Strasbūrā

2002.gada 28.novembrī

EIROPAS CILVĒKTIESĪBU TIESAS PIRMĀ NODAĻA

Spriedums

Lietā “Lavents pret Latviju”

(Iesniegums nr.58442/00)

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar nosacījumiem, kas noteikti Konvencijas 44.panta 2.daļā. Spriedums var tikt pakļauts formas izmaiņām.

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (pirmā nodaļa) palātas sēdē šādā sastāvā: C.L.Rozakis, priekšsēdētājs, tiesneši: F.Tulkens, G.Bonello, P.Lorenzen, N.Vajič, R.Maruste, V.Zagrebelsky un S.Nielsen — nodaļas sekretāra palīgs, pēc apspriešanās slēgtā sēdē 2002.gada 7.novembrī, šajā datumā pieņem sekojošu spriedumu:

 

PROCEDŪRA

1. Šīs lietas pamatā ir pret Latvijas Republiku vērsts iesniegums (nr.58442/00), ar kuru šīs valsts pilsonis Aleksandrs Lavents (“iesniedzējs”) ir vērsies Tiesā 2000.gada 1.jūnijā saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (“Konvencija”) 34.pantu.

2. Iesniedzēju Tiesā pārstāv S.Grošs (S.Grosz), Londonā (Apvienotā Karaliste) praktizējošs advokāts. Latvijas valdību (“valdība”) pārstāv tās pārstāve K.Maļinovska.

3. Iesniedzējs apgalvoja, ka viņam inkriminētā apsūdzība tika izskatīta tiesā, kurai trūka neatkarības un objektivitātes garantiju un kuras izveidošana pārkāpa attiecīgās Kriminālprocesa kodeksa normas. Viņš tāpat sūdzējās par viņa atrašanās apcietinājumā ilgumu, par tiesas procesa ilgumu, kuru viņš tāpat uzskata par pārmērīgu, par efektīvas tiesas kontroles trūkumu, izlemjot jautājumu par viņa atrašanās apcietinājumā likumību, par viņa tiesības uz nevainīguma prezumpciju iespējamo pārkāpumu, par iejaukšanos viņa ģimenes dzīvē un par aresta uzlikšanu viņa korespondencei un tās izņemšanu.

4. Sūdzība tika nodota Tiesas otrajai nodaļai (Tiesas reglamenta 52.punkta 1.daļa). Tās ietvaros saskaņā ar Tiesas reglamenta 26.panta 1.punktu tika izveidota par lietas izskatīšanu atbildīgā palāta (Konvencijas 27.panta 1.punkts). Pēc tam, kad E.Levits, tiesnesis, kas ievēlēts no Latvijas, sevi atstatīja (28.pants), valdība nozīmēja R.Marusti, tiesnesi, kas ievēlēts no Igaunijas, lai skatītu lietu viņa vietā (Konvencijas 27.panta 2.punkts un Tiesas reglamenta 29.panta 1.punkts).

5. Ar 2001.gada 7.jūnija lēmumu Tiesa atzina sūdzību par daļēji pieņemamu izskatīšanai.

6. Kā iesniedzējs, tā arī valdība iesniedza rakstiskus paskaidrojumus par lietas būtību (Tiesas reglamenta 59.panta 1.punkts). Tā kā Tiesa, apspriežoties ar pusēm, nolēma, ka nav nepieciešams noturēt tiesas sēdi par lietas būtību (Tiesas reglamenta 59.panta 2.punkts in fine), katra no pusēm iesniedza rakstiskus komentārus par otras paskaidrojumiem. 2001.gada 7.septembrī iesniedzējs iesniedza savu lūgumu par taisnīgu kompensāciju (Konvencijas 41.pants). 2001.gada 9.oktobrī valdība iesniedza savus komentārus par šo lūgumu.

7. 2001.gada 1.novembrī Tiesa mainīja savu nodaļu sastāvu (Tiesas reglamenta 25.panta 1.punkts). Šis iesniegums tika nodots pirmajai nodaļai tās jaunajā sastāvā (Tiesas reglamenta 52.punkta 1.daļa).

 

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

8. Iesniedzējs ir bijušais Latvijas uzņēmējs, kas dzimis 1959.gadā un dzīvo Rīgā (Latvijā). Notiesāts ar brīvības atņemšanas sodu, viņš atrodas policijas uzraudzībā slimnīcā “Linezers” Rīgā.

 

A. Iesniedzēja apcietināšana un viņa lietas izmeklēšana

1. Kriminālvajāšanas uzsākšana pret iesniedzēju un apcietinājuma piemērošana viņam

9. Ar Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurora 1995.gada 31.maija lēmumu tika ierosināta krimināllieta par iesniedzēja darbībām akciju sabiedrības “Banka Baltija” uzraudzības padomes priekšsēdētāja amatā; “Banka Baltija” bija Latvijas lielākā banka, kuras bankrots bija katastrofāls tautsaimniecībai un izputināja simtus tūkstošu personu. Prokurors cita starpā konstatēja, ka iesniedzējs bija sankcionējis 80 miljonu latu (apmēram 139 miljonus eiro), kas sastādīja vairāk nekā pusi bankas kretītportfeļa, cesiju kādai Krievijas bankai, kas atradās Maskavā un no savas puses apņēmās veikt apmaksu Krievijas valdības izdotajās obligācijās. Saskaņā ar prokurora viedokli šo obligāciju, kas varēja tikt realizētas tikai, sākot ar 2008.gadu, reālā vērtība bija tikai 29% no to nominālvērtības. No tā prokurors secināja, ka iesniedzējs bija ar nodomu šādi rīkojies, lai izslēgtu jebkuru kreditoru un Latvijas valsts iespēju atgūt cedēto summu. Prokurora lēmums norāda, ka iesniedzēja darbības var veidot kaitniecības nozieguma sastāvu, par ko tolaik spēkā esošais Kriminālkodeksa 64.pants paredzēja brīvības atņemšanas sodu līdz divpadsmit gadiem.

10. 1995.gada 1.jūnijā Ģenerālprokuratūras prokurors, kura lietvedībā atradās lieta, iesniedzēju pasludināja par aizdomās turēto kaitniecības nozieguma izdarīšanā un viņu nopratināja šajā statusā iesniedzēja izraudzīta advokāta klātbūtnē. No 1995.gada 16.jūnija līdz 14.jūlijam prokuratūra neveica nekādas nopratināšanas, tā kā iesniedzējs sirdslēkmes dēļ bija ievietots ārstniecības iestādē.

11. Ar 1995.gada 28.jūnija lēmumu Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors uzsāka kriminālvajāšanu pret iesniedzēju, apsūdzot viņu kaitniecībā. Papildus apgalvojumiem, kas bija ietverti 1995.gada 31.maija lēmumā, prokurors argumentēja, ka bankas uzraudzības padomes priekšsēdētāja statusā iesniedzējs bija realizējis krāpnieciskas darbības, lai radītu bankas uzticamības un stabilitātes iespaidu, tādējādi rosinot pēc iespējas lielāku skaitu fizisko un juridisko personu tur noguldīt savus līdzekļus. Pēc tam, saskaņā ar prokurora teikto, iesniedzējs bija no Latvijas valdības un Latvijas Bankas krāpnieciskā veidā ieguvis šo noguldījumu garantiju. Turklāt viņš bija ieķīlājis visus bankas īpašumus. No tā prokurors secināja, ka iesniedzējs bija “darījis visu, lai novērstu to, ka diviem simtiem tūkstošu noguldītāju tiek atdoti viņu 160 miljoni latu [apmēram 227 miljoni eiro]”, kā arī lai nodotu ārvalstij stratēģiska mēroga kreditora tiesības.

12. Iesniedzējs tika nekavējoties informēts par apsūdzības celšanu viņam. Vēlāk apsūdzība tika papildināta ar apsūdzību vēl četros noziedzīgos nodarījumos, kas saistīti ar banku un uzņēmējdarbības tiesībām, kā arī apsūdzību par nelikumīgu ieroču glabāšanu.

Vēlāk divām citām personām, T.Freimanim, minētās bankas prezidentam, un A.Līdumam, šīs bankas administratīvajam vadītājam, tika uzrādītas apsūdzības šīs pašas krimināllietas ietvaros. Viņi tādējādi kļuva par iesniedzēja līdzapsūdzētajiem.

13. Pēc prokurora lūguma ar tajā pašā dienā pieņemtu lēmumu Rīgas Centra rajona tiesas tiesnesis piemēroja iesniedzējam apcietinājumu. Tomēr, tā kā iesniedzējs atradās ārstniecības iestādē, faktiski viņš tika apcietināts tikai 1995.gada 14.jūlijā.

 

2. Iesniedzēja apcietinājuma termiņa pagarināšana prokuratūras izmeklēšanas stadijā

14. Iesniedzēja apcietinājums, kas sākotnēji bija ticis noteikts uz diviem mēnešiem, ar Rīgas Centra rajona tiesas tiesneša 1995.gada 28.augusta, 28.oktobra, 21.decembra un 1996.gada 15.februāra, 22.aprīļa, 25.jūnija, 26.augusta un 22.oktobra lēmumiem tika pakāpeniski pagarināts līdz 1996.gada 28.novembrim. Šie lēmumi bija pamatoti ar aizdomām, ka, atrazdamies brīvībā, iesniedzējs varētu traucēt lietas izmeklēšanu.

1995.gada 28.augusta un 1996.gada 22.aprīļa lēmumus iesniedzējs pārsūdzēja tai pašai tiesai, kas šīs sūdzības noraidīja ar attiecīgi 1995.gada 11.septembrī un 1996.gada 28.maijā pieņemtiem lēmumiem. Kas attiecas uz sūdzību, kas bija iesniegta par 1995.gada 28.oktobra lēmumu, pirmās instances tiesas tiesnesis to attiecās izskatīt.

15. Laika posmā no 1995.gada 1.jūnija līdz 1996.gada 13.septembrim prokurors iesniedzēju nopratināja piecpadsmit reizes. Paralēli tika nopratināti abi iesniedzēja līdzapsūdzētie, kā arī vairāki liecinieki. No 1996.gada 23.septembra līdz 28.oktobrim iesniedzējs tika ievietots ārstniecības iestādē, bet pēc tam viņš atgriezās cietumā.

16. 1996.gada 30.oktobrī Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors sastādīja galīgo apsūdzības rakstu, kas nekavējoties tika izsniegts iesniedzējam. Ar 1996.gada 19.novembra lēmumu iesniedzējam tika uzdots pabeigt šī raksta lasīšanu. Šajā pašā dienā prokuratūra iesniedzējam nodeva lietas materiālu 69 sējumus, katru vismaz 250 lappuses biezu. 1997.gada 29.aprīlī iesniedzējs un viņa advokāti pabeidza iepazīšanos ar lietas materiāliem.

Starplaikā, 1996.gada 9.decembrī, saasinoties stenokardijai, no kuras viņš cieta, kā arī nieru disfunkcijas dēļ iesniedzējs bija ievietots ārstniecības iestādē policijas uzraudzībā līdz 1997.gada 9.martam.

 

3. Iesniedzēja apcietinājuma termiņa pagarināšana iztiesāšanas stadijā

a) Lietas nodošana tiesai

17. Ar 1997.gada 12.jūnija lēmumu lietu izmeklējošais prokurors nosūtīja lietu Rīgas apgabaltiesai. Tad iesniedzējs lūdza Rīgas apgabaltiesu viņu atbrīvot no apcietinājuma un piemērot viņam citu drošības līdzekli. Ar 1997.gada 30.jūnijā taisītu galīgu lēmumu apgabaltiesa rīcības sēdē noraidīja lūgumu, noraidījumu pamatojot ar sekojošiem motīviem:

18. 1997.gada 13.oktobrī Rīgas apgabaltiesa sāka lietas iztiesāšanu pēc būtības.

 

b) Mājas aresta piemērošana iesniedzējam un valdības locekļu paziņojumi

19. 1997.gada 14.oktobrī apgabaltiesa noturēja tiesas sēdi, izskatot lietu pēc būtības. Šīs tiesas sēdes laikā iesniedzējs pārcieta smagu sirdslēkmi; viņš tika nekavējoties ievietots ārstniecības iestādē. Ar tajā pašā dienā pieņemtu lēmumu Rīgas apgabaltiesa aizstāja apcietinājumu ar mājas arestu. Ar šo lēmumu iesniedzējam tika aizliegts atstāt savu dzīvokli un sazināties ar saviem līdzapsūdzētajiem. Iesniedzēja dzīvoklis, kas tika īpaši pārkārtots, lai garantētu viņa drošību, atradās nepārtrauktā policijas uzraudzībā, kuri sekoja visām viņa kustībām šajā dzīvoklī.

Mājas aresta termiņš tika pagarināts līdz 1998.gada 25.septembrim.

20. 1997.gada 15.oktobrī lielākais Latvijas dienas laikraksts “Diena” publicēja informāciju par oficiālu Ministru prezidenta un tieslietu ministra kopīgu paziņojumu, kurā viņi izteica savu nepiekrišanu minētajam 14.oktobra lēmumam. Pilns šī paziņojuma teksts, ko 1997. gada 16.oktobrī pārpublicēja oficiālais laikraksts “Latvijas Vēstnesis”, skan sekojoši:

21. 1997.gada 16.oktobrī Rīgas apgabaltiesas tiesneši apstiprināja iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli un tiesas sastāvs atkāpās no lietas izskatīšanas, pamatojoties uz to, ka spiediens “no valdības un sabiedrības puses” tai neļauj objektīvi iztiesāt lietu. Tā rezultātā lieta tika nodota tās pašas tiesas citam sastāvam.

22. 1997.gada 22.oktobrī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis, pamatojoties uz Kriminālprocesa kodeksa 176.pantu (turpmāk “KPK”), pieņēma lēmumu par aresta uzlikšanu iesniedzēja korespondencei, tai skaitā viņa sarakstei ar viņa advokātiem. Advokāti vērsās ar sūdzību Rīgas apgabaltiesā. Ar 1997.gada 27.oktobra vēstuli tiesnesis, kas lēmumu bija pieņēmis, atdeva sūdzību atpakaļ advokātiem, paskaidrojot, ka šis lēmums nav pārsūdzams.

No lietas materiāliem izriet, ka līdz šodienai šis lēmums nav ticis atcelts.

 

c) Iesniedzēja nosūtīšana atpakaļ uz cietumu

23. Rīgas apgabaltiesa atsāka lietas izskatīšanu 1998.gada 14.septembrī. Ar 1998.gada 25.septembrī pieņemtu lēmumu Rīgas apgabaltiesa, pēc savas iniciatīvas un neuzklausot pušu viedokli šajā jautājumā, grozīja iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli, atkal piemērojot apcietinājumu, pamatojoties uz sekojošo:

Pēc tiesas sēdes beigšanās iesniedzējs tika nosūtīts uz Rīgas Centrālcietumu.

24. Pret šo lēmumu iesniedzējs 1998.gada 15.decembrī, 1999.gada 3.septembrī un 27.oktobrī, 2000.gada 24.februārī, 1.martā, 30.martā, 11.aprīlī un 15.jūnijā vērsās pie Rīgas apgabaltiesas ar lūgumiem viņu atbrīvot, kas visi tika noraidīti; šie visi lēmumi tika pieņemti tajā pašā dienā, kad tika iesniegts lūgums par atbrīvošanu no apcietinājuma. Pēdējais lēmums, kas datēts ar 2000.gada 15.jūniju un kura saturs bija faktiski identisks visiem iepriekšējiem lēmumiem, pamatojās uz sekojošiem motīviem:

25. Pēc tam, kad 1999.gada 1.aprīlī spēkā stājās jaunie KPK noteikumi, kas paredzēja iespēju tiesājamajam pārsūdzēt lēmumu par apcietinājuma piemērošanu lietas iztiesāšanas laikā, ja lietas iztiesāšana atlikta uz laiku, ilgāku par vienu mēnesi, iesniedzējs pārsūdzēja 1999.gada 27.oktobra lēmumu. Ar 1999.gada 27.novembrī pieņemtu lēmumu Augstākās tiesas Senāts sūdzību noraidīja, paziņojot, ka nav kompetents to izskatīt.

26. No 2000.gada 20.aprīļa līdz 7.jūnijam iesniedzējs tika pārvietots uz slimnīcu, kas atradās ārpus cietuma teritorijas. 2000.gada 5.septembrī viņš pārcieta jaunu stenokardijas lēkmi un tika nekavējoties pārvietots uz Rīgas Centrālcietuma slimnīcu. Ņemot vērā to, ka cietumā nebija iespējams viņam nodrošināt atbilstošu medicīnisku aprūpi, 2000.gada 25.septembrī iesniedzējs tika pārvietots uz Rīgas 1.slimnīcu, kur viņš tika ievietots palātā, kas tika novērota. 2000.gada 25.oktobrī un 20.novembrī iesniedzējs tika ievietots citā slimnīcā.

 

d) Ierobežojumu raksturs, kas iesniedzējam piemēroti laikā, kamēr viņš atradās slimnīcā

27. Laikā, kad iesniedzējs atradās ārstniecības iestādēs ārpus cietuma, viņš nevarēja atstāt slimnīcas palātu un viņam oficiāli bija aizliegts sazināties ar saviem līdzapsūdzētajiem. No otras puses, viņš varēja brīvi tikties ar saviem ģimenes locekļiem. Laikā, kad viņš atradās cietuma slimnīcā, jebkuru personu, atskaitot ārstējošo personālu, vizītes bija atļautas tikai ar tiesneša sankciju. Iesniedzēja advokāti šādu sankciju saņēma, taču to nesaņēma viņa ģimene. Tāpat saskaņā ar iesniedzēja teikto viņam bija liegta jebkāda sarakste un viņa istabu slimnīcā nepārtraukti novēroja divi bruņoti policisti, kas bija klāt arī tad, kad viņš tikās ar saviem advokātiem.

 

B. Fakti par noraidījumu pieteikšanu Rīgas apgabaltiesas tiesnešiem

1. Pirmie noraidījumi tiesnesei un tiesas piesēdētājiem

28. 1999.gada 25.janvārī un 18.jūnijā iesniedzējs pieteica divus noraidījumus — Rīgas apgabaltiesas tiesas sastāva priekšsēdētājai I.Šteinertes kundzei un tiesas sastāvam kopumā, kas sastāvēja no priekšsēdētājas un tiesas piesēdētājiem, to pamatojot ar būtiskiem kriminālprocesa kodeksa pārkāpumiem, kas liecināja par tiesas sastāva objektivitātes trūkumu. Abi noraidījumi tika noraidīti.

29. 1999.gada 1. un 3. septembrī iesniedzējs gribēja apstrīdēt pēc tiesas pieprasījuma veiktās medicīniskās ekspertīzes slēdzienu, saskaņā ar kuru iesniedzējs tikai simulēja sirds slimību. Tāpat viņš lūdza Rīgas apgabaltiesu pievērst uzmanību citam slēdzienam, kas 1997.gada 14.oktobrī jau bija pievienots lietai. Šteinertes kundze viņu informēja, ka šāds slēdziens nekad nav ticis saņemts, un atteicās ņemt vērā iesniedzēja iesniegto eksemplāru, pamatojoties uz to, ka tas bija tikai oriģināla fotokopija. Tomēr 1999.gada 14.oktobrī iesniedzēja advokāti atrada slēdziena tekstu starp lietas materiāliem. Līdz ar to iesniedzējs 1999.gada 27.oktobrī pieteica jaunu noraidījumu Šteinertes kundzei, argumentējot, ka tas, ka tiesnesis noslēpj svarīgu dokumentu, nepārprotami liecina par viņa objektivitātes trūkumu. Ar tajā pašā dienā taisītu lēmumu viens no tiesas piesēdētājiem, Z.L. kundze, izskatot noraidījumu, atbalstīja Šteinertes kundzes noraidīšanu, kas nozīmē, ka noraidījuma lūgums tika pieņemts (49.paragrāfs zemāk). Tomēr pēc prokuroru iesniegta protesta 1999.gada 14. decembrī Augstākās tiesas Senāts ar galīgu lēmumu atcēla 27.oktobra lēmumu procesuālu trūkumu dēļ un nosūtīja jautājumu par Šteinertes kundzes noraidījumu lemšanai Rīgas apgabaltiesai, precizējot tomēr, ka šo jautājumu jāizskata “tās pašas tiesas citam sastāvam”. Senāts neņēma vērā aizstāvības argumentāciju, ka lēmums par noraidījumu ir galīgs un nevar tikt pārsūdzēts, nedz arī par to var iesniegt protestu.

