Valsts ieņēmumu dienesta rīkojums Nr. 150

Rīgā 2002. gada 1. februārī

Grozījumi norādījumos “Metodiskie norādījumi par uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanas kārtību”

1. Apstiprinu grozījumus norādījumos “Metodiskie norādījumi par uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanas kārtību” (apstiprināti ar Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2001.gada 8.marta rīkojumu Nr.152).

2. Rīkojumu un ar šo rīkojumu apstiprinātos grozījumus publicēt laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

3. Ar šo rīkojumu apstiprinātie grozījumi piemērojami, aprēķinot uzņēmumu ienākuma nodokli par taksācijas periodu — 2001.gadu un turpmākajiem taksācijas periodiem.

Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors A.Sončiks

Grozījumi norādījumos “Metodiskie norādījumi par uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanas kārtību”

1. Papildināt pirmās daļas 1. un 14.punktu un otrās daļas pirmās nodaļas 1. un 2.punktu pēc vārdiem “Kredītiestāžu likums” ar vārdiem “Krājaizdevu sabiedrību likums” attiecīgajā locījumā.

2. Papildināt pirmo daļu ar 20. un 21.punktu šādā redakcijā:

“20. Uzņēmumu ienākuma nodokļa likme nosakāma šādā kārtībā:

1) aprēķinot nodokli par taksācijas periodu, kas sācies 2001.gadā, nodokļa likme ir 25 procenti;

2) no 2002.gada 1.janvāra nodokļa likme ir 22 procenti un to piemēro, aprēķinot nodokli par taksācijas periodu, kas sācies 2002.gadā;

3) no 2003.gada 1.janvāra nodokļa likme ir 19 procenti un to piemēro, aprēķinot nodokli par taksācijas periodu, kas sācies 2003.gadā;

4) no 2004.gada 1.janvāra nodokļa likme ir 15 procenti un to piemēro, aprēķinot nodokli par taksācijas periodu, kas sācies 2004.gadā un turpmākajos taksācijas periodos.

21. Nodokļa maksātāji, kuri izmanto Likuma 17.1 vai 18.1pantā vai citos likumos noteiktos nodokļa atvieglojumus (piemēram, uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumus vai atlaides, ko paredz likums “Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā” vai likums “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās”), šo atvieglojumu izmantošanas laikā nodokli aprēķina un maksā, piemērojot 25 procentu likmi.”

3. Izteikt otrās daļas pirmās nodaļas 6.2.apakšpunktu šādā redakcijā:

“6.2. Pie izdevumiem, kas saistīti ar saimniecisko darbību, ir pieskaitāmi izdevumi, kas darba devējam jāizdara atbilstoši Darba aizsardzības likumam vai tam pakārtotajiem normatīvajiem aktiem — piemēram, Ministru kabineta noteikumiem, kas izdoti saskaņā ar šī likuma 16.pantu (Ministru kabineta 2001.gada 13.februāra noteikumi Nr.63 “Noteikumi par minimālajām prasībām nodarbināto drošībai un veselības aizsardzībai darba vietās”, noteikumi Nr.72 “Darba drošības un veselības aizsardzības prasības, strādājot ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem darba vietās” u.c.).

Par izdevumiem, kuri saistīti ar saimniecisko darbību, uzskatāmi arī izdevumi, kuri saistīti ar profilaktiskiem veselības aizsardzības pasākumiem nozarēs, kurās tie ir nepieciešami, piemēram, izdevumi vakcinēšanai pret ērču encefalītu mežā strādājošajiem vai vakcinēšanai pret infekcijas slimībām farmaceitisko un veselības aprūpes iestāžu darbiniekiem u.tml.”

4. Izteikt otrās daļas pirmās nodaļas 6.2.apakšpunkta 1.piemērā otro rindkopu šādā redakcijā:

“Ja taksācijas periodā darba devējs ir pasniedzis darbiniekam dāvanu Ls 70 vērtībā, tad, sastādot nodokļa deklarāciju par taksācijas periodu, uzņēmuma apliekamo ienākumu palielina par Ls 60, norādot deklarācijas 3.rindā.”

