā mēs nevaram uzvarēt ar tiem paņēmieniem un pamatojoties tikai uz tiem likumiem, kuri radušies pavisam citā vēstures laika periodā ar pavisam atšķirīgu noziedzības kvalitāti.

Kriminālprocesuālā likumdošana, kāda tā ir šodien, radusies XVIII gadsimta 90. gados tad, kad Francijā sabruka feodālisms un radās demokrātiska valsts. Pārējā Eiropā tas notika paralēli demokrātisku valstu veidošanās procesam. Viens no galvenajiem virzieniem, kas tika iestrādāts šajā pēcrevolūcijas laika kriminālprocesuālajā likumā, bija iznīdēt viduslaiku inkvizīcijas procesam raksturīgo, bet demokrātiskai sabiedrībai nepieņemamo apsūdzētā un tiesājamā pilnīgo beztiesību un absolūto pakļautību tiesas un izmeklēšanas patvaļai. Jaundzimušajā likumā jautājumu bloks par apsūdzētā tiesībām tika īpaši detalizēts un pamatīgi izstrādāts.

Pēc Otrā pasaules kara, likumdošanai turpinot attīstīties, šie jautājumi tika pacelti vēl augstākā — ANO deklarāciju un starpvalstu konvenciju — līmenī, lai nepieļautu, ka atkārtojas tās nepamatotās represijas, kas notika fašistiskajā Vācijā un totalitārajā Padomju Savienībā. Likumos tika iestrādātas tādas normas un reglamentēta tāda kārtība, kas ļāva valstij pildīt vienu no tās pienākumiem — ar tiesībsargājošo struktūru palīdzību daudzmaz sekmīgi kontrolēt, atmaskot un notiesāt tos, kas apdraud cilvēku veselību, dzīvību un mantu. Vienlaikus tā laika process nodrošināja arī apsūdzēto tiesību garantijas.

Tas viss bija labi līdz brīdim, kamēr parādījās organizētā noziedzība, kas kardināli, kvalitatīvi atšķīrās no līdzšinējās.

— Kur slēpjas šīs noziedzības īpašā bīstamība?

— Vēsture liecina, ka organizētā noziedzība rodas tad un tur, kur likumu nesakārtotības, ekonomiskā haosa vai citu objektīvu iemeslu dēļ parādās iespēja viegli, veicot nelegālas vai puslegālas darbības, gūt milzu peļņu. Un tā nav pat salīdzināma ar peļņu, ko gūst parastie noziedznieki. Tiklīdz rodas šāda iespēja, nelegālie vai puslegālie biznesmeņi ir klāt ar sīvu konkurenci, jo peļņa, ko nes viņu bizness, ir ļoti liela. Viņi ir ar mieru dalīties savā milzīgajā un relatīvi viegli iegūstamajā peļņā ar tiem, kas viņus pasargā no konkurences, — ar reketa pasauli.

Arī parastais zaglis var nozagt miljonu, taču līdz nākamajam ķērienam paies daudzi gadi un tas varbūt būs vienīgais viņa mūžā. Toties rekets savu milzīgo “algu” saņem regulāri un nepārtraukti.

Visas šīs lielās summas akumulējoties ļauj paplašināt gan puslegālo, gan nelegālo biznesu un iespiesties arī legālajā. Turklāt tās dod iespēju nodrošināt savu neaizskaramību ar gandrīz neierobežotām korupcijas iespējām, kuru nav un nekad nevar būt tradicionālajai noziedzībai. Lielā nauda ļauj iegādāties un laist kriminālajā apritē visdārgāko, tātad arī vismodernāko tehnisko aprīkojumu, sākot ar pēdējā modeļa mersedesiem un beidzot ar satelītu telefoniem un noklausīšanās aparatūru. Vēl vairāk — organizētā noziedzība var atļauties visdārgāk apmaksājamo, tātad arī viskvalificētāko speciālistu padomus, kas nav pa kabatai parastajiem noziedzniekiem.

Visbeidzot, neierobežotie naudas līdzekļi dod iespēju veikt pretizlūkošanas darbību tiesībsargājošajās struktūrās. Korumpētie juristi ne tikai parūpējas par nelikumīgu drošības līdzekļa maiņu noziedzniekiem, bet arī informē par to, kas tiek darīts un plānots cīņai ar organizēto noziedznieku grupu.

— Organizētās noziedzības dzimtene ir Amerikas Savienotās Valstis.

— Pirmās mūsdienu organizētās noziedzības grupas tur radās trīsdesmitajos gados bēdīgi slavenā sausā likuma laikā. Tas, izraisot ārkārtīgi lielu un pilnīgi neapmierinātu alkohola pieprasījumu, stimulēja pieprasījuma apmierināšanu, un radās pagrīdes spirta kontrabandas grupas, kas nodarbojās arī ar spirta ražošanu. Šī nodarbošanās nesa milzu peļņu, un tiesībsargājošās struktūras nebija gatavas šādam pagriezienam. Valdība naivi iedomājās, ka, dzeršanu aizliedzot, neviens vairs nedzers.

Eiropā tas pats notika pēc Otrā pasaules kara. Pāreja no kara laika ekonomikas uz miera laika dzīvi radīja ja ne ekonomisko sabrukumu, tad katrā ziņā nesakārtotību gan likumos, gan tiesībsargājošo institūciju darbā.

