Saeimas sēdes stenogramma

(Saeimas sēdes pilnais audioieraksts un videoieraksts
pieejams Saeimas mājaslapā)

Latvijas Republikas 13. Saeimas ziemas sesijas astotā (attālinātā ārkārtas) sēde 2022. gada 27. janvārī

Sēdi vada Latvijas Republikas 13. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.

Sēdes vadītāja. Labrīt, godātie Saeimas deputāti! Labrīt, augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Ministru prezidenta kungs! Ministri! Godātie kolēģi! Sāksim Latvijas Republikas Saeimas 2022. gada 27. janvāra attālināto ārkārtas sēdi.

Darba kārtībā – Ministru prezidenta, ministru un citu amatpersonu ziņojumi.

Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos.

Vārds ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam.

E. Rinkēvičs (ārlietu ministrs).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātais Saeimas Prezidij! Godātais Ministru prezidenta kungs! Cienītās deputātes! Godātie deputāti! Ekselences un visi attālināti klātesošie!

Starptautiskās drošības situācija ir bīstami trausla. Valstu neuzticēšanās un vērtību plaisa ir kļuvusi milzīga. Iespaidu uz starptautiskās situācijas attīstību atstāj ģeopolitiskā sāncensība – demokrātijas un autoritārisma pretstāve, nevienlīdzības un polarizācijas palielināšanās un hibrīdapdraudējumu saasināšanās.

Šobrīd daļā pasaules valda draudi un iebiedēšana. Neleģitīmais Baltkrievijas režīms ar mākslīgas migrācijas plūsmas palīdzību turpina hibrīduzbrukumu Eiropas Savienības un NATO austrumu robežai.

Krievija īsteno konfrontējošu un revizionistisku ārpolitiku, kas kopā ar karaspēka koncentrāciju Ukrainas pierobežā rada pēdējos gados nepieredzētas militārās eskalācijas draudus visam reģionam.

Romantiskais periods pēc aukstā kara ir beidzies. Pašlaik daudzviet pasaulē vērojama autoritāro režīmu renesanse. Cīņa par demokrātiskajām vērtībām un tiesiskumu ir atsākusies no jauna.

Latvija, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, šobrīd atrodas institucionāli stabilākajā situācijā. Mūsu dalībai NATO un Eiropas Savienībā nav labākas alternatīvas. Tomēr drošība ir process, nevis galamērķis, kuru sasniedzot var atslābt.

Latvijas un plašāka reģiona vēsturiskā pieredze daudziem prātiem un sirdīm liek būt nemierīgiem. Nereti dzirdam jautājumus, vai mūs nenodos, vai mūsu likteņus nelems lielvaras. Esmu pārliecināts, ka nebūs ne jaunas Minhenes, ne jaunas Jaltas. Mūs nenodos. Mūs nenodos, ja mēs paši sevi nenodosim, ja būsim uzticīgi savai valstij un tās vērtībām, saviem sabiedrotajiem un draugiem. Mūs nenodos, ja paši rūpēsimies par savu drošību.

Tādēļ Latvijai ir īpaši svarīgi un nelokāmi būt demokrātisko valstu kopienā, kopt un lolot pamatvērtības un noraidīt mēģinājumus dalīt pasauli un Eiropu ietekmes sfērās. Šobrīd nav iespējama neitralitāte vai neizlēmība.

Pavisam drīz, februārī, Baltkrievijas rietumu un dienvidu robežas tuvumā notiks Krievijas un Baltkrievijas bruņoto spēku kopīgas mācības. Arī pašlaik mēs piedzīvojam īpaši naidīgu Krievijas un Baltkrievijas režīma retoriku un rīcību, tostarp ievērojamu militāro spēku koncentrāciju pie Ukrainas robežām.

Notiek kiberuzbrukumi gan pret kaimiņu valstīm, gan Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm. Šis apstāklis drošības situāciju mūsu reģionā tikai pasliktina.

"Esmu pārliecināts, ka vairāk par visu krievi novērtē spēku un vismazāk ciena vājumu, īpaši militāru vājumu. Un tamdēļ novecojusī spēku līdzsvara doktrīna nav piemērota." Šie ir Vinstona Čērčila 1946. gadā izteiktie vārdi Fultonā. Un tie ir tikpat aktuāli šodien.