 

2. Tiesneses paziņojumi presei

30. 1999.gada 4. un 5.novembrī divi Latvijas laikraksti, “Lauku Avīze” un “Respublika”, publicēja Šteinertes kundzes izteikumus, kas, atbildot uz žurnālista jautājumiem, cita starpā bija paziņojusi:

31. 1999.gada 7.decembrī laikraksts “Komersant Baltic” publicēja jaunu Šteinertes kundzes paziņojumu, kur viņa teica:

3. Noraidījumi pēc tiesneses paziņojumiem

32. 2000.gada 24.februārī Augstākās tiesas Senāta atpakaļ nosūtītais noraidījuma pieteikums tika no jauna izskatīts Rīgas apgabaltiesā tajā pašā tiesas sastāvā ar Šteinertes kundzi kā priekšsēdētāju. Noraidījuma pieteikums tika noraidīts ar pamatojumu, ka nebija nekādu ticamu pierādījumu, kas liecinātu par tiesneses neobjektivitāti. Turklāt Z.L., tiesas piesēdētāja, kas pirms tam bija balsojusi par labu Šteinertes kundzes noraidījumam, pievienoja lēmumam savus paskaidrojumus, izskaidrojot sava viedokļa maiņu ar to, ka starp lietas materiāliem bija ticis atrasts strīdīgais medicīniskais slēdziens, ko viņa bija uzskatījusi par nozaudētu vai nozagtu. Tajā pašā dienā aizstāvji pieteica noraidījumu visam tiesas sastāvam. Ar 2000.gada 1.marta lēmumu Rīgas apgabaltiesa līdzšinējā sastāvā un ar Šteinertes kundzi kā priekšsēdētāju noraidīja pieteikumu, pamatojoties uz to, ka, tā kā viņa nebija lasījusi minētās publikācijas un tātad nevarēja pārliecināties, vai šie laikraksti bija pareizi un pilnīgi atspoguļojuši viņas teikto, nevarēja tikai, pamatojoties uz faktu kā tādu, inkriminēt viņai neobjektivitāti.

 

4. Noraidījums vienai no tiesas piesēdētājiem

33. 2000.gada augustā iesniedzējs saņēma kādas Rīgas slimnīcas vēstuli, kas apliecināja, ka kopš 2000.gada jūnija Z.L. kundze tur tiek ārstēta viņas ciklotīmiskā stāvokļa dēļ, ko izraisījusi galvaskausa trauma. Savas pēdējās runas laikā 2000.gada 4.septembrī, slēdzot tiesu debates, iesniedzējs lūdza Rīgas apgabaltiesu atsākt tiesas izmeklēšanu, lai varētu pieteikt noraidījumu Z.L. Ar šajā pašā dienā pieņemtu lēmumu Rīgas apgabaltiesa šo lūgumu noraidīja.

Par šo lēmumu iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātam, sūdzību iesniedzot Rīgas apgabaltiesas kancelejā. Ar 2000.gada 14.septembrī saņemtu vēstuli Šteinertes kundze attiecās nosūtīt kasācijas sūdzību Senātam, to motivējot ar to, ka apstrīdētais lēmums nav pārsūdzams. Iesniedzējs mēģināja vērsties pret šo noraidījuma vēstuli, adresējot sūdzību Senātam. Ar 2000.gada 19.septembra vēstuli Šteinertes kundze atteicās nodot adresātam arī šo sūdzību.

 

C. Fakti, kas notikuši pēc sūdzības pieņemšanas izskatīšanai

34. Ar 2001.gada 14.jūnija vēstuli iesniedzēja ārstējošais ārsts informēja Rīgas Centrālcietuma vadītāju, ka iesniedzēja slimību raksturs prasīja “turpināt ārstēšanu tādos pašos apstākļos, kādos viņš atradās līdz šim”. Tāpat viņš uzskata, ka uz viņu tiek izdarīts spiediens, lai piespiestu viņu sniegt viedokli par labu iesniedzēja nosūtīšanai uz cietumu.

2001.gada 4.jūlijā Labklājības ministrijas izveidotā ekspertu komisija sagatavoja atzinumu, saskaņā ar kuru, ņemot vērā iesniedzēja veselības stāvokli, pastāvēja risks, ka viņš varētu kļūt jauna, iespējams, nāvējoša, infarkta upuris. Tādējādi komisija uzskatīja, ka viņš ir jāārstē ārstniecības iestādē, kas ir aprīkota saskaņā ar attiecīgām prasībām, kuras noteica spēkā esoši noteikumi. Saskaņā ar iesniedzēja ārstējošā ārsta iesniegto apliecinājumu cietuma slimnīca, kurā nav speciāla kardioloģiska aprīkojuma un kas tādējādi nav piemērota intensīvai terapijai, neatbilda šiem noteikumiem.

35. Tiesas sēdes laikā 2001.gada 2.augustā iesniedzējam bija smaga sirdslēkme. Tās rezultātā Šteinertes kundze uzdeva ievietot viņu ārstniecības iestādē, tieši uzsverot, ka iesniedzējs ir jānogādā uz Centrālcietumu un nevis uz “Linezeru”, kur viņš atradās līdz tam laikam. Tomēr, ņemot vērā viņa kritisko veselības stāvokli, policijas Sardzes pulks un ātrās palīdzības dienests nolēma neievērot šo lēmumu un nogādāja viņu “Linezerā”, kur viņš nekavējoties tika ievietots intensīvās terapijas nodaļā.

36. 2001.gada 8.augustā Šteinertes kundze paziņoja presei, ka viņa bija konsultējusies ar cietuma administrāciju jautājumā par iesniedzēja pārvešanu uz ārstniecības iestādi, kur “viņš varētu saņemt daudz efektīvāku aprūpi nekā “Linezerā””, un ka viņa tāpat pieļāva iespēju noturēt tiesas sēdes slimnīcā. Tajā pašā dienā slimnīcas direktors un iesniedzēja ārstējošais ārsts noorganizēja preses konferenci, kuras laikā viņi paziņoja par pastāvīgu spiedienu no Šteinertes kundzes un valsts institūciju puses. Saskaņā ar viņu teikto prokuratūras paziņojumi, apsūdzot viņus kriminālprocesa pret iesniedzēju kavēšanā, nebija pamatoti, jo kā ārstiem viņiem bija jārespektē medicīnas ētikas noteikumi un jādara viss, kas ir viņu spēkos, viņu pacienta labā. Iesniedzēja pārvietošana uz cietuma slimnīcu būtu viņam bīstama.

Pēc augstāk minētās preses konferences iesniedzējs netika pārvietots uz citu ārstniecības iestādi.

37. 2001.gada 25.septembrī Šteinertes kundze paziņoja par iztiesāšanas pabeigšanu. Tajā pašā dienā tiesa devās apspriesties. Ar spriedumu, kura atklāta nolasīšana ilga no 2001.gada 19.decembra līdz 28.decembrim, iesniedzējs tika atzīts par vainīgu tam inkriminētajos noziegumos un notiesāts uz deviņiem gadiem ar brīvības atņemšanas sodu. Viņa līdzapsūdzētie tāpat tika notiesāti ar brīvības atņemšanas sodiem.

Datumā, kurš nav precīzi zināms, iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātai, kura to vēl nav izskatījusi.

No lietas materiāliem izriet, ka iesniedzējs turpina atrasties apcietinājumā policijas uzraudzībā slimnīcā “Linezers”.

 

II. NACIONĀLĀS TIESĪBU NORMAS, KAS ATTIECAS UZ LIETU

A. Drošības līdzekļi

1. Apcietinājums kā viens no drošības līdzekļiem

38. Saskaņā ar KPK 68.pantu drošības līdzeklis var tikt piemērots, ja ir pietiekams pamats varbūtībai, ka apsūdzētais izvairīsies no izmeklēšanas vai traucēs patiesības noskaidrošanu lietā. Pastāv astoņu veidu drošības līdzekļi: paraksts par dzīves vietas nemainīšanu, personisks galvojums, drošības nauda, nodošana policijas uzraudzībā, mājas arests, apcietinājums, kā arī īpaši drošības līdzekļi, kas tiek piemēroti nepilngadīgajiem un militārpersonām.

Saskaņā ar KPK 72.pantu, drošības līdzekļa piemērošanā un izvēlē jāņem vērā šādi kritēriji: inkriminētā nozieguma smagums, apsūdzētā personība, varbūtība, ka apsūdzētais izvairīsies no izmeklēšanas vai traucēs patiesības noskaidrošanu lietā, viņa nodarbošanās, vecums, ģimenes stāvoklis, veselības stāvoklis, kā arī citi kritēriji. Jebkurš drošības līdzeklis var tikt piemērots ar pienācīgi motivētu lēmumu.

39. Saskaņā ar KPK 75.2.pantu “[m]ājas arests nozīmē, ka piespiedu kārtā tiek ierobežota personas brīvība pārvietoties, nosakot, ka tai pastāvīgi jāuzturas savā mājā (dzīvoklī), ka tai ir aizliegts sazināties ar lēmumā minētajām personām, izmantojot sakaru līdzekļus, saraksti vai starpniekus”. Bez tam “arestētā māju (dzīvokli) var apsargāt, bet viņa uzvedību var uzdot uzraudzīt policijai”. Formāli apcietinājums un mājas arests ir divi atšķirīgi drošības līdzekļi. Tomēr tie ir pakļauti vieniem un tiem pašiem procesuālajiem nosacījumiem un termiņiem.

40. Saskaņā ar 76.pantu apcietinājumu var piemērot tikai tiesnesis un tikai attiecībā uz personu, kurai tiek inkriminēts noziegums, kas var tikt sodīts ar brīvības atņemšanu. Lēmums par apcietinājumu var tikt pieņemts pēc prokuratūras vai policijas uzrādīto materiālu izpētes, apcietināmā klātbūtnei esot principā obligātai.

Saskaņā ar jaunā Latvijas Krimināllikuma 52.panta 4. un 5. daļu iepriekšējo apcietinājumu ieskaita brīvības atņemšanas soda laikā.

 

2. Apcietinājuma termiņi un lēmuma par apcietinājuma piemērošanu pārsūdzēšana

41. Noteikumi, kas regulē apcietinājuma termiņus un lēmuma par apcietinājuma piemērošanu pārsūdzēšanu, ir pilnīgi atšķirīgi atkarībā no tā, vai runa ir par pirmstiesas izmeklēšanas vai iztiesāšanas stadiju.

 

a) Pirmstiesas izmeklēšana

42. Saskaņā ar KPK 77.pantu pirmstiesas izmeklēšanas stadijā (kas ietver izmeklēšanu un lietas sagatavošanu nosūtīšanai tiesai) apcietinājuma sākotnējais termiņš nevar pārsniegt divus mēnešus. Tomēr, ja šajā termiņā nav iespējams pabeigt pirmstiesas izmeklēšanu un nosūtīt lietu tiesai un “nav pamata grozīt drošības līdzekli”, prokurors var tiesnesim lūgt pagarināt apcietinājumu. Šajā gadījumā apsūdzētā un viņa aizstāvja uzklausīšana notiek, ja tas “ir nepieciešams”. Apsūdzētais var apstrīdēt lēmumu par apcietinājuma pagarināšanu, iesniedzot sūdzību augstākas instances tiesai, kurai jāizskata šī sūdzība septiņu dienu laikā, skaitot no tās saņemšanas dienas. Pēc “sūdzības iesniedzēja” un prokurora uzklausīšanas augstākas instances tiesa pieņem galīgo lēmumu (KPK 222.1.pants).

43. Šajā procesa stadijā kopīgais apcietinājuma termiņš nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt vienu gadu un sešus mēnešus; ja pēc šī termiņa notecējuma lieta vēl nav tikusi nosūtīta tiesai, apcietinātais ir obligāti jāatbrīvo. Ja ir iespējams lietu pabeigt pirms likumā noteiktā maksimālā apcietinājuma termiņa izbeigšanās, prokuratūrai vismaz vienu mēnesi pirms šī termiņa iestāšanās ir jāuzrāda apsūdzētajam un viņa advokātam krimināllietas materiāli, lai viņi ar tiem iepazītos. Tomēr laiku, kuru šīs personas pavada, lasot lietas materiālus, “neņem vērā, aprēķinot maksimālo apcietinājuma termiņu” (77.panta 6.daļa). Praksē prokuratūra un tiesas interpretē šo tiesību normu kā tādu, kas tām atļauj apsūdzētā turēšanu apcietinājumā visu šo laika periodu.

 

b) Iztiesāšanas stadija

44. Pēc galīgā apsūdzības raksta sastādīšanas prokuratūra nosūta lietas materiālus tiesai, kas kompetenta iztiesāt lietu (KPK 209.— 211.pants). Četrpadsmit dienu laikā pēc to saņemšanas tiesai, neizlemjot jautājumu par vainu, ir jāpieņem lēmums, vai lietas materiāli ir pietiekami, lai nodotu apsūdzēto tiesai, jeb vai lieta ir nosūtāma atpakaļ prokuratūrai vai jāizbeidz. Pamatā lēmumu par apsūdzētā nodošanu tiesai pieņem viens tiesnesis (223. un 226.pants), kam tāpat ir jālemj jautājums par līdz tam laikam piemērotā drošības līdzekļa atstāšanu spēkā, grozīšanu vai atcelšanu. Ja tiesnesis uzskata, ka drošības līdzeklis ir ticis izvēlēts pareizi, viņš to apstiprina, pieņemot galīgu lēmumu. No otras puses, ja viņam ir šaubas par šī drošības līdzekļa likumību vai pamatotību, šī jautājuma izlemšanai viņš sasauc tiesas rīcības sēdi. Rīcības sēdes lēmumu var pārsūdzēt augstākas instances tiesā.

45. Principā, ja lēmums par apsūdzētā atstāšanu apcietinājumā ir pieņemts, šis lēmums paliek spēkā visu lietas iztiesāšanas laiku pirmās instances tiesā. Atšķirībā no pirmstiesas izmeklēšanas stadijas apcietinājuma ilgums nav ierobežots. Praksē, lai arī likumdošanā nav tieši noteikts lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma iesniegšanas veids šajā stadijā, tiesneši izskata visus apsūdzēto iesniegtos lūgumus par atbrīvošanu no apcietinājuma. Atbilde bieži ir vienkāršas vēstules veidā, par kuru nevar iesniegt sūdzību; tomēr sarežģītākās lietās tiesa pieņem lēmumu.

Ar likumu grozītie KPK 237., 248 un 465.panti, kas stājās spēkā 1999.gada 1.aprīlī, noteica tiesības iesniegt sūdzības par lēmumiem, kas pieņemti par drošības līdzekļiem iztiesāšanas stadijā, taču šis likums attiecas tikai uz laiku pēc tam, kad ir uzsākta lietas iztiesāšana tiesā. Šīs tiesības realizācija pakļauta nosacījumam, ka lietas iztiesāšanai ir jābūt atliktai uz vismaz vienu mēnesi. Sūdzība var tikt iesniegta septiņu dienu laikā pēc attiecīgā lēmuma paziņošanas, un tiesai sūdzība jāizskata septiņu dienu laikā no tās saņemšanas dienas.

226.panta trešā daļa beigās visbeidzot precizē, ka apsūdzētais var atkārtot savu lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma tiesas sēdē, kur lieta tiek izskatīta pēc būtības.

 

B. Normas par tiesnešu neatkarību un objektivitāti

1. Vispārējie principi

46. Vispārējos tiesu varas neatkarības principus nosaka Latvijas Republikas Satversme. Saskaņā ar tās 83.pantu tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam pakļauti. Saskaņā ar Satversmes 84.pantu (1997.gada 4.decembra redakcijā) visus tiesnešus apstiprina Saeima un viņi ir neatceļami. Pirms pensijas vecuma sasniegšanas tiesnesi pret viņa gribu var atcelt no amata vienīgi Saeima un vienīgi likumā paredzētos gadījumos, pamatojoties uz tiesnešu disciplinārlietu kolēģijas lēmumu vai notiesājošu spriedumu krimināllietā.

Kas attiecas uz tiesas piesēdētājiem, viņus ievēlē attiecīgā pašvaldība uz pieciem gadiem (1992.gada 15.decembra likuma “Par tiesu varu” 64.panta 1. un 2. daļa).

47. Likuma “Par tiesu varu” 11.pants uzliek par pienākumu visām publisko un privāto tiesību personām respektēt un ievērot tiesnešu neatkarību un neaizskaramību. Tāpat šis likums aizliedz jebkādu iejaukšanos, neatkarīgi no iegansta, tiesas spriešanā un jebkādu tiesneša (vai tiesas piesēdētāju, uz kuriem attiecas visas normas, kas attiecas uz tiesnešiem) iespaidošanu. Noteikts arī, ka neviens nevar pieprasīt no tiesneša paskaidrojumus par to, kā izskatīta konkrētā lieta, vai apspriedes laikā izteikto viedokļu izpaušanu. Šī paša likuma 13.pants uzskaita tiesnešu neaizskaramības garantijas, tai skaitā krimināltiesiskos jautājumos.

48. Latvijas Kriminālkodekss, kas bija spēkā līdz 1999.gada 31.martam, un arī jaunais Krimināllikums paredz kriminālsodu par tiesu varas neatkarības apdraudējumiem. Saskaņā ar šo abu likumu normām iejaukšanās lietas iztiesāšanā, tiesneša ietekmēšana vai tiesneša goda un cieņas aizskaršana ir sodāmas. Turklāt vecais Kriminālkodekss draudus tiesas sastāva loceklim izdalīja kā atsevišķu nozieguma sastāvu. Visi šie noziedzīgie nodarījumi var tikt sodīti ar naudas sodu vai brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem (saskaņā ar veco Kriminālkodeksu) vai trīs gadiem (saskaņā ar jauno Krimināllikumu).

 

2. Noraidījumu pieteikšana tiesas sastāva locekļiem un prokurora pilnvaras

49. Vispārējo principu, kādos gadījumos tiesas sastāva loceklis nevar piedalīties lietas izskatīšanā, nostiprina KPK 22.pants, saskaņā ar kuru tiesnesis nevar piedalīties tiesvedībā krimināllietā un ir noraidāms, ja viņš šajā lietā ir tieši vai netieši personīgi ieinteresēts. Tāpat saskaņā ar 27.pantu tiesnesis nevar piedalīties krimināllietas izskatīšanā, ja viņa objektivitāte var tikt pamatoti apšaubīta. Tomēr šī panta otrā daļa precizē, ka tiesneša pieņemtie lēmumi par drošības līdzekļu piemērošanu paši par sevi nevar būt par pamatu tiesneša noraidījumam.

Visi noraidījumi jāpieteic līdz tiesas izmeklēšanas sākumam. Vēlāk noraidījums var tikt pieteikts tikai tad, ja ieinteresētajai personai noraidījuma pamats kļuvis zināms ar novēlošanos (KPK 29.panta 2.daļa).

Ja noraidījums ir pieteikts vienam tiesas sastāva loceklim, tas tiek izlemts ar pārējo divu tiesas sastāva locekļu tiesas vārdā pieņemtu lēmumu bez tās personas klātbūtnes, kurai pieteikts noraidījums. Ja atlikušo locekļu balsis dalās līdzīgi, persona, kurai pieteikts noraidījums, ir noraidīta. Ja noraidījums ir pieteikts visam tiesas sastāvam, lēmumu pieņem tiesa pilnā sastāvā (KPK 30.pants). Lēmumi tiek pieņemti un paziņoti nekavējoties (30.pants).

50. Ja tiesnesis tiek noraidīts, tas jāaizstāj ar citu tiesnesi un lietas izskatīšana obligāti atsākama no jauna. KPK 28.pants nosaka:

51. KPK 41.pants uzskaita prokurora tiesības kriminālprocesā. Tās trešā daļa nosaka sekojošo:

C. Ģimenes apmeklējumi un aresta uzlikšana korespondencei un tās izņemšana

1. Ģimenes apmeklējumi

52. Iesniedzēja stāstīto notikumu laikā vienīgās rakstītās normas, kas noteica apcietinājuma apstākļus, bija 1994.gada 30.aprīļa iekšlietu ministra pavēle nr.113 “Par aizdomās turēto, apcietināto un notiesāto personu uzturēšanās kārtību Iekšlietu ministrijas izmeklēšanas cietumos”. Šīs pavēles 32.punkts noteica:

Ar 2001.gada 9.maija pavēli nr.63 tieslietu ministrs apstiprināja jaunu instrukciju, kas nosaka apcietinājuma apstākļus, kuras 25. punkts atstāj spēkā šos ierobežojumus.

53. Ar 2001.gada 19.decembra spriedumu Satversmes tiesa, pamatojoties uz divu personu iesniegtajām konstitucionālajām sūdzībām par augstāk minētās pavēles nr.63 noteiktām tiesību normām, atzina, ka Latvijas Konstitūcija ir jāinterpretē kā tāda, kas aizliedz jebkāda veida iejaukšanos indivīda personiskajās tiesībās, kā tikai, ja šāda iejaukšanās ir pamatota ar Konstitūciju, ar likumu vai ar Ministru kabineta pieņemtajiem noteikumiem. Jebkurš indivīdu, ieskaitot apcietināto, tiesību ierobežojums, kas pamatojas tikai uz ministra pavēli, tādējādi ir atzīstams par antikonstitucionālu.

