Rīgas Domes rīkotajā starptautiskajā konferencē “Rīga ceļā uz nākamo gadsimtu” 21. un 22.septembrī

Latvijas valstiskās neatkarības atgūšana, principiālās sabiedriski politiskās un saimnieciski ekonomiskās pārmaiņas brīvā tirgus, demokrātijas un zemes privātīpašuma atjaunošanas apstākļos prasīja jaunas, laika garam atbilstošas mūsu valsts galvaspilsētas Rīgas tālākās attīstības koncepcijas izstrādāšanu. Rīgas pilsētplānotāji un arhitekti šo darbu uzsāka jau 1991.gadā. Tā paša gada decembrī toreizējā Rīgas pilsētas deputātu padome pieņēma lēmumu par Rīgas pilsētbūvnieciskās attīstības pamatkoncepcijām laika periodā līdz 2020.gadam, un tika veikti attiecīgi priekšdarbi jaunā pilsētas attīstības plāna izstrādei.

Šis Attīstības plāns, šī Rīgas nākotnes vīzija, ar kuru es jūs sīkāk iepazīstināšu, tapis Arhitektūras pārvaldes Pilsētplānošanas nodaļā divu gadu laikā. Šis laiks mums šeit Rīgā, tāpat kā arī Viļņā un Tallinā, ir vienreizēju un radikālu pārmaiņu laiks, jo tai situācijai, kādā atrodamies mēs, manuprāt, nav analogu nekur citur pasaulē.

Mainās ekonomiskā bāze un likumdošana, samazinās Rīgas iedzīvotāju skaits, notiek zemes reforma, tiek meklētas piemērotākas valsts un pilsētas pārvaldes struktūras.

Diemžēl laiks negaida. Iztrūkstot visas Latvijas valsts nacionālajam plānojumam un tautsaimniecības attīstības koncepcijai, Rīgas reģiona plānojumam un attiecīgi arī Rīgas pilsētas sociālās un ekonomiskās attīstības plānam, kā arī nepietiekamās statistiskās informācijas dēļ autoriem nav bijis iespējams veikt visas nepieciešamās izpētes, dot pietiekami dziļi analizētu pilsētas attīstības koncepciju. Tādēļ šis plāns daudzos aspektos jāuzskata par Domes īstermiņa politiku, kas nepieciešama pilsētas organizētas attīstības nodrošināšanai, vispirms jau attīstības vadlīniju ietvaros. Nosacīti mēs to apzīmējam kā plānu 1995.—2005.gadam.

Tomēr daudzi pilsētas attīstības jautājumi izstrādāti ar tālāku perspektīvu kā pamatprincips veselīgas, sevi uzturētspējīgas un harmoniskas (cik nu tas būs iespējams!) pilsētas tālākās attīstības nodrošināšanai. Un tā vispirmā kārtā ir Rīgas Domes politika attiecībā uz dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, kā arī uz galveno pilsētas maģistrāļu un inženiersistēmu attīstību un tiltu (vai tuneļu) izbūves vietām.

Tā ir pilsētas nākotnes vīzija, pilsētas tēls , kādu mēs to vēlētos redzēt tālākā nākotnē. Tā ietver gan tagadējās pilsētas vērtības, kas jāsaudzē un jāsaglabā, gan, mūsuprāt, reālās nākotnes attīstības iespējas. Par to, kādu mēs gribam Rīgu redzēt nākamajā gadsimtā, arī būs šis ziņojums.

Pirmskara Rīgu bieži dēvēja par “mazo Parīzi”, un tas lielā mērā bija saistīts ar Rīgas centra apbūves arhitektoniskajām kvalitātēm, parku un zaļumu sistēmas sakoptību, centra veikalu un kafejnīcu šarmu un augsto sadzīves kultūru.

Rīga kādreiz tika saukta arī par “austrumu Hamburgu”. Ar to tiek uzsvērta tās nozīme pasaules tirdzniecībā. Tas saprotams, ja ievērojam, ka Rīgai no laika gala ir piekritusi vēsturiskā misija — būt par vidutāju starptautiskā preču apmaiņā starp Eiropas rietumiem un austrumiem.

Rīgas ģeogrāfiskā situācija tās gandrīz astoņus gadsimtus ilgajā vēsturē ir bijusi gan tās lielā priekšrocība, gan tās lāsts un nelaime. Un gan cariskā un padomju Krievija, gan ķeizariskā un hitleriskā Vācija, gan Zviedrija un Polija to ilgojusies redzēt kā savu tirdzniecības centru pie Baltijas jūras. Bet latviešu tauta par visu vairāk to allaž gribējusi redzēt kā brīvās Latvijas valsts galvaspilsētu.

Rīgai ir tik bagāts, paaudžu paaudzēs cilvēku rokām radīts kultūrvēsturiskais mantojums, tik izcilas Dieva dotas dabas bagātības kā mūsu likteņupe Daugava, jūras pludmale, kāpas, meži un ezeri, ka mūsu un nākamo paaudžu uzdevums būtu nodrošināt Rīgai savu unikālo, savdabīgo , tikai tai vienai piekrītošo pilsēttēlu, kas to ierindotu godpilno Eiropas lielāko un skaistāko pilsētu skaitā. Pilsētu ar tikai tai piemītošo savpatību, ar savu neatkārtojamo, no citām pilsētām nepatapinātu apbūves siluetu un pilsētvidi. Tiem, kas māk šajā vēstures grāmatā lasīt, pat pilsētas ielu nosaukumi, visa tās toponīmika ir vesela bagātība. Un, lai gan visiem zināms, ka Rīga ir izteikti līdzena pilsēta, mums ir veseli 7 “kalni” (Čiekura, Katla, Torņa, Ziepnieku, Grīziņa, Dzegužu un Āgens kalni). Tas nekas, ja augstākais no tiem ir tikai 26 metrus augsts!

