MĒS VISI LATVIJĀ

Turpinājums.

Sākums —

“LV” 8. oktorbra numurā

Tauta ir dzīva, kamēr dzīva ir tās valoda.

Valoda dzīvo, kamēr tā attīstās

Latvijas Zinātņu akadēmijas 4.oktobra izbraukuma sēde Valmieras novadā kopā ar Valmieras rajona padomi

un Valmieras pilsētas domi. Tēma: par pētījumiem “Letonikā”. Akadēmiķa Jāņa Endzelīna radošais devums

Ievadot baltu filologa, akadēmiķa Jāņa Endzelīna 125. dzimšanas dienas atceres akadēmiskos pasākumus, 4. oktobrī viņa dzimtajā pusē — Valmierā un Kauguru pagastā notika Latvijas ZA izbraukuma sēde par pētījumiem “Letonikā”. Kā ievadvārdos atzīmēja akadēmiķis Viktors Hausmanis, Valmieras novads jau vairāk nekā 200 gadus pazīstams ar dziļām kultūras darba tradīcijām, arī ar zinātniski pētniecisko darbību, grāmatu un citu iespieddarbu izdošanu. Šo vidi veidojuši daudzi jo daudzi apdāvināti un radoši strādājoši cilvēki. Līdzās Jānim Endzelīnam, kura radošai darbībai veltīta šī sēde, var minēt literātu, pedagogu un vēsturnieku Pēteri Abulu, sabiedrisko un valsts darbinieku Arturu Alberingu, mākslinieku Ādamu Alksni, arheologu Franci Balodi, militāro un valsts darbinieku Jāni Balodi, folkloristu, grāmatizdevēju un mācītāju Gustavu Bergmani, sabiedrisko un saimniecisko darbinieku Hermani Enzeliņu, literatūrvēsturnieku, novadpētnieku un rakstnieku Augustu Melnalksni, arhitektu Konstantīnu Pēkšēnu, dzejnieku Eduardu Tūteru, ārstu Ādolfu Tūteru, pedagogu un valodnieku Jēkabu Velmi un publicistu un rakstnieku Miervaldi Birzi.

Par kultūras un sabiedrisko dzīvi Valmieras novadā sēdē runāja rajona padomes priekšsēdētājs Visvaldis Skujiņš un valsts kultūras inspektore Anita Apine.

7. oktobra numurā sniedzām ieskatu sēdes norisē Valmieras kultūras namā, Endzelīna dzimtajās mājās Kauguru pagasta Mičkēnā un Mūrmuižā un publicējām vairākus referātus un runas . Turpinām referātu publikāciju. “LV”

Pie sēdes rīkotāju galda — Anita Apine un Saulvedis Cimermanis Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Anita Apine,

Valmieras rajona valsts kultūras inspektore:

Kultūras dzīve Valmieras rajonā

Šis daudzpusīgais jautājums būtu veselas konferences vērts. Šoreiz aplūkošu tikai dažus kultūras dzīves aspektus. 1995.gadā Kultūras ministrija izstrādāja un Saeima pieņēma Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes. Tur tika norādīts kultūrpolitikas pamatprincips — neiejaukties radošo procesu regulēšanā, vienlaikus nodrošinot labvēlīgus apstākļus un nepieciešamos resursus kultūras procesa norisei, indivīda un tautas pozitīvās radošās iniciatīvas atraisīšanai, kā arī kultūras infrastruktūras funkcionēšanai.

Valsts kultūrpolitikas pamatuzdevums ir nodrošināt Latvijas kultūras procesa nepārtrauktību — nepieļaut pārrāvumus tā attīstībā un sargāt tā nacionālo savdabību.

Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatmērķis ir brīva, radoša darbīga, garīgi bagāta, humāna, nacionāli pašapzinīga personība demokrātiskas nacionālas valsts garīgi izkoptā, humānā sabiedrībā.

Tātad jau pāris gadus mums ir Saeimas apstiprināts sabiedrības un valsts kopīgs kultūrizpratnes nolīgums, kas nosaka valsts kultūrpolitikas galvenos principus, mērķus un uzdevumus.

Kultūra ir viens no nācijas pamatakmeņiem. Un tā izpaužas caur mums. Caur ikvienu no mums. Pašreizējā situācijā valsts budžeta veidošana ir zināma pretrunā ar valsts politiku kultūras nozarē. Līdzekļu hroniskā trūkuma dēļ dažkārt tiek liegta vai ļoti apgrūtināta kultūras nekomerciālo nozaru kaut minimāla attīstība. Ienākumi ir tik nelieli, ka notiek kultūras un mākslas profesionāļu aiziešana no kultūras un mākslas sfēras.

Tomēr, neskatoties uz ekonomiskajām grūtībām, vērojama mūzikas un mākslas skolu, muzeju, izstāžu zāļu, bibliotēku, kultūras namu iesaistīšanās dažādās sabiedriskajās aktivitātēs, par kuru daudzumu nudien nevarētu žēloties.

Piedalīšanās dažādos vietējos un starptautiskos konkursos, koncertos un festivālos, dažādu projektu izstrādāšana kļūst arvien intensīvāka.

Atzinību gūst arī visu minēto iestāžu ieguldījums novada kultūras un sabiedriskajā dzīvē.

Latvijas kultūrpolitikas tālākai virzībai nepieciešama daudzu resoru sadarbība vienam mērķim — Latvijai, tās pastāvēšanai. Ne jau velti tiek uzsvērts, ka Kultūras ministrija viena nav kultūras politikas realizētāja. Te jāpiedalās arī Finansu, Zemkopības, Ekonomikas un citām ministrijām.

Kultūra ir redzamais mūsu tautas identitātes apliecinājums. Prioritāte tiek piešķirta kultūras dzīves decentralizācijai un reģionālās kultūras dzīves aktivizēšanai. Atbildības smagums tiek novirzīts no valsts uz pašvaldībām. Pietiekami spēcīgu atbalsta fondu un pašvaldību uzturēta kultūras sistēma ir nākotnes vīzija.

Valmieras rajona

kultūra skaitļos

Darbojas 18 kultūras un tautas nami, 116 mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi, kas aptver 2840 dalībniekus jeb 1/24 daļu no rajona iedzīvotājiem.

Apmēram puse no tiem ir bērnu pašdarbības kolektīvi. Šeit netiek uzskaitīti tie pašdarbnieki, kas darbojas nevalstisko organizāciju un skolu atbalstītajos pulciņos un kolektīvos. No 90 šo iestāžu darbiniekiem 25 ir ar augstāko un vidējo speciālo izglītību (27 procenti).

32 tautas bibliotēkas. Bibliotēkas darbojas visos pagastos un pilsētās. Bibliotēkās lasa 12706 cilvēki jeb katrs piektais rajona iedzīvotājs, 115 926 apmeklētāji, 433 936 eksemplāru liels ir grāmatu izsniegums, 49 darbinieki strādā rajona bibliotēkās, 24 ar vidējo speciālo un augstāko bibliotekāro izglītību jeb 49%.

Vēl kultūriestāžu pulku papildina: 6 mūzikas un mākslas skolas Rūjienā, Mazsalacā un Valmierā, 6 muzeji Valmierā, Rūjienā, Burtniekos un Dikļos, 1 kinoteātris Valmierā, kā arī kino rādīšanas un skatīšanās iespējas atsevišķos kultūras namos. Mākslas galerija “Laipa” un Rūjienas izstāžu zāle, brīvdabas estrādes. Atsevišķas kafejnīcas, bāri un pat veikali, kā arī laikraksti, kas savai pamatdarbībai piesaista dažādu žanru māksliniekus un koncertgrupas, veidojot atsevišķus tematiskus pasākumus un pat rokfestivālus. Pēdējais attiecas uz Aigara Krēslas “Multiklubu”.

Valmieras iedzīvotājiem ir visai lielas izvēles iespējas brīvā laika pavadīšanai daudzās jomās — kori, deju kolektīvi, pūtēju orķestri, dažādi lietišķās mākslas vai tehniskie pulciņi, bibliotēkas, muzeji, peldbaseins, stadions, trenažieru zāles, valodu kursi un dažādu austrumu cīņas veidu apguve.

Nedaudz mazāks šis piedāvājums ir Mazsalacā un Rūjienā, tomēr kultūras un sporta dzīve arī te ir rosīga. Lai atceramies novadnieku tikšanās un muižu dienas Mazsalacā un tradicionālos folkloras svētkus Rūjienas novadā.