 

2. Aresta uzlikšana apsūdzētā korespondencei un tās izņemšana

54. Aresta uzlikšanu pasta un telegrāfa korespondencei un tās izņemšanu reglamentē KPK 176.pants. Saskaņā ar šo tiesību normu šo pasākumu var piemērot tikai tiesnesis vai tiesa, ja ir runa par smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem. Saņēmis lēmuma kopiju par aresta uzlikšanu korespondencei un tās izņemšanu, prokurors nosūta to pasta iestādei, tāpat viņš paziņo laiku, kurā viņš ieradīsies iepazīties ar korespondenci. Pasta iestādē prokurors iepazīstas ar apsūdzētā korespondenci, izdarot tās korespondences izņemšanu, kurai ir nozīme lietā. Prokurors var pieņemt lēmumu par minēto pasākumu atcelšanu, kuru nekavējoties paziņo pasta iestādei.

Neviens KPK pants tieši neparedz tiesības iesniegt sūdzības par aresta uzlikšanu korespondencei un tās izņemšanu.

 

D. Citas normas

1. Kaitniecība

55. Iepriekš spēkā esošā Kriminālkodeksa 64. pants definē kaitniecību kā “darbību vai bezdarbību, kas vērsta uz naudas sistēmas (..) vai citu tautsaimniecības nozaru, kā arī iestāžu vai organizāciju darbības graušanu nolūkā vājināt Latvijas Republiku, ja šis nodarījums izdarīts, izmantojot uzņēmumus (..) vai darbojoties pretim to normālam darbam”. Kaitniecība, kas ir sodāma ar brīvības atņemšanas sodu līdz divpadsmit gadiem, saskaņā ar iepriekš spēkā esošā Kriminālkodeksa 7.1.panta otro daļu tiek kvalificēta kā “smags noziegums”.

 

2. Vispārējā lēmumu pārsūdzības kārtība

56. Saskaņā ar KPK 465.panta 1.daļu:

JURIDISKAIS ASPEKTS

57. Vispirms Tiesa ievēro, ka process, par kuru sūdzas iesniedzējs, nav vēl pabeigts; lieta joprojām tiek izskatīta apelācijas kārtībā Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātā. Tomēr Tiesa atzīmē, ka valdība atbildētāja nav izteikusi nevienu iebildumu pret lietas pieņemšanai izskatīšanai šajā sakarā (skatīt 2001.gada 7.jūnija lēmumu par lietas pieņemšanu izskatīšanai, kas nav publicēts).

 

I. PAR KONVENCIJAS 5.PANTA 3.PUNKTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

58. Iesniedzējs sūdzas par to, ka viņa apcietinājuma ilgums, kas šajā gadījumā pārsniedzis sešus gadus, ir pārsniedzis saprātīgas laika robežas Konvencijas 5.panta 3.punkta izpratnē, kas nosaka sekojošo:

A. Laiks, kas ņemams vērā

1. Pušu argumenti

59. Valdība vispirms uzsver, ka viss periods, kura laikā iesniedzējs ir oficiāli atradies apcietinājumā, nevar tikt izvērtēts saskaņā ar vieniem un tiem pašiem kritērijiem, jo viņš nav pavadījis visu šo laiku cietumā. Šajā sakarā valdība dara zināmu, ka iesniedzējs vairākas reizes tika ievietots slimnīcā un ka no 1997.gada 14.oktobra līdz 1998.gada 25.septembrim viņš atradās mājas arestā. Tādējādi apcietinājuma laikā, uz kuru viņš atsaucas, iesniedzējs pavadīja trīs mēnešus slimnīcā un vienpadsmit mēnešus un divpadsmit dienas mājas arestā.

Runājot par šiem diviem periodiem, valdība atgādina, ka 5.panta 3.punkts attiecas tikai un vienīgi uz brīvības atņemšanu un nevis uz vienkāršu brīvības ierobežošanu. Šajā lietā valdība norāda, ka laikā, kad iesniedzējs atradās slimnīcā, iesniedzējs lielāko daļu no visa šī laika pavadīja medicīnas iestādē, kas atrodas ārpus cietuma teritorijas, kur viņš bija nodots vislabāko kardioloģijas speciālistu aprūpē. Tāpat laikā, kad iesniedzējs atradās mājas arestā, netika noteikti nekādi ierobežojumi viņa saskarsmei ar ģimenes locekļiem. Bez tam valdība vērš uzmanību uz komfortu, ko piedāvā uzturēšanās savā dzīvoklī. Tādējādi valdība uzskata, ka ne iesniedzēja atrašanās slimnīcā, ne arī mājas arests nevar tikt uzskatīti par brīvības atņemšanu 5.panta 3.punkta izpratnē un ka laika periods, uz kuru attiecas šis pants, ir trīs gadi, astoņi mēneši un divas dienas.

60. Otrkārt, valdība atgādina, ka Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju tikai 1997.gada 27.jūnijā un ka Tiesa nav kompetenta izvērtēt apcietinājuma periodu pirms šī datuma. Valdība īpaši uzsver, ka lietas pirmstiesas izmeklēšana tika pabeigta un izmeklēšanas materiāli tika nosūtīti tiesai 1997.gada 12.jūnijā, tas ir, pirms minētā datuma. Tādējādi vienīgais periods, kuru Tiesa var izvērtēt, samazinās līdz vienam gadam, deviņiem mēnešiem un vienpadsmit dienām.

61. Iesniedzējs apstrīd valdības argumentus. Viņš uzsver, ka pat slimnīcā viņš ir bijis pakļauts ierobežojumiem, kas reizēm ir bijuši pat stingrāki nekā cietumā. Kas attiecas uz šo apstākli, viņš pasvītro, ka drošības un uzraudzības pasākumus, kas viņam tika piemēroti, reglamentēja iekšlietu ministra instrukcijas, kas attiecās uz apcietinājuma režīmu cietumā. Attiecībā uz viņa atrašanos mājas arestā viņš atgādina, ka, izņemot medicīniska rakstura vizītes, viņš nevarēja pavērt sava dzīvokļa durvis, bija bez pieejas balkonam un ar skatu uz trokšņainu ielu, ka visas viņa kustības dzīvoklī ar īpašu pasākumu palīdzību nepārtraukti novēroja bruņota apsardze un ka ierobežojums sarakstīties un satikties ar citām personām, kas nav viņa ģimenes locekļi, palika spēkā nemainīts. Iesniedzējs īpaši atsaucas uz spriedumu lietā Mancini pret Itāliju (nr.44955/98, 2001.gada 2.augusts, nav publicēts), kurā “mājas arests”, līdzeklis, kas ir līdzīgs piemērotajam viņa lietā, tika atzīts par patiesu “brīvības atņemšanu” un nevis par vienkāršu pārvietošanās brīvības ierobežojumu (turpat, 17.punkts). Bez tam viņš uzsver, ka saskaņā ar jauno Latvijas Krimināllikumu gan ievietošana slimnīcā policijas uzraudzībā, gan mājas arests ieskaitāmi brīvības atņemšanas soda termiņā tāpat kā atrašanās iepriekšējā apcietinājumā cietumā. Tādējādi viņš uzskata, ka šiem diviem līdzekļiem ir piemērojams 5.panta 3.punkts un tie tātad ir ieskaitāmi viņa kopējā “brīvības atņemšanas” laikā šī panta izpratnē.

 

2. Tiesas vērtējums

62. Tiesa atgādina, ka, pasludinot “tiesības uz brīvību”, 5.pants aizsargā personas fizisko brīvību; tā mērķis ir nodrošināt, lai neviens to nevarētu atņemt patvaļīgā veidā. No otras puses, tas principā neattiecas uz vienkāršiem pārvietošanās brīvības ierobežojumiem, kuri ir saskaņā ar 4.protokola 2.pantu. Lai noteiktu, vai indivīdam ir “atņemta brīvība”, ir jāņem vērā kritēriju kopum, kā attiecīgā līdzekļa veids, ilgums, sekas un izpildes veids. Starp brīvības atņemšanu un ierobežošanu atšķirība ir pakāpē un intensitātē un nevis veidā vai būtībā (skat. 1980.gada 6.novembra spriedumu lietā Guzzardi pret Itāliju, A sērija, nr.39, 33.lpp., 92.punkts, un 1996.gada 25.jūnija spriedumu lietā Amuur pret Franciju, Recueil des arrźts et dēcisions 1996-III, 848.lpp., 42.punkts).

63. Tiesa konstatē, ka saskaņā ar 1997.gada 14.oktobra lēmumu Rīgas apgabaltiesa iesniedzējam piemēroja mājas arestu, īpašu drošības līdzekli, kuru paredz KPK 75-2.pants, un ka šis līdzeklis viņam tika piemērots līdz 1998.gada 25.septembrim, datumam, ar kuru viņš bija spiests atgriezties cietumā. Visā šī perioda laikā, kas bija ilgāks par vienpadsmit mēnešiem, iesniedzējs ilgstoši atradās savā dzīvoklī policijas uzraudzībā, un pastāvēja oficiāls aizliegums iziet ārpus tā. Tiesa uzskata, ka ar šo līdzekli uzliktais ieslodzījuma līmenis ir pietiekams, lai to uzskatītu par “brīvības atņemšanu”, par ko runā Konvencijas 5.pants (skat. iepriekš minēto lietu Mancini pret Itāliju, 17.punkts).

Tiesa uzskata, ka tas pats attiecināms uz laiku, kad iesniedzējs atradās slimnīcā ārpus cietuma teritorijas. No lietas materiāliem izriet, ka Rīgas apgabaltiesa, atļaujot iesniedzēja pārvietošanu uz parastajām slimnīcām, nemainīja šajā sakarā drošības līdzekļa veidu, kas bija iesniedzējam piemērots, līdz ar to viņš juridiski palika “apcietinājumā” nacionālo tiesību izpratnē. Tiesa īpaši norāda, ka iesniedzējam nebija tiesību atstāt slimnīcu, kurā viņš atradās policijas uzraudzībā, un ka ierobežojumi viņa brīvībai pārvietoties bija pēc būtības tādi paši kā cietumā (27.punkts augstāk). Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa uzskata, ka iesniedzēja ievietošana parastās medicīnas iestādēs, pasliktinoties viņa veselības stāvoklim, bija tikai vienkārša režīma un joprojām spēkā esoša apcietinājuma apstākļu maiņa. Tādējādi Konvencijas 5.pants attiecināms uz visiem attiecīgajiem periodiem.

64. Tiesa neapstrīd valdības argumentu, saskaņā ar kuru apstākļi, kādos atradās iesniedzējs mājas aresta laikā un laikā, kad viņš atradās slimnīcā, bija labāki nekā cietumā. Tomēr Tiesa atgādina, ka 5.pants nenosaka brīvības atņemšanas apstākļus (skat. iepriekš minēto lietu Mancini pret Itāliju, 16.punkts, kā arī 1987.gada 9.decembra Komisijas lēmumu nr.11703/85 lietā D. pret Vāciju, Dēcision et rapports (DR) 54, 117.lpp., un 1995.gada 22.februāra Komisijas lēmumu nr.20872/92 lietā A.B. pret Šveici, DR 80, 55.lpp.). Jēdzieni “pakāpe” un “intensitāte”, kuri atrodami Konvencijas institūciju praksē kā 5.panta attiecināmības kritēriji, skar tikai un vienīgi pārvietošanās brīvības ierobežojumu pakāpi un nevis komforta vai iekšējā režīma atšķirības dažādās ieslodzījuma vietās.

65. Tāpat Tiesa atzīst, ka tai nav jurisdikcijas izskatīt sūdzību par apcietinājuma ilgumu, kā tikai sākot ar 1997.gada 27.jūniju, datumu, ar kuru Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. Tomēr Tiesa atgādina, ka, izvērtējot apcietinājuma ilguma saprātīgumu, tā var ņemt vērā un tai jāņem vērā apcietinājuma periods, kas jau bija pagājis pirms minētā datuma (skat. lietu J˜čius pret Lietuvu, nr.34578/97, 91.punkts, CEDH 2000-IX, un lietu Trzaska pret Poliju, nr.25792/94, 11.7.2000., 54.punkts, nav publicēts).

66. Neviens šajā lietā neapstrīd, ka laika periods, kam ir piemērojams 5.panta 3. punkts, sākas 1995.gada 14.jūlijā, kas ir datums, kad iesniedzējs tika aizturēts. Attiecībā uz šī perioda beigu datumu, Tiesa atgādina, ka tā ir diena, kad tiek noteikta apsūdzības pamatotība, kaut arī tikai pirmajā instancē (skat. Lielās palātas spriedumu lietā Labita pret Itāliju, nr.26772/95, 147.punkts, CEDH 2000-IV, un 1998.gada 23.septembra spriedumu lietā I.A. pret Franciju, Recueil 1998-VII, 2978.lpp., 98.punkts). Iesniedzēja apcietinājums tādējādi beidzās 2001.gada 28.decembrī, kas ir pēdējā diena, kad Rīgas apgabaltiesa pasludināja spriedumu pirmajā instancē.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa uzskata, ka laiks, kas ņemams vērā Konvencijas 5.panta 3.punkta piemērošanai, ilga sešus gadus, piecus mēnešus un četrpadsmit dienas, no kuriem četrus gadus un sešus mēnešus pēc Konvencijas spēkā stāšanās attiecībā uz Latviju.

 

B. Apcietinājuma ilguma saprātīgais raksturs

1. Pušu argumenti

67. Kas attiecas uz Rīgas apgabaltiesas sistemātisku atteikumu atbrīvot iesniedzēju no apcietinājuma, valdība uzskata, ka, tā kā iesniedzējs savā bankā bija ieņēmis ļoti atbildīgu amatu, pastāvēja pamatoti iemesli turēt viņu aizdomās, ka viņš bija izdarījis noziegumu, par kuru viņš tika apsūdzēts. Tāpat valdība uzstāj uz to, ka pastāvēja reāls risks, ka iesniedzējs, pat ja viņš neaizbēgtu, tad vismaz izvairītos no tiesas, kā piemēru minot divas citas bankas atbildīgas amatpersonas, attiecībā uz kurām arī bija ticis pieņemts lēmums par apcietinājuma piemērošanu un kas ir aizbēgušas. Bez tam turēšana apcietinājumā bija nepieciešama, lai nodrošinātu iesniedzēja klātbūtni nopratināšanās un citās izmeklēšanas darbībās. Valdība īpaši norāda, ka izmeklēšanas laikā, kas ilga aptuveni vienu gadu un sešus mēnešus, iesniedzējs tika nopratināts trīsdesmit divas reizes, kas ļāva iegūt tiesai nozīmīgu informāciju. Valdība uzskata, ka tas ir pietiekami, lai parādītu prokuratūras darba intensitāti tik sarežģītā lietā. Turklāt valdība atgādina, ka saskaņā ar KPK laiks, kas pavadīts apcietinājumā, tiek ieskaitīts brīvības atņemšanas sodā.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, valdība uzskata, ka iesniedzēja atrašanās apcietinājumā ilgums nebija nesaprātīgs Konvencijas 5.panta 3.daļas izpratnē, jo apcietinājums kā tāds bija saskaņā ar 5.panta 1.daļas c) apakšpunktu.

68. Iesniedzējs no paša sākuma atzīmē, ka neviens no diviem pamata argumentiem, kurus valdība uzsver savā atbildes rakstā, un proti, aizdomu pret viņu pastāvēšana sakarā ar viņa amatu savā bankā un aizbēgšanas risks, nebija atrodams nevienā no daudzajiem lēmumiem, kas pagarināja viņa atrašanos apcietinājumā. Iesniedzējs uzsver, ka nekas viņa uzvedībā neliecināja par viņa iespējamo bēgšanu, ņemot vērā to, ka viņa mājas aresta laikā viņš nekad nav mēģinājis izvairīties no tiesas un nekad nav atteicies sadarboties ar izmeklēšanas institūcijām. Kas attiecas uz divām aizbēgušajām tās pašas bankas atbildīgajām amatpersonām iesniedzējs kā pretēju piemēru min viņa divus līdzapsūdzētos, kas tiek tiesāti kopā ar viņu un nekad nav mēģinājuši izvairīties no izmeklēšanas, neskatoties uz viņu novēlotu apcietināšanu.

69. Kopumā iesniedzējs uzskata, ka valdība nav sniegusi nevienu ticamu attaisnojumu viņa apcietinājumam pēc lietas nodošanas tiesai. Pagarinot viņa atrašanos apcietinājumā, tiesa faktiski uzlika iesniedzējam pienākumu pārliecināt par svarīgām izmaiņām, kas varētu attaisnot viņa atbrīvošanu, tā vietā, lai pajautātu, vai apstākļi attiecīgajā brīdī joprojām attaisno viņa atrašanos apcietinājumā un vai nav iespējams piemērot kādu citu drošības līdzekļi.

Iesniedzējs visbeidzot uzsver faktu, ka viņa veselības kritiskais stāvoklis un cietuma neveselīgie apstākļi, kur viņš pavadīja lielāko daļu no savas atrašanās apcietinājumā laika, ir būtisks faktors viņa apcietināšanas ilguma saprātīgā rakstura noteikšanai.

 

2. Tiesas vērtējums

a) Tiesas praksē nodibinātie vispārīgie principi

70. Tiesa vispirms atgādina, ka apcietinājuma saprātīga ilguma raksturs nav vērtējams abstrakti un ka apsūdzētā turēšanas apcietinājumā attaisnojums ir izvērtējams katrā lietā, ņemot vērā tās īpašos apstākļus. Ilglaicīga personas turēšana apcietinājumā var būt attaisnota tikai gadījumos, ja ir tiešas norādes par patiesas sabiedrības intereses pastāvēšanu, kas, neraugoties uz nevainīguma prezumpciju, būtu svarīgāka par Konvencijas 5.pantā garantētajām personas tiesībām uz brīvību (skat., piemēram, iepriekš minēto lietu Labita pret Itāliju, 152.punkts, kā arī Lielās palātas lēmumu lietā Kudla pret Poliju, nr.30210/96, 110.punkts, CEDH 2000-XI, un 1993.gada 26.janvāra spriedumu lietā W. pret Šveici, A sērija, nr.254-A, 15.lpp., 30.punkts).

Pirmām kārtām tās ir nacionālās tiesas, kuras izvērtē, vai konkrētā lietā personas turēšana apcietinājumā nepārsniedz saprātīga laika robežas. Šajā sakarā nacionālajām tiesām, pienācīgi ņemot vērā nevainīguma prezumpcijas principu, vajag izvērtēt visus apstākļus, kuri parāda vai atspēko šīs sabiedrības intereses pastāvēšanu, kas attaisnotu atkāpšanos no 5.pantā noteiktā, un to izskaidrot savos lēmumos, kas pieņemti, izskatot lūgumus par atbrīvošanu. Tieši pamatojoties uz šajos lēmumos norādītajiem motīviem un neapstrīdētiem faktiem, kurus norādījusi apcietinātā persona savos lūgumos, Tiesai jāizvērtē, vai ir pārkāpta 5.panta 3.daļa (skat. 1997.gada 17.marta spriedumu lietā Muller pret Franciju, Recueil 1997-II, 388.lpp., 35.punkts).

71. Tiesa tāpat atgādina, ka pamatotu šaubu pastāvēšana, ka persona, kas aizturēta vai apcietināta, ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, ir nosacījums sine qua non personas turēšanas apcietinājumā likumībai, taču pēc kāda laika tas vairs nav pietiekams. Tiesai tādējādi ir jākonstatē, vai nacionālo tiesu piesauktie, citi motīvi turpina attaisnot brīvības atņemšanu. Ja šie motīvi ir “atbilstoši” un “pietiekami”, Tiesa papildus noskaidro, vai kompetentās nacionālās institūcijas izrādīja “īpašu uzcītību” procesa gaitā. Izmeklēšanas sarežģītība un specifika ir svarīgi apstākļi, kas ņemami vērā šajā sakarā (skat. 1996.gada 18.decembra spriedumu lietā Scott pret Spāniju, Recueil 1996-VI, 2396.lpp., 74.punkts).

 

b) Augstāk minēto principu piemērošana šajā lietā

72. Šajā lietā Tiesa atzīmē, ka pēc datuma, ar kuru Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju, Rīgas apgabaltiesa deviņas reizes izskatīja jautājumu par iesniedzēja brīvības atņemšanu: vispirms lemjot par viņa turēšanu apcietinājumā pēc lietas materiālu saņemšanas no prokuratūras 1997.gada 30.jūnijā un pēc tam noraidot iesniedzēja lūgumus par atbrīvošanu no apcietinājuma ar 1998.gada 15.decembra, 1999.gada 3.septembra un 27.oktobra, 2000.gada 24.februāra, 1.marta, 30.marta, 11.aprīļa un 15.jūnija lēmumiem. Noraidot viņa lūgumus par atbrīvošanu no apcietinājuma, tiesa atsaucās uz iesniedzējam inkriminēto apsūdzību smagumu, viņa personību, kā arī to, ka nav jaunu faktu, kas varētu attaisnot viņa atbrīvošanu. Rīgas apgabaltiesa atkārtoja šos trīs argumentus faktiski visos tās augstāk minētajos lēmumos un tā visu šo gadu laikā, kamēr tā izskatīja iesniedzēja lietu pēc būtības.