5. Papildināt otrās daļas pirmo nodaļu ar 6.3.apakšpunktu šādā redakcijā:

“6.3. Gadījumā, ja nodokļu maksātājam iztrūkumu vai izlaupījumu rezultātā radušies zaudējumi, tad tas veic visus iespējamos pasākumus, lai atgūtu iztrūkumos un izlaupījumos zaudētās vērtības: par notikušo nekavējoties ziņo izmeklēšanas iestādēm un panāk krimināllietas ierosināšanu vai oficiālu atteikumu to ierosināt. Ja pasākumi ir veikti, tad attiecīgās zaudējumu summas uzskata par izdevumiem, kas saistīti ar nodokļu maksātāja saimniecisko darbību, un par to summu apliekamo ienākumu nepalielina.

Ja nodokļu maksātājs ir veicis nepieciešamos pasākumus un iztrūkumos vai izlaupījumos radušies zaudējumi ir norakstīti finansu grāmatvedībā, bet šīs summas tiek atgūtas, tad, nosakot apliekamo ienākumu, to nesamazina par atgūtajām summām.”

6. Svītrot otrās daļas otrās nodaļas 4.punktu.

7. Izteikt otrās daļas otrās nodaļas 13.punktu šādā redakcijā:

“13. Apliekamais ienākums jāpalielina par taksācijas perioda zaudējumiem no vērtspapīru pārdošanas, izņemot zaudējumus no vērtspapīriem, kuri atrodas publiskajā apgrozībā saskaņā ar likumu “Par vērtspapīriem” (Likuma 6.panta pirmās daļas 7.punkts, deklarācijas 11.rinda). Šīs zaudējumu summas var segt hronoloģiskā secībā piecu gadu laikā no apliekamā ienākuma no citas vērtspapīru pārdošanas, bet ne vairāk kā par minēto zaudējumu summu (Likuma 14.panta astotā daļa, deklarācijas 60.3.rinda). Tātad, sedzot šāda veida zaudējumu summas, taksācijas perioda apliekamo ienākumu var samazināt par pirmstaksācijas perioda zaudējumiem no vērtspapīru (izņemot vērtspapīrus, kuri atrodas publiskajā apgrozībā) pārdošanas, ja taksācijas periodā ienākumi no vērtspapīru pārdošanas ir iekļauti ar nodokli apliekamajā objektā.”

8. Svītrot otrās daļas otrās nodaļas 14.punkta otro teikumu.

9. Izteikt otrās daļas otrās nodaļas 21.punkta 3.apakšpunktu šādā redakcijā:

“3) piemēro citos Latvijas Republikas likumos noteiktās uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides (piemēram, atbilstoši likumam “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās”).”

10. Papildināt otrās daļas otro nodaļu ar 24.1.apakšpunktu šādā redakcijā:

“24.1. Aprēķinot apliekamo ienākumu par taksācijas periodu, kas sācies 2002.gadā, jāņem vērā, ka Likuma 6.panta septītā daļa ir izslēgta ar 2001.gada 22.novembra likumu “Grozījumi likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli””. Tādējādi, sākot ar 2002.gadu, uzņēmuma peļņu samazina par darba devēja iemaksām privātajos pensiju fondos vai veiktajiem apdrošināšanas prēmiju maksājumiem pilnā apmērā neatkarīgi no apdrošināšanas veida, ciktāl tas saistīts ar uzņēmuma veicamo saimniecisko darbību. Iemaksas pensiju fondos veic atbilstoši likumam “Par privātajiem pensiju fondiem”, bet apdrošināšanas prēmiju maksājumus veic atbilstoši likumam “Par apdrošināšanas līgumu” apdrošināšanas sabiedrībām, kuras izveidotas saskaņā ar Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likumu.”