Izstrādātais Rīgas Attīstības plāns sastāv no pilsētas teritorijas zonējuma kartes (M 1:25000), īpašu noteikumu shēmām un paskaidrojošām ilustrācijām, attiecīga plāna teksta un apbūves noteikumiem.

Teritorijas kartē attēlotas Attīstības plānā noteiktās 11 dažādo apbūves veidu teritorijas, tekstā dodot arī to apbūves vadlīnijas. Šis plāns — zonējuma karte — būtībā ir arī galvenais dokuments. Pilsētas teritorijas, kurām bez zonējuma ir paredzēti arī citi īpaši noteikumi, attēlotas atsevišķos zīmējumos — shēmās, bet attiecīgie paskaidrojumi — paskaidrojošās ilustrācijās.

Attīstības plānā teksta daļā apkopota Rīgas Domes pilsētas attīstības politika, tās pamatojums ar attiecīgajiem paskaidrojumiem.

Bet es nedomāju tālāk iztirzāt Attīstības plāna saturu. Šis Attīstības plāns nav zinātnisks traktāts vai teorētisks darbs pilsētbūvniecībā, bet gan veidots kā Rīgas Domes politikas dokuments, pilsētas vadības un attīstības kontroles līdzeklis, kas atšķirībā no padomju laika pilsētas ģenplāna ir atklāts un brīvi pieietams visiem.

Savā ziņojumā gribu akcentēt tikai Rīgas nākotnes vīziju, to mērķi, uz kuru cenšamies iet Rīgas pilsētbūvnieciskās attīstības ikdienas darbā. Šī pilsētas nākotnes vīzija visai plaši apspriesta sabiedrībā, kā arī diskutēta vairākos Rīgas stratēģiskās plānošanas semināros.

Rīgas nākotnes vīzijas pamatā ir šādi septiņi tās attīstības virsuzdevumi : Mūsu pilsētai vajadzētu būt —

1. veselīgai un labestīgai;

2. līdzsvarotai;

3. kultūrvēsturiski bagātai;

4. vitālai un turīgai;

5. saskaņotai;

6. skaistai un latviskai;

7. vienotai ar kaimiņiem.

Kā veselīgai un labestīgai tai jābūt pilsētai, kur rūpējas par iedzīvotāju labklājību, veselību un sociālo drošību.

Pilsētas attīstības galvenais uzdevums taču būtībā ir radīt pilsētas pastāvīgajiem iedzīvotājiem (rīdziniekiem), tāpat kā tās viesiem, veselīgu, drošu un ērtu pilsētvidi, iespējami labus dzīves, darba un atpūtas apstākļus.

Kā zināms, Rīgas iedzīvotāju skaits kopš pagājušā gadsimta beigām ir gan samazinājies, gan palielinājies. Pastāvīgo iedzīvotāju skaita maksimums tika sasniegts 1990.gadā — 912 tūkst. cilvēku. Turpmākajos gados tas pakāpeniski samazinājies, galvenokārt emigrācijas dēļ, kā arī — mirstībai pārsniedzot dzimstību. Dzimstības koeficients 1993.gadā bija tikai 1,1, kas būtiski atpaliek no paaudzes nomaiņai nepieciešamā līmeņa — 2,1. Šā gada sākumā Rīgā bija 840 tūkstoši iedzīvotāju.

Visdramatiskāk mainījies Rīgas iedzīvotāju etniskais sastāvs — no 70 procentiem latviešu (kā pamatnācijas) 1940.gadā līdz 37 procentiem 1994.gadā. Un bēdīgākais, ka, pēc demogrāfu prognozēm, latviešu īpatsvars Rīgā arī 2000.gadā vēl nesasniegs 40 procentus no iedzīvotāju kopskaita.

Sakarā ar iedzīvotāju dabiskā pieauguma samazināšanos un krievu tautības ģimeņu izceļošanu uz savu etnisko dzimteni kopējais pilsētas iedzīvotāju un attiecīgi ģimeņu skaits visticamāk turpinās samazināties. Demogrāfiskā situācija Rīgā kopumā ekonomiskai un sociālai augšupejai diemžēl nav īpaši labvēlīga. Tiek lēsts, ka XXI gadsimtā Rīga ieies ar 790 tūkstošiem iedzīvotāju.

Ņemot vērā šo situāciju, galvenais uzdevums ir veidot pilsētvidi, kas būtu labvēlīga Rīgas iedzīvotāju veselīgai demogrāfiskai attīstībai, un iespēju robežās radīt sociālus un ekonomiskus priekšnoteikumus dzimstības palielināšanai, atbalstot jaunās ģimenes un ģimenes ar bērniem, lai līdzsvarotu iedzīvotāju nacionālo sastāvu un veicinātu latviešu īpatsvara palielināšanos.

Čpaša loma veselīgas pilsētvides veidošanā ir vides kvalitātei. Te vispirms jārunā par vides piesārņojumu, kas mantots no iepriekšējiem gadiem. Attīrīšanai ir nepieciešami milzīgi līdzekļi. Un šodien visefektīvāk ir ieguldīt līdzekļus darbībās, lai netiktu radīts jauns piesārņojums vai kaitējums videi. Protams, ekonomikai atveseļojoties, ar laiku būs jānovērš arī mantotais piesārņojums.

Tas, kāda cilvēka dzīves vides kvalitāte Rīgā būs turpmāk, ir atkarīgs no visām darbības sfērām — transporta un zemes izmantošanas politikas, enerģijas taupīšanas, ekonomiskās attīstības politikas utt., tādēļ svarīgi būs ievērot līdzsvarotas attīstības principus ikvienā sfērā.

