Latvijas brīvvalsts pirmo diplomātu vidū nebija daudz tādu politiķu, kas aizvadīja ārpolitiskajā dienestā visus 20. un 30.gadus un turpināja šo darbu arī kara un pēckara laikā. Viena no spožākajām personībām šajā nelielajā cilvēku pulciņā ir karjeras diplomāts Alfreds Bīlmanis.

Rīgas puika pasaules ceļos

Tā kā viņa tēvs Kristaps bija lauksaimnieka jaunākais dēls un māju nemantoja, viņš kopā ar sievu Annu, tāpat kā daudzi latviešu lauku cilvēki, 19.gadsimta 70. gados no Zemgales Vilces pagasta devās meklēt laimi uz daudzu tā laika Latvijas zemnieku sapņu pilsētu Rīgu. Tur jaunais pāris nopirka zemes gabalu Strēlnieku ielas galā un uzcēla nelielu koka namiņu, kurā 1887.gada 2.februārī kā otrais jaunākais bērns pasaulē nāca Alfreds ar pieciem dzimtas turpinātājiem svaidītajā ģimenē. Viņa māte ar laiku iekārto moderniecību, bet tēvs tur braucamos zirgus, kā arī tirgojas ar tiem.

Alfredu neinteresē, kā mūsdienās teiktu, bizness, tālab zināšanu alkas noved viņu Rīgas klasiskajā ģimnāzijā, kuru 1905.gadā absolvējot, jaunietis bija teicami apguvis ne tikai tradicionālo latīņu valodu, bet arī Latvijā tik vajadzīgo krievu un vācu mēli. Vēlāk tām pievienojās poļu, angļu, franču un itāļu valoda. Astoņas (!) valodas — tas bija kapitāls, kuram nestāvēja līdzās ne cara rubļi, ne Latvijas lati vai amerikāņu dolāri. Rakstnieks Edvarts Virza, kas labi pazina Bīlmani, raksturo citas mūsu apceres varoņa cilvēciskās īpašības: "Bīlmanis ir tik vispusīgi apdāvināta personība kā reti kāds. Nav tādas mākslas, kurā viņš nebūtu spējīgs. Viņš labi spēlē fleiti, viņš var uzrakstīt pavisam labu dzejoli, bet glezniecībā viņš var sacensties ar dažu labu visai pazīstamu mūsu gleznotāju. Mūzām viņš atdevis tikai savu talantu, bet dzīvei savu ģēniju." ("Zem karoga". — R., 1935. — 467.lpp.).

Līdzīgi ne vienam vien latviešu censonim Bīlmanis studēja vēsturi prestižajā Maskavas universitātē. Viņa docētāju vidū bija arī vēlākais LU prof. Dr. hist. Roberts Vipers, kas sniedza vērtīgas atziņas latviešu vēsturnieku jaunajai paaudzei. Bīlmanis beidza augstskolu 1910.gadā, saņemot cum laude (ar uzslavu) vēstures maģistra grādu. Maskavā iegūtās zināšanas viņš papildināja Strasbūras universitātē Francijā. Jau krietni vēlāk‚ 1925.gadā, viņš saņēma filozofijas doktora grādu, aizstāvot Varšavas universitātē disertāciju par sieviešu un bērnu stāvokli pēc franku likumu krājuma " Lex Salica".

Beidzis studijas, Bīlmanis nodevās pedagoģiskajam darbam, pasniedzot vēsturi dažādās mācību iestādēs Erevānā (Armēnijā) un Krasnotavā (Polijā), kur viņu iecēla par reālskolas direktoru. Kā rezerves virsnieku, sākoties Pirmajam pasaules karam, jauno skolotāju iesauca krievu armijā, kur viņš bija, sācis publicēties presē jau agrāk, kļuva par Viskrievijas gvardes karaspēka avīzes galveno redaktoru, kā arī citu armijas laikrakstu autoru.

1918. un 1919.gadā Bīlmanis atkal strādāja par pedagogu, šoreiz Rovnas pilsētā Polijā. Te viņš iepazinās ar poļu muižnieka Salnicka meitu Halinu, kura 1919.gada 29.maijā kļuva par latviešu skolotāja dzīves draugu uz visu mūžu. Bīlmani ievēlēja par vietējās latviešu nacionālās komitejas priekšnieku, bet, būdams īstens savas tautas patriots, viņš 1920.gada sākumā atgriezās dzimtenē.

