Mēs visi Baltijā

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Sarukums Lietuvas eksportā

Lietuvas uzņēmējus uztrauc krīze Krievijā

Lietuvas Uzņēmēju konfederācijā apspriestas Krievijas finansu krīzes iespējamās sekas Lietuvas uzņēmējdarbībai un ekonomikai. Pēc šīs apspriedes Uzņēmēju konfederācijas prezidents Broņislavs Lubis sniedza interviju laikrakstam "Lietuvos Rytas".

— Vai Uzņēmēju konfederācija paredzēja Krievijas finansu krīzi?

— Tādus notikumus neprognozējām. Bija mēģinājumi novērtēt perspektīvas, bet tie bija pārāk optimistiski. Optimismu radīja ekspremjera S.Kirijenko valdības centieni apvaldīt Krievijas monopolus.

— Ko Lietuvai nozīmē Krievijas finansu krīze — ekonomisku katastrofu, nelaimi vai tikai labu mācību?

— Tā mums ir mācība, iespēja gūt pieredzi. Diemžēl tā ir dārga mācība.

— Vai ticat Lietuvas Bankas un valdības vadītājiem, kuri apgalvo, ka Krievijā sākusies krīze Lietuvu neskars?

— Valsts un bankas vadītāji visvairāk runā par monetāro politiku, par lita un ASV dolāra attiecībām. Lietuvai pašlaik ir lielas zelta rezerves, kuru vērtība sasniedz 1 miljardu 722 miljonus ASV dolāru. Tā ir stabilas ekonomikas pazīme, tādējādi valdības vadītāju apgalvojumi ir patiesi.

Līdz šim gan vēl nav izsmeļoši izanalizēta Krievijas krīzes ietekme uz Lietuvu, ir bijuši tikai mēģinājumi vispusīgi atbildēt uz jautājumu: no kā mēs baidāmies?

— Vai domājat, ka mierinoši paziņojumi nenozīmē, ka Lietuva izturēs Krievijas krīzi bez zaudējumiem?

— Nē. Jo patiesībā būs otrādi. Lietuvai draud eksporta samazināšanās. Šī gada pirmajā pusgadā no Lietuvas uz Krieviju ir eksportēta produkcija par vairāk nekā 1,6 miljardiem litu.

Ja šī gada otrajā pusgadā eksports uz Krieviju samazināsies tikai par 10 procentiem, ražotāji zaudēs 160 miljonus litu, gadā — 320 miljonu litu. Saliekot to visu kopā, ražošanas apgrozījums līdz Ziemassvētkiem var samazināties par miljardu litu.

Krīzes ietekmi Lietuvā pirmie izjutīs celtnieki, pārtikas un mēbeļu ražotāji.

— Vai būtu iespējams pienu, gaļu un citus produktus piedāvāt Rietumu tirgum?

— Diemžēl Krievijas tirgus krīzes dēļ izstums arī daļu no Rietumu produkcijas. Rietumu tirgos konkurence palielināsies, un lietuviešiem nosargāt savas jau esošās pozīcijas tajos būs grūti. Ir gandrīz neiespējami Krievijai ražotos produktus īsā laikā novirzīt uz Rietumu tirgu.

Lietuvas uzņēmēju problēmu apjomu nolems tas, cik ilgi turpināsies Krievijas krīze.

— Kā izskatīsies Lietuvas ekonomika Ziemassvētku priekšvakarā, ja krīze Krievijā paplašināsies?

— Tai laikā Lietuvas uzņēmumi jau būs zaudējuši pusi no sava eksporta uz Austrumiem. Tas nozīmē, ka uzņēmumu apgrozījums būs samazinājies vismaz par 700 miljoniem litu. Vispirms samazināsies lauksaimniecības produkcijas ražotāju uzņēmumu apgrozījums, jo šī produkcija veido 26,15 procentus no visa eksporta uz Krieviju. Pārprodukcijas dēļ pārtikas produkti Lietuvas iekšējā tirgū ziemā kļūs lētāki, jo ganāmpulku apjoms atbilst plānotajam pārdošanas apjomam.

— Vai tas nozīmē, ka, piemēram, mēbeļu ražošanas uzņēmumā strādājošā Jona sieva varēs lēti pagatavot Ziemassvētku cepeti?

— Es baidos, ka šis Jons tobrīd jau būs bez darba un viņam nebūs naudas, par ko nopirkt gaļu.