Iedzīvotāju labklājība visnotaļ ir atkarīga arī no pilsētas sabiedriskās apkalpes tīkla attīstības līmeņa. Pašlaik mainās vajadzības un pieprasījums pēc dažādiem sabiedriskās apkalpes veidiem. Mainās apkalpes objektu struktūra un tās ekonomiskie nosacījumi. Notiek intensīvs dažādu uzņēmumu privatizācijas process, daļa pašvaldības uzņēmumu pāriet privātā sektora ziņā. Domājams, ka jau tuvākajā laikā privātā sektora ziņā būs visi komerciālie apkalpes veidi. Valsts un pašvaldību pārziņā paliks liela daļa nekomerciālās apkalpes iestāžu — primsskolas bērnu iestādes, skolas, vidējās speciālās mācību iestādes, augstskolas, poliklīnikas, slimnīcas, pansionāti, kultūras iestādes, bibliotēkas, stadioni, sporta laukumi u.c. objekti. Mums vēl nav normatīvu, kas ļautu novērtēt esošo objektu skaita atbilstību iedzīvotāju vajadzībām, trūkst datu par šo objektu darbības efektivitāti, tādēļ plānā ietvertās prognozes par šo objektu attīstību un izvietojumu pilsētā balstās galvenokārt uz pašreizējās situācijas analīzi un speciālistu ieteikumiem.

Kopumā ceram, ka, veicinot sabiedriskās apkalpes tīkla izveidi, tiks dotas izvēles iespējas un varēs apmierināt iedzīvotāju daudzveidīgās vajadzības pēc izglītības, kultūras, atpūtas un garīgās izaugsmes, veselības un sociālās aprūpes, nodrošinot iedzīvotāju vispārēju labklājību.

Rīga kā līdzsvarota un kultūrvēsturiski bagāta pilsēta nozīmē to, ka rīdzinieki un arī viesi saudzē dabas bagātības un savā darbībā ir videi draudzīgi.

Tas nozīmē arī, ka Rīga saglabā un aizsargā savu kultūrvēsturisko mantojumu, latviskās identitātes pazīmes un kultūrvidi.

Līdzsvarotas, videi un cilvēkiem draudzīgas attīstības principu ievērošana, plānojot pilsētu attīstību, pēdējā laikā ir kļuvusi ļoti nozīmīga visā pasaulē. Uzskats, ka ekonomiskā attīstība vienmēr ir konfliktā ar vides kvalitāti, dominēja ne tikai autokrātiskajā komunisma sistēmā, bet ilgu laiku pastāvēja arī Rietumu demokrātijas valstīs. Tikai 60-to gadu beigās un 70-tajos gados saasinājušās vides problēmas piespieda mainīt uzskatus par cilvēka, dabas un ekonomikas kopsakarībām un attīstības iespējām.

Būtībā līdzsvarota attīstība ir harmonija starp dabu un cilvēku, vidi un visu cilvēci. Tā ir harmonija starp Dieva doto un cilvēka rokām veidoto.

1994.gada maijā arī man bija tas gods Olborgas konferencē “Eiropas pilsētas ceļā uz līdzsvarotu attīstību” Rīgas vārdā parakstīt apņemšanos darboties līdzsvarotas attīstības virzienā. Šis princips ir arī viens no Rīgas Attīstības plāna pamatprincipiem.

Mūsdienu sabiedrība arvien vairāk kļūst par patērētāju sabiedrību. Padomijas laikā pieļauto kļūdu atkārtošana neatkarīgās Latvijas apstākļos ne tikai nav pieļaujama, bet būtu pat noziedzīga. Krīzi šajā jomā varēs likvidēt, ja līdzsvarotas attīstības stratēģijas īstenošanā tiks iesaistīta gan politiskā un ekonomiskā, gan sociālā un tehnoloģiskā, gan administratīvā sistēma. Rīgai ir lielas iespējas un nopietns uzdevums neatkārtot Rietumu pilsētu attīstībā pieļautās kļūdas. Arī šī starptautiskā konference mums var būt labs padomdevējs.

Paldies Dievam, Rīgā vēl saglabājies spēcīgs dabasvides karkass. No kopējās pilsētas teritorijas (307,17 km2) 35,9 procentus teritorijas (110,3 km2) aizņem dabas un apstādījumu teritorijas, bet 17,6 procentus (54,0 km2) — ūdens virsma.

Tas ir viens no galvenajiem Rīgas struktūras elementiem un veido pilsētas dabas pamatni. Šī struktūra sastāv no sešiem savstarpēji saistītiem dabas pamatnes elementiem — mežiem, pļavām, apstādījumiem, ūdenstilpēm un notekām ar tām pieguļošām krasta joslām, kā arī ģimenes dārziņiem un atmatām. Attīstības plānā šie elementi papildināti ar saiknēm, kurās pašlaik dabas pamatne ir ievērojami nomākta vai pat degradēta. Manuprāt, šīs saiknes ir stratēģiski svarīgas, jo tās savieno un masivizē relatīvi nozīmīgākās dabas teritorijas vienotā sistēmā.

Struktūra, ko veido Daugavas, Buļļupes, kā arī Rīgas lielo ezeru paliekas, līča piekraste, Rīgas meži, pļavas, apstādījumi, mazās ūdenstilpes un notekas ar krastu joslām, atmatas un ģimenes dārziņi, kopā ar šīm saiknēm ir pilsētas līdzsvarotas un nenoplicinošas attīstības un ilglaicīgas dzīvotspējas indikators. Šīs struktūras pastāvēšana un pilsētvides kvalitāte ir neatraujami saistītas lietas.