Ar labu vārdu pieminami daudzi pagasti, kas savu iespēju robežās ar vietējo atbalstītāju palīdzību čakli spodrina sava pagasta vārdu. Tāds ir Valmieras pagasts (paldies pagasta priekšniekam Marģerim Pastiljonam), Sēļu pagasts (īpaša atzinība pagasta priekšniekam Viktoram Kalniņam un bibliotekārei Vijai Jaunzemei), Rencēnu pagasts (pagasta priekšnieks Kārlis Sedvalds). Pateicība par jaukajām telpām Lizdēnu bibliotēkai. Daudz laba un vajadzīga veikts vai ikvienā pagastā.

Ik pagastā ir savi gara dzīves rosinātāji — teiku un dziesmu krājēji, grozu pinēji un rokdarbnieces.

Pēcpusdien mēs dosimies uz Kauguru pagasta Mičkēniem, Jāņa Endzelīna un Hermana Enzeliņa dzimtajām mājām. Dažus vārdus gribētu veltīt Hermanim Enzeliņam. Viņa dzīves virsuzdevums bija sabiedriskā darbība. Par to arī tika saņemta Tēvzemes balva. Godīgums, vienkāršība, centība, alkohola nelietošana un nesmēķēšana, rūpība, taupība un pašaizliedzība. Agronoms Kārlis Liepiņš, apcerot Hermaņa Enzeliņa darba dzīvi, uzsver šīs īpašības, tādējādi izskaidrojot sabiedrības pilnīgo uzticību, kas tika viņam dāvāta visā darba mūžā kā sabiedrības mantas apsaimniekotājam, vairotājam, glabātājam un biedrību priekšniekam. Šādi cilvēki, viņu nodzīvotais mūžs ir mūsu tautas nacionālā bagātība.

Mazliet plašāk pakavēšos pie bibliotēkām. Pēdējo gadu laikā tiek veikts intensīvs darbs, lai saglabātu un nostiprinātu centralizēto bibliotēku sistēmu, to pilnveidojot atbilstoši mūsdienu prasībām. Bibliotēkas visā pasaulē ir svarīgs informācijas centrs. Dānijas, Somijas un Zviedrijas bibliotekāri sniedz mums palīdzību, izmantojot dažādu fondu atbalstus.

Jau 1995.gadā sākās nopietni kontakti ar Salo pilsētu Somijā un Esbjergas centrālo bibliotēku Dānijā. Notikuši mūsu bibliotekāru mācību braucieni uz šīm valstīm. Daudzu Dānijas un Somijas bibliotēku apmeklējumi un iepazīšanās ar to darbu devuši pārliecību, ka bibliotēkām ir ārkārtīgi liela loma sabiedrības informēšanā, izglītošanā un izklaidē. Bibliotēka ir tikpat nozīmīga iestāde kā skola vai slimnīca, bez kuras nav iedomājama dzīve nevienā pilsētā vai ciematā. Iemācīties lietot bibliotēku ir tikpat svarīgi kā mācēt lasīt un rakstīt. Gan tāpēc, ka grāmatu ņemšana bibliotēkā ļauj krietni ietaupīt ģimenes budžetu, gan tāpēc, lai vēlāk skolā un darbā ikviens spētu orientēties milzīgajā informācijas plūsmā, kas ar katru dienu palielinās.

Interesanta mums šķita prakse, ka bibliotēkas lasītājs var būt ne tikai privātpersona, bet arī iestādes un uzņēmumi. Tādējādi bibliotēkas var apkalpot, piemēram, bērnudārzus, slimnīcas un pansionātus.

Ar kolēģiem tika pārrunātas automatizācijas problēmas. Un tad, kad Valmieras centrālā bibliotēka iesniedza Sorosa fondam bibliotēkas automatizācijas projektu, ārzemju pieredze noderēja, jo tika iekļauta projekta ievaddaļā, un iespējams tieši tāpēc tika saņemts atbalsts Ls 3500 apmērā.

Liels panākums ir ceļojošās bērnu grāmatu kopas izveidošana. To finansē pašvaldības. Ziemeļvalstīs īpašu uzmanību velta bērniem vecumā līdz sešiem gadiem, kad māte lasa bērnam priekšā. Arī amerikāņu pētījumi liecina, ka tie bērni, kam bērnībā lasīts priekšā, attīstās straujāk un dzīvē gūst lielākus panākumus.

Mūsu pašreizējā ekonomiskā situācija lielākajai daļai ģimeņu liedz iespēju iegādāties brīņišķīgās bērnu grāmatas, tātad atliek tikai bibliotēkas. Ceļojošajai bērnu grāmatu kopai katra pašvaldība iemaksāja 50 latus. Valmieras grāmatnīca, izprotot situāciju, ir dāvinājusi grāmatas par 150 latiem, dāvinājumi saņemti arī no izdevniecības “Zvaigzne” un Kultūras fonda. Tātad gada beigās visas pašvaldības, kas iemaksāja minētos 50 latus, saņems savām bibliotēkām grāmatas par 70 latiem. Šo panākumu iedvesmoti, bibliotekāri nolēma aktīvi rīkoties, lai kaut minimāli uzlabotu pieaugušo lasītāju bibliotēkās apkalpošanas iespējas. Arī Latvijā ienāk pasaulē pazīstams princips: izglītība mūža garumā.

Novembrī pa rajona bibliotēkām ceļu sāks jaunākās uzziņu un nozaru literatūras kopa pieaugušajiem. Finansējums iegūts Kultūras ministrijas projektu konkursā.

Vispārējā situācija pilsētās un pagastos liecina par tendenci izprast un atbalstīt kultūras darbinieku ierosmes.

Bibliotēku esamība pagastā — arī tas ir demokrātijas rādītājs. Tā ir visdemokrātiskākā forma kultūras un informācijas apritē tieši ar to, ka tā ir pieejama visai mūsu sabiedrībai, neraugoties uz sociālo vai mantisko stāvokli. Prakse rāda, ka visi sabiedrības slāņi izmanto bibliotēku pakalpojumus. Centrālās bibliotēkas direktore Daiga Rokpelne puspajokam atzīmē, ka turpmāk kā īpašus svētkus Valmieras bibliotēka atzīmēs 1997.gada 12.maiju, jo tieši šajā dienā pirmo reizi bibliotēkas vēsturē lasītavā kāda lasītāja kabatā atskanējis mobilā telefona zvans.

Mūsdienās cilvēki bieži apgūst otro profesiju, notiek pārkvalificēšanās, pastāv bezdarba problēmas.

Jūlijā Hamburgā notika pieaugušo izglītībai veltīta starptautiska konference. Īpaši tika uzsvērtas rūpes par iespējām iegūt jaunāko informāciju, bibliotēkas šajā jomā atzīmējot kā galveno iestādi.

Svarīgs ir tehniskais aprīkojums. Kopētāji — tā ir aktuāla tēma bibliotēkām (paldies rajona padomei un personīgi Kārlim Greiškalnam par atbalstu pagājušajā gadā). Kultūras ministrija pārūpējusies, lai gada beigās rajona bibliotēka saņemtu faksa aparātu.

Kāpēc šoreiz tik daudz stāstu par bibliotēkām un nevis par citām kultūras iestādēm, kuras par savu radošo darbu būtu pelnījušas varbūt pat garāku izklāstu?

Tāpēc, ka bibliotēkas ir kultūras ēkas pamatos. Ja mums nebūs stabilu un spēku dodošu pamatu, arī ēka tāda nebūs.

Nobeigumā gribētu novēlēt mums visiem savstarpēju sapratni, radošu darbu katram esot savā amatā un sekmīgu sadarbību.

Referāts Latvijas ZA “Letonikas” izbraukuma sēdē Valmierā 1997.gada 4.oktobrī

Konstantīns Karulis,

Latvijas ZA goda loceklis:

Jānis Endzelīns

un latviešu valodas vēsture

Kad 1935.gadā pēc kādas Universitātes padomes sēdes lūdzu Jāni Endzelīnu uzrakstīt laikrakstam “Brīvā Zeme” par latviešu valodnieku uzdevumiem, viņš pagriezās pret mani un īsi pateica: “Esmu uzrakstījis žurnālā “Burtnieks”. Vairāk nav ko teikt.” Tas bija gan pirms diviem gadiem.

