Par investīciju ieguldīšanu komercdarbībā

Akadēmiķis, Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš, Saeimas deputāts, — "Latvijas Vēstnesim"

Komercdarbības, uzņēmējdarbības sekmēšanā būtiska nozīme ir risinājumiem, kas veicinātu nopelnīto līdzekļu plašāku ieguldīšanu ražošanā, jaunās tehnoloģijās, preču un pakalpojumu kvalitātes paaugstināšanā. Tas nozīmē arī jaunas darba vietas, bagātīgākus valsts un pašvaldību budžetus, papildinājumu mājsaimniecību budžetos. Salīdzinājumā ar attīstītajām valstīm Latvijā ir krietni zemāks tāds ekonomiskās aktivitātes rādītājs kā uzņēmumu skaits uz 1000 iedzīvotājiem. Latvijā tas ir aptuveni 15, bet ES valstīs šis rādītājs atkarībā no reģiona svārstās no 40 līdz 60 uzņēmumiem uz 1000 iedzīvotājiem.

Šajā sakarībā principā jāizmanto tāds ekonomiskais instruments kā uzņēmuma nodokļa atlaide par investīcijās ieguldītajām summām. Šāda pieeja tika izvirzīta jau 1999. gada nogalē, kad Saeimā apsprieda valsts budžetu 2000. gadam un tam sekojošos grozījumus atsevišķos nodokļu likumos. Apliekamo ienākumu, ko paredzēts aplikt ar uzņēmumu ienākuma nodokli, ierosinājām samazināt "par summu, kas no uzņēmuma (uzņēmējdarbības) pašu līdzekļiem tiek ieguldīta ražošanas attīstībai, darbinieku apmācībai un jaunu darba vietu radīšanai". Taču tas vēl neguva Saeimas deputātu vairākuma atbalstu.

Priekšlikums par šādu atbalstu uzņēmējdarbības rosināšanai tika pamatots ar vairākiem apsvērumiem.

Pirmkārt, toreiz izdarītie aprēķini rādīja, ka šādas nodokļu atlaides piemērošana jau pusotra gada laikā kompensēsies ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa, sociālā nodokļa, uzņēmuma ienākuma nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa papildu pienesumu valsts un pašvaldību budžetos.

Šādas kalkulācijas tika veiktas kopā ar Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociāciju un citām rūpniecības uzņēmumu asociācijām, kas apstiprināja to, ka, sākot ar otrā gada beigām, var sagaidīt ieņēmumu pieaugumu dažāda veida nodokļos, salīdzinot ar atvieglojuma summu, ko uzņēmums no peļņas atvēlējis investīcijām.

Otrkārt, ātrāk tiktu pie jaunākās pasaules līmeņa tehnikas un tehnoloģijām, jauniem materiāliem, protams, ja pamatā tam būtu nopietns saimniekošanas plāns, lai viss ieguldījums pēc iespējas ātrāk atmaksātos. Tas būtu labs uzrāviens konkurencspējas paaugstināšanā. Jāpiebilst, ka arī pašreizējie kredītprocenti par aizņemtajiem līdzekļiem vēl ir visai augsti un pašu līdzekļu pieplūdums investīciju finansēšanā arī līdzsvaros ražošanas nosacījumus ar ārvalstu uzņēmumiem.

Treškārt, rastos iespējas apgūt jaunu kvalifikācijas pakāpi inženieriem un strādniekiem, kas dos darba produktivitātes pieaugumu, kvalitāti un būs tālākais solis, lai cerētu uz augstāku darba samaksu, būtu lielāks pienesums ar nodokļiem arī pašvaldību un valsts budžetos. Jauna tehnika un tehnoloģija prasa arī augstāku darbinieku kvalifikāciju, papildu zināšanas, dažādu valodu prasmi, lai atbilstoši orientētos tehniskajās instrukcijās, kā arī zināšanas programmēto darbgaldu apkalpošanai. Tāpēc strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanā ieguldītajiem līdzekļiem arī būtu lietderīgas šādas atlaides.

