Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par cīņu pret pārtuksnešošanos / zemes degradāciju valstīs, kurās novērojami ievērojami sausuma periodi un/vai pārtuksnešošanās, jo īpaši Āfrikā

Konvencijas Līgumslēdzējas Puses,

 

Apstiprinot, ka dzīvās būtnes pārtuksnešošanās vai sausuma ietekmētajās, vai apdraudētajās vietās ir centrālais rūpju iemesls,

 

Atspoguļojot starptautiskās sabiedrības, ieskaitot valstis un starptautiskās organizācijas, aktuālās bažas par pārtuksnešošanās un sausuma izraisītajām negatīvajām sekām,

 

Apzinoties, ka arīdās, semi-arīdās un sausas daļēji-humīdas platības aizņem ievērojamu zemeslodes daļu, kā arī ir vienīgā dzīves un saimniekošanas vieta lielam iedzīvotāju skaitam,

 

Atzīstot, ka pārtuksnešošanās un sausums ir globālas dimensijas problēmas, kas ietekmē visus pasaules reģionus, un, lai novērstu pārtuksnešošanos vai samazinātu sausumu, ir nepieciešami tāda mēroga pasākumi, kuros iesaistīta visa starptautiskā sabiedrība,

 

Atzīmējot, ka arī starp attīstītajām valstīm, it īpaši mazāk attīstītajām valstīm daudzas, bet jo sevišķi Āfrikas reģiona valstis, regulāri sastopas ar pārtuksnešošanās vai sausumu radītajām problēmām, kurām bieži ir pat traģiskas sekas,

 

Atzīmējot arī, ka pārtuksnešošanos izraisa kompleksa fizikālo, bioloģisko, politisko, sociālo, kultūras un ekonomisko faktoru mijiedarbība,

 

Ņemot vērā lielo tirdzniecības un starptautisko ekonomisko kontaktu ietekmi uz daudzu valstu iespējām efektīvi cīnīties pret pārtuksnešošanos,

 

Apzinoties, ka ilgtspējīga ekonomiskā attīstība, sociālā attīstība un nabadzības novēršana ir prioritātes pārtuksnešošanās ietekmētajās attīstības valstīs, jo īpaši Āfrikā, un ir ļoti nozīmīgi faktori uzstādot ilgtspējīgas attīstības mērķus,

 

Ievērojot, ka pārtuksnešošanās un sausuma efekti ietekmē ilgtspējīgu attīstību caur to mijiedarbību ar sociālajām problēmām, kā nabadzība, slikta veselības aprūpe, nepietiekama barība, nepietiekamas kvalitātes barība, un ka šīs problēmas lielā mērā rodas no demogrāfiskās dinamikas, migrācijas un personu pārvietošanas,

 

Novērtējot jau veikto pasākumu lielo nozīmi un uzsverot starptautiskās sabiedrības un starptautisko organizāciju lielo pieredzi cīņā ar pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanu, it īpaši realizējot Rīcības Plānu cīņai ar pārtuksnešošanos, kurš tika pieņemts ANO konferencē Par cīņu pret pārtuksnešošanos 1977. gadā,

 

Izprotot, ka, neskatoties uz visiem pagātnē realizētajiem pasākumiem, joprojām nav sasniegts cerētais progress cīņā ar pārtuksnešošanos un sausuma izraisītajiem efektiem, kādēļ nepieciešama jauna un efektīvāka pieeja visos līmeņos, kas balstīta uz ilgtspējīgas attīstības pieejas,

 

Atzīstot, ka ANO Konferences Par Vidi un Attīstību lēmumi, it īpaši Agenda 21 un tās 12. nodaļa, norāda ceļus un paņēmienus cīņai ar pārtuksnešošanos,

 

No jauna apstiprinot šajā sakarībā saistības, kuras devušas attīstītās valstis un, kuri ietverti Agenda 21 33. nodaļas 13. daļā,

 

Atceroties ANO Ģenerālās Asamblejas Lēmumu 47/188, jo īpaši tā lielo nozīmi attiecībā uz Āfrikas valstīm, un citus svarīgus ANO Lēmumus un Programmas attiecībā uz pārtuksnešošanos un sausumu, kā arī svarīgus lēmumus attiecībā gan uz Āfrikas valstīm, gan citiem reģioniem,

 

No jauna apstiprinot Riodežaneiro Deklarācijas Par Vidi un Attīstību 2. Principu, kurš uzsver, ka atbilstoši ANO Hartai un starptautiskajiem likumdošanas principiem, dalībvalstīm ir suverēnas tiesības savu resursu ekspluatāciju atbilstoši to vides un attīstības politikām, kā arī pilna atbildība par to, ka šo tiesību realizācija nenodara zaudējumus citām valstīm, kā arī neiziet no nacionālās likumdošanas kontroles robežām,

 

Atzīstot, ka tieši nacionālās valdības spēlē galveno lomu cīņā ar pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanā, kādēļ panākumi ir atkarīgi no ietekmētiem apgabaliem izstrādāto kopējo rīcības programmu ieviešanas vietējā līmenī,

 

Atzīstot arī, ka cīņā pret pārtuksnešošanos un sausumu samazināšanā, liela nozīme ir starptautiskajai sadarbībai un partnerībai,

 

Atzīstot, ka daudzām attīstības valstīm, jo īpaši Āfrikā, nepieciešami papildus līdzekļi, inter alia ievērojams finansiāls atbalsts, ietverot jaunus kā arī papildinātus esošos fondus, kā arī pieeja pie tehnoloģijām, bez kurām tās nevarēs pilnībā ieviest šo Konvenciju,

 

Izsakot bažas par pārtuksnešošanās un sausuma tālāku attīstību Centrālajā Āzijā un Transkaukāzā,

 

Akcentējot lielo sieviešu lomu jaunattīstības valstu saimniecībā pārtuksnešošanās un sausumu ietekmētajos reģionos, jo īpaši lauku rajonos, un nepieciešamību nodrošināt programmās pārtuksnešošanās un sausumu novēršanai gan vīriešu, gan sieviešu līdzdalību,

 

Uzsverot nevalstisko organizāciju un dažādu interešu grupu līdzdalības lielo nozīmi programmās cīņai ar pārtuksnešošanos un sausuma efektiem,

 

Paturot prātā, ka sakarības starp pārtuksnešošanos un citām globālajām vides problēmām skar ne tikai nacionālās sabiedrības, bet visu starptautisko sabiedrību pilnībā,

 

Paturot arī prātā, ka jebkurš ieguldījums cīņā pret pārtuksnešošanos palīdz sasniegt arī mērķus, kuri nosprausti ANO Vispārējā Klimata pārmaiņu novēršanas Konvencijā, Konvencijā par Bioloģisko daudzveidību un citās ar vidi saistītās Konvencijās,

 

Ticot, ka pārtuksnešošanās novēršanas sausuma efektu samazināšanas stratēģijas tiks īstenotas visefektīvāk, ja tās balstīsies uz atbilstošu zinātnisko pieredzi, kvalitatīviem sistemātiskiem novērojumiem un to rezultātu regulāru izvērtēšanu,

 

Atzīstot, ka steidzīgi jāuzlabo starptautiskās sadarbības efektivitāte un koordinācija, lai varētu realizēt dažādus nacionālas nozīmes plānus un noteikt tajos prioritātes,

 

Apņemoties, veikt atbilstošu darbību, lai cīnītos ar pārtuksnešošanos un samazinātu sausuma izraisītos efektus gan šodienas sabiedrības, gan arī nākamo paaudžu vārdā,

 

Vienojās par sekojošo:

I sadaļa

IEVADS

1. pants

Lietotie termini

Šis Konvencijas izpratnē tālāk tekstā:

(a) “pārtuksnešošanās” nozīmē zemes degradāciju arīdos, semi-arīdos un sausos daļēji-humīdos apgabalos dažādu faktoru, tai skaitā klimata un cilvēka darbības rezultātu, ietekmē;

(b) “cīņa pret pārtuksnešošanos” ietver aktivitātes, kuras ir daļa no integrētās zemes lietošanas prakses arīdajos, semi-arīdajos un sausajos daļēji-humīdajos apgabalos, un kuras vērstas uz:

(i) zemes degradācijas novēršanu un/vai tās samazināšanu;

(ii) daļēji degradēto zemju rehabilitāciju; un

(iii) pārtuksnešoto zemju meliorāciju;

(c) “sausums” nozīmē dabīgu dabas parādību, kas izpaužas, ja nokrišņu daudzums ievērojami atpaliek no normālajiem novērotajiem daudzumiem, radot nopietnas hidroloģiskās bilances izmaiņas un izsaucot negatīvus efektus attiecībā uz zemes kā resursa produktivitāti;

(d) “sausuma efektu samazināšana” nozīmē pasākumus, kas palīdz paredzēt sausuma iestāšanos, kā arī samazināt tā radīto efektu ietekmi uz sabiedrību un dabīgajām sistēmām, ja tiem ir tiešs sakars ar cīņu pret pārtuksnešošanos;

(e) “zeme” nozīmē zemes bio-produktīvo sistēmu, kas sastāv no augsnes, veģetācijas, citām biotām, kā arī ekoloģiskajiem un hidroloģiskajiem procesiem, kuri norisinās šīs sistēmas ietvaros;

(f) “zemes degradācija” arīdos, semi-arīdos un sausos humīdos apgabalos nozīmē tās ekonomiskās vai bioloģiskās produktivitātes samazināšanos vai izzušanu, vai arī izmaiņas attiecībās starp dabīgi mitrām un apūdeņotām aramzemēm vai to platībām, starp ganībām un mežiem, kā arī citām zemes ierīcības izmaiņu kombinācijām, ieskaitot to arī antropogēnās darbības un sugu attiecību izmaiņas, kā:

(i) augsnes erozija vēja un/vai ūdens darbības rezultātā;

(ii) augsnes fizisko, ķīmisko, bioloģisko un ekonomisko kategoriju samazināšana, un

(iii) dabīgās veģetācijas zaudēšana uz ilgāku laiku;

(g) “arīdie, semi-arīdie un sausie daļēji-humīdie apgabali” nozīmē apgabalus, izņemot polāros un daļēji-polāros reģionus, kuros gada nokrišņu daudzums attiecībā pret iespējamo iztvaikošanu atrodas robežās no 0,05 līdz 0,65;

(h) “ietekmētie apgabali” nozīmē arīdos, semi-arīdos un/vai sausos daļēji-humīdos apgabalus, kurus ietekmē vai skar pārtuksnešošanās;

(i) “ietekmētās valstis” nozīmē valstis, kuru teritorijās daļēji vai pilnīgi atrodas ietekmētās teritorijas;

(j) “reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācija” nozīmē attiecīgā reģiona suverēnu valstu izveidotu organizāciju, kuras kompetencē ir šīs Konvencijas pārraudzībā esošie jautājumi un kurai ir nodotas attiecīgās pilnvaras atbilstoši starptautiskajām procedūrām, parakstīt, ratificēt, pieņemt, atzīt vai pievienoties šai Konvencijai;

(k) “attīstītās dalībvalstis” nozīmē attīstītās valstis kā Konvencijas Līgumslēdzējas Puses un šo valstu izveidotas reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas.

2. pants

Mērķi

1. Šīs Konvencijas mērķis ir cīnīties pret pārtuksnešošanos un samazināt sausuma efektus valstīs, kuras sastopas ar nopietnām sausuma un/vai pārtuksnešošanās izraisītajām problēmām, jo īpaši Āfrikā, ar efektīvām akcijām visos līmeņos, ar starptautiskās sabiedrības atbalstu un pielietojot partnerības programmas, atbilstoši Agenda 21 pieņemtajām pamatnostādnēm attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību ietekmētajās zonās.

2. Šī mērķa sasniegšana prasa ilglaicīgu integrālu stratēģiju ieviešanu ietekmētajās teritorijās, vienlaicīgi veicot augsnes aizsardzības pasākumus, veicinot augšņu produktivitātes pieaugumu, ieviešot ilgtspējīgu zemes un ūdens resursu apsaimniekošanu, kā arī uzlabojot sadzīves apstākļus, jo īpaši pašvaldību līmenī.

3. pants

Principi

Lai sasniegtu šīs Konvencijas mērķi un ieviestu tās paņēmienus, Līgumslēdzējas Puses vadās, inter alia, no sekojošā:

(a) Puses nodrošina, ka lēmumi par programmu izstrādi cīņā pret pārtuksnešošanos un/vai sausuma radīto efektu samazināšanu un to ieviešanu, tiek pieņemti ar sabiedrības un vietējo pašvaldību līdzdalību, kā arī tiek veidota laba saikne starp vietējā līmeņa un nacionālā līmeņa akcijām;

(b) Puses veido savstarpējo sadarbību solidaritātes un partnerības ceļā, uzlabojot savstarpējo sadarbību un koordināciju apakšreģionu, reģionu un starptautiskajā līmenī, labāk izmantojot finansiālos, cilvēku, organizacionālos un tehniskos resursus, kur tie vajadzīgi;

(c) Puses izveido sadarbību visos līmeņos starp valdību, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un zemes īpašniekiem, kas balstīta uz labu partnerību un kooperācijas, lai izveidotu labāku un vienotu sapratni jautājumos par dabu un zemes un ūdens resursu vērtību ietekmētajās teritorijās, lai varētu sekmīgāk darboties to ilgtspējīgas izmantošanas virzienā, un

(d) Puses ņem vērā pilnībā speciālos apstākļus un problēmas ietekmētajās jaunattīstības valstīs, jo īpaši attiecībā uz visvājāk attīstītajām valstīm.

 

II sadaļa

VISPĀRĪGIE NOSACĪJUMI

4. pants

Vispārīgās prasības

1. Puses var ieviest šīs Konvencijas noteiktās prasības individuāli vai kopējā sadarbībā, vai caur esošiem vai jauniem divpusējiem vai daudzpusējiem sagatavošanās darbiem vai to kombinācijām, tomēr uzsverama koordinācijas ilgtermiņa stratēģijas nepieciešamība visos sadarbības līmeņos.

2. Lai sasniegtu šīs Konvencijas mērķi, Puses:

(a) izmanto integrētu pieeju attiecībā uz pārtuksnešošanās un sausuma procesa fiziskajiem, bioloģiskajiem un sociāli-ekonomiskajiem aspektiem;

(b) starptautiskajās un reģionālajās institūcijās pienācīgi novērtē situāciju, kādā atrodas jaunattīstības valstis attiecībā uz starptautisko tirdzniecību, tirgus attiecībām un parādiem, lai izveidotu ekonomiskos instrumentus ilgtspējīgas attīstības veicināšanai;

(c) integrē nabadzības novēršanas stratēģiju pasākumos cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma efektiem;

(d) veicina sadarbību starp ietekmētajā Pusēm vides aizsardzības un zemes un ūdens resursu aizsardzības jomās, tā kā tie ir saistoši attiecībā uz pārtuksnešošanos un sausumu;

(e) stiprina subreģionālo, reģionālo un starptautisko sadarbību;

(f) sadarbojas ar atbilstošajām starpvaldību organizācijām;

(g) izveido dažādus institucionālos mehānismus, ja tādi nepieciešami, paturot prātā nepieciešamību novērst funkciju dubultošanos; un

(h) veicina jau esošo divpusējos un daudzpusējos finansiālos mehānismus un sagatavošanās darbus, kas mobilizētu un novadītu ievērojamus finansiālos resursus ietekmētajām jaunattīstības valstīm (Pusēm), lai cīnītos pret pārtuksnešošanos un samazinātu sausuma efektus.

3. Ietekmētās jaunattīstības valstis (Puses) tiek novērtētas kā palīdzības saņemšanas objekts šīs Konvencijas ieviešanai.

5. pants

Prasības ietekmētajām valstīm, Konvencijas Pusēm

Papildus prasībām, kuras ietvertas Konvencijas 5.pantā, ietekmētās Puses:

(a) cīņu pret pārtuksnešošanos un sausuma efektiem definē kā prioritāti un atvēl šiem pasākumiem nepieciešamos resursus atbilstoši to apstākļiem un reālajām iespējām;

(b) izveido stratēģijas un nosaka prioritātes saistībā ar ilgtspējīgas attīstības principiem un plāniem un/vai politikām, lai cīnītos pret pārtuksnešošanos un samazinātu sausuma efektus;

(c) pievēršas pārtuksnešošanās gadījumiem un pievērš speciālu uzmanību sociāli-ekonomisko faktoru ietekmei pārtuksnešošanās procesā;

(d) veido sabiedrības apziņu un veicina vietējās sabiedrības iesaistīšanos, jo īpaši jaunatnes un sieviešu, cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma efektiem, kā arī izmanto nevalstisko organizāciju atbalstu; un

(e) nodrošina tam nepieciešamos apstākļus, stiprinot, ja tas nepieciešams, atbilstošo esošo likumdošanu, bet kur tāda nav pietiekama, sagatavojot jaunus likumdošanas aktus un izstrādājot ilgtermiņa politikas un rīcības programmas.

6. pants

Prasības attīstītajām valstīm, Konvencijas Pusēm

Papildus vispārīgajām prasībām, kuras izriet no Konvencijas 4. panta, attīstītās valstis, Konvencijas Puses:

(a) pēc vienošanās aktīvi atbalsta, individuāli vai kopā, ietekmēto jaunattīstības valstu Konvencijas Pušu centienus, jo sevišķi Āfrikas valstu, un sevišķi mazāk attīstītu valstu, cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma izraisītajiem efektiem;

(b) nodrošina pietiekamus finansiālos resursus un citas atbalsta formas, lai palīdzētu ietekmētajām jaunattīstības valstīm, jo sevišķi Āfrikā, izstrādāt un ieviest viņu pašu ilgtermiņa plānus un stratēģijas cīņā ar pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma izraisītos efektus;

(c) veicina jaunu un papildus finansējumu avotu izveidi atbilstoši 20. panta 2. daļas (b) punktam;

(d) iedrošina privātā sektora un citu nevaldību avotu piedalīšanos finansējumā; un

(e) ierosina un veicinātu ietekmēto jaunattīstības valstu iepazīstināšanu ar nepieciešamajām zināšanām, tehnoloģijām un know-how.

7. pants

Prioritātes Āfrikai

Lai ieviestu šo Konvenciju, Puses dod priekšroku ietekmētajām Āfrikas valstīm, pamatojoties uz īpašo situāciju šajā reģionā, vienlaicīgi neatstumjot arī jaunattīstības valstis citos reģionos.

8. pants

Attiecības ar citām Konvencijām

1. 1. Puses saskaņo darbības, kuras tiek veiktas šīs Konvencijas ietvaros, un ja tās ir Puses citām Konvencijām vai starptautiskajiem līgumiem, jo sevišķi ANO Vispārīgajai klimata izmaiņu Konvencijai vai Konvencijai Par bioloģisko daudzveidību, ar šo Konvenciju pasākumiem, lai gūtu maksimālu pozitīvu efektu no katras Konvencijas un novērstu pasākumu pārklāšanos un dubultošanos.