Tieši tāpēc, ja notiks iebrukums Ukrainā, Latvija stingri atbalstīs tūlītēju, jaunu sankciju piemērošanu pret Krieviju. Pat tagad sniedzam atbalstu Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Visa Baltijas valstu reģiona drošībai un aizsardzībai jau šodien strādājam pie NATO spēku paplašināšanas un nostiprināšanas reģionā.

Dāmas un kungi! Visa ārlietu dienesta galvenā prioritāte un darba uzdevumi šogad ir drošība, valsts neatkarība, teritoriālā integritāte un tautsaimniecības attīstība.

Decembrī Rīgā norisinājās svarīga NATO ārlietu ministru sanāksme. Tieši Rīgā sākās darbs pie NATO stratēģiskās koncepcijas izstrādes. Ir simboliski, ka šis process sākās NATO ziemeļaustrumos – Latvijā, Rīgā. Un noslēgsies NATO dienvidrietumos – Spānijā, Madridē, kur norisināsies alianses valstu vadītāju samits šī gada vasarā.

NATO virsuzdevums – NATO teritorijas, iedzīvotāju un vērtību aizsardzība – ir un paliek nemainīgs. NATO būs efektīva alianse, ja sabiedrotie būs pārliecināti, ka darboties kopā ir efektīvākais veids, kā nodrošināt katra no mums drošību un šī kopīgā uzdevuma īstenošanu. Visefektīvāk to sasniegt ir ar atturēšanas politiku.

Jau vairākus gadus Latvijā efektīvi NATO atturēšanas politiku kopā ar mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nodrošina dislocētā NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupa. Kaujas grupas klātbūtne Latvijā ir skaidrs apliecinājums sabiedroto solidaritātei, apņēmībai un spējai aizstāvēt Latvijas iedzīvotājus un teritoriju pret jebkādu iespējamo agresiju. NATO sabiedrotie, balstoties uz kopējo risku izvērtējumu, izvieto papildu militāros spēkus un aprīkojumu savā austrumu flangā.

Latvijā dienošie Kanādas spēki pārstāv trešo daļu alianses dalībvalstu, kas ir gatavas efektīvi un konsekventi reaģēt uz jebkāda veida draudiem. Vēlos pateikties Kanādai, Albānijai, Islandei, Čehijai, Itālijai, Melnkalnei, Polijai, Slovākijai, Slovēnijai un Spānijai, kas šobrīd sniedz būtisku devumu Latvijas un visa reģiona drošībai.

Arī mums pašiem ir jāstiprina sava robeža, jāaizsargā sava kibertelpa un informatīvā telpa. Tie ir pašas Latvijas neatliekamie darbi. Mums ir jāpalielina aizsardzības izdevumi līdz 2,5 procentiem no iekšzemes kopprodukta. Tāpēc tuvāko gadu laikā ir jāpalielina finansējums gan aizsardzībai, gan arī iekšējai drošībai, tiesību aizsardzības sistēmai, valsts robežas apsardzībai un valsts drošības iestādēm. Iekšējā un ārējā drošība ir nedalāmas.

Dāmas un kungi! Autoritāru un totalitāru valstu režīmiem, piesedzot un attaisnojot savu līderu rīcību gan pret pilsoņiem, gan pret citām suverēnām valstīm, ierasta prakse ir kļuvusi aizbildināšanās ar draudiem savai suverenitātei. Tālākais jau visiem ir labi zināms. Ar iedomātiem draudiem savai drošībai, ar aizbildinājumiem par ārvalstu aģentu darbību vai ar terorisma apkarošanas operācijām tiek iznīcināti oponenti. Piemēram, 2021. gadā Krievijas un Baltkrievijas valdošie režīmi ir mērķtiecīgi turpinājuši represijas pret politisko opozīciju un pilsonisko sabiedrību – gan savas valsts iekšienē, gan arī ārpus tās.

Agresīvā retorika nespēj noslēpt patiesību. Ne jau Gruzija 2008. gadā uzbruka Krievijai, un ne jau Ukraina 2014. gadā iebruka Krievijā – tieši otrādi. Ne jau NATO pie Krievijas robežas dislocē karavīrus un bruņutehniku. Tā ir Krievija, kas šobrīd īsteno plašus militāros manevrus.

