Ekstrēma nelīdzsvarotība
Nākotne sakņojas tagadnē. Kāda būs pasaule pēc piecpadsmit, trīsdesmit gadiem? Šī problēma skar ne tikai nākamo paaudzi, bet arī ievērojamu daļu no tiem, kas dzīvo, ir laimīgi vai cieš šodien. Cilvēki vienmēr sapņo par labāku, gaišāku nākotni, pūlas to nodrošināt. Runa ir ne tikai par materiālo labklājību, par uzveiktām slimībām, iespēju gūt izglītību, pacelties pa sociālajām kāpnēm. Kaislīga ir vēlme par kariem lasīt vienīgi vēstures grāmatās, iznīdēt terorismu. Raksturojot mūsdienu pasauli, iezīmējas tās rītdienas vaibsti.
Foto: EPA/A.F.I. |
Pašlaik uz zemeslodes dzīvo vairāk
nekā seši miljardi cilvēku. No tiem viens miljards saņem 80
procentus no visiem ienākumiem. Pretējā polā cits miljards iztiek
ar vienu dolāru dienā un cīnās par fizisko izdzīvošanu. Miljardam
cilvēku nav tīra dzeramā ūdens. 100 miljoniem bērnu nav iespēju
apmeklēt skolu, gūt viselementārākās zināšanas. 40 miljoni
vīriešu un sieviešu trešajā pasaulē ir inficēti ar AIDS bez
jebkādām izredzēm saņemt nepieciešamo medicīnisko palīdzību.
Daudzas valstis Āfrikā un Āzijā, atsevišķas pat Eiropā plosa
iekšējas pretrunas vai arī tās atgūstas no konfliktiem, kuru
cēlonis ir trūkums un izmisums.
Pasaules bankas prezidents Džems Volfensons uzskata, ka
Afganistānā un Palestīnā, Austrumtimorā un Kosovā ir veicams
viens galvenais uzdevums – apkarot nabadzību, nodrošināt
attīstību, lai cilvēkiem, kas cīnās par labāku dzīvi, atkal būtu
cerība. Ja to kopējiem spēkiem nepanāks, miermīlīga un stabila
pasaule būs tikai ilūziju pilns sapnis. Cilvēkam, kuram ir darbs
un laba perspektīva, ir mazāk pamata ķerties pie ieroča. To
nosaka veselīga loģika. Pasaules banka atzinusi: “Saimniecisko
izredžu trūkums, sāncensība par ierobežotiem resursiem un ne tik
daudz etniskie, politiskie vai ideoloģiskie pretstati ir pēdējo
trīs desmitu gadu vairuma militāro sadursmju cēlonis.” Šāds
nozīmīgs secinājums liek nopietni pārdomāt, cik neatliekams ir
uzdevums apkarot globālo nabadzību. Tikai tā kļūs iespējams
visiem jauniem cilvēkiem pasaulē radīt nosacījumus normālai
dzīvei, modināt apziņu, ka viņi nav nepielūdzamā likteņa
pabērni.
Demogrāfi precīzi prognozē: nākamajos 32 gados zemeslodes
iedzīvotāju skaits palielināsies par 2 miljardiem. Tikai neliela
daļa šā pieauguma – ap 50 miljoniem cilvēku – papildinās bagāto
industriālo valstu iedzīvotājus. Kas gaida jaunpiedzimušos
nākamajos gadu desmitos jaunattīstības valstīs? Tā ir vispārēja
jaunatnes likteņu problēma. Jau gandrīz puse pasaules iedzīvotāju
ir jaunāki par 25 gadiem, 1,8 miljardi – jaunāki par 15 gadiem.
Jaunās paaudzes absolūtais vairākums dzimst nabadzībā bez reālām
izredzēm no tās izrauties.
Tradicionālais jautājums – ko darīt? Pasaules bankas prezidents
Dž.Volfensons brīdina: “Laiks, kurā mēs šķietami varējām
noslēpties bagātību cietoksnī, ir pagājis. Mūsu valstis, bagātas
vai trūcīgas, vairs nav atdalītas ar cietokšņu mūriem.” Eiropu,
kuru vairs nelutina izaugsmes dāsnie augļi, gaida iedzīvotāju
novecošanās un imigrantu plūdi. Vai problēmu spēs atrisināt
humānās palīdzības izvēršana? Sniegt humāno palīdzību trūcīgajiem
ir cēls, svētīgs pasākums. Tautas gudrība gan sen atzinusi:
badacietējam labāk pasniegt nevis cita noķerto zivi, bet makšķeri
pašapgādei. Pasaules saimniecības veiksmīgā attīstība sekmēs
vispārīgo stabilitāti tikai ar nosacījumu, ka gūtā ienākumu daļa
tiks plaši un mērķtiecīgi investēta valstīs, kur ekonomiskā
brieduma pakāpe pagaidām ir zema. Tā arvien lielākā skaitā tiks
radītas jaunas darba vietas kā nosacījums nabadzības mazināšanai.
Ja šajā nozīmīgajā jomā tuvākajos 15 gados tiks panākts vērā
ņemams progress, tad, turpinot investēt attīstībā, pēc 30 gadiem
ekstrēma nestabilitāte lielā mērā būs pārvarēta, pasaule būs
drošāka un stabilāka.
Georgs Lībermanis
Pēc Pasaules bankas materiāliem