11. Izteikt otrās daļas otrās nodaļas 32.1.punkta 2.apakšpunktu šādā redakcijā:

“2) dividenžu izmaksātājs (nerezidents) ir rezidents valstī vai teritorijā, kura nav atzīta par zemu nodokļu vai beznodokļu valsti vai teritoriju saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 26.jūnija noteikumiem Nr.276 “Noteikumi par zemu nodokļu vai beznodokļu valstīm un teritorijām” (Likuma 11.panta trešā daļa).”

12. Svītrot otrās daļas otrās nodaļas 32.2.apakšpunktā vārdus iekavās “Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likums un Rēzeknes ekonomiskās zonas likums”.

13. Papildināt otrās daļas trešās nodaļas 32.punktu ar otro rindkopu šādā redakcijā:

“Taksācijas perioda apliekamo ienākumu samazina par pirmstaksācijas perioda zaudējumiem no vērtspapīru pārdošanas, ja taksācijas periodā ienākumi no attiecīgo vērtspapīru pārdošanas ir iekļauti ar nodokli apliekamajā objektā (ir ietverti deklarācijas 1.rindā.).”

14. Izteikt otrās daļas ceturtās nodaļas 2.punktu šādā redakcijā:

“2. Nodokli samazina par ārvalstīs samaksāto uzņēmumu ienākuma nodokļa summu, bet ne vairāk kā summu, kas būtu vienāda ar Latvijā aprēķināto nodokli par ārvalstīs gūto ienākumu (deklarācijas 63.rinda). Nodokļa deklarācijai jāpievieno ārvalstu nodokļu iekasēšanas institūcijas apstiprināti dokumenti, kuros uzrādīts apliekamais ienākums un samaksātā nodokļa summa (Likuma 16.pants).”

15. Papildināt otrās daļas ceturtās nodaļas 10.punktu ar teikumu šādā redakcijā:

“Likuma 17.pantā noteiktā nodokļa atlaide mazajiem uzņēmumiem ir spēkā līdz 2003.gada 31.decembrim.”

16. Papildināt otrās daļas ceturtās nodaļas 14.punktu ar ceturto rindkopu šādā redakcijā:

“Nodokļa maksātājam, kurš izmanto Likuma 17.1pantā noteikto nodokļa atlaidi, ir saistoši Ministru kabineta 2001.gada 25.septembra noteikumi Nr.410 “Kārtība, kādā sagatavojami, iesniedzami un vērtējami iekšzemes uzņēmumu un nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību investīciju projektu pieteikumi atbalstāmā investīciju projekta statusa iegūšanai”.”

17. Papildināt otrās daļas ceturtās nodaļas 16.punktu ar jaunu rindkopu šādā redakcijā:

“Augstas tehnoloģijas produktu un programmproduktu sarakstu nosaka Ministru kabineta 2001.gada 29.maija noteikumi Nr.218 “Noteikumi par augstas tehnoloģijas produktu un programmproduktu sarakstu”. Savukārt zāļu labas ražošanas prakses sertifikāta izsniegšanas kārtību reglamentē Ministru kabineta 2001.gada 11.septembra noteikumi Nr.396 “Zāļu labas ražošanas prakses atbilstības novērtēšanas un zāļu labas ražošanas prakses sertifikāta izsniegšanas kārtība zāļu ražošanas uzņēmumiem”. Likuma 18.1pantā noteiktā nodokļu atlaide ir spēkā līdz 2003.gada 31.decembrim.”

18. Izteikt otrās daļas ceturtās nodaļas 22.punktu šādā redakcijā un svītrot tam sekojošo piezīmi:

“22. Likuma 20.panta pirmās daļas piemērošanas kārtība noteikta Ministru kabineta 2001.gada 10.jūlija noteikumos Nr.315 “Kārtība, kādā sabiedriskajām organizācijām tiek izsniegtas vai atsauktas atļaujas saņemt ziedojumus, ziedotājiem saņemot uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi”. Noteikumi nosaka kārtību, kādā sabiedriskās organizācijas (fondi) un reliģiskās organizācijas var saņemt vai pagarināt minētās atļaujas.”

