Saeima ir pieņēmusi

un Valsts prezidents izsludina šādu likumu:

Ārstniecības likums

I nodaļa

Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1) ārstniecība — profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika, ārstēšana, pacientu rehabilitācija un aprūpe;

2) ārstniecības personas — personas, kam ir medicīniskā izglītība un kas nodarbojas ar ārstniecību;

3) ārstniecības iestāde — šā likuma izpratnē: slimnīcas, rehabilitācijas iestādes, nozaru hospitāļi, specializētie centri, neatliekamās medicīniskās palīdzības iestādes, doktorāti (ambulances), poliklīnikas, veselības punkti, speciālie terapijas kabineti, medicīnas augstskolu klīnikas, institūti, kā arī funkcionālo, morfoloģisko, hematoloģisko, bioķīmisko, mikrobioloģisko un citu diagnostisko izmeklējumu, patologanatomisko un tiesu medicīnas izmeklējumu laboratorijas, ārstu prakses;

4) ārstniecības personas sertifikāts — Latvijas Ārstu biedrības vai Ministru kabineta pilnvarotas sertifikācijas institūcijas izsniegts dokuments, kas apliecina attiecīgās personas profesionālo sagatavotību un norāda, ka ārstniecības persona kā speciālists ir kompetenta patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību (speciālista praksi) konkrētā nozarē;

5) ārstniecības iestādes sertifikācij a — ārstniecības iestādes un tās materiāltehniskās gatavības vērtēšana, lai atļautu nodarboties ar ārstniecību un pozitīva vērtējuma gadījumā izsniegtu sertifikātu;

6) ārstu konsīlijs — ne mazāk kā triju ārstu apspriede, lai noteiktu diagnozi un turpmāko ārstēšanas taktiku;

7) cilvēka infekcijas slimība — infekcijas slimības izraisītāja ierosināta slimība, kuras izplatīšanās var radīt epidēmiju (turpmāk — infekcijas slimība);

8) medicīniskā izglītība — Latvijas Republikā akreditētai medicīniskās izglītības programmai atbilstošs zināšanu un iemaņu kopums, ko apliecina izglītības iestādes izsniegts diploms, kā arī turpmākā specializācija un kvalifikācijas celšana kādā no medicīnas nozarēm;

9) medicīniskās tehnoloģijas — ārstniecībā izmantojamās metodes un medicīniskās ierīces un preces;

10) neatliekamā medicīniskā palīdzība — palīdzība, ko cietušajiem (saslimušajiem) dzīvībai vai veselībai bīstamā kritiskā stāvoklī sniedz šādiem gadījumiem īpaši sagatavotas (apmācītas, ekipētas) personas ar atbilstošu kvalifikāciju medicīnā, kurām saskaņā ar šo kvalifikāciju ir juridiska atbildība par savu darbību vai bezdarbību un tās sekām;

11) pacients — persona, kas tiek ārstēta vai kas ir reģistrēta pie kādas no ārstniecības personām un, ja nepieciešams, tiek ārstēta;

12) pacientu aprūpe — veselības aprūpes sastāvdaļa, kas ir tieši vai netieši saistīta ar sabiedrības, ģimenes vai personas veselības uzturēšanu, veicināšanu, aizsardzību un atgūšanu;

13) pirmā palīdzība — palīdzība, ko cietušajiem (saslimušajiem) dzīvībai vai veselībai kritiskā stāvoklī savu zināšanu un iespēju apjomā sniedz personas ar kvalifikāciju medicīnā vai bez tās neatkarīgi no sagatavotības un ekipējuma;

14) rehabilitācija — medicīnas nozare, kas nodarbojas ar cilvēka fiziskā, psiholoģiskā, sociālā, aroda un izglītības potenciāla attīstīšanu vai atgūšanu atbilstoši viņa fizioloģiskajiem vai anatomiskajiem ierobežojumiem, vai — stabilu veselības traucējumu gadījumā — ar pacienta dzīves pielāgošanu videi un sabiedrībai;

15) pēcdiploma apmācība — ārstniecības personu tālākizglītība pēc medicīniskās izglītības iestādes diploma saņemšanas specializācijas vai kvalifikācijas celšanas veidā;

16) specializācija — pēcdiploma apmācības daļa, kas ietver Labklājības ministrijas apstiprinātajam specialitātes nolikumam atbilstošu zināšanu un iemaņu kopumu kādā no Latvijas Republikas profesiju klasifikatorā iekļautajām specialitātēm. Specializācijai seko sertifikācija pilnvarotā sertifikācijas institūcijā un speciālista prakses tiesību iegūšana;

17) kvalifikācijas celšana — pēcdiploma apmācības daļa iegūtajā specialitātē pēc brīvi izraudzītas programmas. Kvalifikācijas celšanas laiks un saturs nav reglamentēts.