Puses nodrošina kopēju programmu vadīšanu, jo sevišķi tādās jomās kā izpēte, apmācības, sistemātiski novērojumi un informācijas savākšana un apmaiņa, tādā veidā un līmenī, lai tās dotu ieguldījumu attiecīgo līgumu mērķu sasniegšanā.

2. Šīs Konvencijas nosacījumi nedrīkst ietekmēt nevienas Puses tiesības un pienākumus, kuri izriet no divpusējiem, reģionāliem vai starptautiskajiem līgumiem, kurus Puses parakstījušas pirms šī Konvencija stājas spēkā.

 

III sadaļa

RĪCĪBAS PROGRAMMAS, ZINĀTNISKĀ UN TEHNISKĀ SADARBĪBA UN ATBALSTOŠIE PASĀKUMI

1. apakšnodaļa: Rīcības programmas

9. pants

Pamata nosacījumi

1. Lai izpildītu Konvencijas 5. panta nosacījumus, ietekmētās jaunattīstības valstis/Puses un jebkura cita ietekmētā valsts/ Puse, vadoties no atbilstošā reģionālās ieviešanas pielikuma vai, citādā veidā, kā to nosacījis Konvencijas Pastāvīgais Sekretariāts, izsakot rakstiski ierosinājumu sagatavot nacionālo rīcības programmu, sagatavo, publiski apspriež un realizē nacionālo rīcības programmu, vai iespēju robežās, vai, eksistējot citiem plāniem vai programmā, subreģionālajām un reģionālajām rīcības programmām, kuru centrālais elements ir cīņa pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu novēršana, piedalās tajās. Šādas programmas ir jāatjauno un jāprecizē, balstoties uz reālajiem laika novērojumiem, kā arī pētījumu rezultātiem. Nacionālajām rīcības programmām jābūt cieši saistītām ar citiem nacionālajiem politikas pasākumiem ilgtspējīgas attīstības veidošanai.

2. Atbilstoši 6. pantā noteiktajiem nosacījumiem attiecībā uz attīstīto valstu atbalstu un tā dažādajām formām, priekšroka jādod, kā tas noteikts, nacionālo, subreģionālo un reģionālo rīcības programmu ieviešanai ietekmētajās jaunattīstības valstīs/Pusēs, it īpaši Āfrikā, gan tiešā ceļā, gan caur attiecīgām starptautiskajām organizācijām, vai abējādi.

3. Puses izmanto ANO vai citu attiecīgu starptautisku organizāciju, akadēmisko institūtu, zinātnisko organizāciju un nevalstisko organizāciju izveidotos pārvaldes orgānus, fondus un programmas, lai sadarbojoties, atbilstoši to mandātiem un iespējām, atbalstītu rīcības programmu izstrādāšanu, ieviešanu un to pārraudzību.

10. pants

Nacionālās rīcības programmas

1. Nacionālo rīcības programmu mērķis ir identificēt faktorus, kuri ir noteicošie pārtuksnešošanās procesā un atrast paņēmienus un to pielietojumu cīņā pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma radītos negatīvos efektus.

2. Nacionālās rīcības programmas uzsver un nosaka valdību lomu, vietējo pašvaldību un zemes īpašnieku atbildību, kā arī pieejamos un nepieciešamos resursus. Tie, inter alia:

(a) pievienojas ilgtermiņa stratēģijai cīņā ar pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus, uzsver to ieviešanu un integrāciju nacionālajās ilgtspējīgas attīstības politikās;

(b) atļauj dažādas modifikācijas atbilstoši mainīgajiem apstākļiem, kā arī pieļauj ievērojamu brīvību vietējā līmenī, lai varētu ietvert dažādus sociāli-ekonomiskos, bioloģiskos un ģeo-fizikālos apstākļus;

(c) pievērš īpašu uzmanību dažādu preventīvo pasākumu ieviešanai attiecībā uz zemēm, kuras vēl nav degradētas, vai kuras ir tikai viegli degradētas;

(d) atbalsta nacionālās klimatoloģiskās, meteoroloģiskās un hidroloģiskās kapacitātes un to līdzekļus sausuma agrās brīdināšanas veikšanai;

(e) attīsta politikas un stiprina institucionālo struktūru, lai varētu uzlabot sadarbību un koordināciju labas partnerības garā starp visu līmeņu valdībām, vietējo sabiedrību un sabiedrības interešu grupām, un veicina vietējās sabiedrības pieeju informāciju un nepieciešamajām tehnoloģijām;

(f) nodrošina sabiedrības un nevalstisko organizāciju efektīvu līdzdarbošanos vietējā, nacionālajā un reģionālajā līmenī, arī atbilstošu sieviešu un vīriešu, dabas resursu lietotāju, lauksaimnieku un lopkopju, un to pārstāvju, pārstāvniecību politikas veidošanā, lēmumu pieņemšanā, rīcību īstenošanā un paveiktā izvērtēšanā attiecībā uz nacionālajām programmām; un

(g) pieprasa regulāru izvērtēšanu un progresa ziņojumu sagatavošanu par to ieviešanu.

3. Nacionālās rīcības programmas var ietvert, inter alia, visus vai dažus no sekojošajiem pasākumiem, lai sagatavotos sausuma radīto efektu samazināšanai vai tos novērstu:

(a) izveidotu un/vai stiprinātu, ja nepieciešams, agrās brīdināšanas sistēmas, ietverot vietējās un nacionālās struktūras, kā arī apvienotās sistēmas subreģionālā un reģionālā līmenī, un mehānismus, lai atbalstītu vides apstākļu dēļ pārvietotās personas;

(b) stiprinātu sausuma gatavības un vadības sistēmas, sagatavojot sausuma periodu rīcības plānus vietējā, nacionālā, subreģionālā un reģionālā līmenī, kuri ietver gan sezonālās, gan ilggadīgās klimata varbūtības;

(c) izveido un/vai stiprina kā nepieciešams, pārtikas drošības sistēmas, ieskaitot uzglabāšanas un tirgus regulēšanas mehānismus, it īpaši lauku apdzīvotajās vietās;

(d) izveido alternatīvos saimniekošanas projektus, kas nodrošina citus ienākumus sausuma skartajās teritorijās; un

(e) izveido ilgtspējīgas irigācijas sistēmas gan graudaugiem, gan lopkopībai.

4. Ņemot vērā katras ietekmētās valsts/Puses apstākļus un specifiskās prasības, nacionālā rīcības programmas ietver, ja nepieciešams, inter alia, pasākumus dažās sekojošajās prioritātēs, ja tie saistīti ar cīņu pret pārtuksnešošanos un samazina sausuma radītos efektus ietekmētajās zonās vai to iedzīvotājiem: veicina alternatīvu saimniecības veidu attīstību un uzlabo nacionālo ekonomisko vidi ar mērķi stiprināt programmas, attiecībā uz nabadzības novēršanu, barības drošības nodrošināšanu, demogrāfisko dinamiku, dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu; ilgtspējīgas lauksaimniecības prakses ieviešanu; enerģijas resursu efektīvāku izmantošanu un jaunu enerģijas avotu izmantošanu; institucionālo un juridisko sakārtotību; regulāru novērojumu un novērtējumu veicošo struktūru stiprināšanu, ietverot hidroloģiskos un meteoroloģiskos dienestus, un vispārēju sabiedrības izglītošanu, attīstīšanu un iesaistīšanu.

11. pants

Subreģionālās un reģionālās rīcības programmas

Ietekmētās valstis Puses konsultējas, lai sagatavotu, kā nepieciešams saskaņā ar attiecīgo reģionālās ieviešanas pielikumu, subreģionālu un/vai reģionālu rīcības programmu, lai harmonizētu, papildinātu un palielinātu nacionālo programmu efektivitāti. Šis jautājums atrunāts 10. pantā un attiecas mutatis mutandis uz subreģionālajām un reģionālajām programmām. Šāda sadarbība var ietvert saskaņotas kopējas programmas pārrobežu dabas resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai, zinātnisko un tehnisko sadarbību, kā arī atbilstošo institūciju stiprināšanu.

12. pants

Starptautiskā sadarbība

Ietekmētās valstis Puses, sadarbībā ar citām valstīm pusēm un starptautisko sabiedrību sadarbojas, lai nodrošinātu Konvencijas ieviešanai nepieciešamo vidi un apstākļus. Šādai sadarbībai jāaptver arī zinātnisko pētījumu un tehnoloģijas ieviešanas jomas, kā arī informācijas savākšana un apmaiņa, un finansiālie resursi.

13. pants

Atbalsts rīcības programmu izstrādāšanai un ieviešanai

1. Pasākumi lai atbalstītu rīcības programmas, kā tas noteikts 9. pantā ietver, inter alia:

(a) finansiālu sadarbību lai nodrošinātu ilglaicīgu finansējumu rīcības programmu izstrādāšanai;

(b) dažādu sadarbības mehānismu izveidi, lai labāk atbalstītu programmu atbalstu un ieviešanu vietējā līmenī, ietverot nevalstiskās organizācijas un lai iegūtu atsaucību un atbalstu dažādu pilot programmu veikšanai;

(c) palielinātu projektu pielāgošanu, arī attiecībā uz to finansējumu un ieviešanu eksperimenta ceļā, lai varētu tajos iesaistīt vietējo sabiedrību; un

(d) ja nepieciešams, administratīvās un finansu procedūras, kas atļauj efektīvi iesaistīt dažādas atbalsta programmas.

2. Sniedzot atbalstu ietekmētajai jaunattīstības valstu Pusēm, priekšroka jādod Āfrikas valstu Pusēm, kā arī vismazāk attīstīto valstu pusēm.

14. pants

Koordinācija rīcības programmu izstrādē un ieviešanā

1. Puses strādā cieši kopā, gan tieši, gan caur attiecīgām starptautiskajām organizācijām, lai izstrādātu un īstenotu rīcības programmas.

2. Puses izveido operatīvus mehānismus, jo īpaši nacionālajā un lauka līmenī, lai nodrošinātu visaugstāko iespējamo koordināciju starp attīstīto valstu Pusēm, jaunattīstības valstu Pusēm un atbilstošajām starpvaldību un nevalstiskajām organizācijām, lai izvairītos no dubultošanās un harmonizētu iejaukšanos un pieeju, un maksimāli izmantotu palīdzības pozitīvo efektu. Ietekmētajās jaunattīstības valstīs Pusēs, priekšroka jādod ar starptautisko sadarbību saistīto akciju koordinācijai, lai palielinātu resursu izmantošanas efektivitāti, nodrošinātu atbilstošu lūdz dalību, un atbalstītu nacionālo rīcības programmu un šīs Konvencijas prioritāšu ieviešanu.

15. pants

Reģionālās ieviešanas pielikumi

Rīcības programmās iestrādājamie elementi ir jāizvēlas un jāpiemēro atbilstoši sociāli-ekonomiskajiem, ģeogrāfiskajiem un klimatiskajiem faktoriem, kuri noderīgi konkrētajās ietekmētajās valstīs Pusēs vai reģionos, kā arī pēc to attīstības līmeņiem. Vadlīnijas rīcību programmu sagatavošanai un to galvenie fokusējošie mērķi ir izstrādāti un ietverti reģionālās ieviešanas pielikumos.

 

2. apakšnodaļa: Zinātniskā un tehniskā sadarbība

16. pants

Informācijas savākšana, analīze un apmaiņa

Puses nolemj, saskaņā ar to reālajām iespējām, integrēt un koordinēt datu ievākšanu, analīzi un apmaiņu attiecībā uz visiem īslaicīgajiem un ilglaicīgajiem datiem un informāciju, lai nodrošinātu sistemātiskus novērojumus par zemes degradāciju ietekmētajās zonās un lai labāk saprastu pārtuksnešošanās un sausuma izraisīto efektu procesus. Tas varētu palīdzēt pilnveidot, inter alia, agrās brīdināšanas un iepriekšējās plānošanas procesus attiecībā uz tādu periodu paredzēšanu, kuros varētu tikt sagaidītas klimata atšķirības no vidējā, sniedzot praktiskus padomus lietotājiem visos līmeņos, jo sevišķi informējot par tiem vietējos iedzīvotājus. Lai to sasniegtu, tiem:

(a) jāatbalsta un jāstiprina globālo tīklu un institūciju funkcionēšana un datu ievākšanas, analīzes un apmaiņas mehānismi, kā arī sistemātiskie novērojumi visos līmeņos, kuriem jāveic, inter alia:

(i) jāīsteno mērķis lietot savietojamus standartus un sistēmas;

(ii) jānodrošina nepieciešamie dati un staciju tīkls, ietverot tālus mazapdzīvotus rajonus;

(iii) jālieto moderna tehnoloģija datu savākšanai, pārraidīšanai un izvērtēšanai, kā arī zemes degradācijas novērtēšanai; un

(iv) ciešāk jāsasaista nacionālie, subreģionālie un reģionālie datu un informācijas apstrādes centri ciešāk ar globālajiem informācijas avotiem;

(b) jānodrošina, ka informācijas savākšana, analīze un apmaiņa vērsta uz vietējo iedzīvotāju un to lēmumu pieņēmēju nodrošināšanu ar informāciju, kuri risina šīs specifiskās problēmas, un ka vietējie iedzīvotāji ir iesaistīti šajos pasākumos;

(c) jāatbalsta un tālāk jāattīsta divpusējās un daudzpusējās programmas un projekti, kuru uzdevums ir definēt, vadīt, izvērtēt un finansēt datu savākšanu, analīzi un apmaiņu, ietverot, inter alia, integrālu fizisko, bioloģisko un sociālo un ekonomisko indikatoru pielietošanu;

(d) jāizmanto pilnībā kompetentu starpvaldību un nevalstisko organizāciju un to ekspertu pieredze, it īpaši, lai izplatītu nepieciešamo informāciju un pieredzi starp dažādām mērķa grupām dažādos reģionos;

(e) jāievērtē pilnībā datu savākšanas, analīzes un apmaiņas nozīme attiecībā uz sociāli-ekonomiskajiem datiem, kā arī to integrācija ar fiziskajiem un bioloģiskajiem datiem;

(f) jāpanāk pilna informācijas apmaiņa un tās atklāta un pilna publiskošana no visiem pieejamajiem avotiem attiecībā uz cīņu pret pārtuksnešošanos un par sausuma efektu samazināšanu; un

(g) atbilstoši attiecīgajai nacionālajai likumdošanai un/vai politikai, jāizplata informācija par vietējas nozīmes un tradicionālajām zināšanām, lai nodrošinātu to saglabāšanos un apriti, kā arī iegūtu no tām maksimālo atdevi, attiecībā uz vietējiem iedzīvotājiem.

17. pants

Izpēte un attīstība

1. Puses, atbilstoši savām iespējām pieņem mērus, lai attīstītu tehnisko un zinātnisko sadarbību cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma izraisīto efektu samazināšanā gan starp nacionālajām, subreģionālajām, reģionālajām, gan starptautiskajām institūcijām. Lai to sasniegtu, tās atbalsta zinātniskās aktivitātes, kas:

(a) palielina zināšanas par procesiem, kas izsauc pārtuksnešošanos vai sausumu, kā arī to ietekmi, un saistību starp tiem, par atsevišķiem raksturīgiem gadījumiem, gan dabiskiem un antropogēniem, attiecībā uz cīņu pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus, un sasniegtu palielinātu produktivitāti vai arī uzlabotu ilgtspējīgu dabas resursu lietošanu un apsaimniekošanu;

(b) atbilst labi definētiem mērķiem, nodrošina vietējo iedzīvotāju specifiskās vajadzības un ved uz paņēmienu identificēšanu un pasākumu ieviešanu, kuri ved uz iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos ietekmētajās zonās;

(c) aizsargā, integrē, nodrošina un izvērtē tradicionālās un vietējās zināšanas, know-how un praksi, nodrošina to aizsardzību attiecīgajā nacionālajā likumdošanā un/vai politikā, lai šo zināšanu īpašnieki no tām vai no tehnoloģijas attīstības saistībā ar šīm zināšanām iegūtu tiešu komerciālu labumu;

(d) attīsta un stiprina nacionālās, subreģionālās un reģionālās zinātniskās potences ietekmētajās jaunattīstības valstīs Pusēs, it īpaši Āfrikā, ietverot vietējo zināšanu un iemaņu attīstību un stiprināšanu līdz nepieciešamajam līmenim, it īpaši valstīs ar neattīstītu pētniecisko bāzi, pievēršot īpašu nozīmi starp disciplinārajiem un sociāli-ekonomiskajiem pētījumiem;

(e) ņem vērā, kur tas nozīmīgi, attiecības starp nabadzību, migrāciju, ko izsauc vides faktori, un pārtuksnešošanos;

(f) atbalsta un vada kopīgas pētnieciskās programmas starp nacionālajām, subreģionālajām un starptautiskajām pētnieciskajām institūcijām, gan publiskajā, gan privātajā sektorā, lai attīstītu un uzlabotu tehnoloģijas ilgtspējīgas attīstības virzienā, padarītu tās pieejamas un sasniedzamas vietējai sabiedrībai; un

(g) palielinātu ūdens resursu pieejamību ietekmētajās zonās, inter alia, no mākslīgajiem lietus līdzekļiem.

2. Pētījumu prioritātes atsevišķiem reģioniem un subreģioniem, kas atspoguļo dažādus vietējos apstākļus, un kas ietver rīcības programmas. Pušu konference periodiski izvērtē pētījumu prioritātes pēc Zinātnes un Tehnoloģijas Komitejas ieteikuma.

18. pants

Tehnoloģiju tālāka nodošana, iepazīstināšana, adaptācija un attīstība

1. Puses veic darbības, kā tas nolemts un atbilstoši to nacionālajai likumdošanai un/vai politikai, lai veicinātu, finansētu un/vai atbalstītu šādu transfertu finansēšanu, iepazīstināšanu, adaptāciju un attīstību attiecībā uz videi draudzīgām, ekonomiski pielietojamām un sociāli pieņemamām tehnoloģijām, kas noderīgas cīņā pret pārtuksnešošanos un/vai lai samazinātu sausuma efektus, vienlaicīgi veicinot arī ilgtspējīgas attīstības sasniegšanu ietekmētajās zonās. Tāda sadarbība var tikt realizēta divpusēji vai daudzpusēji, kā tas nepieciešams, lai nodrošinātu pilnīgu starpvaldību un nevalstisko organizāciju ekspertīzi un praksi. Puses nodrošina, ka:

(a) pilnīgi tiek izmantotas nozīmīgas eksistējošas nacionālās, subreģionālās, reģionālās un starptautiskās informācijas sistēmas un ‘’clearing-houses’’ priekš informācijas izvērtēšanas par pieejamajām tehnoloģijām, to avotiem, to vides riskiem un plaša mēroga informācija par to pielietošanu;

(b) tiek veicināta pieeja, jo īpaši attiecībā pret ietekmētajām jaunattīstības valstu Pusēm, uz izdevīgiem noteikumiem, iekļaujot koncesijas un dažādas norunas, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt intelektuālā īpašuma tiesības, kā arī to, ka tehnoloģijām jābūt praktiski pielietojamām vietējo iedzīvotāju specifisko vajadzību apmierināšanai, pievēršot speciālu uzmanību šādu tehnoloģiju ietekmei uz sociālo sfēru, kultūru, ekonomiku un vidi;

(c) veicināt sadarbību starp ietekmētajām valstīm tehnoloģiju ziņā, izmantojot finansiālo palīdzību vai citus pielietojamus paņēmienus;

(d) paplašināt sadarbību tehnoloģijas jomā starp ietekmētajām jaunattīstības valstīm Pusēm, ietverot, kur svarīgi, kopējus uzņēmumus, speciāli tajos sektoros, kuri piedāvā alternatīvus saimniecības veidus; un

(e) pieņem atbilstošus mērus lai radītu vietējā tirgus apstākļus un iniciatīvas, finansu vai citādus, kas vada uz piemērotu tehnoloģiju attīstību, transfertu, izpazīstināšanu un adaptāciju, zināšanām, know-how un praksi, ietverot pasākumus lai nodrošinātu adekvātu un efektīvu intelektuālā īpašuma aizsardzību.