— Pavasarī jūsu vadītā Lietuvas Uzņēmēju konfederācija pieprasīja, lai valsts noslēgtu ar Krieviju brīvās tirdzniecības līgumu un tādējādi tiktu palielināts eksports uz Krieviju. Kādas būtu šāda līguma sekas?

— Lielākā daļa uzņēmumu, kuri eksportē savus ražojumus uz Krieviju, tagad būtu vēl lielākā bedrē.

Runājot par iespēju parakstīt brīvās tirdzniecības līgumu, jāatceras, ka Lietuvas Uzņēmēju konfederācija pēc tā netiecas. To gribēja tikai pārtikas, gaļas, piena un vieglās rūpniecības produktu ražotāju asociācijas.

— Vai tas ir labi, ka neizdevās?

— To tik tieši apgalvot nevar.

— Rūpniecībā Lietuvā strādā apmēram 300 tūkstoši cilvēku. Par cik palielināsies bezdarbnieku skaits valstī?

— Ja notikumi attīstīsies pēc mūsu apspriestās shēmas, reālais bezdarbs var palielināties par 15–20 procentiem. Precīzi to pateikt bez analīzes ir grūti, taču bezdarbs palielināsies lēnāk, nekā samazināsies uzņēmumu apgrozījums. Starp šiem skaitļiem nav vienlīdzības zīmes.

Var prognozēt bezalgas atvaļinājumu skaita palielināšanos. Turklāt atlaišana no darba darba devējiem ir ļoti dārgs prieks — uzņēmumiem tam vienkārši nav naudas. Cilvēkus sāks atlaist no darba, ja krīze turpināsies pusgadu un ilgāk. Pirmajos četros mēnešos uzņēmumu vadītāji to nedarīs.

Ja Krievijas krīze turpināsies arī nākamgad, mums var rasties problēmas ar valsts budžetu, bet fiskālās problēmas var kļūt par monetārām.

— Vai jūs joprojām domājat, ka jākompensē zaudējumi, kas uzņēmumiem rodas pēc tam, kad Krievija palielināja ievedmuitu?

— Valstij nevajadzētu subsidēt vai kā citādi tieši atbalstīt vienu vai otru saimniecisko subjektu. Atbalstam vajadzētu izpausties kā noteiktu tendenču veicināšanai netiešā veidā. Tiešas subsīdijas ir bīstamas, tās varētu sniegt, dotējot, piemēram, enerģētiku un transportu.

— Vai valstij ir jāatbalsta eksports uz ļoti riskantiem tirgiem?

— Pēc manām domām, valstij ir izdevīgi netieši atbalstīt eksportu uz visām valstīm. Taču mēs neprasām tiešu atbalstu.

Ir nepieciešama eksporta apdrošināšana. Tai vajadzētu būt peļņu nesošam darbības veidam. Ja tirgus ir riskants, apdrošināšanas cenai jābūt lielākai.

* * *

Tajā pašā laikā Lietuvas valdības vadītājs Ģedimins Vagnoris atkal un atkal presē apliecina, ka ekonomiskās likstas Krievijā tieši neietekmēs Lietuvas tautsaimniecību.

Ierobežojumi sīkajā tirdzniecībā

Valdība pa vidu starp Lietuvas tirgu un veikalu

Augusta sākumā Lietuvas valdība pieņēma lēmumu, saskaņā ar kuru uzņēmumiem un individuālām personām ar tirdzniecības patentiem tirgojoties jābūt arī preču iegūšanas dokumentiem. Tā kā visas valsts rajonu un pilsētu tirgos strādājošie tirgotāji gatavojās nopietnām protesta akcijām (pat bruņoties ar siena dakšām un doties aktīvā cīņā par savām tiesībām tirgoties tirgos pie Lietuvas Seima), šī lēmuma spēkā stāšanās laiks pagaidām atlikts līdz rudenim. Ar pārtikas precēm bez to iegādi apstiprinošiem dokumentiem vēl bija atļauts tirgoties līdz 1.septembrim, ar pārējām precēm — līdz 1.oktobrim. Pēc tam katram, kuram būs tirdzniecības patents, iegādājoties preces tālākpārdošanai, būs jāsaņem arī faktūras rēķins vai pievienotās vērtības faktūras rēķins, vai arī brīvas formas dokuments, kurā lasāma visa nepieciešamā informācija par precēm. Kā informēja Lietuvas valsts nodokļu inspekcijas vadītājas vietniece Birute Ratkevičūte, piemēram, pārvedot iegādātās preces uz citu pilsētu, pavadzīme par preču pārvešanu nav nepieciešama, bet, vedot tās pašas preces vai daļu preču no mājām vai kādas citas uzglabāšanas vietas uz pārdošanas vietu, cilvēkam pašam sev jāizraksta pavadzīme. Pēc pārdošanas, vedot mājās atlikušās preces, cilvēkam būtu sev jāizraksta jau cita pavadzīme. Bez patentiem un pavadzīmēm atļauts tirgoties tikai lauksaimniekiem, kuri pārdod pašu izaudzētu produkciju.

