Inverstīciju piesaistīšana

nekustamajam īpašumam.

Realitātes

Harijs Liepiņš

Var droši teikt, ka Jūrmala gluži tāpat kā Rīgas Mežaparks ir privātmāju paradīze. Šis privātais īpašums arī būtībā nosaka Jūrmalas vispārējo veidolu. Tagad skaidri saredzams — īpašuma formu maiņa un nekustamā īpašuma tirgus attīstība iezīmē Jūrmalā jaunus vaibstus: no vispārējās pelēcības un noplukuma, kas valdīja vēl pirms gadiem desmit, nu veidojas kontrasti. Līdzās jaunbagātnieku villām jaunas dēlīšu sienas un logus ieguvušas vēl nesen kā lauku sieviņas pieticīgi sagumušās vasarnīcas. Tās nu gozē saulē savas rožainās vai silti dzeltenās kokā mežģīņotās sienas un terases. Te var gūt priekšstatu, kā Jūrmala izskatījusies savā zelta jaunībā... Mauriņi nopļauti, aiz jaunajiem žogiem rozes un visāds citāds skaistums aplūkojams. Jo tuvāk pilsētas centram, jo košāk. Jo attālāk — jo vairāk pa vecam, jo pieticīgāk. Bet kontrasti tik un tā ir visur. Tagad lielākoties vai nu turība būvē un atjauno, vai nabadzība vai pamestība kā ķirmis lēnām grauj un posta. Var jau arī ātrāk — ar uguni, lai uzreiz ir miers un tukša, bet varbūt ļoti dārga vieta. Daudz kaislību, daudz cerību, pūliņu un vilšanās. Vismaz no malas tā, emocionāli raugoties, šķiet. Bet kā īstenībā, pašā pilsētā?

Jūrmalas namsaimnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Harijs Liepiņš , protams, ir spriedumos daudz atturīgāks. Viņš uzsver, ka šī biedrība ir sabiedriska organizācija, kas nodarbojas ar māju īpašnieku interešu aizstāvību, darbošanās koordinēšanu, izglītošanu un — arī saviesīgās dzīves organizēšanu.

Jūrmalas namsaimnieku biedrībā patlaban ir 347 biedri. Tā, protams, nav simtprocentīga pilsētas namsaimnieku pārstāvniecība, jo speciālisti lēš, ka pilsētā pavisam ir vairāk nekā četri tūkstoši namīpašnieku. Tomēr, H.Liepiņa vārdiem runājot, arī Rīgas latviešu biedrība pastāv un tiek ņemta vērā, kaut arī tajā nav iestājušies visi Rīgas latvieši. Namsaimnieku biedrībā darbojas gan lielāki namīpašnieki, gan cilvēki, kam pieder namiņi ar pāris istabām. Tomēr ir daudzi jautājumi, kas vienlīdz būtiski visiem biedrības biedriem.

— Šobrīd vissvarīgākais ir namsaimnieku informēšana par dažādiem likumdošanas aktiem un noteikumiem, kuri līdz viņiem nonāk diezgan kūtri. Katrā ziņā jūtams, ka nav ieinteresētu amatpersonu, kuras par aktualitātēm īpaši vēlētos namsaimniekus informēt. Tagad katram mājas īpašniekam viss jāatrod un jāuzzina pašam — viņam līdztekus visiem citiem pienākumiem jābūt kā juristam, kas rakājas pa likumu un instrukciju kalniem. Ja īpašnieks kaut ko laikus nav uzzinājis, tad nākas ciest, jo man šķiet, ka šobrīd esam pārvērtušies tādā kā inspektoru, sodītāju valstī. Cilvēks dzīvo pastāvīgā stresā tādēļ vien, ka viņu visu laiku kāds cenšas sodīt. Nevis aizrāda par kādu aplamību, nevis pamāca, kā pareizi rīkoties, bet uzreiz soda. Tāpat kā autoinspektors slēpnī aiz stūra. Es uzskatu, ka arī namīpašnieks zināmā mērā ir vidējais un mazais uzņēmējs. Visur skaļi runā par to, ka šis bizness jāatbalsta, taču es, atklāti sakot, to gan pietiekami nejūtu. Es jūtu, kā birokrātijas gaiteņos cirkulē instrukcijas, kā kādā kabinetā man aizmirst pateikt nozīmīgu informāciju, pēc tam nevar atrast vainīgo, jo viena kundzīte noveļ vainu uz citu, bet es pa vidu saņemu sodu...

