Zem baltu kopīgām debesīm

Dr. habil. agr. Arturs Boruks, valsts emeritētais zinātnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Pirms 765 gadiem, 1236. gada 22. septembrī, Saules apkārtnē — circa terram Sauleorum — notika kauja, kas ietekmēja notikumus Baltijā. Apvienotie lietuviešu spēki, kam pievienojās arī zemgaļi, sagrāva senāko militāro ordeni Māras zemē — Zobenbrāļus, kā arī to viesus — krusta karotājus, kas bija sabraukuši no Vācijas un citām Eiropas zemēm. Sagrāve bija tik smaga, ka Zobenbrāļu ordeņa atliekas bija spiestas likvidēties, pievienojoties Vācu ordenim Senprūsijā. Bija izplēnējušas tieksmes veidot vienotu vācu bruņniecības valsti no Vislas upes dienvidos līdz Somu jūras līcim ziemeļos. Bija jāatzīst spēcīgās Lietuvas valsts kā ķīļa starp Vācu ordeni un tā atzaru Livonijas ordeni pastāvēšana.

Atzīmējot šo vēsturisko notikumu, Lietuva 22. septembri ir pasludinājusi par Baltu vienības dienu. Likteņa vējš šajā dienā atšķīra jaunu lappusi pasaules notikumu grāmatā. Cik ilgi kavēsies Latvija šīs dienas atcerē? Palūkosimies, ko vēstī vēsture!

Bija pienācis 12. gadsimts — feodālisma uzplaukuma periods, kas iezīmējās ar bruņniecības un Romas katoļu baznīcas vispārēju ietekmi. Cilvēki Rietumeiropā svēti ticēja, ka šai grēcīgajā pasaulē visaugstākās ir divas varas: garīgā, kuru pārstāv Romas katoļu baznīca, un laicīgā, kuru pārstāv ķeizars, karaļi, kā arī bruņniecība, kas kalpo valdniekam ar savu zobenu un personīgo uzticību. Uzskatīja, ka tieši dižciltīgajai bruņniecībai uzticēts uzdevums pārvaldīt zemi un kārtot zemniecības lietas. Rietumeiropa šajā laikā bija kļuvusi šaura un pārapdzīvota, tā vairs nespēja apgādāt visu plašo bruņniecību ar uzturu un iztiku.

Šādos apstākļos sākās krusta kari, ar kuru palīdzību cerēja atkarot pagāniem musulmaņiem Palestīnu — tā Kunga Dēla zemi, atvērt vārtus uz austrumiem, nesot iekarotājiem slavu un bagātību. 12. gadsimts iezīmējās arī ar bruņniecības ordeņu dibināšanu. 1118. gadā kā paraugs izveidojās Templiešu ordenis, kas apvienoja karojošos bruņiniekus un mūkus kristīgās ticības izplatīšanai. Bruņinieku ordeņi apņēmās izplatīt kristietību pagānu tautās. Par viņu idejisko vadoni kļuva Bernhards no Klervo, kas izplatīja lozungu "Tod oder Taufe" — "Vai nu nāve, vai kristīšanās".

Taču krusta kari Palestīnā neguva panākumus, jo pārāk stipra bija musulmaņu vara. Tas spieda Romas Svēto Krēslu — Romas katoļu baznīcu — domāt arī par jauniem kara laukiem, kur vācu un citu Eiropas tautu bruņinieki varētu likt lietā savu zobenu, iekarot neticīgo pagānu zemes, radīt jaunas bīskapijas un pakļaut sev jaunus apgabalus. Un tādas zemes Eiropā vēl bija — tepat Baltijas jūras dienvidu un austrumu krastā. Tās apdzīvoja senprūši, kurši, zemgaļi, lībieši jeb līvi, latvieši un igauņi. Šīs zemes bija tuvāk nekā tālā Palestīna, tās apdzīvoja mazskaitlīgas ciltis un maztautas, un tās bija arī tīkamākas vācu sirdij un atbilda 12. gadsimta kustībai — "Drang nach Osten", tas ir, "Triekties uz austrumiem". Un 1171. gadā Romas pāvests Aleksandrs izsludināja pirmo krusta karu pret pagānu apdzīvoto Igauniju un uzaicināja gotus, dāņus, norvēģus, zviedrus doties cīņā par kristietības izplatīšanu zemēs, caur kurām veda senais vikingu ceļš.

