Cik mežu cērtam, cik — atjaunojam

Valsts Meža dienesta ģenerāldirektors Otto Žvagiņš 21. janvārī preses konferencē informēja par izsniegtajiem kokmateriālu apjomiem 1999. mežsaimnieciskajā gadā.

— Runājot par tāmes izpildi visos mežos laikā no 1995. gada līdz 1999. gadam — piecu gadu periodam, kuram bija noteikta tāme, ir šādi dati. Galvenā cirte pāri tāmei bija 1998. un 1999. gadā, starpcirte — 1999. gadā. Es gribu pievērst uzmanību tam, ka 1999. gadā saimnieciskais gads ir 15 mēneši, nevis 12 mēneši. Lietu kārtība ar mežsaimniecisko gadu līdz šim bija neloģiska. Proti, mežsaimnieciskais gads vienmēr bija sācies 1. oktobrī un beidzies 30. septembrī. Taču 1999. mežsaimnieciskais gads beidzās tāpat kā finansu gads mūsu valstī — 31. decembrī, lai nerastos sajukums un neizpratne, kā līdz šim bija gadījies. Tagad šī neatbilstība ir novērsta, un 1999. gads bija pārejas periods, tādēļ 15 mēnešus garš. Un turpmāk arī mežsaimnieciskais gads Latvijā būs no 1. janvāra līdz 31. decembrim. Tādēļ izsniegto apjomu 1999. gadā nevajadzētu attiecināt tiešā veidā uz 1998. gadu, jo 1999. gads ir par vienu ceturksni garāks.

Valsts mežos tāmes pieļaujamais apjoms no 1995. līdz 1999. gadam nav pārsniegts. Diemžēl pārējos — īpašnieku un apsaimniekotāju mežos — pieļaujamais apjoms piecu gadu periodā ir pārsniegts gan galvenajā cirtē, gan starpritē.

Vecajā meža likumā noteikts, ka tāme ir maksimāli pieļaujamais koku izsniegšanas apjoms. Taču citā pantā noteikts, ka šo normu mežos līdz 50 hektāru lielai platībai drīkst pārsniegt. Proti, ka 15 gadu apjomu drīkst nocirst vienā gadā. Un, loģiski, tas arī notiek. Kādas ir iespējas šo lietu ietekmēt? Vidējais meža īpašums Latvijā ir 8 hektāri. Ja vēlamies likumā noteikto tāmi attiecināt uz privātajiem mežiem, tad tas ir ļoti niecīgs apjoms. Gribu vēl uzsvērt, ka šajos pavisam niecīgajos meža īpašumos 0,5 vai 0,4 hektāru platībā nav iespējams regulēt šo apjomu pa gadiem. Nevar likt cilvēkam iet pēc puses koka uz mežu. Normāli ekonomiskie apsvērumi to nepieļauj.

Es nekādā gadījumā negribu pārmest privātajiem meža īpašniekiem to, ka viņi cērt mežu, un to, lūdzu, žurnālisti, arī uzsveriet. Es vienmēr esmu teicis un atkārtojis, ka meža ciršana pati par sevi nav ne laba, ne slikta. Un esmu nobažījies nevis par to, ka Valsts Meža dienestam (VMD) nav iespēju ierobežot privāto īpašnieku saimniecisko darbību, bet par to, ka nākotnes meža ekonomiskā vērtība, īpaši privātajos mežos, ir apdraudēta. Protams, no tā cietīs paši privāto mežu īpašnieki, taču šī koksne ir būtiska izejviela, kuras īpatsvars ir ļoti nozīmīgs Latvijas tautsaimniecībai. Līdz ar to izejvielas samazināšanās nav iepriecinoša tendence valsts labklājībai.

Pēdējā, 1999. saimnieciskajā gadā — 15 mēnešos — īpašnieku mežos 35 procenti atļauju tika izsniegts pirmajā ceturksnī. Pēdējā 1999. gada ceturksnī izsniegts 21 procents. Valsts mežā 1. ceturksnī izsniegti 26 procenti, pēdējā, 5. ceturksnī — 24 procenti kopējā atļauju skaita. Pārējos mežos: 1. ceturksnī — 33 procenti, 5. ceturksnī — 15 procenti. Tas ir normāls process, jo meža ciršanai ir sezonāls raksturs.

O.Žvagiņš minēja arī iepriecinošas tendences — privātajos mežos palielinājušās atjaunoto mežu platības. Ja 1998. gadā privātajos mežos apstādīti bija tikai 900 hektāri, tad 1999.gadā — 2225 hektāri, bet veiktā atjaunošana 587 hektāros dažādu iemeslu dēļ neatbilda kritērijiem. Ļoti nozīmīgu lomu ieņēmusi arī meža dabiskā atjaunošana privātajos mežos — 2800 hektāros, un tā atbilst normatīviem. Tas nozīmē, ka izcirtumi netiek atstāti savā vaļā, bet tiek kopti. Pēc provizoriskiem VMD datiem, kopumā Latvijā 1999. gadā atbilstoši normatīviem atjaunoti 17,4 tūkstoši hektāru meža, no tiem valsts mežos — 12,4 tūkstoši ha, privātos mežos — 5 tūkstoši. Tas nozīmē, ka stāvoklis mežā kļūst labāks. Platību ziņā atjaunotā meža platība palielinās arī uz apmežoto lauksaimniecības zemju rēķina.