Valdības izplatītajā informatīvajā ziņojumā norādīts, ka, padarot stingrāku preču pārdošanas kārtību valsts tirgos un citās preču pārdošanas vietās, tiek mēģināts apturēt tirgošanos ar kontrabandas ceļā iegūtām precēm. Lietuvas valdība uzskata, ka lētāku preču pārdošana tirgos grauj valsts uzņēmumu darbību un ir par cēloni tam, ka ievērojami (par vairākiem desmitiem tūkstošu) samazinās darba vietu skaits šajos uzņēmumos.

Pagaidām atceļot jaunās kārtības spēkā stāšanās laiku, valdība ir devusi sīktirgotājiem iespēju pārdot ātrāk un bez dokumentiem iegādātas preces, taču tirgotāji no Utenas, Telšiem, Marijampoles, Vilkavišķa, Šaķiem, Prieniem un citām Lietuvas pilsētām un rajoniem ir apvienojušies neformālās tirgotāju organizācijās un ir gatavi cīnīties par savām tiesībām. Viņi sūta protesta vēstules ar vairākiem tūkstošiem parakstu rajonu un pilsētu pārvaldēm, nodokļu inspekciju vadītājiem, Seima un valdības locekļiem, kā arī preses izdevumiem. Ja lauku rajonu un pilsētu protestētājiem pieskaita arī Viļņas pilsētas tirgos strādājošos, tad var diezgan droši apgalvot, ka minētais valdības lēmums, kurā pieprasīts, lai tirgotājiem būtu preču iegādes dokumenti, skars apmēram 50 tūkstošus cilvēku.

Paši tirgotāji apgalvo, ka jaunā kārtība viņiem nozīmē bezdarbu, badu un mēģināšanu izdzīvot no trūcīgajiem valsts pabalstiem. Protesta vēstulēs norādīts, ka tirgos strādā daudz invalīdu un vecāka gadagājuma cilvēku, kuriem ir grūti tikt galā ar sarežģītajiem grāmatvedības dokumentiem un ka arī jauniem cilvēkiem ir neērti kārtot grāmatvedības dokumentus, strādājot ārā.

Sīktirgotāji atklāti runā arī par to, ka Lietuvas valdība ir labvēlīgāka lieliem uzņēmumiem. Pluņģes tirgotājs Vītauts Burtulaitis norāda, ka augstas Lietuvas amatpersonas ir veikalu īpašnieki vai akcionāri. Ja iznīks tirgus, palielināsies veikalu pelņa. Tāpēc viņiem ir izdevīgi graut tirgus sistēmu.

Lietuvas politiķu domas jautājumā par sīko tirdzniecību ir atšķirīgas. Atsevišķas mazākas politiskās partijas ir pret minēto valdības lēmumu un piekrīt tirgotāju viedoklim, ka jaunā kārtība graus nevis kontrabandu, bet sīko tirdzniecību.

Valsts nodokļu inspekcijas vadītājas vietniece B.Ratkevičūte domā citādi. Viņasprāt, jaunā kārtība vienādos nosacījumus visiem tirgotājiem, jo gan no veikalu pārdevējiem, gan no tirgu tirgotājiem tiks pieprasīti vienādi dokumenti par preču iegādi. B.Ratkevičūte informēja, ka tagad cilvēks, kurš par 2400 litiem ir nopircis tirdzniecības patentu, gada laikā var pārdot gan legālā ceļā, gan arī nelegāli uz Lietuvu atgādātas preces par daudz lielāku summu. Jaunajā kārtībā viņš to vairs nevarēs darīt neierobežoti un nevarēs pārdot kontrabandas preces.

Lietuvas brīvā tirgus institūta viceprezidents Ugņus Trumpa uzskata, ka jaunā kārtība ir vērsta pret sīko tirdzniecību, palielinot sīko un individuālo uzņēmumu izdevumus un sarežģījot viņu atbildību par savu darbību, Pēc viņa domām, sīktirgotājiem nevar uzvelt atbildību par to, ka valsts politika padara pievilcīgu ēnu ekonomiku un palielina pār valsts robežām ievedamo kontrabandu. Tirgotāji nav atbildīgi arī par to, ka valsts robežas tiek slikti apsargātas, ka daļa robežsargu un muitnieku ir korumpēti un palīdz kontrabandistiem, ka muitas politika atsevišķas preces padara kontrabandai īpaši pievilcīgas.

