Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētājas biedrs Andrejs Klementjevs.

Sēdes vadītājs. Labdien! Sākam atbilžu sniegšanu uz deputātu jautājumiem.

Šodien darba kārtībā ir četri jautājumi.

Pirmais ir deputātu Elksniņa, Cvetkovas, Urbanoviča, Zujeva un Orlova jautājums Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim "Par akciju sabiedrības "Citadele banka" pārdošanu". Atbilde bija pāradresēta ekonomikas ministram Danielam Pavļutam.

Lūdzu, ministra kungs, nāciet tribīnē! Mēs saņēmām rakstisko atbildi, bet deputāti nav apmierināti ar to. Sakarā ar to sāksim atbilžu sniegšanu.

Ir jautājumi? Jā, ir Andrejam Elksniņam. Lūdzu, ieslēdziet mikrofonu! Vai jums nav nekādas papildinformācijas... Nē?

D.Pavļuts (ekonomikas ministrs).

Nē, man nav.

Sēdes vadītājs. Jā, paldies. Tad ir jautājums. Viena minūte. Lūdzu!

A.Elksniņš (SC).

Jā, labdien! Paldies, ministra kungs, ka jūs atnācāt!

Ņemot vērā to, ka šis jautājumu bloks ir attiecināms uz "Citadeles bankas" pārdošanu un arī uz valdībā jau pieaicināto un apstiprināto konsultantu – gan juridisko, gan arī, cik noprotams, ekonomisko –, tad jautājums ir sekojošs.

2013.gada 5.septembrī Saeima nodeva izskatīšanai komisijām grozījumus, kuru mērķis ir atlikt "Citadeles bankas" pārdošanu un pieņemt atsevišķu likumu par bankas atsavināšanu. Jūs personīgi kā ministrs no jūsu koalīcijas partnera – Nacionālās apvienības puses arī tikāt aicināts pārtraukt "Citadeles bankas" pārdošanu.

Kādu iemeslu dēļ ministri ignorē Saeimas aicinājumus nesteigties ar bankas pārdošanu, it īpaši ņemot vērā parlamentā uzsākto diskusiju par nepieciešamību pieņemt atsevišķu likumprojektu bankas pārdošanai?

Sēdes vadītājs. Paldies deputātam.

Ministra kungs, jums divas minūtes atbildei.

D.Pavļuts. Jā, labvakar, Saeimas priekšsēdētājas biedra kungs un deputāta kungs! Tātad uz šo jautājumu būtībā izvērstu atbildi mēs esam snieguši Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, kas skata likumprojektu, kuru jūs pieminējāt, – "Par grozījumiem Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likumā". Un attiecībā uz šo likumdošanas iniciatīvu, raugoties tīri no politikas veidošanas un juridiskā viedokļa, šie pamatargumenti ir sekojoši.

Tātad, kā šajā vēstulē ir minēts, pirmām kārtām, ja mēs raugāmies tīri no juridiskā viedokļa, tad "Citadeles bankas" pārdošanas jautājums nav privatizācijas jautājums. Tas ir jautājums, kas skatāms cita likuma kontekstā, tāpēc privatizācijas pabeigšanas jautājums uz to nebūtu īsti attiecināms, jo faktiski privatizācija, vismaz ciktāl tas attiecas uz kapitālsabiedrībām, uz valsts īpašumu, teiksim, uzņēmumu daļām un tā tālāk, tika pabeigta lielā mērā līdz 2006.gada beigām, kad attiecīgi bija jāiesniedz pieteikumi. Un uz "Citadeles banku" tas noteikti neattiecas, tas ir skatāms citā kontekstā.

Galvenais arguments, protams, kāpēc Ministru kabineta locekļiem un valdībai kopumā nav iespējams atsaukties uz aicinājumu atlikt vai, teiksim, atteikties no "Citadeles bankas" pārdošanas šobrīd... galvenais iemesls ir tas, ka Latvijas Republika vēl iepriekšējās valdības laikā divu ministru personā, piedaloties arī citām personām, ir parakstījusi saistību dokumentu attiecībā pret Eiropas Komisiju, kas izriet no restrukturizācijas plāna, kas tika saskaņots savulaik pie "Parex bankas" glābšanas un kas paredz Latvijai absolūti nepārprotamas saistības banku pārdot. Un šīs juridiskās saistības mēs nevaram pārkāpt, tās šajā gadījumā ir augstākas par nacionālo likumdošanu.

Kas attiecas uz nesteigšanos, tad Ministru kabinets no savas puses, tostarp arī Ekonomikas ministrija, ir darījis visu iespējamo sarunās ar Eiropas Komisiju, lai paildzinātu šo termiņu, kurā banka varētu tikt atsavināta.

