• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pārdomas par okupāciju. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.10.1997., Nr. 263/264 https://www.vestnesis.lv/ta/id/45280

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

31.oktobris - pasu nomaiņas pēdējais termiņš

Vēl šajā numurā

10.10.1997., Nr. 263/264

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Pārdomas par okupāciju

Miervaldis Birze — “Latvijas Vēstnesim”

Savā mūžā esmu pieredzējis trīs svešu varu, vismaz ar tanku rīboņu pavadītas Latvijas okupācijas: 1940., 1941. un 1944. gadā. Par pēdējo gan jāsaka, ka 1944. gada oktobrī, atrazdamies Vācijā aiz dzeloņdrāšu žogiem, no kara trokšņa Latvijā dzirdēju, patiesībā — lasīju, tikai tālas atskaņas. Pašu okupāciju izbaudīju no 1945. gada oktobra, mājās pārbraucis. 1944. gada oktobrī padomju, pareizāk — krievu okupācija, bija tikai vācu okupācijas nomaiņa. Vācu ērgli ar izplestiem spārniem nomainīja ģeometriskā piecstūrainā zvaigzne uz okupantu pierēm. Šodien mēs varam gan uzskaitīt padomju okupantu sagādāto postu, gan apraudāt zaudēto dvēseļu dārzus, no velēnām atrakt iznīcināto un iznīkušo māju pamatus. Tātad uzskaitīt to, kas zudis šīs okupācijas, apaļos skaitļos rēķinot, — piecdesmit gados. Bēdu jūra viļņojas no bērnu kapu vietām Sibīrijā līdz Centrālcietuma pagalmā atraktiem un Rīgas Meža kapos pārbedītiem. Upurus varam, ja arī ne līdz vieniniekam, tomēr uzskaitīt. Un tad vācu okupācijas laikā Latvijas zemē ierušināto skaits šķietas niecīgs arī tādēļ, ka neviens nav centies to noskaidrot un noslepkavoto vairums bija “nelatvieši”. Lai arī šāds apzīmējums skan visai ciniski, jo arī mazai ebreju meitenītei no Maskavas ielas gribējās un bija tiesības dzīvot. Padomju laikā visās nozarēs valdīja skaitļu gigantomānija, pat šai miroņu grāmatvedībā par vācu upuriem runājot, toties par vācu okupācijas upuriem šodien runāt vispār nav pieņemts. Un patiešām nav jēdzīgi prātot par to, kas notiktos, ja vācu okupācija, tāpat kā padomju, būtu pastāvējusi piecdesmit gadus, un nacionālsociālistiem, kā paši plānoja, tā saukto “austrumzemi” būtu izdevies pilnīgi “ievācot”. Diezin vai tad Rīgā, Ādolfa Hitlera ielā, dzirdētu latviešu valodu.

Tādas, ne visai gaišas pārdomas radās ap to laiku, kad agrāk oktobrī atzīmēja notikumu, kuru dēvēja par “Rīgas atbrīvošanu”. Todien iznācu no Benjamiņu nama un Vērmanes dārzā zem dzeltējošu dižkoku lapotnēm nosēdos blakus profesionālam baložu barotājam, kurš no kabatām vilka ārā turzas ar sakapātām maizes garoziņām. Laikam no bijušo oficieru kastas, jo uz bijušām zilajām “kroņa biksēm” varēja samanīt kādreizējās sarkanās svītras iešuves vietu. Tātad ļoti iespējams, ka sēdēju blakus bijušajam okupantam. Pats jutos kā tāds, kas nupat “mazliet izsviests” no Benjamiņu nama, jo tikko biju uzzinājis, ka Rakstnieku savienībai līdz gada beigām no šī lepnā patriciešu nama, kura ieeju cītīgi sargā ģipša lauvas, jāizvācas.

