1) par līdzfinansējuma piešķiršanu Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonā un Rīgas pilsētas apbūves aizsardzības teritorijās esošo ēku saglabāšanai;
2) ņemot vērā iepriekš norādīto, grozīts Rīgas domes 2016.gada 18.oktobra saistošo noteikumu Nr.225 "Par pašvaldības līdzekļu piešķiršanu kultūras pieminekļu saglabāšanai Rīgā" (turpmāk – Saistošie noteikumi Nr.225) nosaukums;
3) palielināts maksimālais līdzfinansējuma apmērs ēku saglabāšanai līdz 20 000 euro;
4) noteikts maksimāli pieļaujams projektu skaits par vienu pieminekli konkursa ietvaros;
5) precizētas procesuālo tiesību normas.

1) Kopsakarā ar kultūrvēsturiskā būvmantojuma saglabāšanu Saistošo noteikumu "Grozījumi Rīgas domes 2016.gada 18.oktobra saistošajos noteikumos Nr.225 "Par pašvaldības līdzekļu piešķiršanu kultūras pieminekļu saglabāšanai Rīgā"" mērķis ir atbalstīt tā saglabāšanu sabiedrības interesēs.
Atbilstoši likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" (turpmāk – Likums) preambulai kultūras pieminekļu aizsardzība ir pasākumu sistēma, kas nodrošina kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un ietver tā uzskaiti, izpēti, praktisko saglabāšanu, kultūras pieminekļu izmantošanu un to popularizēšanu. Saistošo noteikumu Nr.225, kuri izdoti uz Likuma pamata, 2.punktā noteiktais mērķis pašvaldības līdzfinansējuma piešķiršanai ir vērsts uz kultūras pieminekļu saglabāšanu sabiedrības interesēs. Saistošie noteikumi paredz ar tādu pašu mērķi (kultūrvēsturiskā būvmantojuma saglabāšana) un nosacījumu (pieejamība sabiedrības apskatei) piešķirt pašvaldības līdzfinansējumu arī ēku saglabāšanai, kurām kultūrvēsturisku nozīmi noteikusi Rīgas pilsētas pašvaldība, pildot Teritorijas attīstības plānošanas likumā noteikto funkciju.
Proti, atbilstoši Ministru kabineta 2013.gada 30.aprīļa noteikumu Nr.240 "Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi" 234.3.apakšpunktam pašvaldības, ja nepieciešams, teritorijas plānojumos nosaka un attēlo vietējās nozīmes kultūrvēsturiskās un dabas teritorijas.
Iepriekšminētā deleģējuma ietvaros Rīgas domes 2005.gada 20.decembra saistošo noteikumu Nr.34 "Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" (turpmāk – Saistošie noteikumi Nr.34) 2.2.apakšpunktā kā īpašuma lietošanas ierobežojums ir definētas apbūves aizsardzības teritorijas, proti, aizsargājamas apbūves teritorijas, kurām nav kultūras pieminekļa statusa, bet kur saskaņā ar Saistošo noteikumu Nr.34 grafisko daļu (17.pielikums) saglabājama esošā vēsturiskā apbūve, pilsētvides mērogs un raksturs, piemērojot īpašus izmantošanas un apbūves noteikumus.
Saistošo noteikumu Nr.34 4.nodaļā ir iekļauti noteikumi kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzībai, turklāt 387.punktā ir noteikts, ka šīs nodaļas noteikumi vienādi tiek piemēroti gan kultūrvēsturiskā mantojuma objektiem, kas ir noteikti saskaņā ar Likumu, gan apbūves aizsardzības teritorijām, kuras par aizsargājamām kultūrvēsturiskām vērtībām ir noteikusi pašvaldība savā teritorijas plānojumā (17.pielikums).
Saskaņā ar Ministru kabineta 2003.gada 26.augusta noteikumu Nr.474 "Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu, restaurāciju un vidi degradējoša objekta statusa piešķiršanu" (turpmāk – MK noteikumi Nr.474) 51.1.apakšpunktu, veicot būvdarbus ēkā ar kultūrvēsturisku vērtību, tās īpašniekam tiek uzlikts īpašuma izmantošanu ierobežojošs pienākums saglabāt oriģinālo konstruktīvo sistēmu un konstrukcijas, plānojumu, apjomu, materiālus, apdari, vērtīgus interjera elementus, detaļas, rotājumus, vēsturiskās iekārtas un komunikācijas.
Savukārt Saistošo noteikumu Nr.34 397.punkts noteic, ka kultūras pieminekļu un apbūves aizsardzības teritorijās esošajām 19.gadsimta un 20.gadsimta sākumā būvētām koka mājām, kā arī mūra ēkām, kas būvētas līdz 1940.gadam, vissvarīgākās aizsargājamās vērtības ir autentisks būvapjoms, oriģinālajam būvperiodam raksturīga fasādes arhitektūra un detalizācija, konstruktīvā sistēma, ēkas autentiskums un saglabātība.