Tikpat īsi un strupi bija J.Endzelīna jautājumi un atbildes arī turpmāk, arī pēc gadu desmitiem, kad strādāju Zinātņu akadēmijā. Tikai pēdējos dzīves gados, kad apsīka paša domas un uzmanība pievērsās vairāk citu uzdevumiem, J.Endzelīns uzmanīgāk ieklausījās viņu uzskatos, bet savas domas pateica vēl lakoniskāk.

* * *

Tieši pirms simt gadiem — 1897.gadā — J.Endzelīns beidza Tērbatas universitātes Klasiskās filoloģijas nodaļu un tūdaļ iesaistījās slāvu filoloģijas studijās, ko beidza trīs gados. Pēc ļoti sekmīgajām studijām J. Endzelīnu atstāja sagatavoties zinātniskam darbam universitātē. Drīz viņš kļuva par salīdzināmās valodniecības privātdocentu. Beidzis pirmoreiz universitāti, J.Endzelīns kopš 1897.gada sāka arī zinātniskās publikācijas.

Kaut arī J.Endzelīns pamatīgi iepazinās ar iepriekšējo baltu valodnieku darbiem, to bija nepietiekami pamatīgiem zinātniskiem pētījumiem. Galvenos materiālus nācās vākt pašam. “Biju tad nu gan izstudējis, bet neapmācīts baltu valodās. Arī zinātniskā darba metodi man neviens nebija ierādījis. Bija tad jāsāk strādāt kā autodidaktam, bet, tā strādājot, aiziet vairāk laika. Un ko nebiju dzirdējis no saviem skolotājiem, bija man jānoklausās no tautas mutes un jāizlasa no grāmatām. Tiku tad nu ceļojis pa Latviju, klausīdamies un taujādams, kā tauta runā.”

1905.gadā J.Endzelīns aizstāvēja savu pirmo lielo zinātnisko darbu — Kfnsicrbt ghtlkjub , I, par ko ieguva maģistra grādu. Nākamajā gadā iznāca šā kapitālā darba otrā daļa.

Kopš 1900.gada J.Endzelīns 16 gadus sadarbojās ar K.Mīlenbachu, apceļodams Latviju un vākdams materiālus latviešu valodas gramatikai un dialektoloģijai.

1908.gadā J.Endzelīns pārcēlās uz Charkovu, sākumā par universitātes privātdocentu, kopš 1911.gada — par ārkārtas profesoru un no 1912.gada, kad aizstāvēja doktora disertāciju ( Ckfdzyj –– ,fknbqcrbt 'n/ls ), par kārtējo profesoru. No šā laika viņš ļoti sistemātiski apceļoja Latviju un nodevās latviešu valodas gramatikas rakstīšanai. Jau 1907.gadā iznāca kopā ar K.Mīlenbachu sarakstītas divas gramatikas grāmatas: Latviešu valodas gramatika un Latviešu valodas mācība (līdz 1939.gadam 13 izdevumos).

Jau agri J.Endzelīns bija Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas loceklis, 1907. — 1910.gadā šīs komisijas loceklis, kas pamatos izstrādāja tagadējo pareizrakstību.

Pēc K.Mīlenbacha nāves 1916.gadā J. Endzelīns pārņēma viņa sarakstītās Latviešu valodas gramatikas turpināšanu (4 sējumos) un vadīja arī divu papildu sējumu sarakstīšanu.

1920.gadā J.Endzelīns atgriezās Latvijā un nodibināja Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas nodaļu. Tai pašā gadā viņš uzņēmās Latvijas Filoloģijas biedrības vadību. 1922.gadā iznāca pirms kara sarakstītā Latviešu valodas gramatika vācu valodā, un 1951.gadā šī pati grāmata tika izdota latviešu valodā. J.Endzelīna enerģija bija ārkārtīgi liela: 1922. — 1926.gadā iznāca viņa sarakstītā Latviešu vietvārdu 1. — 2. daļa, 1923. — 1937.gadā K.Mīlenbacha aizsāktās Latviešu valodas vārdnīcas četri sējumi, pēc tam divi papildu sējumi, 1938.gadā Latviešu valodas skaņas un formas, 1943.gadā Senprūšu valoda (1944.gadā tas pats vācu valodā). 1936.gadā iznāca Baltu valodu teksti, 1945.gadā Ievads baltu filoloģijā, 1948.gadā Baltu valodu skaņas un formas, 1956. — 1961.gadā LPSR vietvārdu 1. — 2. sējums.

Vairākas grāmatas iznākušas daudzos izdevumos valodas prakses jautājumos. Viņš rediģējis arī vairākas vārdnīcas un 12 sējumos izdotās Latvju tautas daiņas. Milzu darbs!

Kopš 1929.gada J.Endzelīns ir vairāku Eiropas zinātņu akadēmiju loceklis, kopš 1946.gada Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis. Gandrīz līdz sava mūža beigām 1961.gadā viņš bija aktīvs valodnieks, kopā sarakstīdams ap 300 zinātnisku un populāri zinātnisku darbu, galvenokārt latviešu valodas gramatikā, vēsturē un salīdzināmajā valodniecībā. Viņu ar pilnām tiesībām var uzskatīt par latviešu valodniecības un filoloģijas zinātnisko pamatlicēju.

Jāņa Endzelīna veikums

latviešu valodas vēsturē

No vairākiem desmitiem valodas vēstures rakstu, ko Jānis Endzelīns veltījis dzimtajai valodai, atreferēsim dažus, lai parādītu viņa pieeju vēstures tēmai.

Etimoloģija

Viens no lielākajiem sasniegumiem valodas vēstures laukā ir J.Endzelīna atrisinātās etimoloģijas. Darbu izlasē ievietoti vairāki simti latviešu un citu valodu vārdu cilmes risinājumu, kas vairākos gadījumos aptver daudzu valodu vārdu celmus. Pirmās etimoloģijas risinātas jau 1902.gadā, sākot ar vārdu sēnalas , kas atvedināts uz senāku formu * sēmnalas un salīdzināts ar leišu smenys `linsēklas'.

Jau pirmo etimoloģiju vidū ir arī apstrīdamas — gan par vārdu manta , ko J.Endzelīns atvedina no latīņu monēta, gan vārdu Ūsiņš , ko viņš sākotnēji atvedina no ģermāņu vārdiem (senaugšvācu hūsingā `mājas dievi', senfrīzu hūsing `mājinieks'), un vēlāk atkārtoti maina uzskatus. Arī šādā veidā viņš ir parādījis spējas tuvoties patiesībai.

Gandrīz gadsimts pagājis kopš J.Endzelīna pirmo etimoloģiju risināšanas. Daudzi viņa risinājumi gadu gaitā izrādījušies pareizi, bet ir arī tādi, kam līdz galīgam risinājumam vēl pietrūkst faktu. Tas pats attiecas uz atgādinājumiem, kuriem autoram toreiz nebija pietiekami oriģinālmateriāla. Taču katrā ziņā J.Endzelīns pavēra plašus vārtus latviešu etimoloģijas risinājumiem, un viņš ir turpinājis šo darbu gandrīz līdz mūža beigām.

Debitīvs

J.Endzelīns četras reizes pieskāries debitīva raksturam un katrreiz pateicis ko jaunu. Debitīva analizēšanai viņš nodevies jau savas darbības pašos pirmajos gados un turpinājis to vairākus gadus. “Radu valodās neatrodam neko līdzīgu, un arī mūsu krietni vecajās tautasdziesmās tikai pareti sastopams tagad tik lielā mērā lietotais debitīvs; jau tāpēc vien jādomā, ka debitīvs radies latviešu valodai tikai vēlākos laikos. [..] Es esmu cieši pārliecināts, ka — būt iekš jābūt ir tiešām infinitīvs un ka senāk verba forma debitīvā bija arvien infinitīvs. Ar šo hipotēzi nu var debitīva konstrukciju viegli izskaidrot.”

J.Endzelīns uzskata, ka debitīvs cēlies no infinitīva lietošanas kopā ar darītāja vārdu: “devu savu kumeliņu rožu dārzu noecēt” (LD 3523) un “devu savu kumeliņu rožu dārzu jāecē” (LD 3523,9). Šie piemēri rāda, ka nevis prefikss jā – debitīvā izteic vajadzību, bet ka to izteic paša verba savienojums ar darītāja vārdu datīvā; prefikss jā – tāpēc nevar būt bijis no paša sākuma nepieciešams debitīva radīšanai.