Sēdes vadītājs. Paldies par atbildi.

Nākošo jautājumu uzdos deputāts Andrejs Elksniņš. Lūdzu, dariet zināmu jautājumu! Viena minūte.

A.Elksniņš. Diemžēl es nesaņēmu izvērstu atbildi uz manis uzdoto jautājumu, bet būtība un arī replika par jūsu... Tā ir sekojoša saistībā ar nākamo jautājumu.

Līdz šim brīdim, ņemot vērā parlamentā iesniegto iniciatīvu un komisijām nodoto likumprojektu, Ministru kabinets nav vērsies Eiropas Komisijā ar lūgumu pārcelt termiņu vai arī pieņemt citus nosacījumus "Citadeles bankas" pārdošanai, tostarp pagarinājumu. Tas ir punkts viens.

Punkts divi. Par privatizācijas likumprojektu tiešām ir atsevišķi viedokļi, bet vienīgais minētais likums satur pantu par rīcību ar tautsaimniecībai nozīmīgiem objektiem, un šajā situācijā tā ir "Citadeles banka".

Punkts trīs. Līdz šim brīdim Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija nav sanākusi... nav novērtējusi šo likumprojektu, līdz ar to jūsu argumenti ir nevietā.

Bet jautājums ir tāds: kāda būs jūsu rīcība, ja likuma grozījumi tiks pieņemti, un kas atlīdzinās zaudējumus valstij, pastāvot apstākļiem, ka jau tagad Francijas bankai Société Générale un Linklaters ir apsolīti noteikti ieguvumi? Valsts tērēs naudas līdzekļus, apmaksājot viņu pakalpojumus jauna investora meklējumos, tajā skaitā arī par juridiskiem pakalpojumiem.

Jautājums ir vienkāršs: kurš uzņemsies atbildību par to, ja likumprojekts tiks pieņemts?

Sēdes vadītājs. Paldies par jautājumu. Ministra kungs, lūdzu!

D.Pavļuts. Pirmām kārtām par to, kas attiecas uz vēršanos Eiropas Komisijā. Vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka jau iepriekš valdība un tās institūcijas, kuras konkrēti ir iesaistītas valsts atbalsta jautājumu risināšanā, un primāri tā, protams, ir Finanšu ministrija, pati banka ar tās konsultantu palīdzību, arī Privatizācijas aģentūra sadarbībā ar Ekonomikas ministriju un citiem dienestiem, ir vedušas pastāvīgas sarunas ar Eiropas Komisijas atbildīgo komandu jeb tā dēvēto case team par šiem jautājumiem. Taču, ja jūs vaicājāt konkrēti par deputātu iniciatīvu septembrī, tad varu norādīt, ka jau šī gada 30.jūlijā valdība deva uzdevumu oficiāli vērsties Eiropas Komisijā ar lūgumu pārskatīt virkni saistību, ko paredz "Parex bankas" restrukturizācijas plāns, nosakot termiņu pārskatīšanu "Citadeles bankas" atsavināšanai, arī aicinot to pārdot kopumā, un tā tālāk. Tā ka šie jautājumi tiek jau sen risināti, un deputātu iniciatīva šajā gadījumā nerada jaunu pienākumu mums uzsākt vēl kādas citas paralēlas sarunas ar Eiropas Komisiju, kuras nebūtu jau notikušas. Tāda ir tā pamatatbilde.

Par pirmo jautājuma daļu jeb komentāru attiecībā uz izmaksām. Mēs šobrīd, kā es jau iepriekš, atbildot uz pirmo jautājumu, norādīju, pildām Latvijas Republikas saistības pret Eiropas Komisiju, kuras Latvijas valdība ir uzņēmusies, mums ir saistoši termiņi attiecībā uz "Citadeles bankas" pārdošanu, kuri mums ir jāīsteno, un mums ir jāatbild par saistībām, kuras šajā gadījumā ir uzņemtas. Tādējādi šī konsultantu atlase un viņu darba apmaksas pilnvarojums izriet no valdības dotajiem uzdevumiem; konkrēti šis pēdējais lēmums, kas bijis, ir tāds. Kad Ministru kabinets vasarā lēma par pārdošanas procesa atsākšanu (tas bija 16.jūlijā), Ministru kabinets lēma par "Citadeles bankas" pārdošanas procesa atsākšanu, lai ievērotu šos termiņus. Un mums ir absolūti leģitīms pamats šo konsultantu palīdzību piesaistīt atbilstoši valdības lēmumam.

