Haralds Mednis

(16.08.1906.–04.07.2000.)

In memoriam

Latvijas Republikas valdības vārdā vēlos izteikt visdziļāko līdzjūtību Haralda Medņa tuviniekiem un visiem viņa cienītājiem, lielajam māksliniekam aizejot mūžībā.

Brīdī, kad no mums šķiras visu mīlēts un cienīts cilvēks — Haralds Mednis, gribas apstāties un pārdomās noliekt galvu.

Lielā kordiriģenta ieguldījums Latvijas koru kultūrā nav novērtējams, tāpēc atmiņās paturēsim Haraldu Medni ne tikai kā Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiras ordeņa kavalieri, Lielās mūzikas balvas laureātu un Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiātu, bet arī kā Dziesmu svētku virsdiriģentu un daudzu jo daudzu koru diriģentu, kurš visus spēkus ir veltījis Latvijai un dziesmai.

Andris Bērziņš,
Ministru prezidents

Ar sirdsapziņu

Mūsu Maestro Haraldu Medni, latviešu kordziedāšanas patriarhu, nevar attiecināt tikai uz kādu vienu laikmetu, jo viņš bija visa latviešiem tik dažādā, sarežģītā XX gadsimta sirdsapziņa. Iedzemdināts piektā gada liesmās, bērnību vadījis zemnieku vakarēšanās, teikas un pasakas klausoties un tautasdziesmas līdzdziedot.

Pirmo pasaules karu pārdzīvojis, kā zaļoksnējs jauneklis sava tēva — skolotāja, baznīcas ērģelnieka un kordiriģenta vietā stājies, viņš neatkarīgās Latvijas laikā līdz IX Dziesmu svētkiem nodzīvojis, par šo svētku laureātu ar savu Lazdonas draudzes kori kļuvis.

Jau 33 gadu vecumā 1939.gadā Haralds Mednis kļūst par Latvijas Nacionālās operas kormeistaru un par slavenā, bet tobrīd panīkušā vīru kora "Dziedonis" māksliniecisko vadītāju.

Liktenis bija lēmis, ka ne Baigais gads, ne jauni kara viesuļi tautas gara modinātāju neskāra.

Kas gan būtu noticis ar mūsu mūziku, ja ne tikai Haralds Mednis, bet arī viņa līdzaudzis Leonīds Vīgners un nedaudz jaunākais Ādolfs Skulte līdz ar citiem gara darbiniekiem būtu devušies trimdā pāri jūrām?

Šeit neuzskaitīsim tos visus pāridarījumus un pazemojumus, kādi bijuši jāpanes šim gara aristokrātam, taču, neraugoties uz draudiem un spaidiem vai vismaz ignoranci, Haralds Mednis ar saviem koriem pratās saglabāt dzīvu mūsu klasiķu patriotisko stīgu. Dižais meistars ne tikai nodibināja un pusgadsimtu vadīja pirmo latviešu skolotāju kori, vēlāko "Skaņupi", bet no Artura Bobkovica pārņēma Universitātes jaukto kori, stādamies arī izsūtītā Kriša Deķa vietā augstskolas vīru kora priekšā, no kura pēc Maestro krišanas nežēlastībā (par dziedāšanu Lubānas baznīcā, improvizējot Vāgnera"Tanheizera" Svētceļnieku kori) izauga nu jau 52 gadus vecā "Tēvzeme". Būdams nemainīgi visu pēckara Dziesmu svētku virsdiriģents, 1985.gadā, varas malā atbīdīts, bet tautas izsaukts, uz savām rokām augšāmcēla "Gaismas pili", kura, ticu, nekad vairs nenogrims.

Pienāca Trešā atmoda. Otro viņš jau bija piedzīvojis. "Tēvzeme", Maestro vadīta, kļuva par īstu Atmodas kori.

Grūti uzskaitīt visus pagodinājumus, kurus, it sevišķi mūža nogalē, saņēmis mūsu krīvu krīvs, taču pats Tautas mākslinieka tituls, tik ļoti novēlots, salīdzinot ar daudziem citiem, nav salīdzināms ar to tautas mīlestību un atzinību, kura izpaudusies, Maestro ziediem apberot, uz rokām nesot un gaisā metot, aplausu dārdos un aizkustinājuma asarās ne tikai klausītājos, bet arī pašos dziedātājos. Ar to nav jāsamēro ne tikai Atmodas, bet arī Latvijas valsts atjaunošanas fakts. Diemžēl tikai pusgada pietrūka, lai dižais meistars iesoļotu 21.gadsimtā.