19. Papildināt otrās daļas ceturto nodaļu ar 24.1.apakšpunktu šādā redakcijā:

“24.1. Nodokļa maksātājs, kurš piemēro nodokļa atvieglojumus saskaņā ar likumu “Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā” vai nodokļa atlaides atbilstoši citiem likumiem, var piemērot likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 16. un 20.pantā noteiktās nodokļa atlaides, un deklarācijas 67.rindā norādīto summu piemēro 66.rindā norādītajai nodokļa summai pēc Likuma 16. un 20.panta atlaižu piemērošanas. Nodokļa maksātājs deklarācijas 71.–77.rindu neaizpilda, tādējādi deklarācijas 70.rindā norādītā nodokļa summa ir par taksācijas periodu aprēķinātā uzņēmumu ienākuma nodokļa summa, kuru norāda arī deklarācijas 78.rindā.”

20. Izteikt otrās daļas ceturtās nodaļas 25.punkta 2.apakšpunktu šādā redakcijā:

“2) piemēro nodokļa atlaides saskaņā ar citiem Latvijas Republikas likumiem (piemēram, likumu “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās”) (Likuma 15.panta otrā daļa).”

21. Izteikt trešās daļas pirmās nodaļas 1.punkta pirmo rindkopu šādā redakcijā:

“1. Nerezidentu ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamais objekts ir Latvijā gūtie ieņēmumi no uzņēmējdarbības vai ar to saistītām darbībām. Nodoklis tiek ieturēts no maksājumiem, kurus rezidenti un pastāvīgās pārstāvniecības izmaksā nerezidentiem. Veicot maksājumus nerezidentam — fiziskai personai, uzņēmumu ienākuma nodokli ietur, ja nerezidenta — fiziskas personas Latvijā gūtais ienākums neveido ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo objektu.”

22. Papildināt trešās daļas pirmo nodaļu ar 3.1.apakšpunktu un piemēriem šādā redakcijā:

“3.1. Piemērojot Likuma 3.panta normas, attiecībā uz nerezidentu ar nodokli apliekamais objekts ir Latvijā gūtie ieņēmumi no uzņēmējdarbības vai ar to saistītām darbībām. Nodokļa aprēķināšanas vajadzībām par nerezidenta ieņēmumu gūšanas brīdi uzskatāms maksājumu, kurus rezidenti un pastāvīgās pārstāvniecības izmaksā nerezidentam, izdarīšanas brīdis. Līdz ar to nodokli pēc Likuma 3.panta ceturtajā un astotajā daļā noteiktajām likmēm ietur no maksājumiem faktiskās izmaksas brīdī, ievērojot maksājumu veikšanas brīdī spēkā esošo nodokli reglamentējošo normatīvo aktu normas.

1.piemērs.

Uzņēmumi — Latvijas rezidents un Dānijas rezidents — ir saistīti uzņēmumi Likuma 1.panta trešās daļas izpratnē. Starp šiem uzņēmumiem 2001.gada janvārī tika noslēgts aizdevuma (kredīta) līgums, pamatojoties uz to uzņēmumam — Latvijas rezidentam katru mēnesi jāveic procentu maksājumi no aizdevuma summas. 2001.gada jūnijā abos uzņēmumos notika īpašnieku maiņa, kuras rezultātā uzņēmumi turpmāk nav uzskatāmi par saistītiem uzņēmumiem uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām.

Uzņēmums — Latvijas rezidents, izdarot faktiskos procentu maksājumus 2001.gada jūlijā, nepiemēro Likuma 3.panta ceturtās daļas 3.punkta normas un nodokli no veiktajiem maksājumiem neietur, jo maksājumu faktiskās veikšanas brīdī abi uzņēmumi nav saistīti uzņēmumi.

2.piemērs.

Uzņēmums — Latvijas rezidents un uzņēmums, kas reģistrēts Lihtenšteinas Firstistē, 2000.gadā noslēdza līgumu, saskaņā ar kuru Latvijas rezidents saņem pakalpojumus.