Tajā pašā laikā vēlos norādīt, ka Saeimai ir jāapzinās šis juridiskais konteksts, un gadījumā, ja tiktu pieņemti lēmumi, kas Latvijas likumdošanas līmenī uzliktu valdībai pienākumu pārtraukt šo saistību izpildi pret Eiropas Komisiju, tad jārēķinās ar to, ka Eiropas Savienības līmenī šādu saistību izpildes piespiedu mehānisms nepārprotami ir definēts. Tas, visticamāk, nozīmētu, ka pret Latviju tiktu ierosināta tiesvedība Eiropas Kopienu Tiesā. Tiesvedība, visticamāk, tiktu visai strauji iztiesāta un radītu Latvijas valstij būtiskus zaudējumus. Iespējams, būtu arī papildu sankcijas, attiecībā pret Eiropas Komisiju. Un šajā gadījumā Saeimas deputātiem nepārprotami būtu jāapzinās savas rīcības tiešās mantiskās sekas Latvijas Republikas nodokļu maksātājiem.

Sēdes vadītājs. Paldies par atbildi.

Nākošais jautājums. To iesniedza deputāti Elksniņš, Cvetkova, Urbanovičs, Zujevs un Orlovs. Jautājums "Par valsts kapitālsabiedrību atsavināšanu un privatizācijas sertifikātu izmantošanu atsavināšanā" tika uzdots Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim, bet vēstule ar jautājumu tika pāradresēta ekonomikas ministram Danielam Pavļutam.

Deputātiem ir papildjautājums. Tas nozīmē, ka rakstiskā atbilde viņus nav apmierinājusi. Līdz ar to sākam... turpinām sesiju. Vai jums papildinformācija ir? Nav. Nu tad Andrejs Elksniņš uzdos jautājumu.

A.Elksniņš (SC).

Jā, paldies! Pie šī jautājuma mēs turpināsim diskusiju attiecībā uz LMT un Lattelecom apvienošanu, kuru jūs iniciējāt. Būtība ir sekojoša: ar Ministru kabineta 2006.gada 18.oktobra rīkojumu Ministru kabinets ir lēmis par LMT privatizāciju norēķināties tikai latos un neizmantojot privatizācijas sertifikātus. Tajā pašā laikā jūs savā atbildē norādāt, ka privatizācijas noteikumi, kamēr tie nav apstiprināti, var mainīt privatizācijas nosacījumus. Respektīvi, gan attiecībā uz LMT, gan uz Lattelecom, gan attiecībā uz nākotnē iespējamo apvienoto uzņēmumu likumdevējs ir pieļāvis iespēju Ministru kabinetam noteikt proporcijas, kādās būs izmantojami lati un kādās būs izmantojami privatizācijas sertifikāti.

Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka ar likumu varētu liegt Ministru kabinetam mainīt privatizācijas nosacījumus, respektīvi, ļaujot privatizācijas procesā izmantot privatizācijas sertifikātus attiecībā uz divu minēto uzņēmumu, tajā skaitā arī uz iespējamo trešo, apvienoto, uzņēmumu, tātad pieļaujot privatizācijas sertifikātu izmantošanu?

Sēdes vadītājs. Paldies par jautājumu. Lūdzu, ministra kungs, atbildiet!

D.Pavļuts (ekonomikas ministrs).

Jā, paldies! Nu, vispirms es droši vien tad vēlētos saprast... Ja šāds priekšlikums būtu, es vēlētos izprast likumdevēja nolūku, vēlmi. Vai es pareizi saprotu, ka šī vēlme būtu ierobežot vai liegt sertifikātu plašāku izmantošanu, teiksim, būtisku valsts aktīvu atsavināšanā? Ja es pareizi saprotu, ka tāds būtu šis nolūks, tad, ja jūs mani aicināt paust personisko viedokli, tad es to arī izdarīšu, bet vispirms es vēlos raksturot kopainu.

Tātad pirmām kārtām attiecībā uz sertifikātu izmantošanu. Sertifikātu izmantošana, teiksim, jebkādu aktīvu pārdošana vai atsavināšana, ir iespējama tikai privatizācijas procesa kontekstā. Kā jau šodien saistībā ar citu jautājumu es sacīju, privatizācijas process Latvijā lielā mērā ir pabeigts un terminēts, tāpēc plašāks tas nevar kļūt. Respektīvi, ir atsevišķas jomas, piemēram, mājokļa joma, kur tas vēl nav līdz galam pabeigts, bet attiecībā uz lieliem valsts aktīviem, uz uzņēmumiem un tamlīdzīgi nekas jauns šeit vairs notikt nevar. Līdz ar to jebkuri jautājumi par kaut kādu citu objektu atsavināšanu nākotnē vispār nav saistāmi ar privatizācijas sertifikātu izmantošanu. Tas var notikt tikai kapitāldaļu pārvaldības jau esošā likuma vai jaunā likuma noteiktajā kārtībā – vienīgi par naudu atklātās, ar konkurenci saistītās formās, teiksim, pārdošana izsolē vai pastarpināta pārdošana izsoles formā caur Rīgas Fondu biržas publisko laidienu un tamlīdzīgi.