Brīvā tirgus institūta viedoklis ir tāds, ka valstij ir jāsamazina, nevis jāpalielina uzņēmumu regulēšana un kontrole. Ja slikti strādā robežsardzes ierēdņi, tad būtu jāreformē robežsardzes sistēma, nevis jāadministrē tirgi, kioski un citas tirdzniecības vietas.

Ekonomikas eksperti uzskata, ka liela mēroga tirgi Lietuvā ir pagaidu parādība, bet tai jāsamazinās vai jāiznīkst pašai tirgus procesu ietekmē. Tirgi iznīks paši tad, kad tie vairs nebūs vajadzīgi cilvēkiem. Bet pagaidām autotransporta sastrēgumi pie Garjūnu tirgus Viļņas nomalē ir diezgan regulāra parādība, jo tūkstošiem cilvēku tur meklē lētākas preces nekā veikalos.

Iesaiste militārā projektā

Lietuvas zinātnieku atklājumi paaugstināti interesē NATO

Šogad NATO uzaicināja projekta "Partnerattiecības — mieram" dalībvalstis piedalīties militārās tehnikas veidošanā un ražošanā. No 27 partnervalstīm savus priekšlikumus iesniedza 11, tai skaitā arī Lietuva. Lietuvas zinātnieki iesnieguši divus projektus: kopīgi ražot mīnu meklētājus ar gāzes sensoriem (projekts tapis Pusvadītāju fizikas institūtā) un lāzerierīces šaušanas treniņiem ar datoru palīdzību (projekts izstrādāts Kauņas tehnoloģijas universitātē).

NATO ir ieinteresēta abos minētajos projektos un jau uzsākusi sarunas par to, cik liels būs katras dalībvalsts ieguldījums tajos. Saskaņā ar noteikumiem, projektu īstenošanā kopā ar Lietuvu piedalīsies pa divām NATO un divām "Partnerattiecības — mieram" dalībvalstīm. 55 procenti projekta izmaksu būs jāsedz šo valstu uzņēmējiem, bet atlikušo daļu veido pašas Ziemeļatlantijas savienības budžeta līdzekļi.

Lietuvas militārais pārstāvis NATO jūras flotes kapteinis Euģēnijs Nazeļskis domā, ka šie projekti ir ļoti vajadzīgi: — Ja paveiksies, šos ražojumus varēs izmantot piecas valstis, kas piedalās projektā, bet, ja tam būs ļoti labi panākumi, — visas NATO valstis un šīs organizācijas partnervalstis.

Pavasarī Briselē notika starptautiska militārās rūpniecības izstāde, kurā savu produkciju — armijas uniformas, to pogas, bikses, apmetņus, vējjakas, apakšveļu u.c. — piedāvāja arī Lietuvas tekstiluzņēmumi. Īpaši lielu atsaucību tur izpelnījās Lietuvā ražotās necauršaujamās vestes.

Par ministriem astoņās valdībās

Igaunijas valdības skaitļos un faktos

Kopš 1990.gada aprīļa Igaunijas valsts ir pieredzējusi astoņas valdības. Astoņos neatkarības gados ministru posteņos ir bijusi 91 persona. Nedēļas laikraksts "Eesti Express" ir izdarījis pētījumus, ar ko viņi nodarbojas pašlaik. No parlamenta locekļu kopskaita (101) vismaz vienu reizi ministra postenī ir bijuši 55, divreiz — 20, trīsreiz —10 personas. Visvairāk ministra pienākumus ir veicis Tīts Vehi, kurš pirmajā Edgara Savisāra valdībā bija transporta ministrs, pēc tam četras reizes premjerministrs. Kopumā Tīts Vehi valdībā ir bijis četrarpus gadu.

Četras reizes ministri ir bijuši: Andruss Ēvels, aizsardzības ministrs trīs reizes Vehi valdībā un pašlaik Marta Sīmana valdībā; Marts Opmans, finansu ministrs trīs reizes Tīta Vehi un pašreizējā Marta Sīmana valdībā; Villu Reiljans, sabiedrības ministrs trīs reizes Tīta Vehi un pašreizējā Marta Sīmana valdībā; Pauls Varuls, tieslietu ministrs trīs reizes Tīta Vehi un pašreizējā Marta Sīmana valdībā; Jāks Alliks, Tīta Vehi (5.valdībā) ministrs bez portfeļa, divas reizes Tīta Vehi valdībās un kultūras ministrs pašreizējā Marta Sīmana valdībā.