Gribētos citēt Haralda Medņa teikto:

"Draugi! Šī vakara sanāksmei ir arī savs racionāls ieguvums, tāds nodoms: mēs apmainījāmies ar domām, un es arī centos saklausīt to visu. Tā. Es varu jūs aicināt tikai uz darbu! Ar darbu mēs cirtīsim sev ceļu mākslas laukā. Tas nav viegli, un es domāju, ka visi to saprot. Arī to, ka esmu teicis — mūsu rindās vajag ienākt jaunatnei! Kad mēs satikāmies, es arī biju drusku jaunāks... Bijām jaunības pilni un tiešām arī kaut ko labu izdarījām mūsu kordziedāšanas mākslas laukā. Gadi ir gājuši, mūsu vidējais vecums ir pieaudzis, un, atkal par šo jautājumu runājot, man nāk prātā trīs pēdējie koncerti. Jaunatnes ienākšana tiešām ir ļoti vajadzīga. Tiem, kuriem ir jaunas asinis, "instruments" skan krietni spoži, bet ar to mēs sākam arī saprast, kas mums ir dārgs un tuvs. Tādi meklējumi ir katrā sezonā, bet radusies iespēja ieskatīties dziļāk klasikā. Pats pamatuzdevums šajā sezonā ir Jāzepa Vītola 125 gadi. Tas ir mūsu kora un vispār mūzikas mākslas korifejs, kas latviešu tautu, tautas mūziku izveda ārpus mūsu zemes robežām, ārpus visas cariskās Krievijas, kad jau pagājušajā gadsimtenī zināja, ka ir tāda latviešu tauta, ka viņai ir sava mūzika, sava māksla. Viņš ir tēvs daudziem, daudziem mūsu mūziķiem, un, ja to varētu, es arī tā klusi pieliektu viņa priekšā galvu un teiktu, ka viņš mani nostādīja šeit. Es jau biju izvirzījies par matemātiķi, bet nu tas tā iznāca, ka viņš saklausīja, ka tāds lauku skolotājs kaut ko arī laikam var teikt. Viņš tā pameta man ar roku: "Es gribu iepazīties ar tevi! Pēc divām nedēļām ir eksāmeni!" Nu, un tā man tā dzīve pagriezās, un tagad es nezinu, ja es nebūtu panācis pa viņa ceļu, vai varētu teikt, ka tā ir mana mūža pateicība. Un šis koncerts, ko mēs tagad gatavosim, tas nu lai tad būtu arī savā ziņā man mūža diplomdarbs! (Aplausi.) Tā. Darbs! Sadosimies rokās! Gadās jau visādi, bet lai paliek tas kopējais, galvenais mērķis mums visiem viens, un tad tā būs ne tikai mūsu "Tēvzeme", bet visas tautasdziesmas skanēs jo koši.

Maestro jau tad skaitīja devīto gadu desmitu, bet 93 gadu vecumā "Tēvzemes" 50 gadu jubilejā viņš vēl spēja nodiriģēt Emīla Dārziņa "Mūžam zili" — savu mūža dziesmu.

Viss mūžs aizritējis nerimtīgā darbā ar tādu pašatdevi, ko grūti iedomāties daudziem jaunās audzes koru vadītājiem. Vienmēr pirmais un pēdējais mēģinājumos, priekos un bēdās, prasīgs un piekasīgs, emocionāls un arī humora pilns. Viņš dziesmu uzgleznoja. Sākumā vārdos un tad skaņās. Teksts, doma viņam bija tikpat svarīgi kā skaņa, jo pēdējā taču izaug no pirmās. Mēģinājumi Maestro vadībā bija īsta sviedrētava. Gandarījums koncertā tika ne vien no aplausiem, bet arī no tā, kā Maestro no mums prata izdabūt ārā gandrīz neiespējamo. Pēdējo reizi viss koris ar Haraldu Medni tikās savā koncertā Melngalvju namā šā gada 13.aprīlī, uz kuru Maestro tik ļoti vēlējās tikt. Jau gauži nevarīgs viņš ar galvu diriģēja līdzi Dārziņa daiļo dziesmu...

Raimonds Baltakmens, kora "Tēvzeme" prezidents

Atvadīšanās no Haralda Medņa trešdien, 12.jūlijā, Latvijas Universitātes Lielajā aulā no plkst.11 līdz 13.30. Apbedīšana plkst. 15 II Meža kapos.