Par mūsu labklājību. Tagad un turpmāk

Vladimirs Makarovs, Labklājības ministrs, — Latvijas žurnālistiem

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Ir priekšvēlēšanu laiks. Un atklāti pasaku — šī ir priekšvēlēšanu saruna. Jo mums visiem kopā jādod atbilde: kāda būs Latvija un kurp tā virzīsies sociālās drošības laukā pēc vēlēšanām? Uzmanīgi sekojot dažādu partiju solījumiem un dažādu partiju ideoloģijai, ļoti ceru, ka ar preses atbalstu atradīsim kopsaucēju valsts tālākajā attīstībā tieši sociālās drošības laukā.

Mūsu ministrija ne reizi vien ir teikusi, ka par sociālo politiku nevar būt atbildīga viena partija. Tā ir visas Saeimas, visas valdības un visas sabiedrības atbildība.

Un nedrīkstētu būt tendences, ka pēc katrām jaunām vēlēšanām, pēc katra jauna ministra nomaiņas sociālā politika kardināli mainās, pilnīgi aizmirstot visus iepriekšējos solījumus. Līdz šim šajā ministrijā var redzēt pēctecību — sākotnēji sociālās drošības jomā, bet šobrīd var runāt par pēctecību arī veselības aprūpes tālākā attīstībā. Un es ļoti ceru, ka arī pēc vēlēšanām šajā ministrijā varēsim redzēt tiešām visu politisko spēku kopīgu atbildību un līdzdalību, lai tomēr nenotiktu pārlieku krass pavērsiens pa kreisi vai arī pa labi.

Ļoti rūpīgi iepazīstoties ar dažādu valstu sociālo politiku, redzam, ka sociālā likumdošana tur ir stabila, ar dziļām tradīcijām pagātnē — likumi ir pieņemti 1890., 1910., 1923. gadā. Tas nenozīmē, ka šie likumi ir nemainīgi — tie nepārtraukti tiek attīstīti. Bet pati politiskā būtība, kas ielikta likumdošanā, ir stabila un prognozējama. Ļoti ceram, ka Latvijas sociālās drošības likumu pakete, kas ietver visus sociālās drošības veidus, arī būs stabila un attīstīsies perspektīvā.

Lai gan daudzi pārmet, ka Pensiju likumā ir notikušas daudzas būtiskas izmaiņas, tomēr Pensiju likuma ideoloģija ir saglabāta. Šī ideoloģija visupirms balstās uz to, ka sociālo garantiju apmērs ir atkarīgs no iepriekšējā ieguldījuma. Varbūt tas ir diskutabli, cik korekti ir ņemt par pamatu pašreizējos darba ienākumus. Bet mēs nekādi nevaram ņemt par pamatu ienākumus, kas bija padomju laikā, jo no tiem lielākā daļa naudas ir aizgājusi kaut kur citur. Un mums nav šo uzkrājumu.

Tātad sociālas drošības pamatā ir sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas Latvijā ir ārkārtīgi augstas. Kopumā sociālās apdrošināšanas iemaksās mēs iekasējam un iztērējam apmēram 13 procentus no nacionālā kopprodukta. Rūpīgi izvērtējot dažādu valstu pieredzi, tas ir tuvu maksimumam, ko valsts var atļauties, lai nesagrautu ekonomisko attīstību. Mēs nepārņēmām Ungārijas pieredzi, kur vienubrīd sociālās apdrošināšanas iemaksu apjoms bija 64 procenti, mums tas ir 37,09 procenti. Ja likumdošanā saglabājas stabilitāte un ja turpinās pozitīvās tendences, šis tarifs 2002. gadā varētu samazināties. Bet, lai tas notiktu, nedrīkst uzņemties saistības, ko nav iespējams izpildīt. Kaut arī ministrija tiešām ir ieinteresēta maksimālu garantiju sniegšanā sabiedrībai.

Kas pašlaik notiek ar sociālās apdrošināšanas budžetu? Ja mums šīgada ieņēmumos tiek prognozēti 424 miljoni latu, tad nākamgad — 507 miljoni latu, kas ir samērā stabils pieaugums. Uz ko ceram, lai to sasniegtu? Vispirms uz to, ka palielinās personu skaits, kas iesaistās sociālajā apdrošināšanā. Ņemot vērā bezdarba līmeni, var iesaistīties vienīgi tā sabiedrības daļa, kas strādā nelegālā vai puslegālā biznesā, t. i., pelēkā tirgus ekonomikas daļa. Un šis faktors ir apmēram 50–70 tūkstoši katru gadu, kas atgriežas kā legāli sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēji.

Tajā pašā laikā skaidri jāpasaka: jo sakārtotāka un stabilāka ir sociālās drošības likumdošana, jo tā vairāk kā attīstošs faktors ietekmē ekonomiku. Jo legāls darbs un maksāti nodokļi dod iespēju valstij labāk pārdalīt tās rīcībā esošo naudu.

No sociālās apdrošināšanas budžeta milzīgāko daļu mēs tērējam pensijām — apmēram 90 procentu. Tas ir zināmā mērā korekti, ņemot vērā pensionāru augsto īpatsvaru Latvijas sabiedrībā, — 26 procenti iedzīvotāju saņem dažāda veida pensijas: vecuma, invaliditātes utt.