Lielas patvaļnieces jau no laika gala ir asociācijas. Ko tik tās ļaužu prātos nesabiedro! (Latīniski associāre ‘piebiedrot’). Tās cienīgo satuvina ar necienīgo, pat ar nelāga kukaiņiem, un draiski gāž smieklā krietnus vārdus, pat klasiskus terminus, un plēsina tuviniekus.

Piemēram, kāds dēls, Dievu piesaukdams, tautasdziesmā sodās uz vecākiem par savu vārdu, jo: "Kura vārna purā skrēja, /Tā tik Kārli daudzināja" (BW 1404). Mūsdienu medicīnas termins blakne (par ko sīkāk vēlāk) dažiem liekot atcerēties blaktis. Citiem medikaments tanakans izklausoties kā tarakāns. Un cietā smadzeņu apvalka latīņu nosaukumā dūra māter bezkaunīgi slēpjoties krievu dura matj . Minētais Kārlis un jautrie viņa līdzinieki tomēr ir labi ar to, ka nepinas ar demagoģiju jeb tautas musināšanu, nesunījas un iebildumus lūko šā vai tā argumentēt.

Argumentu trūkumcietēji

Diemžēl valodas diskusijās netrūkst argumentu ziņā trūkumcietēju, kas tos aizstāj ar nosaukājumiem, ar bezpamata apgalvojumiem un ar runas plūdiem, piemēram, par valodas "attīstību", novirzīdamies no izspriežamo jautājumu kodola. Šķiet, karjēristiem galvenā rūpe ir noturēties vairākuma pusē (jeb "neatrauties no masām", kā mācīts 50 gadus!). Tad nu valodas vērtībām tuvojas aplinkus ar bīstamām mērauklām — tausta, ciki ko gribētu (papildus mācīties nevīžodami), nevis meklē, kas būtu ilglaicīgi labs valodas kvalitātei un pastāvēšanai.

Tas vērojams atkal uzplaiksnošos apvainojumos pret mīkstināto r vai ch. Tos abus, Latvijā gadsimtiem pastāvējušus, aizliedza (ŗ, ch > r, h) padomju okupācijas laikā (1946, 1957). Jo tie, Krievijas latviešu rakstībā nelietoti, apgrūtināja no turienes šurp valdīt atbraukušos funkcionārus, kam latviešu valoda vēl kādu laiku bija jāpacieš krievu valodai blakus.

Par r, ŗ, ch

Kā sīki un konkrēti jau aprādīts (Universitas 60, 17–18, Karogs 1989 IV 161–165, LV 15.V 97.), ŗ un ch ir vajadzīgi saziņas skaidrībai. To jēdzīgi noliegt nav iespējams. Jo ŗ un ch novērš pārpratumus un kalpo pienācīgam izteiksmes un uztveres precīzumam. Tāds nepieciešams, ja vien ir vēlams, ka latviešu valoda pastāv kā kultūras valoda (blakus nesuņu valodām) un "mainās uz augšu", nevis uz leju, gremdējot brīvvalsts laikā sasniegto. Liels, nacionāli svarīgs sasniegums ir arī Endzelīna izkoptā pareizrakstība, kur ŗ, tāpat kā ch, ir obligāti.

Par ŗ pretiniekiem Endzelīns ir īsi pateicis, ka "lietpratēju to starpā, zināms, nav" (Darbu izlase II 34). Jo lietpratējs nevar nezināt, ka skaņu pārmaiņas nepavisam nav "sīkumi". Tās ir varējušas un var radīt (pirm)valodu un tautu, un valstu šķelšanos. Lietpratējs nevar nesaprast un, godīgi diskutēdams, nedrīkst ignorēt, ka, pienācīgo ŗ aizstājot ar r, viešas jukas un erõzija visā valodas sistēmā. Valoda degradējas. Piemēram, grīļojas arī citu līdzskaņu jotēšana (jau dzirdams pa radio "Melngalvu nams, ārzemu ziņas"), jūk šaurā un platā e, ē lietošana, un daudzos vārdos trejādi svārstās er, ēr izruna, piemēram, " dzeŗu, bēŗu mielasts" vietā saka dzeru, bēru ar šauru vai platu (!) e resp. ē . Bet izrunas jukums ir tikai daļa no nelaimes (par ko jau 1991.g. žurn. Atklājums 2, 45). Jo, atmetot ŗ, vienādojas (kļūst homonimi) nevienādas nozīmes vārdi un locījumi. Tie nav vairs droši saprotami pat parastā tekstā, nemaz jau nerunājot par metaforisku dzeju. Konteksts var uztverei nelīdzēt, un vārdi vai teikumi ir sastopami arī ārpus konteksta. Piemēram: "Kas ar zemi? Nauda ir vara . Gara gaidīšana. Abas šķiras . J.Krosa romāns Starp trim mēriem ." — Kā sapratīsim?

