• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Taisnīga sabiedrība ir harmoniska sabiedrība. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.02.2003., Nr. 27 https://www.vestnesis.lv/ta/id/71618

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Veicinot Latvijas, Eiropas, pasaules drošību

Vēl šajā numurā

19.02.2003., Nr. 27

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Taisnīga sabiedrība ir harmoniska sabiedrība

Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre Tallinā, konferencē par demokrātiju

Runa “Lēmumu pieņemšana organizāciju līmenī” 3. Baltijas jūras valstu sieviešu konferencē “Sievietes, vīrieši un demokrātija” 2003. gada 13. februārī Tallinā

Man ir liels prieks un gods šodien uzrunāt 3. Baltijas jūras valstu sieviešu konferences “Sievietes, vīrieši un demokrātija” dalībnieces, kas pulcējušās šeit, Tallinā, lai ar savu aktīvo rīcību stiprinātu sieviešu lomu demokrātiskā sabiedrībā. Priecājos, ka konferencē piedalās plaša Latvijas delegācija labklājības ministres Dagnijas Staķes vadībā, kurā ir arī Saeimas deputātes.

Sabiedrību par tiešām demokrātisku var uzskatīt tikai tajā gadījumā, ja visiem tās locekļiem neatkarīgi no viņu dzimuma, vecuma, rases, reliģiskās piederības vai kādas citas atšķirīgas iezīmes ir vienādas tiesības, brīvības un iespējas. Demokrātiskā sabiedrībā nedrīkst pastāvēt nekādas mākslīgas barjeras, kas traucētu sasniegt iecerētos mērķus. Taisnīga sabiedrība ir harmoniska sabiedrība. Tā ir vislabākais garants sociālajai un politiskajai stabilitātei valstī, reģionā, arī visā pasaulē.

Demokrātijas restaurēšanas process Latvijā rit jau nedaudz ilgāk kā desmit gadus. Šajā laikā ir atjaunota demokrātiskā sistēma, ir atraisītas indivīda iespējas, iedibināti jauni līdzdalības mehānismi. Ja palūkojamies uz mūsu valsts iedzīvotāju proporciju dzimumu ziņā, tad redzam, ka tajā dominē sievietes, tāpēc, manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai viņas aktīvāk iesaistītos lēmumu pieņemšanas procesā valstī.

Neatkarības sākumposmā, kad tika vēlēta 5. un 6. Saeima, dažu politisko partiju sarakstos nebija nevienas sievietes, bet tagad situācija ir mainījusies. Latvija bija pirmā valsts Austrumeiropas un Viduseiropas vēsturē, kuras parlaments 1999. gada jūlijā par Valsts prezidenti ievēlēja sievieti – Vairu Vīķi–Freibergu. Un šis fakts neapšaubāmi liecina par augstiem demokrātijas standartiem.

Latvijas parlamentā, proti, 8. Saeimā, kas tika ievēlēta 2002. gada 5. oktobrī, ir 100 deputātu vietas un 21 no tām ieņem sievietes. Sieviete ir ievēlēta par Latvijas parlamenta priekšsēdētāju. No 17 parlamenta komisijām septiņas vada sievietes. Viņu pārziņā ir Ārlietu, Budžeta un finanšu (nodokļu), Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu, Juridiskā, Mandātu un iesniegumu, Pilsonības likuma izpildes, Sociālo un darba lietu komisija. Tas uzskatāmi rāda, ka sieviešu loma lēmumu pieņemšanā parlamentā pieaug.

Latvija ir tradicionāli parlamentāra demokrātiska valsts, kurā parlamentam ir noteicošā loma valsts virzības noteikšanā. Latvijas pašreizējo sasniegumu pamatā ir pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā izdarītā skaidrā izvēle par labu integrācijai eiroatlantiskajās struktūrās, kas nodrošināja sociālo un ekonomisko reformu attīstību Rietumu demokrātiskās sabiedrības modeļa virzienā. Šis virslēmums lielā mērā noteica daudzus citus lēmumus, kurus, gatavojoties dalībai eiroatlantiskajās organizācijās, pieņēma Latvijas parlaments un valdība.