Pirmā skola diplomātijā

Drīz pēc ierašanās Rīgā Bīlmanim uzticēja ļoti atbildīgu posteni — vadīt Latvijas Ārlietu ministrijas (turpmāk ĀM) preses nodaļu. Tas bija svarīgs uzdevums. Vispirms tāpēc, ka pasaulē Latviju un latviešu tautu plašākas aprindas nepazina. Pat Eiropas valstu vadītājiem par Latviju un latviešiem labākā gadījumā bija miglains priekšstats, ko vēl saindēja latviešu tautai naidīgu vācu un krievu monarhistu aprindu propaganda.

ĀM preses nodaļa centās pirmām kārtām izplatīt patiesu informāciju par savu valsti, izmantojot šim nolūkam kā pašu izdevumus, tā ārzemju presi un Rīgā aktreditētos Rietumu žurnālistus. No otras puses, tā informēja latviešu avīžniekus par Latvijas notikumu un problēmu rezonansi ārzemju laikrakstos un žurnālos.

Pirmo piecu gadu veikumu Latvijas tēla veidošanā aiz valsts robežām Bīlamanis rezumēja apskatā "Mūsu propaganda ārzemēs", kas bija publicēts Republikas jubilejai veltītajā rakstu krājumā "Valsts 5 gadi" (R.,1923.—86.–87.lpp.). Iesācis ar īsu ekskursu šajā sfērā izdarītajā 1918. un 1919.gadā, viņš galvenokārt informēja lasītājus par 20. gadu sākumā paveikto un veicamo tuvākajā nākotnē. Bīlmanis atzīmēja, ka, turpinot atmaskot politiskas intrigas un naidīgu viltus informāciju, Latvijas propaganda ar preses un brošūru palīdzību sākusi iepazīstināt Rietumeiropu ar saimniecisko Latviju. Taču sekoja arī vēlamā pieņemšana par īstenību: "Neskaitāmi raksti parādījušies visās pasaules malās par Latviju kā augsti vērtējamu zemkopības zemi (..). Un tā mūsu naidnieku koncertā apklust viens instruments pēc otra." Bet tas nenozīmē, ka pretinieka propaganda būtu pilnīgi uzvarēta. Taisni otrādi šis darbs ir jāturpina," nostiprinot Latviju pasaules domā politikā (..), ierādot viņai to vietu, kuru viņa nopelna". ĀM preses šefs atzīmēja, ka cilvēki bieži pārprot vārda "propaganda" jēgu, jo Latvijā tas saistās ar pagrīdes darbu un proklamācijām. Taču šim vārdam ir plašāka nozīme. Tāpat kā saimnieciskie uzņēmumi nevar iztikt bez reklāmas, tā "valsts nevar iztikt bez publicitātes, bez kārtīgiem statistiskiem izdevumiem, gadagrāmatām, preses, filmām un visa tā aparāta, kas apgaismo šīs valsts dzīvi". Bīlmanis tomēr bija spiests konstatēt, ka Latvijas propagandas aparāts vēl arvien ir ļoti primitīvs un tā darbībai tiek piešķirts maz līdzekļu. Viņš norādīja, ka šajā darbā plašāk jāiesaista ārzemju latvieši, sūtot viņiem laikrakstus, grāmatas, filmas un cita veida informāciju par Latviju.