Rīgas teritorijā ir arī neliela daļa no plašā Piejūras dabas parka, kas stiepjas no Carnikavas līdz Vecāķiem, Vecāķu mežs un Vecāķu kāpa. Šis dabas parks ir raksturīgs piejūras kāpu komplekss ar gleznainiem priežu mežiem un ievērojamu atpūtas resursu. Mēs uzskatām, ka lietderīgi ietvert Piejūras dabas parkā arī Mangaļsalas un Buļļu salas mežus, nodrošinot tiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijas statusu.

Vēl jāmin dabas liegumi pilsētas teritorijās kā cilvēku maz pārveidoti dabas kompleksi, reto un izzūdošo vietējo savvaļas augu atradnes. Jau noteikti liegumi Vecdaugavā, Daugavgrīvā, Vakarbuļļos un Jaunciemā, kā arī Krēmeros — zooloģiskajā liegumā. Attīstības plāns ieteic liegumu sarakstu papildināt ar Spilves pļavu daļu, Zolitūdes (Mūku) purvu, Mīlestības salu un Krievu salas ziemeļu stūri.

Otrs ne mazāk būtisks Rīgas savdabības un identitātes nosargāšanas priekšnoteikums ir tās kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un aizsardzība.

Rīga ir bagāta ar pilsētbūvniecības, arhitektūras un mākslas pieminekļiem, ar unikālo viduslaiku pilsētas siluetu un zaļumu rotu. Tuvojoties Rīgas 800. gadadienai (un arī šī konference ir viens no pilsētas jubilejas sagatavošanas pasākumiem), pilsētas pašvaldībai, ēku un būvju īpašniekiem, restauratoriem un celtniekiem būs vēl jāveic liels darbs, lai katra ēka, apbūves komplekss, iela un laukums tiktu pienācīgi sakārtoti un atjaunoti.

Arhitektūras un pilsētbūvniecības pieminekļi aizņem plašas pilsētas teritorijas, tāpēc arī nosaka pilsētas veidolu kopumā.

Kultūras vērtību valsts nozīmes aizsargājamo pieminekļu sarakstā ir trīs Rīgas pilsētbūvniecības pieminekļi:

— Rīgas vēsturiskais centrs ar pilsētas viduslaiku daļu Vecrīgu;

— Pārdaugavas koka apbūves fragments;

— Mežaparks.

1993.gadā Rīgā sarīkotā UNESCO konference “Rīgas centrs — pilsētbūvniecības piemineklis” savā rezolūcijā ieteica Rīgas centra vēsturisko daļu, lielā mērā pateicoties arī tās unikālajai jūgendstila apbūvei, ietvert UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā kā Eiropas mēroga pilsētbūvniecības pieminekli. Mūsu neatliekamais uzdevums ir realizēt politiku šī mērķa praktiskai sasniegšanai un kopā ar Kultūras ministriju sagatavot UNESCO prasībām atbilstošu dokumentāciju.

Čstenojot kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas politiku, mēs ierosinām valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļu sarakstā iekļaut arī Teikas rajonu starp Brīvības, Dzērbenes, Aizkraukles, Aizsila, Lielvārdes un Biķernieku ielu, kura apbūve veidota pēc vienota pilsētbūvnieciska projekta saskaņā ar īpašiem būvnoteikumiem laikā no 1929. līdz 1939.gadam.

Mēs uzskatām arī par nepieciešamu iekļaut vietējās nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļu sarakstā vairākas teritorijas ar raksturīgu XIX vai XX gs. sākuma apbūvi, vispirms jau — vēsturisko koka apbūvi ar spilgti izteiktām stilistiskām iezīmēm fasāžu apdarē. Tas vispirms attiecas uz Ķīpsalas vēsturiskās apbūves zonu, kur gar Daugavas malu Balasta dambī saglabājies apbūves mērogs un raksturs, kā arī Maskavas priekšpilsētas teritoriju starp Maskavas, Lāčplēša, Lauvas un Lomonosova ielu.

Tāpat vietējas nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa cienīgas teritorijas būtu Āgenskalns — ar savu apbūves mērogu un raksturu, Torņakalns — ar raksturīgo vēsturiskās Jelgavas priekšpilsētas XIX gs. daudzfunkcionālo apbūvi, un Vecāķu rajons, kur saglabājies vēsturiskais zvejnieku apmetņu un vienota plānojuma vasarnīcu apbūves raksturs.

Pilsētbūvniecības pieminekļa statuss aizsargā lielu daļu Rīgas kultūrvēsturiskā mantojuma, tomēr Rīgā ir arī citi apbūves rajoni ar savu arhitektoniski īpatnēju seju. Mūsuprāt, ir svarīgi, lai attīstības gaitā to nozīmīgākie elementi tiktu saglabāti un pilnveidoti. Tādēļ mēs Attīstības plānā ierosinām papildus noteikt jaunu aizsargājamo teritoriju veidu — apbūves aizsardzības zonas. Tās būtu zonas, kurās saglabājams esošais apbūves raksturs, un to apbūvi regulē īpaši apbūves noteikumi.

Pilsētbūvnieciskā vide ir tikai tas labvēlīgais fons, atsvars pilnasinīgākai nākotnes Rīgas sabiedriskai un kultūras dzīvei, kas notiek zem latviskās identitātes saglabāšanas zīmes kopējā Eiropas Savienības saimnieciskajā un kultūrapritē. Un tādi nozīmīgi jaunbūvju objekti kā Nacionālā bibliotēka, Valsts banka, polifunkcionāls kultūras, sporta un atpūtas centrs vai starptautiskais izstāžu tirdzniecības centrs tikai papildinātu funkcionāli daudzveidīgo pilsētas sabiedrisko dzīvi un harmoniski bagātinātu pilsētas centra arhitektonisko veidolu.