Nopūtos un atcerējos šai namā pavadītos brīžus. Īpaši tos, kad pagrabā bija krodziņš. Lete un dzērienu plaukts tur, kur vēlāk poliklīnikā zobārsti urba zobus. Zobārsta krēslā sēdēdams un sāpes gaidīdams, lai tās mazinātu, allaž atcerējos te izdzertās glāzes... Tā bija laba pasēdētuve, kurā iegriezās ne tikai rakstnieki. Gleznotājs Eduards Kalniņš mēdza no vestes kabatas izvilkt un nolasīt vispusīgā francūža Kokto izteicienu par mākslu. Rubinšteina Demons Aleksandrs Viļumanis pēc izrādes operā arī te iemeta savu lāsi. Tāpat ērģelnieks Vanadziņš ar allaž nopietno vaigu kritizēja citus mūziķus. Aktieri Avens un Mīlbrets atcerējās pirmā “Zvejnieka dēla” filmēšanu, kad pat Lūcis vēl esot bijis jauns. Tur nekāvās, pat neplūcās. Cik zinu, fiziskā vainā iedzīvojās vienīgi “Bērnības” redaktors Kaupužs, kad iesnaudies nokrita no krēsla un pārlauza kāju. Šis pagrabiņš manās laucinieciskās iespējās bija vienīgā vieta, kur dzirdēju, kā aprunā dzeju, prozu, operu, gleznotājus un viņu mūzas.

... Tātad rakstnieki sekos pa komponistu, mākslinieku jau iemīdīto taciņu un šo namu pametīs. Kam? Vienā vārdā tiem, kuriem naudas vairāk nekā plikajiem kultūras darbiniekiem, mālderiem vai stīgu čīgātājiem. Vai teikt — nākošie iemītnieki tautai vairāk vajadzīgi nekā tās kultūras veidotāji? Tā vai citādi — tas ir simptoms.

Visām okupācijām kopējs viens — tās nav okupēto labdares. Visas, katra savā veidā, cenšas okupētos pakļaut, dažkārt pat iznīcināt. Ja ne fiziski, tad garīgi, nomācot vai nīdējot pakļautās tautas kultūru, jo tieši kultūra ir tas dzintara trauks, kurā pukst kādas tautas sirds.

Šķiet, ka viena no raksturīgākām krieviskās okupācijas pazīmēm bija pakāpeniska pārkrievošana. Kā daļa no šīs pārkrievošanas bija cenzūra, kura nepieļāva literatūrā parādīties kam izteikti latviskam. Sākot no mūsu vēstures gaitu noklusēšanas un “pārskatīšanas”, beidzot ar ārzemju literatūras ļaunprātīgu un mērķtiecīgu atsijāšanu. Pret dažām slimībām ar paaudzēm izveidojas zināma organisma pretestība, imunitāte. Mazs kuriozs piemērs. Pasaules apceļotājs Rihards Kacs trīsdesmitajos gados rakstīja, ka Havaju vai Samoa salās dzirdējis šādu sarunu, diviem vīriem no rīta tiekoties. — Kā tev šorīt klājas? — Labi, tikai tāds mazs sifiliss. — Itin kā runātu par nieka iesnām, piebilst Kacs. Jo vietējie ar sifilisu esot apraduši jau no Gogēna laikiem, kad viņš tais salās gleznoja brūnās tahitietes ar stingrajiem augumiem. Tā arī man šķiet, ka pēdējos gadu desmitos pret uzmācīgi krievisko latviešos bija radusies zināma imunitāte. Dzirdot par krieviskā pārākumu, latvieši klapēja ar ausīm, un skolās, klausoties par Ņūtona gravitācijas likumu, dažs skolnieciņš nevainīgi jautājis: “Skolotāj, bet kurš krievu zinātnieks to atklāja pirms Ņūtona?” Sava nozīme šādas imunitātes attīstībā bija nenovēršamā klausāmo un skatāmo saziņas līdzekļu izplatība. Ja muitā man varēja atņemt žurnālu “Spiegel”, uz kura vāka bija Brežņeva izzobotais vaigs ar uzaču mūža mežiem, tad visā Padomju Savienībā nebija tik lielas plaukstas, kura uz robežām varētu aizsegt gaisu tā, lai manā radiouztvērējā nenonāktu neviens pasaules skaņu okeāna vilnītis. Latvieši sāka līdzināties “Odisejā” aprakstītajiem jūrniekiem, kuri ausīs iebāzuši vasku, lai nedzirdētu vilinošās krievu sirēnu dziesmas. Lai kā PSKP un LKP propagandisti par to errojās.

Samērā īsajai, bet tomēr draudīgajai vācu okupācijai, par kuru jaunā paaudze nezina gandrīz nekā, bija citāda seja nekā krieviskajai. Krievu okupanti latviskai kultūrai vispirms uzspieda “sociālistisku, šķirisku izpratni” un to pa-kļāva absolūtai centralizācijai, bet nacionālsociālistiskā kultūras okupācija dažā ziņā bija kategoriskāka, vāciskās kultūras kā vienīgās pārākums tika uzsvērts krasāk un nākotnē radikālās programmas paredzēja, ka “vietējiem” jāpietiek, ja viņi apgūs lasīšanu un rēķināšanu simta robežās.