Kas attiecas uz LMT un Lattelecom, tad, protams, atbilstoši esošajai likumdošanai Ministru kabinetam būtu teorētiskas tiesības pārskatīt šos nosacījumus, kas ir noteikti iepriekšējos gados.

Un mans personiskais viedoklis ir tāds, ka palielināt privatizācijas sertifikātu īpatsvaru šajā gadījumā nevajadzētu. Privatizācijas sertifikātu izmantošanas pieļāvums ir paredzēts Lattelecom privatizācijas nosacījumos, bet nav paredzēts attiecībā uz LMT, respektīvi, tur ir paredzēts to darīt tikai un vienīgi par naudu.

Es personīgi uzskatu, ka mums uz to būtu jātiecas arī šajā gadījumā, ja kādreiz nonāktu, teiksim, līdz šo kapitāldaļu atsavināšanai, kas šobrīd vēl nav valdības dienaskārtībā. Es to esmu jums skaidrojis vairākkārt, ka attiecībā uz LMT un Lattelecom es kā vēlamo scenāriju jebkādai daļu atsavināšanai redzu publisku, ar konkurenci saistītu procedūru, piemēram, publisku akciju laidienu Rīgas Fondu biržā. Proti, mans personiskais viedoklis būtu tāds, ka privatizācijas sertifikātus pēc iespējas nevajadzētu izmantot, jo privatizācijas sertifikāti kā maksāšanas līdzeklis kopumā... mums valstī ir jāatrod cits veids, kā pabeigt to darbību.

Sēdes vadītājs. Paldies par atbildi.

Lūdzu, vārds deputātam Andrejam Elksniņam otrā jautājuma uzdošanai.

A.Elksniņš. Jā, liels paldies par šo izsmeļošo atbildi, jo ir acīmredzams, ka jūsu nostāja ir daudz progresējusi privatizācijas sertifikātu izmantošanas jautājumā un pašreiz tā jau lielā mērā ir pat negatīva nostāja, salīdzinot to ar iepriekšējo.

Bet jautājums ir sekojošs: vai un kad Lattelecom ir iesniedzis jums pašu jaunāko ziņojumu par apvienošanos ar LMT un kādi ir svarīgākie valsts uzstādījumi, kurus pārrunu rezultātā ar TeliaSonera jūs centīsieties panākt? Vai šajā situācijā jūs esat tas atbildīgais ministrs, kurš vedīs sarunas ar TeliaSonera, un kādi tad ir tie pīlāri, tie pamatelementi, kurus jūs sarunās uzturēsiet spēkā un ne pie kādiem nosacījumiem no tiem neatkāpsieties? Turklāt ir kāda ļoti interesanta detaļa attiecībā uz iespējamo procentuālo sadalījumu – cik apvienotajā uzņēmumā piederēs valstij un cik piederēs TeliaSonera?

Sēdes vadītājs. Paldies, deputāta kungs! Daniels Pavļuts atbild. Lūdzu!

D.Pavļuts. Man šķiet, Elksniņa kungs, ka jau iepriekšējā mūsu tikšanās reizē šajā pašā zālē par šiem jautājumiem es esmu runājis diezgan izsmeļoši, tāpēc šodien man nāksies atkārtoties. Bet es vēlreiz atgādināšu, ka jūs šobrīd ar šo jautājumu aizsteidzaties notikumiem tālu priekšā, jo pirmām kārtām valdībai piedāvātais informatīvais ziņojums, kurš šobrīd ir vēl saskaņošanas stadijā, neparedz lēmumu, teiksim, par šo kapitālsabiedrību apvienošanu. Tajā tiek sniegts pārskats, varētu teikt, atskaite, par darba grupas, kas sastāv no trim ministriem, darbu divu gadu periodā – par to, ko mēs esam darījuši un pie kādiem secinājumiem esam nonākuši.

