• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.09.1998., Nr. 257/260 https://www.vestnesis.lv/ta/id/32736

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas valsts un tās vīri

Vēl šajā numurā

09.09.1998., Nr. 257/260

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ceļā uz Latvijas Republikas 80–gadi

Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98., nr.246/247., 27.08.98., nr.248., 28.08.98., nr.249/250., 01.09.98., nr.251., 02.09.98., nr.253/254., 04.09.98., nr. 255/256., 08.09.98.

Ar zili zaļi zeltītām krāsām par Latvijas valsti

Arī nākamajā numurā ar Ch. Berg parakstīto materiālu diskusija tika turpināta:

"Latviešu tautas karogs

"Amerikas Vēstneša" 14.nrā ir debates par latv. karoga krāsām. Es domāju, ka mums ir nopietnākas lietas izvedamas nekā rīvēties dēļ latviešu tautas krāsām. Mēs Amerikas latvieši neesam šīs krāsas sastādījuši, un tad arī mūsu gods neatļauj viņas mainīt un ignorēt. Rīgas Latv.Biedrības Zinības Komisijā ir dokuments uzglabāts no krāsu sastādītājiem. Kad mācītu vīru ieskati ir bijuši sastādīt tās krāsas, tad mums nav tiesības tās mainīt: caur krāsu mainīšanu mēs atsvešinājamies no savas lielākās tautas daļas Eiropā, un neesam vairs īsti tautieši. Mums jāsargājas no berzēšanām, un caur karoga krāsas maiņu var rasties šķelšanās, jo Amerikā ir latvieši, kas ar sirdi un dvēseli pieķeras latvietībai. Mēs maza saujiņa latvieši Amerikā sargāsimies priekšrakstus dot Eiropā dzīvojušiem. Gadījienā mēs tikai varam simpatizēt ar vienu un otru padomu un viņiem līdzstrādāt. Tas ir mūsu tautiskais uzdevums.

J.Sieberga kgs ieteic, ka starp galvenām krāsām varētu būt 3 collu platas strīpas, un tās 2 strīpas nozīmētu Kurzemi un Vidzemi. Es tam piekrītu, ka šādi izgatavots karogs izskatītos skaisti. Skaisti gan, bet ne īsti, pēc maniem ieskatiem tā būtu glaimošana.

Ar tagadējām krāsām var to pašu panākt, jo tur ir trīs krāsas, viena Kurzemei, otra Vidzemei un trešā zelta pastrīpota kā apliecība par savienojumu. Kad latviešu tauta Eiropā ieskatīs par vajadzīgu dibināt jaunu tautas karogu, tad būs arī mūsu rinda pienākusi dot padomu pie sastādīšanas un ieteikt no Sieberga kga projektētās krāsas.

Ar tagad pastāvošās tautas krāsām ir mūsu tautas dēli greznojušies studējot zinības, un dzīvē ir pierādījuši, ka tās krāsas ir pareizi sastādītas, un nav jākaunas no cittautiešiem. Lai tas arī uz priekšu notiktu, sekosim viņu priekšzīmei.

Zils, zaļš, zelts. Lai dzīvo Latvija!"17

Karoga izpētei interesantas ziņas turpat sniedzis E.Štokmans (Edw.Stockman) ar nosaukumu "Vēl cita atbilde":

"1912. gadā Bostonas Latv. biedrība kolektēja naudu priekš Latviešu tautas karoga izgatavošanas, kuru pieņemtu kā biedrības karogu.

Būdams komitejā, es lūdzu Rīgas latviešu biedrību paskaidrot, vai tautas karogs ir ar krāsām: zils, zaļš un dzeltens, jo 1902. gadā redzēju Filadelfijas Brīvo Latvju biedrībā nozīmes ar šādām krāsām, kuras pēc viņu biedru domām reprezentējot tautas karogu. Saņēmu atbildi, ka karogs ar minētām krāsām pieder Latviešu studentu korporācijai un tas nav tautas karogs. Līdz ar to ieteica griezties piec Latviešu muzeja pārvaldnieka Siliņa kga. No pēdējā saņēmu paskaidrojumu, ka tautas karogs bijis ar baltu strīpu apkārt, līdzīgi rāmim un vidū rūtis, līdzīgi dambretes galdiņam. Drīzi pēc tam atstāju Bostonu un kolektes listi līdz ar pievesto korospondenci nodevu biedrībai.