Šajā laikā bija notikusi arī otrreizēja Daugavas ceļa atklāšana. Vācu tirgotāji mūku pavadībā ieradās šajā zemē, lai izvērstu tirdzniecību ar austrumiem, krievu kņazistēm, kas jau sen bija pieņēmušas kristīgo ticību (gan "neīsto" — proti, ortodoksālo senās Bizantijas pareizticību) un centās to izplatīt Baltijā. Šādos apstākļos pašā 12. gadsimta sākumā Līvzemē, kuru vāci nosauca pēc Rīgas apkārtnes apdzīvotāju vārda par Livoniju, ieradās, trešais pēc skaita, bīskaps Alberts. Drīz vien viņš saprata, ka bez bruņota spēka te neko nepanāks. Tāpēc, kā vēstī senākā tajā laikā rakstītā hronika — Indriķa hronika, 1202. gadā bīskaps Alberts bija devies uz Vāciju vākt krusta karotājus vietējo pagānu — lībiešu — kristīšanai un pakļaušanai. Viņa vietnieks šajā zemē bija cisterniešu mūku ordeņa abats Teodorihs, kurš, domājams, ar bīskapa Alberta ziņu, iesaistīja kristietības izplatīšanā bruņiniekus, kas bija tam gatavi un vēlējās pieņemt Kristus bruņinieku (frates miliciae Cristi) vārdu. Brālis Teodorihs devās uz Romu, un pāvests Innocents 1204. gada 12. oktobrī izdotajā bullā atzina jauno ordeni, piešķīra tam Templiešu ordeņa tiesības, apstiprināja to tērpu — zobenu un krustu uz balta apmetņa — un nodeva Rīgas bīskapa pakļautībā. Bija tapis jaunais Zobenbrāļu ordenis Livonijā.

Sākumā ordenis bija neliels. 1204.–1211. gadā tajā bija tikai 40–90 bruņinieku un ap 100–175 līdzbrāļi (confratres), kas veica pārvaldes un rakstu darbus. Taču pamazām tas un tā nozīme auga, sevišķi ar 1210. gada 20. oktobri, kad pāvests Innocents III apstiprināja zemes sadalīšanu starp ordeni un Rīgas bīskapu. Ar šo pāvesta lēmumu ordenis saņēma no Rīgas bīskapa 1/3 no Līvzemes un letgaļu zemes un tiesības nekalpot bīskapam citādi, kā tikai ar zobenu, zemes aizsardzībā. Ordenis ieguva tiesības arī paturēt savā pārvaldīšanā visas zemes, ko tas ieguva ārpus Līvzemes un latviešu (letu jeb letgaļu) zemēm.

Bet šajā laikā Tālavas zemes latvieši jau bija atzinuši ordeņa virsvaru un izraisījuši ilgstošu karu ar igauņiem, tā gaitā zaudējot savus virsaišus un lielu daļu karaspēka. Un slēdzot mieru, ordenis sev pakļāva kā vienus, tā otrus, protams, daļu zemes atdodams arī Tērbatas bīskapijai. Izmantodams lielo neražu un badu, ordenis noslēdza vienošanos arī ar kuršiem, ieceldams par Kursas bīskapu abatu Engelbertu. Nu Zobenbrāļu ordenis bija izaudzis par spēku, kurā 1236. gadā bija apmēram 1564–1955 brāļi un līdzbrāļi, no tiem 772–965 — bruņinieki, kas pārvaldīja plašus apgabalus ordeņa zemēs — komturejas un fogtu novadus. Zem ordeņa ierēdņu karogiem jau kalpoja arī liels skaits bruņukalpu un citu ierēdņu.

Brāļi bruņinieki kaujās devās spožās bruņās kalti, uz lieliem kara zirgiem, kurus klāja biezs, ar dzelzs plāksnēm apkalts ādas apvalks. Zirgi bija speciāli apmācīti, un kara laukā tie iedegās kara trakumā tāpat kā viņu kungi; zirgi bija augumā daudz lielāki nekā vietējie vai arī kaimiņu lietuviešu un krievu kara zirgi. Bruņiniekus pavadīja viņu bruņotie karakalpi, kas viņus aizsargāja un tāpat piedalījās cīņās. Bruņiniekus varēja uzskatīt par toreizējiem tankiem, un viņu triecienus nespēja apturēt apkārtējo tautu vieglā kavalērija un kājnieku masa.

Šo vareno spēku vadīja Zobenbrāļu ordeņa mestrs. Šajā amatā 1209.–1236. gadā tika iecelts Folkvīns (Volkwin, arī Volquin). Kauju gaitās norūdījies un nosirmojis, viņš kala lielus plānus par Livonijas (tagadējās Latvijas un Igaunijas) pārņemšanu savā varā, par nepakļāvīgās Zemgales iekarošanu un lietuviešu valsts ieņemšanu, lai izveidotu milzīgu valsti no Senprūsijas līdz Somu jūras līcim. Tāpēc vispirms bija jāiznīcina un jāpakļauj sev žemaiši, šī kareivīgā lietuviešu cilts, kas kā ķīlis iespiedās starp Senprūsiju un Svētās Jaunavas Marijas jeb Māras zemi, kādu nosaukumu bija ieguvusi Livonija. Tad, kad būs pakļauti žemaiši, varēs domāt arī par Pleskavas krievu kņazistes iekarošanu. Taču vispirms ir jātiek galā ar lietuvjiem.

