Par eiro tapšanu

Ar Klaudio Hilsa radīto vēstures mozaīku

Informācija par nozīmīgām pārmaiņām līdz mums nonāk ar televīzijas starpniecību. Prezidents nospiež lielu sarkanu sviru, un pirmais vilciens pa tuneli zem Lamanša aiztraucas Lielbritānijas virzienā. Sensacionāli jaunumi var tik vienkārši tikt paziņoti un pēc tam aizmirsti, saņemot nākamo ziņu. Šķiet, ka arī eiro banknošu un monētu ieviešana 2002. gada 1. janvārī, šā Eiropai vissvarīgākā lēmuma pieņemšana un īstenošana, norisinājās tieši šādā veidā. No televīzijas pārraidēm dvesa sākotnējā skepse, kam sekoja drūzmēšanās pie bankomātiem Jaungada priekšvakarā, īgnu pircēju rindas 2. janvārī un problēmas dažbrīd un dažviet. Tad visas runas par pārāk mazām un spīdīgām banknotēm, kas atgādina rotaļu naudu, pēkšņi noklusa.

Eiropas Centrālā banka (ECB) pieņēma tālredzīgu lēmumu pasūtīt eiro banknošu un monētu tapšanas procesa - sākot ar dizaina izstrādi līdz pat naudas laišanai apgrozībā - iemūžināšanu fotogrāfijās. Bet tas vēl nebija viss. Vecā Vācijas marka, franki un guldeņi, kas paradoksālā kārtā ir bezvērtīgi un tomēr vēl daudzus gadus nākotnē maināmi pret eiro, jāizmanto līdz pat pēdējai monētai. Tika nolemts šos divus organizatoriski svarīgos notikumu pavērsienus atspoguļot aptuveni 50 fotogrāfiju sērijā.

Projekta “Eiro tapšana” mākslinieciskā vadītāja fotogrāfa un komunikācijas dizainera Klaudio Hilsa (Claudio Hils) domāšana sniedzas tālu pāri parastai dokumentēšanai. Viņu neinteresē vienkārša fotogrāfijās iemūžināta faktu virtene, bet gan emociju gammas atklāšana. Tas redzams no viņa publikācijām par Vācijas atkalapvienošanos (Neuland, 1999) un pilsētvidi Tokijā (Tokyo Urban Space, 1999), kā arī kaujas mācību vietas emocionālajā atspoguļojumā (Red Land - Blue Land, 2000) un straujās pilsētu attīstības kristālskaidrajā atainojumā (Dream City - On the Future of Urban Space, 2001).

Kā mākslinieks Klaudio Hilss spēj uztvert notikumu vēsturisko secību pārejā uz eiro laikā, kad plašsaziņas līdzekļu piedāvātā ziņu gūzma rīta informāciju padara mazsvarīgu jau pēcpusdienā? Uztveres teorētiķi nemitīgi nosaka arvien jaunas robežas šādai tēlu pārbagātībai. Tomēr arī 21. gadsimta sākumā ir būtiska atšķirība starp dokumentālu tēlu, ko šodien nodrošina šķietami reālistiskie plašsaziņas līdzekļi, un vēsturisko gleznu, kuras uzdevums ir vēstures interpretācija. Vēsturisko notikumu atspoguļojumu vienmēr ir noteikuši trīs faktori — pats vēstures fakts, pasūtītājs un mākslinieks. Tas attiecas arī uz vēsturisko fotogrāfiju, kas kā vispāratzīts vēsturisko notikumu atainojuma veids pastāv kopš iespaidīgā Lauksaimniecības aizsardzības administrēšanas (Farm Security Administration) projekta laikiem. Šajā projektā 30 fotogrāfi radīja aptuveni 270 000 attēlu par 1935.—1943. gadu, un tie kopā veidoja Jaunā kursa (New Deal) politiski nozīmīgu mozaīku.

Lai gan pasūtītājs projekta “Eiro tapšana” māksliniekam deva lielu brīvību, arī tajā jūtama minēto triju faktoru iedarbība. Projekts netika plānots kā izskaistināta reklāmas kampaņa, bet gan kā ar grandiozo pasākumu — vienotās Eiropas valūtas ieviešanu — saistīto vēsturisko notikumu dokumentācija. Hilss ieguva atļauju izmantot dažādu banku citkārt publikai drošības apsvērumu dēļ nepieejamas zonas. Izjustais stāstījums, kas mums tiek pasniegts kā vēstures mozaīka, aptver konkrētā vēstures posmā vienlaikus norisošas darbības — monētu kalšanu, banknošu iespiešanu, naudas glabāšanu un transportēšanu, izplatīšanu un izņemšanu no apgrozības. ECB par projektu bija atbildīga Oficiālo publikāciju un bibliotēkas daļa, kuras vadītājam Dirkam Freitāgam (Dirk Freytag) nācās ievērot trauslo robežu starp subjektīvo biznesa stratēģiju un patiesajiem notikumiem. Klaudio Hilsam izdevies izvērst pasūtīto darbu visaptverošā ainā, kas labi iederas fotomākslas pasaulē.

ECB, protams, galvenokārt bija ieinteresēta fotogrāfijās, kas parādītu gandrīz mehāniskās procedūras sešu dažādu posmu nepārtraukto norisi. Fotohronikai bija jābūt precīzai gan kvalitatīvā, gan kvantitatīvā ziņā, un bija jāatspoguļo visa procesa gludā gaita.

Klaudio Hilss ievēroja visas izteiktās vēlmes, tomēr raudzījās uz notiekošo no sava redzespunkta. Tā, piemēram, plašās naudas glabātavu telpas dažādās nacionālajās bankās raksturo gandrīz Kafkas stila kvalitāte. Neiedomājamu naudas summu transportēšanai paredzētie smalkie koferi nofotografēti kopā ar gaisotnē neiederīgām, par futbola māniju liecinošām trofejām.