Pamatodamies uz pievestiem faktiem, domāju, ka tagad no varākiem pieņemtais karogs nav tautas karogs un būtu ieteicami uzgaidīt, kamēr ir iespējams pilnīgi pārliecināties — jo karogam ir maza nozīme, pirms tautai nav patstāvības (..)"18

Lai gan pēc teksta nav iespējams pateikt, kādās krāsās bijis Matīsa Siliņa ieteiktais karogs, tomēr redzams, ka gadsimta sākumā Atskaņu hronikas tulkotājs tautiešiem Amerikā nepiedāvāja sarkanbaltsarkano kā latviešu karogu. Bostonieši nepieņēma M.Siliņa variantu, bet izgatavoja pieminēto zili, zaļi, zeltīto karogu.

20.oktobra numurā K.Zoltners (K.Soltner) izteicis domas, ka "Lettonijas" krāsas būtu jāpieņem par tautas karoga krāsām, jo latviešu studentu cīņa par savu korporāciju saistāma ar tautas cīņu par savām tiesībām. To viņš izklāstījis rakstā "Latvijas karoga lietā":

Katrai valstij, katrai tautai, katrai lielākai biedrībai un organizācijai mēdz būt savs karogs, ar ko saistās kopā tautas liktens un vēsture, kādēļ arī karogs tiek uzskatīts un cienīts kā svētums.

Tā kā līdz šim latviešiem sava kopēja tautas karoga nav bijis, tad no Amerikā dzīvojošiem latviešiem pieņemts kā latviešu tautas karogs ar krāsām: zils, zaļš, dzeltens.

Kad Dievs dos, kad reiz latviešu tauta tiks svabada no vācu sloga brīvā Latvijā, tad zināms, arī latvieši varēs uzstādīt pareizu tautas karogu, uz ko katris īsts latvietis varēs būt lepnis.

Kāds tas karogs tad būs, to mēs nezinām, un vaj no mums Amerikas latviešiem uzstādītais karogs jau tiks pieņemts kā absoluts tautas karogs, to arī neviens neņemsies apgalvot.

Drīzāk mēs varam domāt, kā no latviešiem tad tiks pieņemts tāds karogs, kura vēsture vairāk stāv sakarā ar latviešu tautas likteni un ciešanām.

Es domāju, kad ņemtu visus Latvijas biedrību un organizāciju karogus, tad neviens pēc nopelniem spriežot nebūtu cienīgāks Latvijas karoga vārdu nest kā "Lettonijas", tas ir, latviešu studentu korporācijas karogs.

Kad Letonijas vēsturē lasām, tad redzam, ka latviešu studentiem nācās ļoti grūti izcīnīt Letonijas, savas korporācijas, brīvību. Vācu studentu acīs viņi nebija nekas vairāk kā "bauerjungen"(zemnieka puikas), kas viņu tēviem maksājuši daudz sūru grūti pelnītu grašu, un tādēļ baidīsies ar viņiem ielaisties divkaujās. Bet izrādijās, ka neviens nebaidijās likt dzīvību uz spēli. Ar zobeniem un pistolēm tie izsitās cauri ļoti daudzām asiņainām divkaujām, uz ko tie jau iepriekš bija labi sagatavojušies, un tā spīdoši pierādija, ka Letonija ar pilnu tiesību cienīga stāvēt līdzās citu tautu studentu korporācijām. Lielāka daļa latviešu laikrakstu atsaucas uz Letoniju kā latviešu lepnumu.

Letonija tika no latviešu studentiem dibināta 1882.gadā 14.maijā. Vēl tā drusku stāvēja sakarā ar citām vācu studentu korporācijām, kas saucās par "šaržetā konventu", bet no 1905.g. tā pastāv viena pati kā latviešu studentu korporācija.