Šodien es vēlētos detalizētāk pievērsties lēmumu pieņemšanas procesam Eiropas lietās, jo šie lēmumi ir skāruši visas dzīves jomas. Valsts integrācija Eiropas Savienībā nav nodalāma no nacionālās attīstības, tās ir vienas monētas divas puses. Mērķis – iestāties Eiropas Savienībā – mums ir līdzeklis, ar kura palīdzību garantēt valsts drošību, iegūt iespējas straujai valsts attīstībai, panākot ilgtspējīgu un līdzsvarotu ekonomisko izaugsmi, sociālo stabilitāti, kultūras identitātes nostiprināšanu. Arī deklarēšana un īstenošana ir tās pašas monētas divas puses. Mērķi netiek sasniegti, ja tie paliek tikai politiskas deklarācijas līmenī. Svarīga ir lēmumu pieņemšanas un īstenošanas kārtība. Veidojot ar Eiropas lietām saistīto lēmumu pieņemšanas kārtību, mēs kā paraugu izmantojām tieši Ziemeļvalstis, kuru pieredze tika veiksmīgi pielāgota Latvijas (Baltijas valstu) vajadzībām, un tagad šis mehānisms var būt piemērs citām valstīm, kurās reformu procesi vēl tikai sākušies.

Tūliņ pēc tam, kad 1995. gada 12 jūnijā tika parakstīts Latvijas un ES asociācijas jeb Eiropas līgums, Saeima izveidoja Eiropas lietu komisiju, kas parlamentā kļuva par galveno “spēlētāju” ar integrāciju Eiropas Savienībā saistītajā procesā. Sevišķi dinamisku darba posmu ievadīja Helsinkos pieņemtais ES Padomes lēmums sākt ar Latviju sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. 2000. gada 9. februārī Saeimā tika apstiprināta valdības sagatavotā “Latvijas stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā” – īpašs visaptverošs integrācijas vadlīniju dokuments. To var uzskatīt par vienošanos starp valdībām (kopš stratēģijas pieņemšanas ir nomainījušās trīs valdības, bet politika ir nemainīga), lai nodrošinātu vienotu, saskaņotu un koordinētu rīcību. Tā piedāvāja vienotu izpratni par valsts nacionālajām interesēm un veidu, kā Latvijā pildāmi ES politiskie, ekonomiskie un administratīvie kritēriji, kurus pazīstam kā Kopenhāgenas kritērijus.

Lai nostiprinātu Saeimas līdzdalību Eiropas Savienības jautājumu lemšanas procesā, 2001. gada sākumā tika izdarīti grozījumi Saeimas Kārtības rullī, paredzot, ka Saeima savu līdzdalību Eiropas Savienības jautājumu risināšanā realizē ar Eiropas lietu komisijas starpniecību. Tajā ir vismaz viens deputāts no katras Saeimas frakcijas, turklāt komisijas sastāvs atbilst Saeimas frakciju proporcijām. Tādējādi gan pozīcijai, gan opozīcijai tiek nodrošinātas līdzvērtīgas iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanā. Tas ļauj ievērot arī to deputātu pārstāvības proporciju, par kādu lēmuši vēlētāji.

Tika iedibināts reāli darbotiesspējīgs un ļoti efektīvs valdības un parlamenta sadarbības modelis, proti, Saeimas Eiropas lietu komisija lēma par Ministru kabineta sagatavotajām Latvijas pozīcijām iestāšanās sarunās pirms to apstiprināšanas valdībā un iesniegšanas Eiropas Komisijai.

Tomēr lemšana nav tikai politiķu kompetence. Politiķiem ir jāieklausās sabiedrības viedoklī. Būtiska ir indivīda un sociālo grupu iespēja ietekmēt politiku. Saeimas Kārtības rullī tika noteikts, ka ne retāk kā reizi pusgadā valdības vadītājam vai citam viņa pilnvarotam ministram ir jāsniedz Saeimai ziņojums par valdības paveikto Eiropas Savienības jautājumos un iecerēto turpmāko darbību šajā jomā. Par šiem ziņojumiem parlamentā notika debates. Tādējādi jebkuram interesentam tiek radīta iespēja sekot līdzi lēmumu pieņemšanas procesam Saeimā, jo diskusijas ir publiskas (Saeimas sēdes ir atklātas, tās tiek translētas radio). Arī ar interneta starpniecību var gūt priekšstatu par to, kā virzās pilsoni interesējoša jautājuma izskatīšana parlamentā. Dzīva diskusija notika presē. Lai gan nereti valdības mēdz sevi slavēt ziņojumos un pārskatos, ko tās gatavo, stratēģijas ziņojumi bija paškritiski un reālistiski. Valdības apzinājās, ka pretējā gadījumā opozīcija par problēmām tik un tā neklusētu.