Ceturtkārt, tas palīdzētu arī legalizēt peļņas reālo, patieso fiksēšanu grāmatvedībā un tālāk uzlabotu finansu pārskatāmību no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) puses (lai gan te ir priekšā darbs par pamatlīdzekļu pārvērtēšanu, lai pareizāk atspoguļotos amortizācija, līdz ar to arī reālais peļņas līmenis).

Izskatot valsts budžetu 2001. gadam un to pavadošos grozījumus nodokļu likumos, valdība šoreiz ierosināja un Saeima 2000. gada 23. novembrī ar balsu vairākumu pieņēma nodokļu atlaižu piemērošanu zināmai ierobežotai uzņēmēju grupai. Ar 2001. gada 1. janvāri likumā "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" ir ieviests jauns pants par nodokļu atlaidi atbalstāmo investīciju projekta ietvaros veiktajiem ieguldījumiem, tas ir, uzņēmumam ir tiesības par atbalstāmo investīciju projekta ietvaros veiktajiem ieguldījumiem piemērot uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi 40 procentu apmērā no kopējās ieguldījumu summas, ja investīciju projekts pabeigts trīs gadu laikā. Atlaidi piemēro taksācijas periodā, kurā pabeigts atbalstāmo investīciju projekts. Bet ir viens būtisks nosacījums — šo atlaidi attiecina tikai uz tiem uzņēmumiem, kas atbalstāmo investīciju projekta ietvaros veikuši ieguldījumus, kuru kopējā summa pārsniedz 10 miljonus latu katram.

Var piekrist šiem novēlotajiem centieniem ieviest šādas atlaides, taču šajā pieņemtajā kārtībā var saskatīt arī zināmus trūkumus.

Vispirms par "atbalstāmo" investīciju atlasi. Tas var radīt sarežģījumus. Labāk un produktīvāk būtu, ja atļautu saimnieciskās darbības tirgum pašam autonomi sašķirot projektus, investīcijas, uzņēmējus. Tirgus pats sakārtos projektus pēc ienesīguma, investīciju secīguma un tamlīdzīgi. Iejaukšanās lietderīgums no ārpuses ir apšaubāms. Pieņemtā kārtība, dabiski, prasīs jaunu institūciju izveidošanu, kuras analizētu, pārrunātu/apspriestu un noteiktu atbalstāmos projektus. Šāda pieeja var rast papildu augsni korupcijai.

Diskutējama ir arī norma, ka šo atlaidi — 40% — var saņemt tas uzņēmums, kas "atbalstāmo investīciju projekta ietvaros veicis ieguldījumus, kuru kopējā summa pārsniedz 10 miljonus latu".

Tas nozīmē, ka:

1) nevienādos saimniekošanas apstākļos tiks nolikti Latvijas uzņēmēji; nebūs godīgas attieksmes pret visiem uzņēmējiem, tas neveicinās konkurētspēju;

2) šķēršļus mazo un vidējo uzņēmēju attīstībai; tie ir arī labākā augsne sabiedrības vidusslāņa veidošanai — kā jebkuras veselīgas sabiedrības pamatam, mugurkaulam;

3) neveicina racionālu kooperēšanos starp mazajiem/vidējiem uzņēmumiem, no vienas puses, un lieluzņēmumiem, no otras puses, kur sadarbības rezultātā daudz ko pirmie saražos lielajam uzņēmumam, kurā varbūt arī šīs investīcijas ir virs 10 miljoniem latu. Tieši šo modeli gaida visos Latvijas novados — šādu lieluzņēmumu un mazo/vidējo uzņēmumu simbiozi. Ne velti atsevišķās Austrumeiropas valstīs viens no nosacījumiem lielajiem ārvalstu investoriem ir tas, ka ne mazāk kā 50% komplektējošo izstrādājumu tiks iepirkts (izvietota to ražošana) no attiecīgās valsts mazajiem un vidējiem uzņēmējiem.