H. Liepiņu nodarbina viens ļoti būtisks jautājums: iedzīvotāju atbildība pret pašvaldību, kura attiecībā pret viņiem pārstāv valsti un tās likumdošanu, un otrādi — pašvaldības atbildība pret iedzīvotājiem. Te vajadzētu būt samēram un līdzsvaram.

— Taču ņemsim vienu piemēru. Ja īpašnieks nemaksā zemes nodokli, tad pašvaldība piemēro likumdošanā paredzētos soda mērus. Taču, ja pašvaldība nemaksā nomas maksu par savu īpašumu, kas atrodas uz īpašnieka zemes, nekas nenotiek gadiem ilgi. Piemēram, bijusī Mellužu dārzniecība atrodas uz triju īpašnieku zemes. Pašvaldība no viņiem gan pieprasa zemes nodokli, bet nomas maksu par šīm savām ēkām nemaksā. Taču cilvēki ar šo zemi neko nevar iesākt! Kad viņi pieteicās siltumnīcu paliekas paši par saviem līdzekļiem nojaukt, lai zemi varētu kaut kā citādi izmantot, pašvaldība nepiekrita. Taču tā nav ar mieru samazināt arī zemes nodokli, jo tam neesot iemesla...Kur te loģika? Vai tā var notikt tiesiskā valstī? Ja cilvēks laikus nesamaksā par gāzi, elektrību, zemi, viņam tūdaļ sāk uzrēķināt soda procentus. Šajā gadījumā pašvaldībai nekādi soda mēri nav paredzēti, jo likumdevējs it kā jau iepriekš pieņēmis par normu, ka šī iestāde katru likuma pantu noteikti izpildīs. Tad nu iznāk, ka tam sīkajam īpašniekam sava mīļā pašvaldība jāsūdz tiesā...

Lūk, kādi asumi un sarūgtinājumi. H.Liepiņš teic, ka to nav mazums. Tad nu namīpašnieki nāk kopā, savstarpēji konsultējas un lemj, ko darīt. Tagad biedrībā vēl viens jaunums — nodibināta iekšējā krājaizdevu sabiedrība. Gribas pa jokam piebilst — gluži kā brāļu Kaudzīšu laikos. Taču H.Liepiņš ir nopietns:

— Šādas krājaizdevu sabiedrības pastāvēja arī Latvijas laikā, kad ne visi bija bagāti un viegli dzīvoja. Liela daļa cilvēku vienkārši netiek galā ar saviem īpašumiem, jo tie prasa līdzekļu ieguldījumus, bet atdeve būs tikai pēc laika. Un mājas īpašniekam varbūt palīdzēs tieši šis nelielais aizdevums.

Garantija — biedru savstarpējā uzticēšanās. Šajos laikos, kad naudas lietās brālis brālim neuzticas, tas šķiet, maigi sakot, neparasti. Bet jūrmalnieki tā iecerējuši, un acīmredzot zina, ko dara.

Taču arī tas vēl nav pats galvenais. Krājaizdevu sabiedrība palīdzēs arī ar domu apmaiņu un informāciju finansu lietās — kā grūtdienim vispareizāk rīkoties savā situācijā, jo cits varbūt jau līdzīgi "apdedzinājies" un guvis derīgas atziņas. Daudziem tā būs kā pirmā ekonomikas ābecīte — lai cilvēks domātu ne tikai emocionālās kategorijās, ka viņš, lūk, atguvis savu tēvutēvu īpašumu kā vēsturisku dzimtas vērtību, bet arī finansiālās — lai šo īpašumu saglabātu un uzturētu, jāprot rīkoties ar naudu. Ne mazāk svarīga ir pārbaudīta informācija par norisēm nekustamā īpašuma tirgū, jo reklāma un vilinoši piedāvājumi ir viena lieta, bet skaudrā dzīves īstenība — nereti gluži citāda.