No iepriekšminētā var secināt, ka Saistošo noteikumu Nr.34 397.punkta prasību apjoms un mērķis ir līdzvērtīgs MK noteikumu Nr.474 51.1.apakšpunkta prasībām un to mērķim kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas regulējumā. Tādējādi šobrīd ir izveidojusies situācija, ka, pastāvot tiesisko seku ziņā līdzvērtīgiem aprobežojumiem ēkas lietošanā, pašvaldība kompensācijas mehānismu attiecināja tikai uz daļu no ēkām, kas faktiski rada nevienlīdzīgu attieksmi.
Līdzsvarojot kultūras pieminekļu īpašnieku tiesību ierobežojumu, likumdevējs ir iekļāvis Likuma 24.pantā tiesību normu, kas deleģēja tiesības pašvaldībām samērīgi atvieglot to ar kompensācijas instrumentu kultūras pieminekļa uzturēšanā. Taču likumdevējs noteicis, ka publiskā finansējuma atbalstu var saņemt tikai tādā gadījumā, ja kultūras pieminekļa īpašnieks nodrošina tā pieejamību sabiedrības apskatei.
Proti, likumdevējs deleģējis pašvaldībām tiesības līdzfinansēt tikai tādus pieminekļa saglabāšanas darbus, kas ietekmē kultūras pieminekļa ārējo izskatu (piemēram, fasādes, jumta iesegums, logu ailas, arhitektoniskie elementi), nevis jebkādus būvdarbus (piemēram, iekštelpu būvdarbus, ja iekštelpas nav pieejamas publiskai apskatei).
Iepriekšminētais deleģējums pašvaldībai neaptver ēkas, kas atrodas pašvaldības plānojumā noteiktajās vietējās nozīmes kultūrvēsturiskās teritorijās, Rīgas pilsētas gadījumā – apbūves aizsardzības teritorijās.
Rīgas domes ieskatā, šāda situācija ir Likuma teleoloģijai (tam, kam likumā būtu bijis jābūt) pretēja nepilnība, tādēļ, balstoties uz būtisku līdzību starp noregulēto tiesisko sastāvu (kultūras pieminekļi) un nenoregulēto tiesisko sastāvu (ēkas apbūves aizsardzības teritorijas), ir pamats piemērot likuma analoģiju, t.i., "pārnest" noregulētajam tiesiskajam sastāvam paredzētas tiesiskās sekas (pašvaldības tiesības piešķirt īpašuma tiesību ierobežojumu kompensējošo līdzfinansējumu) nenoregulētajam tiesiskajam sastāvam. Analoģijas pieļaujamību vēl jo vairāk uzsver analoģijas pretargumenta neesība Likuma 24.panta otrajā daļā.
Šāds likuma analoģijas secinājums atbilst arī vienlīdzības un tiesību normu saprātīgas piemērošanas principiem.
Tādējādi saistošie noteikumi atvieglo tiesību normu piemērošanu, jo aizstāj izdarīto likuma analoģijas secinājumu ar jaunas tiesību normas pozitivizēšanu, tādējādi padarot normatīvo regulējumu par acīmredzamu arī privātpersonām. Līdzīgā veidā tiesību piemērošana ir attiecināma arī uz ēkām, kas atrodas Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonā un kultūras pieminekļu aizsardzības zonās.
2) No Ministru kabineta 2009.gada 3.februāra noteikumu Nr.108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 177.punkta izriet, ka pašvaldību saistošo noteikumu projekta nosaukumu veido no vārdiem, kas atklāj saistošo noteikumu saturu.
3) Pašvaldības piešķirtā līdzfinansējuma apmērs ēku saglabāšanas projektiem tiek palielināts programmas realizācijas ietvaros radušās pieredzes rezultātā, no kuras izriet, ka vēsturisko ēku fasāžu un citu publiskai apskatei pieejamo ārējo konstrukciju atjaunošanas faktisko izmaksu apmērs salīdzinājumā ar pašvaldības līdzfinansējuma daļu bieži vien ir ievērojams un īpašnieki atturas veikt pieminekļa saglabāšanas darbus. Līdzfinansējuma apmēra palielināšana vienam projektam veicinās liela apjoma vēsturisko ēku atjaunošanu.
4) Ja piemineklis ietilpst tāda nekustamā īpašuma, kas ir sadalīts dzīvokļa īpašumos, sastāvā, dzīvokļa īpašumu īpašnieki bieži vien nevar panākt kvalificēto vairākumu, lai vienotos par kopīpašuma domājamās daļas saglabāšanas projektu. Taču vienlaikus ir pausta dažu dzīvokļa īpašumu īpašnieku griba restaurēt atsevišķa īpašuma sastāvā esošos izstrādājumus (piemēram, logu restaurācijas projekts ēkā, kas ir valsts vai vietējās nozīmes piemineklis). Rīgas domes ieskatā, tajos gadījumos, kad to pieļauj normatīvie akti, ir atbalstāma vēlme vismaz daļēji saglabāt pieminekli, bet samērīgi ar maksimālo līdzfinansējuma summu, kas ir pieejama kopīpašniekiem par pieminekli, kurš ietilpst tāda nekustamā īpašuma, kas nav sadalīts dzīvokļa īpašumos, sastāvā.

Pašvaldības budžetu neietekmēs.

Uzņēmējdarbības vidi pašvaldības teritorijā neietekmēs.

Administratīvās procedūras neietekmēs.

Konsultācijas ar privātpersonām nav notikušas.