Četras reizes ministrs ir bijis arī Jiri Luiks, viņš tikai Marta Lāra valdībā trīs reizes samainīja ministru portfeļus. Viņš Marta Lāra un Andresa Taranda valdībās bijis ārlietu ministrs un vēl Marta Lāra valdībā gan aizsardzības ministrs, gan ministrs bez portfeļa, bet pašlaik ir Igaunijas vēstnieks NATO. No visām valdībām atšķiras trešā pēckara Igaunijas brīvvalsts valdība — Marta Lāra valdība (1992.g. oktobris — 1994.g.novembris), kas līdz šim visilgāk noturējusies valdībā — 24 mēnešus. Bet šajā valdīšanas laikā ir noticis visvairāk pārmaiņu: 16 ministru posteņus ir dalījuši 24 cilvēki.

Īsākais valdības laiks ir bijis četri mēneši. Tieši tik ilgi noturējās 7. pēckara valdība — Tīta Vehi valdība (1996.g.decembris—1997.g.marts).

No 91 personas, kas bijuši ministru postenī, deviņas ir sievietes, četras no tām divas reizes: Andra Veidemane (Eiropas lietu ministre Tīta Vehi (7.) valdībā un pašreiz Marta Sīmana valdībā ministre bez portfeļa); Sīri Ovīra (sociālās nodrošināšanas ministre Edgara Savisāra (1.) valdībā un sociālā ministre Tīta Vehi (5.) valdībā); Tiju Aro (sociālā ministre Tīta Vehi (7.) valdībā un pašreizējā Marta Sīmana valdībā); Līa Henni (reformu ministre Marta Lāra (3.) un Andresa Taranda (4.) valdībā). Ministru kabineta locekļu skaits pakāpeniski ir samazinājies. Pirmajās valdībās Edgara Savisāra (1.) un Tīta Vehi (2.) valdībā bija 21 ministrs, bet pašlaik Marta Sīmana (8.) valdībā ir 15 ministri, piemēram, laika gaitā likvidēti celtniecības, materiālo resursu un darba ministru posteņi.

Lielākā daļa eksministru arī pašlaik no politiskās un sabiedriskās dzīves nav aizgājuši. Tieši otrādi, viņi ieņem augstus posteņus dažādās jomās. 19 no bijušajiem ministriem sēž parlamentā, daļa ir vadošos posteņos privātstruktūrās. Sociālajā un kultūras laukā strādājošie nav taisījuši tik spožu karjeru, bet izvēlējušies salīdzinoši mierīgākas darbavietas, piemēram, Pēters Olesks (kultūras un izglītības ministrs Marta Lāra (3.) un Andresa Taranda (4.) valdībā un bez portfeļa ministrs Marta Lāra (3.) valdībā) pašlaik ir Tartu universitātes bibliotēkas vadītājs, bet Lepo Sumera (kultūras ministrs Edgara Savisāra (1.) valdībā) pazīstams kā komponists.

Vislielākais pavērsiens dzīvē ir Laglei Parekai (iekšlietu ministre Marta Lāra (3.) valdībā), kura pašlaik nodarbojas ar Sv.Brigitas mūķeņu ordeni. Bez viņas vēl daži bijušie ministri ir pazuduši no redzesloka. Aleksandrs Sikals (materiālo resursu ministrs Edgara Savisāra (1.) un tirdzniecības ministrs Tīta Vehi (2.) valdībā) vada nelielu privātfirmu, bet Harija Junapū (zemkopības ministrs Edgara Savisāra (1.) valdībā) un Aksela Treimaņa (rūpniecības un enerģētikas ministrs Tīta Vehi (2.) valdībā) vārdus neatceras vairs neviens.

Pirmskara Igaunijā pavisam bija 27 valdības. Visilgāk valdīja Konstantīna Petsa valdība — četrus gadus un septiņus mēnešus, bet visīsākais valdības laiks bija tikai trīs dienas.