Tāds bija stāvoklis 1236. gadā. Mestrs Folkvīns sapulcināja Rīgā milzīgu karaspēku, kāds vēl nekad Māras zemē nebija bijis. Tā kodols bija paša ordeņa bruņinieki, kas kopā ar saviem karakalpiem un pakļauto novadu leimaņiem šķita neuzvarami. Bez pašiem zobenbrāļiem bija sapulcināti arī ļoti daudzi krusta karotāji, kas nāca no visas Eiropas, kaut gan kodols bija vācu nācijas Svētās Romas ķeizarvalsts bruņinieki. Te bija pieredzējušais grāfs Hāzendorfs ar savu karadraudzi un grāfs Danebergs ar saviem vīriem. Te bija vestfāļu un mežonīgo sakšu bruņinieki. Daudzi vācu bruņinieku jaunākie dēli, kam nebija cerību iegūt lēni Vācijā, nāca uz Rīgu, lai ar zobenu iegūtu pagānu lietuviešu mantu un naudu. Te bija krusta karotāji no Frīzijas un Spānijas, pieredzējušie gotlandieši, tāpat dāņi un zviedri. Un liels skaits dēkaiņu un laimes meklētāju, jo karš 13. gadsimtā bija ļoti izdevīga nodarbošanās, ar zobenu varēja gūt naudu, gūstā saņemt sievas un bērnus, sagrābt lopus un daudz citu mantu.

Krusta karam uz Lietuvas zemi bija sapulcināti arī varenie Ziemeļigaunijas vācu vasaļi, kas pārvaldīja šo Dānijas hercogisti. Tāpat te bija vietējo cilšu un maztautu leimaņi, kas par zemi un mantu kalpoja vācu ordenim vai bīskapiem un veidoja leimaņu jātnieku pulkus. Atnāca Pleskavas krievi, kuri cerēja sirojumā uz Lietuvu gūt mantu un vergus. Bija arī tikko kristītie kurši bīskapa Engelberta vadībā, kā arī ordenim un bīskapiem pakļautie lībieši, latvieši un igauņi, kas veidoja plašo kājnieku un vezumnieku masu, jo sapulcināti bija arī daudzi jo daudzi vezumnieki, kas veda rezerves ieročus un pārtiku. Daļa vezumu bija tukši — gatavi uzņemt gūstekņus un salaupītās mantas. Krusta karotājiem pievienojās rīdzinieku apbruņotie jātnieki, kas arī negribēja palikt tukšā. Visu milzīgo krustnešu kopskaitu rēķināja uz 12 tūkstošiem, neskaitot vezumniekus un jaunatgrieztos kalpotājus.

Taču Zobenbrāļu ordeņa mestru Folkvīnu māca rūpes un šaubas, jo garajos gados viņš bija iepazinies ar lietuviešu nepakļāvību un karotspēju. Viņš zināja, ka šis gājiens uz Lietuvu nebūs viegls, un brīdināja, kā rakstīts senajā Atskaņu hronikā, ka mājup no Lietuvas krustnešiem

"jāizcērtas

No turienes jums ciršus būs,

To tiešām ticēt varat Jūs!"

Bet krustnešu vadoņi grāfi Hāzendorfs un Danebergs un citi karotāji viņam atbildēja:

"Lūk, tādēļ aba atnākuši,

Mēs esam — atbildēja tie,

Gan bagātie, gan nabagie."

Tad varenais zobenbrāļu un krusta karotāju karaspēks devās uz Lietuvu, lai laupītu un pakļautu to, kā hronikā teikts:

"Tie, kamēr Lietuva bij klāt,

Nu ņēmās graut un dedzināt.

Aiz pulka pulks iet līksmā garā,

Un redzēja tos drošā barā

Tur leišu zemi dilinājam."

Krustnešu iebrukums Lietuvā bija pēkšņs un negaidīts. Viņi sastapa ciemus, pilnus ar iedzīvotājiem un mantām. Krusta karotāji nekavējoties ķērās "pie darba" — vecākie vīri tika sakapāti ar zobeniem, jaunākās meitas un bērni saņemti gūstā; līdzi paņemtie vezumi ātri pildījās ar lietuviešu mantām, pie tiem piesēja liellopus un sadzina sīklopus. Vērtīgākās mantas un naudu sabāza maisos un piesēja kara zirgiem, mūku tarbās sagūla daudz sīknaudas un atņemto rotaslietu. No nodedzinātajām ēkām cēlās dūmi, bet ceļmalas pildījās ar lietuviešu līķiem, kurus pa naktīm apgrauza vilki un bez saimniekiem palikušie suņi.