J.Endzelīns uzskata, ka “latvieši tad būs no saviem vācu kungiem patapinājuši šo partikulu līdz ar viņas nozīmi, un ar laiku tad jā , līdzīgi negācijai ne (nebūt) , piesavinoties verba akcentu, varēja sakust ar verba formu vienā vārdā (jābūt) ”. Tagad lietojamās negatīvās formas varēja tik tad rasties, kad partikula jā – ar verbu jau bija sakususi vienā nešķiramā vārdā un kad partikulas pirmatnējā nozīme bija jau atmesta.

J.Endzelīns uzskata, ka rakstu valodā tagad debitīvu lieto tikai vajadzības izteikšanai: “Pasīva raksturs, kuru Bīlensteins piešķir debitīvam, ir tam gluži svešs: objekts var stāvēt arī akuzatīvā. Debitīvs apzīmē negrozāmo (mazākais pēc runātāja uzskatiem), objektīvo vajadzību.”

Tai pašā 1901.gadā J.Endzelīns pieskārās vēlreiz debitīva jautājumam. Viņš atzina citu viedokli: “Tā kā mēs radu valodās neko atbilstošu nezinām un tagad tik ļoti plaši izplatījies debitīvs latviešu tautasdziesmās, kam jābūt ļoti vecas cilmes, tikai reti atrodams, uzmācas jautājums, vai debitīvs nav speciāli latvisks, samērā vēls jaunveidojums.”

J.Endzelīns bija pilnīgi pāvērtējis savu iepriekšējo nostāju. Viņš pat pozitīvi vērtē A.Bīlensteina atzinumu, ka debitīva forma no sākuma nav bijusi saistīta ar 3. personas formu. Endzelīns ir pārliecināts, ka – būt formā jābūt patiešām ir infinitīvs un ka, debitīva formu veidojot, verba forma vienmēr ir bijusi infinitīvs. No debitīva lietošanas piemēriem redzams, ka nevis prefiks jā – debitīvam piešķir izteiksmes noteiktību, bet tā jau radusies infinitīva savienojumā ar datīvu. J.Endzelīns joprojām uzskata, ka latvieši šo partikulu aizguvuši no vāciešiem.

J.Endzelīnam jārisina diezgan smagas problēmas, lai debitīva formā jābūt saglabātu infinitīvu un lai uz būt atrodošā tagadnes forma ir neizlauztos laukā. Viņš pieļauj, ka tā ir pārāk droša hipotēze, tomēr domā arī, ka jāšķir objektīvā nepieciešamība no ārējiem apstākļiem. Protams, debitīvs parāda objektīvu nepieciešamību, ko tūdaļ nevar grozīt (“tev jādzer tēja bez cukura”), turpretim vajag ar infinitīvu apzīmē ko tādu, kas absolūti nepieciešams (“tev vajag tēju dzert bez cukura”).

Vācu valodnieks V.Prelvics (W.Prellwitz) pavirza J.Endzelīnu vēl uz citām domām par sākotnējā * jo – raksturu. Tagad J.Endzelīns salīdzina ju ar kuo (ak.s.), kas proklitiskā situācijā izveidojies no * juo . Taču nav piepildījusies J.Endzelīna doma, ka blakus formai j¯ – jābūt arī jū –.

Jaunas J.Endzelīna domas par latviešu debitīva cilmi un raksturu izraisa arī citu valodnieku risinājumi. Sekodams V.Prelvicam, viņš jā – un ju – tagad uzskata par vietvārda * jos `kurš' locījumu. Savukārt singulāra ģenetīvo * jā krītošā intonācija varēja tikt samainīta ar stiepto intonāciju, bet debitīvā jā –, uz kura bija krītošā intonācija, varēja to saglabāt. J.Endzelīns uzskata, ka forma jābūt skaidri parāda infinitīva formas lietošanu debitīvā. Ja leišu un slāvu valodās papildinātājs var būt aktīvā pie infinitīva, līdzīga situācija varēja rasties arī latviešu valodā debitīva izveidošanās laikā.

No vairākiem J.Endzelīna rakstiem par debitīvu redzams, ka viņš cenšas ieiet arvien dziļāk problemātikā, un lielu atbalstu viņam sniedz citi valodnieki.

Kuršu tautība

J.Endzelīnam ir lielākie nopelni kuršu tautības jautājuma atrisināšanā. Taču arī šis jautājums nav bijis viegli risināms. Ja mēs raugāmies vairākus simtus atsevišķu gadījumu, raugāmies tos citu pie cita, citu ar citu, mums parādās arvien jaunu skaņu liecinieki, raugoties it kā priecīgos daudzšķautņu stikla atspīdumos.

J.Endzelīnam liekas, ka “Kurzemes rietumus senāk ir apdzīvojusi baltu tautības cilts, kas runājusi pārejas dialektu starp latviešu un leišu valodām. Pie šīs cilts laikam būs piederējuši lībiešu padzītie ventiņi, kas vēlāk nometušies Cēsu apgabalā un pilnīgi sakusuši ar latviešiem”.

Pēc J.Endzelīna uzskatiem šo ventiņu liela daļa piederēja pie kūru jeb kuršu cilts. A.Bīlensteins domāja, ka kūri ir bijuši tagadējo Kurzemes lībiešu senči. Pret to runā apstāklis, la leiši vēl tagad sauc par kuršiem savus latviešu kaimiņus uz Kuršu kāpām. Tikai seno kuršu zemē atrodam nosaukumu Priekule dienvidos no Klaipēdas, Kurzemes dienvidrietumos un Cēsu apkārtē.

“Ar šīm manām piezīmēm kūru jeb kuršu tautības jautājums, zināms, nav nodarīts, bet man pašam tagad nav vairāk vaļas ar šo vēstures jautājumu nodarboties. [..] Piemetināšu tikai vēl pārpratumu novēršanai, ka blakus baltu tautības kūriem Kurzemes rietumos, bez šaubām, dzīvojuši arī lībieši. Maza daļa no tiem vēl tagad uzglabā savu tautību, bet vairums pārgājis latviešos tāpat kā kūri Kurzemes guberņā.”

Tai pašā gadā J.Endzelīns atgriežas vēlreiz pie kuršu tautības un nostāda vienu otram pretī divus dažādus uzskatus — kūriem nostāda pretim latviešu identitāti (kā Vatsons) un ar kūriem salīdzina lībiešus kā Vīdemanis, Bīlensteins un Trusmanis. Četriem veciem Kurzemes apvidiem (Duvzare, Ceclis, Magowe, Pilsaten) — saskaņā ar A.Bīlensteina vieodkli — nav bijis žemaišu raksturs, bet gan īpaši izveidojies lībiešu celms, kas vēlāk asimilējies lietuviešiem un latviešiem. J.Endzelīns uzskata, ka kūri Kurzemē nav nekādi lībieši, ne arī lietuvieši un latieši, bet gan pārejas cilts starp latviešiem un lietuviešiem, kas vēlāk asimilējusies starp lietuviešiem un latviešiem.

Jau A.Bīlensteins norādījis, ka 13.gadsimtā Kurzemē balti blakus somiem (lībiešiem) dzīvojuši. Līdz ar to būtu jādomā, ka visi balti un somi Kurzemē dēvēti par kūriem. Tomēr jāapsver, ka Kurzemē balti un lībieši dzīvojuši nošķirti un nav uzskatīti par vienu tautību. Ja lībieši vēlāk zemē iespiedušies kā baltu kūri, jādomā, ka lībiešu ieceļotāji tāpat ir uzturējuši savas tautas vārdu kā tagad pēc Vīdemaņa uzskatiem. Pēc J.Endzelīna uzskatiem, sākumā kūri nav atzinuši par saviem radiem somus, bet gan baltus. 13. gadsimtā arī Kauņas guberņas ziemeļrietumu daļa un arī daļa no tagadējās Prūsijas bija daļēji no kūriem apdzīvota. Tādi vārdi kā Latvēļi (arī Telšu apvidū) rāda, ka žemaiši kūrus atšķīruši no latviešiem.

