PIE SAKNĒM
Krievismu vietā — baurismi

Dr. philol. RASMA GRĪSLE

Kopš vairs nav tiecams imperijas mērķis: krievvalodīgi vienota padomju tauta, no latviešu valodas lūkojam izraidīt krievismus. Bet to vietā mūsu valodai gāžas virsū citi svešinieki, veci un jauni. Tie uzdodas par mūsu valodas kuplinātājiem, bet rīkojas kā jērādas vilcēni latvisku vārdu ganāmpulkā. (Piemēram, vāciskās bungas ir saēdušas mūsu senču latviskās paupenes.) Un cik vārdu tā nav zudis bez miņas bezrakstu laikmetā.

Pār pasauli veldamies, ieveļas arī Latvijā angļu vārdu vilnis. Taču tie vairāk kalpo dažādu sportinieku, veikalnieku un citu naudinieku arodlietām. Izņemot kādus bēbjus un tīņus, šovus un šopus, tie pagaidām latviešu ikdienas dzīvei pārāk neuzmācas un netiek tai īpaši uzgumdīti.

Citādi ir ar ilgākiem vāciskas cilmes ciemiņiem. Arī senāk tie nav bijuši ar pliku roku ņemami. Der pārlasīt Endzelīna 1914. gada rakstu “Kā vācieši rauga pierādīt, ka Baltija ir sena vācu zeme” (Darbu izlasē (Di) II 545). Tie ir kungu valodas vārdi, ko nabaga nevācu zemnieks, beznācijas “bauris”, saklausījies kalpības gadsimtos. Viņš tos pa savai mēlei sagrozījis, bet tas nekas. Baurismi par sazināšanās līdzekli ir bijuši labi diezgan. Turklāt tie ir lietā liekami liecinieki. Jo tie uzrāda, kas ir kultūras atnesēji un kas — tikai tās patērētāji un satērētāji, nespējnieki savas pašu kultūras un valodas izkopšanai.

Tautiskas pašcieņas trūkumā ilgi audzināti, izņemot brīvvalsts laiciņu, daudzi nu pārcentīgi cienī un grābj visu ārzemniecisko — pat dzeramo ūdeni importē un skandina citu valodu vārdus savējo vietā. Tādai rīcībai un stājai nav trūcis gan arī veselīgas pretestības. Piemēram, tautasdziesma jautri zobojas:

“Visi mazi bērniņi vāciski runā:

Maizīte — brūtīte, karotīte — lepelīte,

Nazītis — meserītis; purt, suņi, ārā!”

Nopietnā garā ir izteicies mācītājs Braše jeb Braže (“jaunlatviešu” vārda devējs un viņu pretinieks). Viņš “Īsā pamācīšanā latviešiem..” jau 1857. gadā ir devis nenovecojušu padomu: netapini no svešām valodām, ja pašu valodā ir vārds, “kas to lietu tikpat labi apteic”; citādi tu topi savai valodai par noplicinātāju.

Mūsu pirmās atmodas dedzīgie cīnītāji pretojās pakļāvēju ideoloģijai, kas neatzina latviešiem tiesības patstāvīgi attīstīties. Atmodnieki kratīja latviešu valodai nost svešo aizguvumu nastu. (Tāpat vācieši jau XVII gadsimtā tīrīja vācu valodu no franču u.c. svešiem vārdiem.)

Mūsējie atdzīvināja latviskus senvārdus un darināja jaunvārdus. Piemēram, Alūnāns deva ne vien tagadējos mēnešu un tautu nosaukumus, bet vēl daudzus citus vārdus (burts, dzimta, eja, jokdaris, kareivis, galms, saeims ‘Landtag’, maiznieks, veikals, vienība, izvēdināt u.c.), tāpat Kronvalds (burtnīca, apvārsnis, balva, nolūks, vēstule, vēsture, cēlonis, turpināt u.c.).

Brīvvalsts laikā joprojām tīrīja valodu no barbarismiem un radīja latviskus terminus visām dzīves nozarēm un vispusīgi izkopa literāro jeb rakstu valodu. Te lielākie nopelni Endzelīnam. Bet, protams, vēsturi jau tādēļ nenoliedza, un neatmeta valodā sen iekļāvušos derīgus aizguvumus, kam cilme, piemēram, lībiska (kāzas, laulāt, joma, selga, puķe), krieviska (svēts, grēks, gānīt, kāposti, kažoks) vai vāciska (līme, glāze, ziepes, brīvs, bīdelēt u.c.). Šādi vārdi aizstāj nebijušus vai zudušus latviskus vārdus. Vāciskos aizguvumus ir sakopojis un apcerējis Zēverss savā 1918. gada disertācijā, ko interesanti recenzējis Endzelīns (Di, III/1, 592).

Kas notiek patlaban, kad atkal ir Latvijas valsts?

Ir svešvārdu plūdi, un dīvainā kārtā blakus un pāri latviskai izteiksmei tīši tiek celti dažādi barbarismi, it īpaši baurismi. Piemēram, beķeris un bode mācas virsū jau kopš Alūnāna laikiem lietojamam maizniekam un veikalam, bet latvisko laimestu un laimēt, šķiet, jau ir nomācis vinnests un vinnēt.

Tiek gādāts, lai baurismi atkal izplatās, piejaucējas un latviskiem vārdiem uzkundzējas. Tas notiek pakāpeniski un viltīgi, turklāt piesaucot “tautas valodu” (t.i., visu, ko raibā pūlī gadās dzirdēt). Pakāpenība šāda:

1) Barbarismus dara ērti pieejamus. Par jaunu publicē “neliterāros ģermānismus”. Un sākumā stāsta, ka tie jau lietojami tikai īpašā stilā, piemēram, attēlojot kārkluvāciešus. (Kas gan iebildīs pret “svešvārdiem” Švauksta runā!)

