Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs

Teodors E.N.Andersons

Pirmie augstākie Latvijas virsnieki, kas 1924.gadā devās apgūt militārās zinības ārzemēs, bija pulkveži, vēlāk ģenerāļi Mārtiņš Hartmanis un Aleksandrs Kalējs. Par viņiem esmu stāstījis “Latvijas Vēstneša” auditorijai (23.04.1998.; 04.11.2004.). Nākamajā gadā viņiem pievienojās pulkvežleitnants Teodors Erihs Nikolajs Andersons.
Viņam šūpulis kārts 1880.gada 16.februārī lauksaimnieka ģimenē Aizputes apriņķa Padures pagastā. Pabeidzis tuvīnās Liepājas reālskolu (1909), jaunais kurzemnieks nolēma kļūt par virsnieku, ko arī izdarīja, vispirms gadu mācoties Vladimira karaskolā, bet, izšķīries kļūt par lielgabalu speciālistu, absolvēja Mihaila artilērijas skolu Pēterburgā (1913). Iegūtās zināšanas vajadzēja likt lietā jau pēc gada, jo bija sācies pirmais globālais tautu slaktiņš. Poručikam, nedaudz vēlāk jau štābkapteinim T.Andersonam bija jāvada vāciešu bombardēšana Austrumprūsijā, kur viņš tāpat kā daudzi latviešu virsnieki un kareivji cīnījās 20.korpusa sastāvā. Un tāpat kā tūkstošiem citu šīs vienības karavīru cariskās armijas neveiksmju rezultātā 1915.gada februārī krita vācu gūstā, pirms tam gan saņemdams divus (!) ordeņus – Sv.Annas un Sv.Staņislava ordeni. Nebrīvē vajadzēja pavadīt trīs garus gadus, kas bija viens no galvenajiem cēloņiem T.Andersona pāragrajai nāvei. Bet par to vēl nebija laika domāt.
Atgriezies dzimtenē, T.Andersons, būdams profesionāls militārists un mīlot tikko pasludināto neatkarīgo Latviju, tūdaļ gāja aizstāvēt to. Taču ne Kalpaka bataljonā, kur nebija artilērijas, bet Baltijas landesvērā, jau pēc dažiem mēnešiem kļūstot par haubiču baterijas komandieri firsta A.Līvena krievu vienībā, kura arī cīnījās Kurzemē pret lieliniekiem. T.Andersons, augstu turēdams virsnieka godu, aizgāja ar šo nodaļu, kura 1919.gada vasaras beigās iekļāvās Krievijas Ziemeļrietumu armijā, gandrīz līdz Petrogradai. Taču, sapratis, ka tas tomēr nav viņa īstais ceļš, T.Andersons, lai gan bija paaugstināts par apakšpulkvedi, pēc šīs armijas likvidācijas 1920.gada martā atgriezās dzimtenē.
Tā paša gada maijā viņš kļuva par pilntiesīgu Latvijas nacionālās armijas karavīru. Pēc īsa laika nodienēšanas Zemgales artilērijas pulkā jau 1920.gada oktobrī kapteini T.Andersonu iecēla par karaskolas artilērijas nodaļas priekšnieku. Viņš jaunajā amatā avansējās ātri, par ko liecina skolas priekšnieka pulkvežleitnanta J.Ceplīša 1920.gada 16.decembra atsauksme: “Kapitans Andersons ir enerģisks un ļoti spējīgs virsnieks, kurš ar lielu centību un labām sekmēm strādā savas nodaļas kadetu audzināšanas darbu. Ar savu nenogurstošo darbību pie mūsu nākošo virsnieku audzināšanas kapitans Andersons ir izpelnījies, ka viņu stāda priekšā paaugstināšanai par pulkvedi-leitnantu, ko no savas puses pabalstu” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 165.l., 85.lp.). Šis augstais vērtējums nepalika bez rezultāta: armijas virspavēlnieks ģen. J.Balodis 1921.gada 31.martā izdeva pavēli, ka T.Andersons ir paaugstināms minētajā pakāpē.
Viņa 1925. un 1926.gada atestācijas slēdziens bija tikpat pozitīvs: “Ļoti labs. Atstājams ieņemamā amatā.” Bet vislabākā atestācija Kurzemes artilērijas pulka diviziona komandierim bija Kara ministrijas 1925.gada 20.oktobra lūgums ārlietu ministram izsniegt dienesta pasi T.Andersonam un viņa sievai Judītei Beitlerei braukšanai uz Franciju mācīties kara akadēmijā.
Kad divi nebūt ne viegli gadi (kaut vai valodas barjera!) tur bija aizvadīti, Latvijas sabiedrotās prestižajā mācību iestādē iegūtās zināšanas vajadzēja atdot nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. T.Andersons to darīja veiksmīgi, par ko netieši liecināja paaugstinājums pēc paaugstinājuma: virsnieku akadēmisko (izcēlums mans – R.T.) kursu grupas vadītājs, pulkvežpakāpe (1928), smagās artilērijas pulka komandiera v.i., Zemgales artilērijas pulka komandieris. Pēdējo pulku T.Andersons komandēja ilgāk nekā četrus gadus – līdz savai negaidītajai aiziešanai mūžībā 1936.gada 16.decembrī Rīgas Kara slimnīcā. Vēl tik daudz ko būtu bijis teikt latviešu karavīriem...