2. Puses, saistībā ar to iespējām, un to nacionālās likumdošanas tiesību normām un/vai politiku, aizsargā, veicina un lieto īpašas vietējās tradīcijas un vietējās tehnoloģijas, zināšanas, know-how un prakses un, tādā veidā, tās dara sekojošo:

(a) sagatavo šādu tehnoloģiju inventarizācijas, zināšanas, know-how un pielietošanas prakses par to iespējamo lietošanu plašā vietējā sabiedrībā, un veic šādas informācijas izplatīšanu, kur nepieciešams, sadarbībā ar nozīmīgām starpvaldību un nevalstiskajām organizācijām;

(b) nodrošina šādām tehnoloģijām, zināšanām, know-how un pielietošanas praksei adekvātu aizsardzību un ka vietējie iedzīvotāji iegūst no tā tiešu labumu, uz līdzīgām iespējām un kā vienojušies, no visām iespējamām komerciālām pielietojuma reizēm vai no visām tālākām attīstībām, kuras bāzējas uz šīm tehnoloģijām vēlāk;

(c) nodrošina un aktīvi atbalsta šādu tehnoloģiju tālāku attīstību un to izplatību, zināšanas, know-how un pielietošanas praksi, kā arī jaunu tehnoloģiju attīstību uz minēto bāzes; un

(d) veicina, ja nepieciešams, šādu tehnoloģiju adaptāciju, zināšanas , know-how un pielietošanas praksi plašai lietošanai un integrē tās ar modernajām tehnoloģijām, kā tas iespējams.

 

3. apakšnodaļa: Atbalsta pasākumi

19. pants

Rīcības spējas palielināšana, izglītība un sabiedrības iesaistīšana

1. Puses atzīst rīcības spējas palielināšanas izšķirošo nozīmi — ar šo jēdzienu saprotot atbilstošu vietējo un nacionālo institūciju izveidošanu, apmācību un attīstību– pasākumiem par cīņu pret pārtuksnešošanos un, lai samazinātu sausuma nelabvēlīgos efektus. Tie atbalsta, cik nepieciešams, kapacitātes celšanu:

(a) ar vietējo cilvēku, sevišķi sieviešu un jaunatnes līdzdalību visos līmeņos, jo īpaši vietējā līmenī, un sadarbojoties ar vietējām un nevalstiskajām organizācijām;

(b) stiprinot apmācību un pētījumu kapacitāti nacionālajā līmenī pārtuksnešošanās un sausuma jomās;

(c) izveidojot un/vai stiprinot un paplašinot pakalpojumus, kuru rezultātā atbilstošas tehnoloģiskās metodes un tehnikas efektīvāk caur lauka apmācībām un lauku organizāciju biedriem tiek izplatītas plašai sabiedrībai un noder dabas resursu aizsardzībai un to ilgtspējīgai apsaimniekošanai;

(d) atbalstot vietējo iedzīvotāju zināšanu un know-how izplatīšanu un lietošanu un veicinot to izplatīšanu, kur tas iespējams;

(e) adaptējot, kur nepieciešams, atbilstošas videi draudzīgas tehnoloģijas un tradicionālās lauksaimniecības un nomadu metodes ar moderniem sociāli-ekonomiskajiem apstākļiem;

(f) nodrošinot atbilstošas apmācības un tehnoloģiju alternatīvo enerģijas resursu izmantošanā, it īpaši atjaunojamo resursu izmantošanā, kas vērsti, lai samazinātu atkarību koksnes izmantošanā kurināmajam;

(g) caur sadarbību, kā savstarpēji nolemts, stiprinot ietekmētās jaunattīstības valsts–Puses kapacitāti, lai varētu izstrādāt un īstenot programmas datu savākšanas, analīzes un informācijas apmaiņas jomā atbilstoši 16. pantam;

(h) ar novatoriskiem paņēmieniem attīstot alternatīvus saimniecības veidus, kā arī apgūstot jaunas iemaņas;

(i) apmācot lēmumu pieņēmējus, menedžerus un personālu, kas atbildīgs par datu savākšanu un analīzi, kā arī to izplatīšanu un izmantošanu, agri sniegt brīdinošu informāciju par sagaidāmajiem sausuma apstākļiem un gaidāmo ražu;

(j) ar efektīvāku nacionālo institūciju darbību un tās likumdošanas bāzi, kur nepieciešams, veidojot jaunas institūcijas, vienlaicīgi ar stratēģiskās plānošanas un menedžmenta jautājumu risināšanu; un

(k) izmantojot speciālistu apmaiņas programmas, lai palielinātu ietekmēto valstu pušu kapacitātes ar ilgtermiņa interaktīvu mācību un studiju procesu.

2. Ietekmētās jaunattīstības valstu Puses izstrādā, sadarbībā ar citām Pusēm un kompetentām starp valdību un nevalstiskajām organizācijām, kur nepieciešams, starpdisciplināru pārskatu par pieejamo kapacitāti un iestādēm vietējā un nacionālā līmenī, un par to stiprināšanas iespējām.

3. Puses sadarbojas viena ar otru un caur kompetentām starpvaldību organizācijām, kā arī ar nevalstiskajām organizācijām, izveidojot un atbalstot programmas sabiedrības iesaistīšanā un apmācībā, gan ietekmētajās, gan, kur tas nepieciešams, neietekmētajās valstu Pusēs, lai veicinātu sapratni par cēloņiem un sekām, kas izraisa pārtuksnešošanos un sausumu, un par Konvencijas mērķu sasniegšanas lielo nozīmi šajā jomā. Lai to sasniegtu:

(a) organizē plašas sabiedrības iesaistīšanās kampaņas;

(b) atbalsta, regulārā veidā, piekļūšanu pie sabiedrībai nozīmīgas informācijas, kā arī plašas sabiedrības piedalīšanos izglītības un līdzdalības pasākumos;

(c) iedrošina dažādas asociācijas un iestādes iesaistīties sabiedrības līdzdalības procesā;

(d) attīsta un izplata izglītojošus un sabiedrību iesaistošus materiālus, kur tas iespējams arī vietējās valodās, apmainās ar ekspertiem un nodrošina ilglaicīgu ekspertu piedalīšanos ietekmētajās valstīs Pusēs, lai apmācītu personālu un realizētu atbilstošas izglītības un apziņas veidošanas programmas, kā arī pilnībā izmantotu visu kompetentajās starptautiskajās institūcijās iegūstamo mācību materiālu;

(e) izvērtē izglītošanas nepieciešamību ietekmētajās zonās, izstrādā atbilstošas skolu programmas un palielina, ja nepieciešams, izglītības un pieaugušo izglītošanas programmas un šādas iespējamības visiem, it īpaši meitenēm un sievietēm, par dabas resursu izvērtējumu, aizsardzību un ilgtspējīgu apsaimniekošanu ietekmētajās zonās; un

(f) attīsta starpdisciplināras līdzdalības programmas, kas integrē pārtuksnešošanās un sausuma jautājumus izglītības sistēmās, ietverot šos jautājumus arī neformālās, pieaugušo, neklātienes un distances un praktiskās izglītības programmās.

4. Pušu Konference nodrošina un/vai stiprina kontaktus starp reģionālajiem izglītības un apmācības centriem, lai cīnītos pret pārtuksnešošanos un samazinātu sausuma efektus. Šie kontakti tiek izveidoti starp institūcijām, kas izveidotas ar šādiem mērķiem, lai apmācītu zinātnisko un tehnisko personālu un menedžerus, un lai stiprinātu eksistējošās institūcijas, kuras atbild par izglītību un apmācībām ietekmētajās valstīs Pusēs, kur nepieciešams, harmonizējot programmas un organizējot pieredzes apmaiņu par to realizāciju. Šie kontakti cieši sadarbojas ar atbilstošām starpvaldību un nevalstiskajām organizācijām, lai novērstu pārklāšanos un dubultošanos.

20. pants

Finansiālie līdzekļi

1. Izvirzot priekšplānā finansējuma nodrošināšanu Konvencijas mērķu sasniegšanai, Puses, ņemot vērā to reālās iespējas, dara visu iespējamo, lai nodrošinātu atbilstošu finansējumu programmu cīņai ar pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanai realizācijai.

2. Šajā sakarībā, attīstītās valstis Puses, dodot priekšroku ietekmētajām Āfrikas valstīm Pusēm un neizslēdzot arī palīdzību ietekmētajām jaunattīstības valstīm Pusēm citos reģionos, saskaņā ar 7. pantu, nodrošina:

(a) ievērojamu finansiālo resursu mobilizāciju, ieskaitot grantus un koncesionālos aizdevumus, lai atbalstītu programmu realizāciju cīņai pret pārtuksnešošanos un par sausuma efektu samazināšanu;

(b) veicina atbilstošu apjoma un izmantošanas laika ziņā finansiālo resursu mobilizāciju, ieskaitos jaunus un papildus finansējuma veidus no Globālā Vides Fonda aktivitātēm, kuras saistās ar pārtuksnešošanos četrās fokālajā zonās, kuras noteicis Globālais Vides Fonds atbilstoši savām procedūrām;

(c) veicina, caur starptautisko sadarbību, tehnoloģijas, zināšanu un know-how nodošanu, un

(d) attīsta, sadarbībā ar ietekmētajām jaunattīstības valstu Pusēm, novatoriskas metodes un iniciatīvas, lai mobilizētu un piegādātu resursus, tai skaitā no dažādiem fondiem, nevalstiskajām organizācijām un privātā sektora, īpaši parādu samazināšanai un citiem novatoriskiem līdzekļiem, kuri palielina iekšējās finansēšanas iespējas caur starptautiskā parāda samazināšanu vai dzēšanu ietekmētajās jaunattīstības valstīm pusēm, it īpaši Āfrikā.

3. Ietekmētās jaunattīstības valstīs Pusēs, ņemot vērā viņu reālās iespējas, mobilizē atbilstošus finansiālos resursus, lai īstenotu nacionālās rīcības programmas.

4. Mobilizējot finansiālos resursus, Puses izskata visas iespējas kā izmantot un turpināt dažādus kvalitatīvus uzlabojumus nacionālajos, divpusējos un daudzpusējos finansu avotos un mehānismos, veidojot konsorcijus, kopējas programmas un paralēlos finansējumus, un iesaistot privātā sektora finansēšanas avotus un mehānismus, ieskaitot nevalstisko organizāciju līdzekļus. Lai to sasniegtu, Puses pilnībā izmanto operatīvos mehānismus, kuri doti Konvencijas 14. pantā.

5. Lai mobilizētu finansiālos līdzekļus, kuri nepieciešami ietekmētajām jaunattīstības valstīm Pusēm cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanai, Puses:

(a) racionalizē un stiprina to resursu, kurus jau izmanto cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanai, apsaimniekošanu, pielietojot tos efektīvāk un efektīgāk, izvērtējot to pielietošanas veiksmes un vājās vietas, novēršot šķēršļus to efektīvai lietošanai un, pārorientējot programmas uz integrētu ilglaicīgu pieeju atbilstoši šīs Konvencijas garam;

(b) valdības struktūrās piešķir prioritāti starptautiskajām finansiālajām institūcijām, struktūrām un fondiem, ieskaitot reģionālās attīstības bankas un fondus, kas atbalsta ietekmētās jaunattīstības valstu Puses, jo īpaši Āfrikā, pasākumos, kuri veicina Konvencijas ieviešanu, to attiecinot uz rīcības programmām, kuras tiek īstenotas saistībā ar reģionālajiem ieviešanas pielikumiem; un

(c) izvērtē ceļus, kā stiprināt reģionālo un subreģionālo sadarbību, lai atbalstītu pasākumus, kurus realizē nacionālajā līmenī.

6. Citas Puses tiek uzaicinātas uz brīvprātības principiem, dalīties ar zināšanām, know-how un tehnikām, kuras saistītas ar cīņu pret pārtuksnešošanos un/vai finansiālajiem resursiem ar ietekmētajām jaunattīstības valstīm.

7. Lai ietekmētās jaunattīstības valstis Puses varētu Konvenciju īstenot pilnā mērā, it īpaši Āfrikas valstis, tām jāsaņem atbilstoša palīdzība no attīstītajām valstīm Pusēm, it īpaši attiecībā uz finansiālajiem resursiem un tehnoloģijas nodošanu. Izpildot savas saistības, attīstītās valstis ņem vērā, ka ekonomiskā un sociālā attīstība un nabadzības novēršana ir pirmās prioritātes attiecībā uz ietekmētajām jaunattīstības valstu Pusēm, jo īpaši Āfrikā.

21. pants

Finansiālie mehānismi

1. Pušu Konference atbalsta pieejamību finansiālajiem mehānismiem un iedrošina šos mehānismus maksimāli iespējamā finansējuma sniegšanā ietekmētajām jaunattīstības valstīm Pusēm, it īpaši Āfrikā, lai īstenotu šo Konvenciju. Šajā sakarā, Pušu Konference apsver un izvirza pieņemšanai inter alia dažādas pieejas un politikas, lai:

(a) apmierinātu nepieciešamā finansējuma vajadzības nacionālajā, subreģionālajā, reģionālajā un globālajā līmenī attiecībā uz aktivitātēm, kuras atbilst Konvencijas mērķiem;

(b) atbalstītu dažādu avotu finansēšanas pieeju, tai atbilstošus mehānismus un kārtību, un to novērtējumu saskaņā ar 20. pantu;

(c) nodrošinātu ieinteresētās Puses un starpvaldību un nevalstiskās organizācijas ar regulāru informāciju par pieejamajiem resursiem un fondiem un to lietošanas prasībām, lai veicinātu labāku sadarbību šo organizāciju starpā;

(d) atbalstītu tādu mehānismu izveidošanu, ja nepieciešams, kā nacionālais fonds cīņai pret pārtuksnešošanos, ietverot un uzaicinot kā dalībniekus nevalstiskās organizācijas, lai piegādātu finansiālos resursus ātri un efektīvi līdz vietējam līmenim ietekmētajās jaunattīstības valstu Pusēs; un

(e) stiprinātu esošos fondus un finansiālos mehānismus subreģionālā un reģionālā līmenī, it īpaši Āfrikā, tādējādi vēl efektīvāk atbalstot šīs Konvencijas īstenošanu.

2. Pušu Konference atbalsta Konvencijas īstenošanu arī caur daudzējādiem mehānismiem ANO sistēmas ietvaros un caur starptautiskajām finansiālajām institūcijām, atbalstot nacionālā, subreģionālā un reģionālā līmeņa aktivitātes kuras ļauj jaunattīstības valstu Pusēm īstenot savus pienākumus, kurus nosaka Konvencija.

3. Ietekmētās jaunattīstības valstis Puses izmanto, un kur nepieciešams, izveido un/vai stiprina nacionālos koordinācijas mehānismus, integrē tos nacionālajās attīstības programmās, lai nodrošinātu efektīvu pieejamo finansiālo resursu izmantošanu. Tās nodrošina nevalstisko organizāciju, vietējo interešu grupu un privātā sektora līdzdalību finansējuma atrašanā, tā pieejamības sagatavošanā, programmu īstenošanas līdzdalībā un kontrolē vietējā līmenī. Šīs darbības var tikt nodrošinātas tikai ar uzlabotu koordināciju un ātri reaģēt spējīgām programmām no tām Pusēm, kuras sagādā finansējumu un nodrošina palīdzību.

4. Lai palielinātu esošo finansiālo mehānismu efektivitāti un produktivitāti, Globālie mehānismi tiek izveidoti, lai attīstītu finansiālo resursu mobilizāciju un novadītu tos tādiem pasākumiem kā tehnoloģijas transferts granta formā un/vai koncesija vai citi noteikumi, kas pieņemami ietekmētajai jaunattīstības valstij Pusei. Šāds globāls mehānisms darbojas Konvencijas Pušu Konferences pārziņā un vadībā un ir atbildīgs Konvencijas Pušu Konferencei.

5. Pušu konference pirmajā sesijā identificē organizāciju, kurā atradīsies globālais mehānisms. Pušu Konference un tās identificētā organizācija vienojas par šā Globālā mehānisma veidu un formu, lai tas varētu nodrošināt inter alia šādus darbus:

(a) identificēt esošās divpusējās un daudzpusējās sadarbības programmas un sagatavot to inventarizāciju, kuri ir noderīgi Konvencijas īstenošanai;

(b) dot padomu, ja tāds tiek pieprasīts no Pusēm, par novatoriskām finansējuma metodēm un finansu avotiem un par sadarbības uzlabošanas iespējām starp Pusi un tiem, vai par pasākumu koordinācijas uzlabošanu nacionālajā līmenī;

(c) nodrošināt ieinteresētās Puses un nozīmīgas starpvaldību un nevalstiskās organizācijas ar informāciju par pieejamajiem finansu resursiem un to izmantošanas noteikumiem, lai veicinātu starp tiem sadarbību; un

(d) sākot ar tās otro sesiju atskaitīties Pušu Konferencei, par tās aktivitātēm.

6. Pušu Konference tās pirmajā sesijā izveido nepieciešamos sakarus un saites ar organizāciju, ko tā identificējusi kā Globālā Mehānisma mājvietu, administratīviem sakariem ar šo mehānismu, nosakot šim nolūkam iespējamos budžeta un cilvēku resursus.

7. Pušu Konference tās trešajā kārtējā sesijā pārskata un atjauno globālā mehānisma politiku, operacionālos instrumentus un pasākumus, kā arī izvērtē tā atskaiti atbilstoši šī panta 4.daļai un ņemot vērā 7. pantu. Balstoties uz šo izvērtējumu, tā var pieņemt lēmumus par attiecīgām rīcībām.