Pamatsecinājums jums jau ir zināms. Proti, šī privatizācijas turpināšana šobrīd dienaskārtībā nebūt nav pats aktuālākais jautājums, bet pats aktuālākais jautājums ir nodrošināt tādu pasākumu veikšanu, lai veicinātu šo divu uzņēmumu vērtības saglabāšanos un, protams, vēlams arī tās pieaugumu. Un tāpēc no šī uzstādījuma loģiski izriet nepieciešamība meklēt efektīvākas sadarbības formas. Tās ir iespējamas dažādas, tostarp viena no nosauktajām formām ir apvienošana, bet valdības lēmums, kas varētu izrietēt no šī informatīvā ziņojuma, šobrīd neparedz apvienošanas lēmumu. Es teiktu, ka tas vēl ir pāragri.

Kā jau iepriekš tika runāts un kā jūs jau minējāt, priekšnoteikums tam ir sarunas ar otru akcionāru, un droši vien būtu tikai loģiski, ka valdība dotu mandātu šīs sarunas vest tai pašai darba grupai, kas jau līdz šim ar šiem jautājumiem ir strādājusi, tas ir, šīs pašas darba grupas vadītājam. Līdz ar to droši vien būtu arī loģiski, ka savā ziņā es tiktu definēts kā galvenais sarunu vedējs.

Attiecībā uz šo sarunu saturu mūsu galvenais mērķis, pieņemot, ka valdība šo mandātu dos, būtu noskaidrot, kāds ir otra akcionāra viedoklis par praktiskām iespējām atrisināt līdzšinējās pretrunas uzņēmumu savstarpējās attiecībās un darbības ierobežojumos, kas izriet no dibināšanas līgumiem, lai saprastu, kurš modelis ir vēlams un pie kādiem nosacījumiem šīs rīcības ir iespējamas. Tā ka tas būtu sarunu mērķis, lai radītu izpratni par to, kādi attīstības scenāriji ir iespējami, par kuriem akcionāri var vienoties, lai valdība attiecīgi varētu pieņemt lēmumu par to, kāda šī turpmākā rīcība būtu.

Sēdes vadītājs. Paldies par atbildi.

Trešais jautājums šodien. Tas ir deputātu Elksniņa, Cvetkovas, Urbanoviča, Zujeva un Orlova jautājums Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim "Par turpmāko rīcību ar ministriju pārziņā esošajām kapitālsabiedrībām". Ja ir papildu... Jā, es saprotu! Danielam Pavļutam nav nekādas papildu informācijas. Tad sāksim ar jautājumiem.

Andrejs Elksniņš. Lūdzu jūsu jautājumu!

A.Elksniņš (SC).

Jā, paldies! Šāda veida tikšanās, Pavļuta kungs, ir plānotas, lai parlaments gūtu arī priekšstatu par iecerēto, tajā skaitā Ekonomikas ministrijas un citu ministriju, darbu būtisku jautājumu pieņemšanā. Nu laikam diemžēl jums... bet mums ir jāsteidzas, uzdodot virkni jautājumu, un tāpēc mēs, uzdodot jautājumus, plānojam arī likumdošanas procesu parlamentā.

Runājot par šo jautājumu, kas attiecas uz bloku par turpmāko rīcību ar ministriju pārziņā esošajām kapitālsabiedrībām, mūsu uzmanību piesaista šāda veida atbildē norādītais. Pārresoru koordinācijas centrs iesniedza viedokli un priekšlikumus par valsts līdzdalības izbeigšanu kapitālsabiedrībās. Faktiski no 251 kapitālsabiedrības 71 gadījumā tās paliks, bet 180 tiks vai nu daļēji atsavinātas, vai tiks izveidota citāda forma un valsts līdzdalības forma tajās.

Un tad ir jautājums: vai pēc līdzdalības izbeigšanas valsts turpmāk ir ieplānojusi no šīm kapitālsabiedrībām iegādāties pakalpojumus, kas nepieciešami valsts pamatfunkciju nodrošināšanai? Runa ir, piemēram, par tādiem uzņēmumiem kā Latvijas Proves birojs, Sertifikācijas un testēšanas centrs un Latvijas Nacionālais metroloģijas centrs, kuros valstij pieder 100 procenti kapitāldaļu.

Sēdes vadītājs. Paldies par jautājumu.

Lūdzu atbildi, ministra kungs!

D.Pavļuts (ekonomikas ministrs).

Es šobrīd no galvas jums nepateikšu, kāds bija darba grupas rekomendētais rīcības modelis attiecībā uz šīm konkrētajām kapitālsabiedrībām, bet... Kā, lūdzu?... Jā, tātad laiks izvērtēt iespējamo atsavināšanu ministrijām ir dots. Šis termiņš, manuprāt, līdz gada beigām neaprit. Līdz ar to attiecīgi, ieskaitot arī Ekonomikas ministriju, kurai šī rekomendācija būtu jāsniedz, mēs lēmumu par to neesam pieņēmuši.