73. Tiesa no paša sākuma norāda uz ļoti īsu un abstraktu pamatojumu, ko satur minētie lēmumi. Noraidot iesniedzēja lūgumus par atbrīvošanu no apcietinājuma, Rīgas apgabaltiesa faktiski aprobežojās ar dažu kritēriju pieminēšanu, kas uzskaitīti KPK 72.pantā un kas nosaka drošības līdzekļa izvēli ( 24.un 38.punkts augstāk), nenorādot, kādā veidā un kādā mērā šie kritēriji ir piemērojami uz iesniedzēja gadījumu (skat., mutatis mutandis, augstāk minēto lietu Labita pret Itāliju, 163.punkts). Tiesa atzīst, ka uzrādītās apsūdzības smagums kopā ar aizdomām par to, ka iesniedzējs ir izdarījis šos apsūdzībā uzrādītos noziegumus, varēja sākotnēji būt pietiekams viņa apcietināšanas attaisnojums. Tomēr, paejot laikam, šie argumenti neapšaubāmi ir kļuvuši mazāk atbilstoši. Ņemot vērā to, ka iesniedzējs atradās apcietinājumā īpaši ilgu laiku, tikai patiesi ārkārtēji iemesli varēja Konvencijas 5.panta 3.d punkta izpratnē attaisnot viņa atrašanos apcietinājumā.

74. Tiesa nav konstatējusi šādus iemeslus šajā lietā. Atsauce uz iesniedzēja personību, kas atrodama gandrīz visos apstrīdētajos lēmumos, nepārliecina Tiesu, jo šāda atsauce nav pamatota ne ar vienu konkrētu faktu. Attiecībā uz izvairīšanās no tiesas vai lietas izmeklēšanas traucēšanas varbūtību, uz kuru atsaucās valdība, Tiesa norāda, ka tiesa vairs neatsaucās uz šo motīvu kopš 1997.gada jūnija; tādējādi to nevar uzskatīt par attaisnojumu attiecībā uz pēc tam sekojošo periodu. Tiesa atgādina, ka jebkurā gadījumā šāda varbūtība ar laiku ievērojami samazinās, jo gaidāmā apcietinājuma ieskaitīšana brīvības atņemšanas soda laikā, uz kuru persona varētu tikt notiesāta, samazina viņa bailes no tā un tātad arī kārdinājumu aizbēgt (skat. 1969.gada 10.novembra spriedumu lietā Matznetter pret Austriju, A sērija, nr.9, 32.lpp., 11.punkts, un 1990.gada 28.marta spriedumu lietā B. pret Austriju, A sērija, nr.175, 14.lpp., 44.punkts). Tā kā iesniedzējs pats nav mēģinājis izvairīties no tiesas vai traucēt lietas izmeklēšanu, Tiesa neredz iemeslu, kas liktu uzskatīt šajā lietā, ka šāda varbūtība bija aktuāla no apskatāmā perioda sākuma līdz tā beigām.

75. Runājot papildus par nepieciešamību nodrošināt iesniedzēja ierašanos tiesā ar mērķi paātrināt lietas izskatīšanu, kas ir minēts kā pēdējais motīvs šajā sakarā, Tiesa vispirms norāda, ka valdības izmantotās argumentācijas būtība šajā jautājumā attiecas uz periodu pirms lietas nodošanas tiesai. Attiecībā uz periodu, kas tam sekoja, Tiesa konstatē, ka periods no 1997.gada 16.oktobra, datuma, ar kuru sākotnēji nozīmētais tiesas sastāvs lietas izskatīšanai atstatīja sevi, līdz 1998. gada 14.septembrim, datumam, ar kuru Rīgas apgabaltiesa uzsāka lietas izskatīšanu, bija vienkārši “miris laika periods”, kura laikā neviena izmeklēšanas darbība netika veikta; šis periods turklāt ilga gandrīz vienpadsmit mēnešus. Tāpēc tikai īpaši imperatīvi iemesli varēja attaisnot iesniedzēja turēšanu apcietinājumā visā šajā laika periodā, un Tiesa nav konstatējusi šādus iemeslus šajā lietā. Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa secina, ka Latvijas kompetentās valsts institūcijas nerīkojās ar prasīto uzcītību iesniedzēja gadījumā un ka motīvs, kas norādīja uz nepieciešamību paātrināt lietas izskatīšanu, nevar tikt pieņemts.

76. Rezumējot, no iepriekš minētā izriet, ka Latvijas tiesu minētie motīvi savu lēmumu pamatojumam vai tie motīvi, uz kuriem atsaucās valdība savos paskaidrojumos Tiesai, ir nepietiekami, lai attaisnotu iesniedzēja ilgstošu turēšanu apcietinājumā un, paejot laikam, tie neiztur kritiku. No tā izriet, ka, ņemot vērā pārmērīgo ilgumu, iesniedzēja turēšana apcietinājumā ir pārkāpusi 5.panta 3.punktu.

 

II. PAR KONVENCIJAS 5.PANTA 4.PUNKTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

77. Iesniedzējs sūdzas par efektīvas tiesas kontroles trūkumu, tai izvērtējot viņa atrašanos apcietinājumā. Šajā jautājumā viņš uzskata, ka fakts, ka tiesas sastāvs, kam acīmredzami trūka neatkarības un objektivitātes garantiju, kas ir neatņemama tiesas jēdziena sastāvdaļa, ir noraidījis visus viņa atbrīvošanas lūgumus par atbrīvošanu un pie tam bez nopietnas šī līdzekļa objektīvas nepieciešamības pārbaudes, veido 5.panta 4.punkta pārkāpumu. Šī norma nosaka sekojošo:

A. Pušu argumenti

78. Saskaņā ar valdības teikto procedūra, kuru iesniedzējs izmantojis sava apcietinājuma kontrolei, skaidri atbilst 5.panta 4.punkta būtiskajiem jēdzieniem, proti, “nekavējoties”, “likumīgums” un “tiesa”. Kas attiecas uz jēdzienu “nekavējoties”, valdība atgādina, ka saskaņā ar KPK 222.1 pantu attiecīgais lēmums var tikt pārsūdzēts septiņu dienu laikā no brīža, kad par lēmumu ir paziņots, un ka tiesai šāda sūdzība jāizskata septiņu dienu laikā pēc tās saņemšanas. Jautājumā par “likumīguma” kontroli valdība uzskata, ka iesniedzēja kritizētie lēmumi pamatojās gan uz attiecīgo KPK normu, gan uz apcietinājuma saprātīgā rakstura pārbaudes rezultātiem. Visbeidzot, attiecībā uz “tiesas” jēdzienu valdība atgādina, ka visi apstrīdētie lēmumi tika pieņemti saskaņā ar KPK 76.pantu, kas vienīgi tiesai piešķir tiesības lemt par apcietinājuma piemērošanu vai tā pagarināšanu. Iesniedzējs bez jebkādiem šķēršļiem ir varējis iesniegt visus savus lūgumus viņu atbrīvot, un tiesa tos visus ir izskatījusi. Tādējādi valdība nesaskata nekādas 5.panta 4.punkta pārkāpuma pazīmes. Valdība arī norāda, ka iesniedzējs nav vērsies pret visiem lēmumiem par apcietinājuma pagarināšanu, tos apstrīdot vai pārsūdzot.

79. Iesniedzējs precizē, ka KPK grozījumi, kas garantē tiesības iesniegt sūdzības par lēmumiem par apcietinājuma piemērošanu, stājās spēkā tikai 1999.gada 1.aprīlī. Pirms šī datuma augstākas instance tiesai varēja tikt pārsūdzēti tikai lēmumi, ko pirmstiesas izmeklēšanas laikā bija pieņēmis tiesnesis viens pats, nevis tiesa iztiesāšanas laikā. Pat pēc 1999.gada 1.aprīļa tiesības iesniegt sūdzības var tikt tikai izmantotas gadījumā, ja tiesa atliek lietas izskatīšanu uz laiku, ilgāku par vienu mēnesi. Šajā lietā šis nosacījums ir iestājies tikai vienu reizi, proti, 1999.gada oktobrī un novembrī. Turklāt arī šajā vienīgajā reizē iesniedzējs nav varējis lēmumu pārsūdzēt, tā kā Augstākās tiesas Senāts ar savu 1999.gada 27.novembra lēmumu sūdzību atzina par nepieņemamu izskatīšanai.

Kas attiecas uz valdības argumentu, ka viņš nav apstrīdējis visus lēmumus par viņa apcietināšanu, iesniedzējs precizē, ka šis apgalvojums attiecas tikai uz laika periodu pirms lietas nodošanas tiesai 1997.gada 30.jūnijā. Faktiski viņš bija nesekmīgi iesniedzis sūdzības par 1995.gada 28.augusta un 26.oktobra un 1996.gada 22.aprīļa lēmumiem. Fakts, ka tiesas atstāja viņa sūdzības bez izskatīšanas vai noraidīja tās bez pietiekamas motivācijas, pārliecināja viņu, kā arī viņa advokātus, ka turpmākai sūdzību iesniegšanai acīmredzami nebūtu nekādu izredžu gūt panākumus.

 

B. Tiesas vērtējums

80. Vispirms Tiesa atgādina, ka tās kompetence ratione temporis izskatīt jautājumu par Konvencijas 5.panta 4.punkta ievērošanu ir aprobežota ar laika periodu, kas seko 1997.gada 27.jūnijam, datumam, ar kuru Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju (skat. 2000.gada 15.februāra lēmumu lietā Svinarenkov pret Igauniju, nr.42551/98, nav publicēts). Tādējādi šajā lietā tā ir kompetenta izvērtēt tiesas kontroles efektivitāti iesniedzēja turēšanas apcietinājumā sakarā vienīgi lietas izskatīšanas tiesā laikā, bet nevis pirmstiesas izmeklēšanas laikā.

81. Tiesa atgādina, ka 5.panta 4.punkts dod ikvienam, kas aizturēts vai apcietināts, tiesības uzsākt procesu ar mērķi kontrolēt ar tiesas palīdzību procesuālo un materiālo noteikumu ievērošanu, kas nepieciešami viņa brīvības atņemšanas “likumīgumam” 5.panta 1.punkta izpratnē (skat., starp daudziem citiem, 1998.gada 28.oktobra spriedumu lietā Assenov pret Bulgāriju, Recueil 1998-VIII, 3298.lpp., 162.punkts). Pat tad, ja procesam 5.panta 4.punkta izpratnē nav vienmēr jāsatur identiskas garantijas tām, kas ir prasītas 6.panta 1.punktā attiecībā uz civilprocesu vai kriminālprocesu, ir nepieciešams, lai procesam būtu tiesas raksturs un tas piedāvātu brīvības atņemšanas attiecīgajam veidam atbilstošas garantijas (skat., piemēram, 1992.gada 12.maija spriedumu lietā Megyeri pret Vāciju, A sērija, nr.237-A, 11.lpp., 22.punkts, un 1993.gada 26.maija spriedumu lietā McBride pret Apvienoto Karalisti, A sērija, nr.258-B, 49.lpp., 58.punkts).

Jo īpaši, lai arī Konvencijas 5.panta 4.punkts runā par “tiesu”, tas tieši neprasa, lai tiesa būtu “neatkarīga un objektīva”, kas ir 6.panta 1.punkta imperatīva prasība. Tomēr Tiesa ir noteikusi kā neatkarīgums, tā objektivitāte ir jēdziena “tiesa” būtiskas sastāvdaļas, lai arī kas būtu ierakstīts Konvencijas pantā, kas min šo vārdu (skat. Lielās palātas 2001.gada 29.marta lēmumu lietā D.N. pret Šveici, nr.27154/95, 42.punkts, paredzēts publicēt Tiesas oficiālajā apskatā). Pie tam, ņemot vērā tiesiskas valsts principu, kas ir Konvencijas sistēmas pamatā, Tiesa uzskata, ka “tiesai” vienmēr ir jābūt “noteiktai ar likumu”, un šīs prasības izpildījuma trūkums tai atņemtu leģitimitāti, kas nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, lai izskatītu lietas.

82. Šajā lietā Tiesa konstatē, ka kopš laika, kad lietas materiāli tika nodoti Rīgas apgabaltiesai, šī tiesa, kurai bija jāizskata lieta pēc būtības, tāpat bija atbildīga par iesniedzēja lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma izskatīšanu. Šajā sakarā Tiesa atsaucas uz saviem secinājumiem par Konvencijas 6.panta 1.punktu, saskaņā ar kuriem iesniedzēja lietu neizskatīja objektīva tiesa (117., 119.un 121.punkts zemāk) un saskaņā ar kuriem tiesa nebija “noteikta ar likumu”, sākot ar 1999.gada 14.decembri (115.-116.punkti zemāk). Tādējādi Tiesa uzskata, ka augstāk minētā tiesa neatbilda prasībām, kādas nepieciešamas “tiesai” saskaņā ar Konvencijas 5.panta 4.punktu.

83. No tā izriet, ka ir noticis 5.panta 4.punkta pārkāpums šajā lietā.

 

III. PAR KONVENCIJAS 6.PANTA 1.PUNKTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU ATTIECĪBĀ UZ TIESĪBĀM UZ LIETAS IZSKATĪŠANU SAPRĀTĪGĀ LAIKA TERMIŅĀ

84. Atsaucoties uz 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzas par to, ka viņa lieta nav tikusi izskatīta saprātīgā laika termiņā. Kas attiecas uz šo lietu, 6.panta 1.punkts nosaka sekojošo:

A. Par laiku, kas ņemams vērā

85. Attiecībā uz periodu, kas ņemams vērā Konvencijas 6.panta 1.punkta piemērošanā, Tiesa atgādina, ka krimināllietās “saprātīga laika termiņš” sākas no brīža, kad persona iegūst “apsūdzētā” statusu; runa var būt par datumu, kas ir pirms lietas nodošanas tiesai (skat., piemēram, 1980.gada 27.februāra spriedumu lietā Deweer pret Beļģiju, A sērija, nr.35, 22.lpp., 42.punkts), kas galvenokārt būtu datums, kad persona ir aizturēta, kad tai ir uzrādīta apsūdzība vai kad tiek uzsākta pirmstiesas izmeklēšana (skat. 1968.gada 27.jūnija spriedumu lietā Wemhoff pret Vāciju, A sērija, nr.7, 26.lpp., 19.punkts; un 1971.gada 16.jūlija spriedumu lietā Ringeisen pret Austriju, A sērija, nr.13, 45.lpp., 100.punkts). “Apsūdzība” 6.panta 1.punkta izpratnē var tikt izskaidrota kā “oficiāla paziņošana, kuru veic kompetenta valsts institūcija, apgalvojot, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu”, tā var noteiktos gadījumos attiekties uz citāda veida pasākumiem, kuri norāda uz šādu apgalvojumu un kas tāpat “būtiski ietekmē aizdomās turētā stāvokli” (skat., piemēram, 1982.gada 10.decembra spriedums lietā Foti un citi pret Itāliju, A sērija, nr.56, 18.lpp., 52.punkts, un 2001.gada 8.novembra lēmumu lietā Sari pret Turciju un Dāniju, nr.21889/93, 66.punkts, nav publicēts).

Šajā lietā Tiesa uzskata, ka apstrīdētais process iesākās 1995.gada 1.jūnijā, datumā, kad iesniedzējs pirmo reizi tika nopratināts aizdomās turētā statusā (skat., mutatis mutandis, 2000.gada 16.novembra lēmumu lietā Martins un Garcia Alves pret Portugāli, nr.37528/97, 20.punkts, nav publicēts). Datumā, kad pirmās instances tiesa pasludināja spriedumu, 2001.gada 28.decembrī, tiesas process, kas šobrīd tiek izskatīts apelācijas kārtībā, tādējādi bija ildzis gandrīz sešus gadus un septiņus mēnešus.

86. Tiesa atzīst, ka tā var izskatīt sūdzību par kriminālprocesa ilgumu tikai par laiku, sākot ar 1997.gada 27.jūniju, datumu, ar kuru Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. Tomēr, tāpat kā attiecībā uz 5.panta 3.daļu (šī sprieduma 65.punkts), tai jāņem vērā stāvoklis, kādā process atradās augstāk minētajā datumā (skat. 1996.gada 25.marta spriedumu lietā Mitap un Mūftūoglū pret Turciju, Recueil 1996-II, 410.lpp., 28.punkts, un 1997.gada 25.novembra spriedums lietā Zana pret Turciju, Recueil 1997-VII, 2539.lpp., 74.punkts). Līdz šim datumam [1997.gada 27.jūnijam] lietas izmeklēšana bija ilgusi divus gadus un divdesmit septiņas dienas.

 

B. Procesa ilguma saprātīgais raksturs

87. Kā Tiesa to vairākkārt ir apgalvojusi, procesa ilguma saprātīgais raksturs tiek novērtēts atbilstoši lietas apstākļiem un ņemot vērā kritērijus, kas nodibināti Tiesas praksē, jo īpaši tādus kā lietas sarežģītība, iesniedzēja uzvedība un kompetentās valsts institūcijas rīcība (skat., starp daudziem citiem, 1998.gada 31.marta spriedumu lietā Reinhardt un Slimane-Ka•d pret Franciju, Recueil 1998-II, 662.lpp., 97.punkts, iepriekš minēto lietu I.A. pret Franciju, 119.punkts, un Lielās palātas lēmumu lietā Pēlissier un Sassi pret Franciju, nr.25444/94, 67.punkts, CEDH 1999-II).

 

1. Pušu argumenti

a) Valdība

88. Attiecībā uz faktisko un juridisko elementu sarežģītību, ar kuriem saskārās tiesa, valdība atgādina, ka “Bankas Baltija” lieta bija viena no vissarežģītākajām lietām visā Latvijas vēsturē. Šīs sarežģītības iemesls ir nozieguma īpašie apmēri. Bankrots, kurā iesniedzējs tika apsūdzēts, faktiski skāra aptuveni 504 000 upuru; jebkurā gadījumā šīs sekas ietekmēja gandrīz pusi no valsts iedzīvotājiem. Savos pirmajos paskaidrojumos, kuri nosūtīti Tiesai, valdība uzsver, ka lietā bija 100 liecinieki un ka lietas materiāli apkopoti 69 sējumos. Savos papildu paskaidrojumos, valdība ir precizējusi šos skaitļus: saskaņā ar jaunu aprēķinu valsts institūcijas ir nopratinājušas 356 lieciniekus un lietas materiāli ir ietverti 85 sējumos, kur katrs ir aptuveni 250 lappušu biezs. Visbeidzot, zaudējumi, kas radušies no inkriminētā nozieguma, tiek novērtēti vairāk nekā 204 miljonu latu vērtībā [aptuveni 350 miljoni eiro].

Tāpat valdība uzsver lietas sarežģītību no juridiskā aspekta. Faktiski, tā kā “Bankas Baltija” lieta bija pirmā un vissvarīgākā šāda veida krimināllieta Latvijā, prokuroriem un tiesnešiem, kuriem nebija nekādas pieredzes šādās lietās, bija jāvelta daudz laika banku tiesību studijām. Saskaņā ar valdības teikto, citu valstu pieredze liecina, ka noziegumu, kas izdarīti banku un finanšu sfērā, izmeklēšana visbiežāk ir ļoti sarežģīta un prasa daudz laika.

89.Valdība tāpat uzskata, ka kompetento valsts institūciju uzvedība nav veicinājusi procesa ieilgšanu. Pēc tam, kad lietas materiāli tika nosūtīti tiesai 1997.gada 16.jūnijā, tiesas sēde, sagatavojot lietu izskatīšanai, tika noturēta 1997.gada 30.jūnijā, tas ir, divu nedēļu laikā. Otrajai un trešajai tiesas sēdei, kas notika 1997.gada 13.un 14.oktobrī, sekoja iesniedzēja ievietošana slimnīcā un viņa mājas arests, un 1997.gada 16.oktobrī notika tiesneša un tiesas piesēdētāju sevis atstatīšana. Nākošā tiesas sēde notika 1997.gada 31.oktobrī, kad aizstāvība iesniedza lūgumu par tiesneša noraidīšanu, kurš tika apmierināts.

Kopumā no 1997.gada 4.novembra līdz 1998.gada 14.septembrim nenotika neviena tiesas sēde, pamatojoties uz to, ka jaunais tiesas sastāvs, kas tika iecelts tūlīt pēc iepriekšējā sastāva noraidīšanas, studēja lietas materiālus un banku likumdošanu. Kas attiecas uz periodu no 1999.gada 3.septembra līdz 26.oktobrim, lietas izskatīšana nenotika sakarā ar tiesnešu ikgadējo atvaļinājumu. Valdība atzīst, ka šie divi starplaiki, un tikai tie, ir attiecināmi uz apgabaltiesu. Tomēr valdība uzsver, ka 2000.gadā tiesneši, kas izskatīja šo lietu, nav devušies ikgadējā atvaļinājumā, uz kuru viņiem bija tiesības.