Tagad pastāv arī tāda norma likumā "Par uzņēmumu ienākuma nodokli", kas paredz 30 procentu atlaidi no aprēķinātā uzņēmumu ienākuma nodokļa tiem, kuri ražo augstas tehnoloģijas izstrādājumus un programmproduktus. Turklāt ir izvirzīti divi nosacījumi: pirmkārt, uzņēmuma neto apgrozījumā Ministru kabineta noteiktie atbalstāmie ražojumi taksācijas periodā veido vairāk nekā 75 procentus, un, otrkārt, uzņēmums ir sertificēts pēc ISO 9001 standarta (kvalitatīvas produkcijas ražošanas vadības uzņēmumā prasību ievērošana visā ražošanas ciklā līdz realizācijai), ISO 14001 standarta vai atbilst likumos paredzētās labas ražošanas prakses (GMP) prasībām.

Taču attiecībā uz uzņēmumiem, kas ražo augstas tehnoloģijas izstrādājumus un programmproduktus, ir arī problēmas. Piemēram, vai precīzi varēsim formulēt šo uzņēmumu sarakstu, un pēc kādiem kritērijiem tas būtu izveidojams? Taču te nevar iztikt arī bez daļēji subjektīvas pieejas, jo ir virkne firmu, piemēram, datortehnoloģiju nozarē, kuras galvenokārt veic pakalpojumus ar mazu īpatsvaru informatīvās tehnoloģijas risinājumu (programmatūras) izstrādē un attīstīšanā, datoru projektēšanā un ražošanā. Labi saprotams, piemēram, ka šeit ierindojas akciju sabiedrība "Rebir" rokas elektroinstrumentu, iekārtu un elektromotoru projektēšanā un ražošanā vai akciju sabiedrība "Sidrabe" vakuuma tehnoloģijas iekārtu, komponentu un procesu izstrādē un ražošanā, kuras jau ir ieguvušas ISO 9001 sertifikātu. Liekas, mūsu valstī arī vēl citas firmas var pretendēt uz aparātu, mašīnu un iekārtu projektēšanu un ražošanu. Vai akciju sabiedrība "Valmieras stikla šķiedra", kur stikla šķiedru un audumus ražo ar datorizētu tehnoloģiju, nevarētu pretendēt uz šādu nodokļu atlaidi?

Otra problēma — kā būs ar tādām nozarēm Latvijā, kuras grūtāk pieskaitīt šai klasifikācijai pēc iepriekš minētām pazīmēm un kuras nevar pretendēt uz 30% atlaidi, bet tajā pašā laikā dod galveno Latvijas eksporta produkciju no kopējā eksporta, turklāt eksportējot galvenokārt uz Rietumiem. Te vispirms var nosaukt nozīmīgāko vietu Latvijas eksportā — koksni un tās izstrādājumu eksportu, kas pagājušā gada vienpadsmit mēnešos sasniedza 37,9% no Latvijas eksporta kopvērtības. Augsts īpatsvars arī tekstilmateriālu un tekstilizstrādājumu eksportam, kas tajā pašā laikā aizņēma 14,0% no kopeksporta.

Piebildīsim, ka Latvijas ārējās tirdzniecības deficīts 2000. gada janvāra–novembra mēnešos bija 714,9 miljoni latu, kas ir par 13,6% jeb 85,6 miljoniem latu vairāk nekā attiecīgajā 1999. gada periodā. Kokrūpniecības un tekstilrūpniecības klātbūtne neļāva šim ārējās tirdzniecības deficītam kļūt dramatiskam. Tajā pašā laikā šie uzņēmumi ieguvuši maz ISO sertifikātu, lai gan šo nozaru produkti tiek eksportēti nospiedošā vairākumā uz Rietumu valstīm. No kokrūpniekiem tikai akciju sabiedrībām "Latvijas finieris" un "Bolderāja" ir ISO 9002 sertifikāti, bet no tekstilrūpniecīpas uzņēmumiem neviens nav saņēmis ISO sertifikātu. Arī šo nozaru uzņēmumi plaši izmanto modernas, pasaulē atzītas tehnoloģijas.