Kā nākamā Rīgas nākotnes vīzijā ir vēlme redzēt Rīgu kā vitālu un turīgu pilsētu. Rīga kā Latvijas valsts galvaspilsēta ir arī Eiropas nozīmes pilsēta. Baltijas jūras reģiona valstu attīstības stratēģijā, kuras izstrādāšanā piedalās 10 valstis, tā iekļaujas kopīgā pilsētu kategorijā ar Stokholmu, Hanoveri, Helsinkiem un Kopenhāgenu.

Tieši Rīgas ģeogrāfiskā izvietojuma faktors var tikt izmantots pilsētas sekmīgai ekonomiskai attīstībai. Rīgas ostas, lidosta, dzelzceļi un autoceļi ir tās ekonomikas sirds un artērijas, kas veicina pilsētas daudzveidīgu ekonomisko rosību un nodrošinās tās iedzīvotāju turību un attiecīgi — pilsētas inženiertehnisko attīstību un labiekārtojuma līmeņa paaugstināšanu. Nozīmīga ir arī Rīgas loma triju Baltijas valstu kopienā, jo tā atrodas tieši pusceļā starp Tallinu un Viļņu. Jau tagad daudzas firmas un sabiedrības, kas vēlas strādāt Baltijas valstīs, šeit ienāk caur Rīgu. Vismaz tā šķiet mums pašiem. Un tādēļ, domāju, ļoti interesanti būs visiem uzklausīt mūsu Kanādas kolēģa Simpsona kunga domas par Rīgas ekonomikas pamatiem un attīstības iespējām.

No sava viedokļa šajā jautājumā gribu pievērsties vēl tikai diviem aspektiem.

Pirmkārt, rūpniecība, kuras hipertrofētā attīstība padomju laikā bija īpaša kompartijas un PSRS vadības diktēta Rīgas un Latvijas rusifikācijas politika. Tagad rūpniecības loma pilsētā ievērojami samazinās un tās struktūra radikāli mainās. Rūpnīcu teritorijas un korpusi tikai daļēji tiek izmantoti ražošanai. Radusies vienreizēja izdevība dažas no šīm teritorijām pārveidot citām, pilsētbūvnieciski daudz pieņemamākām funkcijām. Piemēram, rūpniecības zonas Daugavas kreisajā krastā ir nomainītas ar komerczonām. Tas neizslēdz iespēju pagaidām šīm rūpnīcām turpināt darbu, bet, mūsuprāt, tālākā perspektīvā šīs zonas noteikti mainīs savu pamatfunkciju.

Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka Rīgas turpmākai attīstībai rūpniecība ir vajadzīga, tāpat kā bez tās neiztiks visa Latvijas attīstība. Arī ar visu īpatsvara samazināšanos rūpniecībā Rīgā tiek nodarbināti 76 tūkstoši iedzīvotāju. Pašlaik tiek veidota Latvijas rūpniecības stratēģija, kas palīdzēs uztaustīt nākotnei piemērotākās ražošanas nozares. Taču skaidrs, ka priekšā būs sāpīgs pārprofilēšanas un modernizācijas process un nākotnes Rīgai būs daudz efektīvākas, teritoriāli kompaktākas rūpniecības zonas, specifiski piemērotas Latvijas un Rīgas apstākļiem un iespējām. Tā vispirmā kārtā būs augsti attīstītas tehnoloģijas rūpniecība. Lai atceramies pazīstamos pirmskara pasaulē mazākos “Minox” fotoaparātus, kurus ražoja VEF.

Un vēl. Mēs esam pārliecināti, ka Rīgas novietojums un kultūrvēsturiskās potences nodrošina Rīgai iespēju kļūt par nozīmīgu tūrisma centru. Kā tas jau pierādījies daudzās Eiropas pilsētās, tūrisms var būt viens no pilsētas ekonomikas dzinējspēkiem. Tādēļ turpmāk vajadzīga mērķtiecīga tūrisma industrijas stratēģija kā visas valsts, tā arī Rīgas reģiona un pilsētas mērogā. Bet esmu pārliecināts, ka tūrisms var kļūt par jaunu, daudzsološu nozari Rīgas ekonomiskajā attīstībā, nodrošinot tās vitalitāti un labklājības līmeņa celšanos.

Valsts tautsaimniecība un sadzīve nevar efektīvi funkcionēt bez sakārtotas likumdošanas un pārvaldes struktūras. Tādēļ mēs Rīgu nākotnē redzam kā sakārtotu pilsētu, kur ir saskaņoti un loģiski likumi un nokārtotas īpašuma tiesības, kur ir spēkā attīstību veicinoša nodokļu sistēma, kur attiecīgās valsts un pašvaldību institūcijas darbojas saskaņoti un mērķtiecīgi. Būtībā Rīgas Attīstības plāna izstrāde notiek labvēlīgos un unikālos apstākļos, proti, reizē ar zemes reformu. Tātad likumā noteiktajā kārtībā varētu notikt visu nākotnes attīstībai nepieciešamo teritoriju sakārtošana un rezervācija valsts un visai sabiedrībai vajadzīgo infrastruktūras objektu celtniecībai, novēršot nākotnē liekus izdevumus šo teritoriju atsavināšanai. Diemžēl vairāki vitāli svarīgi jautājumi, piemēram, par zemju kompensācijas kārtību, nav līdz galam izlemti, tāpēc var rasties pārpratumi un neapmierinātība.

Tas pats attiecas arī uz Rīgas pilsētas teritoriāli administratīvo sadalījumu. No padomju laika mantotais vēsturiski vienas pilsētas sadalījums 6 administratīvajos rajonos ar nejaušām (īpaši centra zonā) robežām neveicina efektīvu un mērķtiecīgu vienotu un racionālu pilsētas saimniecības darbību.