Bet tāda nolaista: pataisīta svārstīga, neprecīza un pārprotama nedrīkst būt mūsu literārā, mūsu valsts valoda. Tāpēc brīvvalsts laikā Endzelīna izkopto rakstību ir patriotiski paturējuši un aizstāvējuši trimdas latvieši. Ir stāvēts un krists par viņa rakstību arī okupētajā Latvijā un vēlāk.

Pret ŗ, ch

Diemžēl okupācijas gadu desmitos sabojātā rakstība ir daudziem ieskolota un iestāstīta kā kas "progresīvs". Tad nu diskutējot viņi ticīgi vai izgudrēm (konjunkturāli) uzstājas par "oficiālo" (t.i., padomju dekrētu nosacīto) rakstību un pret Endzelīna mācīto rakstību un valodu.

Metīsim skatu uz dažu "oficiālās" rakstības aizgādņu pūlēm un pausmēm pēdējā laikā.

Piemēram, kādam dzejniekam pret Endzelīna rakstību, sevišķi pret itin kā mušu darinātām r mīkstinājuma zīmēm, ritējušas sašutuma asaras. Jau esmu tās žāvējusi pat "Latvijas Vēstnesī" (26.II 99.).

Arī kāda akadēmiķe niecina "ļipiņu zem r" un neieteic "akli" (?!) turēties pie senākā (LA 4.IX99.). Akadēmiķe savā allegorijā nostata ŗ un ch suņa blusu lomā (Radio 9.XI99.). Viņa raksta, ka runā lietojot ŗ "apmēram viens procents no latviski rakstošajiem". Tad labi gan. Jo izplēn viņas citkārtējais aplamais izsauciens: "ŗ — vēsturiskā ortogrāfija!" (LV 10.X97.). Tātad ŗ ir dzīvs pat pēc pusgadsimta diskriminācijas un mūsu literārās valodas kvalitātes labad (nevis "akli") būtu nu visnotaļ rehabilitējams un atsākams mācīt skolās līdz ar citu līdzskaņu jotēšanu (bj, pj, mj, vj), kur to prasa gramatikas sistēma.

Oponente droši vien spētu arī aplēst, kāds viena procenta sīkdaļu cikumiņš no ļaužu miljonu miljoniem vispār šā vai tā — ar vai bez ŗ — lieto latviešu valodu. Vai salēstais mazumiņš tad liecinātu, ka vajag izgaist mūsu valodai un — tautai, protams, līdz ar visiem akadēmiķiem un zinātniekiem? Par laimi, neviens nav tiesīgs pēc saviem aplēsumiem noteikt, kam būt vai nebūt Dieva pasaulē.

Nevietā arī raizes, Raini piesaucot, vai tik ŗ atjaunošana nebūšot "konservatīvisms", kas mazu tautu varot pazudināt. — Bet kāpēc akadēmiķei šķiet, ka tāds bīstams konservātīvisms tagad būtu ŗ paturēšana, kas valodas kvalitāti taču ceļ, nevis ŗ nepaturēšana (t.i., ŗ aizlieguma paturēšana spēkā), kas kvalitāti gremdē?

Jāpiebilst vēl, ka konservātīvisms īstā, nepolītizētā nozīmē ir "cenšanās paturēt veco kārtību un novērst nepārbaudītus jauninājumus", kā lasāms Ed. Ozoliņa Svešvārdu vārdnīcā (1934), ko rediģējis Endzelīns. Tas saskan ar latīņu brīdinājumu nepārsteigties — festīnā lente !