2.pants. Šā likuma mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībā, lai nodrošinātu slimību vai traumu kvalificētu profilaksi un diagnostiku, kā arī kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju.

3.pants. Veselība ir fiziska, garīga un sociāla labklājība, valsts un tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas dabiskais pamats. Veselības aprūpe ir pasākumu komplekss veselības nodrošināšanai un uzturēšanai.

4.pants. Veselības aprūpes finansēšanas kārtību, to ārstniecības pakalpojumu veidus un apjomu, kuri tiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem, kā arī šīs samaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

5.pants. Ikvienam ir pienākums rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību.

6.pants. Pacientam, viņa tuvākajiem radiniekiem vai likumīgajiem pārstāvjiem (aizgādņiem, aizbildņiem) ir tiesības izvēlēties Latvijā esošu ārstniecības iestādi un ārstniecības personu slimību un traumu diagnostikai, ārstēšanai un pacienta rehabilitācijai. Pacientam ir tiesības uz kvalitatīvu, laipnu un cieņpilnu ārstēšanu un aprūpi.

II nodaļa

Ārstniecības uzraudzība

7.pants. Ārstniecības uzraudzību valstī veic Labklājības ministrija un citas normatīvajos aktos noteiktās institūcijas.

8.pants. Labklājības ministrija veselības aprūpes jomā pilda šādas funkcijas:

1) izstrādā valsts politiku veselības aprūpē, kā arī pārrauga tās īstenošanu;

2) valsts mērogā koordinē un vada neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu cietušajiem reģionāla un valsts mēroga ārkārtējās situācijās;

3) apstiprina ārstniecības pakalpojumu standartus;

4) veido, papildina un uztur kārtībā ārstniecības personu un ārstniecības iestāžu, medicīnisko ierīču un preču, kā arī ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistrus;

5) apstiprina ārstniecībā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas, kā arī jaunu medicīnisko tehnoloģiju ieviešanas kārtību;

6) izstrādā un iesniedz Ministru kabinetam apstiprināšanai arodslimību sarakstu;

7) sadarbībā ar Latvijas Ārstu biedrību izstrādā, saskaņo un publicē obligātās prasības ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām. Šīs prasības var pārskatīt ne biežāk kā reizi gadā.

9.pants. Veselībai kaitīgo darba vides faktoru un to darbu sarakstu, kuros nodarbinātās personas pirms stāšanās darbā un periodiski ir pakļaujamas obligātām veselības pārbaudēm, apstiprina Ministru kabinets.

10.pants. Veselības aprūpes profesionālo un darbspējas ekspertīzes kvalitāti ārstniecības iestādēs kontrolē Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija, kas darbojas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.

11.pants. Sludinājumus un reklāmu, kas attiecas uz ārstniecību, ārstniecības iestādēm un ārstniecības personām, ievieto masu saziņas līdzekļos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

12.pants. Personas, kam nav medicīniskās izglītības un kas patstāvīgi nodarbojas ar slimnieku ārstēšanu, dzemdībpalīdzības sniegšanu (izņemot gadījumus, kad jāsniedz pirmā palīdzība), hipnozi, kodēšanu un citām cilvēka psihi ietekmējošām metodēm, cilvēka enerģētisko lauku korekciju (biokorekciju), akupunktūru un pārējām cilvēka organisma enerģētisko sistēmu ietekmējošām metodēm, kā arī personas, kas atbalsta ārstniecības darbībā tādas personas, kurām nav medicīniskās izglītības vai nav speciālista prakses tiesību, ir saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

III nodaļa

Medicīnas ētikas komitejas

13.pants. Medicīnas ētikas komitejas ir medicīnas ētikas problēmu risināšanai izveidotas konsultatīvas institūcijas, kas darbojas saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu paraugnolikumu.

14.pants. Medicīnas ētikas komitejas izveido ārstniecības iestādes un ārstniecības personu profesionālās biedrības. Šīs komitejas izskata ētikas jautājumus, kas saistīti ar ārstniecības personu darbību un jaunām medicīniskajām tehnoloģijām.