Letonijas karoga pareizās krāsas ir: zaļš, zils, zelts (dzeltens), kā jau to "Amerikas Vēstneša"14. numurā aizrāda, bet ne zils, zaļš, dzeltens, ne arī zils, dzeltens, zaļš, kā to C.F.B. vairāk reiz aizrāda.

Pareizo taisnību mēs dabūtu iz Rīgas latviešu biedrības zinību komisijas arhīviem, bet tā kā tas nav iespējams, tad diezgan drošu liecību dod mums latviešu "Konversacijas Vārdnica", kas, kā ceru, atradīsies katrā Amerikas latviešu bibliotekā, tur 3.sējumā 2459.lapas pusē lasām 3 vietās ka: Letonijas krāsu zīmes ir: zaļš, zils, dzeltens.

Caur šo aizrādīdams domāju, ka būtu derīgi Amerikas latviešiem kopīgi vienoties karoga lietā un pieņemt šo mūsu tautiešu, pirmo brīvības celmu lauzēju, karogu tādu, kāds viņš patiesībā ir, un ne ar kādām jauktām krāsām. Caur tādu aktu mēs paceltu mūsu tautas studentu 36 gadus veco brīvības cīņas karogu, kas tagad tiek no vācu junkuriem dubļos mīdīts un tā turam to godam tik ilgi tīru, kamēr reiz latviešu studenti jeb arī visa latviešu tauta kopā, kā to nospriedīs, varēs uzspraust "Brīvajā Latvijā"."19

Ar to arī diskusijas par latviešu karogu "Amerikas Vēstnesī" praktiski noslēdzās. Uz kāda ar karogu neapmierināta lasītāja "Līdumnieka" nelabvēlīgo vēstuli 1.novembra numurā bija ievietota redakcijas piezīme:

"Latviešu karoga lietā esam atvēlējuši "Amerikas Vēstneša" slejās izteikt domas un aizrādījumus no dažādām pusēm, ka turam tagad par vajadzīgu šās sarunas ar šo numuru nobeigt un turpmāk tādus rakstus vairs neuzņemt — vismaz uz kādu laiku ne. Latviešu tautas karogs ar savām nozīmīgām krāsām (zils, zaļš, zelts jeb dzeltens) ir atzīts un pieņemts no lielākās daļas latviešiem Amerikā tādēļ, ka viņa krāsas ļoti saskan ar Latvijas zemkopja galvenām krāsām, proti: zila debess pār viņa galvu, zaļas druvas viņa priekšā un beidzot zelta graudi kā viņa darba pūliņa augļi. Tāds latviešu tautas karogs tapa no "Amerikas Latviešu Kara Sabiedrības"ar valdības ierēdņu atvēli iznests atklātībā Trešajā Brīvības Aizņēmuma parādē Bostonā. Tāds viņš tapa pieņemts no Filadelfijas latviešiem viņu parādēs un sapulcēs un tāds viņš pieņemts arī no Čikāgas latviešiem viņu parādē 15.septembrī. Ar to pilnīgi pietiek pārrunas par šo lietu nobeigt, jo tagad nav no tik liela svara latviešu tautas karogs kā pats Latvijas jautājums.

Ar to nebūt nav teikts, ka Amerikas latvieši ir uzstādījuši karogu, kāds Baltijas latviešiem nepieciešami jāpieņem. Nē, kad Baltija reiz kļūs brīva un viņai jākļūst brīvai, tad mūsu tautieši tur uzstādīs un pieņems karogu, kādu viņi gribēs. Bet mums Amerikas latviešiem tagad vajaga karogu, ar ko varam amerikāņiem rādīt savas krāsas tāpat kā to dara citi ārzemnieki Amerikā. Ir ieteicams un mēs arī ceram, ka visas latviešu nometnes un sabiedrības pieņems šo karogu un tas jādara, lai nacionālos latviešos neizceltos vairs domu starpības šinī lietā."20