Tas pats notika Latvijā un visās pārējās postsociālisma valstīs, pārejot no totalitāras plānveida ekonomikas uz demokrātisku brīvā tirgus ekonomiku. Pārejas laikā radās likumu nesakārtotība un pilnīgi neierobežotas iespējas puslegālas un nelegālas peļņas iegūšanai. Mēs to pieredzējām banku, SIA un citu uzņēmumu darbībā, kas saradās kā sēnes pēc lietus, sagrāba naudu un pēc tam likvidējās.

— Amerikas un Eiropas policija un citas struktūras problēmu saasinājuma laikā neļāvās bezcerībai. Tām gan arī nebija pamata sūdzēties par tik bēdīgu tehnisko apgādātību, apbruņojumu un kadru kvalitāti kā pašreiz Latvijā.

— Protams, tās mēģināja uzsākt cīņu ar jaunu noziedzības paveidu, un varētu teikt, ka salīdzinājumā ar Latvijas pašreizējo stāvokli viņu situācija tolaik būtu atzīstama par tuvu ideālam. Bet tik un tā Federālais izmeklēšanas birojs, ASV štatu un Eiropas valstu policijas izrādījās bezspēcīgas.

Mūsu kolēģi no Amerikas, Itālijas un Vācijas atzīst, ka ASV līdz 70. gadu otrajai pusei, bet Eiropā līdz 90. gadu sākumam cīņa ar organizēto noziedzību nekādus reālus rezultātus nedeva. Bija viena otra uzvara, dažus cilvēkus notiesāja, dažus nošāva aizturot, bet tie visi bija atsevišķi kodieni organizētajai noziedzībai. Sistēmai zaudējumi neradās. Tie kļuva daudzmaz efektīvi tikai tad, kad tika pieņemti likumi un citi normatīvie akti, kuri ļāva tiesībsargājošām struktūrām lietot metodes, paņēmienus un līdzekļus, kas atbilda organizētās noziedzības iespējām. Visi atzīst: ja šādus līdzekļus nelietotu un novitātes likumos neieviestu, cīņa ar organizēto noziedzību būtu tukša runāšana.

Nevajag pārvērst mūsu procesa principus, kas radušies citā laikmetā, citā gadsimtā, citā situācijā par svēto govi, kuru nedrīkst aiztikt. Lai ko tā darītu, lai kā traucētu satiksmi vai badītu cilvēkus, govij pieskarties nedrīkst. Protams, izmaiņām likumos jābūt līdzsvarotām: nedrīkst krist otrā galējībā un atteikties no pamatprincipiem, cilvēku pamattiesībām, taču novitātēm ir jāparādās.

— Jūs septembra beigās Lietuvā piedalījāties lielā starptautiskā konferencē par cīņu ar organizēto noziedzību. Kas domu apmaiņā bija interesantākais, vērtīgākais?

— Palangas konferenci rīkoja Amerikas Tieslietu ministrija, uzstājās amerikāņu tiesneši, prokurori un Narkotiku apkarošanas biroja darbinieki. Viņi stāstīja par novitātēm, kas palīdz kontrolēt organizēto noziedzību. Amerikāņos lielu interesi izraisīja likumu pakete liecinieku aizsardzībai, kas pieņemta pie mums, Latvijā. Viņi atzina, ka tā ir viena no jaunākajām pasaulē un arī viena no labākajām, — tajā jau novērstas nepilnības, kas savulaik parādījušās citur.

Būtisks ir jautājums par to personu drošības garantēšanu, kuras palīdz atmaskot organizētās kriminalitātes grupas. Anonimitātes nodrošināšana, tiešā aizsardzība, cilvēka noslēpšana pēc sprieduma, indentitātes datu maiņa un pārvietošana uz citām valstīm — tas iestrādāts arī mūsu likumos, un nu tikai jāveido mehānisms, kā šis likums darbosies. Līdzekļi, kas ir organizētās noziedzības rokās, taču nodrošina ne tikai iespēju korumpēt ierēdņus, bet arī nopirkt lieciniekus vai, ja kāds izrādās nenopērkams, algot jebkuras kvalifikācijas slepkavu, kas spēj nošaut, uzspridzināt utt. Tāpēc šo pasākumu sistēma ir gandrīz vai pirmais priekšnoteikums, lai nopietni runātu par organizētās kriminālitātes apkarošanu.

Starp citu, ASV šāda sistēma sāka darboties tikai 80. gadu sākumā, bet Eiropas valstīs — no 1992. gada. Tātad mēs esam atpalikuši tikai par vienu mazu brītiņu.

— Par liecinieku aizsardzību ir rakstīts un runāts daudz. Nereti ar iebildi, ka tā prasa līdzekļus.

— Šie līdzekļi nav tik milzīgi, lai tos nevarētu atrast. Turklāt nav taču runa par masveida parādību. Nav jāsargā simtiem cilvēku un nav desmitiem jāmaina identitāte. Gadā varbūt mums nāktos paslēpt vienu, divus, trīs cilvēkus.

Kā liecina citu valstu pieredze, pret organizēto noziedzību visbiežāk var liecināt paši noziedzīgo grupu dalībnieki, jo visus nejaušos lieciniekus novāc, vēl pirms policija uzzina par pašu noziegumu. Ir svarīgi, ka līdz ar jauno likumu parādās jauna liecinošo kategorija, uz kuriem agrāk nevarēja balstīties un kurus nevarēja izmantot. Lai pašiem grupu dalībniekiem būtu jēga liecināt, viņiem nepieciešami būtiski motīvi.

Turpinājums — 6.lpp.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!