Visās ar banknotēm un monētām saistītajās darbības vietās, no monētu kalšanas līdz naudas izņemšanai no apgrozības, valda gandrīz sterila tīrība, un Hilss sajūsminās gan par pedantiski nospodrināto iespiedplašu virsmu, gan bimetāla eiro monētu spožo mirdzumu. Tomēr arī cilvēka faktors darbību mehāniskajai izpildei pievieno jauku noskaņu, un Hilsam atkal un atkal izdodas iemiesot ECB vēlmi to izcelt. Piemēram, Itālijas bankas darbinieks, kas, atverot naudas paciņas un pārskaitot 50 000 liru banknotes, milzīgā ātrumā met papīra bandroles uz grīdas sev blakām, vai Grieķijas banknošu kontrolieri, kas darbojas viduslaiku klostera rakstvežiem raksturīgā pārdomu klusuma gaisotnē, bet ar mobilajiem tālruņiem un cigaretēm rokas stiepiena attālumā.

Tas, ka eiro ir valūta tautai, kas domāta cilvēkiem ikdienas lietošanai, ir viens no Klaudio Hilsa svarīgākajiem apgalvojumiem. Šķiet, ka nākamie eiro lietotāji ļoti uzmanīgi aplūko jauno naudu, bet pirmie pircēji Jaungada dienā Lježā izskatās izbrīnīti un satraukti. Tajā pašā laikā neredzīgs vācu vīrietis iepazīst jauno naudu, to aptaustot. Sasprindzinājums, kas saistīts ar naudas izvadāšanu pa bankām plašajā teritorijā no Lapzemes līdz Krētai, jaušams banknošu un monētu transporta apsardzes darbinieku sejās un ķermeņa valodā.

Apbrīnojami, kā Hilsam izdevies gandrīz visos attēlos, kas uzņemti ar īpašu Hasselblad fotoaparātu, kam Kodak radījis digitālo aizmugures bloku, izcelt katras vienotās Eiropas valūtas emitētājvalsts nacionālās īpašības. Parasti nav tik vienkārši kā Grieķijas centrālās bankas naudas glabātavā, kur nacionālie svētie — Helēna un Konstantīns — no mozaīkas noraugās lejup uz seifa šifratslēgu. Arī pats eiro — vienotā valūta — ir tiešs atgādinājums tam, ka Eiropas bagātās kultūras pamatā ir neskaitāmas valodas, paražas un tradīcijas.

Atsevišķie viena laika attēli kopā veido vēstures mozaīku. Šis process bija saistīts gan ar mehānisku funkcionalitāti, gan ar cilvēku individualitāti, un tam bija raksturīgas pilnīgi pretējas īpašības — straujš temps un absolūts miers. Griežas rotējošas iespiedmašīnas, un straujā kustībā slīd gatavā nauda, turpat blakus atrodas izvadāšanai gatavas banknotes un monētas, bet nederīgās monētas gaida pārkausēšanas brīdi. Informācijas kampaņas rezultātā eiro gaidas sasniegušas augstāko punktu, un tajā pašā laikā pircēji uzlūko jaunās naudas zīmes preču kulta piekritēju bijībā. Fotogrāfijas liecina arī par drošības līmeņa atbilstību priekšmetiem ar tik lielu vērtību, kuri tomēr izgatavoti tikai no papīra un parasta metāla.

Nav šaubu, ka vienotas valūtas ieviešana ievērojami tuvina mūs mērķim — ciešākai valstu savienībai Eiropā. Tomēr, raugoties uz caurumotajām banknotēm ar Džeimsa Džoisa attēlu vai sasmalcināto Vācijas markas banknošu briketēm, nevar neizjust nostalģijas uzplūdus. Kā dažādās valodas, kas vienmēr paliks savstarpēji šķirtas, reaģēs uz jauno valūtu? Līdz šim gan aizgājušo laiku terminoloģija turpināja dzīvot vācieša vajadzībā pēc “groschen” vai “heiermann”, francūža teicienā par nodzīvošanos līdz pēdējam “sou”, bet itāļa “Resto del Carlino” bija avīze, kas iegādāta par pēdējo atlikušo sīknaudu, un “quid” bija vārds, kurā īrs dēvēja Īrijas mārciņu. Lai gan viena monētas puse ir vienāda, tūrists Lengedokā tomēr būs neizpratnē, kad viņu palūgs samaksāt “quatre-vingt-quinze” centus. Iespējams, ka eiro ieviešanas rezultātā Eiropa kļūs internacionālāka, tomēr, kā parāda Klaudio Hilsa fotogrāfijas, katrai nācijai un reģionam piemītošās īpašības turpina pastāvēt, un eiro noteikti iegūs atbilstošus apzīmējumus.

Daudzie eiro tapšanas vēstījumi drīz kļūs par vēsturi. Vēsturiskā apcerē pietiks ar dažām bezkaislīgām rindiņām, lai raksturotu vienotās valūtas ieviešanas abstrakto procesu. Tomēr Taču Klaudio Hilsa veidotā vēstures mozaīka pārliecinoši parāda, ka šis nozīmīgais pasākums ir daudzu nopelns. Viņa fotogrāfiju kolekcija, kurā katrs attēls notvēris īpašu mirkli, varēja tapt kā faktu hronika, tomēr fotogrāfijās izdevies izcelt projekta vēsturiskās dimensijas, un tādējādi kolekcija pilnībā atbilst vēsturiskas gleznas prasībām.

Ulrihs Šneiders