Pēc Latvijas valsts proklamēšanas zili–zaļi–zeltītās (dzeltenās) palika par Amerikas latviešu krāsām. 1919. gadā "Latvijas valsts Pasludināšanas piemiņas dienā 18.novembrī Filadelfijas Latviešu Tautiskās Savienības nozare rīkoja šai dienai par godu saviesīgu vakaru, kas notika Brīvo Latvju biedrības telpās. Biedrības zāle bija pušķota Latvijas krāsām — sarkans, balts, sarkans, līdz ar Amerikas karogu bija redzams arī Latvijas Republikas karogs un Amerikas Latviešu karogs — zils, zaļš, dzeltens."21

Saglabājies arī kāds iespiests fotouzņēmums, kurā fiksēta latviešu kolonistu manifestācija Brazīlijā 1920.gada 18.novembrī. Attēlā redzama grupa Žakvases latviešu kolonijas iedzīvotāji ar Brazīlijas un Latvijas sarkanbaltsarkaniem karogiem.22

Neskatoties uz atšķirīgo karogu un savstarpējām nesaskaņām, daudzi Amerikas latvieši ticībā uz Latvijas valsti dzīvoja līdzi tautiešiem dzimtenē un bēgļu gaitās. Lēni sarkanbaltsarkanais karogs sasniedza "Jauno pasauli".

 

17 Amerikas Vēstnesis, Nr.16., 1918.g. 15.augustā.

18 Turpat.

19 Turpat, Nr.20., 1918.g. 15.okt.

20 Turpat, Nr.21., 1918.g. 1.novembrī.

21 Līdums R. Latviešu brīvības meklētāji.-[b.v.], 1973.-58.lpp.

22 Ilustrēts Žurnāls - 1921.g. Nr.2., 3.lpp.

KA.JPG (23100 BYTES)
Žakvases latviešu kolonijas Brazīlijā sarīkotā manifestācija 1920. gada 18. novembrī

Vivat res publica! Lai dzīvo Latvija!

 

"Kad klusēs kara naids un miers

tiks zemēs svinēts —

Tavs vārds, ak Latvija, no mums

tiks priekā minēts

Un karogs sarkanais ar baltu vidū šķelts

Tiks dziesmām atskanot ik tornī

augstu celts

Kā Rīgā, Jelgavā, tā Liepājā,

kas skaista,

Un Valkā, Rēzeknē. Lai karogs

kopā saista

Daudz sāpju Latgali un Kurzemi, kur vēl

Vaid bēgļu nopūtas un drupas saulē kvēl,

Un kluso Vidzemi, lai darbā prieks

un balsti,—

Tam lepni plīvojot būs vēstīt jaunu valsti,

Gar krastiem Daugavai, kas saules

pilna zels

Un tempļus brīnišķīgus kur latvju

daile cels,

Tur skanēs Melngailis un Dārziņš

sēros klusi,

Šurp atkal Vītolu būs kokle atvīlusi,

Un Kalniņš mīļi maigs liks minēt

sāpes tās,

Kas sirdi plosīja tais tumšās nedienās,

Kad sirmais Barontēvs viens

Burtniekpilī skuma

Un Fallijs, Rozentāls no tautas

mirdzīguma

Bij nāves atņemti. Tak Rainis,

Skalbe vēl

Un Eglīts nesaprasts, kā saules viņi kvēl

Pār jauno Latviju un viņas ciemiem pāri

Uz laiku mūžību un citu tautu āri,

Kur Jānis Poruks jau it laipni minēts tiek,

Un mūsu Purvītim kur laurus

galvā liek.—

Par brīvu Latviju ir daudzas galvas liktas,

Lai viņām piemiņa un slavas

dziesmas diktas,

Kā bultas tālu skrien, jo šķēps

ir nesalauzts!—

Šis karogs paceltais simtsgadu

sāpēs austs."1

P.Rozītis. Latvija.


