Latvijas un Vācijas draudzība ir un būs cieša

Valsts vizīte Vācijā “Latvijas Vēstneša” speciālkorespondenta Jāņa Ūdra skatījumā:

Valstiskās pašapziņas apliecinājuma dienas

Tieši tā var nosaukt Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas valsts vizīti Vācijā, kas iekrita tieši dienās, kad ASV ar sabiedrotajām izlēma sākt Irākas atbruņošanas operāciju. Dienās, kad arī sākās reālā karadarbība Irākā.

Četras spraiga darba dienas ar neparasti dziļu psiholoģisko slodzi. Slodzi, ko noteica jau vizītes unikālais raksturs un vairākkārt palielināja dziļā politiskā spriedze pasaulē. Pirmā valsts vizīte Latvijas un Vācijas starpvalstu attiecību vēsturē. Pirmā Latvijas valsts vizīte ES dalībvalstī, turklāt ekonomiski visietekmīgākā, pēc Kopenhāgenā saņemtā uzaicinājuma iestāties ES. Vienlaikus — valsts vizīte zemē, no kuras pagājušajā gadsimtā sākušies abi pasaules kari un kurā pret vārdu “karš” ir īpaši jūtīga attieksme. NATO dalībvalstī, kas neatzīst militāru operāciju par pareizo ceļu Irākas atbruņošanai. Kuras attieksme Irākas jautājumā ir pretēja arī Latvijas oficiālajai pozīcijai.

Tieši šis pēdējais apstāklis vizītes laikā izraisīja ne vienu vien aplamu apgalvojumu, kam labvēlīgu augsni acīmredzot radīja arī visai limitētais vizītes atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos — lauvas tiesa uzmanības šajās dienās bija veltīta karstajām ziņām no Irākas.

Jau vizītes laikā Vācijā atskanēja telefona zvani ar jautājumiem, vai tiešām vizīte draud izjukt, vai tiešām tiek atceltas tikšanās, vai tiešām vizīte ir slikti organizēta un tamlīdzīgi. Bija dīvaina sajūta, ne reizi vien atkārtojot, ka patiesība ir gluži pretēja. Ka vizīte ir teicami organizēta un norit ar īstu vācu precizitāti. Tiesa, tika atceltas tikšanās ar divu politisko partiju vadītājām, taču, zinot notikumu straujo attīstību Irākas kontekstā, būtu patiesi brīnums, ja “Savienības 90/Zaļo” vai Kristīgo demokrātu savienības vadītājas būtu rīkojušās citādi — atliekot ASV prezidenta Džordža Buša vai Vācijas federālā kanclera Gerharda Šrēdera karsto paziņojumu operatīvu apspriešanu un operatīvu partijas viedokļa paušanu, riskējot zaudēt autoritāti vēlētāju acīs (Latvijas puses oficiālo vērtējumu šiem atteikumiem intervijā “Latvijas Vēstnesim” sniedza Valsts prezidentes ārlietu padomnieks Andrejs Pildegovičs, skat. “LV” Nr. 46, 25.03.2003.). Visas paredzētās tikšanās ar Vācijas augstākajām personām notika, tajās tika pausts nepārprotams apliecinājums mūsu valstu draudzīgajām attiecībām un to labajām perspektīvām.

Tiesa, vācu un arī latviešu žurnālistus pirmām kārtām interesēja Vācijas viedoklis par Latvijas atšķirīgo pozīciju Irākas jautājumā un šīs atšķirības eventuālās konsekvences.

Proti, vai Latvija pēc šādas “uzdrīkstēšanās” vairs varēs rēķināties ar Vācijas atbalstu savā virzībā uz ES un NATO. Gan Vācijas federālais prezidents Johanness Raus, gan federālais kanclers Gerhards Šrēders preses konferencēs pilnībā noraidīja šādu iespēju, uzsverot, ka viedokļu atšķirība draugu vidū ir normāla parādība.

Vietā būs atcerēties, ka līdzīgu atbildi pirms pāris nedēļām, uzturoties Rīgā, mūsu žurnālistiem sniedza arī Francijas Nacionālās sapulces deputāts Alfreds Almons. Bet, atkal un atkal dzirdot šo jautājumu, nāk prātā kādas Rietumeiropas valsts vēstnieka neformāli draudzīgais skaidrojums pulciņam žurnālistu Rīgā: “Kāpēc jūs allaž cenšaties izraudzīties tikai balto vai melno krāsu? Es jau saprotu, jūs esat ilgus gadus dzīvojuši situācijā, kad viss bija sadalīts baltajā un melnajā un latviešiem diemžēl bija uzspiesta galvenokārt melnā krāsa. Taču dzīvē nemēdz būt tikai baltā vai melnā krāsa. Ja mums ar amerikāņu sabiedrotajiem ir atšķirīgi viedokļi Irākas jautājumā (vēstnieks savā aizrautīgajā skaidrojumā uzsita plaukstu uz pelnutrauka) un ja viņiem savukārt nav pieņemams mūsu viedoklis citā jautājumā (vēstnieks uzsita uz turpat blakus pagadījušās grāmatas), tad mēs šos viedokļus noliekam sānis un koncentrējamies uz jautājumu, kurā mūsu viedoklis saskan” (Te nu bija pienākusi kārta trešajam priekšmetam uz galda — skaistai, antīkai galda lampai.) Liekas, ikvienam bija skaidrs pat bez īpaša komentāra, ka spoži iedegtā lampa vēstnieka tēlainajā runā simbolizē NATO dalībvalstu kopīgo ieinteresētību organizācijas attīstībā, vispirms jau nākamajā paplašināšanas kārtā.