90. Bez tam valdība atgādina, ka kopš 1998.gada 14.septembra Rīgas apgabaltiesa bija noturējusi 206 tiesu sēdes līdz 2000.gada 20.oktobrim, kas ir 173 dienas sūdzības [Tiesā] iesniegšanas brīdī.

91. No otras puses, valdība uzskata, ka iesniedzējs ar savu uzvedību ir paildzinājis lietas izskatīšanu. Šajā sakarā valdība uzsver, ka iesniedzējs piecas reizes lūdza nosūtīt lietu papildu izmeklēšanai. Šāds lūgums var tikt izlemts tikai, pieņemot atsevišķu lēmumu un obligāti uzklausot pušu viedokļus par šo jautājumu. Tādējādi vairāk nekā sešas tiesas sēžu dienas tika veltītas tikai un vienīgi šī procesuālā jautājuma izlemšanai. Tas pats attiecas uz par deviņiem noraidījuma pieteikumiem (pēdējais datēts ar 2000.gada 15.jūniju), kas ir prasījuši vairāk nekā deviņas tiesas sēžu dienas. Turklāt iesniedzējs bija izvēlējies septiņus advokātus, kuri visi izmantoja tiesības iepazīties ar lietas materiāliem.

92. Valdība tāpat atzīmē citas aizstāvības darbības, kas ir veicinājušas tiesas procesa ieilgšanu. Tā saskaņā ar valdības teikto iesniedzēja advokāti lūdza tiesai pārtraukumu, kas kopumā ilga septiņas dienas. Pēc viņu lūguma pirms katras tiesas sēdes viņiem tika dota viena stunda aizstāvības sagatavošanai. Turklāt tiesas sēdes nenotika piektdienās, jo šīs dienas tika atstātas iesniedzēja medicīnisko pārbaužu veikšanai. Piecas reizes advokāti nevarēja būt klāt pusi no dienas, kā rezultātā tiesas sēdes notika tikai vai nu no rīta vai pēcpusdienā. Uz četrām dienām tiesas sēde bija jāatliek aizstāvības neierašanās dēļ. Bez tam desmit reizes iesniedzējs lūdza nopratināšanu atlikšanu vai jaunu pierādījumu izvērtēšanu, un tiesa visus šos lūgumus apmierināja.

93. Visbeidzot, valdība atgādina, ka lietas izskatīšana Rīgas apgabaltiesā tika nopietni kavēta sakarā ar iesniedzēja veselības stāvokli, kura vairākkārtēja ievietošana slimnīcā pārtrauca tiesas sēdes. Jo īpaši, kopš 2000.gada 25.septembra iesniedzējs pastāvīgi uzturas slimnīcā, kas neļauj paātrināt lietas izskatīšanu.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, valdība uzskata, ka procesa ieilgšanā ir vainīgs iesniedzējs un nevis valsts institūcijas.

 

b) Iesniedzējs

94. Iesniedzējs ar zināmiem iebildumiem atzīst lietas lielo sarežģītību. Viņš tomēr uzskata, ka tiesnešu pieredzes trūkums nevar attaisnot procesa pārmērīgo ieilgšanu. Viņš uzskata, ka tas ir valsts pašas pienākums organizēt savu tiesu sistēmu tā, lai tā izpildītu Konvencijas prasības. Tāpat viņš norāda, ka 504 000 upuru esamība nevar tikt piesaukta šajā sakarā, jo neviens no viņiem nav izsaukts dot liecības vai piedalīties kā civilprasītājs.

95. Attiecībā uz kompetento valsts institūciju rīcību iesniedzējs vispirms uzsver, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā tās neveica to lietas materiālu tulkošanu, kuri bija valodās, kuras viņš nesaprata. Tādējādi, tā kā iesniedzējs nebija iepazinies ar šiem materiāliem pirms pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas, tiesnešiem nācās pieprasīt to tulkojumu lietas izskatīšanas tiesā laikā, kas arī prasīja daudz laika. Tāpat prokurora bezdarbība uzdot veikt noteiktas ekspertīzes pirms lietas nosūtīšanas uz tiesu, kā arī apsūdzības raksta skaidrības un saskaņotības trūkums nopietni ietekmēja lietas materiālu lasīšanas ātrumu no iesniedzēja puses.

Tālāk, iesniedzējs norāda, ka pēc tiesnešu sevis atstatīšanas sakarā ar spiedienu no Ministru prezidenta un tieslietu ministra puses tika izveidots jauns tiesas sastāvs. Šiem tiesnešiem tādējādi nācās iepazīties ar lietas materiāliem, kam bija nepieciešams daudz laika. Iesniedzējs uzskata, ka tieši šis apstāklis ir vainojams tiesas sēžu pārtraukumā līdz pat 1998.gada 14.septembrim.Pastāvot šādiem apstākļiem, iesniedzējs uzskata, ka valsts institūciju rīcība bija galvenais procesa pārmērīgā ilguma iemesls.

96. No otras puses, saskaņā ar iesniedzēja teikto viņš nav vainojams pie neviena neattaisnota kavējuma. Šajā sakarā viņš uzskata, ka parastā viņa procesuālo tiesību izmantošana nevar tikt piesaukta viņam par sliktu. Viņš tāpat uzskata, ka, pat ja viņš ir mainījis advokātu pirmstiesas izmeklēšanas laikā, neviens no viņa advokātiem nav veicinājis lietas izskatīšanas ieilgšanu. Tieši pretēji, laikā starp 1999.gada 3.septembri un 1999.gada 26.oktobri aizstāvība izmantoja tiesas atvaļinājumu, lai iepazītos ar papildu lietas materiālu trīs sējumiem.

Attiecībā uz lūgumiem lietu nosūtīt papildu izmeklēšanai viņš uzskata, ka neviens no tiem nebija kavējošs vai bez pamata. Attiecībā uz katru no šiem lūgumiem viņš min precīzus iemeslus, tādus kā apsūdzības konkrēta punkta izmeklēšanas nepilnīgais raksturs, aizstāvības šaubas par noteiktu kopiju autentiskumu, nepieciešamība pārtulkot noteiktus dokumentus vai veikt ekspertīzi.

Runājot par noraidījuma pieteikumiem pret Šteinertes kundzi un visu tiesas sastāvu, iesniedzējs uzskata, ka viņa šaubas par viņu neobjektivitāti bija objektīvas un pamatotas. Tādējādi viņš nevar tikt uzskatīts par vainīgu pie kavējumiem, kas radušies šī fakta dēļ.

97. Atsaucoties uz vairākiem piemēriem, iesniedzējs uzskata, ka neviena tiesību norma neuzliek par pienākumu tiesai apturēt procesu, lai izskatītu lūgumu par papildu izmeklēšanu vai noraidījuma pieteikumu. Tomēr šajā lietā tiesas sēde vairākas reizes tika atlikta, pamatojoties uz prokurora lūgumu, kas, lai arī tas nav viņa pienākums, vēlējās sniegt papildu apsvērumus par minētajiem lūgumiem. Papildus iesniedzējs uzskata, ka lielākās daļas aizstāvības iesniegto procesuāla rakstura lūgumu izskatīšana neprasīja vairāk kā dažas minūtes un ka tātad tās nevarēja ietekmēt procesa pārmērīgo ilgumu.

Bez tam iesniedzējs apstrīd dažus no valdības minētajiem faktiem. Saskaņā ar viņa teikto, ja ir taisnība, ka viņš lūdza tiesai atvēlēt viņam vienu stundu pirms katras tiesas sēdes aizstāvības sagatavošanai un vienu dienu nedēļā medicīniska rakstura vizītēm, tiesneši tās nekad neapmierināja, izņemot pirmo lūgumu 1999.gada janvārī un februārī.

Turklāt iesniedzējs norāda, ka 2001.gada laikā apgabaltiesai bija jāatliek tiesas sēdes septiņas reizes sakarā ar viņa veselības problēmām un viņa ievietošanu slimnīcā. Tomēr 2001.gada 28.augustā un 10., 20., 24.un 25.septembrī Šteinertes kundze bija izlēmusi noturēt tiesas sēdes bez viņa klātbūtnes.

98. Visbeidzot, iesniedzējs lūdz Tiesu ņemt vērā viņa veselības kritisko stāvokli, uz ko norāda daudzi dokumenti, un procesa ilguma kaitīgo ietekmi uz to.

2. Tiesas vērtējums

a) Lietas sarežģītība

99. Tiesa atzīst, ka lietas būtiska īpašība bija tās lielā sarežģītība. Aizdomas, kurām iesniedzējs bija pakļauts, attiecās uz ļoti lielu apmēru finansiāla rakstura noziegumiem, kas ietvēra transnacionālas finansiālās attiecības; šāda tipa noziegumi bieži tiek izdarīti komplicētu darījumu veidā, lai izvairītos no izmeklēšanas iestāžu kontroles. Jo īpaši, no lietas materiāliem izriet, ka darījumi, par kuriem tiek apsūdzēts iesniedzējs, ietvēra kādu Krievijas banku, kas atrodas Maskavā (9.punkts augstāk). Tiesa tāpat norāda uz inkriminētā nozieguma radīto seku īpašajiem apmēriem, kas skāra simtus tūkstošu personu Latvijā (ibidem). Bez tam, tā kā apsūdzība šajā lietā attiecās uz vairākiem līdzapsūdzētajiem, tiesas uzdevums bija noteikt precīzi darbības, kuras izdarījis katrs no tiem, kā arī viņu lomu bankas institucionālajā, administratīvajā un finansiālajā vadībā. Lai izvērtētu pierādījumus pret iesniedzēju, Latvijas valsts institūcijām bija jāuzklausa īpaši liels skaits liecinieku un jāsavāc un jāizskata liels skaits dokumentu (16.un 88.punkts augstāk).

Tiesa tādējādi uzskata, ka izmeklēšanas apjoms un lietas materiālu sarežģītība bija nenoliedzami šajā lietā, un ka šis faktors a priori bija labvēlīgs tam, lai attaisnotu procesa ieilgšanu (skat. 1998.gada 22.maija spriedumu lietā Hozee pret Nīderlandi, Recueil 1998-III, 1102.lpp., 52.punkts, un 2000.gada 18.oktobra lēmums lietā C.P. un citi pret Franciju, nr.36009/97, 30.punkts, nav publicēts).

 

 

b) Iesniedzēja uzvedība

100. Tiesa no paša sākuma uzsver, ka procesa ievērojamu aizkavēšanos izraisīja iesniedzēja veselības stāvoklis. Faktiski lietas materiāli parāda, ka viņš cieš no nopietnas sirdskaites, kura vairākas reizes ir novedusi pie tā, ka viņš tiek ievietots slimnīcā. Tā, viņš tika nekavējoties ievietots slimnīcā 1997.gada 14.oktobrī, datumā, kad Rīgas apgabaltiesa nolēma mainīt viņam piemēroto drošības līdzekli un piemērot viņam mājas arestu. Sākot ar 2000.gada 20.aprīli un līdz šodienai, viņš atrodas policijas uzraudzībā ārstniecības iestādēs, kas atrodas ārpus cietuma teritorijas. Tiesa uzskata, ka par tik, par cik kavējumi ir attiecināmi uz iesniedzēja ievietošanu slimnīcā, pastāvēja nepārvaramas varas situācija, kas nevar tikt viņam pārmesta. Tomēr šos kavējumus tāpat nevar attiecināt uz valdību kā labvēlīgu faktoru, lai konstatētu 6.panta 1.punkta pārkāpumu (skat., mutatis mutandis, 2001.gada 20.decembra lēmumu lietā Zawadzki pret Poliju, nr.34158/96, 78.punkts, nav publicēts).

101. Par tik, par cik slimība nekavēja iesniedzēju piedalīties ar lietas izskatīšanu saistītajās darbībās, Tiesa neuzskata, ka viņš būtu kavējis procesa gaitu. Kas attiecas uz valdības argumentu par to, ka aizstāvība iesniedza virkni procesuāla rakstura lūgumu un sūdzību, Tiesa nesaskata, ka tie būtu bijuši kavējoša rakstura. Runājot vispirms par desmit lūgumiem atlikt lietas izskatīšanu sakarā ar nepieciešamību novērtēt jaunus pierādījumus (92.punkts augstāk, beigās), tā konstatē, ka tiesa tos visus bija apmierinājusi; valdībai tātad nav pamata uzskatīt, ka tie bija nepamatoti. Tāpat attiecībā uz deviņiem noraidījuma pieteikumiem Šteinertes kundzei vai tiesas sastāvam, kas izskatīja lietu, Tiesa atsaucas uz saviem secinājumiem par tiesas “objektivitāti” (119.un 121.punkts zemāk). Tā tādējādi uzskata, ka iesniedzēja šaubas šajā sakarā bija pamatotas un ka viņa noraidījuma pieteikumi nevar viņam tikt pārmesti, jo īpaši, tā kā viens no tiem tika apmierināts (29.punkts augstāk).

Papildus un pat pieņemot, ka aizstāvības iesniegtie deviņi noraidījuma pieteikumi un pieci lūgumi lietu nosūtīt papildu izmeklēšanai prasītu kopumā vairāk nekā piecpadsmit tiesas sēdes (91.punkts augstāk), Tiesa neuzskata šo kavējumu par patiesi nozīmīgu, skatoties procesa kopējo ilgumu pirmās instances tiesā.

Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa neatrod nevienu atbilstošu norādi, kas parādītu, ka kādā no procesa stadijām iesniedzējs vai viņa advokāti būtu rīkojušies ar mērķi kavēt lietas izskatīšanu vai būtu tīši vai aiz neuzmanības likuši šķērsli procesa norisei.

 

c) Valsts institūciju rīcība

102. Runājot par veidu, kādā Rīgas apgabaltiesa veica savus uzdevumus, Tiesa norāda, ka laikā no 1998.gada 14.septembra līdz 2000.gada 20.oktobrim šī tiesa noturēja 206 tiesas sēdes. Ņemot vērā iesniedzēja slimību, tā uzskata, ka šāds darba ritms nevar tikt uzskatīts par nepietiekamu. Šajā sakarā tā atgādina, ka īpašs ātrums, uz kuru apsūdzētajam ir tiesības viņa lietas izskatīšanā, nedrīkst kaitēt tiesnešu centieniem veikt savus uzdevumus ar nepieciešamo rūpību (skat., mutatis mutandis, 1991.gada 12.decembra spriedums lietā Toth pret Austriju, A sērija, nr.224, 18.lpp., 77.punkts).

103. Tomēr Tiesa atzīmē, ka pēc 1997.gada 16.oktobra publicētā Ministru prezidenta un tieslietu ministra kopīgā oficiālā paziņojuma, minot tiesnešu, kuri izskatīja lietu, atbildību, šie tiesneši atstatīja sevi no tālākas lietas izskatīšanas, paziņojot, ka spiediens no valdības puses neatļāva viņiem vairāk izskatīt šo lietu. Lieta tika nodota citam tiesas sastāvam, kurš lietas izskatīšanu uzsāka tikai 1998.gada 14.septembrī, tas ir, pēc desmit mēnešiem un divdesmit astoņām dienām. Kā to atzīst valdība pati, laika periods starp šiem abiem datumiem bija vienkāršs gaidīšanas laiks, kura laikā nenotika neviena tiesas sēde un tiesa nav lūgusi veikt nevienu izmeklēšanas darbību. Ņemot vērā procesa ilgumu, kas jau bija pagājis līdz šim laikam, šāds kavējums nevar tikt uzskatīts kā nenozīmīgs. Tā kā apgabaltiesas bezdarbība šajā laika periodā nav tikusi attaisnota ne saistībā ar lietas sagatavošanu iztiesāšanai, ne ar kādu citu objektīvu un nepieciešamu vajadzību, Tiesa uzskata, ka šī bezdarbība ir pilnībā attiecināma uz valsts institūcijām.

Tiesa nevar pieņemt valdības argumentu, saskaņā ar kuru augstāk minētais kavējums tika pamatots ar nepieciešamību jaunā tiesas sastāva locekļiem padziļināt savas zināšanas banku tiesībās. Tā atgādina šajā sakarā, ka 6.panta 1.punkts uzliek valstīm pienākumu organizēt savu tiesu sistēmu tādā veidā, lai tiesas varētu izpildīt šī panta prasības (skat., starp citiem, 1993.gada 26.februāra spriedumu lietā Salesi pret Itāliju, A sērija, nr.257-E, 60.lpp., 24.punkts, un Lielās palātas lēmums lietā Bottazzi pret Itāliju, nr.34884/97, 22.punkts, CEDH 1999-V).

 

d) Secinājumi

104. Ņemot vērā visu iepriekš minēto un, lai arī apzinoties lietas lielo sarežģītību un nenovēršamos kavējumus sakarā ar iesniedzēja slimību, Tiesa uzskata, ka tiesas nav izrādījušas visu nepieciešamo uzcītību lietas virzībā. No tā izriet, ka, ņemot vērā tā pārmērīgo ilgumu, process ir pārkāpis Konvencijas 6.panta 1.punktu.

 

IV. PAR KONVENCIJAS 6.PANTA 1.PUNKTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU ATTIECĪBĀ UZ LIETAS IZSKATĪŠANU OBJEKTĪVĀ UN NEATKARĪGĀ TIESĀ, KAS NOTEIKTA AR LIKUMU

105. Iesniedzējs uzskata, ka tiesa, izskatot viņa lietu, nebija “noteikta ar likumu”, “objektīva” un “neatkarīga”, kā to prasa Konvencijas 6.panta 1.punkts (84.punkts augstāk). Viņš vispirms atgādina, ka pēc Šteinertes kundzes noraidīšanas, kas notika 1999.gada 27.oktobrī, Augstākās tiesas Senāts atcēla lēmumu par noraidījuma pieņemšanu un nosūtīja jautājumu izskatīt pirmās instances tiesai, lai arī nacionālie tiesību akti tam nepiešķīra šādas tiesības (29.punkts augstāk). Tādējādi tiesa nebija “noteikta ar likumu” 6.panta 1.punkta izpratnē. Otrkārt, iesniedzējs uzskata, ka 1997.gada 16.oktobrī sniegtie Ministru prezidenta un tieslietu ministra paziņojumi ietekmēja tiesnešus attiecībā uz pozīcijas ieņemšanu viņa turēšanai apcietinājumā sakarā un ka lietu izskatošās tiesneses paziņojumi, kas tika publicēti presē 1999.gada 4. un 5.novembrī un 7.decembrī, skaidri atklāj viņas pārliecību par viņa vainu un parāda tiesas neobjektivitāti un neatkarības trūkumu.

 

A. Pušu argumenti

1. Valdība

106. Valdības viedoklis ir tāds, ka lietu iztiesājošais Rīgas apgabaltiesas tiesas sastāvs ir ticis izveidots saskaņā ar likumā noteikto parasto kārtību. Šajā jautājumā valdība uzskata, ka KPK 29.pants, kas reglamentē noraidījumu pieteikšanu tiesnesim un tiesas piesēdētājiem, jālasa saistībā ar šī paša kodeksa 41.pantu, kas prokuroram dod vispārējas tiesības iesniegt protestus par tiesu nolēmumiem. Senāts, kura kompetencē ietilpst nacionālo tiesību interpretēšana, tādējādi ir interpretējis procesuālo normu, kas ir atspoguļots 1999.gada 14.decembra lēmumā. Tādējādi nav neviena iemesla, lai uzskatītu, ka iesniedzēja lietu iztiesājošais tiesas sastāvs nebija “noteikts ar likumu”, kā to prasa Konvencijas 6.panta 1.punkts.

107. Tāpat valdība noraida iesniedzēja apgalvojumus attiecībā uz lietu iztiesājošo tiesnešu iespējamo neobjektivitāti vai neatkarības trūkumu. Šajā sakarā valdība uzreiz norāda, ka Konstitūcijā un Latvijas likumos nostiprinātās tiesu varas neatkarības garantijas (46.-48.punkti augstāk) veido pietiekamu aizsardzību pret jebkādu ārēju ietekmi.

Jautājumā par strīdīgajiem Ministru prezidenta un tieslietu ministra paziņojumiem valdība pieturas pie uzskata, ka, tā kā tiesnešu atcelšana ir vienīgi Saeimas kompetencē, šo divu amatu ieņēmēji nevar ietekmēt tiesu ne formāli, ne reāli. Tāpat valdība uzsver, ka pat pēc minēto paziņojumu publicēšanas lietu iztiesājošā tiesa negrozīja iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli un atstāja viņu mājas arestā. Tieši otrādi, ar sevis atstatīšanu tiesneši izslēdza pusēm un trešajām personām jebkādas iespējamās šaubas šajā sakarā. Tādējādi tiesa ir rīkojusies pilnīgi neatkarīgi no izpildvaras un minētie paziņojumi nav atstājuši ne teorētisku, ne praktisku ietekmi uz tiesnešiem.

