Par prasmi skatīties uz priekšu

Masačūsetsas universitātes (ASV) politoloģijas profesore  Ruta Putins-Petera:

Mana lieta Hārvarda universitātes krievu studiju centrā ir Baltijas valstu savstarpējās ārpolitiskās attiecības kontekstā ar to virzību uz ES un NATO. No ārpuses visas trīs Baltijas valstis uztver vairāk kā līdzīgas nekā atšķirīgas. Savukārt no iekšpuses vairāk uzsver atšķirības, vēlas, lai tā ārpusē šīs valstis arī uztver. Dažās jomās, īpaši aizsardzībā, starp Baltijas valstīm ir izveidojusies ļoti laba sadarbība. Bet ir arī savstarpēja konkurence. Un būtu ļoti savādi, ja tas tā nebūtu. Nav arī nekā neparasta, ka visām trim Baltijas valstīm bijuši līdzīgi vēstures likteņgrieži. Jo ir līdzīgas problēmas, līdzīgas vēlmes un līdzīgi risinājumi.

Kad es šajā centrā sāku strādāt, man tautieši bieži vaicāja - nu ko tu, latviete, meklē tajā krievu studiju centrā? Un tad es atbildēju, ka tieši labi, kas es, vienīgā baltiete, tur esmu. Bija laiks, kad šajā centrā ieradās gan politiķi, gan profesori no Maskavas un daži krievi arī no Rīgas ar visdažādākajiem stāstiem par norisēm Latvijā. Un tad es biju tā, kas varēja viņus apstrīdēt. Citādi viss runātais tiktu ņemts par patiesību. Bieži vien šiem runātājiem vai katra vārda galā bija cilvēktiesību pārkāpumi. Krievi ļoti labi saprot, ko prasa starptautiskā politika. Kopš Otrā pasaules kara starptautiskās organizācijas sāka ļoti aktivizēt savu uzmanību tieši uz cilvēktiesībām. Un tad nu krievi domā tā: ja viņi runās par cilvēktiesībām, tad viņos klausīsies. Tagad, kad Rietumi saprot Igaunijā un Latvijā notiekošo, šim krievu argumentam ar cilvēktiesībām nav vairs tā iedarbīguma. Bet iepriekš, līdzko viņi klaudzināja uz šīm “bundziņām”, tā Rietumos domāja - ai, kādas šausmas tur notiek! Tagad Rietumos, īpaši Amerikā, saprot, ka nekas briesmīgs Latvijā nenotiek, ka ir normāla situācija. Un, ja krievi sūdzas - pārkāptas cilvēktiesības - ,tad zina, ka vajag paskatīties, par ko patiesībā ir runa.

Cilvēkiem Latvijā pašiem jānāk pie tādas saprašanas, kas viņiem būtiskāk. Taču faktiski nacionālās un cilvēktiesības viena otru papildina. Bet, protams, Eiropai, īpaši skandināviem, ļoti svarīgi, lai šeit, Baltijā, būtu stabilitāte. Vēsture māca - ja etnisku grupu starpā ir konflikti, tas var radīt nemierus, krīzes. Ja Latvijai un Igaunijai kaimiņvalsts nebūtu Krievija, situācija arī būtu citāda. Bet salieciet tās divas lietas kopā - liela masa krievu un blakus Krievija, kura visu laiku par kaut ko neapmierinātībā ņurd. Rietumiem tas rāda, ka ar to lietu kaut kādi vajag tikt galā. Lai būtu miers, nebūtu konfliktu. Un īpaši situācija saviļņojās, kad izira Dienvidslāvija un tur notika pat etniskā tīrīšana. Tas Rietumus uzbudināja. Tad arī EDSO nolēma atklāt savas misijas. Tā nebija tikai Krievijas griba.

Visa lieta ir tajā jautājumā, ko Latvija grib. Politikā vienmēr jābūt prioritātēm. Jo nav iespējams sasniegt visu, ko tu gribi. Politika nozīmē - zināt, ko izvēlēties. Un tieši no šāda aspekta latviešiem vajag raudzīties uz jebkāda veida ieteikumiem. Manā uztverē daudzi no tiem Latvijai būtu pieņemami ne tikai tādēļ, ka tās ir Eiropas Savienības prasības. Šie ieteikumi pieņemami arī tādēļ, lai latviešiem pašiem būtu stabila dzīve. Lai neraisītos konflikti. Lai dzīve nebūtu saspīlēta. Tas taču nāk par labu pašai valstij un tautai.

Es uzskatu, ka Baltijas valstīm nekas nav svarīgāks par drošību. Un to var panākt tikai ar iestāšanos ES un NATO. Ja šo mērķi izvirza kā prioritāti, tad ir neizbēgami pieņemt Eiropas Savienībai un NATO prasībām atbilstīgus likumus. Ja latvieši domās - o, šie likumi kaitē mūsu identitātei, tad tā jau ir problēma. Bet, ja skatās tā - vai šie lēmumi vajadzīgi, lai vispār varētu būt, sevi nodrošināt un saglabāt, tad viss izskatās citādi. Jo Latvija varētu zaudēt visu! Ja notiktu referendums par iestāju ES un latvieši nobalsotu pret, tas būtu absolūti traģiski. Jo grib vai negrib Latvija, tā vienmēr atradīsies uz robežas ar Krieviju. Un Krievija nepaliks tāda, kāda tā ir tagad. Tagad tai nav varas, tā ir vāja. Bet cik ilgi tā var turpināties? Latvijai vajag skatīties uz priekšu - kas būs, kad Krievija paliks stipra. Diez vai Krievija jebkad samierināsies ar impērijas zaudējumu. Un kas ir svaru kausu otrā pusē? Tas, ko Eiropas Savienība prasa par valodu, nav nekas ekstrēms. No Latvijas patiešām neprasa neko tādu, kas tai kaitētu.

Man liekas, ka nav vēlams visās vidusskolās pāriet uz visu priekšmetu apmācību tikai latviešu valodā. Nav vēlams ko tādu ieviest ar varu. Lai tas notiek dabiski, bez piespiešanas, kaut arī prasītu ilgāku laiku. Ja nemaldos, tad jau tagad ir tendence krieviem savus bērnus sūtīt uz latviešu skolām. Bet “piespiest” - tā nav laba ideja. Vēsture rāda, ka pēc piespiešanas vienmēr nāk kāds atsitiens. Katrā ziņā izglītībai latviešu valodā ir jābūt pieejamai visiem. Jauniem cilvēkiem tagad nav nekāda iemesla nemācīties latviešu valodu.

Bet arī latviešiem jāmācās krieviski. Dziļi ticu, ka tas svarīgi. Vajag saprast ne tikai savus draugus. Latvija nav liela valsts, un tai vienmēr būs robeža ar Krieviju. Un tad nu jāsaprot, ko tas “lācis” ņurd.

“LAUKU AVĪZE”