Gadījumos, ja uzņēmumi veic darījumus ar personām, kas atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas Ministru kabineta 2001.gada 26.jūnija noteikumos Nr.276 “Noteikumi par zemu nodokļu vai beznodokļu valstīm un teritorijām” (spēkā ar 2001.gada 30.jūniju) minētajās valstīs vai teritorijās, piemēro Likuma 3.panta astotās un devītās daļas normas. Līdz ar to tās piemēro, arī veicot maksājumus personām, kas atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas Lihtenšteinas Firstistē. Izmaksājot atlīdzību 2001.gada augustā par saņemtajiem pakalpojumiem, uzņēmums — Latvijas rezidents izmaksas brīdī ietur uzņēmumu ienākuma nodokli 25 procentu apmērā no izmaksājamās summas atbilstoši Likuma 3.panta astotajai daļai vai arī pirms maksājuma izdarīšanas saņem Likuma 3.panta devītajā daļā noteikto atļauju neieturēt nodokli.”

23. Izteikt trešās daļas pirmās nodaļas 5.punktu šādā redakcijā:

“5. Aizpildot uzņēmumu ienākuma nodokļa izziņu, jāievēro, ka izziņas 6.ailē norāda uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi, kas noteikta Likumā. Ja darījuma partneris – nerezidents ir tādas valsts rezidents, ar kuru Latvijas Republika ir noslēgusi konvenciju (līgumu) par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu un ir izpildītas prasības, ko paredz Ministru kabineta 2001.gada 30.aprīļa noteikumi Nr.178 “Kārtība, kādā piemērojami starptautiskajos līgumos par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu noteiktie nodokļu atvieglojumi”, tad 6.ailē norāda nodokļa likmi saskaņā ar minēto nodokļu konvenciju.”

24. Izteikt trešās daļas pirmās nodaļas 7.punktā pēdējo teikumu šādā redakcijā:

“Ja konvencijā noteiktās likmes ir zemākas par Likumā noteiktajām likmēm vai tajā ir noteikti atbrīvojumi no aplikšanas ar nodokli, konvencijas noteikumus piemēro atbilstoši Ministru kabineta 2001.gada 30.aprīļa noteikumiem Nr.178 “Kārtība, kādā piemērojami starptautiskajos līgumos par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu noteiktie nodokļu atvieglojumi”.”

25. Papildināt trešās daļas pirmās nodaļas 11.3.apakšpunktu ar otro rindkopu šādā redakcijā:

“Nodokli pēc piecu procentu likmes no veiktajiem maksājumiem nerezidentiem ietur gadījumos, ja uzņēmums — rezidents atbilstoši noslēgtajam līgumam veic maksājumus par autortiesībām (ieskaitot blakustiesības) vai tiesībām izmantot autortiesības (ieskaitot blakustiesības) attiecībā uz datorprogrammu un iegūst tiesības reproducēt datorprogrammu komerciālām vajadzībām, izplatīt, iznomāt, translēt, adaptēt, padarīt pieejamu publikai un jebkādi pārveidot datorprogrammas u.tml.”

26. Izteikt trešās daļas pirmās nodaļas 15.punktā pirmo teikumu šādā redakcijā:

“15. Uzņēmumu ienākuma nodokli neatkarīgi no jebkuriem Likuma noteikumiem ietur pēc 22 procentu likmes (2002.gadā) no visiem maksājumiem, ko Latvijas rezidenti vai nerezidentu pastāvīgās pārstāvniecības izmaksā juridiskajām, fiziskajām un citām personām, kuras atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas Ministru kabineta 2001.gada 26.jūnija noteikumos Nr.276 “Noteikumi par zemu nodokļu vai beznodokļu valstīm un teritorijām” minētajās zemu nodokļu un beznodokļu valstīs vai teritorijās, ieskaitot maksājumus šo personu pārstāvjiem vai trešo personu banku kontos un maksājumus, kas veikti savstarpēja norēķinu ieskaita veidā.”