Ukraina neapdraud Krieviju. Ukraina vēlas mierīgu, demokrātisku, eiropeisku nākotni saviem iedzīvotājiem. Latvija nelokāmi atbalsta un atbalstīs Ukrainu. Mēs to darām, jo Ukrainai ir tiesības būt neatkarīgai, jo miers Ukrainā nozīmē mieru Eiropā un Eiropas aizsardzības pirmā līnija sākas Ukrainā.

Godātie deputāti! Pagājušā gada 23. maija Baltkrievijas lēmums nolaupīt civilās aviācijas reisa lidmašīnu un likt tai nosēsties Minskā, žurnālista Romāna Protaseviča un Sofijas Sapegas aizturēšana ir spilgts piemērs režīma patvaļai. Arī Baltkrievijas drošības spēku pastrādātās zvērības pret saviem pilsoņiem – baltkrievu opozicionāriem – turpinās.

Līdzšinējos gados šādi rīkojusies arī Krievija, likvidējot režīmam neērtas personas arī ārpus Krievijas robežām. Šobrīd nekas neliecina par šo abu režīmu uzvedības maiņu nākotnē. Drīzāk otrādi – vispārpieņemtās starptautisko attiecību normas tiek klaji ignorētas un izsmietas.

Alekseja Navaļnija lieta nav lieta par Krievijas pilsoni Navaļniju. Tā ir par tiesiskuma principiem, cilvēktiesībām un starptautiski aizliegto ķīmisko vielu pielietošanu pret citādi domājošiem. Aleksejam Navaļnijam ir jābūt brīvībā. Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai ir jābūt brīvībā.

Nobela Miera prēmijas saņēmēja Andreja Saharova dibinātās cilvēktiesību organizācijas "Memoriāls" likvidācija un tai izvirzītās apsūdzības ir politiski motivētas. Diemžēl organizācijas "Memoriāls" vajāšana, tāpat kā Navaļnija lieta, nav atsevišķs gadījums. Tas iekļaujas Krievijas varas iestāžu mērķtiecīgi īstenotajā kampaņā pret izteiksmes brīvību Krievijā, uzturot spiedienu un represijas pret pilsonisko sabiedrību, nevalstiskajām organizācijām, neatkarīgajiem medijiem un politisko opozīciju, kas pauž atšķirīgu viedokli.

Ārlietu ministrija turpinās iestāties par Krievijas un Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību, koordinējot atbalstu cilvēktiesību pārkāpumos cietušajiem, stiprinot mediju brīvību un veicinot demokrātiskas pārmaiņas šajās valstīs.

Vēlos īpašu paldies sacīt Latvijas nevalstiskajām organizācijām, kas nenogurstoši palīdz šo valstu pilsoniskajai sabiedrībai un iedzīvotājiem. Paldies par jūsu veikumu.

Godātie deputāti! Krievija ir autoritāra valsts ar revizionistisku politiku. Krievijas politiskā un militārā vadība dzīvo PSRS sentimentā un pasauli skata caur šo prizmu. Krievijai ir mērķis atjaunot impērijas modeli tās vēsturiskajās robežās. Krievija cenšas izaicināt demokrātisko valstu dzīvesveidu, jo īpaši izaicinot starptautisko cilvēktiesību standartu un tiesiskuma jēdzienus.

Sarežģītās attiecības starp Eiroatlantisko telpu un Krieviju pastāv jau vairāk nekā 10 gadus. Kopš Krimas prettiesiskas aneksijas un Austrumukrainas destabilizācijas spriedze ir bīstami augsta. Pēdējo nedēļu notikumi ap
Krievijas–Ukrainas robežu vēl vairāk turpina palielināt šo spriedzi, kas var rezultēties Krievijas vai tās algotņu bruņotā rīcībā pret Ukrainu.

Krievija ir Latvijas lielākais kaimiņš un vienlaikus arī mūsu lielākais politiskais izaicinātājs. Mums nav ilūziju – mēs pazīstam savu kaimiņu un esam pieredzējuši Krievijas uzvedību gadsimtiem ilgi, 20. gadsimtā tā pret mūsu tautu ir bijusi īpaši vardarbīga.