Kad Valkā iznākošais laikraksts "Līdums" 1918. gada 27.oktobrī ievietoja Pāvila Rozīša dzejoli "Latvija", kurā autors pravietoja, ka sarkanbaltsarkanajam karogam, "lepni plīvojot būs vēstīt jaunu valsti", droši vien pat lielākie optimisti neparedzēja, ka tas notiks jau tuvākā mēneša laikā. Lai gan Anglija 23.oktobrī bija atzinusi Latviju de facto , apzīmējot Nacionālo padomi par valsti tiesiski neatkarīgu iestādījumu, un de facto atzīšana tika piešķirta arī tās pagaidu valdībai2, tomēr okupētajā Latvijā reāli stāties pie tautas pārstāvniecības orgāna izveides varēja tikai pēc Novembra revolūcijas Vācijā. Topošai latviešu priekšstāvniecībai vajadzēja pārvarēt pretrunas starp Nacionālo padomi un Demokrātisko bloku, kurā ietilpa sociāldemokrāti, un vienoties kopdarbam. Latvju kareivju nacionālā savienība, kas jau vairāk kā gadu bija stingri aizstāvējusi neatkarības centienus un izveidojusi kodolu nacionālai armijai, gandrīz ultimatīvi prasīja no partijām vienošanās lēmumu.3

Spricis Paegle (1876 — 1962), kurš tolaik pārstāvēja Latvju neatkarības partiju 1923. gadā rakstīja:

"Sakarā ar revolūciju Vācijā un pamiera noslēgšanu ar Sabiedrotiem, vietējās vācu okupācijas varas iestādēs un arī armijā radās zināms sajukums un bezidejisks bezcerības laikmets. Taisni šis pārejas laikmets bija kā radīts, lai oficiāli nestu tautā un pasaulē Latvijas valsts neatkarības ideju un uzsāktu šās idejas izvešanu dzīvē. Demokrātiskā Bloka un Nacionālās Padomes locekļi atkal uzsāka dažas nedēļas atpakaļ pārtrauktās savstarpējās apspriedes par šās idejas realizēšanu. Pēc dažu dienu ilgām politiskām apspriedēm šoreiz panāca vienošanos: 17. novembrī 1918. g., plkst. 10 vakarā Rīgā, Suvorova ielā 3, Rīgas Latviešu Amatnieku Biedrības Krājaizdevu kases telpās, 8 latviešu politisko partiju un vienam Latgales priekšstāvjiem vienojoties, nodibinājās Latvijas Tautas Padome, kā augstākā valsts varas iestāde ar uzdevumu — izvadīt Latvijas valsts un latvju tautas likteņus līdz Satversmes Sapulces sanākšanai."4

"Latvju tautas Padomē nepiedalījās abi galējie spārni: lielinieki — galējā kreisā un Latviešu Tautas Partija — galējā labā spārnā. Pirmie stāvēja par Krievijas orientāciju, un pēc viņu ieskatiem Latvija drīkstēja pastāvēt tikai kā Krievijas sastāvdaļa, kamēr galējie labie Latvijas un latvju tautas turpmāko likteni domāja vislabāk nodrošināt sakaros ar Vāciju."5 Vēlāk Tautas padomē iestājās vāciešu un cittautiešu demokrātiski progresīvāko aprindu priekšstāvji.

Pēc domstarpību pārvarēšanas, kad dažbrīd pat likās, ka vienošanās kārtējo reizi izjuks Latvijas Tautas padome savā dibināšanas sēdē vienbalsīgi pieņēma politisko platformu un noskaidroja starptautiskās orientācijas jautājumu.