 

IV sadaļa

INSTITŪCIJAS

22. pants

Pušu Konference

1. Pušu Konference ir ar šo nodibināta.

2. Pušu Konference ir Konvencijas augstākā instance. Tā, atbilstoši savam mandātam, pieņem lēmumus, kas nepieciešami Konvencijas efektīvai īstenošanai. Pušu Konference:

(a) regulāri pārskata Konvencijas īstenošanas gaitu tās institucionālos lēmumus atbilstoši pieredzei, kas iegūta nacionālā, subreģionālā, reģionālā un starptautiskā līmenī, kā arī atbilstoši pēdējām atziņām zinātnē un tehnikā;

(b) atbalsta un veicina informācijas apmaiņu un citus Pušu pieņemtos mērus, un nosaka formu un laiku informācijas iesniegšanai atbilstoši Konvencijas 26. panta prasībām, izvērtē atskaites un sagatavo par tām slēdzienu;

(c) izveido tādas papildu institūcijas, kādas ir nepieciešamas Konvencijas īstenošanai;

(d) izskata ziņojumus, kuri iesniegti papildu institūcijām un veic to izvērtēšanu;

(e) lemj par un pieņem, panākot kompromisu, procedūras noteikumus un finansiālo procedūru noteikumus gan sev, gan papildu institūcijām;

(f) pieņem pielikumus Konvencijai saskaņā ar 30. un 31. pantu;

(g) pieņem programmas un budžetu to izpildei, ietverot arī papildu institūcijas, un veic attiecīgos pasākumus to finansēšanas nodrošināšanai;

(h) ja nepieciešams, veidojot sadarbību, izmanto pakalpojumus un kompetento institūciju un aģentūru sagatavoto informāciju, gan nacionālo vai starptautisko, gan starpvaldību vai nevalstisko;

(i) veicina un stiprina sadarbību ar citām nozīmīgām Konvencijām, izvairoties no pasākumu dubultošanās; un

(j) veic jebkuras tādas darbības, kuras ir nepieciešamas Konvencijas mērķu sasniegšanai.

3. Pušu Konference tās pirmajā sesijā, vienojoties pieņem tās procedūras noteikumus, ietverot tajā skaitā lēmumu pieņemšanas mehānismu attiecībā uz jautājumiem, kuri nav nostiprināti Konvencijā. Šādas procedūras var ietvert speciālus noteikumus par balsu pārsvaru, kas nepieciešams, pieņemot īpašus lēmumus.

4. Pirmo Pušu Konferenci noorganizē Konvencijas Pagaidu sekretariāts atbilstoši 35. panta prasībām, ne vēlāk kā gadu pēc Konvencijas spēkā stāšanās. Ja Pušu Konference nelemj savādāk, otrā konference, trešā un ceturtā kārtējā sesija tiek rīkotas ikgadēji, bet tālākajā Konvencijas realizēšanas gaitā parastās sesijas var tikt noturētas reizi divos gados.

5. Konferences Pušu Ārkārtas sesijas var notikt tādā laikā un kārtībā, kā par to lemj Pušu Konference kārtējā sesijā, vai pēc rakstiska jebkuras Puses ierosinājuma, kas iesniegts Pastāvīgajam Sekretariātam, trīs mēnešu laikā pēc šī iesnieguma izsūtīšanas Pusēm, ja šādu ierosinājumu atbalsta vismaz viena trešā daļa no Pusēm.

6. Katrā kārtējā sesijā, Pušu Konference ievēl Biroju. Biroja struktūra un funkcijas jānosaka procedūras noteikumos. Apstiprinot biroja sastāvu, liela uzmanība jāpievērš ekvivalentai valstu Pušu pārstāvniecībai pēc ģeogrāfiskajiem un ietekmes faktoriem, jo īpaši pievēršot uzmanību Āfrikas valstu pārstāvniecībai.

7. ANO, tās specializētās aģentūras un katra dalībvalsts kā arī novērotāj valsts, kas nav Konvencijas Puse, var tikt pārstāvēta kā novērotājs Pušu Konferences sesijā. Katra institūcija vai aģentūra, gan nacionālā gan starptautiskā, valstiskā vai nevalstiskā, kura ir kompetenta un kvalificēta ar Konvenciju saistītos jautājumos, un kura ir informējusi Pastāvīgo Sekretariātu par savu vēlēšanos tikt pārstāvētai Pušu Konferences sesijā kā novērotājam, var tikt pielaista, ja pret to nav vismaz viena trešdaļa no Pusēm. Novērotāju pielaišana un līdzdalība ir pakļauta procedūras noteikumiem, kurus pieņem Pušu Konference.

8. Pušu Konference var lūgt kompetentas nacionālās un starptautiskās organizācijas, kurām ir atbilstoša pieredze šajā jomā, sagatavot informāciju saistībā ar Konvencijas 16. panta (g) punktu, 17. panta 1. daļas (c) punktu un 18. panta 2. daļas (b) punktu.

23. pants

Pastāvīgais Sekretariāts

1. Ar šo tiek nodibināts pastāvīgais Sekretariāts.

2. Patstāvīgā Sekretariāta funkcijās ietilpst:

(a) sagatavot Pušu Konferences sesijas un sniegt visus nepieciešamos pakalpojumus Konvencijas izveidotajām papildu institūcijām;

(b) sakārtot un izplatīt tam iesniegtos ziņojumus;

(c) atbalstīt palīdzību ietekmētajām jaunattīstības valstīm Pusēm pēc to lūguma, īpaši Āfrikas valstīm, Konvencijas īstenošanai nepieciešamās informācijas sakārtošanā un izplatīšanā;

(d) koordinēt tā aktivitātes ar citiem sekretariātiem un citām nozīmīgām starptautiskajām institūcijām un Konvencijām;

(e) iesaistītie, atbilstoši Pušu Konferences norādījumiem, administratīvos pasākumos un slēgt kontraktus, kādus prasa funkciju efektīva izpilde;

(f) sagatavot ziņojumus par savu funkciju izpildi atbilstoši Konvencijas prasībām un iesniegt to Pušu Konferencei; un

(g) veikt citas sekretariāta funkcijas, kuras nosaka Pušu Konference.

3. Pušu Konference, tās pirmajā sesijā, izveido Pastāvīgo Sekretariātu un veic nepieciešamos pasākumus tā funkciju nodrošināšanai.

24. pants

Zinātnes un Tehnoloģijas Komiteja

1. Zinātnes un Tehnoloģijas komiteja tiek izveidota kā Pušu Konferences apakšinstitūcija lai nodrošinātu nepieciešamo informāciju un sniegtu padomus zinātniskos un tehnoloģijas jautājumos attiecībā uz cīņu pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus. Komiteja rīko savas sanāksmes saistībā ar kārtējām Pušu Konferencēm un ir multidisciplināra un atvērta visu Pušu līdzdalībai. To veido valdību pārstāvji, kuri ir kompetenti un pieredzējuši attiecīgajos jautājumos. Pušu Konference savā pirmajā kārtējā sesijā dod darba uzdevumu Komitejai.

2. Pušu Konference sagatavo un atjauno neatkarīgu ekspertu sarakstu, kuriem ir prasme un pieredze svarīgajās jomās. Saraksts tiek veidots, pamatojoties uz Pušu nominācijām, kas iesniegtas rakstiskā formā, ņemot vērā nepieciešamību pēc multidisciplināras analīzes un ievērot ģeogrāfisko pārstāvniecību.

3. Pušu Konference var, ja nepieciešams, izveidot “ad hoc’’ darba grupas, lai nodrošinātu caur Komiteju nepieciešamo informāciju un padomu par attiecīgajiem specifiskiem zinātnes jautājumiem un tehnoloģijas jomām, kas nozīmīgas cīņā pret pārtuksnešošanos un samazina sausuma efektus. Šīs darba grupas sastāda no ekspertiem, kuru vardi ietverti sarakstā, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt multidisciplināru pieeju un plašu ģeogrāfisko pārstāvību. Šiem ekspertiem jābūt pietiekamai zinātniskajai pieredzei, tai skaitā lauku darbos, un to saraksts jāapstiprina Pušu Konferencei uz Komitejas iesnieguma pamata. Pušu Konference pieņem lēmumu attiecība uz darba uzdevumiem un šo darba grupu darba noteikumiem.

25. pants

Institūciju, aģentūru un organizāciju sadarbības tīkls

1. Zinātnes un Tehnoloģijas Komiteja Pušu Konferences pārraudzībā veic pētījumu par esošo iestāžu tīklu un izvērtējumu attiecībā uz nozīmīgiem esošiem tīkliem, institūcijām, aģentūrām un organizācijām, kuri vēlas tikt ietverti šajā tīklā. Šāds sadarbības tīkls atbalsta Konvencijas īstenošanu.

2. Pamatojoties uz pētījumu un 1. daļā atrunāto izvērtējumu, Zinātnes un Tehnoloģijas Komiteja iesaka Pušu Konferencei ceļus un līdzekļus, lai attīstītu un stiprinātu saskarsmes uzlabošanu vietējā un citos līmeņos, vērtējot to tādējādi, lai tiktu nodrošinātas ar adresātu tematiskās nepieciešamības, kas atrunātas 16. pantā un 19. pantā.

3. Ņemot vērā šīs rekomendācijas, Pušu konference:

(a) identificē tās nacionālās, subreģionālās, reģionālās un starptautiskās vienības, kuras ir visnozīmīgākās ieslēgšanai tīklā, un rekomendē tām operatīvas procedūras un laika grafikus; un

(b) identificē tās vienības, kuras visvairāk noderīgas šāda tīkla atbalstīšanai un stiprināšanai visos līmeņos.

V sadaļa

PROCEDŪRAS

26. pants

Informācijas aprite

1. Katra Puse iesniedz Pušu Konferencei izvērtēšanai regulārajā sesijā, caur Pastāvīgo Sekretariātu, ziņojumus par pieņemtajiem mēriem Konvencijas īstenošanai. Pušu Konference nosaka šādu ziņojumu saturu, formātu un iesniegšanas grafiku.

2. Ietekmētās valstis Puses sagatavo stratēģiju aprakstu, kas paredzētas

5. panta īstenošanai, kā arī nepieciešamo par to īstenošanu.

3. Ietekmētās valstis Puses, kuras īsteno rīcības programmas atbilstoši pantiem no 9. līdz 15., iesniedz detalizētu šo programmu un to izpildes aprakstu.

4. Jebkura ietekmēto valstu — Pušu grupa var sagatavot kopēju ziņojumu par pasākumiem, kuri veikti subreģionālajā un/vai reģionālajā līmenī saskaņā ar rīcības programmu.

5. Attīstītās valstis ziņo par pasākumiem, palīdzot rīcības programmu sagatavošanā un īstenošanā, ieskaitot informāciju par finansiālajiem resursiem kurus tās nodevušas rīcībā, vai gatavojas to darīt, šis Konvencijas īstenošanai.

6. Izplatāmā informācija atbilstoši atrunātajam no 1. līdz 4. daļai, tiek iesniegta Pastāvīgajam Sekretariātam iespējami īsākajā laikā Pušu konferences vajadzībām, kā arī atbilstošajām padotajām organizācijām.

7. Pušu Konference atbalsta, attiecībā uz ietekmētajām jaunattīstības valstīm, jo īpaši Āfrikā, pēc to lūguma, tehniskās un finansiālās palīdzības sniegšanu informācijas savākšanā un izplatīšanā saistībā ar pantu, kā arī identificē tehniskās un finansiālās vajadzības saistībā ar rīcības programmām.

27. pants

Pasākumi saistībā ar īstenošanas jautājumiem

Pušu Konference apsver un pieņem procedūras un institucionālos mehānismus, lai pieņemtu rezolūcijas, kas var būt nepieciešamas saistībā ar Konvencijas īstenošanu.

28. pants

Strīdu novēršanas kārtība

1. Puses novērš jebkurus strīdus attiecībā uz Konvencijas interpretāciju vai pielietošanu caur sarunām vai ar citiem miermīlīgiem paņēmieniem pēc to izvēles.

2. Ratificējot, pieņemot, apstiprinot, vai pievienojoties Konvencijai, vai jebkurā laikā pēc tam, Puse, kas nav reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācija, var iesniegt deklarāciju rakstiskā veidā Depozitārijam, ka attiecībā uz jebkuru strīdu par Konvencijas interpretāciju vai pielietošanu, tā atzīst vienu vai abus sekojošos līdzekļus strīdu novēršanai kā saistošus attiecībā uz katru Pusi, kura pieņem tās pašas saistības:

(a) arbitrāžu saistībā ar procedūrām, kuras pieņem Pušu Konference kā pielikumu pie Konvencijas cik ātri vien iespējams;

(b) strīdu iesniegšanas kārtību Starptautiskajā Tiesā.

3. Puse, kas ir reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācija, deklarē par arbitrāžas piemērošanu atbilstoši 2. daļas (a) punktam.

4. Deklarācija, kura iesniegta atbilstoši 2. daļai, paliek spēkā līdz tās termiņa beigām vai trīs mēnešus pēc laika, kad rakstisks paziņojums par tās atsaukšanu tiek fiksēts Depozitārijā.

5. Deklarācijas laika izbeigšanās, paziņojums par tās pārtraukšanu vai jauna deklarācija nedrīkst nekādā veidā ietekmēt procedūras, kuras iesāktas pirms arbitru tribunāla vai Starptautiskās Tiesas, ja strīda Puses neizlemj citādi.

6. Ja strīda Puses nav pieņēmušas to pašu vai kādu no strīda risināšanas procedūrām atbilstoši 2. daļai, un tās nav varējušas vienoties 12 mēnešu laikā, skaitot no laika, kad viena no Pusēm ir informējusi otru par strīdu abu starpā, strīds jānodod strīda izskatīšanā pēc jebkuras strīda Puses lūguma, saskaņā ar procedūrām, kuras pieņem Pušu Konference cik ātri vien iespējams.

29. pants

Pielikumu juridiskais statuss

1. Pielikumi veido Konvencijas neatņemamu sastāvdaļu un, ja tiek veikta atsauce uz Konvenciju, tā automātiski nozīmē arī atsauci uz pielikumiem.

2. Puses tulko saistības, kuras atrunātas pielikumos atbilstoši tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Konvencijas pantiem.

30. pants

Konvencijas grozījumi

1. Katra Puse var ierosināt grozījumus pie Konvencijas.

2. Grozījumus pieņem kārtējā Konvencijas Pušu Konferences sesija. Pastāvīgais Sekretariāts izsūta ierosinātā grozījuma tekstu Pusēm vismaz sešus mēnešus pirms sanāksmes, kurā teksts tiek piedāvāts izskatīšanai un pieņemšanai. Pastāvīgais sekretariāts piedāvātos grozījumus izplata arī Konvencijas parakstītājiem.

3. Puses pieliek visas pūles, lai panākot kompromisu un vienojoties pieņemtu jebkurus iesniegtos Konvencijas grozījumus. Ja visi līdzekļi kompromisa rašanai tiek izlietoti, bet vienošanās nav panākta, grozījumus, izmantojot pēdējo līdzekli, var pieņemt ar divu trešdaļu balsu vairākumu, balsojot Pusēm, kuras piedalās sanāksmē. Pieņemtos grozījumus Pastāvīgais Sekretariāts nosūtīta Depozitārijam, kurš to izsūta Pusēm ratifikācijai, pieņemšanai, atzīšanai vai pievienošanai.

4. Ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenti attiecībā uz pielikumiem, jāiesniedz Depozitārijam. Grozījumi, kas pieņemti atbilstoši 3. daļai, stājas spēkā attiecībā uz valstīm, kas to pieņēmušas, 90 dienā pēc tam, kad Depozitārijs ir saņēmis ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentus no vismaz divām trešdaļām Pušu, kuras bija Puses uz šī Pielikuma pieņemšanas laiku.

5. Grozījumi stājas spēkā attiecībā uz jebkuru Pusi deviņdesmitajā dienā pēc šīs Puses ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenta attiecībā uz noteikto pielikumu noguldīšanas Depozitārijā.

6. Šī panta un 31. panta izpratnē “Puses piedalās un balso” nozīmē, ka Puses piedalās un iesniedz pozitīvu vai negatīvu balsojumu.

31. pants

Pielikumu pieņemšana un grozīšana

1. Katrs Pielikums Konvencijai un jebkuri grozījumi Pielikumiem tiek ieteikti un pieņemti saskaņā ar procedūru par Konvencijas pielikumiem, kas noteikta 30. pantā, kas nosaka, ka, pieņemot papildus reģionālās īstenošanas pielikumus vai grozījumus jebkuram reģionālās īstenošanas pielikumam, balsu vairākumam šī atbilstoši šim pantam jānodrošina vismaz divas trešdaļas balsu no attiecīgā reģiona Pusēm, kuras piedalījušās un balsojušas. Depozitārijs informē visas Puses par Pielikumu pieņemšanu vai grozīšanu.

2. Pielikumi, kuri nav reģionālās īstenošanas pielikumi, vai grozījumi šiem pielikumiem, kuri nav grozījumi pie kādiem no reģionālās īstenošanas pielikumiem, un, kas pieņemti saskaņā ar 1. daļu, stājas spēkā attiecībā uz visām Konvencijas Līgumslēdzēj Pusēm pēc sešiem mēnešiem no dienas, kad Depozitārijs ir paziņojis šīm Līgumslēdzēj Pusēm par šāda pielikuma vai grozījumu pieņemšanu, izņemot tās Puses, kuras šajā laikā rakstiski brīdinājušas Depozitāriju par dotā pielikuma vai grozījuma nepieņemšanu. Šāds pielikums stājas spēkā Pusēm, kuras brīdinājušas par pielikuma vai grozījuma nepieņemšanu, deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad tās informējušas Depozitāriju par sava nepieņemšanas brīdinājuma atsaukšanu.

3. Reģionālās īstenošanas pielikums vai grozījums jebkuram reģionālās īstenošanas pielikumam, kas pieņemti saskaņā ar 1. daļu, stājas spēkā attiecībā uz visām Konvencijas Līgumslēdzēj Pusēm pēc sešiem mēnešiem no dienas, kad Depozitārijs ir paziņojis šīm Līgumslēdzēj Pusēm par šāda pielikuma vai grozījumu pieņemšanu, izņemot:

(a) jebkuru Pusi, kura brīdinājusi Depozitāriju rakstiskā veidā, sešu mēnešu laikā, par reģionālās īstenošanas Pielikuma vai tā grozījuma nepieņemšanu, šādā gadījumā pielikums vai grozījums stājas spēkā attiecībā uz šo Pusi deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad tā informējusi Depozitāriju par sava nepieņemšanas brīdinājuma atsaukšanu; un

(b) uz jebkuru Pusi, kas ir iesniegusi deklarāciju attiecībā uz papildus reģionālās īstenošanas pielikumiem vai grozījumiem pie reģionālās īstenošanas pielikumiem saskaņā ar 34. panta 4. daļu, attiecas prasības par šāda pielikuma vai grozījuma stāšanos spēkā deviņdesmitajā dienā kopš iesniegums par attiecīgā pievienošanās instrumenta — ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas, vai pievienošanās realizēšanu, attiecībā uz šo pielikumu vai grozījumu, iesniegts Depozitārijā.

4. Ja pielikuma vai grozījumu pieņemšanai nepieciešama grozījumu pieņemšana pie Konvencijas, minētais pielikums vai grozījums nevar stāties spēkā pirms nav stājušies spēkā grozījumi pie Konvencijas.

32. pants

Tiesības balsot

1. Izņemot 2. daļā atrunāto, katrai Konvencijas Pusei ir viena balss.

2. Reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas, to kompetences jautājumos, var izmantot balsu skaitu atbilstoši ietvertajam dalībvalstu – Konvencijas Pušu skaitam. Tomēr šāda organizācija nevar izmantot savas tiesības balsot, ja kāda no dalībvalstīm izmanto savas balsstiesības, un otrādi.