30 procentu atvieglojumi vispirms attiecas uz farmācijas, ķīmijas un datortehnikas ražotājiem. Taču vienlaikus jābūt uzmanīgiem, lai kaut ko nepamatoti nenorakstītu uz augsto tehnoloģiju rēķina. Latvijas apstākļos vispirms vidējām algām jābūt tādām, lai cilvēki varētu atļauties nopirkt gan datoru, gan arī apmaksāt interneta lietošanas tēriņus. Līdzīgi ir uzņēmējam ar internetizācijas rēķinu apmaksu. Internets nevar aizstāt nedz lauksaimniecību, nedz rūpniecisko preču ražošanu. E–komercija notiek ar precēm, ražojumiem. Dažreiz ir vērojami arī atplūdi. Piemēram, šobrīd tirgus konjunktūras pasliktināšanās novedusi pie internetbrokeru darījumu samazināšanās gan Eiropā, gan ASV. Ir krities pieprasījums pēc tirdzniecības darījumiem caur internetu. Pēdējā laikā investīcijas no šīs nozares aizplūst, daudzas IT kompānijas bankrotējušas, citu vērtība samazinājusies vairākkārt. Trūkums ir arī tas, ka intelektuālajam īpašumam, to radītāju pakalpojumiem un datoru apkalpotājiem nezina cenas un bieži vien nav ar ko salīdzināt.

Vispirms jāveicina tie posmi sociāli ekonomiskās programmas e–Latvija projektā, kas dos izšķirošo ietekmi nākotnē, — vispirms informācijas tehnoloģiju speciālistu sagatavošanā Latvijas augstskolās. Jau 1999. gada nogalē tika rioināts Latvijas valsts budžetā 2000. gadam iekļaut šim nolūkam 2 miljonu latu investīciju, diemžēl tas Saeimā neguva pietiekamu atbalstu. Tad mēs būtu jau spēruši platāku soli šajā ziņā.

Ar atvieglojumiem uzņēmuma ienākuma nodokļa nomaksā saistītas vēl divas pozīcijas. Kā zināms, ir izveidotas divas iekšzemes speciālās ekonomiskās zonas — 1997. gada martā Liepājas SEZ un 1997. gada novembrī Rēzeknes SEZ. Strādājot SEZ teritorijā, uzņēmumi var saņemt līdz 80% uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi (arī nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi 80–100% apmērā, strādājot pēc brīvās muitas zonas nosacījumiem, vēl papildus 0% likmi PVN un citus atvieglojumus). Šīs sviras ietekme, efektivitāte būs redzama vēlāk, te ir tikai iesākums.

Likumā "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" ir arī paredzēts, ka nodokļu atlaide mazajiem uzņēmumiem ir 20% no aprēķināmā uzņēmumu nodokļa, ja pirmstaksācijas gadā nav pārsniegti vismaz divi no šādiem nosacījumiem: pamatlīdzekļu bilances vērtība — Ls 70 000, neto apgrozījums — Ls 200 000, vidējais strādājošo skaits — 25 cilvēki.