Latvija ar savu veikumu Eiropas lietās jau tagad ir piemērs citām valstīm – tādām kā Gruzija, Ukraina, Horvātija – šo valstu transformācijas un demokratizācijas procesā. Esam gandarīti, ka tiekam vērtēti kā reformu pieredzes donorvalsts. Tā, piemēram, Ukrainas parlaments vēlas veidot Eiropas integrācijas komisiju pēc Latvijas parauga. Horvātija pēc Latvijas parauga izstrādāja savas valsts nacionālo programmu ES likumdošanas (aquis) pārņemšanai. Arī Horvātijas parlaments uzskata, ka jau pirms februāra beigām, kad paredzēts ES prezidējošajai valstij Grieķijai iesniegt oficiālu pieteikumu ar lūgumu uzņemt Horvātiju Eiropas Savienībā, valstij ir vajadzīga sava nacionālā valdības un parlamenta pieņemta stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā.

Aizvadītais 2002. gads Baltijas valstīm bija vēsturisku lēmumu pieņemšanas gads: Prāgas sammitā tikām uzaicinātas kļūt par NATO dalībvalstīm un ES Padomē Kopenhāgenā veiksmīgi noslēdzām sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Un 2003. gads būs parlamentu gads: parlamentiem būs jāratificē mūsu iestāšanās līgumi un vajadzēs panākt, lai sabiedrība gan esošajās, gan topošajās dalībvalstīs akceptētu paplašināšanās vēsti. Jauno dalībvalstu parlamentārieši gūs iespēju piedalīties Eiropas Parlamenta darbā: vispirms kā novērotāji jau šā gada pavasarī un tad jau kā deputāti pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2004. gadā. Tieši jaunajām ES dalībvalstīm dotās tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā par mūsu kopīgo nākotni apvienotajā un paplašinātajā Eiropas Savienībā apliecina, ka esam pilntiesīgi locekļi, un mudina mūs justies atbildīgiem. Nozīmīgs izaicinājums būs arī visās ES kandidātvalstīs gaidāmā tautas nobalsošana par dalību Eiropas Savienībā. Tautas izvēle referendumā zināmā mērā būs apstiprinājums politiķu pieņemtajam lēmumam.

Šogad darbu beigs Eiropas Savienības Konvents, kurā ES dalībvalstu un kandidātvalstu delegāti (Latviju šajā forumā pārstāv arī sievietes) debatē par to, kāda būs nākotnes Eiropas Savienība. Un tieši šeit mūsu delegāti praktiski izjūt to, cik liela nozīme ir informācijas apmaiņai, viedokļu saskaņošanai un sadarbībai dažādu valstu delegātu starpā. Tas attiecas gan uz reģionu, kur mūsu ciešākie partneri ir Igaunija un Lietuva, Ziemeļvalstis, kā arī Baltijas jūras reģiona valstis, gan uz Eiropas mazajām valstīm. Tā mums ir iespējams panākt sava viedokļa uzklausīšanu un respektēšanu lēmumu pieņemšanas procesā. Par to, cik nozīmīga ir reģionālā politika Eiropas Savienībā, liecina gan Beniluksa valstu, gan Ziemeļvalstu, gan Vidusjūras reģiona valstu sadarbība. Rodas arvien jaunas un jaunas reģionālās sadarbības formas. Vecās atmirst, to vietā nāk jaunas. Tās māca atraisīt sāpīgus no vēstures mantotus samezglojumus, kā tas, piemēram, ir Balkānu reģionā, ļauj sekmīgi cīnīties par savām interesēm, par ko uzskatāmi liecina Baltijas valstu sadarbības piemērs, īpaši neatkarības atgūšanas posmā. Arī nākotnē reģionālajai sadarbībai būs liela nozīme.

Cienījamās kolēģes!

Lai mēs varētu runāt par to, ka politika (lēmumu pieņemšana) ir demokrātiska, tai ir jānodrošina sabiedrības interešu pārstāvība publiskās lemšanas procesos, jābūt taisnīgai un jāievēro dažādu grupu vajadzību un interešu līdztiesīguma princips, jābūt caurredzamai, lai cilvēki varētu piekļūt informācijai un pārraudzīt publiskās lemšanas procesus.

Politiķiem atsaucīgi jāreaģē uz iedzīvotāju paustajām vajadzībām un viņu izteiktajiem priekšlikumiem, jāapzinās līdzdalības nozīme un jābūt gataviem sadarboties ar sabiedrību. Viņiem ir jābūt pietiekami kompetentiem, lai varētu pieņemt tālredzīgus un pamatotus lēmumus.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!