Latvijas vēsture skaidri apliecina tās piederību Eiropai un eiropeiskām vērtībām cauri gadsimtiem. Padomju Savienības sabrukums bija viens no labākajiem 20. gadsimta notikumiem – starp daudzām boļševiku sagrābtajām un tautu cietumā iemestajām nācijām atgūt brīvību un atgriezties Eiropas valstu pulkā. Šobrīd mēs redzam Krievijas mēģinājumus starptautiskā līmenī pārskatīt Padomju Savienības vēsturisko lomu, novēršot uzmanību no tās pastrādātajiem noziegumiem un nelikumībām.

Skaidri apzināmies, ka nedz 1918., nedz 1940., nedz 1991. gada vēstures notikumu klāsts nav vēsture. Mēs redzam, ka ir vērojami mēģinājumi pārskatīt principus, uz kuriem balstās pasaules ģeopolitika pēc aukstā kara, un atgriezties pie pirmskara ietekmes sfēru dalīšanas principiem. Vēsturiskās analoģijas tiek liktas par pamatu mūsdienu ambīciju pamatošanai. Latvijas gadījumā mēģinājumi no Kremļa puses pārrakstīt mūsu vēsturi lielākoties ir nekas cits kā mēģinājumi apšaubīt Latvijas tautas suverēno izvēli un Latvijas esamību Eiropas, kā arī transatlantiskajā kopienā.

Ārlietu ministrija ir daudz darījusi, gan skaidrojot mūsu vēsturi un pagātni sabiedrotajiem... gan arī mūsu diasporā, kam vēsturiskā apziņa un identitātes izjūta ir ļoti būtiska saiknes uzturēšanai ar Latviju. Un arī turpmāk Ārlietu ministrija pievērsīs pienācīgu uzmanību mūsu pagātnes, mūsu vēstures skaidrošanai ārpus Latvijas. Tam ir ne vien liela kultūrvēsturiska vai intelektuāla, bet arī reālpolitiska nozīme.

Diemžēl nav nekādu pazīmju, ka Krievija turpmākajos gados mainīs savu rīcību. Krievijas politiskā un militārā vadība turpina cīņu ar saviem iedomu rēgiem. Krievija konsekventi turpina īstenot konfrontējošu ārpolitiku, un pērnais gads tam ir spilgts apliecinājums ne tikai kaimiņvalstīs, bet arī tālākos reģionos: Rietumbalkānos, Tuvajos Austrumos, Āfrikā, Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā.

Visus šos gadus Latvija ir iestājusies par reālistisku pieeju attiecībās ar Krieviju gan reģionālā, gan globālā mērogā. Izrādot stingru stāju principiālos jautājumos un paužot par tiem skaidru viedokli, vienlaikus gan divpusējās attiecībās, gan arī starptautisko organizāciju ietvaros svarīgi saglabāt atvērtas komunikācijas kanālus. Tie ir jautājumi, kuros iespējama sadarbība abpusējas ieinteresētības gadījumā. Citiem vārdiem sakot – labi izstrādāta sadarbības stratēģija ar Krieviju ir ne tikai iespējama, bet arī nepieciešama. Starptautiskā ieroču kontrole, globālās klimata pārmaiņas, tirdzniecība, Irānas kodolieroču neizplatīšanas un atbruņošanas jautājums – tie ir tikai daži no jautājumiem, kuros mums ir jāsadarbojas. Mēs arī esam gatavi turpināt sadarbību mūsu reģionam būtisku problēmu risināšanā Baltijas jūras valstu padomes formātā.

Godātie sēdes dalībnieki! Šodienas pasaulē kiberuzbrukumi, hibrīdais apdraudējums, klimata pārmaiņas, ekonomiskā nedrošība un dezinformācija, dažādu jauno tehnoloģiju attīstības blakusefekti ir viena no apdraudējuma izpausmēm globālajai drošībai.