Par pieredzes trūkumu Jūrmalas namsaimnieku biedrība gan nevarētu žēloties, jo H.Liepiņš teic, ka tā bijusi Latvijā pirmā pēc neatkarības atjaunošanas — dibināta 1990. gada 15. decembrī.

— Mūsu darbība ir pilnīgi reāla un taustāma — mēs cenšamies katrs sakopt savu īpašumu, savu zemi, un tā dodam pienesumu visai pilsētai. Neraugoties uz tikko teikto, Jūrmalas dome salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem tomēr vairāk pievērsusies individuālo īpašnieku problēmu risināšanai. Kaut gan manuprāt uzņēmējdarbība Jūrmalā joprojām cieš nevis no valdības, bet tieši zemāku ierēdņu birokrātiskiem un nesaprātīgiem lēmumiem. Piemēram, mūsu pilsētā uzņēmējdarbība ar pilnu jaudu notiek tikai trīs mēnešus gadā. Tas pašvaldībai, nosakot zemes nodokļa koeficientus, tomēr būtu jāņem vērā. Tad uzņēmēji varētu kaut nedaudz brīvāk uzelpot un paplašināt savu darbību, kas vēlāk ar uzviju nestu augļus arī pašvaldībai.

Taču šobrīd noteicošais, lai namīpašnieks tiktu uz "zaļāka zara", ir uzņēmība un prasme izrauties tālāk par dzīvokļu izīrēšanu, uzsākt kādu nebūt saimniecisko darbību. Prasmīgi iznomājot savu īpašumu, dažs labs pensionārs Jūrmalā esot nodrošinājis sev pārticīgas vecumdienas. Visvieglāk klājas tiem, kuri atguvuši vai nu vairākus īpašumus, vai vienu lielu. Tad iespējams kādu daļu pārdot, lai līdzekļus ieguldītu atlikušajā, sakoptu to un varbūt pat padarītu par peļņu nesošu iestādījumu. Diemžēl, kamēr pastāvēs īres griesti, kas, protams, ir saistīts ar iedzīvotāju zemo maksātspēju, pastāvēs arī problēma, ka īres māju īpašnieki nespēs par šiem līdzekļiem uzturēt savus īpašumus.

— Vairumā gadījumu īpašnieki tomēr rīkojas ļoti apdomīgi un racionāli. Ir taču redzams, kā pilsēta atplaukst, kā tiek atjaunota. Patīkamas pārmaiņas vieš arī tas, ka daudzi, atguvuši savus īpašumus, no Rīgas vai citām vietām atgriežas Jūrmalā un kļūst par tās pastāvīgiem iemītniekiem. Es visnotaļ atbalstu, ka cilvēkiem tiek dota iespēja par sertifikātiem privatizēt ne tikai dzīvokļus, bet arī mazģimeņu mājas. Viņi savā mūžā daudz strādājuši, daudz darījuši tās pašas Jūrmalas labā, bet pienācīgu atalgojumu par to nekad nav saņēmuši. Tad vismaz tagad lai viņi iegūst šādu īpašumu. Cilvēks jūtas labāk, ja viņam kaut kas pieder.

Starp citu, H.Liepiņam pašam pieder restorāns "Korso" Majoros, Jomas ielā, tātad — arī pašā Jūrmalas centrā. Tas "uz strīpas" noturējies jau kopš 1994. gada, un, kā teic Liepiņa kungs, kaut arī ar grūtībām un lēni, taču arvien tiekot uzlabots.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Romvalds Salcevičs un Jānis Lukss