Kas attiecas uz nākotni, tad, teiksim, jebkāda veida pakalpojumu pirkšana no šiem vai citiem uzņēmumiem, kapitālsabiedrībām neatkarīgi no to īpašnieku struktūras būtu jāveic atbilstoši likuma prasībām. Šobrīd, protams, ir atsevišķas situācijas, kad valstij vai pašvaldībām ir zināmas, nu, teiksim, priekšrocības iegādāties pakalpojumus no sev piederošām kapitālsabiedrībām vai no organizācijām, kuras tiek lielā mērā finansētas no valsts budžeta. Bet atkal tas ir noteikts iepirkumu likumdošanā un absolūti skaidri definēts. Tā ka atbilde ļoti vienkārša: šī nākotnes rīcība attiecībā uz pakalpojumu iegādi – vai tās būtu, piemēram, slimnīcas, vai tās būtu, pieņemsim, kādas citas sabiedriski nozīmīgus pakalpojumus sniedzošas iestādes – būtu veicama atbilstoši likumdošanai.

Ja šīs konkrētās institūcijas darbojas konkurences apstākļos, tad, visticamāk, būtu jādomā par to, ka šī pakalpojumu iegāde jebkurā gadījumā notiek kādā no likumdošanā noteiktajām konkursa procedūrām. Tur var būt daudz dažādu variantu: tie var būt pakalpojumu līgumi un publisko iepirkumu procedūras, tie var būt līdzdarbības līgumi, jā, un funkciju deleģēšanas līgumi, tātad citas dažādas likumā noteiktas formas.

Sēdes vadītājs. Paldies par atbildi.

Otro jautājumu uzdos deputāts Andrejs Elksniņš. Lūdzu!

A.Elksniņš. Es nedomāju, ka tā ir nejaušība, ka šāda veida reforma, proti, reforma, kas paredz valsts līdzdalības gan pilnīgu, gan daļēju izbeigšanu lielākajā daļā to kapitālsabiedrību, kurās pašlaik darbojas valsts, tiek īstenota pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām. Es nedomāju, ka tā ir nejaušība. Bet mani interesē viens jautājums. Es nezinu, vai jūs uz to varēsiet atbildēt, bet kā nekā premjers Dombrovskis ir pāradresējis jums šo jautājumu. Cik daudz naudas līdzekļu ir plānots konkrēti iegūt (aptuveni, pēc aplēsēm) šādas reformas un kapitāla daļu pārdošanas rezultātā? Un kādām inovācijām vai sakarīgām idejām to ir iespējams, jūsu ieskatā, izmantot? Un vai kādas ministrijas jau veic konkrētu darbu pie iespējamās šāda veida scenārija attīstības?

Sēdes vadītājs. Paldies par jautājumu.

Lūdzu, ministra kungs, atbildi!

D.Pavļuts. Nu, uz daļu no jautājumiem es droši vien nevarēšu jums sniegt tiešu atbildi, jo vienkārši nav iespējams atbildēt par to, ko plāno vai ir iecerējušas citas ministrijas.

Attiecībā uz to, vai ir nejaušība, teiksim, kaut kādu lēmumu pieņemšanas secība... Nu, nekādas nejaušības nav tajā, ka, lai, pieņemsim, šāda darba grupa varētu darboties, tai ir vajadzīgs kaut kāds zināms tiesisks vai plānošanas dokumenta pamats. Un droši vien jūsu minētās darbības attiecībā uz ministriju priekšlikumu sniegšanu valdībai par to, kā rīkoties ar to rīcībā esošām kapitālsabiedrībām, būtu varējušas notikt ātrāk, nevis tieši pirms Saeimas vēlēšanām, uz ko jūs norādāt, tad, ja šis saskaņošanas process attiecībā uz valsts kapitāla daļu pārvaldības koncepcijām būtu noticis ātrāk. Diemžēl šis saskaņošanas process prasīja manā laikā pusotru gadu; iepriekšējā ministra laikā tas jau tika uzsākts. Līdz ar to ir daudzas lietas, kuras nav iespējams iepriekš plānot, ņemot vērā, cik ilgu laiku aizņem to saskaņošana.

Jebkurā gadījumā būtisks atskaites punkts būtu jauno kapitāla daļu pārvaldības likumprojektu paketes izskatīšana Saeimā. No tās virzības arī ir lielā mērā atkarīgi daudzi jautājumi. Bet... Tā ka es nevaru īsti komentēt jūsu, nu, pārdomas par tematu, kāpēc tas notiek šobrīd. Nu, tur ir zināma secība un loģika.