A.Bīlensteins domā, ka kūru vārds no somu iekarotājiem pārnests uz “iekarotiem latviešiem”. It kā jādomā, ka lībieši iekarojuši savas vietas Dundagā un Ventspils apvidū un no turienes visā Kurzemē. Taču J.Endzelīns neaizstāv šo viedokli. Viņš domā, ka kūri nav nekādi somi, bet arī nekādi latvieši un lietuvieši — starp tiem esoša baltu cilts. M.Brandiss ap 1600.gadu liecina: “Kurzemes firsta valstī starp zemniekiem ir sava valoda, kas zināmā mērā līdzinās latviešu valodai.” Kūriskais ar latvisko tātad ir radniecīgi, bet ne identiski. Letizētie kurši vēl tagad saucas par kurseniekiem.

J.Endzelīns dod daudz leksisko piemēru, lai tuvāk iepazīstinātu ar kuršu valodas atliekām.

Tai pašā 1912.gadā J.Endzelīns raksta vēl vienu apcerējumu par kuršu valodu. Nu jau viņš nostājas pilnīgi noteiktā situācijā: “Man turpretim šķiet, ka kurši bijuši ne lībieši un arī ne leiši, ne latvieši, bet sevišķa baltu cilts, kas runājusi pārejošu izloksni starp leišu un latviešu valodu un vēlāk pieņēmusi dienvidos leišu tautību, ziemeļos — latviešu, un ka šie paši kurši dzīvojuši arī senās Kuronijas ziemeļu daļā (tagadējās Kurzemes rietumu daļā), pa daļai tur kopā ar lībiešiem.”

M.Bjeļska poļu chronikā (1564.g.) lasāms: “Senie prūši un leiši reiz runāja vienu valodu, un tāpat arī žemaiži un kurši, bet tagad tie cits citu maz saprot.” Rusova chronikā lasāms (1577.g.), ka Kursas tautas lieto kuršu un lībiešu valodu. Un M.Brandiss piebilst (1600.g.): “Kurses zemniekiem ir sava valoda, kas tomēr drusku līdzīga latviešu valodai.” Atlikušie Kursas vietu vārdi un turienes leišu un latviešu izloksnes mumd dod iespēju tuvāk noteikt kuršu valodas galvenās īpatnības.

16.gadsimtā kurši uzlūkoti par žemaišu tuviem radiem, un J.Endzelīns uzskata, ka viņu valoda to apstiprina. 17.gadsimta rakstnieki ziņo, ka kurši runājuši latviski, tas ir, tolaik Kurzemes kurši jau bija pārlatviskojušies. J.Endzelīns min daudz vārdu, ko viņš uzskata par kuršu valodas atliekām.

1923.gadā J.Endzelīns “Filologu biedrības rakstos” apcer “Kuršu pēdas Rietumu Vidzemē”. Rakstīdams par valodas īpatnībām, viņš pievērš uzmanību tam, ka Vidzemē dažviet vārdus sniegt, iet, jemt (ņemt) izrunā ar lauzto intonāciju — kā Kurzemē. Viņš secina, ka tur iedzīvotāji ienākuši no Kurzemes.

Pēc vairākiem gadiem J.Endzelīns atkal ķeras pie kuršu valodas problēmu risināšanas. 1931.gadā viņš apcer kurseniekus, tas ir, ļaudis, kas runā “kursisku” Kuršu kāpās. Taču tiem vairs ir maz kopēja ar kādreizējiem Kursas iedzīvotājiem, tie lielāko tiesu ir aizbēguši no Kurzemes iepriekšējos gadsimtos.

Redzams, ka J.Endzelīns daudzos gados neatlaidīgi analizē kuršu valodas problēmu, lai noskaidrotu šīs cilts piederību.

Referāts Latvijas ZA “Letonikas”

izbraukuma sēdē Valmierā 1997.gada 4.oktobrī

Aina Blinkena,

akadēmiķe:

® — vēsturiskā ortogrāfija

Cienījamie valmierieši! Man ir liels prieks šodien būt jūsu vidū jo īpaši tāpēc, ka arī manā dzimšanas apliecībā rakstīts, ka esmu dzimusi Valmieras rajonā. Šoreiz vēl jo lielāks prieks ir tāpēc, ka mēs esam pulcējušies, lai pieminētu latviešu valodniecības dižāko garu un mūsu visu skolotāju. Dažiem no mums ir bijusi tieša saskare ar Jāni Endzelīnu kā ar audzinātāju, dažiem tā bijusi netieša, bet mēs visi esam mācījušies no tām mācību grāmatām, kuru pamatā ir Endzelīna iedibinātās latviešu valodas mācības tradīcijas.

Man ir bijis prieks un laime būt viņa audzēknei tai ziņā, ka es laikam biju viņa pēdējā aspirante. Man iznāca ar profesoru strādāt tieši savas zinātniskās darbības pašos sākumgados, un Endzelīna mācības man ļoti daudz deva, ievadot šajā darbā. Protams, mēs visi, kas esam saskārušies ar Endzelīnu, zinām ne tikai viņa lielo zinātnisko devumu un nopelnus, bet arī personību. Kā vienu no īpašībām, ko es gribētu izcelt Endzelīna attieksmē pret zinātni, attieksmē pret citiem zinātniekiem, — tā ir viņa elastība, viņa vienmēr aktīvā sekošana visam tam, kas patiesi notiek valodā, kas valodā mainās. Un nekad Endzelīns nav bijis dogmatiķis, kas turējies pie kādas vienas sen izteiktas domas. To jau mēs dzirdējām arī iepriekšējo runātāju stāstījumos. To vajadzētu ievērot arī daudziem no mums, kas spriežam par valodu un skatāmies uz Endzelīnu kā uz dogmu, kā uz nesveramu pīlāru, bet aizmirstam, ka arī Endzelīns pats savus uzskatus nebūt nav uzskatījis par dogmu. Ka viņš ir salīdzinājis, ko ir teicis savulaik, ar to, kā veidojas valodas attīstība tālāk un kas tur ir bijis aktuāls. Es to varētu parādīt arī ar dažiem piemēriem.

Mēs zinām, cik atkal aktualizējas ortogrāfijas jautājumi. Un zinām arī Jāņa Endzelīna nopelnus tā sauktās jaunās ortogrāfijas iedibināšanā, sākot ar 1908.gadu, kad Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā darbojās ortogrāfijas komisija. Mīlenbahs un Endzelīns šo komisiju vadīja, un viņu vadībā tika izstrādāta tā jaunā ortogrāfija, ko mēs pamatos lietojam vēl šodien, tātad jau 90 gadus. Redzam, ka daudz no tā, kas bija viņa pirmajos projektos, Endzelīns vēlāk ir salīdzinājis un daudzos gadījumos ir arī izdarījis labojumus gan savā runā, gan savos rakstos un savos atzinumos.

Mēs zinām, cik daudz Endzelīns ir darījis valodas kultūras kopšanā. Viņa daudzās grāmatiņās, norādījumos, rokasgrāmatās “Par latviešu valodas kultūru”, “Daži jautājumi par latviešu valodu” un tamlīdzīgi redzam ļoti praktiskus, pavisam ne abstraktus un tautai nesaprotamus, bet ļoti konkrētus norādījumus. Bet, šos norādījumus veidojot un dziļāk iepazīstoties ar valodu, profesors arī pats savā valodā ir daudz ko labojis un daudz ko mainījis, salīdzinot ar to, kā viņš ir rakstījis, teiksim, gadsimtu mijā un kā viņš pēc tam ir izdarījis labojumus trīsdesmitajos gados un vēlāk. To es gribētu vairāk attiecināt tieši uz rakstības jautājumiem.

Pēdējā laikā arvien plašāk mēs sastopamies ar tādu jēdzienu kā “Endzelīna pareizrakstība”. Un ar šo it kā Endzelīna pareizrakstību daudz tiek operēts, un, lūk, pārmet, ka šī pareizrakstība ir ārkārtīgi sabojāta. Bet, ja mēs paskatāmies uz Endzelīna pareizrakstību, tā ir bijusi ļoti elastīga. Vairākkārt Endzelīns pats savos darbos ir labojis iepriekš teikto. Ja salīdzinām vairākas Endzelīna rediģētās vārdnīcas — “Pareizrakstības vārdnīcu”, “Svešvārdu vārdnīcu” —, redzam, ka notiek evolūcija. Kaut vai 1922.gada vārdnīcā mēs redzam ieteikumu gŗāvis ar mīkstināto ŗ, tālāk 1934.gadā ir jau gŗava vai grava vēl vēlāk 1944.gadā ir tikai grava . Tāpat ir ar jūru . Sākumā ir tikai jūŗa , tad ir jūŗa un jūra , pēc tam jūra vai jūŗa un beidzot tikai jūra . Tātad Endzelīnam ir bijis skaidrs, ka arī mīkstinātais ŗ ir mainīga parādība. Un varbūt nav pareizi, ka tikai tie piekopj Endzelīna principus, kas lieto šo mīkstināto ŗ.