 

VI sadaļa

NOSLĒGUMA JAUTĀJUMI

33. pants

Parakstīšana

Šī Konvencija atvērta parakstīšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm vai jebkurai no tās specializētajām aģentūrām kuras, ja tās atzīst kā Puses Starptautiskā Tiesa, kā arī reģionālajām ekonomiskās integrācijas organizācijām Parīzē, 1994. gada 14.-15.oktobrī. Tā ir atvērta parakstīšanai, pēc šī laika beigām, Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā līdz 1995. gada 13. oktobrim.

34. pants

Ratifikācija, pieņemšana, atzīšana un pievienošanās tai

1. Konvencija ir subjekts, kuru valstis un reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas ratificē, pieņem, apstiprina vai tai pievienojas. Pievienoties Konvencijas var arī pēc dienas, kad tās parakstīšana ir pārtraukta. Ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentus iesniedz Depozitārijā.

2. Jebkura reģionālā ekonomiskās integrācijas organizācija, kura kļūst par Konvencijas Pusi, pirms kāda no tās dalībvalstīm kļūst par Konvencijas Pusi, uzņemas pilnas saistības attiecībā uz Konvenciju. Kad viena vai vairākas šādas organizācijas dalībvalstis kļūst par Konvencijas Pusēm, organizācija un tās dalībvalstis izlemj par atbildības sadalījumu attiecībā uz Konvencijas īstenošanu. Šādos gadījumos organizācija un tās dalībvalstis nevar vienlaicīgi izmantot savas tiesības attiecībā uz Konvenciju.

3. Savos instrumentos par Konvencijas ratificēšanu, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos tai, reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas deklarē savas kompetences jomu attiecībā uz Konvencijas pārziņā esošajiem jautājumiem. Tām arī skaidri jānorāda Depozitārijam, kuram savukārt jāinformē Puses, par jebkuru nozīmīgu šo organizāciju kompetences izmaiņu vai palielināšanu.

4. Savos ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentos katra Puse var deklarēt, ka, uz jebkurš reģionālās īstenošanas pielikums vai tā grozījums, stāsies spēkā šajā valstī tikai tad, kad tā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instruments ir nogādāts Depozitārijā.

35. pants

Pagaidu kārtība

Sekretariāta funkcijas atbilstoši 23. pantam veiks ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1992. gada 22. decembra lēmumu 47/188 izveidotais pagaidu sekretariāts, līdz tam laikam, kad notiks Pušu Konferences pirmā sesija.

36. pants

Stāšanās spēkā

1. Konvencija stāsies spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tās ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās piecdesmitā instrumenta iesniegšanas Depozitārijā.

2. Jebkurai valstij vai reģionālajai ekonomiskās integrācijas organizācijai, kura ratificē, pieņem, apstiprina vai pievienojas Konvencijai pēc piecdesmitā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenta iesniegšanas Depozitārijā, Konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad šī valsts vai reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācija iesniedz Depozitārijā savus ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentus.

3. Saskaņā ar 1. un 2. daļu, jebkurš iesniegtais instruments, kuru iesniedz reģionālā ekonomiskās integrācijas organizācija, netiek uzskatīts par papildinājums pie tiem instrumentiem, kurus iesniegušas šīs organizācijas dalībvalstis.

37. pants

Atrunas

Nekādas atrunas nevar tikt veiktas attiecībā uz šo Konvenciju.

38. pants

Atsaukšana

1. Jebkurā laikā trīs gadus pēc Konvencijas stāšanās spēkā attiecībā uz konkrēto Pusi, tā var atsaukt savu līdzdalību Konvencijā, iesniedzot Depozitārijā rakstisku iesniegumu.

2. Jebkurš šāds atsaukums stājas spēkā pēc viena gada, kad Depozitārijs saņēmis šādu iesniegumu, vai arī vēlāk, ja tā norādīts iesniegumā par atsaukšanu.

39. pants

Depozitārijs

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālais Sekretariāts ir šīs Konvencijas Depozitārijs.

40. pants

Autentiski teksti

Šīs Konvencijas oriģinālie teksti arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir pilnīgi autentiski un ir deponēti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

TO APLIECINOT, zemāk parakstījušies, būdami tam atbilstoši pilnvaroti, ir parakstījuši Konvenciju.

Parīzē, tūkstoš deviņi simti deviņdesmit ceturtā gada jūnija septiņpadsmitajā dienā.

 

 

I pielikums

Reģionālās ieviešanas pielikums Āfrikai

1. pants

Saturs

Šis pielikums attiecas uz Āfriku, attiecībā uz katru Pusi un atbilstoši Konvencijai, it īpaši tās 7.pantam, attiecībā uz cīņu pret pārtuksnešošanos un/ vai, lai samazinātu sausuma efektus tās arīdajos, semi-arīdajos un sausajos daļēji-humīdajos apgabalos.

2. pants

Mērķis

Šī pielikuma mērķis ir nacionālā, subreģionālā un reģionālā līmenī Āfrikā, atbilstoši tās īpašajiem apstākļiem:

(a) identificēt pasākumus un sagatavošanās darbus, ieskaitot to palīdzības procesu pasākumus un sagatavošanas darbus, kurus attīstītās valstis Puses tai sniedz, saistībā ar nozīmīgiem Konvencijas mehānismiem;

(b) Nodrošināt praktiskas iespējas Konvencijas efektīvai īstenošanai Āfrikā, atbilstoši tās specifiskajiem apstākļiem, un

(c) atbalstīt procesus un pasākumus, kas saistīti ar cīņu pret pārtuksnešošanos un/vai lai samazinātu sausuma efektus arīdajos, semi-arīdajoss un sausajos daļēji-humīdajos Āfrikas apgabalos.

3. pants

Īpaši apstākļi dažādos Āfrikas reģionos

Izpildot savas saistības attiecībā uz šo Konvenciju, Puses, attiecībā uz pielikumu īstenošanu, izmanto vienotu pieeju, kura balstās uz sekojošu Āfrikai raksturīgu apstākļu ņemšanu vērā:

(a) augsts arīdo, semi-arīdo un sauso daļēji-humīdo platību īpatsvars;

(b) ievērojams valstu un to iedzīvotāju skaits tiek būtiski iespaidots no pārtuksnešošanās un sausuma periodu regulāras atkārtošanās izsauktajiem negatīvajiem efektiem;

(c) daudzas no ietekmētajām valstīm apjož kaimiņvalstis;

(d) vispārēja nabadzība ir raksturīga daudzām no ietekmētajām valstīm, starp tām ir daudzas jaunattīstības valstis, kuras prasa ievērojamu ārējās palīdzības apjomu, gan grantu un aizdevumu, gan koncesiju formā, lai nodrošinātu to attīstību;

(e) grūtie sociālie un ekonomiskie apstākļi, kurus pastiprina tirdzniecības apstākļu nenoteiktība, ārējie parādi un politiskā nestabilitāte, kas izraisa iekšēju, reģionālu un starptautisku migrāciju;

(f) iedzīvotāju eksistences pārāk lielā tiešā atkarība dabas resursiem, kas, saistībā ar demogrāfiskajiem faktoriem un efektiem un to tendencēm, vāju tehnoloģisko bāzi un nestabilu ražošanas praksi, veicina nopietnu resursu degradāciju;

(g) nepietiekamā likumdošanas bāze un vājās institūcijas kas to īsteno, vāji attīstīta infrastruktūra un nepietiekama zinātniskā, tehniskā un izglītības kapacitāte, kas noved pie ievērojamām kapacitātes attīstīšanas nepieciešamības prasībām visās jomās; un

(h) pasākumiem attiecībā uz cīņu pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus jātiek izdalītiem kā vadošajiem pasākumiem visu ietekmēto Āfrikas valstu attīstības prioritātēs.

4. pants

Āfrikas valstu Pušu tiesības un pienākumi

1. Atbilstoši savām reālajām iespējām, Āfrikas valstis Puses:

(a) atzīst cīņu pret pārtuksnešošanos un /vai par sausuma efektu samazināšanu kā centrālo stratēģiju attiecībā uz pasākumiem nabadzības novēršanai;

(b) atbalsta reģionālu sadarbību un integrāciju, solidaritātes un labu partnerattiecību garā un balstoties uz kopējām interesēm, programmās un pasākumos cīņā pret pārtuksnešošanos un/vai sausuma efektiem;

(c) racionalizē un stiprina esošās ar pārtuksnešošanos vai sausuma jautājumiem saistītās institūcijas, un iesaista citas darbojošās institūcijas, ja tas nepieciešams, lai tās izveidotu vēl efektīvākas un nodrošinātu resursu efektīvāku izmantošanu;

(d) veicina informācijas apmaiņu par attiecīgām tehnoloģijām, zināšanām, know-how un praksi iekšēji un starp tām; un

(e) izstrādā iespējamības plānus degradētajiem apgabaliem attiecībā uz sausuma efektu samazināšanu un pārtuksnešošanos.

2. Atbilstoši vispārējiem un specifiskajiem nosacījumiem, kas izriet no Konvencijas 4. un 5. panta, ietekmētās Āfrikas valstis Puses:

(a) izdala atbilstošus finansiālos resursus no to nacionālajiem budžetiem un atbilstoši nacionālajām iespējām, un atspoguļojot atziņu, ka Āfrika ir atzinusi pārtuksnešošanos un/vai sausumu par prioritārām ietekmēm;

(b) īsteno un veicina reformas attiecībā uz lielāku centralizāciju, labāku pārraudzību attiecībā uz resursiem, kā arī nodrošina vietējo iedzīvotāju un sabiedrības līdzdalību; un

(c) identificē un iesaista jaunus un papildus nacionālos finansiālos resursus, un paplašina, kā prioritāru pasākumu, esošās nacionālās jaudas un iestādes, kas mobilizē vietējos finansiālos resursus.

5. pants

Attīstīto valstu–Pušu tiesības un pienākumi

1. Izpildot savas saistības, kas izriet no Konvencijas 4., 6. un 7. pantiem, attīstītās valstis–Puses dod priekšroku ietekmētajām Āfrikas valstīm Pusēm, un, šajā sakarā:

(a) palīdz tām cīņā pret pārtuksnešošanos un/vai sausuma efektu samazināšanu, inter alia, nodrošinot un/vai veicinot pieeju pie finansiālajiem un/vai citiem resursiem, un veicinot, finansējot un/vai atbalstot attiecīgu vides tehnoloģiju un know-how nodošanu, adaptāciju, pieejamību, kā savstarpēji nolemts saistībā ar to nacionālajām politikām, ņemot vērā, ka tās atzīst nabadzības novēršanu par savu centrālo stratēģiju;

(b) turpina ievērojamu resursu izvietošanu cīņai pret pārtuksnešošanos un/vai sausuma efektiem; un

(c) palīdz tām kapacitātes stiprināšanā un nodrošina to institucionālo atbilstību, kā arī to zinātnisko un tehnisko kapacitāti, informācija savākšanu un analīzi, kā arī pētījumus par attīstību, kas nepieciešami cīņai pret pārtuksnešošanos un/vai sausuma efektu samazināšanai.

2. Citas valstis Puses var apgādāt, uz brīvas iniciatīvas bāzes, tehnoloģijas, zināšanas un know-how saistībā ar pārtuksnešošanos un/vai finansiālos resursus, ietekmētajām Āfrikas valstīm Pusēm. Šādu zināšanu, know-how un tehnikas nodošanu atbalsta vispārējā starptautiskā sadarbība.

6. pants

Stratēģiskā plānošana ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai

1. Nacionālā Rīcības programma ir centrālā un integrālā nacionālās politikas sastāvdaļa plašākā procesā, kurā formulēta nacionālā politika ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai ietekmētajās Āfrikas valstīs–Pusēs.

2. Konsultatīvajā un līdzdalības procesā pienācīgi jāiesaista valdība, vietējie iedzīvotāji, sabiedrība un nevalstiskās organizācijas, lai izstrādātu vadlīnijas un stratēģijas, kuras ietver ātri reaģējošu plānošanas procesu un pieļauj maksimālu vietējo iedzīvotāju un sabiedrības līdzdalību. Ja nepieciešams, divpusējās un daudzpusējās palīdzības aģentūras var tikt iesaistītas šajā procesā pēc ietekmētās Āfrikas valsts–Puses lūguma.

7. pants

Rīcības programmu izstrādāšanas laiks

Šai Konvencijai stājoties spēkā, Āfrikas valstis Puses, sadarbībā ar citiem starptautiskās sadarbības partneriem, ja nepieciešams, iespēju robežās, nodrošina ar nacionālo, subreģionālo un reģionālo rīcības programmu izstrādi saistīto konvencijas punktu izpildi.

8. pants

Nacionālo Rīcības programmu saturs

1. Atbilstoši Konvencijas 10. pantam, Nacionālās Rīcības programmas stratēģija uzsver ietekmētajiem apgabaliem izstrādāto programmu integrāciju vietējās attīstības programmās, bāzējoties uz līdzdalības mehānismiem un integrējot nabadzības samazināšanas stratēģiju pasākumos, kas saistīti ar cīņu pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu novēršanu. Programmas ietver nepieciešamos pasākumus vietējās varas kapacitātes stiprināšanai un nodrošina aktīvu vietējās sabiedrības grupu un iedzīvotāju līdzdalību attiecībā uz izglītību un apmācībām, nevalstisko organizāciju mobilizāciju, izmantojot to pieredzi un stiprinot decentralizētās valdības struktūras.

2. Nacionālā Rīcības programma, ja tas nepieciešams, ietver sekojošus jautājumus:

(a) iepriekšējo pieredzi, kura iegūta, izstrādājot un īstenojot rīcības programmas cīņā pret pārtuksnešošanos un/vai samazinot sausuma efektus, ņemot vērā sociālos, ekonomiskos un ekoloģiskos apstākļus;

(b) to faktoru identifikāciju, kuri nosaka pārtuksnešošanos un/vai sausumu, un pieejamos resursus un kapacitātes, kas vajadzīgi, un nepieciešamās politikas apveidus un institūcijas, kās arī pasākumus cīņā ar šīm dabas parādībām un/vai samazinot to efektus; un

(c) pasākumus vietējo iedzīvotāju un sabiedrības līdzdalības pastiprināšanai, ieskaitot sieviešu, fermeru un ganu iesaistīšanu, un uzdodot tiem lielāku atbildību par savu saimniekošanu.

3. Nacionālās Rīcības programmas, ja nepieciešams, ietver:

(a) pasākumus ekonomiskās vides uzlabošanai, ar mērķi samazināt nabadzību:

(i) palielinātas nodarbinātības un līdz ar to lielāku ieņēmumu nodrošināšanas iespējas, it īpaši attiecībā uz sabiedrības nabadzīgākajiem pārstāvjiem, caur:

— tirgu attīstīšanu fermu un ganāmpulku produkcijai;

— vietējām vajadzībām piemērotu finansiālo instrumentu radīšanu;

— lauksaimniecības pārveidošanu un jaunu lauksaimniecības uzņēmumu veidošanu; un

— para-lauksaimnieciskām un nelauksaimnieciskām ekonomiskām aktivitātēm;

(ii) uzlabojot ilgtermiņa attīstības iespējas lauksaimnieciskos rajonos, caur:

— iniciatīvām produktīvu ieguldījumu jomā un pieejamību ražošanas līdzekļiem; un

— cenu un nodokļu politiku un komerciālo praksi, kas veicina izaugsmi;

(iii) definējot un īstenojot iedzīvotāju pieauguma un migrācijas politikas, kas samazina iedzīvotāju slodzi uz zemes vienību; un

(iv) veicinot sausumu izturīgu augu audzēšanu, kā arī atbalstot integrētu sauso zemju zemkopības sistēmu ieviešanu barības nodrošināšanas nolūkos;

(b) pasākumus dabas resursu saglabāšanai:

(i) nodrošinot integrētu un ilgtspējīgu dabas resursu apsaimniekošanu, ieskaitot:

— lauksaimniecības zemes un ganības;

— veģetācijas segu un dabīgos dzīves procesus;

— mežus;

— ūdens resursus; un

— bioloģisko daudzveidību;

(ii) apmācības attiecībā uz augšminēto, un sabiedrības līdzdalības stiprināšanu, veidojot vides izglītības kampaņas, un izplatot zināšanas par tehnikām saistībā ar ilgtspējīgu dabas resursu apsaimniekošanu; un

(iii) nodrošinot enerģijas resursu dažādošanu un to efektīvu izmantošanu, veicinot alternatīvu enerģijas veidu izmantošanu, it īpaši saules, vēja un bio-gāzes enerģijas, kā arī īstenojot pasākumus šo tehnoloģiju transfertam, iepazīšanai, adaptācijai, lai samazinātu slodzi uz jūtīgiem dabas resursiem;

(c) pasākumus institucionālajiem uzlabojumiem:

(i) definējot pienākumu un atbildības sadali starp centrālo valdību un vietējo varu attiecībā uz zemes ierīcības politiku un plānošanu;

(ii) veicinot decentralizēšanas politiku, sadalot atbildību par apsaimniekošanu un vietējas nozīmes lēmumu pieņemšanu, un veicinot vietējās varas iniciatīvas attiecībā uz atbildības uzņemšanos un attiecīgu pārvaldes struktūru izveidi; un

(iii) piemērojot, ja nepieciešams, dabas resursu pārraudzības un apsaimniekošanas kontroles institūcijas un likumdošanas normatīvos aktus vietējās pārraudzības līmenim;

(d) pasākumus, lai uzlabotu zināšanas par pārtuksnešošanos:

(i) veicinātu pētījumus un datu savākšanu, to apstrādi un informācijas apmaiņu par pārtuksnešošanās zinātniskajiem, tehniskajiem un sociāli-ekonomiskajiem aspektiem;

(ii) uzlabojot nacionālo kapacitāti zinātnisko pētījumu jomā un datu savākšanā, apstrādē un informācijas apmaiņā, tās analīzē, lai palielinātu rezultātu izpratni un tos varētu izmantot priekšlikumu rīcībai izstrādāšanai; un

(iii) atbalsta vidēja un gara termiņa studijas par:

— sociālajām un ekonomiskajām un kulturālajām izmaiņām ietekmētajās zonās;

— dabas resursu kvalitatīvajām un kvantitatīvajām izmaiņām; un

— mijiedarbību starp klimatu un pārtuksnešošanos; un

(e) pasākumiem sausuma efektu monitoringa un novērtēšanas uzlabošanai:

(i) attīsta stratēģijas, lai novērtētu klimata dabisko svārstību ietekmi uz sausuma un pārtuksnešošanās reģionālajām izpausmēm un/vai nosacījumiem, kuri nosaka klimata sezonālās un gada izmaiņas, lai samazinātu sausuma efektus;

(ii) uzlabo agrās brīdināšanas sistēmas un reaģēšanas mehānismus, lai efektīvi varētu vadīt ārkārtas pasākumus un nodrošināt pārtikas piegādi, un uzlabo pārtikas rezervju uzkrāšanas un sadales sistēmas, lopu aizsardzības shēmas un sabiedrisko darbu sistēmas, un veido alternatīvās saimniecības sistēmas sausuma skartajos apgabalos; un

(iii) monitorē un novērtē ekoloģisko degradāciju, lai nodrošinātu precīzu un savlaicīgu informāciju par procesiem un resursu dinamiku, lai veicinātu precīzāku politisko lēmumu pieņemšanu un veiktu atbildes pasākumus.