"Pēc tam Nacionālpadomes apsardzības nodaļas līdzšinējais vadītājs Sp.Paegle paziņoja, ka apsardzības nodaļa līdz ar visiem organizētajiem latvju bruņotiem spēkiem nodod sevi Latvijas Tautas Padomes rīcībā. A.Ķeniņš, Latviešu Nacionālās Padomes vārdā apsveica Tautas Padomes nodibināšanos."6

Tālāk sekoja Latvijas Tautas padomes prezidija vēlēšanas. Par priekšsēdētāju Zemnieku savienība uzstādīja advokātu Jāni Čaksti, par pirmo priekšsēdētāja biedru sociāldemokrāti — Marģeru Skujenieku, par otro biedru radikāldemokrāti — advokātu Gustavu Zemgalu; par sekretāru demokrāti — Erastu Biti; par viņa vietnieku sociālrevolucionāri — Emīlu Skubiķi un par otro biedru zemnieku savienība uzstādīja Latgales priekšstāvi Staņislavu Kambalu. Atklāti balsojot, uzstādītos kandidātus vienbalsīgi ievēlēja minētos amatos.7

Zemnieku savienības deputāts Jānis Ampermanis vēlāk atcerējās, ka pēc viņa partijas biedra, žurnālista Edmunda Freivalda (1891 — 1922) ierosinājuma Latvijas valsts proklamēšanu "nolēma izdarīt 18. novembrī tā sauktā krievu teātrī, kas patiesībā toreiz bij latviešu operas nams,8 pulksten 4 vakarā. Sp.Paegle nāca ar priekšlikumu valsts proklamēšanu izdarīt Rīgas Pilī, kuru mūsu senči ar sviedriem un asinīm cēluši un tagad pēc vairākiem gadu simteņiem tauta šinī varas simbolī, proklamē sevi par brīvu tautu un valsti. Šo priekšlikumu uzņēma ar piekrišanu, bet ievērojot mazās telpas, kurās varot ieiet tikai ap 300 personu, tās atzina par neērtām. Ministru prezidents K.Ulmanis paziņoja, ka Valmieras delegācija ar tirgotāju Kampi9 un Dr. Ziediņu10, kuri ieradušies pēc jaunām ziņām, nodevuši lielajai Latvijas valsts idejai pirmo materiālo pabalstu — 5000 rbļ. Pēc tam izvēlēja komiteju, kurai uzdeva nokārtot vajadzīgos priekšdarbus pie svinīgā valsts proklamēšanas akta, ar ko beidza pirmo Tautas Padomes sēdi."11

Daudzi deputāti bija apmetušies otrpus toreizējai Suvorova ielai esošajā "Centrālviesnīcā". Šeit tie turpināja risināt Latvijas nākotnes jautājumus. Šeit naktī no 17. uz 18.novembri, izmantojot cariskās Krievijas karogu, tika pagatavots Latvijas karogs, kuram nākošā dienā jau bija jāgrezno jaunās valdības ēka — Latviešu amatnieku krājaizdevu kases nams. Pirmo nedēļu Pagaidu valdība savas sēdes noturēja ne tikai minētajās krājaizdevu kases telpās, bet arī "Centrālviesnīcā" un pat viena vai otra jaunā kabineta locekļa privātajā dzīvoklī.

Mazu ieskatu to dienu "Centrālviesnīcas" dzīvē rakstā "Vēsturiskas vietas" sniedzis laikraksts "Jaunākās Ziņas":

"... Centrs tagad pārcēlies uz citurieni. Tā ir "Centrālā viesnīca" turpat aiz "Suvorova".12 Tā tagad dzīvākā vieta, jo še pagaidām uzturas Latvijas valsts pirmais ministrs. Te nāk un iet. Atnāk kā vienkāršs cilvēks, bet aiziet kā ministrs. Nāk bez portfeļa, bet aiziet ar portfeli. Dzīve mīl rotaļas. Vienkāršā vieta paliek par vēsturisku vietu. "Centrālā viesnīcā", kā zināms, pirmo reizi apsprieda arī Goldmaņa ierosinājumu par Latviešu Bataljonu dibināšanu.13 Pēc trijiem gadiem tepat izšķīrās Latvijas valsts proklamēšana. Abi notikumi lielākie Latvijas vēsturē.

Mierīgās telpas uzņem visus. Skraida apkalpotāji, visiem karodziņi ar valsts krāsām, bet viesnīcas muzika pirmā dienā desmitām reižu izpildīja Latvijas himnu.