Te jau tika minēts, kāda bija Endzelīna attieksme pret garajiem patskaņiem svešvārdos. Endzelīns ir arī izteicis domu, ka mēs nekad nevaram zināt, kā tad oriģinālā ir izrunāti gan sengrieķu, gan latīņu svešvārdi.

Gribu aicināt pamanīt šo Endzelīna domas elastību, viņa sekošanu visam dzīvajam, kas valodā notiek. Jo mēs zinām, ka valoda mainās. Un ir jāmainās arī mūsu attieksmei pret valodu. Un atcerēsimies arī Endzelīna cīņu biedra un līdzautora, un pastāvīgā kolēģa Kārļa Mīlenbaha atzinumu, ka valodas attīstība ir tās dzīvība un sastingums ir viņas nāve. Ja mēs arī šai ziņa nebūsim, varētu teikt, svētāki par Jēzu, ja negribēsim padarīt Endzelīnu par dogmu, tad varēsim daudz ko vairāk darīt savas valodas kopšanā.

Endzelīns nebija varmācīgs. Viņam patika, ka lieto mīkstināto ŗ, bet viņš neuzspieda to darīt citiem. Domāju, ka mūsu valstī ir jābūt vienotai valsts valodai un noteiktai, vienotai ortogrāfijai. Diezin vai ir pareizi, ka tagad dažos izdevumos atsevišķi redaktori uzspiež kaut vai mūsu cienījamam akadēmiķim rakstniekam Miervaldim Birzem viņa iesniegtajos darbos labot viņa valodu, viņa pareizrakstību, spiežot rakstīt šo ŗ ar mīkstinājumu. Mūsu valodā šī skaņa zūd. Tā sāk attiekties pie vēsturiskās ortogrāfijas. Bet visas šīs domas mums saistās arī ar pārdomām par Jāņa Endzelīna dzīvi un ar viņa darbu, par visu Valmieras novadu un par tiem daudzajiem dižajiem gariem, kas nāk no šī novada.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Runa Latvijas ZA “Letonikas”

izbraukuma sēdē Valmierā 1997.gada 4.oktobrī

Diskusijas gaitā Aina Blinkena parādīja viņas rīcībā esošo Jāņa Endzelīna pašrocīgi rakstīto Instrukciju mūslaiku rakstu valodas vārdnīcai

Saulvedis Cimermanis,

LZA akadēmiķis:

Jānis Endzelīns

un latviešu etniskā vēsture

Jānis Endzelīns bija zinātnieks ar plašu redzesloku. Viņa galvenais darba lauks bija valodas vēstures un viņa dzīves laikā notiekošo valodas attīstības un lietošanas procesu izzināšana un virzīšana. Tā kā valoda ir visbūtiskākā etnosa pazīme, tad, skaidrojot latviešu valodas vēstures un lietošanas norises, viņš izteicās arī par latviešu etniskās vēstures jautājumiem. Diemžēl no daudzajām viņa izteiktajām domām šīsdienas referātā varam aplūkot tikai niecīgu daļu. Plašāks izklāsts būs lasāms kādā no žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” 1998.gada numuriem.

Jānis Endzelīns no 1909. līdz 1920. gadam strādāja par pasniedzēju Harkovas universitātē un vēroja valodas procesu norises Ukrainas latviešu skolās. Viņš izdarīja etniskās vēstures izzinātājiem svarīgus vērojumus un savas atziņas publicēja Harkovas latviešu laikraksta “Atvase” 1918.gada 28.septembra numurā. Galvenie secinājumi: 1) Svešatnē dzīvojošo latviešu liela daļa mācās, lasa un domā krievu vai vācu valodā. Arī tad, kad viņiem jārunā vai jāraksta latviski, viņi domā krieviski vai vāciski. Tādēļ valoda iznāk ļoti nelatviska. 2) Tīra latviešu valoda vairs dzirdama tikai Latvijas laukos no veciem cilvēkiem, kuri nav mācījušies ne krievu, ne vācu skolās. 3) Latviešu vairums neapzinās, cik ļoti viņi bojā dzimto valodu. 4) Latvieši pietiekami nerūpējas par savas valodas izkopšanu un tās skolotāju zināšanām. 5) Pēc kara jārūpējas par to, lai latviešu valodas skolotāji būtu labi sagatavoti pasniegšanas darbam.

Šajos atzinumos ir atslēga svarīgam latviešu etniskās vēstures aspektam — gadsimtiem ilgusi pakļautība sveštautu varām ir iedibinājusi nepietiekamas rūpes un necieņu pret savu valodu. Tas ved uz etnosa pārtautošanos, ja tādu attieksmi pārmanto no paaudzes paaudzē. Acīmredzot te ir viena no saknēm latviešu daudzajiem kārklu vāciešiem, kārklu krieviem un mūsdienu kārklu angļiem, kuri tik viegli latviešu vārdus aizstāja un joprojām aizstāj ar mehāniski pārņemtiem cittautu vārdiem.

Minētajā rakstā Endzelīns izteica vēl vienu svarīgu etniskās vēstures sakarību: cilvēki, kas runā rakstu valodā, savā izrunā patur zināmas izloksnes īpatnības, kuras izlokšņu pazinējam dod iespēju noteikt runātāja teritoriālo, tātad arī etnisko cilmi.

Jau savas zinātniskās darbības sākumposmā J.Endzelīns skaidroja latviešu etnosa attīstības un vienotības aktuālos jautājumus. 1913.gadā, kad bija mēģinājumi pretstatīt Latgales latviešus pārējo vēsturiski etnogrāfisko apgabalu latviešiem, viņš uzsvēra, ka vārda “latgalieši” toreizējai nozīmei “nav par pamatu valodas starpība, tātad arī ne tautības starpība, arī ne ticības starpība (jo ir arī inflantilieši ar krievu ticību, un katoļu latvieši dzīvo arī, piem., Alšvangā Kurzemes rietumos), bet vienīgi kultūras starpība. Bet ja lieta tāda, tad ir nevien zinātniski nepareizi, bet arī politiskā ziņā bīstami runāt par “latviešiem un latgaliešiem”... nedrīkstam ne acumirkli aizmirst, ka šie “latgalieši” ir tie paši latvieši kā mēs.”

Pirms šīs atziņas izteikšanas viņš 1) skaidroja vārda “latgalieši” saturu, 2) parādīja, ka “latgaliskās” izloksnes runā arī Augšzemē un Vidzemes ziemeļaustrumos, 3) nosauca netālu no Viļakas esošus 12 Pleskavas guberņas ciemus, kuros kopš senlaikiem no paaudzes paaudzē dzīvojuši latvieši, 4) pamatlīnijās parādīja šo latviešu pārkrievošanās procesu, 5) uzsvēra, ka toreizējās Vitebskas guberņas latviešu apdzīvotajos apvidos runā dažādās izloksnēs, ka no tām īpaši izdalās Krustpils apkārtne, kurā runā apmēram tādu pašu izloksni kā Kalsnavā, Sāvienā un Stukmaņos (Pļaviņās).

Vēl agrāk Endzelīns pievērsās Latvijas citu novadu, it īpaši Kurzemes, apdzīvotāju etniskās vēstures problēmām. Skaidrojot Ventas nosaukuma cilmi un kuršu etnisko piederību, viņš jau 1911.gadā rakstīja, ka 1) “latvieši jau sen dzīvo pie Daugavas”, 2)”ap lejas Ventu dzīvoja baltu tautības ventiņu cilts, kas, (mazākais pa daļai) no lībiešiem padzīta, nometās uz dzīvi tagadējā Cēsu (Wenden) apgabalā”, 3) kurši jeb kūri ir baltu cilts. Paplašinot šīs atziņas, Endzelīns kā jaunu domu pirmo reizi pauda: “Man tāpēc liekas, ka Kurzemes rietumus senāk ir apdzīvojusi baltu tautības cilts, kas runājusi pārejas dialektu starp latviešu un leišu valodām. Pie šās cilts laikam būs piederējuši lībiešu padzītie ventiņi, kas vēlāk nometušies Cēsu apgabalā un pilnīgi sakusuši ar latviešiem.” Un tālāk: “...šie ventiņi, kā liekas, bija tikai viena daļa no lielās kūru jeb kuršu cilts. Bīlenšteins, sekodams citiem zinātnes vīriem, domāja, ka kūri ir bijuši tagadējo Kurzemes lībiešu senči. Pret to runā tas apstāklis, ka leiši vēl tagad sauc par kuršiem savus latviešu kaimiņus uz Kūru kāpām, un vietu vārdi Prūsijas Lietavā... Piemetināšu tikai vēl pārpratumu novēršanai, ka blakus baltu tautības kūriem Kurzemes rietumos, bez šaubām, dzīvojuši arī lībieši. Maza daļa no tiem vēl tagad uzglabā savu tautību, bet vairums pārgājis latviešos tāpat kā kūri Kurzemes guberņā (tālāk uz dienvidiem tie sakusuši ar leišiem).”