Līdztekus jārunā arī par audžu vecuma struktūru. Šajā gadā, aprīlī, tiks veikta audžu vecuma struktūras analīze. Taču Latvijā bija vērojams diezgan liels pāraugušu audžu apjoms, un šī koksne jau sāk zaudēt savu kvalitāti.

Nedrīkst aizmirst arī par sortimenta jeb sugu struktūras maiņu, uz kuras pamata arī varētu notikt meža ekonomiskās vērtības samazināšanās.

O.Žvagiņš: — Es negribētu teikt, ka privāto mežu kvalitāte ir bijusi ideālā stāvoklī, jo kopš kara laikiem pamestās zemes ir apmežojušās, visvairāk ar lapu koku sugām. Pirms kara Latvijā tikai 300 tūkstoši hektāru bija privātie meži. Pēckara laikā ir klāt nācis viens miljons hektāru. Tas nozīmē, ka meža ekonomiskā vērtība Latvijā pašlaik nav nedz augsta, nedz apmierinoša. Un tas jo vairāk sarežģī meža apsaimniekošanu, jo, ja no meža nevar iegūt pietiekamu peļņu, tad arī mežā atgriežas nepietiekams līdzekļu daudzums.

Otrs faktors, kas objektīvi liedz peļņai atgriezties mežā, ir sociāli ekonomiskais stāvoklis Latvijas laukos. Cilvēkam ir jālaiž bērni skolā, jāmaksā nodokļi un jāizdzīvo. Un viņam bieži vien trūkst naudas, ko investēt savā mežā tālai nākotnei. Tādēļ VMD mēģinās rīkoties tā, lai meža atjaunošana tomēr notiktu. Un šis 1999.gada pavērsiens mākslīgās un arī koptas dabiskās atjaunošanās virzienā ir ļoti cerīgs.

Vaicāts par tāmes nozīmi, jo tās pieļautie apjomi īpašnieku mežos regulāri tiek pārcirsti, O.Žvagiņš atbildēja:

— Tāmei nav nekādas nozīmes. Tāme ir relikts, kas transformējies no padomju laikā lietotā ražošanas plāna, kurš bija obligāti jāizpilda, turklāt izciršanas samazināšanas virzienā. Šobrīd ir pilnīgi cita situācija, un tai raksturīgs, ka ekonomiskā interese liek ražot arvien vairāk produkcijas. Tas nozīmē, ka mums maksimāli efektīvi jāizmanto zeme. Tajā pašā laikā, protams, jādomā par to, lai mēs sava meža potenciālu neizmantotu īsā periodā, lai dabisko meža sistēmu nesagrautu. Tāpēc kaut kādām regulācijām jābūt, bet tām nav obligāti jābūt tiešām regulācijām. Tātad — nav jāpasaka, cik drīkst nocirst.

Bet ir jābūt netiešām regulācijām — jāpasaka, ka nocirstais jāatjauno, un, ja nav atjaunots, tad jāpiebremzē ciršana, līdz šī lieta tiek savesta kārtībā. Kā vienu no regulācijām, īpaši valsts mežos, es redzu "zaļo sertifikātu". Piemēram, Skandināvijas valstīs viena no regulācijām ir iegūtās koksnes apjoma attiecība pret meža pieauguma apjomu. Tātad — jo tu vairāk spēj izaudzēt, jo vairāk drīksti nocirst. Turklāt tirgus ekonomikas apstākļos netiešā regulācija ir arī pieprasījums un piedāvājums. Kad samazinās pieprasījums, samazinās arī piedāvājums, jo pretējā gadījumā krīt cena, kas nozīmē resursu izšķērdēšanu. Un labs saimnieks nav ieinteresēts par velti atdot mantu, viņš pietaupīs.

Pašlaik Saeimā atrodas jaunā meža likumdošanas pakete, un likumdevējs lems par tāmes lietderību. Pirmajā lasījumā tika atbalstīta norma par regulēšanu valsts mežos un tikai galvenajās cirtēs, neierobežojot meža kopšanas apjomu, bet ierobežojot tikai galaprodukcijas ievākšanu. Taču pašlaik ir izteikti vairāki diferencēti priekšlikumi, un man nav šobrīd tiesību prognozēt, kāds būs rezultāts. Mani priecē tas, ka deputāti saprot tiešo regulāciju neefektivitāti, taču vēl ir spēkā pagaidu tāme 2000. gadam.

Rūta Bierande,

"LV" ekonomikas redaktore

Tāmes izpilde pārējos mežos laika posmā no 1995.g. līdz 1999.g. (tūkst.m3)

Tāmes izpilde valsts mežos laika posmā no 1995.g. līdz 1999.g. (tūkst.m3)

Tāmes izpilde visos mežos laika posmā no 1995.g. līdz 1999.g. (tūkst.m3)

Izsniegtais apjoms pa apsaimniekotāju mežiem 1999. mežsaimniecības gadā sadalījumā pa ceturkšņiem