Blakne

Bet nu atgriezīsimies pie blaknes . Priecājos darinājusi šo terminu, taču man nav ne varas, ne vēlēšanās to kādam "uzspiest". Šo un nenosauktus citus "it kā jaundarinājumus", īpaši medicīnas terminoloģijā, spalgi nopeļ kāda tulkotāja (laikrakstu pielikumā Tālrāde. Tāldzirde, 1999.g. 8.–15.okt., 3.lpp.). Viņa veltī terminiem šādus apzīmējumus: briesmīgi, ļoti neglīts! , šausmīgi neestētisks! , briesmīgi, nelabskanīgi un neveikli . Bet — pamatojuma nekāda, arī piemērs viens vienīgs: jau minētā blakne , kas apzīmējot "nevēlamas blakusparādības". Tā gluži nav. Bet vispirms jāatgādina kas cits vērā liekams.

Lai spriestu, nevis spriedelētu, cik kāds termins ir vai nav daiļš un derīgs, tas ir zinīgi un lietišķīgi jāvērtē saskaņā ar attiecīgās valodas likumiem un saskaņā ar attiecīgās tautas valodisko gaumi un izteiksmes iespējām. Bet tad, pretēji cien. tulkotājai, par blakni sakāms daudz laba.

(1) Fonētiski blakne ir tieši labskanīgs vārds, vēl skanīgāks nekā visnotaļ atzītā plakne (auga nosaukums, vēlāk arī ģeometrijas termins). Proti, blakne (igauņu ausīm nepatīkami, mūsējām jauki!) sākas ar balsīgu līdzskani, blaknē ir divi patskaņi un divi sonõri līdzskaņi. Un blaknē nav skaņu savienojumu, kādi latviešu valodā lāgā vai nemaz netiek ciesti, piem., cn, sr : vārdi nebeidzas ar –cne , nevar (leišiem var!) sākties ar sr– , divus r nesaliktā vārdā disimilē ( *kreiris>kreilis ).

(2) Morfoloģiski blakne nav vis "teorētiski izdomāta", bet pēc droša un parasta derivācijas parauga dabiski darināta. Proti, darināta no adjektīva blakns (ME I 308) ‘blakus esošs’, tāpat kā no adjektīviem smalks, ciets, blīvs, brīvs u.c. jau sen ir darināti lietvārdi smalce ‘sīku koku mežs’, ciete lat. ‘amylum’ (t.s."kartupeļmilti"), blīve ‘starplika (techniskās ierīcēs)’, brīve ‘brīvība’ u.c. (3) blakne ir īss, ērts un produktīvs vārds, no kā pēc vajadzības var atvasināt citus vārdus ( blaknēt , blaknēties , blaknisks , blakņots u.c.) un var veidot salikteņus ( bezblakņu– , d audzblakņu– , vienādblakņu– , vienblaknes– u.c.). Nekas tamlīdzīgs nav iespējams ar neērto un neprecīzo blakusparādību .

(4) blakne ir vienai noteiktai nozīmei specificēts vārds jeb termins. Tas jāapgūst līdzīgi kā iepriekš minētie smalce , ciete , blīve . Arī tie nav bijuši katram uzreiz "saprotami". Bet termins nav definīcija, kam pilnīgi jāatklāj jēguma saturs. It kā atklājīgāka, taču pārprotama ir cien. tulkotājas atzītā blakusparādība , kas ir krievu pobočnoje javļeņije pārcēlums latviešu valodā. Bet blakne nav jebkuŗa blakus radusies parādība, piem., medikamenta novecošanās un iedarbības maiņa nav blakne. Par krievu terminu precīzāks ir angļu side effect , tāpat vācu Nebenwirkung . Bet blakne ir īsāks, ērtāks, produktīvāks vienas īpašas terminoloģiskas nozīmes vārds. Tāpēc labi, ka "šis vārds tiek lietots arvien biežāk".

Vēl jāpiebilst, ka blaknes var būt arī pozitīvas, nevis arvien "nevēlamas". Piem., kāds asinsrites uzlabotājs medikaments var blakniski uzlabot arī miegu.

Pārējos "briesmīgos" terminus derēja vismaz nosaukt, lai cien.vērtētājas nemotīvētiem iebildumiem nebūtu vēl mazāk svara kā tam Kārlim ar vārnām.

Dr.philol. Rasma Grīsle

1999.gada 17.decembrī

Šeit lietotie saīsinājumi:

BW — K.Barona un H.Visendorfa izdotas "Latvju dainas" I–VI (1891–1915),

LA — Lauku Avīze,

LV — Latvijas Vēstnesis,

ME — K.Mīlenbacha latviešu valodas vārdnīca I–IV (1923–1932).