Gadu vēlāk — 1912.gadā — Endzelīns ar jaunapgūtu bagātu valodas faktu materiālu un viduslaiku autoru liecībām pilnā mērā apstiprināja Lestenes mācītāja Kārļa Vatsona pirms 90 gadiem izteikto patiesību, ka kurši ir baltu cilts, un noraidīja Bīlenšteina, Trusmaņa, Vīdemaņa un viņu domubiedru uzskatu par kuršiem kā par tiem pašiem Kurzemes lībiešiem. Endzelīns šajā sakarā vēl nepārprotamāk kā iepriekš rakstīja: “Man turpretim šķiet, ka kurši bijuši ne lībieši un arī ne leiši, ne latvieši, bet sevišķa baltu cilts, kas runājusi pārejas izloksni starp leišu un latviešu valodu un vēlāk pieņēmusi dienvidos leišu tautību, ziemeļos — latviešu, un ka šie paši kurši dzīvojuši arī senās Kuronijas dienvidu daļā (tagadējās Kurzemes rietumu daļā), pa daļai tur kopā ar lībiešiem.” Šajos vārdos ir atslēga Rietumkurzemes un Rietumlietuvas apdzīvotāju tradicionālās kultūras daudzo paralēļu skaidrošanai, kā arī Kurzemes lībiešu un latviešu saplūšanas un kultūru mijiedarbības izzināšanai etniski jauktā vidē.

Piebilstams, ka Endzelīns nebija pamanījis vienu vēstures norišu detaļu: par vendu padzīšanu no Ventas lejteces un par viņu apmešanos Rīgas Senajā kalnā, pirmās rakstītās ziņas sniedz Indriķa hronika, bet tajā kā vendu padzinēji no Ventas nav minēti ne lībieši, ne kāda cita etniska vienība, toties ir teikts, ka no Senā kalna vendus padzinuši kurši un padzītie aizbēguši pie letiem (latgaļiem). Pēc Indriķa hronikas ziņām, par vendu etnisko piederību var runāt tikai hipotētiski.

Jānis Endzelīns etniskās vēstures jautājumu izzināšanā vienmēr lietoja datu salīdzināšanas metodi un neatlaidīgi rūpējās par plašas pirmavotu bāzes radīšanu. Pirmajā vietā viņš kā valodnieks, protams, izvirzīja dažādus valodas materiālus, it īpaši vietvārdus. Par to būtisko lomu pētnieks jau 1912.gadā rakstīja: “Ceru, ka šis mans raksts (“Par seno kursu (jeb kuršu) tautību un valodu” — S.C. ) pārliecinās lasītājus, cik liela nozīme vietu vārdiem vēstures un valodas pētījumos, un tāpēc lūdzu vietu (māju, upju, ezeru, kalnu) vārdu krājumus piesūtīt vai nu Mūlenbaha kgam Rīgā, vai man uz Harkovu, jo gribam ar laiku izdot visu Latvijas vietu vārdu sarakstu...”

J.Endzelīns visā dzīves laikā izprata vietu nosaukumus kā svarīgu pirmavotu etniskās vēstures jautājumu skaidrošanai un rūpējās par iespējami visaptverošas šīs avotu grupas izveidi. 1920.gada 27.novembrī laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” viņš rakstīja: “Visi vietu vārdi ir ļoti vajadzīgi valodniekiem un vēsturniekiem zinātniskiem pētījumiem, tikai tad, kad būs savākti un izdoti visi vietu vārdi, varbūt būs iespējams tuvāki noteikt seno Latvijas cilšu robežas” un atkārtoti aicināja vākt un izdot šos vārdus, pirmām kārtām muižu, upju, ezeru un kalnu nosaukumus. Labi pazīdams dzimto Valmieras novadu, zinātnieks ierosināja vārdu vākšanu un izdošanu sākt ar Valmieras apriņķi.

Endzelīns arī pats organizēja vietvārdu vākšanu, izmantodams šim nolūkam karavīrus, mācītājus, skolotājus un citas personas, arī pagastu valdes un citas iestādes. Viņš vēlreiz mudināja latviešus šim pasākumam, likdams par paraugu citu zemju darbību un tās labvēlīgos rezultātus: “...vietu vārdu krājumiem ir liela zinātniska nozīme — valodniekiem un vēsturniekiem. Tā, piem., profesors Becenberģeris, pamatodamies uz vietu vārdiem, ir varējis noteikt seno robežu starp leišu un prūšu zemi. Visās kultūras zemēs tāpēc jau sen nodarbojas ar vietu vārdu krāšanu un pētīšanu.”

Viņa darbs drīz vainagojās ar pirmajiem panākumiem: 1922.gadā iznāca Vidzemes un 1925.gadā — Kurzemes un Latgales vietu vārdu sākotnējais saraksts. Vārdi tajos grupēti pa pagastiem. Pēc vairāk nekā 30 gadiem iznāca divi ievērojami apjomīgāki J.Endzelīna sastādīti Latvijas vietvārdu krājumi, kuros atrodamas visai bagātas ziņas etniskās vēstures jautājumu skaidrošanai. Šajos krājumos vārdi izkārtoti alfabētiskā secībā.

Ļoti svarīga ir arī Endzelīna jau 1921.gadā izteiktā doma, ka jāvāc “arī tās vietu vārdu formas, kas sastopamas vecos dokumentos”. Tā ir nepārprotama norāde, ka valodniekiem jāstrādā vēstures arhīvos, muzejos, bibliotēku rokrakstu nodaļās un citās sākotnējo avotu krātuvēs. Šajā sakarā jāpiebilst, ka valodnieki līdz pat mūsdienām ir bijuši visai atturīgi pret tām nepublicētu vietvārdu bagātībām, kas arhīvos glabājas zemes ierīcības, saimnieciskās darbības, pagasta tiesu un citos fondos.

Pēc diviem gadiem, recenzēdams Edmunda Zandbaha darbu par Morāvijas Šēnhengstes vietvārdiem, Endzelīns jau detalizētāk uzsvēra nepublicētos arhīva dokumentos iegūstamo ziņu vērtīgumu un piebilda, ka, pētot vietu vārdus apvidos ar etniski jauktu iedzīvotāju sastāvu, izzinātājam ir jāzina gan iedzīvotāju sastāva veidošanās vēsture, gan labi jāpazīst apvidū dzīvojošo etnosu valodas vēsture.

Recenzējot R.Nahtigalla darbu par uzsvaru pārvietošanos krievu formu un vārdu veidošanā, Endzelīns rakstīja, ka slāvistam ir pavisam nepieciešamas baltu valodu zināšanas. Runājot par baltu etniskās vēstures izzinātājiem, ir jābilst, ka viņiem ir vajadzīgas labas zināšanas slāvu tautu etniskajā vēsturē un arī otrādi: slāvu etniskās vēstures pētniekam ir labi jāzina baltu etniskā vēsture.

Pozitīvi vērtējot Georga Geruļa darbu “Senprūšu vietvārdi”, Endzelīns atkārtoti uzsvēra no nepublicētiem arhīvu dokumentiem ņemto vietvārdu zinātnisko vērtīgumu un salīdzināmās valodniecības nozīmi etniska rakstura jautājumu skaidrošanā. Šoreiz tas nozīmē, ka “šis prūšu vietu vārdu krājums palīdzēs atšķirt Latvijā lībiešu un igauņu vārdus no īstajiem baltu vārdiem.” Atsauksmē par Geruļa darbu Endzelīns ir norādījis vēl vienu pētnieka sagatavotībai būtisku iezīmi: lai varētu nopietni skaidrot vietvārdu etimoloģijas, ir jāpazīst ar attiecīgo vārdu apzīmētā vieta un tās raksturīgās īpatnības. Tam papildus vēl gribas piebilst: jāzina arī vietas iedzīvotāju sastāva veidošanās, saimnieciskā darbība, vēsturiskie notikumi ap šo vietu.

