Par lauku cilvēkiem un jauno paaudzi

Foto: A.F.I.

Aktieris Eduards Pāvuls:

Elita Veidemane ar Aivaru Brīzi bij’ šurp atbraukuši… Saku, laukos cilvēki ir izstumti no dzīves. Tur nekas nenotiek, naudas nav, nekā nav. Un es, bijušais aktieris, te sēžu. Bet nekur jau nevaru aizbraukt, mašīnas nav. Taču es kauč par velti brauktu! Viņiem laukos nav naudas, un man arī nav. Aizbrauktu, parunātos par dzīvi, viņiem varbūt vieglāk paliktu un man arī. Tās nu kuļamies. Brīze ar Veidemani uzdzied, es norunāju kādu dzejolīti, man jau tās balādes no jaunības laikiem, par Piņķu baznīcu, Salgali…Vai tiem lauku cilvēkiem patīk vai ne, nezinu, taču viņi aplaudē, dod bučas un saka - atbrauciet vēl. Mūs klausīties gan nāk tādas solīdas kundzes manos gados, tās ar šleifīšu lūpiņām un cigaretēm zobos ne. Un jaunie, bērni, tie arī nāk. Vīrieši gan darbos vai pie šņabīša. Laukos to ļoti ieņem. Valdība saka, tauta izlaidusies, dzērāji vien ir. Bet tas ir izmisums. Vienam vīram tā arī teicu - tā jau naudas nav, ko tu dropē? Bet viņš atkal: bērni jālaiž skolā, apavu nav, naudas nav. Tad labāk piedzerties un… uzspļaut jums visiem. Redz, latviešu vīrietis, cik nu saprotu, vienmēr bijis apgādnieks, viņš ir bērnus radījis, viņš par tiem atbild. Bet kas viņš ir tagad? Latvijas laukos? Tā ir traģēdija. Raudiens nāk. Braucām kartupeļu stādīšanas laikā. Veca tantiņa velk arklu. Mīļie kungi, biedri, nezinu, kādos vārdos… vai jūs kādreiz esat aizbraukuši uz laukiem? Nē, nu ir, protams, bagātie saimnieki ar traktoriem brauc, bet liela daļa tautas ir nabadzīga. Un ļaudis kļūst par vergiem. Bet brauc tik garām ar melnām mašīnām, ne vella neredz, ātri jož, baidās, ka nenošauj. Tu pabrauc lēnām un paskaties, kas notiek, izkāp ārā, aizej pie tās tantiņas un paprasi - mammu, kas par lietu, kāpēc tu velc arklu, vai tev dēla, znota trūkst? Bet nav jau laika.

Redz, tā ir mana, Pāvula doma, ka vaina ir tur, ka pie varas ir bijušie komunisti. Un viņi jau citādāk neprot. Marksismu, ļeņinismu mācījušies, tāda nu ir tā domāšana. Es jau ar to pašu esmu mācījies, tik komunistu partijā neesmu bijis, bet viņi ir bijuši tajā partijā, lieli cilvēki, un tad uzreiz - šļukt, maliņā. Nē, to viņi nevar un negrib. Kas bijis priekšgalā, mēle lunkanāka, prot izrādīties un sevi pasniegt. Redz, teātrī ar. Kad pēc četrdesmit skatuves gadiem biju aizgājis no Dailes teātra, Harijs Liepiņš saka: atnāc, teātrim septiņdesmit piecu gadu jubileja. Teicu: neiešu, Hari, man sirds asiņo, es nevaru Dailes teātrī ieiet, jo tās ir manas mājas. Nu tad lai atnākot vismaz uz baznīcu, iesvētīšot Dailes teātra karogu. Mēs ar Hari dievnamā iegājām, kad visi jau bija sanākuši. Visa valdība un partijas pirmorganizācija sēdēja pirmajā rindā! Nē, būtu sēdējuši otrajā, bet pirmajā! Pat baznīcā viņiem jāsēž pirmajā rindā. Tas jau ir tas ārprāts. Viņiem ir tāda sajūta, ka viņiem vienmēr jābūt pirmajā rindā. Tik ļoti grib amatos, tā solās visu darīt, bet tie ir meli. Darbu viņi nedara. Eduards Smiļģis tādiem teica - tev jāiet cūkas ganīt.

Es uzskatu, ka pie varas jālaiž jaunie. Tie, kam tagad divdesmit. Ar citu domāšanu. Marksisms-ļeņinisms ir skola. To beigušie citādi domāt un rīkoties nemaz nevar. Nu, sociķi, manā uzskatā, grib, lai strādniekiem un zemniekiem arī būtu labi, ne tikai bagātajiem. Bet, ja tu gribi, lai es arī tur eju, tad atnāc, pasēdēsim, parunāsimies, bet nevis tā - ei, tu, Eidi, nāc pie mums! Vai es kāda ielasmeita? Pasvilpsi un skriešu? Nesaprotu. Tā taču cilvēki nedara. Man saka: “Klau, nāc tu ar pie mums.” Teicu: puiši, es neiešu. Tāda bija noruna un tā palika. Pārbraucu mājā, skatos televīzijā - Pāvuls un Īvāns - vēl tikai diviem jāpasaka “jā”. Nu kurš tā dara? Pat komunisti tā nerīkojās. Es pēc tam staigāju kā slims, kā apspļaudīts. Mani jau tas vārds “partija” atbaida.

Es vēlētos, lai mazbērni izaugtu par godīgiem cilvēkiem. Mazbērnus jau audzina vectētiņi un vecmāmiņas. Vecākiem nav laika. To “pareizo lādiņu” ar dziesmiņu, ar labiem vārdiem vecvecāki iedod. Man ir četri mazbērni. Dēlam Uģim divas lielas meitas, manai meitai Ilzītei puisītis un meitiņa. Esmu bagāts. Kad viņi te sabrauc, tad mums ir tie svētki, smejas, skraidelē, durvis ver uz iekšu un āru, un es pie sevis nodomāju, vells, kāds trobelis. Bet, kad neviena nav, piezogas tāds dīvains klusums - kāpēc neviens nebrauc. Redz, tāds nu tas cilvēks ir, nekad nav labi.

Es palaikam braucu ar velosipēdu uz veikalu pēc piena. Nāk man pretim mazs puisītis un velk dūmu. Seši gadiņi! Saku - dēliņ, nu nepīpē, nebojā plaušiņas. Bet šis atcērt: - Ej d…! Nu es jau eju, eju… Latviešu meitenes iet uz jūru peldēties un, “b…”, auksts ūdens! Vēl puikas tā teiktu, bet meitenes… Eju uz upmalu - samētātas pudeles, papīri. Sākumā domāju, iebraucēji met. Un es kā idiots lasu. Bet, izrādās, tepat vietējie met.

Nu kas ar mūsu tautu notiek? Kas tas ir?

“LAUKU AVĪZE”