27. Aizstāt trešās daļas pirmās nodaļas 16. un 17.punktā vārdus un skaitļus “25 procentu likmes” ar vārdiem un skaitļiem “22 procentu likmes (2002.gadā)”.”

28. Izteikt trešās daļas pirmās nodaļas 19.punkta piemēra 3., 4. un 5.punktu šādā redakcijā:

“3. Ievērojot līguma nosacījumus, uzņēmums “B” iegrāmato uzņēmumam “A” maksājamos procentus par aizdevumu:

D “Procentu maksājumi un tamlīdzīgas izmaksas” Ls100,

K “Norēķini ar nerezidentiem” Ls 100.

Uzņēmumam “A” aprēķināto maksājamo procentu summu Ls 100 (kreditoru parāds) saskaņā ar uzņēmumu “A” un “B” rakstisku vienošanos samazina, veicot uzņēmumu savstarpējo norēķinu ieskaitu, un uzņēmumam “B” no šīs procentu summas ir jāietur uzņēmumu ienākuma nodoklis 22 procentu apmērā (2002.gadā) atbilstoši likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 3.panta astotajai daļai.

4. Savstarpējo norēķinu ieskaitu uzņēmums “B” grāmato:

D “Norēķini ar nerezidentiem” Ls100,

K “Pircēju un pasūtītāju parādi” Ls 78,

K “Norēķini par nerezidentu ienākuma nodokli” Ls 22.

5. Uzņēmums “B” līdz nākošā mēneša 15.datumam pārskaita aprēķināto nodokļa summu valsts budžetā.

D “Norēķini par nerezidentu ienākuma nodokli” Ls 22,

K “Norēķinu konti bankās” Ls 22.”

29. Aizstāt trešās daļas pirmās nodaļas 21.punkta 1. un 2.apakšpunktā vārdus un skaitļus “25 procentu likmes” ar vārdiem un skaitļiem “22 procentu likmes (2002.gadā)”.”

30. Papildināt ceturto daļu ar 1.1.apakšpunktu šādā redakcijā:

“1.1. Aprēķinot avansa maksājumus Likuma 23.pantā noteiktajā kārtībā, tie nodokļa maksātāji, kuri piemēro samazinātās uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes, avansa maksājumiem, kuri aprēķināti par taksācijas periodu, kas sākas:

1) 2002.gadā, piemēro koeficientu 0,9;

2) 2003.gadā, piemēro koeficientu 0,9;

3) 2004.gadā, piemēro koeficientu 0,8.”

31. Izteikt ceturtās daļas 4.punktu šādā redakcijā:

“4. Nodokļa maksātāji avansa maksājumu aprēķinu pievieno uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarācijai brīvā formā. Avansa maksājumu aprēķinam var izmantot šādu formu:

32. Izteikt ceturtās daļas 20. un 21.punktu šādā redakcijā:

“20. Nodokļa maksātājs, kurš piemēro uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides, kuras paredz likums “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās”, avansa maksājumus aprēķina Likuma 23.pantā noteiktajā kārtībā un tiem piemēro koeficientu 0,2.

21. Ja nodokļa maksātājs taksācijas periodā nav tiesīgs piemērot likumā “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās” paredzēto uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi pilnā apmērā un to samazina, kā noteikts šajā likumā, tad ir jānosaka arī avansa maksājumu samazinājums. To aprēķina kā starpību starp avansa maksājumiem, kuri būtu veicami, ņemot vērā nodokļa atlaides samazinājumu, un avansa maksājumiem, kas noteikti, pamatojoties uz nodokļa atlaidi piemērošanu pilnā apmērā (likuma “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās” 11.pants). Šāds avansa maksājumu samazinājums uzskatāms par nokavēto nodokļu maksājumu, kuram aprēķina pamatparāda palielinājuma un nokavējuma naudu saskaņā ar likumu “Par nodokļiem un nodevām”.”