Taču tas neturpinājās ilgi. Lietuvieši ātri attapās. Sievas, sirmgalvji un bērni pameta mājas un slēpās mežos un purvos, bet jaunekļi un vīri pulcējās pie saviem lielkungiem. Lietuvju vieglie jātnieki aplenca krusta karotājus, medīja nomaldījušos vai tālāk aizgājušos sirotājus, naktīs uzbruka vezumniekiem un mēģināja noturēt krustnešu pulkus pašu izdedzinātajā un izlaupītajā zemē. Krusta karotāji redzēja, kā auga lietuviešu pulki, kā auga un pieņēmās spēkā to niknums. Krustneši vairs nespēja iegūt pārtiku tiem naidīgajā zemē. Mestrs Folkvīns saprata, ka viņa sākotnējais mērķis — lietuviešu sagrāve — nav sasniedzams. Un viņš pierunāja krustnešus doties atpakaļ uz Rīgu, jo postīts bija jau gana.

Tad atceļā, kā hronikā minēts, Saules zemes robežās (circa terram Sauleorum) viņi sastapa lietuviešu pulkus. Nav skaidri zināma šī vieta, tikai hronists min, ka tā bijusi mikla un purvaina, kurā smagie zobenbrāļu jātnieki un krustnešu lielie zirgi nevarēja brīvi drasēt, bet iegrima dūņās un purvājos. Pienāca nakts. Tad zemgaļi pieprasīja, lai krustneši atbrīvo visus, turpceļā caur Zemgali ejot, saņemtos gūstekņus un atdod salaupītās mantas. Kad tas netika izpildīts, zemgaļi pameta kaujas lauku. To redzēdami, sāka bēgt arī krustnešiem līdzi paņemtie lībieši, latvieši, kurši. 22. septembra rītā, kad sākās Saules kauja, krustnešu pulki jau bija ievērojami sarukuši. Šādos apstākļos sākās cīņa, kas Atskaņu hronikā ir aprakstīta šādi:

"Bij jāsāk cīņa karotājiem

Ar leišiem pagāniem, vai tīk vai nē.

Maz sekmju guva purvainē:

Kā bābas viņus apkāva.

Man žēl vēl daža varoņa,

Ko tur bez pretestības sita.

Un citi izmisumā krita,

Un mājup bēga, ko vien spēja.

Bet zemgaļi nu nekavēja

Kā vārguļus tur apsist tos,

Gan bagātos, gan nabagos."

Saules kaujā krita arī Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns un gandrīz visi karojošie ordeņbrāļi, kopskaitā ap 50 bruņinieku, un to karadraudze. Krita lielākā daļa no Eiropas uz Livoniju atbraukušo krusta karotāju, arī grāfi Danebergs un Hāzendorfs. Iznīcināti tika gandrīz visi leimaņu pulki, Ziemeļigaunijas vasaļi un Pleskavas kņazistes krievu spēki, arī līdzpaņemtie vietējie kājnieki un vezumnieki. Zobenbrāļu sapnis par lielo Livoniju bija izsapņots, un viņu ordenis vairs nespēja pastāvēt. Turpretī lietuvieši, sevišķi žemaiši, bija parādījuši savas kara spējas, prasmi izmantot vietējos apstākļus un tiesības uz eksistenci; viņi bija noturējuši savas zemes, kas kā ķīlis atdalīja Vācu ordeni Senprūsijā no Livonijas. Un Zobenbrāļu ordeņa atliekas devās uz Senprūsiju lūgt, lai Vācu ordeņa lielmestrs Ērmanis no Zalcas tos kā autonomu vienību pievieno sev. Jā, zobenbrāļi gan bija sakauti, taču vēl arvien valdīja pār plašiem apgabaliem Māras zemē, pār komturejām un fogtijām. Tā 1237. gadā dzima Livonijas ordenis, kas oficiāli bija pakļauts Vācu ordenim, tomēr saglabājot autonomiju Māras zemes pārvaldīšanā.

Bet Lietuvas valsts ideja nostiprinājās. Lūk, tādēļ lietuvieši 22. septembri atzīmē kā atceres dienu, kā Baltu vienības dienu, jo kaujā pie Saules kopīgi cīnījās žemaiši, Lietuvas valsts veidotāji augštaiši un zemgaļi. Katras tautas svēts pienākums ir turēt godā savus varoņus. Un tieši tādēļ arī latviešu tautai būtu jāieraksta šī diena kalendārā kā Baltu tautu atceres diena. Jo tās dienas uzvarētā kauja paglāba latviešus no senprūšu likteņa, palīdzēja izveidoties latviešu tautai un Latvijas valstij un vēlāk iegūt savu neatkarību.