108. Kas attiecas uz Šteinertes kundzes personisko objektivitāti, valdība uzskata, ka viņas rīcība, vai tā tiktu vērtēta no subjektīvā vai objektīvā aspekta, nerada nekādas šaubas par viņas objektivitāti. Šajā jautājumā valdība atzīmē, ka Šteinertes kundze ir izskatījusi visus aizstāvības lūgumus par pierādījumu novērtēšanu un citiem procesuāliem jautājumiem. Kas attiecas uz viņas paziņojumiem presei, valdība apgalvo, ka to saturs nav ticis pilnībā atspoguļots un ka jebkurā gadījumā nekas šajos izteikumos neliecina, ka tiesnese jau būtu ieņēmusi nostāju attiecībā uz lietu.

109. Runājot visbeidzot par apgabaltiesas atteikumu iesniedzējam atļaut noraidīt vienu no tiesas piesēdētājām šajā lietā Z.L., valdība atgādina, ka motīvs šādai iesniedzēja rīcībai bija šīs tiesas piesēdētājas fiziskais veselības stāvoklis. Šāda veida informācija, kas skar personas privāto dzīvi, ir aizsargāta ar likumu, kas paredz īpašu procedūru šādas informācijas saņemšanai, un iesniedzējs nebija izmantojis šādu procedūru. Tādējādi, ja aizstāvības advokātiem bija zināms šādi medicīniska rakstura fakti, bija skaidrs, ka viņi tos ir ieguvuši nelikumīgā ceļā. Tādējādi tiesas atteikums izlemt procesuālu jautājumu, kas pamatojās uz nelikumīgā ceļā iegūtiem faktiem, bija likumīgs un loģisks, un nekādā gadījumā tas nevar būt par apstākli, kas norāda uz jebkādu tiesnešu neobjektivitāti.

 

2. Iesniedzējs

110. Iesniedzējs apstrīd valdības apgalvojumus. Runājot vispirms par jautājumu, vai Rīgas apgabaltiesas tiesas sastāvs Šteinertes kundzes vadībā bija “noteikts ar likumu”, viņš uzskata, ka KPK 41.pants (51.un 106.punkts augstāk) runā tikai par vispārējo prokurora locus standi, kamēr precīzu protesta iesniegšanas kārtību reglamentē 465.pants, saskaņā ar kuru protesta iesniegšana ir iespējama tad, ja tā “ir paredzēta likumā”. Tomēr KPK nevienai no pusēm nedod tiesības pārsūdzēt lēmumus attiecībā uz noraidījumu. Bez tam iesniedzējs uzsver, ka Senāts, pasludinot savu 1999.gada 14.decembra lēmumu, tieši norādīja, ka jautājums jāizskata “tai pašai tiesai citā sastāvā”; šī apgalvojuma patiesumu apliecina Tiesai iesniegtais video ieraksts. Iesniedzējs atgādina, ka jebkurā gadījumā KPK 28.pants aizliedz tiesnesim piedalīties lietas izskatīšanā, ja spriedums vai lēmums, kas tajā pašā lietā pieņemts ar viņa piedalīšanos, ir ticis atcelts (50.punkts augstāk). Tādējādi vismaz tiesas piesēdētāji nevarēja noteikti vairāk būt šajā pašā tiesas sastāvā un tādējādi tiesa nebija “noteikta ar likumu”.

111. Tāpat iesniedzējs apstrīd valdības apgalvojumus par tiesas neatkarību un objektivitāti. Saskaņā ar viņa teikto, tā kā Šteinertes kundze nekad nav atspēkojusi strīdīgos paziņojumus pēc to publicēšanas, argumentam, ka to saturs ir ticis nepilnīgi atspoguļots, trūkst pamata. Tādējādi šie paziņojumi varēja radīt objektīvas un pamatotas šaubas par tiesneses objektivitāti jautājumā par iesniedzēja vainu.

112. Attiecībā uz Rīgas apgabaltiesas atteikumu izskatīt jautājumu par Z.L. garīgo veselību iesniedzējs uzskata, ka šis fakts liek šaubīties par viņas spriestspēju un spēju veidot neatkarīgu un objektīvu viedokli. Viņš noraida valdības apgalvojumu, saskaņā ar kuru medicīniska rakstura fakti viņam ir kļuvuši zināmi nelikumīgā ceļā; saskaņā ar viņa teikto, tas bija pašas tiesas ziņā iegūt šos faktus likumīgā ceļā. Visbeidzot, viņš uzsver, ka lietu iztiesājošā tiesas sastāva neobjektivitāti pietiekami parāda Rīgas apgabaltiesas atteikšanās uzaicināt kā lieciniekus vairākus cilvēkus, kuru liecības būtu varējušas būt lietai izšķirīgas, un šo cilvēku neuzaicināšana, kā arī dažādi aizstāvības interesēm ļoti nelabvēlīgi lēmumi lietas izskatīšanā.

113. Kas attiecas uz Rīgas apgabaltiesas neatkarību, iesniedzējs uzskata, ka Ministru prezidenta un tieslietu ministra oficiālais paziņojums ir acīmredzami iespaidojis tiesnešus un ir bijis svarīgs faktors tiesas 1998.gada 25.septembra lēmumam viņu nosūtīt atpakaļ uz cietumu.

 

B. Tiesas vērtējums

1. Vai tiesa bija “noteikta ar likumu”?

114. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar 6.panta 1.punktu “tiesai” vienmēr ir jābūt “noteiktai ar likumu”. Šis izteikums atspoguļo tiesiskas valsts principu, kas ir Konvencijas un tās protokolu pamatā. Institūcijai, kas nav nodibināta saskaņā ar likumdevēja gribu, neizbēgami trūkst demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamās leģitimitātes, lai izskatītu indivīdu lietas. Teiciens “noteikts ar likumu” attiecas ne tikai uz tiesas juridiskā pamata pastāvēšanu, bet arī uz tiesas sastāvu katrā lietā (skat., mutatis mutandis, 1996.gada 22.februāra spriedumu lietā Bulut pret Austriju, Recueil 1996-II, 359.lpp., 29.punkts, un 2000.gada 4.maija lēmumu lietā Buscarini pret Sanmarīno, nr.31657/96, nav publicēts). Šajā pantā noteiktais jēdziens “likums” tādējādi attiecas ne tikai uz likumiem par tiesu nodibināšanu un to kompetenci, bet arī uz jebkurām citām nacionālo tiesību normām, kuru neievērošana padara viena vai vairāku tiesnešu piedalīšanos lietā par nelikumīgu. Runa galvenokārt ir par tiesību normām, kas nosaka tiesnešu piedalīšanos lietas izskatīšanā, apstākļus, kas izslēdz viņa piedalīšanos lietas izskatīšanā un noraidījuma pieteikšanu viņiem (skat. lietu Co‘me un citi pret Beļģiju, nr.32492/96, 32547/96, 32548/96, 33209/96 un 33210/96, CEDH 2000-VII, 99.punkts).

Šo tiesību normu neievērošana no tiesas puses principā ir Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpums (skat. 1978.gada 12.oktobra Komisijas lēmumu lietā Zand pret Austriju, nr.7360/76, DR 15, 70.lpp., 68.–71.punkti, un 1989.gada 6.decembra Komisijas lēmums lietā Rossi pret Franciju, nr.11879/85, DR 63, 105.lpp.). Tādējādi Tiesai ir kompetence izvērtēt šo nacionālo tiesību normu ievērošanu šajā jautājumā. Tomēr, ievērojot vispārējo principu, saskaņā ar kuru vispirmām kārtām nacionālajām tiesām pašām ir jāinterpretē nacionālā likumdošana, Tiesa uzskata, ka tai ir tiesības izvērtēt nacionālās tiesas sniegto novērtējumu tikai gadījumos, kur ir noticis šīs likumdošanas acīmredzams pārkāpums (skat. augstāk minēto lietu Co‘me un citi pret Beļģiju, 98.punkts beigās, un 1990.gada 6.septembra Komisijas lēmumu lietā T.S. un F.S. pret Itāliju, nr.13274/87, DR 66, 164.lpp.).

115. Šajā lietā Tiesa konstatē, ka pēc prokurora protesta iesniegšanas 1999.gada 14.decembrī Senāts atcēla 1999.gada 27.oktobra lēmumu, kuru pieņēma divi tiesas piesēdētāji un ar kuru tika noraidīta Šteinertes kundze. Jautājums par noraidījuma izskatīšanu tika nosūtīts atpakaļ apgabaltiesai, kura tajā pašā sastāvā noraidīja pieteikto lūgumu par noraidījumu un turpināja lietas izskatīšanu (32.punkts augstāk). Šajā sakarā Tiesa konstatē viedokļu dažādību starp pusēm attiecībā uz KPK 41.panta trešās daļas interpretāciju un piemērošanu: iesniedzējs to uzskata tikai par vispārīgu noteikumu, nosakot prokuratūras vietu un nepiešķirot tai īpašas tiesības attiecīgās situācijās, kaut gan valdība uzskata, ka šī tiesību norma atļauj prokuroram apstrīdēt lēmumu par noraidījumu, iesniedzot protestu un uzliek Senātam par pienākumu šādu protestu izskatīt. Tomēr Tiesa neuzskata par nepieciešamu izskatīt jautājumu, kura no abām šīm interpretācijām ir pareiza. Pat pieņemot, ka valdības apgalvojums būtu pamatots, Tiesa konstatē, ka pēc tam, kad Senāts bija atcēlis 1999.gada 27.oktobrī pieņemto lēmumu, jautājuma izskatīšanu pēc būtības uzņēmās Rīgas apgabaltiesas tas pats tiesas sastāvs, kurš bija noraidīts, kas ir pretrunā ar Senāta sniegto norādījumu laikā, kad tas pasludināja savu 1999.gada 14.decembra lēmumu. Tāpat Tiesa konstatē, ka saskaņā ar KPK 28.panta noteikumiem “tiesnesis nevar piedalīties lietas izskatīšanā (..), ja spriedums vai lēmums, kas pieņemts, viņam piedaloties (..) ir atcelts”. Tiesa uzskata, ka šī tiesību norma ir uzrakstīta pietiekami skaidri, lai tiesas locekļi varētu noteikti paredzēt savu pienākumu robežas un juridiskās sekas, tās neievērojot. No tā izriet, ka, sākot ar 1999.gada 14.decembri, datumu, ar kuru tika atcelts tiesas piesēdētāju pieņemtais lēmums, šie tiesas piesēdētāji vairs nevarēja būt šajā pašā tiesas sastāvā. Tādējādi apgabaltiesas tiesas sastāvs nebija vairs izveidots saskaņā ar likumu.

116. No tā izriet, ka Konvencijas 6.panta 1.punkts ir ticis pārkāpts šajā punktā.

 

2. Vai tiesa bija “objektīva” un “neatkarīga”?

117. Tiesa atgādina, ka, lai noteiktu, vai tiesa var tikt uzskatīta par “neatkarīgu”, ir jāņem vērā jo īpaši tā sastāva izveidošanas veids un mandāta ilgums, aizsardzības pastāvēšana pret ārējiem spiedieniem un vai tā rada vai ne iespaidu, ka tā ir neatkarīga (skat., piemēram, 1997.gada 25.februāra spriedumu lietā Findlay pret Apvienoto Karalisti, Recueil 1997-I, 277.lpp., 73.punkts).

Attiecībā uz prasību, ka tiesai jābūt “objektīvai”, tā ir jāizvērtē no diviem aspektiem. Vispirms no subjektīvā aspekta, nosakot attiecīgā tiesneša personisko pārliecību un uzvedību attiecīgajā gadījumā. Jo īpaši, tiesai nedrīkst būt personiski aizspriedumi vai ieinteresētība; tiesneša personiska objektivitāte tiek prezumēta, ja nav pierādījumi par pretējo. Otrkārt, ir jāpiemēro objektīvais aspekts, kam ir jānodrošina, lai tiesa piedāvā pietiekamas garantijas, kas izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas šajā sakarā; turklāt neatkarības un objektivitātes jēdzieni ir cieši saistīti (skat, starp daudziem citiem, 1996.gada 10.jūnija spriedumus lietā Pullar pret Apvienoto Karalisti un Thomann pret Šveici, Recueil 1996-III, 792.un 815.lpp. attiecīgi, 30.punkti, kā arī 2000.gada 4.aprīļa lēmums lietā Academy Trading Ltd. un citi pret Grieķiju, nr.30342/96, 43.punkts, un 2000.gada 11.janvāra lēmums lietā Daktaras pret Lietuvu, nr.42095/98, 30.punkts, nav publicēts).

118. Kas attiecas uz subjektīvo aspektu, Tiesa atgādina, ka tiesām piešķirtā rīcības brīvība tiesāt nedrīkst novest līdz tam, ka tās izmanto presi, pat atbildot uz provokācijām; to prasa taisnīgums un tiesas funkcijas diženums. Jo īpaši, fakts, ka lietas iztiesājoša tiesas sastāva priekšsēdētājs vai kāds no tā locekļiem publiski lieto izteikumus, kuri ir negatīva rakstura attiecībā uz vienu no lietā iesaistītajām pusēm, nesaskan ar Konvencijas 6.panta 1.punktā noteiktajām prasībām par jebkādas tiesas objektivitāti (skat. lietu Buscemi pret Itāliju, nr.29569/95, 67.-68.punkti, CEDH 1999-VI).

119. Šajā lietā Tiesa konstatē, ka savos paziņojumos, kas publicēti 1999.gada 4.un 5.novembrī laikrakstos “Lauku avīze” un “Respublika” (30.punkts augstāk), Šteinertes kundze kritizēja aizstāvības uzvedību tiesā. Tāpat viņa izteica pieņēmumus par lietas iznākumu. Faktiski uzsverot, ka viņa vēl nezina, “vai spriedums būs apsūdzošs vai daļēji attaisnojošs”, viņa noraidīja pilnīgas attaisnošanas iespējamību. Vēl vairāk, savos paziņojumos, kas publicēti 1999.gada 7.decembrī laikrakstā “Kommersant Baltic” (31.punkts augstāk), viņa izteica savu pārsteigumu par to, ka iesniedzējs turpina uzskatīt sevi par nevainīgu, neskatoties uz visām apsūdzībām, un viņam ieteica pierādīt savu nevainīgumu. Tiesa uzskata, ka šādi paziņojumi nav vienkāršs iesniedzēja “lietas negatīvs vērtējums”, bet skaidras nostājas ieņemšana par labu apsūdzētā vainas konstatācijai. Tiesa uzskata: lai kādi iemesli būtu mudinājuši Šteinertes kundzi šādi izteikties, viņas paziņojumi nevar nekādā gadījumā tikt uzskatīti kā atbilstoši Konvencijas 6.panta 1.punktam. Tādējādi iesniedzējam bija vispamatotākie iemesli uzskatīt, ka šī tiesnese bija neobjektīva (skat., mutatis mutandis, 1996.gada 7.augusta spriedums lietā Ferrantelli un Santangelo pret Itāliju, Recueil 1996-III, 952.lpp., 59.-60.punkti).

120. Šādos apstākļos Tiesa uzskata, ka nav nepieciešams papildus izvērtēt jautājumu, vai Z.L. iespējamā slimība bija tāda veida, kas apdraudētu tiesas objektivitāti.

121. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Tiesa secina, ka iesniedzēja lietu iztiesājošā tiesa nebija objektīva un ka tādējādi šajā punktā tika pārkāpts Konvencijas 6.panta 1.punkts. Tiesa uzskata, ka šis konstatējums atbrīvo to no jautājuma, vai tiesa bija arī “neatkarīga”, atsevišķas izvērtēšanas.

 

V. PAR KONVENCIJAS 6.PANTA 2.PUNKTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

122. Iesniedzējs sūdzas, ka 1999.gada 4. un 5.novembrī presē publicētie paziņojumi no tās tiesneses puses, kas izskata viņa lietu pēc būtības un pieņem lēmumus par viņa turēšanu apcietinājumā, un kuri atklāj viņas pārliecību par viņa vainu, ir pārkāpuši viņa tiesības uz nevainīguma prezumpciju, ko garantē Konvencijas 6.panta 2.punkts, kas nosaka sekojošo:

A. Pušu argumenti

123. Valdība atsaucas uz saviem secinājumiem jautājumā, kas attiecas uz Konvencijas 6.panta 1.punktu par tiesas objektivitāti (107.-108.punkti augstāk). Turklāt, tā kā Šteinertes kundze pati bija paziņojusi, ka viņa vēl nezina, kāds būs lietas iznākums, valdība uzskata, ka nekas neliecina par to, ka viņa būtu ieņēmusi kādu iepriekš pieņemtu nostāju jautājumā par iesniedzēja vainu. Tādējādi nav noticis iesniedzēja nevainīguma prezumpcijas pārkāpums.

124. Iesniedzējs atzīmē, ka savās intervijās presei, kas publicētas 1999.gada 4.un 5.novembrī “Lauku avīze” un “Respublika”, Šteinertes kundze faktiski ir apstiprinājusi, ka viņa netic iesniedzēja nevainīgumam un ka labākajā gadījumā spriedums varētu būt daļēji attaisnojošs. Pilnīgas attaisnošanas iespējamība tādējādi ir pilnīgi atmesta. Iesniedzējs tāpat vērš Tiesas uzmanību uz to, ka 1999.gada 7.decembrī avīzē “Komersant Baltic” publicētajā intervijā tiesas sēdes priekšsēdētāja piedāvā iesniedzējam pierādīt savu nevainīgumu. Saskaņā ar viņa teikto, šie paziņojumi ir pilnīgi neatbilstoši Konvencijas 6.panta 2.punktam.

Bez tam iesniedzējs norāda, ka 2000.gada 30.marta un 15.jūnija lēmumos Rīgas apgabaltiesa ir paziņojusi, ka iesniedzēja turēšana apcietinājumā ir pamatota ar viņa personību. Tā kā šim pamatojumam nav sniegta nekāda argumentācija, iesniedzējs uzskata, ka tas norāda uz tiesas iepriekš pieņemtu attieksmi pret viņu šajā sakarā.

 

B. Tiesas vērtējums

125. Tiesa atgādina, ka nevainīguma prezumpcija, kas ir nostiprināta Konvencijas 6.panta 2.punktā, prasa, lai tiesneši, pildot savus pienākumus, neizteiktu aizspriedumainus viedokļus par to, ka apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgo nodarījumu, kas viņam tiek inkriminēts; pierādīšanas nasta gulstas uz apsūdzību, un šaubas tulkojamas par labu apsūdzētajam (skat. 1988.gada 6.decembra spriedumu lietā Barberˆ, Messeguē un Jabardo pret Spāniju, A sērija, nr.146, 31.lpp., 77.punkts). Tādējādi 6.panta 2.punkts prasa, lai valsts amatpersonas - vispirmām kārtām jau tiesneši, kas izskata attiecīgo lietu, bet arī citas ar valsts varu apveltītas amatpersonas — atturas no publiskiem paziņojumiem, ka apsūdzētais ir vainīgs viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, pirms viņa vaina ir likumīgi nodibināta ar tiesas spriedumu (skat. 1995.gada 10.februāra spriedumu lietā Allenet de Ribemont pret Franciju, A sērija, nr.308, 16.lpp., 36.-37.punkti, un 2002.gada 26.marta lietu Butkevičius pret Lietuvu, nr.48267/99, nav publicēta).

126. Valdība uzskata, ka Šteinertes kundze nekad nav formāli pateikusi, ka iesniedzējs ir vainīgs. Tomēr Tiesa atgādina, ka tāpat kā citas Konvencijā vai tās protokolos ietvertās tiesību normas 6.panta 2.punkts ir jāinterpretē tādā veidā, lai tas garantētu konkrētas un efektīvas tiesības un nevis teorētiskas un iluzoras (skat. augstāk minēto spriedumu lietā Allenet de Ribemont, 35.punkts). Kā Tiesa ir lēmusi lietā Minelli pret Šveici (1983.gada 25.marta spriedums, A sērija, nr.62, 15.lpp., 37.punkts) attiecībā par tiesu lēmumu motivāciju, nevainīguma prezumpcija var tikt pārkāpta pat bez formālas konstatācijas; pietiek, ja lēmums satur motivāciju, kas liek domāt, ka tiesnesis uzskata personu par vainīgu. Tiesa uzskata, ka tādai pašai pieejai ir jābūt arī attiecībā uz valsts institūciju paziņojumiem (skat., mutatis mutandis, augstāk minēto lietu Butkevičius pret Lietuvu, 49.punkts). Fakts, ka minētie izteikumi ir jautājuma vai šaubu formā, nav pietiekams, lai tiem nepiemērotu 6.panta 2.punktu; pretējā gadījumā tas atņemtu šim pantam tā efektīvo raksturu. Nozīme šī panta piemērošanā ir minēto paziņojumu patiesajai būtībai un nevis to burtiskajai formai.