15.pants. Centrālā medicīnas ētikas komiteja darbojas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, un tā izskata uz sociālajām problēmām attiecināmos biomedicīniskā progresa ētikas jautājumus. Centrālās medicīnas ētikas komitejas personālsastāvu apstiprina Ministru kabinets pēc Labklājības ministrijas priekšlikuma.

IV nodaļa

Personu tiesības un pienākumi veselības aprūpē

16.pants. Ikvienam ir tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību.

17.pants. Valsts garantētais medicīniskās palīdzības apjoms Ministru kabineta noteiktajā kārtībā tiek sniegts Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuru pasē ir personas kods un kuri reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā, kā arī aizturētajām, apcietinātajām un ar brīvības atņemšanu notiesātajām personām. Šāda palīdzība tiek sniegta tajā laikā un vietā, kur tā ir nepieciešama, un ārstniecība šādos gadījumos tiek veikta saskaņā ar Labklājības ministrijas apstiprināto standartu.

18.pants. Pārējā medicīniskā palīdzība šā likuma 17.pantā minētajām personām tiek sniegta par apdrošināšanas sabiedrības, darba devēja, pacienta personiskajiem vai citiem līdzekļiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem.

19.pants. Ārvalstnieki un bezvalstnieki, kuru pasē nav personas koda un kuri nav reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā, bet legāli uzturas Latvijā, medicīnisko palīdzību saņem par maksu.

20.pants. Pacientam ir tiesības viņam saprotamā veidā saņemt no ārsta informāciju par savas slimības diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par citām ārstēšanas metodēm un prognozi.

21.pants. Pacientam ir tiesības saņemt informāciju par ārstniecības procesu no pārējām ārstniecības personām to kompetences līmenī.

22.pants. Pacientam ir tiesības saņemt sniegtās veselības aprūpes kvalitātes novērtējumu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

23.pants. Pacientam ir tiesības pilnībā vai daļēji atteikties no piedāvātās izmeklēšanas vai ārstēšanas, to apliecinot ar parakstu. Ja pacients ir nepilngadīga persona vai tāda persona, kura veselības stāvokļa dēļ nespēj apzināties savas rīcības sekas, šīs tiesības un atbildība par pieņemto lēmumu ir pacienta ģimenes locekļiem, bet, ja tādu nav, — tuvākajiem radiniekiem vai likumīgajiem pārstāvjiem (aizgādņiem, aizbildņiem). Ārsta pienākums ir izskaidrot pacientam, viņa ģimenes locekļiem, tuvākajiem radiniekiem vai likumīgajiem pārstāvjiem (aizgādņiem, aizbildņiem) šādas atteikšanās sekas. Ja pacients akceptējis ārstēšanas plānu, viņam ir pienākums ievērot visus ar ārstēšanu un aprūpi saistītos ārstniecības personu norādījumus.

24.pants. Pacientam ir pienākums, reģistrējoties ārstniecības iestādē, uzrādīt personu apliecinošu dokumentu.

25.pants. Pacienta pienākums ir ārstniecības procesā ievērot ārstniecības personu norādījumus un ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumus. Ārstēšanās laikā pacients nedrīkst veikt darbības, kas varētu kaitēt viņa veselībai.

V nodaļa

Ārstniecības personas un to darbība ārstniecībā

26.pants. Nodarboties ar ārstniecību atļauts ārstniecības personām, kuras ir reģistrētas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

27.pants. Ārstniecības personu specialitāšu nosaukumus un to klasifikāciju nosaka Ministru kabineta apstiprināts Latvijas Republikas profesiju klasifikators, bet ārstniecības personu darbību noteiktās specialitātēs ārstniecībā reglamentē attiecīgo specialitāšu nolikumi, kurus izstrādā ārstniecības personu profesionālās biedrības un apstiprina Labklājības ministrija.

28.pants. Medicīniskās izglītības diploma iegūšana ļauj personai līdz sertifikācijai specialitātē darboties ārstniecībā tikai tādas ārstniecības personas uzraudzībā vai vadībā, kurai ir speciālista prakses tiesības.

29.pants. Speciālista prakses tiesības apliecina ārstniecības personas sertifikāts. Ārstniecības personu sertifikācijas kārtību nosaka Ministru kabinets.