Hermanis G.R.Buks

Vidzemnieks Hermanis Georgs Rūdolfs Buks pasauli sācis skatīt 1896.gada 15.janvārī lauksaimnieka ģimenē Limbažu pagasta Brančos. Pabeidzis vietējo sešklasīgo reālskolu, jauneklis kā savvaļnieks 1915.gada augustā iestājās cariskās Krievijas armijas leibgvardes Preobraženskas pulkā. Vispirms pabeidzis mācību komandu, H.Buks 1916.gada jūnijā absolvēja praporščika pakāpē Vladimira karaskolu Petrogradā. Karavīra gaitas bija jāuzsāk 19. Sibīrijas strēlnieku pulkā, iekams jaunais virsnieks 1916.gada decembrī tika pārcelts uz visu latviešu karotāju gribēto vietu – savu strēlnieku daļām. Podporučiks, pēc tam poručiks H.Buks nokļuva 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā. Viņš bija Ziemassvētku kauju dalībnieku vidū, drosmīgs karavīrs, par ko liecina apbalvošana ar Sv.Staņislava un Sv.Annas ordeni.
Bija pagājis tieši mēnesis kopš neatkarīgās Latvijas nodibināšanas, kad, būdams īsts savas zemes patriots, H.Buks brīvprātīgi iestājās topošās nacionālās armijas virsnieku rezerves rotā. Cīnoties Kalpaka bataljona rindās, viņu 1919.gada 29.janvārī kaujā pie Skrundas smagi ievainoja krūtīs. Pavadījis mēnesi slimnīcā Liepājā, H.Buks atkal stājās ierindā, lai piedalītos jaunu frontes spēku formēšanā, kas notika šajā pilsētā, un turpinātu to Rīgā pēc pilsētas atbrīvošanas 1919.gada maijā. Par kapteini paaugstinātajam H.Bukam šajā laikā uzticēja arvien atbildīgākus pienākumus, sākot ar bataljona komandiera posteni 2.Ventspils kājnieku pulkā un 9.Rēzeknes kājnieku pulkā. Kaujās ar bermontiešiem, sturmējot Bolderājas kāpas, viņu no jauna ievainoja – šoreiz kājā. Atkal kāds laiks bija jāpavada hospitālī. Taču jaunā valsts neaizmirsa savus aizstāvjus – 1920.gada novembrī H.Buku paaugstināja par pulkvežleitnantu (24 gadu vecumā!), bet pēc gada apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni. Vēlāk viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī vairākus augstus ārzemju apbalvojumus.
H.Buks 20.gadu sākumā komandēja eskadronu un bija jātnieku pulka komandiera palīgs. Taču nacionālajā armijā ar krievu karaskolā sasteigti iegūtajām zināšanām nepietika, bija jāmācās tālāk. Ne velti Polijas armijas galvenā štāba priekšnieks ģen. J.Hallers 1924.gada 19.decembrī rakstīja Latvijas armijas komandierim ģen. P.Radziņam: “Es ar prieku pieņemu Jūsu priekšlikumu atļaut pulkvedim–leitnantam Bukam apmeklēt kursus kavalērijas skolā Grudzindzā (Graudencā).” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 3602.f., 1.apr., 157.l., 2.lp.)
Kā liecina atzīmju tabula, latviešu virsnieks nebija slinkojis. Citādi diezin vai viņu 1929.gadā sūtītu mācīties uz Polijas Augstāko kavalērijas skolu, lai 1931.gada augustā to sekmīgi absolvētu, kā arī saņemtu draudzīgās valsts ordeni “Polonia Restituta”.