Līdzīgi "Pārskatā par mūsu saimniecisko informāciju ārzemēs" ("Ekonomists", 1923, Nr.22, 874.–877.lpp.) Bīlmanis aplūkoja Latvijas neatkarības piecos gados paveikto un veicamo šajā laukā. Pēc viņa ieskata, Brīvības kara gados un drīz pēc miera noslēgšanas ar Padomju Krieviju "ļoti grūti, pārvarot dažādus šķēršļus, Latvijai nācās iekļūt pasaules presē, bet tagad Latvija ieņem jau noteiktu vietu ne vien ārzemju politikā, bet arī saimnieciskā presē". Konkretizējot šo apgalvojumu, publikācijas autors atzīmēja, ka Rietumeiropas noteicošajās aprindās vispirms veltī lielu vērību Latvijas ideālajām vērtībām: saimnieciskajai aktivitātei, darba gribai, uzticībai sev un savai valstij utt. Taču bez ievērības nav palikušas arī Latvijas reālās vērtības: kapitālu ieguldīšanas iespējas, Latvijas sviests, koki, lini u.c. Detalizēti aplūkojis Latvijas ekonomikas jautājumu apgaismojumu dažādu valstu preses izdevumos, Bīlmanis secināja, ka šajā jomā lieli nopelni ir Latvijas periodikai, īpaši žurnālam "Ekonomists" un tā paralēl izdevumam angļu valodā, Latvijas pārstāvniecībām un konsulātiem ārzemēs, latviešu tirgotājiem un rūpniekiem. Sava nozīme ir arī ĀM izdodamajam preses biļetenam franču valodā un informatīvajai literatūrai. Vēl jāatzīmē statistikas gadagrāmata, kurā ir arī franču teksts. Īpaši liela nozīme bija informatīvajai brošūrai par Latviju, kuru ĀM izdeva angļu un franču valodā sakarā ar Dženovas konferenci (1922).Tikpat vērtīga bija ārlietu resora preses nodaļas sagatavotā grāmata franču valodā "Latvija 1921.g.," kura pirmo reizi aptvēra visas valsts dzīves puses. No savas puses piemetināsim, ka tās autors bija Bīlmanis pats. Dažas brošūras bija veltītas specifiskiem saimnieciskiem jautājumiem. Bīlmanis paškritiski atzina, ka kopumā Latvijas informatīvā literatūra tomēr vēl ir ļoti nabadzīga, ka tikpat kā nav lielāku darbu, ko sniegt lasītājiem. Tāpat trūkst labu ģeogrāfisku karšu.

Bibliogrāfiskajā mēnešrakstā "Latvju Grāmata" Bīlmanis vairākkārt publicēja apskatus par grāmatām, kuras iznākušas par Latviju svešvalodās. Piemēram, 1926.gada apskatā viņš atzīmēja (Nr.3/4, 313.lpp.), ka šādi izdevumi "iztaisa jau diezgan pamatīgu bibliotēku, kurā sastopami darbi par Latvijas vēsturi, kulturēlo dzīvi, politiku, saimnieciskiem sasniegumiem, mākslu un dabas skaistumiem". Tāpat kā agrākajos gados dominē vācu valoda. Taču ļoti nabadzīgi reprezentēta svešvalodās latviešu rakstniecība.

Bīlmanis aktīvi piedalījās literatūras sagatavošanā, kura iznāca ar ĀM atbalstu. Valsts pastāvēšanas pirmajos desmit gados Rietumu interesenti saņēma 44 izdevumus vācu valodā, 41 — franču valodā, 36 — angļu valodā, 4 — itāļu valodā, 2 — čehu valodā un pa vienam poļu, somu un zviedru valodā.

To skaitā bija ap desmit Bīlmaņa darbu angļu, franču, vācu un krievu valodā: Latvia in the Making, Latvijas Werdegang, La Lettonie daśjourd’hui, son developpement historique et sa situation actuelle (visi 1925) Novaja Latvija, Die politischen und wirtschaftlichen Grundlagen der baltischen Republik Lettland (abi 1926) u.c

Bīlmanis regulāri informēja sabiedrību par ĀM darbību, izmantojot šim nolūkam kā preses konferences latviešu un ārzemju žurnālistiem, tā paša publicējumus laikrakstos un žurnālos. Viņa spalva bija neparasti ražīga. Atgriešanās gadā Bīlmanis publicēja dzimtenes presē četrus materiālus, taču 1921. gadā — vairāk nekā pusotra desmita, 1922. gadā — pāri par 30, 1923. gadā — vairāk nekā 10, 1924. gadā — pāri par 20 utt., 20. gadu sākumā, kad viņš 1921. un 1922. gadā vadīja laikraksta "Brīvā Zeme" ārzemju nodaļu, Bīlmanis rakstīja gandrīz tikai šim izdevumam. Vēlāk tam pievienojās "Jaunākās Ziņas", "Latvijas Kareivis", "Latvijas Sargs", "Ekonomists" un daudzi citi laikraksti un žurnāli kā dzimtenē, tā ārzemēs.

Bīlmaņa starptautiskā publicistika nosacīti centrējās ap tādiem būtiskiem jautājumu lokiem kā Latvijas ārpolitikas vispārējie uzdevumi, Latvijas atzīšana de jure , Latvija un Tautu savienība (turpmāk TS) u.c. Par katru no tiem viņam bija ko teikt. Lai arī dažreiz diskutablas vai pat apstrīdamas domas, bet savas domas.