No arhitektoniski pilsētbūvnieciskā, inženiertehniskā un pilsētvides veidošanas viedokļa nākotnes Rīgu mēs redzam tikai kā vienotu, savā darbībā saskaņotu sistēmu ar striktu tiesību, pienākumu un kompetences sadalījumu pilsētas institūciju un organizāciju starpā.

Mēs visi it kā darbojamies viena mērķa vārdā — redzēt Rīgu skaistu un latvisku .

Protams, saka, ka par skaistumu nestrīdas. Gaume un skaistuma izjūta var būt dažāda. Tā ir visnotaļ atkarīga no katra indivīda mentalitātes, audzināšanas, izglītības un kultūras līmeņa. Taču Eiropa būs bagāta tikai tad, ja katra nācija to bagātinās ar savu, savai tautai raksturīgo skaistuma izjūtu. Un tā aptver ļoti daudzko — krāsu, ritma, mēroga, saskaņas izjūtu. Un mums, latviešiem, — arī zināmu mērenības, atturības un vārda labākajā nozīmē cēlas pieticības izjūtu, kuras pārlieku komerciālajā Rietumu kultūrā dažkārt sāk jau pietrūkt!

Sakārtota pilsētvide vēsturiskā pilsētā vienmēr būs pievilcīga un skaista, bet latviskas pilsētas tēls var tajā ienākt ne tikai ar jaunas kapitālās apbūves raksturu, mērogu, lietoto materiālu un detaļu saskaņu, bet arī ar mazajām arhitektūras formām, labiekārtojuma un mākslas elementiem, reklāmām un uzrakstiem. Ja vien mēs paši — kā pasūtītāji, tā projektētāji — arhitekti un mākslinieki, to patiesi gribēsim un būsim pietiekami kritiski savās prasībās un jaunradē ne tikai pret citiem, bet arī paši pret sevi.

Protams, jautājums par Rīgu kā latvisku pilsētu ir visproblemātiskākais. Jo būtībā tā stipri internacionāla ir bijusi vienmēr. Un, protams, lielā mērā tāda būs arī turpmāk. Bet tomēr kā Latvijas valsts galvaspilsētai tai ir visas iespējas kā lielās lietās (siluets, apzaļumojuma principi), tā detaļās (sabiedrisko telpu interjeri, mazās arhitektūras formas, labiekārtojums) saglabāt un attīstīt pašai savu pilsēttelpas kā raksturīgas kultūrvides kvalitāti, kas to tomēr atšķirtu no Parīzes, Londonas vai Kopenhāgenas. Protams, ne jau nu tādēļ, ka tur būtu kaut kas sliktāks, bet citādāks gan!

Domāju, ka mūsu spēku un garīgo nākotni noteiks nepārtraukta nacionālās kultūras tradīciju un pasaules pieredzes sintēze.

Rīga ir pilsēta Daugavas abos krastos. Daugava ir pilsētas svarīgākā fiziskās struktūras sastāvdaļa, spilgtākais kompozīcijas elements. Daugava ar tās krastmalu apbūves siluetu un Rīgu aptverošie meži un ezeri ir Rīgas vizuālā tēla galvenie elementi. Daugavas labajā un kreisajā krastā plānota aptuveni līdzīga attīstības intensitāte un līdzīgs svarīgāko funkciju sadalījums. Tātad — nākotnē strauji pieaugs kreisā krasta loma, paverot pilsētai jaunas attīstības iespējas.

Jau tagad Rīgā, tās centrā strauji ienāk (var teikt — atgriežas) darījumu un finansu funkcijas. Bankas, apdrošināšanas sabiedrības, dažādi biroji un finansu iestādes kļūst par būtisku ekonomisko dzinējspēku, kas var spēcīgi iespaidot pilsētas veidolu. Pēc provizoriskiem aprēķiniem, ņemot kā piemēru Helsinkus, Rīgā varētu rasties pieprasījums pēc apm. 4,8 milj. m2 biroja telpu un 800 tūkst. m2 veikala telpu. Pilsētas centrālā daļa attiecīgi zonēta kā jauktā dzīvojamā un darījumu teritorija, taču, ievērojot vēsturiskās apbūves raksturu, šo pieprasījumu tikai nelielā mērā varēs apmierināt uz esošo telpu rēķina. Būs pieprasījums celt jaunas biroju un tirdzniecības ēkas, tāpēc vajadzēs izmantot neapbūvētas teritorijas vai iespējas nojaukt esošās celtnes. Bet Rīgas centrā tas var izvērsties par zināmu ekonomiskās aktivitātes riska momentu.

Lai samazinātu šo risku un tomēr dotu iespēju centra ekonomiskai attīstībai, Rīgas Attīstības plānā esam paredzējuši darījumu un finansu aktivitātēm jaunas teritorijas Zaķusalā un Lucavsalā, Krasta rajonā un Pārdaugavā. Mēs apzināmies, ka izkoptas Daugavas krastmalas un salu apbūve ir Rīgas fiziskās formas dominantes. Bet Daugavas ieloks Klīversalā un Ķīpsalas dienvidgalā pie Āgenskalna līča, kas atrodas Daugavas telpiskajā abu galveno asu krustpunktā iepretīm Vecpilsētai, ir piemērotākā vieta akcentētai paaugstinātu stāvu darījuma iestāžu, biroju un viesnīcu izvietošanai. Jauna valdības iestāžu kompleksa iespējamai būvniecībai tālākā nākotnē savukārt rezervēta teritorija Uzvaras parkā, Akmens tilta asī un parka aizmugurē, gar Hermaņa ielu. Līdz ar to tiktu bagātināts pilsētas apbūves siluets, vienlaicīgi nedegradējot Vecrīgas siluetu, kam nenāk par labu Zemkopības ministrijas un viesnīcas “Latvija” augstbūves tās tiešā tuvumā.