H.Buks, jau 1927.gada 18.novembrī paaugstināts par pulkvedi (31 gada vecumā!), strauji virzījās augšup pa militārās karjeras kāpnēm. Astoņus mēnešus mācījies kara akadēmiskajos kursos, viņš, lai iegūtu pulka komandēšanas cenzu, 1935.–1936.gadā bija 12. Bauskas kājnieku pulka komandiera v.i., no 1938.gada – armijas jātnieku inspektora vietas izpildītājs. H.Buku 1939.gada 17.jūnijā 43 gadu vecumā paaugstināja par ģenerāli un iecēla par armijas štāba priekšnieka palīgu, bet tā paša gada 9.novembrī – par Kurzemes divīzijas komandieri.
Jaunais ģenerālis bija viens no talantīgākajiem Latvijas bruņoto spēku augstākajiem virsniekiem. Par to liecina arī viņa teicamais atestācijas vērtējums, kuru 1939.gada 27.jūnijā bija parakstījis Zemgales divīzijas komandieris ģen. Ž.Bahs. Šajā dokumentā lasāms: “Vesels. Spējīgs pildīt dienesta pienākumus kā miera, tā arī kara laikā. Garīgi attīstīts ļoti labi. Morāliski nevainojams, straujš, bet atklāts un vaļsirdīgs. Alkoholiskos dzērienus nelieto. Nodarbošanās ārpus dienesta nav. Mīl studēt kara literatūru.
Dienesta pienākumus pārzin ļoti labi un izpilda tos pēc labākās sirdsapziņas. Savās prasībās neatlaidīgs. Rūpīgs un gādīgs par sava pulka labierīcību izveidošanu. Ļoti mīl jāšanas mākslu un šinī ziņā uzstāda augstas prasības, kas ne visiem padotiem ir pa spēkam.
Karavīru dzīvi un vajadzības pārzin ļoti labi. Enerģisks. Pulka apmācību nostādījis ļoti labi. Teorētiskus jautājumus izšķir lietišķi un tādā garā arī ved virsnieku apmācības pulkā.
Valsts intereses ievēro un aizstāv. Savu tiesību robežās ļoti patstāvīgs, ar lielu pašierosmi un atbildības drosmi.
Ļoti labs. Izbīdāms uz divīzijas komandiera amatu.” (LVVA, 5601.f., 1.apr., 1039.l., 33.lp.)
Armijas štāba priekšnieks ģen. M.Hartmanis atsauksmi akceptēja 1939.gada 11.decembrī, armijas komandieris ģen. K.Berķis – 19.decembrī. Pēdējā rezolūcijā bija teikts: “Ļoti labs. Atstājams līdzšinējā amatā.”
Pēc Latvijas okupācijas H.Buku ar Valsts prezidenta v.i. A.Kirhenšteina 1940.gada 2.augusta pavēli pārvietoja uz armijas štābu un iecēla par sevišķu uzdevumu virsnieku pie armijas komandiera ģen. R.Kļaviņa. Ko H.Buks īsti darīja šajā amatā, nav zināms. Taču ir zināmi divi pēdējie ieraksti viņa dienesta gaitas sarakstā:
1940.gada 21.oktobrī – “Ar Latvijas tautas armijas likvidācijas komisijas pilnvarotā 1940.g. 21.okt. 6.pav. piemērotu amatu trūkuma dēļ Sarkanajā armijā (?! – R.T.) atvaļināts no kara dienesta.”
1940.gada 13.decembrī – “Svītrots no Latvijas taut. (tā tekstā – R.T.) arm. karavīru sarakstiem.” (LVVA, min.l., 52.lp.)
H.Buks dzīvoja mierīgi Rīgā un savā mājā Lēdurgā, kamēr pienāca liktenīgais 1941.gada 14.jūnijs un arī viņam vajadzēja doties Golgātas ceļā uz austrumiem. Latviešu ģenerālis Hermanis Georgs Rūdolfs Buks mira tikai 46 gadu vecumā 1942.gada 18.augustā izmeklēšanas laikā Butirku cietumā Maskavā.

Rihards Treijs,

prof., Dr.habil.hist.

Apliecinājums Polijas Augstākās kavalērijas skolas absolvēšanai