30.pants. Latvijas Ārstu biedrība un Latvijas Māsu asociācija katru gadu izstrādā un paziņo to ārstniecības iestāžu un ārstniecības personu sarakstus, kas noteiktā kārtībā ir tiesīgas veikt ārstniecības personu apmācību speciālista prakses tiesību iegūšanai.

31.pants. Personas ar ārvalstu medicīniskās izglītības diplomu var iegūt tiesības nodarboties ar ārstniecību Latvijā pēc diplomu nostrifikācijas akreditētās Latvijas medicīniskās izglītības iestādēs to noteiktajā kārtībā. Speciālista prakses tiesības minētās personas iegūst šajā likumā paredzētajā kārtībā.

32.pants. Ārvalstu ārstniecības personas, kas ierodas Latvijā, lai apmācītu ārstniecības personas, celtu to kvalifikāciju, konsultētu slimniekus, var nodarboties ar ārstniecību Latvijā bez ārstniecības personas sertifikāta, saņemot Latvijas Ārstu biedrības izsniegtu termiņatļauju, ko izsniedz uz laiku līdz vienam gadam.

33.pants. Augstākajās un vidējās medicīniskās izglītības iestādēs klausītāji mācību programmu ietvaros nodarbojas ar slimnieku ārstēšanu vai sniedz dzemdībpalīdzību tikai tādas ārstniecības personas tiešā uzraudzībā, kurai ir speciālista prakses tiesības.

34.pants. Ārstniecības iestādes vadītāja pienākums ir noteikt kārtību, kādā ārstniecības iestādē lietojamas Labklājības ministrijas apstiprinātas medicīniskās tehnoloģijas.

35.pants. Ārstniecības iestādes vadītājs ir saucams pie likumā noteiktās atbildības, ja viņa vadītajā ārstniecības iestādē izraugās un lieto Labklājības ministrijas neapstiprinātas medicīniskās tehnoloģijas.

36.pants. Ārstniecības persona ir atbildīga par izraudzītās un Labklājības ministrijas apstiprinātās medicīniskās tehnoloģijas lietošanu un tās radītajām sekām.

VI nodaļa

Ārsta profesija

37.pants. Ārsts ir ārstniecības persona ar augstāko medicīnisko izglītību, kas ar zinātniski pamatotu medicīnisko darbību tieši vai netieši iedarbojas uz cilvēku un savas profesionālās darbības ietvaros:

1) izmeklē pacientus fizisku, garīgu vai psihisku slimību konstatēšanai vai noliegšanai un ārstēšanai;

2) novērtē slimības un to radītās sekas;

3) ārstē šā panta 1. punktā minētās slimības;

4) veic profilaktiskos pasākumus slimību novēršanai;

5) sniedz dzemdībpalīdzību;

6) veic rehabilitāciju;

7) veic zobārstniecību;

8) izdara līķa sekcijas.

38.pants. Savā profesionālajā darbībā ārsts ir brīvs. Katram ārstam ir tiesības dot atzinumu par pacienta veselības stāvokli un ārstēšanu.

39.pants. Ārsts darbojas specialitātē (specialitātes var būt vairākas), kas noteikta ārsta sertifikātā. Ārsts drīkst darboties apakšspecialitātē, papildspecialitātē vai lietot atsevišķu izmeklēšanas vai ārstēšanas metodi tikai tad, ja viņam ir ārsta sertifikāts pamatspecialitātē. Specialitātes, kurās ārsts nedrīkst darboties vienlaikus, nosaka Latvijas Ārstu biedrība.

40.pants. Ārsts ir atbildīgs par nedzimušas dzīvības saglabāšanu, un viņa pienākums ir mēģināt atrunāt pacienti no grūtniecības pārtraukšanas, ja grūtniecība nav pretrunā ar sievietes veselības stāvokli un nepastāv draudi, ka jaundzimušajam būs pārmantojama vai iegūta slimība. Ārstam ir tiesības atteikties izdarīt grūtniecības pārtraukšanu, ja tam nav medicīnisku iemeslu.

41.pants. Ārstam ir jāsaņem pacienta piekrišana ārstēšanai, tādēļ ārsta pienākums ir sniegt pacientam saprotamā veidā informāciju par slimības diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par citām ārstēšanas metodēm un prognozi. Ārsta pienākums ir izskaidrot un informēt pacientu par iespējamām slimības sekām un komplikācijām. Ārstam ir jāinformē pacients par izrakstīto zāļu līdzekļu vai ārstēšanas metožu iespējamo blakus iedarbību. Ārsts var nesniegt pacientam pilnīgu informāciju par slimības diagnozi un prognozi, ja uzskata, ka šī informācija var pasliktināt slimnieka veselības stāvokli.