2) Publicē uzskatus, ka no aizguvumiem brīvota latviešu valoda būšot “sterila un neauglīga”, neattīstīšoties. (Tātad ne velti pusgadsimtu esam klausījušies par krievu valodas auglīgo ietekmi, kad režīma dots uzdevums bija: “Endzelīna buržuaziski nacionalistiskā bēdīgā mantojuma galīga iznīcināšana latviešu valodniecībā” (Padomju Students, 1950. g. 10. X).

Endzelīns ir aizrādījis: “attīstās valoda, tālāk izveidojoties saskaņā ar savām normām un pēc pašas veciem paraugiem, bet ne citu valodu ietekmē” (Di, III/1, 712). Bet to cer atspēkot, noskandējot banālas patiesības: “Endzelīns jau nav Dievs. Normas mainās. Valoda attīstās.” (Tomēr Endzelīns ir valodniecības milzis, baltu valodu lietpratībā nepārspēts. Un vai maiņas, kas valodas savdabību un literāro kvalitāti gremdē (arī ® un ch atmešana) ir attīstība? Druvu pārkrūmošanos par attīstību taču nesaucam.)

3) Rit darbīga barbarismu ieviešana, skandinot nelatviskus vārdus (deķis, meistarstiķis, falšs, švaks, šerps, pucēt, šmucēt, smeķēt u.c.) un verdziski tulkotus teicienus (“dzīt klačas”, “iet uz grunti”). To dara pārraidēs izgudrēm vai vientiesīgi. Pat patriotiskos raidījumos saka bauriski: zemes pleķītis, nevis latviski: gabaliņš, stūrītis. (Jau kopš 1898. gada taču ir lasāms Jāņa Purapuķes stāsts “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”.) Un intervētāji, acīmredzot nezinādami, ka Latgalē ģermānismi nav parasti, augstsirdīgi cenšas nolaisties līdz “tautas valodai” un īstu, īstenu vai dzimtu turienieti dēvē par “riktīgu latgalieti”.

Un tā, lai vāciskos vārdus jo stingri sadzītu latviešu galvās atpakaļ, tos iesaista dažādos nosaukumos (Nāburgi. Radio bildes. Grāmatu bodīte. Spicā trešdiena u.c.), lai programmu pieteicēji tos atkārtotu simtām reižu. Jo “atkārtošana ir zinību māte”. Bet vārds māte neatlaidīgi tiek aizstāts ar mammu, kas esot internacionāls (tiešām: mamma ir latīņu vārds ar nozīmi ‘pups’). Bet kāpēc vistuvākais cilvēks jāsauc latvietim internacionālistiski? Leiši un igauņi tā nemēdz darīt. Godīgi par māmiņām saucam vairs gandrīz tikai dzemdētājas. Manuprāt arī negaumīgi skan mamma oficiālā izteiksmē, piemēram, ziņojot par vecāku sapulcēm. Latviešiem kaundarīga un valodai ļaundarīga man tāpat šķiet pārējo vecāku un vecvecāku un vēl citu tuvinieku saukāšana nelatviskos, citu valodu vārdos. It kā savu vārdu mums trūktu vai tie smalkām mutēm būtu par prastiem. Vecmāmiņas, laikam bīdamās izklausīties vecas, pārdēvējušās par “omām”. Šī oma ir vācu bērnu šļupstiski izrunāta Grossmama. Ja ir atsevišķi uzrakstīts teikums “labā oma pagalam”, netiek skaidrs, vai mirusi vecāmāte, jeb vai garastāvoklis sabojāts. Līdzīgas cilmes ir arī nesen uzradušies “opapi un opīši”, kas pamazām uzgumst mūsu vectēviem un vectētiņiem.

Vācieši, nodzīvojuši Latvijā simtiem gadu, repatriējās. Bet vai kāds latvisks vārds ir iekļuvis vācu (vai krievu) literārā valodā? Vācieši savu valodu sargā no svešiem sārņiem. Kāpēc mēs nesargājam vairs savējo?

Kāpēc nevajadzīgi citu valodu vārdi mums tā pielīp?

Iespējams, pa daļai tāpēc, ka vispirms tie ierodas kā neparasti savādnieki, it kā ar savu īpašu nokrāsu. Bet tā drīz nodrūp, vārdu atkārtojot. Taču svešais ienācējs valodā paliek, latviskajam vārdam vietu sašaurinājis vai atņēmis. Ārzemju intervijā kāds jauns latviešu korists spēja izteikt patiku tikai ar atkārtotu forši! (kad varēja teikt latviski: glauni, skaisti, lieliski, vareni, brīnišķīgi, debešķīgi, burvīgi, pasakaini vai vēl kā citādi).

Pirmās atmodas krietnie vīri uzsāka mums “valodu no svešiem grabažiem iztīrīt”. Bet tagad ļaujam kraustīt grabažus atpakaļ, kas smacē mūsu valodu. Vai to neapjēdzam? Un to, ka “sava valoda ir mūsu lielākais nacionālais dārgums” (Endzelīns). Ja to zaudēsim, tad paši zudīsim.

Neļausim taču savu valsts valodu zudināt no iekšpuses!

Publikācijā saglabāts autores viedoklis atsevišķos latviešu valodas rakstības jautājumos, kas ne vienmēr saskan ar normatīvi pieņemto.