Tikko Antantes Augstākā padome bija pieņēmusi lēmumu par Latvijas un Igaunijas patstāvības atzīšanu, Bīlmanis "Brīvās Zemes" 1921. gada 28. janvāra numurā publicēja rakstu, tiesa, ar diezgan pretenciozu nosaukumu "Latvija — latviešiem". Viņš gandarīts rakstīja: "Beidzot mēs esam de jure atzīti kā tiesiska valsts, un šī atzīšana stiprina Latvijas politisko stāvokli." Bīlmanis atzīmēja, ka Latvija nevar pretendēt uz lielvalsts stāvokli, "patstāvīgu politiku mēs arī nedzīsim, bet savu uzsākto ceļu mēs turpināsim, un viņš mums jāturpina uz Baltijas valstu savienības realizēšanu".

Publikācijā "Nacionālisms kā valsts pamats" ("Kultūras Vēstnesis", 1921, Nr.1, martā, 2.–4.lpp.) Bīlmanis jau varēja gandarīts atzīmēt, ka Latviju atzinušas 17 valstis, Vāciju ieskaitot. Latvijai sevišķi no svara, viņš uzsvēra, "Sabiedroto lielvalstu atzīšana, caur ko mūsu nākotne top pilnīgi nodrošināta". (Diemžēl tā nenotika. — R.T.) Raksta autors norādīja, ka šis svarīgais akts nozīmē, ka "zināma tauta savās robežās ar savu organizāciju — pie tam pašu radītu — top pielīdzināta tiesiskā ziņā tādām valstīm kā Francija, Anglija, Amerika, Beļģija". Latviju atzina par līdzvērtīgu tiesiskā ziņā tādām valstīm, kuras pastāv jau sen un kurām ir sava noteikta iekārta. Tas nozīmē, ka lielvalstis parādījušas Latvijai ārkārtēju uzticību. "Un mēs domājam, ka mēs šo uzticību izpelnījām."

"Tautu Līgai sanākot" — ar šādu Bīlmaņa materiālu pie lasītājiem devās "Brīvās Zemes" 1921. gada 6. septembra laidiens. Pastāstījis par savienības iepriekšējā dienā sanākušās plenārsapulces dienas kārtības svarīgākajiem jautājumiem, viņš atzīmēja, ka Ženēvā izskatīs arī Latvijai ļoti nozīmīgo tās uzņemšanas jautājumu šajā organizācijā. Bīlmanis aicināja neaizmirst, ka vēl darbojas Latvijai naidīgas strāvas, bet bija pārliecināts, ka "iemeslu mūsu neuzņemšanai nav", ka "lielā Eiropas miera darbā esam piedalījušies un savu ceļu turpināsim".

Viņš operatīvi atsaucās uz Baltijas valstu uzņemšanu Tautu savienībā, 1921. gada 24. septembrī ievietojot "Brīvajā Zemē" rakstu "Liela uzticība — lieli pienākumi". Autors pilnīgi pamatoti uzsvēra, ka Latvijas kļūšana par šīs organizācijas locekli pēc de jure atzīšanas ir "otrs svarīgākais solis uz priekšu Latvijas nākotnes nodrošināšanā. Latvija tiek atzīta par galīgi noorganizētu valsti". Bīlmanis atzīmēja, ka TS, uzņemot Latviju "kulturēlu un demokrātisku tautu vidū, parāda lielu uzticību mūsu dzīviem tautas radošiem spēkiem un cer, ka Latvija savā dzīvē pieturēsies pie tām normām, kuras izstrādātas
Rietumeiropā gadu simtiem, un arī noveda Eiropu pie augsta kultūras
progresa." Visnotaļ augstu vērtējot TS, viņš tomēr bija pārliecināts, ka "tikai Baltijas savienība stiprinās mūsu stā-
vokli" (..). Tam "jābūt tagad mūsu vispirmākam pienākumam".