42.pants. Gadījumos, kad pacienta dzīvība nav apdraudēta, bet pacients neievēro noteikto režīmu, nepilda ārstniecības personu norādījumus vai apzināti kaitē savai veselībai un šādā veidā tieši ietekmē konkrētās slimības ārstēšanu, ārstam ir tiesības atteikties no turpmākās pacienta ārstēšanas.

43.pants. Ārsts drīkst pacientu izmeklēt vai ārstēt kopīgi ar citām ārstniecības personām vai nepieļaut to līdzdalību.

VII nodaļa

Māsas profesija

44.pants. Māsa ir ārstniecības persona, kura ieguvusi medicīnisko izglītību un ir reģistrēta ārstniecības personu māsu reģistrā.

45.pants. Savā profesijā atbilstoši kvalifikācijai māsa:

1) veic pacientu aprūpi;

2) piedalās ārstniecībā;

3) vada pacientu aprūpes darbu;

4)nodarbojas ar pacientu izglītošanu veselības jautājumos;

5) veic profesionālās izglītības darbu.

VIII nodaļa

Ārstniecības personu pienākumi un tiesības ārstniecībā

46.pants. Ārstniecības personas pienākums ir sniegt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību.

47.pants. Ārstniecības personai ir tiesības atteikt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību apstākļos, kas apdraud ārstniecības personas pašas dzīvību, kā arī tad, ja ārstniecības persona to nespēj veselības stāvokļa dēļ.

48.pants. Ārstniecības personas pienākums ir paaugstināt savu kvalifikāciju un sekot priekšrakstiem, kas attiecas uz tās profesionālo darbību, kā arī izglītoties neatliekamās palīdzības sniegšanā.

49.pants. Gadījumos, kad vilcināšanās apdraud pacienta dzīvību un nav iespējams saņemt pacienta, viņa ģimenes locekļu, bet, ja tādu nav, — tuvāko radinieku vai likumīgo pārstāvju (aizgādņu, aizbildņu) atļauju, ārstniecības personai savas kompetences ietvaros ir pienākums veikt neatliekamus pasākumus — izmeklēšanu, ārstēšanu un ķirurģisku iejaukšanos. Šādos gadījumos izmeklēšanas un ārstēšanas plānu apstiprina un lēmumu pieņem ārstu konsīlijs (izņemot gadījumu, kad jāsniedz pirmā vai neatliekamā medicīniskā palīdzība). Ārsta pienākums ir ziņot bāriņtiesai vai pagasttiesai nepilngadīgā interešu aizstāvības nolūkā par konsīlija pieņemto lēmumu, kas saistīts ar nepilngadīga pacienta turpmāko izmeklēšanu un ārstēšanu.

50.pants. (1) Ziņas par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi (turpmāk — ziņas par pacientu), kā arī ziņas, ko ārstniecības personas ārstniecības procesā ieguvušas par pacienta un viņa tuvāko radinieku privāto dzīvi, ir konfidenciālas.

(2) Ziņas par pacientu var sniegt:

1) citām ārstniecības personām;

2)Veselības un darbspējas ekspertīzes ārstu komisijai (VDEĀK);

3)Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijai.

(3) Tiesai, prokuratūrai, policijai, kā arī institūcijām, kuras veic izziņu, ziņas par pacientu sniedzamas tikai pēc šo institūciju rakstveida pieprasījuma ar ārstniecības iestādes vadītāja parakstītu atļauju.

(4) Zinātniskos pētījumos ziņas par pacientu var izmantot, ja ir garantēta pacienta anonimitāte vai saņemta viņa piekrišana.

(5) Aizsardzības ministrijas valsts militārā dienesta pārvaldes ir tiesīgas pieprasīt no ārstniecības iestādēm informāciju par iesaucamo, rezerves karavīru un rezervistu veselības stāvokli Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

51.pants. Ārstniecības personai ir tiesības atteikties sniegt šā likuma 50.pantā minētās ziņas pa telefonu vai ar citu telekomunikācijas līdzekļu palīdzību.

52.pants. Ārstniecības personas regulāri sniedz Valsts statistikas komitejai medicīniskās statistikas ziņas likumos noteiktajā kārtībā.