9. pants

Nacionālo Rīcības programmu izstrādāšana un īstenošana, izmantojot indikatorus

Jebkura ietekmētā Āfrikas valsts Puse nozīmē atbilstošu nacionālo institūciju, kas darbojas kā koordinators izstrādājot, īstenojot un izvērtējot šīs programmas īstenošanu. Šī koordinējošā institūcija saskaņā ar šā pielikuma 3. pantu:

(a) izvēlas pasākumus un tos nepieciešamības gadījumos pārvērtē, sākot ar vietēja rakstura konsultācijām, iesaistot tajās vietējos iedzīvotājus un sabiedrību, sadarbībā ar vietējo administrāciju, attīstītajām valstīm un starpvaldību un nevalstiskajām organizācijām, balstoties uz sākotnējām konsultācijām nacionālajā līmenī;

(b) identificē un analizē apstākļus, nepieciešamību un nepietiekamību, kas ietekmē ilgtspējīgu zemes lietošanu, un iesaka praktiskus pasākumus, lai izvairītos no dubultošanās attiecībā uz īstenojamiem pasākumiem un to rezultātu novērtēšanu;

(c) attīsta, piedāvā un formulē dažādus pasākumus, pamatojoties uz interaktīvu un mainīgu pieeju, lai nodrošinātu iedzīvotāju aktīvu līdzdalību ietekmētajos apgabalos, samazinātu šo pasākumu iespējamo negatīvo ietekmi, identificētu un noteiktu prioritāti finansiālās un tehniskās palīdzības nepieciešamībai;

(d) izvēlētos tiešus, salīdzināmus un skaidri novērtējamus indikatorus, lai vērtētu un novērtētu nacionālās rīcības programmas, kurās ietverti īstermiņa, vidēja un ilga termiņa pasākumi, un šo programmu īstenošanu; un

(e) sagatavotu progresa ziņojumus par nacionālās rīcības programmas īstenošanu.

10. pants

Subreģionālo rīcības programmu organizacionālā struktūra

1. Saskaņā ar Konvencijas 4. pantu, Āfrikas valstis Puses sadarbojas šādu subreģionālu programmu sagatavošanā un īstenošanā priekš centrālās, austrumu, ziemeļu, dienvidu un rietumu Āfrikas, un šajā sakarībā, var deleģēt šādām atbilstošām starpvaldību subreģionālajām organizācijām savu atbildību šādos jautājumos

(a) darboties kā fokālajam punktam attiecībā uz subreģionālo rīcības programmu īstenošanas koordināciju;

(b) līdzdalību nacionālās rīcības programmas izstrādē un īstenošanā;

(c) līdzdalību informācijas apmaiņas veicināšanā, pieredzes un know-how ieviešanā, kā arī nacionālās likumdošanas izvērtēšanā; un

(d) jebkuru citu atbildību attiecībā uz subreģionālās rīcības programmas īstenošanu.

2. Specializēta subreģionālā institūcija var nodrošināt palīdzību, ja tāda tiek prasīta, un/vai tāda izriet no deleģētajām funkcijām attiecībā uz pasākumu koordinēšanu savas kompetences ietvaros.

11. pants

Subreģionālo rīcības programmu sagatavošana un to saturs

Subreģionālās rīcības programmas fokusējas uz tādiem jautājumiem, kuru labāka risināšana iespējama subreģionālā līmenī. Tās iedibina, kur tas nepieciešams, mehānismus koplietošanas dabas resursu apsaimniekošanai. Tādi mehānismi var efektīvāk atrisināt robežšķērsojošos jautājumus, kas saistīti ar pārtuksnešošanos un/vai veicināt saskaņotu nacionālo rīcības programmu īstenošanu. Prioritārās jomas šādām subreģionālām rīcības programmām, ja nepieciešams, ir:

(a) kopīgas programmas dabas resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai pārrobežu aspektā, nodrošinot to ar divpusējiem un daudzpusējiem mehānismiem, kādi nepieciešami;

(b) programmu koordinācija attiecībā uz alternatīvo enerģijas veidu attīstīšanu;

(c) kooperācija un sadarbība parazītu un augu un dzīvnieku slimību kontrolē un apkarošanā;

(d) kapacitātes celšana, izglītība un sabiedrības līdzdalība, kas efektīvāk īstenojama subreģionālā līmenī;

(e) zinātniskā un tehniskā sadarbība, jo īpaši klimatoloģjā, meteoroloģijā un hidroloģijā, ieskaitot datu savākšanas tīklu un datu izvērtēšanu, informācijas pieejamību un projektu izvērtēšanu, un zinātnes un attīstības jautājumu koordinēšanu;

(f) agrās brīdināšanas sistēmu izmantošanu un kopīgu sausuma efektu samazināšanas pasākumu plānošanu, ieskaitot problēmas, kuras izriet no vides apstākļu izraisītas migrācijas;

(g) pieredzes apmaiņas iespēju paplašināšana, īpaši attiecībā uz vietējo iedzīvotāju un sabiedrības līdzdalību, un atbilstošas vides veidošana labākas zemes izmantošanas īstenošanai un attiecīgo tehnoloģiju pielietošanai;

(h) stiprina subreģionālo organizāciju kapacitāti un koordinē un nodrošina tehnisko apkopi, kā arī sagatavošanās darbus un pārkārtojumus attiecībā uz subreģionālajiem centriem un institūcijām; un

(i) attīsta politiku tādās jomās, kā tirdzniecība, kurām ir liela ietekme uz ietekmētajiem apgabaliem un to iedzīvotājiem, ieskaitot politiku reģionālo tirgu režīmu un infrastruktūras koordinācijai.

12. pants

Reģionālo rīcības programmu sagatavošana un to saturs

1. Saistībā ar Konvencijas 11. pantu, Āfrikas valstis Puses kopēji nosaka procedūras reģionālo rīcības programmu sagatavošanai un īstenošanai.

2. Puses var nodrošināt pienākošos atbalstu attiecīgajām Āfrikas reģionālajām institūcijām un organizācijām, lai palielinātu to iespējas palīdzības sniegšanā Āfrikas valstīm to saistību izpildīšanā attiecībā uz šo Konvenciju.

13. pants

Reģionālo rīcības programmu saturs

Reģionālā rīcības programma ietver pasākumus, kas saistīt ar cīņu pret pārtuksnešošanos un/vai sausuma efektu novēršanai sekojošās prioritārajās jomās, kā nepieciešams:

(a) reģionālās kooperācijas attīstīšanu un subreģionālo rīcības programmu koordinācija, lai izveidotu vienotu sapratni attiecībā uz noteicošajām politikas jomām reģionā, to panākot ar regulāru konsultāciju palīdzību starp reģionālajām un subreģionālajām organizācijām;

(b) kapacitātes palielināšanas veicināšanu attiecībā uz pasākumiem, kuru īstenošana efektīvāka reģionālā līmenī;

(c) risinājumu meklēšanā saistībā ar starptautisko sabiedrību attiecībā uz globālajiem ekonomikas un sociālajiem jautājumiem, kuriem ir tieša ietekme uz ietekmētajiem apgabaliem, ņemot vērā Konvencijas 4. panta, 2 daļas (b) punkta nosacījumus;

(d) atbalstot starp ietekmētajām Āfrikas valstīm Pusēm un tās subreģioniem, kā arī citiem ietekmētajiem apgabaliem, informācijas apmaiņu par nepieciešamajām tehnikām, tehnisko know-how un atbilstošu pieredzi; veicinot zinātnes un tehnoloģijas sadarbību jo īpaši klimatoloģijā, meteoroloģijā, hidroloģijā, ūdenssaimniecībā un alternatīvo enerģijas avotu izmantošanā; sub-reģionāla un reģionāla apjoma pētījumos; un nosakot reģionālās prioritātes pētniecībai un attīstībai;

(e) koordinējot sistemātisko novērojumu tīklu un izvērtējot informācijas apmaiņu, kā arī integrējot šis tīklus globālajos tīklos; un

(f) subreģionālo un reģionālo agrās brīdināšanas sistēmu un sausuma periodu plānu koordinācija.

14. pants

Finansiālie līdzekļi

1. Atbilstoši Konvencijas 20.pantam un 4. panta 2. daļai, ietekmētās Āfrikas valstis Puses nodrošina nepieciešamos makroekonomiskos pārkārtojumus, lai varētu mobilizēt finansu resursus, un izstrādā tādu politiku un izveido procedūras, kas atļauj resursus efektīvāk novadīt uz vietēja līmeņa programmām, izmantojot nevalstiskās organizācijas, kur nepieciešams.

2. Atbilstoši Konvencijas 21.panta 4. un 5.daļai, Puses vienojas par pieejamo resursu inventarizāciju nacionālā, subreģinālā, reģionālā un starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu pieejamo resursu racionālu pielietojumu un identificētu trūkumus to izvietojumā, veicinot rīcības programmu īstenošanu. Šīs inventarizācijas ir regulāri jāpārskata un jāatjauno.

3. Saistībā ar Konvencijas 7. pantu, attīstītās valstis Puses turpina izvietot ievērojamus resursus un/vai palielina šos resursus, kā arī citas palīdzības formas attiecībā uz ietekmētajām Āfrikas valstīm Pusēm, balstoties uz sadarbības līgumiem un sagatavošanas darbiem kādi minēti Konvencijas 18. pantā, pievēršot, inter alia, pietiekamu uzmanību ar šo valstu parādiem saistītajiem jautājumiem, starptautiskajai tirdzniecībai un mārketingam, saistībā ar konvencijas 4. panta 2.daļas (b) punkta nosacījumiem.

15. pants

Finansiālie mehānismi

1. Saistībā ar Konvencijas 7. pantu, izvērtējot ietekmēto Āfrikas valstu Pušu prioritātes un apsverot īpašo stāvokli šajā reģionā, Puses pievērš īpašu uzmanību Konvencijas 21. panta 1.daļas (d) un (e) punktu nosacījumu īstenošanai Āfrikā, atzīmējot:

(a) tādu mehānismu izveidošanu, kā nacionālais fonds cīņai pret pārtuksnešošanos, lai novadītu finansiālos resursus līdz vietējam līmenim; un

(b) esošo fondu un finansiālo mehānismu stiprināšana subreģionālā un reģionālā līmenī.

2. Saistībā ar Konvencijas 20. un 21. pantu, Puses, kuras vienlaicīgi ir arī dalībnieces attiecīgā reģiona vai subreģionālo finansiālo institūciju pārvaldes iekārtās, ieskaitot Āfrikas Attīstības Banku un Āfrikas attīstības Fondu, veicina tādus šo institūciju centienus un aktivitātes, kuri veicina šī Pielikuma īstenošanu.

3. Puses iespēju robežās vienkāršo procedūras, lai novadītu fondus līdz ietekmētajām Āfrikas valstīm Pusēm.

16. pants

Tehniskā palīdzība un sadarbība

Puses veic, atbilstoši to iespējām, Āfrikas valstīm Pusēm sniedzamās tehniskās palīdzības un sadarbības ar šīm valstīm racionalizēšanu, lai palielinātu projektu un programmu efektivitāti, inter alia:

(a) limitējot saistītos un atbalsta pasākumus un to izmaksas, jo īpaši uzraudzības izmaksas; katrā gadījumā šādas izmaksas var sastādīt tikai nelielu daļu no projekta kopējām izmaksām, lai nepieļautu projekta efektivitātes krišanos;

(b) dodot priekšroku pieredzējušu nacionālo ekspertu iesaistīšanai, vai, kur tas nepieciešams, kompetentu ekspertu iesaistīšanai no subreģiona un/vai reģiona, projektu plānošanā un īstenošanā, un veidojot vietējo ekspertu pieredzi, kur tādu vēl nav, un

(c) efektīvi vadot un koordinējot, kā arī īstenojot sniegto tehnisko palīdzību.

17. pants

Transferts, iepazīstināšana, adaptācija un pieejamība pie videi draudzīgām tehnoloģijām

Īstenojot Konvencijas 18. pantu, attiecībā uz tehnoloģijas transfertu, iepazīstināšanu, adaptāciju un attīstību, Puses dod prioritāti Āfrikas valstīm Pusēm, un, ja nepieciešams, veido ar tām jaunus sadarbības un kooperācijas modeļus, lai stiprinātu to kapacitātes zinātnisko pētījumu un informācijas savākšanas un izmantošanas jomās, kas ļautu tām īstenot stratēģijas cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanai.

18. pants

Koordinācija un sadarbības līgumi

1. Āfrikas valstis Puses koordinē nacionālo, subreģionālo un reģionālo rīcības programmu izstrādāšanu, pieņemšanu un īstenošanu. Tās var iesaistīt, ja nepieciešams, iesaistīt citas Puses un atbilstošas starpvaldību vai nevalstiskās organizācijas šajā procesā.

2.Šādas koordinācijas mērķis ir nodrošināt finansiālo un tehnisko sadarbību atbilstoši Konvencijai un nodrošināt nepieciešamo kontinuitāti adiministratīvo resursu izmantošanā.

3. Āfrikas valstis Puses organizē konsultācijas nacionālā, subreģionālā un reģionālā līmenī. Šādas konsultācijas var:

(a) kalpot kā forums, lai izskatītu un noslēgtu sadarbības līgumus, balstoties uz nacionālajām, subreģionālajām un reģionālajām rīcības programmām, un

(b) specificē Āfrikas valstu Pušu un citu konsultatīvās grupas dalībnieku ieguldījumu šādās programmās un nosaka prioritātes un vienojas par dažādu indikatoru izvēli un pielietošanu, kā arī par īstenošanas pasākumu finansēšanu.

4. Pastāvīgais Sekretariāts, atbildot uz Āfrikas valsts Puses lūgumu, atbilstoši konvencijas 23. pantam, veicina šāda konsultatīvā procesa norisi:

(a) sniedzot padomus, kā organizējamas efektīvas konsultācijas, nodod pieredzi šādu pasākumu organizēšanā;

(b) sniedzot informāciju par nozīmīgām divpusējām un daudzpusējām aģentūrām, kuras nodrošina šādu pasākumu norisi, un veicot to aktīvu iesaistīšanu; un

(c) sniedzot citu nozīmīgu informāciju, kas var būt svarīga sagatavojot vai noturot konsultācijas.

5. Subreģionālās un reģionālās koordinējošās institūcijas, inter alia:

(a) rekomendē izdarīt attiecīgus papildinājumus pie sadarbības līgumiem;

(b) monitorē, novērtē un ziņo par subreģionālo un reģionālo programmu izpildi; un

(c) cenšas nodrošināt efektīvu komunikāciju un sadarbību Āfrikas valstu- Pušu starpā.

6. Līdzdalība konsultatīvās grupās, ja nepieciešams, jānodrošina valdību, interešu grupu un donoru, nozīmīgu sagatavošanas darbu, fondu un ANO sistēmas programmu, nozīmīgu subreģionālo un reģionālo organizāciju, un nozīmīgu nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Katrs šādas konsultatīvās grupas pārstāvis izklāsta savas darbības sfēras atbildību un veicamo operāciju kārtību.

7. Atbilstoši konvencijas 14. pantam, attīstītās valstis Puses tiek uzaicinātas attīstīt, pēc to pašu iniciatīvas, neformālu konsultāciju un koordinācijas procesu savā starpā, nacionālā, subreģionālā un reģionālā līmenī, un, pēc ietekmēto Āfrikas valstu Pušu vai atbilstošu subreģionālo vai reģionālo organizāciju lūguma, piedalīties nacionālajā, subreģionālajā vai reģionālajā konsultatīvajā procesā, lai izvērtētu nepieciešamos palīdzības apjomus un atbildētu par savām iespējām atbalstīt īstenošanu.

19. pants

Uzraudzības veikšana

Uzraudzību par šī Pielikuma īstenošanu veic Āfrikas valstis Puses saistībā ar Konvenciju un sekojošā veidā:

(a) nacionālā līmenī, ar mehānismu, kura izveide ir jānosaka katrai ietekmētajai Āfrikas valstij Pusei, un kurš ietver vietējās sabiedrības pārstāvjus un funkcionē Konvencijas 9. pantā pieminētās nacionālās koordinācijas institūcijas virsuzraudzībā;

(b) subreģionālajā līmenī, ar multidisciplināru zinātniskās un tehniskās sadarbības konsultatīvo komiteju, kuru izveido Āfrikas valstis Puses subreģionālā līmenī; un

(c) reģionālajā līmenī, ar mehānismiem, kuri pieminēti attiecīgos lēmumos, ar kuriem izveidota Āfrikas Ekonomiskā Kopiena un Āfrikas Zinātnes un Tehnikas Pārraudzības Komiteja.

 

 

II pielikums

Reģionālās īstenošanas pielikums Āzijai

1. pants

Mērķis

Šī Pielikuma mērķis ir nodrošināt vadlīnijas un sagatavošanas darbus Konvencijas efektīvai īstenošanai ietekmētajās Āzijas valstīs Pusēs, /ņemot vērā to īpašos apstākļus.

2. pants

Āzijas reģiona īpašie apstākļi

Izpildot savas saistības attiecībā pret Konvenciju, Puses ņem vērā, ja nepieciešams, sekojošus īpašus apstākļus, kuri līdz zināmam līmenim attiecas uz ietekmētajām valstīm Pusēm šajā reģionā:

(a) liels pārtuksnešošanās vai sausuma ietekmēto, vai pret šīm parādībām jūtīgo apgabalu īpatsvars, kā arī liela šādu apgabalu dažādība no klimatiskajiem, topogrāfiskajiem, zemes lietošanas un sociāli-ekonomiskajiem aspektiem;

(b) saimniecības lielā slodze uz dabas resursiem;

(c) tādu ražošanas sistēmu izplatība, kas tieši saistītas ar nabadzības plašo izplatību, novedot pie zemes degradācijas un lielas slodzes uz ierobežotajiem ūdens resursiem;

(d) ievērojama tādu nozīmīgu faktoru kā pasaules ekonomikas stāvoklis un sociālās problēmas, kā nabadzība, slikta veselība un nepietiekama barība, nepietiekams barības nodrošinājums, migrācija, pārvietotās personas un demogrāfiskā dinamika ietekme;

(e) nemitīgi palielinošās, bet joprojām nepietiekamas institucionālās struktūras un to kapacitāte, attiecībā uz pārtuksnešošanās un sausuma problēmu risināšanas nacionālajām spējām; un

(f) valstu nepieciešamība pēc starptautiskas sadarbības, lai īstenotu ilgtspējīgas attīstības mērķus saistībā ar cīņu pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus.

3. pants

Nosacījumi nacionālajām rīcības programmām

1. Nacionālās rīcības programmas ir plašākas ilgtspējīgas attīstības īstenošanas nacionālo politiku integrāla daļa attiecībā uz reģiona ietekmētajām valstīm Pusēm.