Ķīna nav tikai Āzijas un Klusā okeāna reģions, Ķīna ir arī globāls faktors. Ķīna turpina stiprināt savu pašpietiekamību un, lai sasniegtu ģeopolitiskos mērķus, arvien vairāk pielieto dažādus instrumentus. Eiropas Savienība un Latvija turpinās aktīvu darbu, gan aizstāvot cilvēktiesību ievērošanu Ķīnā, gan arī uzturot reģionālo un globālo līdzsvaru.

Pērnais gads ir izgaismojis, ka gan Ķīna, gan Krievija vēlas ietekmēt atsevišķas Eiropas Savienības dalībvalstis, jo tas ir veids, kā sasniegt to nacionālās intereses un ģeopolitiskos mērķus. Latvija konsekventi ievēro un turpinās ievērot "vienas Ķīnas" politiku. Esam gatavi tālāk attīstīt konstruktīvu sadarbību ar Ķīnu, tomēr mums nav pieņemams Ķīnas spiediens pret vienu no Eiropas Savienības dalībvalstīm – Lietuvu. Uzskatām, ka Eiropas Savienībai ir aktīvāk jāatbalsta sava dalībvalsts.

Cienītās deputātes! Godātie deputāti! Ekselences! Latvijas ārpolitikā iesaistei jaunās starptautiskajās organizācijās ir bijusi īpaši nozīmīga vieta. Visbūtiskāk šo institūciju ietvaros ir saskatīt mūsu valsts dalības mērķi. Latvijas ārpolitikā vērtībām nav tikai poētiska nozīme. Piederībai demokrātisko vērtību kopienai, uzticībai starptautisko tiesību principiem un dalībai starptautiskajās organizācijās ir tieša ietekme uz mūsu valsts drošību un suverenitāti kopumā.

Apvienotās Nācijas ir izvirzījušās Latvijas ārpolitikas dienaskārtības pirmajās līnijās. Šāds process ir sekmējis gan Latvijas kandidēšanu uz ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles vietu 2026.–2027. gada periodam, gan Latvijas pārstāvju kandidatūras dažādiem ANO amatiem. Īpaši priecē, ka pērnajā gadā Latvijas tiesībnieks Mārtiņš Paparinskis ir ievēlēts ANO Starptautisko tiesību komisijā. Tas ir liels Latvijas diplomātijas pasākums, kas ļaus sniegt ieguldījumu tiesiskuma stiprināšanai globālā mērogā.

Latvijas definētais mērķis dalībai ANO ir starptautiski tiesiskās kārtības stiprināšana, kurā valda starptautisko tiesību normas, nevis spēka politika un lielvaru intereses. Eiropas Padomei kā nozīmīgākajai reģionālajai cilvēktiesību organizācijai vēsturiski ir bijusi būtiska vieta Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas procesā, neatkarības nostiprināšanā un valsts ārpolitikā kopumā.

Tuvākajos divos gados Latvijai priekšā jauni uzdevumi – pilnvērtīgi sagatavoties savai otrajai prezidentūrai Eiropas Padomē. Tā ir iespēja Latvijai virzīt savas nacionālās intereses. (Skaņas defekts.)... ir Eiropas Padomes reformu process, kas vērsts uz starptautisko tiesību, tai skaitā cilvēktiesību, ievērošanas nostiprināšanu Eiropā un pienākumu valstīm ievērot starptautiskās saistības un pildīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus.

Godātie klātesošie! Eiropas Savienībai ir jābūt spēcīgai, vērtībās balstītai nacionālu valstu savienībai, kurā tiek ievēroti augsti tiesiskuma, cilvēktiesību un demokrātijas standarti. Latvijas interesēs ir saglabāt esošo institucionālo līdzsvaru, lai nodrošinātu Eiropas Savienības unikālo identitāti kā nacionālu valstu savienību. Taču mēs bieži no Eiropas Savienības galvaspilsētām dzirdam to, ka Eiropas Savienībai jābūt arī globāli ietekmīgam spēlētājam. Ja mēs tiešām gribam tāds būt, tad mums beidzot ir jārīkojas kā līderim gan Rietumbalkānos, gan Eiropas austrumu un dienvidu kaimiņu reģionos. Un tas ir jāsaprot gan Berlīnē un Madridē, gan Parīzē un Rīgā, gan Briselē un Romā un citās Eiropas galvaspilsētās.