Kad 1925. gadā vācu muižnieki iesniedza sūdzību TS par agrāro reformu Latvijā, kura it kā esot vērsta pret minoritātēm, Bīlmanis atsaucās uz šo insiniāciju ar asu rakstu "Par baronu petīciju Tautu savienībai" ("Brīvā Zeme", 1925, 1. aug.). Viņš norādīja, ka zemes reforma "nemaz neattiecas uz kādu minoritāti: šī reforma attiecas uz zemi kā tādu" (..) Šīs reformas objekts ir zeme, nevis minoritātes un tamdēļ arī mūsu zemes reforma nevar ietilpt iekšā tai jautājuma kompleksā, kuru sauc par "minoritāšu aizsardzību"."

1923. gada vidū Latvijā nodibinājās TS veicināšanas biedrība, kuras valdes loceklis un kasieris bija arī Bīlmanis. Viņš 1926. gada iznākušajos biedrības rakstos publicēja divus materiālus — pārskatus par piedalīšanos TS veicināšanas biedrību IX kongresā 1925. gada jūlijā Varšavā (87.–96.lpp.) un kulturālo sadarbību biedrību IV starptautiskajā kongresā Heidelbergā un Frankfurtē (14.–26.lpp.). Varšavā Bīlmani, kas vienīgais pārstāvēja Latviju, ievēlēja par kongresa viceprezidentu. Vācijā notikušajā kongresā viņš piedalījās kā novērotājs un, runājot debatēs, aizrādīja, ka Eiropas skolās vēl aizvien māca veco ģeogrāfiju, veco vēsturi, veco literatūru un mākslu, aizmirstot, ka daudz ko radījušas ir arī jaunās nācijas.

Laiku pa laikam būdams komandējumā Ženēvā, kur atradās TS ģenreālsekretariāts, Bīlmanis tur iegūto informāciju vēstuļu veidā nodeva dzimtenes lasītājiem. 1930. gadā viņš bija subdelegāts Latvijas delegācijā TS pilnsapulcē. Vēstulē no Ženēvas ("Brīvā Zeme", 6. okt.) Bīlmanis informēja lasītājus, ka sapulcē ievēlēta starptautiska tiesa. Nākamajā vēstulē "Tautu savienība — mazo valstu aizstāve" (turpat, 10.okt.) Bīlmanis vēstīja, ka parakstīta konvencija par finansiālu palīdzību kara apdraudētajām valstīm. To izdarījušas 25 valstis. A.Kviesis — Valsts prezidents — pilnvarojis parakstīt šo dokumentu arī Latvijas pārstāvim (Jūlijam Feldmanim. — R.T.). Palīdzības lielums var būt 60 milj. latu, pret procentiem uz 30 gadiem. Bīlmanis uzsvēra, ka konvencija, protams, vēl nenovērš kara draudus. TS netieši ieteic tomēr arī pašiem būt gataviem sevi aizstāvēt, jo neviens prātīgs valstsvīrs, rezignēti ironizēja Bīlmanis, jau nedomā par tūlītēju atbruņošanos.

Strādājot ĀM, Bīlmaņa uzmanības aplocē visu laiku bija Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ciešas sadarbības problēmas. Rakstā "Baltijas valstu savienība — mūsu nākotnes garants" ("Brīvā Zeme", 1921, 3. martā) viņš akcentēja domu, ka no šīs savienības atkarīga "visa turpmākā Baltijas valstu pastāvēšana".

Tās pašas avīzes 1922. gada 2. janvāra numurā ievietotajā apskatā "Pasaules politiskā karte 1921. gadā" Bīlmanis atzīmēja, ka ar de jure atzīšanu un uzņemšanu TS Latvijai ir atvērtas durvis uz Rietumeiropu, "esam iegājuši Rietumeiropas demokrātiju riņķī". Bet pilnīgi tas notiks, ja "būsim noslēguši ar kaimiņiem Baltijas valstu savienību, to "Baltijas antanti", par kuru mēdz daudz runāt un rakstīt". Pamats tai — kopējas intereses. Šo savienību gaida arī Rietumeiropa.

Pēc Bīlmaņa domām ("Latvijas Kareivis" 1924, 22. febr.), Latvijas, Lietuvas un Igaunijas apvienība "iztaisītu spēcīgu viengabalainu zemnieku republiku bloku pie Baltijas jūras ar nokārtotu saimnieciskas kopdarbības organizāciju, saskaņotu muitas un preču apgrozības politiku".