Latvijas vēsture kādreiz runās arī par šīm mierīgām, klusām un vienkāršām telpām."14

"Centrālviesnīcā" izgatavotais pirmais valdības karogs vēlāk tika nodots Kara muzejam.15 Tas bija kā atgādinājums par to laiku, kad valdībai nebija pat telpu, kur noturēt savas sēdes, un nebija arī nekādas varas, bet tā bija stipra ar savu entuziasmu, lielo uzņēmību un neatlaidību.

"Jo bieza būtu tā grāmata, kurā tiktu iespiesti visi, kad arī tikai svarīgākie un ievērojamākie raksti par šo priekš mūsu tautas un zemes tik svarīgo notikumu"— tā nodaļā "Preses atbalsis par Latvijas valsts dzimšanas mirkli"rakstīja 1918.gadā izdotās brošūras "Latvijas valsts pasludināšana" sastādītājs.16 Astoņdesmit gados šim notikumam veltīto publikāciju apjoms ir daudzkārt pieaudzis. Tādēļ šeit izmantosim tikai mazu daļu no liecībām par to laiku, kad sarkanbaltsarkanās krāsas kļuva par Latvijas valsts karoga krāsām.

Žurnālists un rakstnieks Eduards Cālītis (1881 — 1947), atceroties valsts dibināšanas dienu, rakstīja:

"Tikai ap pusdienas laiku partiju prezidiji un Tautas Padomes locekļi saņem ieejas kartiņas, kas tik vienkāršas, cik vien iespējams: ar trekniem burtiem uz kartona uzdrukāts šīs dienas datums, bet zem tā apaļā aplokā trīs burti "L.T.P." Tam vajag nozīmēt: "Latvijas Tautas Padome". Izrādās, ka nevien šīs kartiņas bijušas jāizgatavo šais nedaudzajās rīta stundās, bet jānokārto arī daudz citas formalitātes. Latvieši gatavojās proklamēt savu valsti, bet viņu zemē valdīja joprojām svešas varas: vācu zaldātu deputātu padome, policijas priekšnieks Fūrmanis, guberņas priekšnieks un beidzot Vācijas komisārs Baltijas zemēs. Ikviena no šīm varām bija spējīga aizkavēt tiklab gatavošnos uz Latvijas proklamēšanu, kā pašu proklamēšanu."17

Nākamajās dienās laikraksti sacentās vēsturiskā notikuma aprakstīšanā. Plašu materiālu ar nosaukumu "Latvijas valsts pasludināšana" 20.novembrī sniedza "Līdums", kura redaktors O.Nonācs šajā svinīgajā aktā piedalījās kā Zemnieku savienības izvirzīts Tautas Padomes loceklis:

"Uz Latvijas Tautas Padomes 17.novembra sēdes lēmuma pamata, 18.novembrī Latvju Operas Namā notika Latvijas valsts proklamēšana.

Jau no pulksten 3 pēc pusdienas sāk plūst publika ar iepriekš saņemtām ieejas kartēm uz Operas Namu un pulksten 4, kad bij nolikta svinīgā akta sākums, Operas zāle ir ļaužu pārpildīta. Puspiecos caur zāli iet uz skatuvi Tautas Padomes locekļi, visu laiku atskanot publikas aplausiem. Tautas Padomes locekļi uz skatuves sasēstas parastā parlamentāriskā kārtībā: kreisā sektorā sociāldemokrāti, aiz viņiem sociālisti revolucionāri, labajā — Latviešu Zemnieku Savienība, centrā sēd radikāldemokrāti, republikāņi un neatkarīgie. Tautas Padomes locekļi pušķojušies ar nacionālām lentēm pie krūtīm, sociālistiem revolucionāriem pie krūtīm nacionālā un sarkanas lentītes, bet sociāldemokrātiem tikai sarkanā. Skatuve glīti pušķota ar palmām, pāri skatuvei paceļoties nacionālam karogam.18

Tā kā Latviešu Tautas Padomes priekšsēdētājs J.Čakste sapulcē nav klāt, tad to atklāj priekšsēdētāja otrais biedrs, zv.adv.G.Zemgals, kurš konstatē, ka, no šīs dienas sākot, uz Latvijas Tautas Padomi pārgājusi augstākā suverēnā vara Latvijā. (Ilgi, vētraini aplausi.)