Tiesu dokumentu kā avotu lielo bagātību Endzelīns uzsvēra, recenzējot A.Švābes izdoto “Drustu pagasta tiesas spriedumu 1830.—1835.g.”, īpaši minot dotumus kultūras un tiesību vēsturei. Par pēdējo piebilstams: paradumu tiesības ir viens no nopietniem etniskās vēstures izzināšanas avotiem.

Man atvēlētā laika robežās vēl tikai dažas Endzelīna domas par latviešu etniskās vēstures norisēm. 1925. un 1927.gadā profesors rakstīja par Rietumkurzemes izloksnēm un latviešu etniskās vēstures jomā izdarīja šādus secinājumus: 1) Rietumkurzemes latvieši ir pārlatvojušies kurši, kas devuši novadam vārdu Kurzeme, dažkārt to vēl joprojām sauc — Kursa. 2) Īsti kursisks laikam ir patskaņa a un e garums tāda r priekšā, kam seko vēl kāds līdzskanis, arī zilbēs ar lauztu intonāciju, tā runājot arī seno kuršu kaimiņi žemaiši. 3) Kurzemes jeb Kursas austrumu robeža vismaz daļēji sakrīt ar mežu joslu, kas pagātnē šķīra Kurzemi no Zemalges un stiepās pa aptuvenu līniju Vadakste—Kursīši—Saldus—Gaiķi—Plāņi—Grenči—Degole—Ozolmuiža—Sloka. 4) Jaunpilī, kur a un e nav pagarināti r priekšā, ir sākusies citas cilts (un ne kuršu) zeme, arī Lielezeres iedzīvotāji nav skaitījušies pie kuršiem. 5) Cīrava un Zlēkas atradušās kuršu zemē, bet Cīravā vēlāk nometušies uz dzīvi zemgaļi vai latvieši. (Te un arī citās vietās ar vārdu “latvieši” J.Endzelīns nereti apzīmēja seno baltu cilti — latgaļus.) 6) Bez tādām zemgaļu vai latviešu kolonijām Kursā senie kurši tik ātri laikam savu tautību nebūtu zaudējuši. 7) Kuršu apgabala austrumu daļu iespaidojuši kaimiņi zemgaļi. 8) Kuršu valoda noturējusies Kursā līdz XVI gadsimta beigām. 9) Kursiskie valodas elementi Kuršu kāpās varētu būt ienākuši no Rucavas vairākas paaudzes pirms 1649.gada.

Līdzās kuršu tēmai Endzelīns risināja arī kuršiem kaimiņos dzīvojošo zemgaļu tēmu un atzina: 1) Zemgaļu senais vārds īsti esot ziemgaļi, t.i., ziemeļu gala ļaudis, iespējams tie, kas kādreiz dzīvojuši no visām baltu ciltīm vistālāk uz ziemeļiem. 2) Zemgaļu (ziemgaļu) vārdu skandināvi laikam dabūjuši dzirdēt vispirms no kuršu mutes. 3) Vidzemē un Latgalē latvieši ienākuši no dienvidu–austrumiem (tā domājis arī lietuviešu valodnieks K.Būga). 4)Kursas ziemeļu daļā (Dundagas apgabalā) kurši ienākuši samērā vēlākos laikos. 5) Bārtā, Kalētos, Krūtē, Nīcā, Priekulē un citur Kurzemes dienvidu–rietumu stūrī nometusies uz dzīvi viena daļa vācu padzīto zemgaļu. 6) No bruņinieka Žilbēra de Lanuā 1413.gada piezīmēm izrietot, ka ceļā no Liepājas caur Grobiņu, Kuldīgu un Kandavu uz Rīgu viņš sastapis zemgaļus, kas visticamāk noticis Grobiņas apkārtnē. 7) Padzīto un aizbēgušo zemgaļu vietā — auglīgajā Zemgalē —vēlāk laikam ienākuši pa daļai sēļi un Vidzemes latvieši. 8) Iespējams, ka uz Limbažu, Pāles, Rūjienas un Svētciema apkārtni vācieši pārvietojuši daļu zemgaļu. 9) Domājams, ka Kuršu kāpās vairākas paaudzes pirms 1649.gada ieceļojuši Nīcas apgabala zemgaļi, bet kursiskās izrunas formas kāpās varētu būt ienestas no Rucavas.

Kuršu ātro asimilēšanos ar leišiem dienvidos un latviešiem ziemeļos Endzelīns izskaidroja ar kuršu valodas iespējamo lielo tuvību leišu un latviešu valodai, ar to, ka kuršu valoda bijusi kā starpniece starp leišu un latviešu valodu.

Viduslaikos rietumu Vidzemes lībiešu starpā esot dzīvojuši — kā jau droši jūrnieki, laikam pa jūru no Kursas ieceļojuši — arī kurši. Viņi tur ieradušies agrāk nekā latvieši no Vidzemes vidienas.

Vidzemes dienvidaustrumu daļā esot dzīvojuši ne vien latgaļi, bet arī sēļi.

Latviešu etniskās vēstures izzināšanā nozīmīgu vietu ieņem šādi Endzelīna skatījumi: 1) No pamatetnosa ilgu laiku atrautas cita etnosa teritorijā dzīvojošas cilvēku grupas etniskās apziņas un valodas pakāpeniska atmiršana. 2) Šādas grupas pārtautošanās mehānisms (mācības skolā svešā valodā, ikdienas kontakti ar cittautiešiem, etniskā ziņā jauktas laulības un pašu etniskā blīvuma retināšanās, dievkalpojumi un pārējās kulta norises citvalodā, cittautiešu nicinošā izturēšanās pret nelielās etniskās grupas valodu, valstisko organizāciju nerūpēšanās par etniskās grupas valodas un tradicionālās kultūras saglabāšanu u.c.).

Uzskatāms piemērs šajā sakarā ir kursenieku pārtautošanās process, dzīves un darbošanās apstākļi Kuršu kāpās. Šis process daudzējādā ziņā ir līdzīgs Kurzemes lībiešu pārtautošanās procesam dzīves un saimnieciskās darbības apstākļiem, par kuriem mums jau ir samērā daudz ziņu. No pašreiz zināmā izriet, ka līdzīgi noritējusi arī Vidzemes lībiešu, Lejasciema–Zeltiņu igauņu, Ludzas igauņu un Bauskas krieviņu (votu) pārtautošanās. Stipri līdzīga mūsdienās notiek ārzemēs dzīvojošo latviešu pārtautošanās.

Kā kursenieku etniskās vēstures mezgla punkti no Endzelīna darbiem izriet: 1) vairākus gadsimtus ilga atturība no pamatetnosa, kas, iespējams, pastāv vismaz kopš XIV gadsimta, 2) savu sākotnējo sakņu (cilmes) aizmiršana, kas, pēc P.Einhorna ziņām, bijusi vērojama jau 1649.gadā (tas parasti notiek pēc 4—5 paaudžu nepārtrauktas dzīvošanas svešatnē), 3) apmetoties Kuršu kāpās un Klaipēdas apkārtnē, kursenieki vēl nav pazinuši vārdu “latvietis” un mūsu gadsimta 20.gados latvieti saukuši par kurzemnieku jeb par leti, 4) kursenieku valoda ir tikai kāds latviešu valodas dialekts, kuru veidojušas divējādas cilvēku grupas: viena, kas runā īstajās Kursas izloksnēs, otra —ā kas runā “zemgaliskajās” izloksnēs un nākusi no Bārtas vai Nīcas, 5) aizguvumi no apkārtējo skaitliskā vairākumā esošo lietuviešu un vācu etnosu valodas un kultūras, ko noteica saimnieciskie un sabiedriski politiskie apstākļi.

Noslēgumā piebilstams, ka daudzas Jāņa Endzelīna izteiktās domas pilnā mērā saskan ar atziņām, kas izriet no arheoloģijas un etnogrāfijas dotumiem.

Referāts Latvijas ZA “Letonikas”

izbraukuma sēdē Valmierā 1997.gada 4.oktobrī