Pagaidām pilsētas struktūra ir izteikti monocentriska ar centru tās labajā krastā. Turpmāk ir svarīgi ne tikai attīstīt pilsētas centra funkcijas tās kreisajā krastā, bet arī izveidot dažus jaunus pilsētas centru atslogojošus apakšcentrus no centra attālākajos rajonos, kas vienlaicīgi arī būtu tuvāko dzīvojamo rajonu centri. Attīstot pašus dzīvojamo rajonu centrus un lineārās apkalpes zonu, tiktu veicināta augstāka līmeņa pakalpojumu sniegšana iedzīvotājiem un šo rajonu identitātes un savdabības nodrošināšana.

Attīstības plānā mēs ievērojam pasaulē atzīto pieņēmumu, ka arhitektūras plānojuma struktūra un teritoriālā intensitāte atspoguļojas kopējā pilsētas siluetā. Attiecīgi Attīstības plāns akcentē pilsētas struktūras un funkcionālos mezglus un tiek akcentētas dažādu funkcionālo zonu pieslēguma vietas pilsētas maģistrālēm un lielceļiem, dzīvojamo rajonu centri.

Rīgas dzīvojamie rajoni vēsturiski veidojušies gan dzelzceļa loka iekšpusē abos Daugavas krastos, gan gar radiālajām maģistrālēm ārpus tā. Atbilstošs un drošs labas kvalitātes mājoklis ir viens no svarīgākajiem iedzīvotāju labklājības rādītājiem. Un no dzīvojamo rajonu izskata lielā mērā atkarīgs pilsētas izskats kopumā.

1995.gada sākumā Rīgas dzīvojamais fonds bija 16,3 milj. m2 lietderīgās platības (vai 31 procents no visa Latvijas dzīvojamā fonda). Kaut gan salīdzinājumā ar pirmskara periodu tas pieaudzis aptuveni 2,5 reizes, vidējais iedzīvotāju nodrošinājums ar dzīvojamo platību (19,4 m2 lietderīgās platības uz 1 iedzīvotāju) palicis praktiski pirmskara līmenī (sakarā ar iebraucēju skaita straujo pieaugumu padomju laikā). Un tas ir ievērojami zemāks nekā citās Eiropas valstīs.

Dzīvojamo rajonu attīstībai un to vides kvalitātes uzlabošanai paredzēta šo teritoriju humanizācija, intensifikācija un sanācija. Čpaši tas attiecas uz lielpaneļu daudzdzīvokļu rajoniem, kur jāuzlabo ne tikai ēku un rajonu fiziskā, tehniskā un sociālā kvalitāte, bet arī estētiskā pievilcība.

Attīstības plānā paredzēta dažāda lieluma mazstāvu ēku, galvenokārt ģimenes māju, būvniecība, rezervējot šim nolūkam pilsētā jaunas un arī intensificējot jau esošas dzīvojamās teritorijas. Jauna mazstāvu apbūve paredzēta brīvās teritorijās Rumbulā, Dreiliņos, Aplokciemā, kā arī daļēji neapbūvētajās teritorijās Jaunciemā, Katlakalnā un Juglā, kopumā apmēram 1000 ha platībā.

Protams, detalizētāks pilsētas zemju izmantojums dots teritorijas zonējuma kartē, kur noteikta pilsētas teritorijas organizācija, izmantošanas veids un attiecīgo teritoriju robežas. No funkcionālās izmantošanas viedokļa pilsētas teritorija sadalīta 11 zonās un katrai no tām izstrādātas attiecīgas apbūves vadlīnijas un pamatprincipi.

Ārpus šīm zonām izdalītas turpmākās izpētes un plānošanas teritorijas, kurās informācijas trūkuma dēļ zonējums vēl nav noteikts. Tas būs atkarīgs galvenokārt no jaunbūvējamo tiltu vai tuneļu, kā arī maģistrāļu izbūves iespējām tālākā nākotnē.

Svarīgs princips Rīgas vīzijas koncepcijā ir tās vienotība ar kaimiņiem . Un vispirms jau tā attīstās vienotā un harmoniskā sistēmā ar savu reģionu. Šis Rīgas Attīstības plāns izstrādāts Rīgas administratīvās teritorijas robežās. Bet faktiski Rīga un tai piegulošās pašvaldības, vispirmā kārtā Jūrmalas pilsēta un Rīgas rajons, jau tagad mēģina darboties kā pilsētas un lauku aglomerācija, bet tās sadarbībai diemžēl vēl nav radīti nepieciešamie juridiski tiesiskie pamati.

Bet par šiem jautājumiem, to saistībā ar stratēģisko plānošanu referēs mūsu pārvaldes pilsētplānošanas nodaļas vadītājs, vienlaikus arī Kanādas Urbanistikas institūta Rīgas biroja vadītājs Andris Roze, kuram es gribu izteikt īpašu pateicību par lielo personisko ieguldījumu un lielo pašaizliedzību šī Rīgas Attīstības plāna izstrādāšanā un stratēģijas vadīšanā. Tāpat gribu atzīmēt lielo ieguldījumu, ko Rīgas nākotnes vīzijas veidošanā devuši arhitekti Gunārs Melbergs, Ēvalds Fogelis un Andris Šēnbergs, socioloģe Ināra Marana, mūsu konsultanti un tehniskais personāls.