127. Tiesa konstatē, ka savā pirmajā intervijā, kas publicēta 1999.gada 4.un 5.novembrī, Šteinertes kundze paziņoja, ka viņa vēl nezina, “vai tiesas spriedums būs apsūdzošs vai daļēji attaisnojošs”. Tiesa uzskata, ka šāds apgalvojums skaidri parādīja, ka tiesnese jau bija pārliecināta par iesniedzēja vainu vismaz vienā no apsūdzības punktiem un ka viņa izslēdza iespēju iesniedzēju pilnībā attaisnot. Kas attiecas uz otru interviju, kas bija publicēta 1999.gada 7.decembrī laikrakstā “Kommersant Baltic”, Šteinertes kundze izteica savu lielo pārsteigumu par faktu, ka apsūdzētie turpina sevi uzskatīt par nevainīgiem visos apsūdzības punktos. Jo īpaši, viņa vērsa žurnālistu un lasītāju uzmanību uz vienu apsūdzības punktu (nelikumīgu ieroču turēšanu), kur iesniedzēja attieksme viņai šķita nesaprotama un neloģiska. Tiesa uzskata, ka šādi izteikumi ir pielīdzināmi iesniedzēja vainas atzīšanai. Bez tam Tiesa ir pārsteigta, ka savas pēdējās intervijas ietvaros Šteinertes kundze ieteica apsūdzētajiem pierādīt tiesai, ka viņi nav vainīgi. Ņemot vērā tās vispārējo raksturu, šāda norāde ir pretrunā nevainīguma prezumpcijas principam, kas ir viens no demokrātiskas valsts pamatprincipiem.

128. Tiesa secina, ka tādējādi ir noticis Konvencijas 6.panta 2.punkta pārkāpums.

 

VI. PAR KONVENCIJAS 8.PANTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU ATTIECĪBĀ UZ TIESĪBĀM UZ KORESPONDENCES NOSLĒPUMU UN ĢIMENES DZĪVI

129. Iesniedzējs sūdzas, ka aresta uzlikšana viņa korespondencei un tās izņemšana, kā arī aizliegums viņam satikties ar ģimeni, nav attaisnojama un nav proporcionāla iejaukšanās viņa Konvencijas 8.pantā garantēto tiesību izmantošanā. Konvencijas 8.pants nosaka sekojošo:

A. Pušu argumenti

1. Valdība

130. Kas attiecas uz aresta uzlikšanu iesniedzēja korespondencei un tā izņemšanu, valdība nenoliedz, ka ir notikusi iejaukšanās. Tomēr tā ir pārliecināta, ka šī iejaukšanās atbilst Konvencijas 8.panta 2.punkta prasībām. Pirmkārt, valdība atzīmē, ka aresta uzlikšanu korespondencei reglamentē KPK 176.pants, nosakot gadījumus, kad šī darbība var tikt izdarīta, un piemērojamo procedūru. Tā kā pants teksts ir pieejams un precīzi formulēts, valdība uzskata, ka šis ierobežojums ir noteikts ar likumu.

Otrkārt, kas attiecas uz aresta uzlikšanas korespondencei mērķi, valdība pamato, ka šī darbība bija nepieciešama, lai nodrošinātu lēmuma par apcietinājuma piemērošanu iesniedzējam ievērošanu un ļautu kompetentām valsts institūcijām bez šķēršļiem izmeklēt lietu. Šajā sakarā valdība uzskata, ka neierobežotas komunikācijas iespējas starp līdzapsūdzētajiem radītu nopietnu varbūtību, ka viņi slepeni vienotos un ietekmētu 504 tūkstošu upuru tiesības. Tādējādi ierobežojumam bija leģitīms mērķis, un proti, sabiedriskās kārtības aizsardzība un noziegumu nepieļaušana. Visbeidzot, valdība uzskata, ka veiktā darbība bija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā un tā bija proporcionāla augstāk minētajam leģitīmajam mērķim. Šajā sakarā tā uzsver, ka augstāk minētais 176.pants atļauj šādu ierobežojumu tikai gadījumā, ja persona ir apsūdzēta smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, kas pats par sevi jau norāda neatliekamas sociālas nepieciešamības pastāvēšanu.

131. Attiecībā uz iesniedzēja sūdzību par aizliegumu satikties ar viņa ģimeni valdība atzīst, ka kopš bērna dzimšanas brīža un, pamatojoties tikai uz šo pašu faktu, starp bērnu un viņa vecākiem eksistē saikne, kas veido “ģimenes dzīvi”, un ka vēlāku notikumu rezultātā šī saikne var pārtrūkt tikai izņēmuma gadījumos. Šajā lietā valdība ir pārliecināta, ka šādi ārkārtēji apstākļi eksistē. Saskaņā ar valdības teikto, tā kā iesniedzēja apcietinājums ir pilnībā pamatots 5.panta 1.punkta c) apakšpunkta izpratnē, arī ierobežojumi attiecībā uz viņa ģimenes apciemojumiem ir pamatoti 8.panta 2.punkta kontekstā. Valdība īpaši atzīmē, ka laikā, kad iesniedzējs atradās mājas arestā, viņš varēja tikties ar savu sievu un bērnu bez jebkādiem ierobežojumiem un ka apmeklējumi bija aizliegti tikai laikā, kad viņš atradās cietumā. Tādējādi valdība secina, ka Konvencijas 8.pants nav ticis pārkāpts.

Papildus, savos papildu paskaidrojumos valdība uzsver, ka vienu reizi iesniedzēja sievai bija atļauts satikties ar viņu cietumā, taču viņa neizmantoja šo iespēju.

2. Iesniedzējs

132. Iesniedzējs apstrīd valdības vērtējumu. Attiecībā uz aresta uzlikšanu iesniedzēja korespondencei un tās izņemšanu viņš vispirms uzskata, ka KPK 176.panta teksts ir diezgan neskaidrs un nedod nekādas garantijas pret patvaļu. Tāpat iesniedzējs uzskata, ka, tā kā tiesa nav pierādījusi nepieciešamību aizliegt viņam sarakstīties ar viņa līdzapsūdzētajiem, šis pamatojums nav pieņemams. Īpaši, nav nekāda pamata iesniedzēja korespondences arestam pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas, tā kā šis arests varēja tikt aizstāts ar vienkāršu nosūtītāja un saņēmēju kontroli. Tāpat iesniedzējs atgādina, ka pēc viņa nosūtīšanas atpakaļ uz cietumu 1998.gada 25.septembrī viņam ir bijusi aizliegta sarakste ar jebkuru personu un ka valdība nav tam sniegusi atsevišķu attaisnojumu.

133. Tāpat, lai arī atzīstot, ka viņa sieva un meita varēja viņu apciemot laikā, kad viņš atradās mājas arestā un ārstniecības iestādēs, kas atrodas ārpus cietuma teritorijas, iesniedzējs uzskata, ka pats par sevi apcietinājuma fakts neattaisno pilnīgu ģimenes apmeklējumu aizliegumu. Tā kā šo jautājumu neregulē neviens likums, valdība nav minējusi nekādu likumīgu pamatu aizliegumam. Kas attiecas uz ministrijas instrukcijām par izmeklēšanas cietumu kārtību (52.punkts augstāk), iesniedzējs atgādina, ka šīs instrukcijas nekad nav tikušas ne izsludinātas, ne publicētas, ne arī darītas viņam zināmas. Šādos apstākļos iesniedzējs uzskata, ka nacionālajās tiesībās nav nodrošinātas garantijas pret patvaļu un ka apmeklējumu atļaušana pamatojas tikai uz cietumu administrācijas gribu. Tāpat, saskaņā ar viņa teikto, šādam aizliegumam nav nekāda leģitīma mērķa, tā kā viņa saskarsme ar ģimenes locekļiem mājas aresta laikā nav nekādā veidā nelabvēlīgi ietekmējusi viņa lietas izmeklēšanu.

Iesniedzējs uzskata, ka, tā kā pilnīgs ģimenes apmeklējumu aizliegums ir nesamērīgs pat attiecībā uz notiesātu personu, tāds tas ir vēl jo lielākā mērā attiecībā uz personu, kas atrodas apcietinājumā un bauda nevainīguma prezumpciju.

B. Tiesas vērtējums

1. Aresta uzlikšana iesniedzēja korespondencei un tā izņemšana

134. Tiesa uzskata, ka šajā lietā ir notikusi “valsts īstenota iejaukšanās” iesniedzēja tiesību uz korespondences noslēpumu īstenošanā, ko garantē 8.panta 1.punkts. Šāda iejaukšanās pārkāpj šo pantu, ja vien tā nav “noteikta likumā”, tai ir viens vai vairāki leģitīmie mērķi šī paša panta otrās punkta izpratnē un bez tam tā ir “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, lai sasniegtu šos leģitīmos mērķus (skat., starp daudziem citiem, augstāk minēto lietu Labita pret Itāliju, 179.punkts, 2001.gada 19.aprīļa lietu Peers pret Grieķiju, nr.28524/95, 82.punkts, nav publicēts, un 1998.gada 23.septembra spriedumu lietā Petra pret Rumāniju, Recueil 1998-VII, 2853.lpp., 36.punkts).

135. Tiesa atgādina, ka vārdi “noteikts likumā” Konvencijas 8.panta 2.punkta izpratnē vispirms nozīmē, ka attiecīgajai darbībai ir jābūt pamatam iekšējās tiesību normās. Šajā sakarā Tiesa vienmēr ir sapratusi jēdzienu “likums” tā materiālā un nevis formālā nozīmē; tā tajā ir tāpat ietvērusi tiesību normas, kurām ir zemāks rangs nekā likumiem un kuras ir pieņēmušas kompetentas valsts institūcijas, pamatojoties uz normatīvā veidā deleģētām tiesībām (skat., jo īpaši, 1983.gada 25.marta spriedumu lietā Silver un citi pret Apvienoto Karalisti, A sērija, nr.61, 37.lpp., 85.-90.punkti, 1990.gada 24.aprīļa spriedumus lietās Kruslin pret Franciju un Huvig pret Franciju, A sērija, nr.176-A un B, attiecīgi 20.lpp., 27.-30.punkti, un 52.lpp., 28.punkts). Tomēr šādas tiesību normas pastāvēšana nav pietiekama; papildus ir nepieciešams, lai tā būtu pieejama personai, kuras tiesības tā ietekmē, un lai tā būtu pietiekami skaidri formulēta, lai atļautu šai personai — nepieciešamības gadījumā vēršoties pēc izskaidrojoša padoma — paredzēt, saprātīgās robežās, ņemot vērā lietas apstākļus, sekas, kas varētu rasties no šādas rīcības. Likums, kurš piešķir izvērtēšanas tiesības, pats par sevi nenonāk pretrunā ar šo prasību, ar nosacījumu, ja šādas tiesības izmantošanas robežas un noteikumi ir definēti pietiekami skaidri, ņemot vērā attiecīgo leģitīmo mērķi, lai paredzētu atbilstošu indivīda aizsardzību pret patvaļību (skat., piemēram, augstāk minēto spriedumu lietā Kruslin pret Franciju, 20.lpp., 27.-30.punkti, un 1992.gada 25.februāra spriedumu lietā M. un R. Andersson pret Zviedriju, A sērija, nr.226-A, 75.punkts). Prasītais precizitātes līmenis ir atkarīgs tomēr no attiecīgā jautājuma; ja runa ir par tiesībām, kuras garantē Konvencijas 8.pants, likumam jāsatur skaidri noteikumi, lai visiem norādītu, kādos apstākļos un pamatojoties uz kādiem nosacījumiem valsts vara ir tiesīga rīkoties, aizskarot šīs tiesības (skat., mutatis mutandis, 1984.gada 2.augusta spriedumu lietā Malone pret Apvienoto Karalisti, A sērija, nr.82, 31.lpp., 67.punkts).

136. Šajā lietā Tiesa konstatē, ka aresta uzlikšana iesniedzēja korespondencei un tās izņemšana tika veiktas ar tiesneša pieņemtu lēmumu, pamatojoties uz KPK 176.pantu, kas atļauj šādu darbību, ja persona, kurai tā tiek piemērota, tiek apsūdzēta smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā. Tomēr šis pants atstāj nacionālajām tiesām pārāk lielu rīcības brīvību: tas aprobežojas ar noziegumu kategorijas identificēšanu, kas attaisnotu šādu darbību, ar kompetentās institūcijas, kas šo darbību veiks, noteikšanu, un ar aresta uzlikšanas un izņemšanas precīzas kārtības noteikšanu. No otras puses, šis pants nenosaka ne šādas darbības ilgumu, ne pat iemeslus, kas varētu šādu darbību attaisnot; turklāt no lietas materiāliem izriet, ka iesniedzēja korespondences kontrole, kas uzlikta 1997.gadā, turpinās līdz pat šim brīdim. Tiesa uzskata, ka piemērotais likums nenosaka ar pietiekamu precizitāti valsts institūciju rīcības brīvības izvērtēšanas robežas un noteikumus šajā jautājumā un ka iesniedzējs nav baudījis minimālu aizsardzību, ko prasa tiesību prioritāte demokrātiskā sabiedrībā (skat., jo īpaši, 1996.gada 15.novembra spriedumus lietās Calogero Diana pret Itāliju un Domenichini pret Itāliju, Recueil 1996-V, attiecīgi 1775.lpp. un 1799.lpp., 29.-33.punkti, kā arī lieta Messina pret Itāliju (nr.2), nr.25498/94, 81.punkts, CEDH 2000-X).

137. Ņemot vērā augstāk minēto, Tiesa secina, ka iejaukšanās iesniedzēja tiesībās uz viņa korespondences noslēpumu nebija “noteikta likumā” Konvencijas 8.panta 2.punkta izpratnē. Šāds secinājums padara lieku šī panta citu prasību ievērošanas izvērtēšanu.

Tādējādi ir noticis 8.panta pārkāpums attiecībā uz iesniedzēja tiesībām uz korespondences noslēpumu.

 

2. Ģimenes apmeklējumu aizliegums

138. No paša sākuma Tiesa atgādina, ka tai nav kompetences ratione temporis izskatīt sūdzību par ģimenes apmeklējumu aizliegumu, kas attiecas uz laika periodu pirms 1997.gada 27.jūniju, datumu, ar kuru Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. Tās vērtējums tādējādi attieksies tikai uz laiku pēc šī datuma (skat. 2001.gada 18.septembrim lēmumu lietā Kalashnikov pret Krieviju, nr.47095/99, nav publicēts).

139. Tiesa atgādina: ka, lai arī jebkurš likumīgs apcietinājums pēc savas dabas rada personas privātās un ģimenes dzīves ierobežojumu, tomēr ģimenes dzīves ievērošanai ir būtiski, lai cietuma administrācija un citas kompetentās valsts institūcijas palīdz apcietinātajam uzturēt kontaktu ar savu tuvāko ģimeni (skat. augstāk minēto Messina pret Itāliju (nr.2), 61.punkts). Šajā lietā no pušu paskaidrojumiem izriet, ka iesniedzēja sieva un nepilngadīgā meita nevarēja viņu apciemot laikā, kad viņš atradās cietumā, un proti, pirms 1997.gada 14.oktobra, pēc tam no 1998.gada 25.septembra līdz 2000.gada 20.aprīlim un no 2000.gada 5. līdz 25.septembrim. Šādos apstākļos Tiesa uzskata, ka ģimenes apmeklējumu aizliegums ir iejaukšanās iesniedzēja tiesībās uz viņa ģimenes dzīvi, ko garantē Konvencijas 8.panta 1.punkts.

Šāda iejaukšanās nepārkāpj Konvenciju, ja tā ir “noteikta likumā”, tai ir vismaz viens no leģitīmajiem mērķiem 8.panta 2.punkta izpratnē un tā ir “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā” (ibidem, 62.-63.punkti).

140. Tiesa konstatē, ka laikā, kad notika iesniedzēja atstāstītie fakti, vienīgā norma, kas noteica ģimenes apmeklējumus pie apcietinātās personas, bija 1994.gada 30.aprīļa Iekšlietu ministra pavēle nr.113, kura 2001.gada 9.maijā tika aizstāta ar jaunu tieslietu ministra pavēli. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka saskaņā ar 2001.gada 19.decembra spriedumu Latvijas konstitucionālā tiesa atzina par Satversmei neatbilstošu jebkuru iejaukšanos indivīda personisko tiesību īstenošanā, kuras vienīgais pamats ir ministra instrukcija (135.punkts augstāk). Ņemot vērā tās konsekvento praksi (35.punkts augstāk), Tiesai ir vislielākās šaubas par to, vai apstrīdētā darbība bija “noteikta likumā” 8.panta otrā punkta izpratnē.

Tomēr Tiesa neuzskata par nepieciešamu atsevišķi izskatīt šo jautājumu. Pieņemot pat, ka minētajai iejaukšanās bija likumīgs pamats nacionālajās tiesībās, tā uzskata, ka Konvencijas 8.pants jebkurā gadījumā ir pārkāpts sekojošu iemeslu dēļ.

141. Tiesa atgādina: lai noteiktu pienākumus, kurus līgumslēdzēju valstis ir uzņēmušās saskaņā ar 8.pantu jautājumā par apmeklējumiem cietumā, ir jāņem vērā ar brīvības atņemšanu saistītās saprātīgās prasības un rīcības brīvības robežas, kas ir atstātas valsts institūcijām, kad tās reglamentē apcietinātā satikšanos ar viņa ģimeni (skat. 1988.gada 27.aprīļa spriedumu lietā Boyle un Rice pret Apvienoto Karalisti, A sērija, nr.131, 29.lpp., 74.punkts, un lieta Dikme pret Turciju, nr.20869/92, 117.punkts, CEDH 2000-VIII). No otras puses, Tiesa atzīst to, cik svarīga apcietinātajai personai ir iespēja uzturēt personiskas un emocionālas saiknes ar savu ģimeni, jo īpaši ilglaicīga apcietinājuma laikā (skat. augstāk minēto Messina pret Itāliju (nr.2), 61.punkts). Tādējādi, ja uzliktos ierobežojumus apcietinātā satikšanās iespējām ar ģimeni var attaisnot daudzi iemesli - slepenas vienošanās vai aizbēgšanas varbūtība, liecinieku aizsardzība, nepieciešamība nodrošināt izmeklēšanas norisi — vēl ir nepieciešams, lai šiem ierobežojumiem būtu neatliekama sociāla nepieciešamība un lai tie būtu samērīgi ar leģitīmajiem mērķiem, kurus tiek mēģināts sasniegt. Tādējādi valsts kompetentajām institūcijām ir jāpieliek pūles, lai atrastu taisnīgu līdzsvaru starp izmeklēšanas prasībām un apcietinātā tiesībām (ibidem, 65.un 73.punkts). Īpaši, ģimenes apmeklējumu aizlieguma ilgums un tā apjoms ir faktori, kas ņemami vērā, lai noteiktu šīs darbības samērīgumu. Jebkurā gadījumā apmeklējumu absolūts aizliegums var tikt attaisnots tikai ar izņēmuma apstākļiem.

142. Šajā lietā Tiesa konstatē, ka iesniedzēja sievai un meitai netika atļauts apciemot iesniedzēju trīs atsevišķos periodos, no kuriem visilgākais bija no 1998.gada 25.septembra līdz 2000.gada 20.aprīlim, gandrīz vienu gadu un septiņus mēnešus. Jo vairāk, šis aizliegums bija absolūta rakstura; kas attiecas uz valdības apgalvojumu, saskaņā ar kuru iesniedzēja sievai bija atļauts vienu reizi tikties ar iesniedzēju, bet viņa šo iespēju neizmantoja, Tiesa konstatē, ka šādu apgalvojumu nepierāda neviens lietas materiāls. No lietas materiāliem izriet, ka ne iesniedzēja lietu iztiesājošā tiesa, ne cietuma administrācija, kur iesniedzējs atradās ieslodzījumā, nav iesnieguši nekādu motivāciju šajā sakarā. Bez tam Tiesa konstatē, ka pirms viņa ievietošanas apcietinājumā 1998.gada 25.septembrī iesniedzējs pavadīja vairāk nekā vienpadsmit mēnešus mājas arestā, kur viņa satikšanās ar ģimenes locekļiem bija neierobežota; šajā laika periodā iesniedzējs nemēģināja izmantot šos apciemojumus, lai organizētu aizbēgšanu vai radītu šķēršļus viņa lietas izmeklēšanai. Šādos apstākļos Tiesa nav pārliecināta, ka tik stingra ierobežojuma piemērošana bija patiesi nepieciešama, lai sasniegtu leģitīmos mērķus, kuru dēļ šāds ierobežojums varētu turpināties. Tādējādi šis ierobežojums nebija “nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā”, kā to prasa Konvencijas 8.panta 2.punkts.