Vienalga, kura no abām okupācijām kultūras nomākšanas ziņā bija negantāka, mērķis un iecerētais iznākums bija nacionālās, latviskās apziņas vājināšana, lai tā pēdīgi iznīktu kopā ar tautu kā tādu.

Tātad 1944. gadā, kad Rīgā ienāca krievi, kultūras okupācija turpinājās. Atkal ar bibliotēku tīrīšanu. Kā “mazu atmiņu” no tiem gadiem esmu saglabājis sarkanā kaliko sējumā ar sudraba ornamentiem greznotu gadsimta sākumā Hallē izdotu sējumiņu — pesimistiskā austrieša Nikolaja Lenava dzejas. Te dažas latviskotas rindas no vienas, kurā indiāņi nolād baltos ieceļotājus:

Nolādēta katra balto pēda,

Katris zvērs, kas viņus neapēda,

Katris vilnis, kas tos šurpu nesa,

Katris krasts, kas neatkāpās,

Baltie nabagi kad ārā rāpās,

Katris avots, kas tiem slāpes dzēsa.

Ne jau šīs dzejas dēļ, kura varētu zīmēties uz okupantiem, cenzori nemaz to neizlasīja, bet tā bija — svešā valodā, tādēļ izņemta no Cēsu bibliotēkas. Lai to neapšaubāmi padarītu nelasāmu, ar naglu sešās vietās caurdurta. Vāki grāmatai biezi, droši vien palīgā ņemts āmurs. Krustā sista grāmata kā okupācijas simbols. Tātad 1944. gadā pēc Rīgas ieņemšanas sākās atkārtotā padomju cenzūra kā okupācijas sastāvdaļa. No 1918. līdz 1934. gadam praktiski Latvijā cenzūras nebija, apturēja tikai klaji pornogrāfiskus izdevumus un tādus, kuri aicina gāzt Latvijas iekārtu. Tātad kopš deviņdesmito gadu sākuma tagad, pēc piecdesmit gadiem, atkal vairs cenzūras nav! Pat ne tik, cik bija līdz 1934. gadam. Vai tas labi, vai slikti? Droši vien klātos apgalvot, ka tas labi, jo “Rietumos arī tā esot”.

Tomēr šaubos, vai šāda brīvība svētīga. Jo pilnīga grāmatu, filmu, skaņu ierakstu un videolentu izplatīšanas brīvība draud arī ar jaunu kultūras okupāciju, ne mazāk bīstamu kā tās trīs aizvadītās.

1991. gadā, šoreiz pa sliedēm, uz dzelzceļa platformām, nevis dārdot uz bruģa un lielgabalu stobrus grozot kā 1941. un 1944. gadā, aizceļoja okupantu tanki. Tomēr baidos, ka, beidzoties vienai, fiziskai okupācijai, sākusies atkal cita, tīri garīgā, kura tāpat tiecas sagraut, iznīcināt mūsu pašu kultūru, garīgos spēkus, ar galīgo mērķi, kaut skaļi nedeklarētu — nomākt, pakļaut mūs kā tautu. Un vai, tā turpinoties, pēc gadu desmitiem šis mērķis nebūs sasniegts?..

Minēju, ka pret pārkrievināšanu pa gadu desmitiem bija attīstījusies zināma imunitāte. Pret afroamerikāniskās subkultūras graujošo spēku imunitātes nav. Tāpat kā nav imunitātes pret narkotiskajām vielām. Ja kaut kāda pretestība parādās, to nomāc “globalizācijas”, “kultūras aprites”, “postmodernisma”, “ieiešanas Eiropā un pasaulē” vai citu tiem līdzīgu skaļu, bet grūti izprotamu jēdzienu vārdā. Patiesībā — importētās subkultūras vārdā, jo tā nes peļņu, graujot latvisko. Tāpat kā arī narkotikas nes peļņu. Bet bez savas kultūras mēs paliksim ne kā latviešu tauta ar savu valsti, bet valsts bez latviskas, kaut vēl latviski runājošas tautas, līdzīga trešās pasaules zemēm.