Plašāk par šiem jautājumiem viņš izteicās rakstā "Baltijas valstu starptautiskais stāvoklis" ("Aizsargs", 1924, Nr.2, 42.–46.lpp.). Bīlmanis bija spiests vispirms konstatēt, ka "laikā no 1920. gada ir noturētas 14 Baltijas valstu konferences, pieņemtas gubām rezolūcijas, taisīti plāni, bet nekas nav iznācis, izņemot Latvijas — Igaunijas savienību" (1923. gadā — R.T.). Sīki aplūkojis šīs neveiksmes cēloņus, viņš postulēja, kāpēc šāda savienība tomēr ir iespējama. Bīlmanis norādīja, ka Baltijas valstu spēks slēpjas apstāklī, ka tās ir etniski viendabīgas, tās nav iekarojušas svešas tautas, tās saimnieciski nostājušās uz kājām, radījušas sev morāliski labu slavu ar nostabilizētiem budžetiem, emisijas bankām, labām finansēm. Tās ir miera ideju veicinātājas, TS piekritējas, saimniecības atjaunošanas pabalstītājas, maksā savus parādus, nemeklē kredītus bruņošanai, bet gan dzīves atjaunošanai utt. Autors akcentēja domu, ka Baltijas valstu savienības idejai "ir tikai aizsardzības raksturs", ka tā neapdraud Padomju savienību, ka "mūsu princips ir neiejaukšanās citu iekšējās lietās". Kas zīmējas uz Baltijas valstu attiecībām ar Eiropas lielvalstīm un Ameriku tad tās ir draudzīgas un Latvijai vēl no lielā kara laika ir sevišķi tuvas ar Antantes valstīm. Bīlmanis secināja, ka Baltijas valstu savstarpējās attiecības un starptautiskais stāvoklis visvisumā ir drošs un pietiekami stiprs — "protams, morāliski". Un viņam bija taisnība, jo, kā zināms, šis Latvijas ārpolitiskais mērķis diemžēl guva piepildījumu tikai 1934.gada 12.septembrī, kad Ženēvā tika parakstīts Baltijas valstu saprašanās un sadarbības līgums, turklāt tas neparedzēja nekādu militāru sadarbību.

Bīlmanis izmantoja presi arī, lai informētu sabiedrību par ĀM darbu. Šajā aspektā īpaši atzīmējami viņa apskati "Latvijas sasniegumi starptautiskajā frontē" ("Latvijas Sargs", 1930, 13.janv.) un "Ko veikusi Ārlietu ministrija 1930.g." ("Augstskolu Ziņas", Nr.1, 2.–4.lpp.).

Pirmajā no tiem autors konstatēja, ka tāpat kā agrāk arī 1929.gadā valsts ārpolitikas vadība saziņā ar attiecīgajām Saeimas komisijām un citiem resoriem darīja visu, lai nostiprinātu Latviju saimnieciski, lai aktivizētu attiecības ar tuvākajiem kaimiņiem, lai līdzdarbotos TS dažādās iestādēs un lai nostiprinātu Latviju starptautiski. Tālāk Bīlmanis minēja konkrētus faktus, kas apliecināja šā apgalvojuma pamatotību. Viņaprāt, sevišķi liels Latvijas ārpolitikas panākums bija 1929.gadā noslēgtais tirdzniecības līgums ar Poliju, ar ko "abu valstu attiecības ievadītas mierīgā saimnieciskas kopdarbības gultnē". Savukārt ar Persiju parakstīts draudzības līgums, kas paredz arī konsulāras un tirdzniecības vienošanās noslēgšanu. Atceltas vīzas ar Šveici, Čehoslovākiju un Japānu. Latvija pievienojusies Hāgas starptautiskajai šķīrējtiesai. Lai vēl vairāk veicinātu Latvijas saimniecisko apgrozību, atzīmēja Bīlmanis, atvērta vesela virkne jaunu Latvijas konsulātu: Milānā, Amsterdamā, Ļvovā, Brestā, Keiptaunā, Filadelfijā un citur. Brazīlijā darbu sācis ģenerālkonsulāts. Konsulātiem katru nedēļu piesūta pārskatus par Latvijas saimniecisko dzīvi, jauniem likumiem u.c. materiālus.

Tikpat lielu uzmanību ĀM veltījusi darbībai TS, piedaloties visās tās sanāksmēs, kā arī Starptautiskā darba biroja pasākumos. Savienībai nosūtītas reģistrēšanai Latvijas starptautiskās konvencijas.