2. ietekmētās valstis Puses, ja nepieciešams, izstrādā nacionālās rīcības programmas atbilstoši Konvencijas 9. līdz 11.pantam, pievēršot īpašu uzmanību 10. panta 2.daļas (f) punkta nosacījumiem. Ja nepieciešams, divpusējās un daudzpusējās starptautiskās sadarbības aģentūras var tikt iesaistītas šajā procesā pēc ietekmēto valstu Pušu ierosinājuma.

4. pants

Nacionālās rīcības programmas

1. izstrādājot un īstenojot nacionālās rīcības programmas, reģiona ietekmētās valstis Puses, atbilstoši to apstākļiem un politikai, var, inter alia, ja nepieciešams:

(a) nozīmēt atbilstošas institūcijas, kas atbild par nacionālo rīcības programmu sagatavošanu, koordināciju un īstenošanu;

(b) iesaistīt ietekmēto apgabalu iedzīvotājus, ieskaitot vietējo sabiedrību, to rīcības programmu izstrādāšanā, koordinācijā un īstenošanā, izmantojot vietēja rakstura konsultācijas, sadarbojoties ar vietējām pašvaldībām un ievērojamām nacionālajām un nevalstiskajām organizācijām;

(c) izpētīt ietekmēto apgabalu vides stāvokli, lai novērtētu pārtuksnešošanās cēloņus un sekas, un ieteiktu prioritāros pasākumus

(d) kopā ar ietekmēto apgabalu iedzīvotājiem, izvērtēt agrākās un tagadējās programmas cīņai ar pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanai, lai sagatavotu stratēģijas un iestrādātu tās rīcības programmās;

(e) balstoties uz pasākumiem, kas izriet no punktiem (a) līdz (d), sagatavo tehniskās un finansiālās programmas;

(f) izveido un pielieto procedūras un nosaka kritērijus, lai izvērtētu programmās paredzēto pasākumu īstenošanu;

(g) atbalsta sateces baseinu integrētu apsaimniekošanu, augsnes resursu aizsardzību, un ūdens resursu efektīvas izmantošanas programmu ieviešanu;

(h) uzlabo un/vai nodrošina informāciju, izvērtējumu un tālāko lēmumu pieņemšanu, kā arī agrās brīdināšanas sistēmas reģionos, kas cieš no pārtuksnešošanās vai sausuma, ņemot vērā to klimatoloģiskos, meteoroloģiskos, hidroloģiskos, bioloģiskos un citus nozīmīgus faktorus; un

(i) formulē labas sadarbības garā, kur tāda starptautiskā sadarbība, ieskaitot finansiālos un tehniskos resursus, ir iedibināta, nepieciešamos pasākumus šādu programmu atbalstīšanai.

2. Atbilstoši Konvencijas 10. pantam, vispārējā stratēģija attiecībā uz nacionālajām rīcības programmām uzsver ietekmēto apgabalu vietējo attīstības programmu integrāciju tajās, izmantojot līdzdalības mehānismus, kā arī integrējot nabadzības samazināšanas stratēģijas centienos cīņai pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanu. Sektoriālie pasākumi rīcības programmās tiek sagrupēti pēc prioritātes jomām, ņemot vērā ietekmēto apgabalu lielo dažādību šajā reģionā, atbilstoši 2.panta (a) punktam.

5. pants

Subreģionālās un kopējās rīcības programmas

1. Atbilstoši Konvencijas 11. pantam, ietekmētās Āzijas valstis Puses var vienoties par sadarbību un konsultācijām ar citām Pusēm, ja nepieciešams, lai sagatavotu un īstenotu subreģionālās vai kopējās rīcības programmas, ja nepieciešams, lai papildinātu, palielinātu to nacionālo rīcības programmu īstenošanas efektivitāti. Tādā gadījumā, atbilstošās Puses var kopēji vienoties par subreģionālas, ieskaitot divpusējas vai nacionālas organizācijas, vai specializētas institūcijas, nozīmēšanu par atbildīgo attiecībā uz šādu programmu sagatavošanu, koordināciju un īstenošanu. Šādas organizācijas vai institūcijas var arī darboties kā fokālie punkti Konvencijas 16. līdz 18. pantā noteikto darbību atbalstīšanai un koordinācijai.

2. sagatavojot un īstenojot subreģionālās vai kopējās rīcības programmas, reģiona ietekmētās valstis Puses, inter alia, ja nepieciešams:

(a) identificē, sadarbībā ar nacionālajām institūcijām, prioritātes attiecībā uz cīņu pret pārtuksnešošanos vai sausuma efektu samazināšanai, kuras var labāk tikt sasniegtas, izpildot šādu programmu, kā arī nozīmīgas aktivitātes, kuras var īstenot caur šīm programmām;

(b) izvērtē nozīmīgas reģionālās, subreģionālās un nacionālās institūcijas, un novērtē to operatīvās rīcības spējas;

(c) izvērtē esošās programmas saistībā ar pārtuksnešošanos un sausumu, starp visām vai dažām reģiona vai subreģiona Pusēm, un to saistību ar nacionālajām rīcības programmām; un

(d) formulē labas sadarbības garā, kur pastāv starptautiskā sadarbība, ieskaitot finansiālos un tehniskos resursus, atbilstošos divpusējos un/vai daudzpusējos līgumus, kuri atbalsta programmas.

3. Subreģionālās kopējās rīcības programmas var ietvert kopējās programmas attiecībā uz robežšķērsojošo dabas resursu apsaimniekošanu, saistībā ar pārtuksnešošanos, prioritātes attiecībā uz to koordināciju un citām aktivitātēm attiecībā uz kapacitātes palielināšanu, zinātnisko un tehnisko sadarbību, jo īpaši attiecībā uz sausuma agro brīdināšanas sistēmu izveidi un informācijas pieejamību, kā arī nozīmīgu subreģionālo un reģionālo institūciju un organizāciju stiprināšanu.

6. pants

Reģionālie pasākumi

Reģionālie pasākumi, kas atbalsta subreģionālās vai kopējās rīcības programmas, var ietvert, inter alia, pasākumus institūciju stiprināšanai un mehānismus koordinācijas un kooperācijas uzlabošanai nacionālā, subreģionālā un reģionālā līmenī, lai veicinātu konvencijas 16. līdz 19. pantu īstenošanu. Šie pasākumi var ietvert:

(a) tehniskās sadarbības tīklu izveidi un stiprināšanu;

(b) tehnoloģiju inventarizāciju sastādīšanu, zināšanu, know-how un prakses, kā arī tradicionālo un vietējo tehnoloģiju un know-how inventarizāciju, un šīs informācijas sadali un pielietošanu;

(c) tehnoloģijas transferta nepieciešamības izvērtēšanu un šādu tehnoloģiju adaptācijas un pielietošanas veicināšanu; un

(d) sabiedrības informēšanas un iesaistīšanas programmu atbalstīšanu un kapacitātes palielināšanas veicināšanu visos līmeņos, uzlabojot apmācības, pētījumus un attīstību, un veidojot sistēmas cilvēku resursu palielināšanai.

7. pants

Finansiālie resursi un mehānismi

1. Puses, pārliecībā par cīņas pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanai, nozīmību Āzijas reģionā, atbalsta ievērojamu finansiālo resursu mobilizāciju un tādu finansiālo mehānismu sagatavošanu, kādi paredzēti Konvencijas 20. un 21. pantos.

2. Atbilstoši konvencijai un balstoties uz koordinācijas mehānismiem, kuri atrunāti konvencijas 8. pantā, un saistībā ar to nacionālās attīstības politikām, ietekmētās reģiona valstis Puses, individuāli vai kopēji:

(a) veic pasākumus, lai racionalizētu un stiprinātu mehānismus līdzekļu apgādei caur publiskajām un privātajām investīcijām, ar mērķi sasniegt specifiskos rezultātus cīņā ar pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus;

(b) identificē nepieciešamību pēc starptautiskās sadarbības, lai atbalstītu nacionālos centienus, it īpaši attiecībā uz sadarbību finansiālajā, tehniskajā un tehnoloģiskajās jomās; un

(c) veicina divpusējās un daudzpusējās finansiālās sadarbības institūciju iesaistīšanos, ar mērķi nodrošināt Konvencijas īstenošanu.

3. Puses vienkāršo, reālo iespēju robežās, procedūras fondu nogādei līdz ietekmētajai valstij Pusei šajā reģionā.

8. pants

Kooperācijas un koordinācijas mehānismi

1. Ietekmētās valstis Puses, izmantojot atbilstošus sagatavošanas darbus, kas nozīmēti saskaņā ar konvencijas 4. panta 1.daļas (a) punktu, kā arī citas Puses šajā reģionā, var, ja nepieciešams, izveido mehānismus, inter alia, sekojošiem mērķiem:

(a) informācijas, pieredzes, zināšanu un know-how apmaiņai;

(b) pasākumu kooperācijai un koordinācijai, ieskaitot divpusējos un dauzpusējos sagatavošanas darbus, subreģionālā un reģionālā līmenī;

(c) zinātniskās, tehniskās, tehnoloģiskās un finansiālās kooperācijas atbalstīšanai saistībā ar 5. līdz 7. pantu;

(d) ārējās sadarbības nepieciešamības identificēšanai; un

(e) rīcības programmu īstenošanas pasākumu izvērtēšanai.

2. ietekmētās valstis Puses, izmantojot atbilstošus sagatavošanās darbus, kas nozīmēti saskaņā ar Konvencijas 4. panta 1.daļas (a) punktu, un citas Puses reģionā, var arī, ja nepieciešams, konsultēt un koordinēt attiecībā uz nacionālajām, subreģionālajām un kopējām rīcības programmām. Tās var iesaistīt, ja nepieciešams, cita Puses un nozīmīgas starpvaldību un nevalstiskās organizācijas šajā procesā. Šāda koordinācija var, inter alia, meklēt iespējas līgumu noslēgšanai par starptautisko sadarbību saistībā ar Konvencijas 20. un 21. pantu, atbalstot tehnisko kooperāciju un līdzekļus un resursus tās efektīvai izmantošanai.

3. ietekmētās valstis Puses šajā reģionā var noturēt periodiskas koordinācijas sanāksmes, un Pastāvīgais Sekretariāts var, pēc to lūguma, atbilstoši Konvencijas 23. pantam, veicināt šādu koordinācijas sanāksmju noturēšanu:

(a) dodot padomus par efektīvu koordinācijas pasākumu organizēšanu, nododot šādu pasākumu organizēšanas pieredzi;

(b) sagādājot informāciju par nozīmīgiem divpusējām un daudzpusējām nozīmīgām aģentūrām, kuras nodarbojas ar sanāksmju koordinēšanu, un nodrošinot to aktīvu iesaistīšanos; un

(c) sagādājot citu informāciju, kas var būt nozīmīga, veidojot vai uzlabojot koordinācijas procesu.

 

 

III pielikums

Reģionālās īstenošanas pielikums Latīņamerikas un Karību jūras baseina valstīm

1. pants

Mērķis

Šī pielikuma mērķis ir noteikt galvenās vadlīnijas Konvencijas īstenošanai Latīņamerikā un Karību jūras baseina valstīs, ņemot vērā šī reģiona īpašos apstākļus.

2. pants

Latīņamerikas un Karību jūras valstu īpašie apstākļi

Puses, saskaņā ar Konvencijas nosacījumiem, ņem vērā sekojošus īpašus reģiona apstākļus:

(a) lielu atklātu, jūtīgumu pret pārtuksnešošanos un/vai sausumu, kā arī jau vietumis šo parādību ietekmētu platību izplatību, kuras ir ļoti dažādas, atkarībā no to atrašanās vietām; kā arī kumulatīvo efektu un intensifikācijas procesa izsauktie negatīvie sociālie, kulturālie, ekonomiskie un vides efekti, kuri izvērtējami ļoti nopietni, ņemot vērā, ka šajā reģionā ir joprojām saglabājušies pasaules lielākie bioloģiskās daudzveidības resursi;

(b) biežu nelīdzsvarotas attīstības prakses izplatību ietekmētajos apgabalos, ko izsauc kompleksa fizisko, bioloģisko, politisko, sociālo, kultūras un ekonomisko faktoru mijiedarbība, ieskaitot starptautiskās ekonomikas faktoru ietekmi, kā ārējie parādi, tirdzniecības noteikumu un tirdzniecības prakses pārkāpumi, kuri ietekmē lauksaimniecības, zivsaimniecības un mežsaimniecības preču tirgus; un

(c) strauju ekosistēmu ražības samazināšanos kā tiešas pārtuksnešošanās un sausuma sekas, kas izsauc produkcijas samazināšanos lauksaimniecībā, lopkopībā un mežsaimniecībā, kā arī bioloģiskās daudzveidības samazināšanos; vērtējot no sociālā viedokļa, šo parādību rezultātā notiek dzīves apstākļu pasliktināšanā, sākas migrācija, iekšējā iedzīvotāju pārvietošanās, un dzīves kvalitātes degradācija; tādēļ reģionam jāpieņem integrēta pieeja šo pārtuksnešošanās un sausuma problēmu s risināšanā, veicinot ilgtspējīgas attīstības modeļu īstenošanu, ietverot tajos vides, ekonomikas un sociālos apstākļus atbilstoši katrai valstij.

3. pants

Rīcības programmas

1. Saskaņā ar Konvenciju, jo īpaši tās 9. līdz 11. pantu, un saistībā ar nacionālajām attīstības politikām, reģiona ietekmētās valstis Puses, ja nepieciešams, izstrādā un īsteno nacionālās rīcības programmas cīņai pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus kā integrālu to nacionālās ilgtspējīgas attīstības politikas daļu. Subreģionālās un reģionālās rīcības programmas var tikt izstrādātas un īstenotas atbilstoši reģiona prasībām.

2. Izstrādājot savas nacionālās rīcības programmas, reģiona ietekmētās valstis Puses pievērš īpašu uzmanību Konvencijas 10. panta 2.daļas (f) punkta nosacījumiem.

4. pants

Nacionālo rīcības programmu sastāvs

Atbilstoši savai situācijai, reģiona ietekmētās valstis, izstrādājot savas nacionālās stratēģijas cīņai pret pārtuksnešošanos un/vai lai samazinātu sausuma efektus, atbilstoši konvencijas 5. pantam, ietekmētās valstis Puses var ņemt vērā, inter alia, sekojošus jautājumus:

(a) izglītības un sabiedrības līdzdalības, tehniskās, zinātniskās un tehnoloģiskās kapacitātes palielināšanu un finansiālo resursu un mehānismu attīstīšanu;

(b) nabadzības novēršanu un cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanu;

(c) barības daudzuma nodrošināšanu un ilgtspējīgas attīstības īstenošanu un apsaimniekošanu lauksaimniecībā, lopkopībā, mežsaimniecībā un daudznozaru pasākumos;

(d) ilgtspējīgu dabas resursu apsaimniekošanu, speciāli pievēršot uzmanību sateces baseinu racionālai apsaimniekošanai;

(e) dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu augstieņu apgabalos;

(f) augsnes aizsardzību un racionālu tās apsaimniekošanu, kā arī ūdens resursu efektīvu izmantošanu;

(g) ārkārtas pasākumu plānu izstrādāšanu un izmantošanu, lai samazinātu sausuma efektus;

(h) informācijas apgādes sistēmu un agrās brīdināšanas sistēmu stiprināšanu un/vai izveidi apgabalos, kuri pakļauti pārtuksnešošanās vai sausuma draudiem, ņemot vērā klimatiskos, meteoroloģiskos, hidroloģiskos, bioloģiskos, augsnes, ekonomiskos un sociālos faktorus;

(i) dažādu enerģijas avotu attīstīšanu, pielietošanu un efektīvu izmantošanu, atbalstot alternatīvo resursu izmantošanu;

(j) bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un ilgtspējīgu izmantošanu atbilstoši Konvencijas par bioloģisko daudzveidību prasībām;

(k) ietverot demogrāfisko izmaiņu ietekmi uz pārtuksnešošanos un sausumu; un

(l) izveidojot un stiprinot institucionālās un likumdošanas struktūras Konvencijas īstenošanai, un veicot pasākumus, inter alia, kuri vērsti uz administratīvās sistēmas decentralizāciju attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar pārtuksnešošanos un sausumu, ar ietekmēto apgabalu iedzīvotāju un vispār sabiedrības piedalīšanos.

5. pants

Tehniskā, zinātniskā un tehnoloģiskā sadarbība

Saskaņā ar Konvencijas 16. līdz 18. pantu, un uz tās 7. pantā noteiktā koordinācijas mehānisma bāzes, reģiona ietekmētās valstis Puses, individuāli vai kopā:

(a) atbalsta tehniskās sadarbības tīklu stiprināšanu un nacionālās, subreģionālās un reģionālās informācijas sistēmas, kā arī to integrāciju, ja nepieciešams, vispasaules informācijas avotos;

(b) sastāda pielietojamo tehnoloģiju un know-how inventarizāciju un veicina to izplatīšanu un pielietošanu;

(c) veicina tradicionālo tehnoloģiju, zināšanu, know-how un prakses pielietošanu atbilstoši Konvencijas 18. panta 2.daļas (b) punkta nosacījumiem;

(d) identificē nepieciešamību pēc tehnoloģijas transferta, un

(e) veicina svarīgu videi draudzīgu tehnoloģiju attīstību, adaptāciju, pieņemšanu un transfertu.

6. pants

Finansiālie resursi un mehānismi

Saskaņā ar Konvenciju, jo īpaši tās 20. un 21. pantu, un saistībā ar koordinācijas mehānismiem kuri noteikti 7. pantā, kā arī saskaņā ar to nacionālās attīstības politikām, reģiona ietekmētās valstis Puses, individuāli vai kopā:

(a) izvēlas pasākumus lai racionalizētu un stiprinātu mehānismus, kuri apgādā fondus ar publiskajām un privātajām investīcijām, lai sasniegtu specifiskus rezultātus cīņā pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus;

(b) identificē starptautiskās sadarbības nepieciešamību, lai atbalstītu vietējos centienus; un

(c) veicina divpusējās un/vai daudzpusējās sadarbības institūciju iesaistīšanos, lai nodrošinātu Konvencijas īstenošanu.

7. pants

Institucionālie veidojumi

1.Lai īstenotu šo Pielikumu, reģiona ietekmētās valstis Puses:

(a) izveido un/vai stiprina nacionālos fokālos punktus, lai koordinētu pasākumus cīņa pret pārtuksnešošanos un/vai sausuma efektu novēršanai; un

(b) izveido mehānismus, lai koordinētu nacionālos fokālos punktus sekojošiem mērķiem:

(i) informācijas un pieredzes apmaiņai;

(ii) subreģionālo un reģionālo pasākumu koordinēšanai;

(iii) tehniskās, zinātniskās, tehnoloģiskās un finansiālās sadarbības veicināšanai;

(iv) ārējā sadarbības nepieciešamības identificēšanai, un

(v) sekošanai rīcības programmu izpildei un to īstenošanas izvērtēšanai.