Šāda garīgā okupācija, rūpīgi aplēsta, sākas jau no bērna kājas. Kas vairs dūšīgais Sprīdītis ar lāpstu pār plecu pret nakts debesīs lidojošo Betmenu ar melniem sikspārņa spārniem... Kas lupatu lellīte no katūna lupatiņām šūtā kleitiņā pret bezdievīgi skaisto, bezpersonisko, toties dārgo Barbiju... Turklāt Barbija šīsdienas vērtību skalā neapšaubāmi vērtīgāka, jo dzimusi Amerikā. Pat “minimisu” konkursi pa visu Latviju ar dažkārt bērniem nepiedienīgiem erotisma šļupstiem kustībās ir “vērtīgi”, jo nākot no Amerikas. Par mūsu dzīves muzikālo fonu, kāds mūs pavada no šūpuļa līdz kapam, mūs nepametot ne frizētavā, ne autobusā, par tā saukto visuresošo popmūziku ar nepārtraukti angliskajiem nosaukumiem nemaz nerunājot — šī mūzika nāk gandrīz vienīgi no afroamerikāniskajiem krājumiem. Tie ir neizsmeļami. Īpaši tas attiecas uz televīziju raidījumiem. Ne mirkli vairs nedzirdam ne viegli sentimentālos vācu šlāgerus, ne vieglās, zīda lakatiņiem vējā līdzīgās franču dziesmiņas, ne itāļu melodiskos balss locījumus, ne spāņu papēžu sistos ritmus. Itin kā tādu pasaulē vairs nebūtu. Amerikāniskie ir. Tas pats attiecas uz filmām. Viss šai populārajā mākslā peļņas nolūkos psihologu izplānots: cik sekundes jāspiež uz asaru maisiņiem, cik sekundes, nazi pie otra krūtīm pieliekot, jāizsauc šausmu tirpas, cik sekundēs vīrieša plaukstai jānokļūst līdz sievietes klēpim, cik sekundes, kaut ar priekšāsmējēju palīdzību, mums jāsmejas. Lai viss, kopā pēc receptēm jaukts, tiktu ar garšu patērēts. Pat košļeņu raibie papīriņi vai pornoledenes aprēķinātas ne jau bērna sirds izglītībai. Tā jau no agras bērnības tiekam narkotizēti, pēdīgi un gluži automātiski par vienīgo esošo un pareizo atzīstot tikai amerikānisko. Šai sakarā kā zobošanās izklausās prātojumi, ka ar šādu subkultūru “ejam uz Eiropu”. Patiesībā Eiropai jau sen esam pāri, līdz okeāna viņam krastam. Jo pat ēdam un gumiju gremojam pēc turienes paražām.

Viss kopā tas nav kaut kas tikai jocīgs, bet gan kultūras okupācija. Sekas tai būs tādas pašas kā atklātai, bruņotai varmācībai: latviskās identitātes bojāeja. Tautai. Peļņa un ērta dzīve dažiem, kuriem tautības jautājums mazsvarīgs.

Aptuveni tādas bija manas pārdomas Vērmanes dārzā par dažādām okupācijām, sēdot blakus bijušajam okupantam, kurš varbūt Rīgā ieradās jau 1944. gada 13. oktobrī, bet šodien profesionāli un miermīlīgi baroja Rīgas baložus, idilliski, kā jau reiz redzētā gleznā.

Tātad kopā ar Rakstnieku savienību izmests no Benjamiņu nama... Tā kā pēdējos gados nereti, īpaši no jauno literātu un kritiķu paaudzes dzird spriedumu, ka šī Rakstnieku savienība faktiski bijusi okupācijas iestāde, sāku apsvērt, vai arī pats neesmu bijis okupants, kurš tikai ar bikšu krāsu atšķiras no mana blakus sēdētāja. Tātad itin kā pēdējos, turpat vai 50 gados patiesas latviešu literatūras Latvijā nemaz nav bijis. Varbūt — Ziedonis, Belševica, Skujenieks, Vācietis, Ezera un vēl kāds rets. Šāds uzskats gan nav jauns, tādu šos pašus 50 gadus dzirdēju no trimdas puses. — Tomēr to, ko Latvijā uzrakstīja latviešu rakstnieki, citi latvieši Latvijā lasīja, — es saku. — Tādēļ, ka citu grāmatu nebija, — man atbild. — Arī taisnība, — es nopūšos, — un lasīja arī tādēļ, ka vēl nebija milzums videolenšu. Kur uz ekrāna pliki sieviešu augumi, gan dunči tuvskatā, uz kuriem redzama pat rieva, pa kuru notecēt upura asinīm. Ja es pats šai okupācijas laikā nerakstītu, vai tad es nepiederētu pie okupantiem? — es jautāju. — Jā, tad gan nebūtu iemesla tev ko pārmest, — mani mierina. Tad elpu ievelku divreiz dziļāk, lai nopūta iznāktu īpaši gara. — Tātad esmu par agru piedzimis, vai citādi sakot — nelaikā, kaut likumīgos deviņos mēnešos pēc Jāņu nakts... Turklāt vēl mana personiskā nelaime, ka ļoti gribējās rakstīt... — —Iegribas jāsavalda, — man saka. — Taisnība, — atbildu, — esmu bijis iegribu vergs: rakstījis, šņabi dzēris...