***

Par galvenajiem ekonomiskajiem spēkiem, kas nākotnē mainīs zemes lietojumu Rīgā, referēja konsultants no Toronto — Kanādas Urbanistikas institūta profesors R.Simpsons. Prognozējot, ka ievērojami attīstīsies tās tautsaimniecības nozares, kurās nepieciešamas zināšanas un izglītība, referents atzīmēja, ka rūpniecībā stipri samazināsies darba vietu skaits, bet nesamazināsies ražošanas apjoms. Kvalitatīvi mainīsies nodarbinātības modelis, un notiks darba vietu decentralizācija. Iespējams, ka liela daļa rūpniecības pārvietosies uz ārpilsētu. Pilsētas ekonomiskā vitalitāte būs atkarīga no iespējām izvietot biroja telpas Rīgas centrā. Raksturojot galvenās atšķirības starp Rīgu un tirgus ekonomikas pilsētām, profesors akcentēja nepieciešamību nodrošināt piemērotas un izdevīgi novietotas teritorijas ražošanai un mājokļu celtniecībai. Patlaban rīdzinieku nodrošinājums ar dzīvojamo platību ir ļoti zemā līmenī. Būtu jāpalielina mājokļu celtniecībai paredzētās teritorijas un jāuzlabo dzīvojamās vides kvalitāte padomju tipa dzīvokļos.

Dažādus Rīgas attīstības aspektus konferencē aplūkoja Arhitektūras pārvaldes pilsētplānošanas nodaļas vadītājs Andris Roze (“Rīgas reģiona saskaņotā plānošana”) un Rīgas Domes Vides aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Einārs Cilinskis (“Vide un līdzsvarota attīstība”).

Diskusijās rosīgi piedalījās daudzi Latvijas arhitekti un ekonomisti un viņu kolēģi no Lietuvas, Igaunijas, Dānijas, Zviedrijas un ASV.

Viens no svarīgākajiem pilsētas attīstības faktoriem ir tās iedzīvotāji, jo pilsētas plānošanas galvenais uzdevums ir maksimāli apmierināt tās iedzīvotāju darba, sadzīves un atpūtas prasības.

Jau kopš pagājušā gadsimta vērojami krasi Rīgas iedzīvotāju skaita kāpumi un kritumi atkarībā no vēsturiskās situācijas. Ņoti mainīgs bijis arī iedzīvotāju strukturālais sastāvs.

Demogrāfiskās attīstības prognozes tuvākajiem desmit gadiem aprēķinātas, pamatojoties uz dažādām hipotēzēm par sagaidāmo dzimstības un mirstības līmeni un migrāciju turpmākajos gados. Etniskā sastāva un ģimeņu struktūras prognozēšanā izmantoti pētījumi par asimilācijas un laulātības tendencēm, kā arī ekspertu atzinumi.

Iedzīvotāju mehāniskais un dabīgais pieaugums

Pirms Otrā pasaules kara Rīgā bija 350 līdz 380 tūkstoši iedzīvotāju. Pirmajos pēckara gados iedzīvotāju skaits pieauga ļoti straujos tempos (apmēram 50 tūkstoši cilvēku gadā) un jau 1951.gadā sasniedza 500 tūkstošus. Turpmākajos gados pieauguma tempi samazinājās, tomēr pārsniedza 10 tūkstošus gadā. Tā:

1960.gada sākumā iedzīvotāju skaits pārsniedza 600 tūkstošus,

1967.gadā — 700 tūkstošus,

1976.gadā — 800 tūkstošus,

1986.gadā — 900 tūkstošus.

Maksimālais pastāvīgo iedzīvotāju skaits tika sasniegts 1990.gadā — 912 tūkstoši (klātesošo iedzīvotāju skaits — 916 tūkstoši).

Sākot ar 1991.gadu, iedzīvotāju skaits samazinās kā migrācijas, tā dabīgā pieauguma samazināšanās rezultātā.

Otrā pasaules kara rezultātā Rīgā vērojams izteikts sieviešu pārsvars iedzīvotāju kopskaitā (1993.gadā — 54,3 procenti). Tas ir lielāks nekā citās republikas pilsētās, ja neskaita Jūrmalu. Arī rīdzinieku vidējais vecums — 36,8 gadi — ir lielāks nekā citās pilsētās.

Pēckara gados jūtami mainījies Rīgas iedzīvotāju etniskais sastāvs. 1940.gadā latviešu īpatsvars Rīgā bija aptuveni 70 procenti, bet jau 80. gadu otrajā pusē cittautiešu bija vairāk par latviešiem. 1989.gada tautskaitē latviešu bija tikai 36,5 procenti. Atsevišķos Rīgas mikrorajonos tas sasniedza tikai 3 līdz 16 procentus.

Pēdējos gados strauji samazinās noslēgto un pieaug šķirto laulību skaits. Summārais dzimstības koeficients samazinājies līdz 1,3 un būtiski atpaliek no paaudžu nomaiņai nepieciešamā līmeņa, kas ir 2,1. No jaundzimušajiem tikai nepilni 30 procenti ir latvieši.

Visvairāk rīdzinieku dzīvo ēkās, kas celtas pēc 1970.gada (23,8 procenti), kā arī ēkās, kas celtas līdz 1918.gadam (22,0 procenti).

Saskaņā ar vidējo prognožu variantu Rīgas iedzīvotāju skaits turpinās samazināties un 2000.gadā būs ap 800 tūkstošiem. Minimālais prognozētais iedzīvotāju skaits ir 741 tūkstotis un maksimālais — 824 tūkstoši.

Iedzīvotāju dzimuma un vecuma struktūras prognoze rāda, ka pilsētas iedzīvotāji jūtami “novecos”, it īpaši sieviešu vidū. Jau tagad pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars pārsniedz 23 procentus (1989.gadā — 20,9 procenti).

Prognoze rāda, ka tuvākajos desmit gados samazināsies gan latviešu, gan arī citu skaitliski lielāko tautību iedzīvotāju skaits. Latviešu īpatsvars arī pēc desmit gadiem nesasniegs četrdesmit procentus.