Igaunijas valsts astoņu valdību premjerministri:

1. Edgars Savisārs 1990.gada 1.aprīlis — 1992.gada februāris (21 mēnesis);

2. Tīts Vehi 1992.gada 2.februāris — 1992.gada oktobris (9 mēneši);

3. Marts Lārs 1992.gada 3.oktobris — 1994.gada novembris (24 mēneši);

4. Andres Tarands 1994.gada 4.novembris — 1995.gada aprīlis (6 mēneši);

5. Tīts Vehi 1995.gada 5.aprīlis — 1995.gada novembris (8 mēneši);

6. Tīts Vehi 1995.gada 6.novembris — 1996.gada decembris (14 mēneši);

7. Tīts Vehi 1996.gada 7.decembris — 1997.gada marts (4 mēneši);

8. Marts Sīmans no 1997.gada 8.marta (16 mēneši).

Par augstas gudrības grāmatām

Enciklopēdiju izdošana Igaunijā neapsīkst un turpinās

Enciklopēdiju un leksikonu izdošana nemaz nav tik snauduļojoša, kā liekas, iegriežoties vienā vai otrā grāmatnīcā. Salīdzinājumā ar vispārizdoto literatūras klāstu, protams, uzziņu literatūra ir mazākumā, lielākā daļa no tiem arī ir tulkojumi, jo, ņemot vērā igauņu pirktspēju, uz vietas sastādītās uzziņu literatūras izdošana var novest izdevniecību pie bankrota.

Galvenokārt uzziņu literatūru izdod "Igaunijas enciklopēdija". Pašu sastādīta ir arī izdevniecības "Ilo" izdotā "Super — Igaunija" (Igaunijas rekordu grāmata) un Steamarka "Bērnu litaratūras antoloģija". Izdevniecība "Linisukk" ir izdevusi vairākas tulkotas praktiskas rokasgrāmatas, bet "Kolibri" izdod krāsainas bērnu enciklopēdijas un rokasgrāmatas. "Kolibri" izdevniecības direktors Ants Langs netic, ka izdevniecība tuvākā laikā sāks nodarboties ar kādas grāmatas sastādīšanu, jo nopirkt gatavu licenci ir lētāk nekā gadu garumā sakārtot grāmatu, pamatojoties uz arhīvu materiāliem.

Izdevniecības "Igaunijas enciklopēdija" galvenais redaktors Ilo Kaevatss teica, ka atbalstu enciklopēdiju izdošanai sniedz Kultūrkapitāls, Atklātais Igaunijas fonds, dažkārt arī ministrijas. "Jūras enciklopēdijas" izdošanas atbalstītāji bija Tallinas osta un Igaunijas jūras kuģniecība.

Viens no sāpīgākajiem jautājumiem ir tirāžas noteikšana. Piemēram, "Jūras enciklopēdijas" izdošana tika plānota jau padomju laikā, izdodot 10 000 eksemplāru metienā, nācās samazināt grāmatas cenu zem pašizmaksas un ciest zaudējumus. Turpretī šauram lokam paredzētā "Igaunijas dārzkopības biogrāfiskā leksikona" 1000 eksemplāru tirāža varēja palielināt uz 2000, jo tika samazinātas leksikona vāku izmaksas.

Caurmērā izziņas literatūras tirāža svārstās no diviem līdz trim tūkstošiem.

Oriģinālās enciklopēdijas vai leksikona sagatavošana ir darbs vairāku gadu garumā, un nereti projekta vadītājs pirms materiāla sakopošanas aiziet uz veļu valsti vai arī pēdējā brīdī noskaidrojas — kāda nozare ir palikusi neievērota un sagatavotais materiāls, gaidot papildinājumu, atkal iegulst plauktā.

Ilo Kaevatss izteicies, ka pašlaik "Igaunijas enciklopēdija" ir krustcelēs. Ja tagad, gatavojot jauno lielo enciklopēdiju, noskaidrosies, ka pircēju kopums ir mazāks, nekā prognozēts, tad tās izdošana nav izdevīga un izdevniecībai nāksies sašaurināties un pāriet uz nelieliem izdevumiem. Bet "tad paies 15–20 gadu, kamēr būs iespējams izaudzināt jauno enciklopēdijas darbinieku paaudzi un sakārtot tādu apjomīgu enciklopēdiju", ir pārliecināts galvenais redaktors Kaevatss.

Lietuvā un Latvijā stāvoklis pie enciklopēdiju izdošanas ir vēl kritiskāks, to izdošana būtībā ir pārtraukta. Lietuvā no darbiniekiem ir saglabājusies viena trešdaļa, kas valsts zinātniskā institūta paspārnē gaida labākus laikus.

Laikraksta "Postimees" kultūras pielikums uzdeva dažas ar enciklopēdiju izdošanu saistītus jautājumus Kultūrkapitāla izpilddirektoram Avo Vīolam un Igaunijas rekordu grāmatas sakārtotājam Heino Kēsam.