2. reģiona ietekmētās valstis periodiski rīko koordinācijas sanāksmes un Pastāvīgais Sekretariāts var pēc to lūguma, saistībā ar Konvencijas 23. pantu, var veicināt šādu koordinācijas sanāksmju norisi, caur:

(a) padomu sniegšanu attiecībā uz efektīvu koordinācijas pasākumu organizēšanu, nododot šādu pasākumu organizēšanas pieredzi;

(b) nogādājot informāciju nozīmīgām divpusējām un daudzpusējām sadarbības aģentūrām, attiecībā uz šādām koordinācijas sanāksmēm, un veicinot to aktīvu iesaistīšanos; un

(c) apgādājot ar citu nozīmīgu informāciju, kas var būt noderīga izveidojot vai stiprinot šādus koordinācijas procesus.

 

 

IV pielikums

Reģionālās īstenošanas pielikums Vidusjūras ziemeļu daļas valstīm

1. pants

Mērķis

Šī Pielikuma mērķis ir nodrošināt vadlīnijas un sagatavošanās darbus, kas nepieciešami Konvencijas efektīvai īstenošanai Vidusjūras ziemeļu daļas valstīs saistībā ar to īpašajiem apstākļiem.

2. pants

Vidusjūras ziemeļu daļas īpašie apstākļi

Pie Vidusjūras ziemeļu daļas īpašajiem apstākļiem pieder:

(a) semi-arīdie klimatiskie apstākļi, kuri ietekmē lielus apgabalus, sezonāls sausums, ļoti lielas nokrišņu svārstības un pēkšņas lielas intensitātes lietusgāzes;

(b) vāji attīstītas un stipri erodētas augsnes, nespējīgas pretoties pret plaisu veidošanos virskārtā;

(c) mainīgs reljefs ar stāvām nogāzēm un ļoti dažādas ainavas;

(d) lieli dabīgās mežu segas zudumi biežu mežu ugunsgrēku laikā;

(e) tradicionālās lauksaimniecības krīze, tās rezultātā pamesta zeme un degradēta augsne un tās ūdeni aizsargājošās struktūras;

(f) nelīdzsvarota ūdens resursu izmantošana, kas novedusi pie ievērojamiem vides postījumiem, ieskaitot ķīmisko piesārņojumu, pārsāļošanos un ūdens nesējslāņu izsīkšanu; un

(g) ekonomisko pasākumu koncentrācija piekrastē urbanizācijas rezultātā, industrijas attīstība, tūrisms un irigācija lauksaimniecībā.

3. pants

Stratēģiskās plānošanas nosacījumi ilgtspējīgai attīstībai

1. Nacionālās rīcības programmas ir centrālā un integrāla ilgtspējīgās attīstības plānošanas sastāvdaļa ietekmētajās Vidusjūras ziemeļdaļas valstīs Konvencijas Pusēs.

2. Jānodrošina konsultatīvs līdzdalības process, iesaistot tajā atbilstošus valdības līmeņus, vietējās pašvaldības un nevalstiskās organizācijas, lai izstrādātu stratēģiju, kura ļautu iesaistīties maksimālam vietējo iedzīvotāju skaitam un kura būtu ātri reaģēt spējīga, atbilstoši Konvencijas 10. panta 2. daļas (f) punktam.

4. pants

Prasības nacionālo rīcības plānu sagatavošanā un to izpildes laiki

Vidusjūras reģiona ietekmētās valstis izstrādā nacionālās rīcības programmas, un, ja nepieciešams, subreģionālās, reģionālās vai kopīgās rīcības programmas. Šādu programmu izstrāde jāveic maksimāli īsā laikā.

5. pants

Nacionālo rīcības programmu izstrādāšana un īstenošana

Izstrādājot un īstenojot nacionālās rīcības programmas saskaņā ar Konvencijas 9. un 10. pantu, katra ietekmētā valsts –Puse veic, ja nepieciešams:

(a) nozīmē attiecīgus iestādījumus, kas atbild par programmu izstrādāšanu, koordinēšanu un īstenošanu;

(b) iesaista ietekmēto apgabalu iedzīvotājus, ieskaitot vietējās pašvaldības, šo programmu izstrādāšanā, koordinēšanā un īstenošanā, īstenojot vietējas iniciatīvas iesāktu konsultāciju procesu, ar vietējo pašvaldību un atbilstošu nevalstisko organizāciju iesaistīšanos;

(c) veic vides stāvokļa izpēti ietekmētajos apgabalos, lai izvērtētu pārtuksnešošanās cēloņus un sekas un noteiktu nepieciešamos pretpasākumus;

(d) izvērtētu ar ietekmēto apgabalu iedzīvotāju līdzdalību, agrākās un tagad veicamās programmas, lai izstrādātu stratēģiju un nepieļautu agrāko kļūdu turpināšanu rīcības programmās;

(e) sagatavo tehniskās un finansiālās programmas, kas balstās uz informāciju, kas iegūta pasākumos, kas minēti no (a) līdz (d) punktos; un

(f) attīsta un izmanto procedūras un pielieto robežlielumus monitoringam un programmas īstenošanas izvērtēšanai.

6. pants

Nacionālo rīcības programmu sastāvs

Ietekmētās reģiona valstis Puses var iekļaut to nacionālajās rīcības programmās sekojošus pasākumus:

(a) likumdošanu, institucionālo stiprināšanu un administratīvos pasākumus;

(b) zemes lietošanas veidus, ūdens resursu apsaimniekošanu, augsnes aizsardzību, mežsaimniecību, lauksaimniecības pasākumus un ganību saimniecību;

(c) dzīvās dabas aizsardzību un apsaimniekošanu un citas bioloģiskās daudzveidības formas;

d) meža ugunsgrēku novēršanu;

(e) alternatīvo saimniekošanas veidu veicināšanu; un

(f) pētījumus, apmācības un sabiedrības apziņas attīstīšanu.

7. pants

Subreģionālās, reģionālās un kopīgi īstenojamās rīcības programmas

1. Reģiona ietekmētās valstis var, saskaņā ar Konvencijas 11. pantu, izstrādāt un īstenot subreģionālās un/vai reģionālās rīcības programmas, lai papildinātu un uzlabotu nacionālo programmu efektivitāti. Divas vai vairākas reģiona valstis Puses var vienlaicīgi vienoties par kopīgas rīcības programmas īstenošanu.

2. Pielikuma 5. Un 6. Panta nosacījumi darbojas mutatis mutandis arī attiecībā uz subreģionālo, reģionālo vai kopīgo programmu izstrādāšanu un īstenošanu. Šādas programmas var papildus ietvert zinātniskos pētījumus un attīstības jautājumus attiecībā uz izvēlētām ekositēmām ietekmētajos apgabalos.

3. Izstrādājot un īstenojot subreģionālās, reģionālās vai kopīgās rīcības programmas, reģiona ietekmētās valstis Puses var, ja nepieciešams:

(a) identificēt, sadarbībā ar nacionālajām institūcijām, nacionālos mērķus attiecībā uz pārtuksnešošanos, kuri var labāk atbilsts programmas mērķiem un nozīmīgus pasākumus, kuri var tikt efektīgi veikti;

(b) izvērtē reģiona, subreģionālo un nacionālo nozīmīgo institūciju operatīvās rīcības spējas; un

(c) izvērtē reģionā esošās programmas cīņai ar pārtuksnešošanos, kuras šobrīd ir saskaņotas starp Pusēm, lai noteiktu to atbilstību nacionālajām rīcības programmām.

8. pants

Subreģionālo, reģionālo un kopīgo rīcības programmu koordinācija

Ietekmētās valstis Puses, kuras sagatavo subreģionālo, reģionālo vai kopīgo rīcības programmu, var izveidot koordinācijas komiteju, kuru veido katras pārstāvētās Puses nominēti pārstāvji, kuri pārrauga cīņu pret pārtuksnešošanos, harmonizē nacionālās rīcības programmas, sagatavo priekšlikumus dažādos līmeņos attiecībā uz subreģionālo, reģionālo vai kopīgo rīcības programmu īstenošanu, kā arī darbojas kā fokālais punkts tehniskās sadarbības veicināšanā un koordinēšanā atbilstoši Konvencijas 16. līdz 19. pantiem.

9. pants

Nosacījumi, ka valstis nedrīkst saņemt finansiālo palīdzību

Šīs Konvencijas īstenošanas sakarā, lai īstenotu nacionālās, subreģionālās, reģionālās vai kopīgās rīcības programmas, šī reģiona ietekmētās valstis Puses nav tiesīgas saņemt jebkādu finansiālo palīdzību.

10. pants

Koordinācija ar citiem subreģioniem un reģioniem

Subreģionālās, reģionālās un kopīgās rīcības programmas var tikt sagatavotas un īstenotas sadarbībā ar citiem subreģioniem vai reģioniem, it īpaši ar Ziemeļāfrikas subreģionu.

 

 

V pielikums

Reģionālās īstenošanas pielikums Centrālajai un Austrumeiropai

1. pants

Mērķis

Šī pielikuma mērķis ir nodrošināt vadlīnijas un sagatavošanās darbus, kas nepieciešami Konvencijas efektīvai īstenošanai Centrālās un Austrumeiropas reģiona valstīs saistībā ar to īpašajiem apstākļiem.

2. pants

Centrālās un Austrumeiropas reģiona īpašie apstākļi

Pie pirmā pantā minētā Centrālās un Austrumeiropas reģiona īpašiem apstākļiem, kuri dažādā mērā ietekmē reģiona valstis Puses, pieder:

(a) specifiskās problēmas un iespējas, kuras saistās ar patreizējo ekonomisko pārkārtojumu procesu, ieskaitot makroekonomiku, finansu problēmas un nepieciešamību stiprināt sociālās un politiskās struktūras, veicot tirgus ekonomikas reformas;

(b) zemju degradācijas dažādās formas reģiona atšķirīgajās ekosistēmās, ieskaitot sausuma ietekmi un pārtuksnešošanos risku saistībā ar vējā un ūdens izsaukto augsnes eroziju.

(c) krīzes apstākļi lauksaimniecībā, tai skaitā aramzemes noplicināšana sakarā ar problēmām nepiemērotās apūdeņošanas sistēmās un augsnes un ūdens aizsargbūvju daļēju nolietošanos;

(d) ilgtspējības principu neievērošana, izmantojot ūdens resursus, kas noved pie vides postījumiem, ieskaitot ķīmisko piesārņošanu, sasāļošanos un ūdens horizontu izsīkšanu;

(e) mežu segas zudumi klimatisko faktoru, gaisa piesārņojuma un biežu meža ugunsgrēku ietekmē;

(f) kompleksa fizisko, bioloģisko, politisko, sociālo un ekonomisko faktoru mijiedarbība, kas ietekmētajās platībās noved pie ilgtspējīgas attīstības prakses neievērošanas;

(g) pieaugošs ekonomisko grūtību risks un sociālo apstākļu pasliktināšanās teritorijās, kuras ietekmē zemju degradācija, pārtuksnešošanās un sausums;

(h) nepieciešamība pārskatīt zinātnisko pētījumu mērķus, politisko un likumdošanas struktūru, lai panāktu ilgtspējīgu dabas resursu apsaimniekošanu, un

(i) reģionā pavērtu iespējas plašākai starptautiskai sadarbībai un sasniegtu ilgtspējīgas attīstības visaptverošos mērķus.

3. pants

Rīcības programmas

1. Nacionālās Rīcības programmām jābūt ilgtspējīgas attīstības politikas integrētai daļai, pareizā veidā vērstai pret zemju degradācijas dažādām izpausmēm, pārtuksnešošanos un sausumu, kas ietekmē Puses šajā reģionā.

2. Jānodrošina konsultatīvs līdzdalības process, iesaistot atbilstošus valdības līmeņus, vietējās pašvaldības un nevalstiskās organizācijas, lai izstrādātu vadlīnijas elastīgi plānotai stratēģijai, kura ļautu iesaistīties maksimālām vietējo iedzīvotāju skaitam atbilstoši Konvencijas 10. panta 2. daļas (f) punktam. Ja nepieciešams divpusējas un daudzpusējas sadarbības aģentūras var iekļauties šajā procesā pēc ietekmētās valsts Puses pieprasījuma.

4. pants

Nacionālo Rīcības programmu sagatavošana un izpilde

Sagatavojot un izpildot nacionālās Rīcības programmas atbilstoši Konvencijas 9. un 10. pantam, katra reģionā ietekmētā valsts

Puse veic, ja nepieciešams:

(a) nozīmē attiecīgas struktūras atbildīgas par programmu sagatavošanu, koordinēšanu un izpildi;

(b) iesaista ietekmēto teritoriju iedzīvotājus, ieskaitot vietējās pašvaldības, šo programmu izstrādāšanā, koordinēšanā un izpildē, īstenojot pēc vietējās iniciatīvas uzsāktus konsultāciju procesus, ar vietējo pašvaldību un atbilstošo nevalstisko organizāciju iesaistīšanos;

(c) veic vides stāvokļa izpēti ietekmētajās teritorijās, lai novērtētu pārtuksnešošanās cēloņus un sekas un noteiktu rīcības prioritātes;

(d) novērtē, ar ietekmēto teritoriju iedzīvotāju līdzdalību, agrākās un patreiz izpildāmās programmas ar mērķi izstrādāt Rīcības programmu stratēģiju un noteikt Rīcības programmas pasākumus;

(e) sagatavo tehniskās un finansiālās programmas, kas balstās uz informāciju, kas iegūta no (a) līdz (d) punktiem minētajos pasākumos, un

(f) attīsta un izmanto procedūras un pielieto robežlielumus monitoringam un īstenoto programmu novērtēšanai.

5. pants

Subreģionālās, reģionālās un kopīgi īstenojamās rīcības programmas

1. Reģiona ietekmētās valstis puses var, saskaņā ar Konvencijas 11. un 12. pantu, sagatavot un īstenot subreģionālās un/vai reģionālās rīcības programmas, lai papildinātu un palielinātu nacionālo rīcības programmu efektu un efektivitāti. Divas vai vairākas valstis Puses var vienlaicīgi vienoties par kopīgas rīcības programmas īstenošanu.

2. Šādas programmas var sagatavot un īstenot sadarbojoties ar citām Pusēm vai reģioniem. Šādas sadarbības mērķis var būt nodrošināt starptautiskas vides veidošanos un veicināt finansiālo un/vai tehnisko atbalstu vai citas palīdzības formas, lai vērstos pret pārtuksnešošanos un sausuma problēmām dažādos līmeņos.

3. 3. un 4. pantu nosacījumi darbojas, mutatis mutandis, lai sagatavotu un izpildītu subreģionālās, reģionālās un kopīgi īstenojamās rīcības programmas. Papildus tam, šādas programmas var ietvert zinātniskos pētījumus un attīstības jautājumus attiecībā uz izvēlētām ekosistēmām ietekmētajos rajonos.

4. Izstrādājot un realizējot subreģionālās, reģionālās un kopīgi īstenojamās rīcības programmas reģiona ietekmētās valstis Puses var, ja nepieciešams:

(a) identificēt, sadarbībā ar nacionālajām institūcijām, nacionālos mērķus attiecībā uz pārtuksnešošanos, kuri var labāk atbilst programmas mērķiem un nozīmīgus pasākumus, kuri var tikt efektīvi izpildīti;

(b) novērtēt reģiona, subreģionālo un nacionālo atbilstošo institūtu darbības kapacitāti;

(c) noteikt esošo, starp Pusēm noslēgto, programmu cīņai pret pārtuksnešošanos atbilstību nacionālajām rīcības programmām, un

(d) apsvērt rīcību, lai koordinētu subreģionālās, reģionālās un kopīgi īstenojamās rīcības programmas, paredzot, ja nepieciešams, koordinācijas komitejas izveidošanu, kuru veido katras ietekmētās valsts Puses pārstāvji, lai novērtētu sasniegto cīņā ar pārtuksnešošanos, harmonizētu nacionālās rīcības programmas, izstrādātu rekomendācijas dažādā sagatavošanas un izpildes pakāpē esošām subreģionālām, reģionālām un kopīgi īstenojamām rīcības programmām, un darbotos kā fokālie (mezgla) punkti, lai veicinātu koordināciju un tehnisko sadarbību atbilstoši Konvencijas 16. līdz 19. Pantiem.

6. pants

Tehniskā, zinātniskā un tehnoloģiskā sadarbība

Atbilstoši Konvencijas mērķiem un principiem Puses reģionā katra atsevišķi vai apvienojoties:

(a) veicina zinātniskās un tehniskās sadarbības struktūras, monitoringa indikatoru un visu līmeņu informācijas sistēmu stiprināšanu, tāpat to integrāciju, ja nepieciešams, vispasaules informācijas sistēmās, un

(b) veicina atbilstošu esošu vai jaunu videi draudzīgu tehnoloģiju attīstību, adaptāciju un tālāku nodošanu reģiona ietvaros un ārpus tā.

7. pants

Finansiālie resursi un mehānismi

Atbilstoši Konvencijas mērķiem un principiem reģionā ietekmētās valstis Puses katra atsevišķi vai apvienojoties:

(a) izvēlas pasākumus lai racionalizētu un stiprinātu mehānismus, kuri apgādā fondus ar sabiedriskām un privātām investīcijām, lai sasniegtu konkrētus rīcības rezultātus apkarojot zemju degradāciju un pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma ietekmes;

(b) nosaka starptautiskas sadarbības nepieciešamību lai atbalstītu nacionālos centienus, tādā veidā radot, un it sevišķi veicinot vidi investīcijām un atbalstot aktīvu investīciju politiku, kā arī integrētu pieeju efektīvai pārtuksnešošanos apkarošanai, ietverot arī agru brīdināšanu par problēmām, kādas šai procesā rodas;

(c) meklē sadarbību ar divpusējiem un/vai daudzpusējiem partneriem un finansu sadarbības institūcijām, cenšoties nodrošināt Konvencijas izpildi, ieskaitot programmās paredzētās rīcības, kuras ņem vērā ietekmēto reģiona valstu Pušu specifiskās vajadzības; un

(d) izvērtē 2. panta (a)punkta iespējamo ietekmi uz 6., 13. un 20. pantu un citu attiecīgo Konvencijas nosacījumu izpildi.

8. pants

Institucionālie veidojumi

1. Lai īstenotu šo pielikumu reģiona ietekmētās valstis Puses:

(a) izveido un/vai stiprina nacionālos fokālos (mezglu) punktus, lai koordinētu pasākumus cīņai pret pārtuksnešošanos un/vai novērstu sausuma sekas; un

(b) rada mehānismu, lai stiprinātu reģionālo sadarbību, ja nepieciešams.

2. Pastāvīgs Sekretariāts var, pēc reģiona Pušu lūguma, saistībā ar Konvencijas 23. pantu, veicināt šādu koordinācijas sanāksmju norisi, ar:

(a) padomu sniegšanu attiecībā uz efektīvu koordinācijas pasākumu organizēšanu, nododot šādu pasākumu organizēšanas pieredzi, un

(b) apgādājot ar citu nozīmīgu informāciju, kas var būt derīga izveidojot vai stiprinot koordinācijas procesus.