Liels notikums Latvijas ārpolitiskajā dzīvē 1929.gadā bija Valsts prezidenta Gustava Zemgala vizīte Zviedrijā un kaimiņzemes karaļa Gustava V Ādolfa pretvizīte. "Tas bij it kā jauns de jure Latvijai," rezumēja Bīlmanis.

Aplūkojot ĀM veikumu 1930.gadā, viņš atzīmēja, ka Latvija tāpat kā iepriekš aktīvi piedalījās TS darbā un darīja visu, lai nostiprinātu mieru un drošību Austrumeiropā. Sevišķu vērību ministrija veltīja ar Igauniju noslēgtās savienības nostiprināšanai, draudzīgu attiecību padziļināšanai ar Lietuvu, to veidošanai ar pārējām Baltijas jūras valstīm, kā arī saimniecisku un cita veida sakaru attīstību ar citām zemēm. 1930. gadā ar ārvalstīm noslēgti 35 līgumi. To skaitā ir tirdzniecības līgumi ar Lietuvu un Rumāniju. Attiecības ar PSRS arī veidojas normāli.

Šajā gadā Latvija atvēra jaunas pārstāvniecības: sūtniecību Prāgā, ģenerālkonsulātu Brazīlijā un konsulātu Ķīnā. 1931.gada 1.janvārī Latvijai bija 12 sūtniecības, 5 ģenerālkonsulāti, 7 konsulāti un delegācija TS.

Bīlmanis atzīmēja, ka turpināja pieaugt arī ārvalstu pārstāvniecību skaits Latvijā. 1929. un 1930.gadā sūtniecības bija atvērušas Spānija, Japāna, Rumānija un Dienvidslāvija. Pavisam Latvijā darbojās 24 ārzemju pārstāvniecības, no kurām 20 rezidēja Rīgā. Turklāt vēl funkcionēja 6 citvalstu ģenerālkonsulāti un 40 konsulāti.

Latvijas žurnālistikas galvgalī

Bīlmanis bija ne tikai viens no jaunās valsts laikrakstu un žurnālu nozīmīgākajiem autoriem, bet arī tās žurnālistikas pamatu veidotājs un kārtotājs, teorētiķis un preses vēstures pētnieks, turklāt ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas kontekstā. Kā Latvijas pārstāvis vai preses eksperts viņš piedalījās TS un citu organizāciju rīkotās starptautiskās žurnālistu konferencēs Stokholmā (1923), Varšavā (1924), Ženēvā (1926; 1927) un citur. Zviedrijā notikušajā konferencē piedalījās vairāk nekā 100 žurnālistu no 35 valstīm. Viņu mērķis bija, rakstīja Bīlmanis, "iepazīties ar Zviedriju, iepazīties savā starpā, atjaunot pārrautās saites (Pirmā pasaules kara laikā. — R.T. ), nodibināt jaunas attiecības, savstarpēji tuvināties". Viņš konferencē runāja franču valodā Latvijas un Igaunijas delegācijas vārdā.

1928.gadā Bīlmanis publicēja žurnālā "Domas" apjomīgu divdaļīgu opusu "Starptautiskā preses kustība pēc pasaules kara" (Nr.1, 48.–53.lpp.; Nr.2, 126.–129.lpp.). Viņš tajā konstatēja šādas galvenās īpatnības žurnālistikas attīstībā pēckara periodā:

— turpinājās jau kara laikā sākušais preses koncentrācijas process, rodoties avīžu izdevēju savienībām un lieliem preses koncerniem;

— pirmskara idejiskā prese pāraugusi par informācijas presi;

— prese cenšas būt ne tikai progresa un civilizācijas spogulis, bet arī veicinātāja un vadītāja;

— izveidojusies nacionālā prese daudzās Āfrikas, Āzijas un Dienvidamerikas valstīs, kur tās agrāk vispār tikpat kā nebija;

— preses darbība lielā mērā intensificējusies, plaši izmantojot rotācijas mašīnas radiotelegrāfu, teletaipus utt.;

— izaudzis moderns žurnālists, kas, izgājis žurnālistu skolu, kādas pastāv jau Vācijā un Anglijā, labi pārzina ģeogrāfiju, politisko vēsturi, filozofiju, literatūru un ieņem cienīgu vietu blakus savas zemes politiķiem un zinātniekiem;

— izveidojies žurnālista ārzemju korespondenta tips, kuru akreditē pasaules lielākajos centros;

— 1926.gadā Parīzē nodibinājusies Starptautiskā žurnālistu federācija, kuras galvenais uzdevums ir aizstāvēt žurnālistu arodnieciskās intereses.