"Kultuur" (K):

— Vai atbalsta fondu sistēma ir pietiekami attīstīta, lai nodrošinātu uzziņu literatūras pastāvīgu izdošanu?

Avo Vīols (A.V.):

— Fondu sistēma pati par sevi nevar noturēt uz ūdens uzziņu literatūras izdošanu. Ļoti būtiska ir Kultūras ministrijas daļa.

Kultūru atbalstošie fondi — Igaunijas Kultūrkapitāls, Igaunijas Tautas kultūras fonds, Igaunijas Kultūras fonds, daļēji arī Atklātais Igaunijas fonds — pa lielākai daļai — atbalsta daiļās mākslas.

No pieprasījumiem, kas ir mums iesniegti, esam apmierinājuši apmēram 27 procentus. Mēs no 1996. gada augusta līdz 1998. gada jūnijam no 11 projektiem naudu esam piešķīruši septiņiem.

Atbalsta izvēli nosaka tas, vai darbu tematika atbilst fonda mērķim. Attiecībā uz Kultūrkapitālu tas ir sports un māksla. Otrs kritērijs ir nozīmīgums kultūrā. Ja projekts ir ļoti liels, tad nākas sastrādāties ar Kultūras ministriju.

Standartpabalsts daiļliteratūrai (daiļdarbam) ir 20–30 000 kronu. Izziņu literatūras izdošanai esam atvēlējuši arī lielāku atbalstu, piemēram, "Igaunijas sporta biogrāfiskais leksikons" saņēma 145 000 kronu, bet "Mūsdienu teātra leksikons" — 85 000 kronu. Kaut gan Igaunijas Kultūrkapitāla mērķis ir būt pēc iespējas tuvāk autoram, priekšroku dodot tam, ka tiek izdalītas mazākas summas autoriem vai tulkotājiem.

"Kultuur":

— Vai Kultūras ministrija un Kultūrkapitāls saskaņo naudas izdalīšanu?

A.V.:

— Kultūrkapitāla naudas piešķiršana ir atkarīga no konkrētiem projektiem. Atšķirtībā no Kultūras ministrijas ilglaicīgiem uzziņu literatūras projektiem, mums tādu nav. Kamēr kultūras ministrs Aleiks ir Kultūrkapitāla padomes priekšsēdētājs, pabalstu sadalīšana tiek koordinēta, ir arī informācija starp fondiem, kādu pabalstu kas saņēmis.

To, kādu uzziņu literatūru izdot, nosaka izdevniecības, ministrijas un fondi, izveido kopēju ainu vai piešķirt naudu, vai nē.

"Kultuur":

— Vai Kultūrkapitāls ir atbalstījis arī neorģināl uzziņu literatūras izdošanu?

A.V.:

— Mēs šeit to nešķirojam. Ja darbam ir kultūras vērtība un tas ir būtisks, mēs to atbalstām. No mākslas vēstures darbiem piešķīrām naudu gan Jāka Kangilaska grāmatas izdošanai, gan angļu "Mākslas vēstures" autortiesību pirkšanai.

Par "Igaunijas rekordu grāmatas" sastādīšanu pieredzē dalās tās sastādītājs Heino Kēss, kurš datu vākšanu ir sācis pirms 25 gadiem kā vaļasprieku. Grāmatas veidā šis vaļasprieks iznāca pēc 19 gadiem un tagad ir piedzīvojis jau trešo izdevumu.

"Dažus datus nemaz tik viegli nebija sadabūt, dažu detaļu noskaidrošana ir prasījusi gadus. Piemēram, zināju, ka Igaunijā dzīvo ļoti vecs priesteris, bet padomju laikā šādi dati nebija pieejami. Arī baznīcas pārstāvji nebija ieinteresēti šādas ziņas sniegt. Tad kāds Zviedrijas igaunis aizsūtīja vēstuli Austrālijas radio raidījumam igauņu valodā, un beigās dabūja ziņu, ka acīm redzot tas ir viņa tēvs — 92 gadus vecais Repinas priesteris. Rekordu grāmatā par šo faktu ir dažas rindas, bet cik daudz laika noskaidrošana prasīja," tā savu darbu raksturo Heino Kēss, grāmatas "Super — Igaunija" sastādītājs.

Par ceļu atpakaļ pie saknēm

Igauņi spriež un vērtē neseno pagātni

Igauņiem jāmeklē spēks savas pagātnes izvērtēšanai. Tā uzskata viens no ekspremjeriem, pašreizējā parlamenta loceklis no Tēvzemes savienības Marts Lārs.