53.pants. Personas pārejošu darbnespēju konstatē ārsts. Pārejošu darbnespēju apliecinošo dokumentu izsniegšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

IX nodaļa

Ārstniecības iestādes

54.pants. Ārstniecības iestādi var izveidot valsts institūcijas, pašvaldības, fiziskās vai juridiskās personas.

55.pants. (1) Ar ārstniecību var nodarboties tikai sertificētas ārstniecības iestādes.

(2) Ārstniecības iestāžu sertifikācija ir atbilstības novērtēšana saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām nereglamentētās sfēras prasībām.

56.pants. Ārstniecības iestāžu sertifikācijas kārtību, kā arī ārstniecības iestādēm izvirzāmās obligātās prasības nosaka Ministru kabinets.

57. pants. Rezidentu sadales kārtību un rezidentūras finansēšanas kārtību ārstniecības iestādēs nosaka Ministru kabinets.

58.pants. Katrai ārstniecības iestādei jānodrošina nepieciešamais aprīkojums neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā.

59.pants. Medicīniskās dokumentācijas lietvedības kārtību ārstniecības iestādēs nosaka Labklājības ministrija.

60.pants. Recepšu veidlapu izgatavošanas noteikumus un recepšu izrakstīšanas kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi un citi normatīvie akti.

X nodaļa

Alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas

slimnieku ārstēšana

61.pants. Alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas slimnieku ārstēšana notiek labprātīgi pēc viņu vēlēšanās narkoloģiskajās ārstniecības iestādēs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

62.pants. Gadījumos, kad sakarā ar alkoholisku dzērienu vai citu apreibināšanās līdzekļu lietošanu slimnieks izdara ko sabiedriski bīstamu vai sistemātiski izdara administratīvos pārkāpumus, ar savu rīcību apdraudot sevi, savus tuvākos radiniekus vai sabiedrību, tiek piemēroti likumā noteiktie sociālās un psiholoģiskās rehabilitācijas piespiedu līdzekļi, bet nepilngadīgajiem — audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi.

63.pants. Alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas slimnieka sociālās un psiholoģiskās rehabilitācijas piespiedu līdzekļi ir:

1) ņemšana policijas profilaktiskajā uzskaitē un policijas rakstveida brīdinājums, ka slimniekam jāizbeidz alkoholisko dzērienu pārmērīga lietošana, apreibināšanās vielu lietošana un ar to saistītu administratīvo pārkāpumu izdarīšana, kā arī obligāti jāsāk ārstēšanās;

2) ņemšana narkoloģiskajā uzskaitē un motivācijas veidošana, lai ieinteresētu slimnieku sākt labprātīgu ārstēšanos no alkoholisma, toksikomānijas vai narkomānijas;

3) tiesas nolēmums par notiesātā pienākumu ārstēties.

64.pants. Nosacīti notiesājot, tiesa var uzlikt notiesātajam, kas izdarījis noziegumu alkoholisma, narkomānijas vai toksikomānijas ietekmē, ar viņa piekrišanu par pienākumu ārstēties no alkoholisma, narkomānijas vai toksikomānijas sociālās un psiholoģiskās rehabilitācijas iestādē.

XI nodaļa

Psihiskās slimības

65.pants. Personām ar psihiskiem traucējumiem un psihiskām slimībām ir jānodrošina visas pilsoņa, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, kuras paredz likums. Psihiskie traucējumi vai psihiskā slimība nedrīkst būt par iemeslu cilvēka diskriminācijai.

66.pants. Psihiski slimajiem ir tiesības saņemt medicīnisko palīdzību un aprūpi tādā kvalitātē, kāda atbilst pieņemtajiem vispārējās medicīnas standartiem.

67.pants. Psihiatriskā palīdzība balstās uz brīvprātības principu. Stacionāro palīdzību sniedz psihiatriskajās ārstniecības iestādēs (nodaļās), ja slimnieka veselības stāvokļa dēļ to nav iespējams veikt ambulatoriski vai dzīvesvietā.