Būdams 1917.gadā nodibinātās Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības loceklis, Bīlmanis 1924.gadā vadīja šīs organizācijas I kongresa sagatavošanu. "Latvijas Kareivja" tā paša gada 28.februāra laidienā ievietotajā rakstā "Preses dienai tuvojoties" viņš atzīmēja, ka Latvijas periodikā pēdējos gados ir parādījušies vērtīgi raksti par tautsaimniecību un ārpolitiku, tāpat interesantas esejas un kritikas. Tomēr vēl trūkst, tā teikt, ceļojošu žurnālistu, lai avīzēs nebūtu tikai "ziņojumi" no laukiem. Jāsūta speciālkorespondenti uz svarīgiem starptautiskiem sarīkojumiem, piemēram, TS plenārkonferencēm.

Latvju rakstnieku un žurnālistu kongresā (tas bija vienīgais šāda veida forums 20. un 30.gados), kas notika 1924.gada 7.decembrī, Bīlmanis runāja par žurnālistiku starptautiskā aspektā, norādot, ka latviešu preses darbiniekiem jāsasniedz tāds tiesisks stāvoklis, kādu kolēģi citās zemēs jau sen panākuši. Mums, teica orators, "jāapmeklē preses kongresi (ārzemēs. — R.T. ) un jārada arī pašiem stipra (..) organizācija, kas dotu iespēju attīstīties un progresēt mūsu preses darbiniekiem".

Bīlmani vairākkārt ievēlēja rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības vadības institūcijās, bet 1928.gadā par šīs organizācijas valdes priekšsēdētāju. Ar viņa tiešu atbalstu 1927.gadā arodbiedrību uzņēma Starptautiskajā žurnālistu federācijā.

"Jaunāko Ziņu" 1927.gada 29.aprīļa numurā ievietotajā rakstā "Mūsu prese pasaules preses saimē" Bīlmanis gandarīts konstatēja: "Pamazām, bet tomēr mūsu prese ieiet pasaules preses saimē." Viņš atzīmēja, ka ļoti izplatītajā vācu speciālajā avīžniecības žurnālā "Die Zeitungs wissenshaft" (tā 1932.gada 7. burtnīcā tika publicēts Bīlmaņa raksts "Das lettische Zeitungswesen" — R.T. ), sākot ar 1926.gadu, kārtīgi ievietotas ziņas arī par latviešu presi un preses hronika. Arī citu valstu, īpaši kaimiņzemju izdevumos, parādās informācija par Latvijas laikrakstiem un žurnāliem. Par latviešu preses stāvokli, tarifiem un likumiem ĀM preses nodaļa iesniedza plašu ziņojumu TS ģenerālsekretariātam, Starptautiskajai darba konfederācijai un Starptautiskajam intelektuālās tuvināšanās institūtam. Ar preses nodaļas starpniecību nodibināti sakari ar Heidelbergas universitātes preses semināru, kur tagad atrodamas pa vienam eksemplāram arī latviešu avīzes un žurnāli.

Galvenokārt Latvijas preses satura un formas jautājumiem bija veltīts interesants Bīlmaņa jubilejas raksts "Avīžniecība pagājušos 10 gados" ("Jaunākās Ziņas", 1928. 17.nov.). Viņš konstatēja, ka šajā laikā avīzes pilnīgi mainījušas pat savu ārējo izskatu. Vispirms palikušas daudz raibākas. Sniedz daudz fotogrāfiju. Ir labāk aplauztas, arī sludinājumu "sastādīšanas tehnika tapusi pilnīgi rietumeiropejiska. Ir redzams zināms šiks! Lasītājiem tas patīk". Rotācija un modernā cinkogrāfija gādā par ātru izpildījumu. Ziņotāji un fotogrāfi, kuri ir jau apmācīti, sniedz ātru informāciju. Publikācijas autors uzsver: "Tagad lasītājs prasa no avīzes galvenām kārtām informāciju: grib zināt, kas pasaulē noticis. "Daudzas avīzes, kas ar to nerēķinājās,

Turpinājums — seko