143. Tādējādi ir noticis 8.panta pārkāpums šajā sakarā.

 

VII. PAR KONVENCIJAS 41.PANTA PIEMĒROŠANU

144. Saskaņā ar Konvencijas 41.panta noteikumiem,

A. Lūgums pieņemt oficiālu “deklarāciju” par iesniedzēja tiesību iespējamiem pārkāpumiem nākotnē

145. Iesniedzējs lūdz Tiesai konstatēt visus tos Konvencijas pantu pārkāpumus, uz kuriem viņš atsaucas un attiecībā uz kuriem viņa pieteikums tika atzīts par pieņemamu izskatīšanai. Bez tam, viņš uzsver, ka, ja Tiesa atzīst Rīgas apgabaltiesas neobjektivitāti, tad šīs tiesas pieņemtais notiesājošais spriedums viņa lietā kļūs nelikumīgs un neleģitīms. Tāpat iesniedzējs atgādina, ka viņa apelācijas sūdzība vēl nav izskatīta; tomēr process apelācijas instancē prasīs, bez šaubām, daudz laika, kura laikā viņam nebūs nekādu iespēju tikt atbrīvotam. “Saprātīga laika” prasība Konvencijas 5.panta 3.punkta un 6.panta 1.punkta izpratnē tādējādi turpinātu tikt pārkāpta. Ir pat iespējams, ka kāds no lēmumiem, kas pieņemts procesa laikā, tiks atcelts, novedot pie lietas vēlreizējas izskatīšanas augstākas instances tiesā un paildzinot laiku līdz bezgalībai.

Ņemot vērā augstāk minēto, iesniedzējs aicina Tiesu pieņemt “deklarāciju”, kas norādītu, ka visi Latvijas tiesu pieņemtie lēmumi par lietas būtību ir jāatceļ un ka viņa lietas vēlreizēja izskatīšana — un, a fortiori, viņa pagarināta atrašanās apcietinājumā šajā lietas vēlreizējās izskatīšanas laikā — nedrīkstētu tikt pieļauta, jo tādējādi tiktu pārkāpts Konvencijas 5.un 6.pants. Lai arī atzīstot šādas deklarācijas neparasto raksturu, viņš uzskata, ka tā būtu vienīgais līdzeklis, lai nodrošinātu Konvencijā garantēto viņa tiesību efektīvu ievērošanu.

146. Valdība atgādina, ka 41.pants nedod Tiesai tiesības norādīt valstīm konkrētus pasākumus Konvencijas pārkāpuma novēršanai, spriedumu izpildes kontroli atstājot Ministru Komitejas kompetencē (Konvencijas 46.panta 2.daļa). Saskaņā ar valdības teikto šī noteikuma neievērošana nozīmētu Konvencijas sistēmā ietvertā subsidiaritātes principa apšaubīšanu.

147. Tiesa atgādina, ka valstīm pašām ir jāizvēlas līdzekļi, kurus izmantot savā iekšējā tiesiskajā sistēmā, lai labotu situāciju, kura ir novedusi pie pārkāpuma, un ka Konvencija nedod Tiesai tiesības vērsties pie Augstām Līgumslēdzēju Pusēm ar norādījumiem un rīkojumiem (skat., starp citiem, 1994.gada 22.septembra spriedumu lietā Pelladoah pret Nīderlandi, A sērija, nr.297-B, 34.lpp., 44.punkts, 1995.gada 13.jūlija spriedumu lietā Nasri pret Franciju, A sērija, nr.320-B, 26.lpp., 50.punkts, 1996.gada 23.aprīļa spriedumu lietā Remli pret Franciju, Recueil 1996-II, 575.lpp., 54.punkts, un 2002.gada 21.marta lietu APBP pret Franciju, nr.38436/97, 41.punkts, nav publicēts). Tādējādi šis iesniedzēja lūgums ir noraidāms.

 

B. Zaudējumi

148. Iesniedzējs atzīst, ka nosacījums sine qua non, Tiesai izlemjot par materiālo zaudējumu atlīdzināšanu, ir tiešas cēloniskas saiknes starp iespējamo materiālo zaudējumu un konstatētajiem pārkāpumiem pastāvēšana un ka ir grūti pierādīt šādas saiknes esamību viņa lietā. Tādējādi viņš neizsaka nekādu lūgumu šajā sakarā.

149. No otras puses, iesniedzējs prasa atlīdzināt morālo kaitējumu, kuru viņš ir cietis, ņemot vērā daudzos viņa Konvencijā garantēto tiesību pārkāpumus. Viņš pats neiesaka nekādu konkrētu naudas summu, atstājot šo jautājumu Tiesas ziņā. Tomēr viņš to aicina ņemt vērā vairākus faktus, kuri ir pastiprinājuši viņa ciešanas, starp kurām ir:

— viņa mantas zaudējums un nelabvēlīgas ekonomiskās sekas viņa ģimenei, jo īpaši ņemot vērā faktu, ka pirms apsūdzību celšanas viņš bija turīgs uzņēmējs;

— viņa veselības stāvoklis, kas jau bija nestabils laikā, kad viņu ievietoja apcietinājumā, ir ievērojami pasliktinājies to gadu laikā, kurus viņš pavadīja cietumā;

— Ministru prezidenta un tieslietu ministra paziņojuma publicitāte un sekas, veicinot sabiedrības naidīgu attieksmi pret viņu;

— Šteinertes kundzes acīmredzami naidīgā attieksme, kura viņu novedusi pastāvīgā nemiera un bezcerīguma stāvoklī un izmisumā, jo īpaši bez jebkādām efektīvām aizsardzības iespējām, kas viņam ļautu izbeigt šādu attieksmi;

— ilglaicīga nošķiršana no viņa sievas un nepilngadīgās meitas.

150. Valdība apstrīd visu augstāk minēto iemeslu pamatotību. Valdība atsaucas uz tās sniegto argumentāciju attiecībā par 6.panta 1.punktu (91.-93.punkti augstāk), saskaņā ar kuru iesniedzēja paša uzvedība ir paildzinājusi tiesas procesu. Tāpat, atsaucoties uz Latvijas ārstniecības iestāžu atzinumiem, valdība noraida iesniedzēja veselības stāvokļa pasliktināšanos laikā, kamēr viņš atradās cietumā. Kas attiecas uz Šteinertes kundzi, viņa nav izrādījusi nekādu naidīgu pazīmi attiecībā uz iesniedzēju; jo īpaši, viņas stingrais lēmums ievietot iesniedzēju cietumā un nevis parastā slimnīcā nevar tikt interpretēts šādā nozīmē. Attiecībā uz iesniedzēja slikto reputāciju valdība uzskata, ka valsts institūciju rīcība to nekādā veidā neietekmēja; lietas apraksti medijos un tās plašā publicitāte bija vienkārši sekas tam, ka gandrīz puse no Latvijas iedzīvotājiem cieta no nozieguma, kurā tiek apsūdzēts iesniedzējs, nelabvēlīgām sekām. Runājot visbeidzot par ģimenes apmeklējumu aizliegumu, valdība atsaucas uz tās secinājumiem, saskaņā ar kuriem prokurors bija izsniedzis iesniedzējam atļauju satikt savu sievu, taču šī atļauja netika izmantota (131.punkts augstāk, beigās).

Ņemot vērā augstāk minēto, valdība uzskata, ka pārkāpuma konstatēšana pati par sevi ir atbilstoša atlīdzība par jebkuru morālu kaitējumu, ko iesniedzējs varētu būt cietis.

151. Tiesa, pievienojoties valdības teiktajam, uzskata, ka, ņemot vērā visus lietas apstākļus, pārkāpumu konstatācija šajā spriedumā ir taisnīga atlīdzība par jebkuru morālu kaitējumu, ko cietis iesniedzējs.

 

C. Izmaksas un izdevumi

152. Iesniedzējs lūdz atmaksāt izdevumus, kuri radušies sakarā ar viņa lietas sagatavošanu un vešanu Tiesā. Šajā sakarā viņš prasa piedzīt 36 310 sterliņu mārciņas [aptuveni 56 600 eiro] kā honorārus viņa pārstāvim, S.Grošam (S.Grosz), un 1 500 Ls [aptuveni 2 600 eiro], lai samaksātu par iesniedzēja Latvijas advokātu, kuri praktizē Rīgā, pakalpojumiem. Konkrēti, naudas summas, kas attiecas uz Groša kunga honorāriem, ir pierādītas ar vairākiem rēķiniem, no kuriem katrs satur sekojošas naudas summas:

a) 5 500 sterliņu mārciņas, kas atbilst 22 stundu darbam, ņemot 250 sterliņu mārciņas par stundu (pieteikuma sagatavošana);

b) 5 545,53 sterliņu mārciņas par 22 stundu darbu (“vēlākas izmaksas, lai turpinātu strādāt” iesniedzēja labā);

c) 6 250 sterliņu mārciņas par 25 stundu darbu (sarakste ar Tiesas sekretāru un ar vienu no iesniedzēja advokātiem Rīgā, apspriedes pa telefonu par lietu, paziņojuma sagatavošana presei, lai pievērstu noteiktu organizāciju uzmanību, konsultēšanās par “citiem iesniedzējiem”);

d) 10 000 sterliņu mārciņas par 52 stundu darbu (kontakti ar vienu no iesniedzēja advokātiem Rīgā, lai sagatavotu detalizētus paskaidrojumus, atbildot uz valdības iesniegtajiem paskaidrojumiem; dokumentu sagatavošana, lai tos pievienotu šiem paskaidrojumiem; sarakste “ar citām ieinteresētajām personām citās pasaules malās” utt.);

e) 3 100 sterliņu mārciņas par vairāk nekā 12 stundu darbu (kontakti ar Tiesas sekretāru par procesa gaitu, lūgums noteikt pagaidu pasākumus un Tiesas pieņemtā lēmuma nepiemērot šos pasākumus analīze, utt.);

f) 5 960 sterliņu mārciņas par 32 stundu darbu (tiesu prakses par Konvencijas 41.pantu pētīšana un lūguma piešķirt taisnīgu atlīdzību iesniegšana).

153. Valdība šajā punktā paļaujas uz tiesas ieskatu.

154. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 41.pantu tā atmaksā vienīgi tos izdevumus, par kuriem ir nodibināts, ka tie ir tiešām un nepieciešami radušies un ir saprātīgi (skat., starp daudziem citiem, augstāk minētās lietas Nikolova pret Bulgāriju un Jecius pret Lietuvu, attiecīgi 79. un 112.punkts). Pie tam Tiesas reglamenta 60.panta 2.punkts paredz, ka jebkuram lūgumam, kas iesniegts saskaņā ar Konvencijas 41.pantu, jābūt atšifrētam, detalizēti izskaidrotam un jābūt pievienotiem nepieciešamajiem pierādījumiem, kuru neesamības gadījumā Tiesa var noraidīt lūgumu pilnībā vai daļēji (skat. Lielās palātas 1999.gada 16.jūnijā skatīto lietu Zubani pret Itāliju [par taisnīgas atlīdzības piešķiršanu], nr.14025/88, 23.punkts).

Šajā lietā Tiesa konstatē, ka katrs no Groša kunga piestādītajiem sešiem rēķiniem norāda kopējos izdevumus par vairākiem juridiskajiem pakalpojumiem vienā reizē, tomēr neprecizējot katra individuāli veiktā pakalpojuma izmaksas. Jo īpaši, Tiesai ir šaubas par šajos rēķinos norādīto noteiktu izdevumu objektīvo nepieciešamību; faktiski tai ir grūti saskatīt, kā paziņojuma sagatavošana presei, konsultēšanās “par citiem iesniedzējiem” un sarakste “ar citām ieinteresētajām personām citās pasaules malās” ir tiešā sakarā ar procesa vešanu Strasbūrā. Visbeidzot, Tiesa atgādina, ka maksājumiem un izdevumiem, lai tie tiktu atmaksāti, vienmēr jābūt saprātīgiem; iesniedzēja pieprasītā naudas summa — 59 200 eiro šajā gadījumā — jebkurā gadījumā ir pārmērīga. No otras puses, Tiesa neapstrīd, ka, ņemot vērā iesniedzēja uzskaitīto sūdzību daudzumu, lietai bija noteikts sarežģītības raksturs, kas nepalika bez sekām attiecībā uz pieteikuma sagatavošanas izmaksām. Šādos apstākļos Tiesa, vadoties no pēc taisnīguma apsvērumiem un ņemot vērā Konvencijas institūciju praksi šajā sakarā, piešķir iesniedzējam 15 000 eiro par visiem izdevumiem. Šī naudas summa ir konvertējama Latvijas latos pēc kursa, kas ir piemērojams šī sprieduma pieņemšanas datumā, un palielināma par jebkuru naudas summu, kas iespējams nepieciešama pievienotās vērtības nodokļa nomaksai (skat. 1998.gada 23.septembra spriedumu lietā A. pret Apvienoto Karalisti, Recueil 1998-VI, 2702.lpp., 37.punkts).

 

D. Likumiskie procenti

155. Tiesa uzskata, ka likumiskie procenti ir aprēķināmi pēc likmes, kas atbilst Eiropas Centrālās bankas noteiktajai aizdevuma likmei, plus trīs procenti.

 

ŅEMOT VĒRĀ ŠOS MOTĪVUS, TIESA

1. Nolemj ar sešām balsīm pret vienu, ka ir noticis Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpums;

2. Nolemj vienbalsīgi, ka ir noticis Konvencijas 5.panta 4.punkta pārkāpums;

3. Nolemj ar sešām balsīm pret vienu, ka ir noticis Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpums attiecībā uz tiesībām izskatīt lietu saprātīgā laikā;

4. Nolemj vienbalsīgi, ka ir noticis Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpums attiecībā uz tiesībām izskatīt lietu objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā, un ka nav nepieciešams atsevišķi izlemt jautājumu par to, vai attiecīgā tiesa bija arī neatkarīga;

5. Nolemj vienbalsīgi, ka ir noticis Konvencijas 6.panta 2.punkta pārkāpums;

6. Nolemj ar sešām balsīm pret vienu, ka ir noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums attiecībā uz tiesībām uz korespondences noslēpumu un ģimenes dzīvi;

7. Nolemj vienbalsīgi,

a) ka trīs mēnešu laikā, skaitot no dienas, ar kuru spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu, atbildētājai valstij ir jāsamaksā iesniedzējam 15 000 (piecpadsmit tūkstoši) eiro par izmaksām un izdevumiem, konvertējot tos Latvijas latos pēc kursa, kas piemērojams šī sprieduma pieņemšanas dienā, un papildus jebkādu naudas summu, kas varētu būt nepieciešama pievienotās vērtības nodokļa nomaksai;

b) ka, sākot ar augstāk minētā termiņa notecējumu un līdz samaksas veikšanai, šī naudas summa ir palielināma par gada procentu likmi, kas ir vienāda ar Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevuma procentu likmi, plus trīs procenti;

8. Noraida lūgumu par taisnīgas atlīdzības noteikšanu pārējā daļā.

Taisīts franču valodā, pēc tam rakstiskā veidā paziņots 2002.gada 28.novembrī, piemērojot Tiesas reglamenta 77.panta 2. un 3.punktu.

 

Sōren NIELSEN Christos ROZAKIS

sekretāra palīgs priekšsēdētājs

 

Šim spriedumam saskaņā ar Konvencijas 45.panta 2.punktu un Tiesas reglamenta 74.panta 2.punktu ir pievienotas tiesneša Marustes izteiktās daļēji atšķirīgās domas.

C.L.R.

S.N.

TIESNEŠA MARUSTES DAĻĒJI ATŠĶIRĪGĀS DOMAS

(Tulkojums)

Man par nožēlu, es nevaru pievienoties dažiem viedokļiem, ko izteicis vairākums.

Mana pirmā problēma skar jautājumu par iekšējo jautājumu atrisināšanas iespēju izsmelšanu. Lieta vēl nav piedzīvojusi savu noslēgumu nacionālajās tiesās. Pirmās instances tiesas taisītais spriedums ir faktiski ticis apstrīdēts, un process vēl joprojām turpinās Augstākajā tiesā, kura ir tiesīga izlemt kā faktoloģiskus, tā juridiskus jautājumus. Tad, kad tā būs izlēmusi lietu, varēs tikt uzsākts process kasācijas instancē. Tādējādi es uzskatu, ka ir pāragri lemt šajā lietas stadijā, pat, ja valdība nav norādījusi, ka iekšējās jautājuma atrisināšanas iespējas nav tikušas izsmeltas. Tiesai vienmēr ir bijusi skaidra politika attiecībā uz subsidiaritātes principa ievērošanu un attiecībā uz to, ka vispirms jāatļauj atrisināt problēmas nacionālajām valsts institūcijām . Šajā lietā ir iespējams, ka nacionālās tiesas labo uzskaitītās sūdzības pilnībā vai daļu no tām. Tas, ka tiek pieņemts lēmums nacionālā procesa pašā vidū, riskē nostādīt Tiesu ļoti delikātā situācijā attiecībā pret nacionālajām tiesām. Tas var tāpat tikt uzskatīts kā iejaukšanās procesā vai pat kā ārējs spiediens. Kaut arī Tiesa noteikti nav gribējusi iejaukties nacionālajā tiesā izskatāmajā procesā, tās rīcība var tikt šādi interpretēta.

Otrkārt, man šķiet ļoti grūti piemērot šajā lietā, kam visos jautājumos ir izņēmuma raksturs, parastos kritērijus apcietinājuma un tiesas procesa ilguma izvērtēšanai. Tas ir iemesls, kura dēļ es balsoju pret 5.panta 3.punkta un 6.panta 1.punkta pārkāpumu. Nacionālajām valsts institūcijām, kurām bija zināms, ka divas citas bankas amatpersonas, iesniedzēja līdzapsūdzētās, bija aizbēgušas, nebija citas izvēles procesa interesēs, kā turēt iesniedzēju izolētu un apcietinājumā. Ikviens var saprast un atzīt, ka ir vajadzīgs laiks, lai sagatavotu izskatīšanai bankas bankrota lietu ar vairāk nekā 350 lieciniekiem, apjomīgu dokumentu skaitu un vairāk nekā 60 sējumiem lietas materiālu. Pirmstiesas izmeklēšana tika pabeigta divdesmit astoņu mēnešu laikā, kā to prasa attiecīgās nacionālās tiesības. Manuprāt, izņēmuma situācijām jātiek izskatītām atšķirīgi kā citām, un es uzskatu, ka Latvijas kompetentās valsts institūcijas ir veikušas savus pienākumus uzcītīgi, ja ņem vērā šīs lietas sarežģītību un apmērus, un to, ka šī lieta bija lielas sabiedrības daļas uzmanības centrā. Tāds pats novērojums attiecas uz tiesas procesu, kurā ir grūti atrast patiesus bezdarbības periodus no pirmās instances tiesas puses. Kopumā 206 tiesas sēžu laikā iesniedzējs lūdza tiesu sešas reizes nosūtīt lietu papildu izmeklēšanai, deviņas reizes tika iesniegts lūgums noraidīt vai nu prokuroru vai tiesas sastāvu, bija lūgumi par pārtraukumiem, tiesas sēžu atlikšanu, liecinieku vēlreizēju noklausīšanos utt. Visi šie procesa notikumi prasa laiku. Tāpat valsts institūcijas parādīja rūpību attiecībā uz iesniedzēja veselības stāvokli, un process tika apturēts, lai atļautu iesniedzējam izveseļoties. Šajā sakarā es pievienojos Tiesas viedoklim, kuru tā izteica lietā Wemhoff pret Vāciju un saskaņā ar kuru tā neatrada Konvencijas 5.panta 3.punkta un 6.panta 1.punkta pārkāpumu apstākļos, kam bija tik ekstraordinārs raksturs.

Visbeidzot, es atzīmēju, ka nepiekrītu vairākuma konstatējumam par 8.panta pārkāpumu. Neapšaubāmi, bija notikusi iejaukšanās. Tomēr šī iejaukšanās bija noteikta likumā, tā kā tai bija skaidrs un precīzs juridisks pamats Kriminālprocesa kodeksa 176.pantā. Bez tam iejaukšanās bija pamatota ar skaidru leģitīmu mērķi, no kuriem es saskatu zemāk minētos: nepieļaut jebkādas komunikācijas iespējas starp iesniedzēju un viņa līdzapsūdzētajiem, bažas par sabiedriskās kārtības aizsardzību un noziegumu novēršanu. Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, šī iejaukšanās bija bez tam nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, tā kā šī iejaukšanās bija veikta, lai nodrošinātu procesa atbilstošu norisi un aizsargātu citu personu, jo īpaši nozieguma un bankas bankrota upuru, likumīgās intereses. Ņemot vērā Tiesā argumentus, es uzskatu, ka iesniedzēja tiesību uz korespondences noslēpumu pārkāpums Konvencijas 8.panta 1.punkta izpratnē ir attaisnojams ar šī paša panta 2.punktu un tādējādi nav noticis šī panta pārkāpums.

LR Ārlietu ministrijas tulkojums

Sprieduma oriģinālu franču valodā var lasīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas mājaslapā internetā: www.echr.coe.int/