68.pants. (1) Ambulatorisku vai stacionāru izmeklēšanu un ārstēšanu pret slimnieka gribu drīkst veikt tikai šādos gadījumos:

1) ja psihisko traucējumu dēļ slimnieka uzvedība ir bīstama viņa paša vai citu personu veselībai vai dzīvībai;

2) ja psihisko traucējumu un to klīniskās dinamikas dēļ psihiatrs prognozē tādu slimnieka uzvedību, kas ir bīstama viņa paša vai citu personu veselībai vai dzīvībai;

3) ja slimnieka psihiskie traucējumi ir tādi, kas liedz viņam pieņemt apzinātus lēmumus, un atsacīšanās no ārstēšanas var radīt nopietnu veselības un sociālā stāvokļa pasliktināšanos, kā arī sabiedriskās kārtības traucējumus.

(2) Ja veikta stacionēšana pret slimnieka gribu, psihiatru konsīlijam 72 stundu laikā ir jāizmeklē slimnieks un jāpieņem lēmums par turpmāko ārstēšanu. Konsīlijs nekavējoties paziņo savu lēmumu slimniekam, viņa ģimenes locekļiem, bet, ja tādu nav, — tuvākajiem radiniekiem vai likumīgajiem pārstāvjiem (aizgādņiem, aizbildņiem). Ja to nav iespējams izdarīt nekavējoties, tiekoties ar kādu no šiem cilvēkiem, viņiem nosūta rakstveida paziņojumu, izdarot par to ierakstu slimnieka reģistrācijas kartē.

69.pants. (1) Ja persona psihisko traucējumu vai psihiskās slimības dēļ pārkāpj sabiedrisko kārtību, tās aizturēšanu, nogādāšanu un uzraudzību pie psihiatra veic policijas darbinieki saskaņā ar likumu “Par policiju”.

(2) Policijas darbinieki iesniedz psihiatram rakstveida ziņojumu par slimnieka uzvedības pretsabiedrisko raksturu.

70.pants. Personām, kuras likumā noteiktajā kārtībā atzītas par rīcībnespējīgām, psihiatrisko palīdzību sniedz pēc to aizgādņu rakstveida lūguma vai ar viņu piekrišanu, izņemot gadījumus, kuri paredzēti šā likuma 68.pantā.

XII nodaļa

Veselības un darbspējas, tiesmedicīniskā

un tiespsihiatriskā ekspertīze

71.pants. Ilgstošu vai pastāvīgu fizisko vai psihisko spēju ierobežojuma gadījumos veselības un darbspējas ekspertīzi veic un invaliditāti nosaka valsts pilnvarota Veselības un darbspējas ekspertīzes ārstu komisija (VDEĀK), kuras darbību reglamentē normatīvie akti.

72.pants. Tiesmedicīnisko un tiespsihiatrisko ekspertīzi veic pēc likumā noteiktajā kārtībā pieņemta izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesas (tiesneša) lēmuma. Kārtību, kādā notiek tiesmedicīniskā un tiespsihiatriskā ekspertīze, nosaka Ministru kabinets.

73.pants. Tiesu medicīnas un tiesu psihiatrijas ekspertu darbību, ko veic ārstniecības personas, nosaka Labklājības ministrijas un Tieslietu ministrijas kopīgi apstiprināts nolikums.

Pārejas noteikumi

1. Ārstniecības personas, kuras ieguvušas kvalifikācijas kategoriju vai sertifikātu kādā no apakšspecialitātēm vai papildspecialitātēm un praktizējušas tajā vairāk nekā piecus gadus, drīkst turpināt savu praksi bez pamatspecialitātes sertifikāta iegūšanas. Sertifikācija šiem speciālistiem notiek iegūtajā apakšspecialitātē vai papildspecialitātē.

2. Ārstniecības personas, kuras ieguvušas kvalifikācijas kategoriju vai sertifikātu kādā no pamatspecialitātēm, apakšspecialitātēm vai papildspecialitātēm un praktizējušas tajā vairāk nekā desmit gadus, mainoties specialitāšu klasifikatoram, drīkst turpināt savu praksi bez pamatspecialitātes sertifikāta iegūšanas, ja šī specialitāte tiek atzīta par ārstniecisko vai diagnostisko metodi.

3. Likuma 55.panta pirmā daļa stājas spēkā 1998.gada 1.martā.

4. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Satversmes 81. panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nr.177 “Ārstniecības noteikumi” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 19.nr.; 1995, 4.nr., 1997, 5.nr.).

Likums stājas spēkā 1997.gada 1.oktobrī.

Likums Saeimā pieņemts 1997.gada 12.jūnijā.

Valsts prezidents G.Ulmanis

Rīgā 1997.gada 1jūlijā