Toreiz, klausoties šo atraktīvo skaidrojumu, bija arī jādomā, ka citāda attieksme — neiecietība pret savu sabiedroto, īpaši mazākas valsts, atšķirīgu viedokli — būtu smags pārbaudījums pašiem Rietumu demokrātijas principiem.

Valsts vizītes laikā Vācijā tika saņemts skaidrs apliecinājums, ka arī Vācija uz Latviju raugās kā uz drīzu partnervalsti ES un NATO.

Protams, būtiska nozīme bija Latvijas ļoti skaidrajai argumentācijai, ko valsts vizītes laikā ne reizi vien izklāstīja Valsts prezidente un mūsu oficiālās delegācijas locekļi, atgādinot Latvijas atšķirīgo vēsturisko pieredzi un šodienas situāciju.

Taču būtu aplami iztēloties valsts vizīti Vācijā kā nemitīgu divu viedokļu salīdzināšanu — galvenā vērība sarunās tika veltīta Latvijas un Vācijas divpusējām attiecībām, kas, pēc abu pušu pārliecības, ir teicamas, taču tieši tādēļ jo vilinošāk ir izmantot joprojām plašos izaicinājumus mūsu sadarbības paplašināšanai ekonomikas un finanšu, kā arī zinātnes, kultūras un cilvēku tiešo kontaktu jomā.

Vizītes galantais spožums

Vācijas puse mūsu prezidentes valsts vizītei bija piešķīrusi pašu augstāko līmeni, kādu paredz Vācijas sarežģītais diplomātiskais protokols, un tas izpaudās aizvien jaunās niansēs. Jau ceļā uz Vāciju, šķērsojot Polijas un Vācijas gaisa telpas robežu, prezidentes lidmašīnu sāka eskortēt četri Vācijas gaisa spēku “Luftwaffe” iznīcinātāji F-16, un pirmo reizi Latvijas valsts vizīšu vēsturē četri iznīcinātāji mūsu prezidentes lidmašīnu, atgriežoties mājās, arī pavadīja no Rostokas līdz Polijas robežai. Bet, prezidentes lidmašīnai nosēžoties Berlīnes Tēgeles lidostas militārajā sektorā, mūsu valsts vadītājai par godu skanēja divdesmit viens lielgabala šāviens.

Valsts vizītes pats augstākais statuss noteica arī neparasti kuplo vācu pavadītāju pulku abu federālo zemju — Bavārijas un Mēklenburgas-Priekšpomerānijas apmeklējumos. Mūsu prezidentes goda pavadoņi bija ne vien Vācijas Federatīvās Republikas valsts protokola vadītājs vēstnieks Buso fon Anfenslēbens un Vācijas vēstnieks Latvijā Ekarts Frīdrihs Herolds, bet arī militārais goda pavadonis brigādes ģenerālis Hanss Pēters Iberšers un pieci Vācijas valsts protokola ierēdņi, kā arī federālās valdības preses un informācijas dienesta pārstāvis. Neierasts elements līdzšinējā vizīšu pieredzē bija arī Vācijas medicīniskā dienesta komanda — mirdzošā parādes uniformā tērptais medicīnas dienesta pulkvedis Dr. Volfgangs Valters un viņa asistente virsseržante Uta Haka, kas nenogurdama nesa līdzi šāda līmeņa vizītēs Vācijā obligāti paredzēto portatīvo reanimācijas aparatūru.

Uzsvērti draudzīgā gaisotne

Vāciešus pieņemts uzskatīt par jūtu izpausmēs rezervētiem cilvēkiem, taču četras valsts vizītes dienas lika šo priekšstatu pārskatīt. Jo tieši Vācijā arī mēs, visai plašā žurnālistu, uzņēmēju un arī tehnisko darbinieku komanda, kas pavadīja Valsts prezidenti, jutāmies īpaši gaidīti, kā viena kopīga vēsturiska notikuma dalībnieki. Daudzajos pārlidojumos starp Vācijas federālo zemju galvaspilsētām un citos brīžos vizītes oficiālās programmas aizkulisēs arī šo rindu autoram gandrīz nemitīgi raisījās sarunas ar vācu žurnālistiem, valsts ierēdņiem, pat policistiem un drošības dienesta darbiniekiem. Bija patīkami vērot vāciešu labo informētību par Latviju. Vāciešu jautājumi par Latviju bija visnotaļ detalizēti un draudzīgi.