Pēc tam Padomes sekretārs nolasa 17.novembra sēdes protokolu, kuru dažās vietās publika pārtrauc ar aplausiem.

Tad vārdu ņem ministru prezidents agronoms K.Ulmanis.

"Es uzņemos atbildīgo pienākumu, klausīdams vienprātīgam visu partiju priekšstāvju uzaicinājumam, valdības galvenais uzdevums ir Latvijas valsts izveidošana, nostiprināšana uz ārieni un iekšieni. Uz ārieni mēs nostiprināsim Latvijas valsti, ja stāvēsim stipri un vienoti, paliekot draudzīgās attiecībās ar tālākiem un tuvākiem kaimiņiem, lai kļūtu par līdztiesīgu locekli Tautu Savienībā, iekšēji mūsu valsts būtu stipra, ja izvedīsim plašas demokrātiskas reformas."

1 Līdums.-Nr.200.,1918.g.27.okt.

2 Šilde Ā. Pirmā republika.-R.,1993.-148.lpp.: Ja Latvijas de facto atzīšana, ko deva angļu valdība, saistīta parasti ar 1918.g. 11.novembri, tad tas tikai tādēļ, ka to, ko sers Artūrs Džeimss Balfūrs paziņoja angļu valdības vārdā Z.Meijerovicam jau 23.oktobrī atkārtoja vēlreiz uz Nacionālās padomes lūgumu vēlreiz rakstveidā.

3 Turpat, 167.-168.lpp.

4 Paegle S. Kā Latvijas valsts tapa.-R.,1923.-211.lpp. Suvorova iela - tagadējā Krišjāņa Barona iela.

5 Turpat, 213.lpp.

6 Turpat 215.-216.lpp.

7 Latvijas Tautas Padome.-R.,1920.-7.lpp.

8 Latvijas Operas nams - agrākais Rīgas Krievu jeb arī Rīgas 2.teātris vēlāk un tagad Nacionālais teātris.

9 Andrejs Kampe (1867.- 1919.), Valmieras un Cēsu tirgotājs un sabiedrisks darbinieks, pirmais ziedoja savu un no valmieriešiem un cēsniekiem savākto naudu pagaidu valdībai.

10 Alberts Ziediņš (1879.-1940.), ārsts un sabiedrisks darbinieks, pirmais Valmieras pilsētas galva neatkarīgajā Latvijā.

11 Ampermanis J. Lielajā brīdī.(Atmiņas).-Grām: Valsts pieci gadi. 1918.-1923.-[R.,1923.]-14.-15.lpp.

12 Domāta "Suvorova" viesnīca Suvorova (tagad. Kr.Barona) un Elizabetes ielas stūrī blakus tagadējam Leļļu teātrim, savulaik būdami Rīgā tajā apmetušies daudzi ievērojami cilvēki.

13 Ķempelis G. Kā radās latviešu strēlnieku bataljoni.-Jaunā Balss.- 1924.g.Nr.1.-6.lpp. Viņš rakstīja, ka 1915. gadā "deputāts J.Goldmanis bieži uzturējās Centrālā viesnīcā un te arī interesanti bieži sanāca apspriest družinas dibināšanas jautājumus."

14 Jaunākās Ziņas.- Nr.7.,1918.g.22.nov.

15 Agrākais Kara muzeja inventāra Nr.3080/16318.

16 Latvijas valsts pasludināšana. 18.novembrī 1918.g. Sast.H.J.-R.,1918.-26.lpp.

17 Cālītis E.Valsts pirmā diena.-Grām.:Valsts pieci gadi.1918.-1923.-[R.,1923.] - 10.lpp.

18 Pastrīpojums - T.P., lentītes redzamas arī V.Rīdzenieka proklamēšanas akta fotogrāfijā.

Turpmāk — vēl

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!