Attiecībā uz to, cik ir iespējams iekasēt vai plānots iekasēt, teiksim, no perspektīvā atsavināmiem uzņēmumiem... Nu, reāli atbildēt uz šo jautājumu nav iespējams šobrīd, jo, kā jau minēju iepriekš savās atbildēs, valdība šādus lēmumus vēl nav pieņēmusi. Ministrijas līdz gada beigām vēl turpinās strādāt pie savām rekomendācijām; tās faktiski iesaka Ministru kabinetam, kā rīkoties attiecībā uz to rīcībā esošiem uzņēmumiem. Nu, es paredzu, ka šie līdzekļi, kurus nākotnē, tuvāko gadu laikā, varbūt piecu līdz desmit gadu perspektīvā, varētu iekasēt, veicot šos atsavināšanas pasākumus tajās jomās, kur tiešām tas nav stratēģiski nozīmīgi – šos uzņēmumus paturēt... jomās, kur valsts vai pašvaldības klātbūtne tiešām nesekmē tirgus attīstību un tā tālāk, proti, tur, kur nav tirgus kļūdas un citu nosacījumu, kas ir likumdošanā atrunāti... domāju, ka tur šīs summas, protams, varētu būt mērāmas miljonos, bet katrā ziņā tās nevarētu būt tādas milzīgas summas, kādas vēsturiski ir apgrozījušās lielo privatizāciju gaitā.

Attiecībā uz šo summu izlietojumu mans viedoklis ir, ka šīs naudas summas nedrīkstētu novirzīt kārtējo izdevumu finansēšanai; šādi līdzekļi ir jānovirza vai nu kādiem stratēģiskiem ieguldījumiem, kas ļauj straujāk sekmēt ekonomikas attīstību, vai – kā finanšu ministrs bieži uzsver – valsts parādu samazināšanai. Katrā ziņā šī nauda būtu jānovirza kaut kādiem strukturāli nepieciešamiem izdevumiem, kuri nav citādi finansējami kārtējā budžeta ietvaros.

Sēdes vadītājs. Paldies par interesanto atbildi.

Ceturtais, pēdējais, jautājums. Deputāti Elksniņš, Cvetkova, Urbanovičs, Zujevs un Orlovs uzdeva jautājumu Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim "Par iespējamo vienošanos ar TeliaSonera AB grupa par savstarpējo tirgus sadali un nekonkurenci atsevišķās pakalpojumu sniegšanas jomās". Premjers jautājumu pāradresēja ekonomikas ministram Pavļuta kungam.

Cik es saprotu, deputātam Andrejam Elksniņam ir papildjautājums. Lūdzu!

A.Elksniņš (SC).

Jā, paldies.

Es vēlētos, lai jūs komentētu situāciju. Saistībā ar šo jautājumu par nekonkurenci un tirgus sadali mēs vērsāmies Konkurences padomē ar lūgumu izvērtēt iespējamās aizliegtās vienošanās pastāvēšanu par tirgus sadali starp Lattelecom un LMT. Taču situācija ir ļoti īpatnēja divos aspektos. Pirmkārt, Konkurences padome atrodas tiešā pakļautībā ekonomikas ministram. Otrkārt, tajā pašā laikā Ekonomikas ministrija ir pastarpināti kapitāla daļu turētāja gan LMT, gan arī Lattelecom.

Un tādēļ ir jautājums: vai šajā situācijā jūs neuzskatītu par lietderīgu stiprināt Konkurences padomes neatkarību? Jo interešu konflikts dēļ tā, ka strukturāli Konkurences padome atrodas jūsu pakļautībā, manuprāt, ir acīm redzams.

Sēdes vadītājs. Paldies par jautājumu.

Lūdzu, ministra kungs!

D.Pavļuts (ekonomikas ministrs).

Nu, uz šo jautājumu droši vien varētu atbildēt vairākās daļās.