Jā, vairākkārt arī šajās neformālajās sarunās tika pausta neizpratne, kā Latvija, zeme, kas tik daudz cietusi abos pasaules karos, varot “atbalstīt karu” Irākā. Atbildēju, ka arī lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju vēlas mieru, bet tieši mūsu smagā vēstures pieredze, atkal un atkal kļūstot par upuri dažādu diktatoru agresīvajos plānos, rāda, cik bīstama ir iecietība pret staļinu, hitleru un huseinu maniakāliem plāniem un masu iznīcināšanas ieroču radīšanu.

“Iedomāsimies, ja trīsdesmitajos gados, kad Čemberlens Minhenē piekāpās aizvien jaunām Hitlera prasībām, Anglija ar sabiedrotajiem būtu izvēlējusies diktatora savaldīšanu ar spēku — vai pasaule un arī vācu tauta nebūtu pasargāta no baisajiem Otrā pasaules kara upuriem?” kādā sarunā, žurnālistu mikroautobusā traucoties pa Mēklenburgas-Priekšpomerānijas autostrādi, teicu Latvijas žurnālistu pavadonei no Šverīnes municipalitātes, un viņa atbildēja, ka tādā aspektā neesot padomājusi. “Mums patiešām ir atšķirīga vēsturiskā pieredze, kaut cietuši esam visi,” simpātiskā blondīne piebilda.

Atšķirīgais, kas tuvina

Šajā un citās sarunās radās pārliecība, ka tieši atšķirīgā vēsturiskā pieredze un atšķirīgais skatījumus uz šodienas aktualitātēm pasaulē mūs nevis šķir, bet vēl vairāk tuvina. Jo savstarpēji bagātina.

Pārtikusī Bavārijas brīvvalsts, Vācijas industriālais un finanšu centrs, pārsteidza ar silto pavasara sauli un uzņemšanas vērienu. Īpaši iespaidīga bija vēsturiskā “Antiquarium” zāle ar daudzām antīko filozofu un politiķu bistēm Bavārijas Ministru prezidenta rezidencē, kur notika Dr. Edmunda Štoibera un Karinas Štoibera kundzes rīkotās vakariņas par godu Latvijas Valsts prezidentei un Imantam Freiberga kungam.

Taču, neraugoties uz Minhenes spožumu un pārticību, laikam vēl dziļāku iespaidu atstāja otras federālās zemes — Mēklenburgas-Priekšpomerānijas — apmeklējums Vācijas austrumu daļā, kādreizējā Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijā. Zemē, kas pēckara gados daļēji izjutusi Latvijai līdzīgu likteni: apmēram piektajai daļai vācu tautas Vācijas austrumu daļā, kas pēc hitleriskās Vācijas kapitulācijas kļuva par PSRS okupācijas zonu, 1949. gadā tika uzspiests komunistiskais režīms.

Daudziem no mums, pirmajai pēckara paaudzei, VDR gandrīz četrus gadu desmitus bija pirmā ārvalsts, ko izdevās apmeklēt, un, ko tur slēpt, austrumvāciešu dzīves līmenis ne reizi vien mums raisīja baltu skaudību. Veikalos bija daudz vairāk labas kvalitātes preču, ielas bija tīrākas, restorānos bija daudz augstāka apkalpošanas kultūra, bet “Frīdrihštrāses baleta” rēvijas garkājainās skaistules televīzijas raidījumos Vecgada vakarā patiesi varēja radīt mirkļa iespaidu par “sociālismu ar cilvēcisku seju”.

Taču, Atmodas laikā braucot cauri tobrīd jau agonējošajai VDR, varēja pārliecināties, ka Austrumvācijas šķietamā labklājība balstījusies galvenokārt uz PSRS dāsnajām dotācijām. Tiklīdz Afganistānas kara novājinātā Padomju Savienība sāka saviem austrumvācu vasaļiem prasīt par naftu tirgus cenas un pārtrauca citas ekonomiskās “injekcijas”, dzīves līmenis VDR strauji noslīdēja uz leju. Veikali kļuva tukšāki, ielas netīrākas un cilvēki — vēl aizdomīgāki un nelaipnāki.

Tādēļ intriģējošāk bija apmeklēt šo Vācijas daļu pēc trīspadsmit gadu ilgā pārejas posma, kurā jaunizveidotā Mēklenburgas-Priekšpomerānijas zeme saņēmusi bagātīgas federālās valdības subsīdijas.