Turpmāk pilnveidojot nodokļu atlaižu sistēmu uzņēmējdarbības rosināšanai, veicināma vēl pilnvērtīgāka mežsaimniecības un kokapstrādes kompleksa funkcionēšana. Piemēram, uzņēmumiem, kuri veiktu katlumāju celtniecību vai rekonstruētu vecās katlumājas, kurās kurtuves tiktu piemērotas vietējā kurināmā sadedzināšanai (kūdra, koksnes atliekas, zari, mizas utt.), lietderīgi piemērot uzņēmumu ienākuma nodokļa 80% atlaidi no šo ieguldījumu kopējās summas. Aptuveni aprēķini, ko veikusi asociācija "Latvijas koks" (A.Plezers), rāda, ka zāģmateriālu ražošanā un saplākšņu ražošanā Latvijā gada laikā veidojas ap 3,4 miljonu kubikmetru atlikumi, tajā skaitā no tiem šķeldas izgatavošanai iespējamie apjomi varētu būt 1,2 miljoni kubikmetru un atlikumi kurināšanai ap 2,2 miljoni kubikmetru. Un tā katru gadu, turklāt pastāvīgi atjaunojošs resurss. Šis kurināmā resurss prasmīgāk jāizmanto, kā to praktizē, piemēram, Zviedrijā un vairākās citās Skandināvijas un Rietumeiropas valstīs. Latvijā ir izveidojušās spēcīgas pašmāju firmas šo kurtuvju projektēšanā, ražošanā un uzstādīšanā.

Tas celtu arī zāģmateriālu ražotņu ienesīgumu. Blakusprodukcijas realizācija Zviedrijas kokzāģētavās dod vidēji 14,5% (Ls 7,77 uz 1 m3 apaļkoku) no kopējiem ieņēmumiem, bet Latvijā — tikai 2% (Ls 0,98 uz 1 m3 apļkoku). Tas padarītu arī Latvijas kokzāģētavas konkurētspējīgākas un noliktu tās salīdzinoši līdzīgākos saimniekošanas apstākļos, kā tas ir Zviedrijas, Somijas kokzāģētavām. Tas veicinātu Latvijas dabas bagātību (meža resursu) efektīvāku izmantošanu, dziļāku rūpniecisko pārstādi un ražošanā veidojošos rūpniecisko atlieku izmantošanu produkcijas ražošanai un siltumenerģijas iegūšanai. Vienlaikus tas ļautu samazināt importa energonesēju — akmeņogļu un mazuta — ievešanu. Par šo arī uzsākta diskusija vienā no Saeimas plenārsēdēm, bet pagaidām tas nav guvis vairākuma atbalstu.

No iepriekš minētā izriet, ka Latvijā tiek mēģināts dot uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides, taču attiecībā pret dažādām uzņēmumu kategorijām ir atšķirīga metodoloģiskā pieeja. Pirmkārt, pamatā tās nav saistītas ar ieguldāmo investīciju lielumu, jaunu darba vietu inkubēšanu (izņemot "lielgabarīta" 10 miljonu investīcijas), kas ir lielākais un būtiskākais trūkums. Otrkārt, uzņēmumu ienākuma nodokļa maksas atvieglojumu gamma ir visai raiba — no 20 līdz 80 procentiem. Treškārt, atvieglojumi neskar virkni būtisku ražojošo, eksportietilpīgo nozaru, kuras faktiski glābj, lai tekošā konta deficīts nebūtu pārāk liels. Ceturtkārt, nenotiek pietiekama virzība uz šādu atvieglojumu sistēmas ieviešanu kopīgu visām Baltijas valstīm. Latvijā, tāpat kā Igaunijā, no uzņēmumu ienākuma nodokļa ir lietderīgi atbrīvot arī nelielās investīcijas. Pretējā gadījumā investīcijas aizplūdīs uz Igauniju.

Secinājums: atgriezties pie mūsu agrāk izteiktā viedokļa — dot atlaides visām investīcijām, kuras iegulda ražošanā, jaunās labi apmaksātās darba vietās un strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanā, kā arī ieviest speciālus atvieglojumus mazajiem/vidējiem uzņēmējiem un uzņēmumiem īpaši atbalstāmos reģionos. Šādu viedokli ne vienu reizi vien apliecinājušas arī rūpniecības un citu tautsaimniecības nozaru uzņēmumu sabiedriskās organizācijas (asociācijas u.c.).