Pirmām kārtām vēlos vērst uzmanību uz to, ka jūs diezgan brīvi izmantojat jēdzienu "interešu konflikts" šajā gadījumā. Tas droši vien nebūtu viennozīmīgi traktējams. To, uz ko jūs norādāt, – ka var veidoties kaut kādi teorētiski riski, – šādu jautājumu es tiešām nopietni uztveru. Ceru, ka jūs šobrīd neapšaubāt konkrēti Konkurences padomes vadības neatkarību no Ekonomikas ministrijas vadības. Ja jums ir kādi konkrēti pārmetumi šajā sakarā, tad es labprāt gribētu par to dzirdēt. Bet attiecībā uz nepieciešamību stiprināt Konkurences padomes neatkarību lēmumu pieņemšanā var teikt, ka šobrīd savā lēmumu pieņemšanā Konkurences padome ir pietiekami neatkarīga institūcija, ņemot vērā tās struktūru un esošo regulējumu. Manā rīcībā ir arī informācija, ka Konkurences padome vēlētos nostiprināt šo neatkarību arī augstākā līmenī – likumdošanas formā. Varbūt var virzīties uz tādu modeli, kurš būtu raksturīgs neatkarīgiem regulatoriem. Šāda diskusija mums ir bijusi; es esmu kopumā pozitīvi noskaņots attiecībā uz to, esmu par šo ideju kā tādu. Bet, protams, ir jāpiestrādā pie tā, lai tas iegūtu kaut kādu likumdošanas iniciatīvas formu. Tad, kad tas būs gatavs, tad mēs par to arī diskutēsim kā par gatavu likumdošanas priekšlikumu. Tikmēr varu... ceru arī, teiksim, savā ziņā jūs nomierināt vai mazināt jūsu bažas: attiecībā uz pieminētajiem diviem telekomunikāciju uzņēmumiem Lattelecom un LMT Konkurences padome nebūt nav vienīgā, kas veic zināmu uzraudzības darbu. Konkurences padome veic šo tirgus uzraudzību attiecībā uz konkurences jautājumiem, bet vienlaikus daudz tiešākā veidā un daudz regulārāk šo uzņēmumu darbību uzrauga Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kurai ir arī telekomunikāciju regulatora funkcijas, kura ir pilnīgi neatkarīga. Likumdošanā ir noteikta šīs institūcijas neatkarība. Tā veic šo uzraudzību, varētu teikt, ik dienas, ikdienā.

Tā ka es uzskatu, ka šajos jautājumos notiek pietiekami neatkarīga uzraudzība jau šobrīd.

Sēdes vadītājs. Paldies par atbildi.

Lūdzu, deputāt Elksniņ! Otrais jautājums.

A.Elksniņš. Turpinot iesākto tematu attiecībā uz konkurences jomu, kā arī iespējamo apvienošanos un to milzi telekomunikāciju jomā, kas faktiski šādas apvienošanās rezultātā tiks radīts, man ir jautājums, kas lielā mērā skar stratēģisko sfēru attiecībā uz personas datu aizsardzību.

Kā jūs domājat – vai apvienotais uzņēmums ir tas veids un forma, kas... Vai tas spēs nākotnē, neatrazdamies, iespējams, valsts īpašumā, efektīvi un atbilstoši valsts interesēm uzglabāt tos metadatus, ar kuriem ikdienā... ar kuru vākšanu ikdienā nodarbojas šie uzņēmumi?

Sēdes vadītājs. Paldies par jautājumu.

Ministra kungs, atbildi!

D.Pavļuts. Man grūti jums sniegt tādu konkrētu, specifisku atbildi, ja jūs man jautājat par nākotni, kuras iestāšanās ir šobrīd diezgan teorētiska.

Attiecībā uz lielu uzņēmumu spēju pildīt datu... personas datu aizsardzības pienākumus iepretim citiem tirgus dalībniekiem man gribētos uzskatīt, ka, pēc zināmas loģikas, lielākam uzņēmumam ir vienlaikus arī lielāki resursi sistēmu drošības un dažādu citu, teiksim, tehnisku parametru ievērošanai, īstenošanai atbilstoši tām prasībām, kas Latvijas likumdošanā un Eiropas Savienības likumdošanā pastāv. Man nav šobrīd nekāda pamata uzskatīt, ka šie uzņēmumi šīs prasības nevarētu izpildīt, un man nav šaubu, ka arī lielāks uzņēmums... teiksim, pēc analoģijas ar to, ka Lietuvā un Igaunijā šādi apvienoti uzņēmumi sen jau pastāv un attiecīgi pilda šajās valstīs pastāvošo likumdošanas prasību kopumu, vienlaikus arī nodrošinot nepieciešamo konkurenci šajās valstīs... man tiešām nerodas šaubas, ka šie uzņēmumi spētu to pildīt. Bet šis jautājums, protams, šobrīd ir absolūti teorētisks.

Sēdes vadītājs. Paldies ministram. Paldies deputātiem.

Paldies jums, ministra kungs, ka atradāt laiku atnākt un atbildēt tik interesanti uz dažādiem jautājumiem, kuri tika uzdoti.

Līdz ar to mēs šodien beidzam izskatīšanu. Laimīgu jums vakaru! Uz redzēšanos!