Par nelaimi spītība manī stiprāka par šādiem loģiskiem apsvērumiem. Lai kāda, tomēr arī latviešu literatūra, gan cieši, gan dažbrīd mazāk spaidīta un bijušās iekārtas balstīta, pēdējās okupācijas laikā palīdzēja uzturēt latvietību un okupācijas beigu posmā pat savā ziņā mudināja tautu uz impērijas graušanu. Tā domāju vēl šodien.

Risinu pavedienu tālāk. Tātad esmu pieredzējis krievu okupāciju. Latvijas pilsoņu un latviešu lielumlielais vairums tādu nevēlējās. Esmu pieredzējis vācu okupāciju. Pēc pirmā vācu okupācijas gada nevarēja teikt, ka latviešu (Latvijas pilsoņu vairs nebija) lielumlielais vairums tādu vēlētos. Un kā šodien ar trešo, kultūras okupāciju? Neitrāls Eiropas vērotājs ļoti iespējams teiktu: Latvijas pilsoņi tādu izvēlējās. Krievu un vācu okupāciju latvietība pārdzīvoja. Ar garīgām narkotikām bagātinātā okupācija latvietību vismaz vājinās, bet tādai ieilgstot, mums ieejot “pasaules apritē”, tā “globalizēsies”. Jo brīvais tirgus cenšas pasauli pārvērst lielā, globālā ciemā, kur tautībai nozīmes nav, kā daži tautsaimnieki tais pašos Rietumos saka.

Tā sēžu Vērmanes dārzā, līdz manas pārdomas pārtrauc nikns šņāciens: — Nevaru izturēt! Nevaru izturēt!

— Ko nevarat? — iztrūcies paveros, ko tad pensionētais oficieris, kurš varbūt pat kāvies ar prūšiem, šodien nevar izturēt. Bet viņš tikai norādīja ar pirkstu. Soļa attālumā no mums, kājas gausi vilkdama, kā saka — flanēdama, aizgāja viena... dāma. Kurpju papēži, kā šodien vajadzīgs, bija sprīdi augsti, tādēļ sēdvieta bija tālu atšauta. Melno zamša kurpju virsu kā sudrabaini tauriņu spārni greznoja milzīgas brošas. Lūpas bija tik lielas un sarkanas, ka senāk mūsu pusē teiktu: “Tā nupat nokodusi kumeļu.” Uzkrita divus sprīžus platā lakādas josta, pat šķita, ka šī josta ir vienīgais dāmas apģērba gabals, jo melno bruncīti, kurš tikko slēpa kāju sākumu, pie apģērba pieskaitīt varēja visai nosacīti. Dāmas gaita un pasaulē vientulīgi vērstais skatiens radīja aizdomas, ka Vērmanes dārzs ir šīs amazones medību lauks.

— Nevaru izturēt! — vēlreiz nošņāca mans kaimiņš.

— Ko? — es pārjautāju.

— Šito... šito... — pensionārs meklēja īsto vārdu. Tomēr sapratu: viņš, padomju tikumiskajā vidē dzīvi pavadījis, nepanesa publiski rādītas sievietes kājas, īpaši to daļu, kura nieka divus trīs sprīžus virs ceļiem.

Bet es pats šai mirklī sajutu, ka būšu jau pakļāvies globālās kultūras okupācijai: es panesu! Un bez dvēseles satricinājuma nolūkojos uz nosacīto robežu, ar ko bālganās zeķes no pasaules atdalīja pamatīgu stingru sievietes gurnu.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!