Šajā lietainajā vasarā gan opozīcija, gan žurnālisti, gan arī valdība un uzņēmēji ir sākuši runāt par krīzi, pagrimumu vai pat krahu. Tiek jautāts, no kurienes ir radušās šīs problēmas. Vieni uzskata, ka valdības koalīcija ne ar ko citu pēdējos trijos gados nav nodarbojusies kā vien ar nekonedarīšanu vai arī ar savu kabatu piepildīšanu. Citi apgalvo, ka pēc Lāra valdības Igaunijā vairs neaug neviens stāds un neviena govs.

Tā vai citādi, tiek nonākts pie vienprātības, ka agrāk bijis labāk, bet gan nenorādot, vai šis "agrāk" bijis Lāra valdības laiks vai padomju laiks, vai pat Petsa valdības zelta laiks. Pēc M.Lāra vārdiem, šodienas Igauniju nevajadzētu salīdzināt ne ar 30.gadu, bet gan ar pirmskrīzes 20.gadu vidu, un neatkarības saglabāšanas vārdā no daudzām trīsdesmitajos gados izdarītajām kļūdām vajadzētu atteikties, bet tas nevar novērst pagātnes idealizēšanu un apjūsmošanu.

Jāteic, ka sauklim "Atpakaļ pie saknēm" ir arī pozitīvs saturs. Arī ejot uz priekšu, no savas pagātnes nav iespējams izbēgt. Igauņi ir mēģinājuši to darīt, un arī pasaule allaž viņiem atgādina Igaunijas pagātni. Pēdējais piemērs bija notikumi Latvijā un mēģinājumi arī Igaunijas nākotnei kaitēt ar pagātnes atgādināšanu. Lennarta Meri izveidotā komisija ir tikai pirmā bezdelīga. Nākas atzīt, ka Igaunijā vēl visi nav gatavi savu pagātni zinātniski izvērtēt. Un netādēļ, ka trūktu vēsturnieku, kas to varētu izdarīt. Drīzāk tā ir vēlēšanās šos 50 gadus kā nepatīkamu epizodi izdzēst no atmiņas. Īpaši nepatīkams daudziem ir arī atgādinājums, ka blakus daudziem līdzskrējējiem bijuši arī tādi, kas stājušies pretī svešai varai.

Atšķirībā no Latvijas un Lietuvas Igaunijā nav padomju okupāciju atmaskojošā muzeja un nav arī no valsts finansēta pētniecības centra. Lieta nonākusi tiktāl, ka daži mežabrāļu dziesmas uzskata par politiski nekorektām. Tiniskalnā joprojām ir piemineklis tiem, kas 1944.gada 22.septembrī Tallinā gāza Igaunijas valsts likumīgo valdību un nolaida no Domkalna torņa zilimelnbalto karogu. Un tanī pašā laikā parlaments nekādi nevar dot piekrišanu brīvības monumenta uzcelšanai. Šāds monuments varētu būt arī padomju genocīda muzejs.

Ir teikts, ka tauta, kas necīnās par savu brīvību, nekad nebūs brīva. Tāpat var teikt, ka tautai, kas neatgādina par savu cīņu par brīvību, pastāv briesmas to atkal pazaudēt. Piemērs nav tālu jāmeklē, jo tie vīri un sievas, kas bija par Igaunijas neatkarību, necīnījās jau pret kādu abstraktu Krieviju, bet pret konkrēto ideoloģiju un pret to nesējiem — komunistiem un komjauniešiem. Diezin vai pašreizējais parlaments šādu cīņu spēs uzskatīt par labu, ja tā sastāvā 60 procenti ir bijušie kompartijas biedri un viņiem katrs šāds atgādinājums ir nepatīkams.

Līdz tiesai pašlaik nokļūst tikai daži veci bijušie KGB darbinieki, bet par tai pašā laikā izaugušo kompartiju nekas nav teikts. Lai noslēgtu rēķinus ar pagātni, parlamentam būtu pienācis laiks izsludināt par noziedzīgu arī kompartiju ar visām šūniņām vismaz līdz 1956.gadam, kad beidzās aktīvais terors. Šis priekšlikums nav nekādas raganu medības. Tieši otrādi. Tas ir nepieciešams savas pagātnes izvērtēšanai un nolikšanai vietā.

Materiāli "Latvijas Vēstnesim:

par Lietuvu — Evija Liparte

un Andris Sproģis

par Igauniju — Katrīna Ducmane

 

 

 

 

a