(Skaņas pārrāvums.)... par Eiropas Savienības stratēģisko autonomiju viedoklis tikai veidojas. Latvija iestājas par atvērtas stratēģiskās autonomijas īstenošanu, proti, tādas, kas veicina Eiropas Savienības neietekmējamību no trešajām valstīm, taču vienlaikus mēs saglabājam arī atvērtību ar līdzīgi domājošiem partneriem: ASV, Kanādu, Lielbritāniju, Japānu, Dienvidkoreju, Izraēlu un Austrāliju.

Latvijai ir būtiski, ka ir izveidots spēcīgs Eiropas Savienības līmeņa regulējums kiberdrošības jomā, lai stiprinātu katras dalībvalsts, kā arī kopējo Eiropas Savienības kiberdrošības līmeni. Eiropas Savienībai jāveido arī dialogs ar privātajām tehnoloģiju kompānijām. Mums ir jāstiprina dialogs starp Eiropas Savienību un ASV šajos jautājumos, un mums ir jāatbalsta Eiropas Savienības Austrumu partnerības politikas dalībvalstu attīstība digitālajā jomā un šo valstu noturība pret dezinformāciju un kiberapdraudējumu.

Dāmas un kungi! 2021. gadā ir sācies jauns Eiropas Savienības un Lielbritānijas attiecību posms. Latvija redz Apvienoto Karalisti kā vienu no svarīgākajiem partneriem pasaulē, un to apliecina arī pērn parakstītā Latvijas un Lielbritānijas divpusējās sadarbības deklarācija. Mēs apņemamies veicināt aktīvu divpusējo politisko dialogu, padziļināt reģionālo sadarbību un tālāk izvērst sadarbību drošības un aizsardzības jomās. Tiek konsekventi atbalstīta individuāla pieeja ar katru Austrumu partnerības valsti.

Latvija iestājas par Eiropas Savienības attiecību padziļināšanu ar Ukrainu, Gruziju un Moldovu. Eiropas Savienībai šīm valstīm ir jāsniedz ilgtermiņa sadarbības perspektīva, tostarp atbalstot to pakāpenisku integrāciju Eiropas Savienības iekšējā tirgū.

Tāpat Eiropas Savienībai ir jāatbalsta šo trīs valstu drošības un aizsardzības jomu stiprināšana, jāpalīdz tām vairot noturību pret Krievijas dažādajiem spiediena instrumentiem.

Dāmas un kungi! Nestabilitātes palielināšanās Afganistānā 2021. gadā un iekšpolitiskā krīze Kazahstānā šī gada sākumā vēlreiz apliecināja Centrālāzijas reģiona nozīmi Eiropas Savienības ārpolitisko un drošības interešu kontekstā. Uzskatu, ka Eiropas Savienībai ir jāturpina aktīva iesaiste visā Centrālāzijas reģionā. Un Latvija sniegs savu ieguldījumu gan divpusēji, gan reģionāli.

Latvijas nostāja attiecībā pret gāzes cauruļvada Nord Stream 2 nodošanu ekspluatācijā ir nemainīga. Uzskatām, ka tas ir ģeopolitiska rakstura projekts, kas rada drošības riskus Eiropas Savienībai un faktiski palielina tās enerģētisko atkarību no viena piegādātāja. Un mēs redzam, kas notiek šobrīd ar mūsu pašu energocenām. Latvija sekos, lai Nord Stream 2 tiktu piemērotas Eiropas Savienības gāzu direktīvas prasības. Energoresursu cenu kāpums Eiropā atkārtoti pierāda, ka mums, tāpat kā pārējām Baltijas valstīm, pēc iespējas ātrāk jāīsteno iesāktie projekti, kas veicina valstu enerģētisko neatkarību un diversificē enerģijas piegādes avotus.

Dāmas un kungi! Neskatoties uz globālo pandēmiju un drošības izaicinājumiem mūsu reģionā, jaunajā gadā ir notikušas arī vairākas labas lietas. Tas ir sakāms par Latvijas ārējās ekonomiskās politikas virzieniem, ārējo tirdzniecību, investīciju piesaisti un Latvijas finanšu sektoru. Šogad Latvijā notiks Trīs jūru iniciatīvas samits un biznesa forums. Tas tiek organizēts ar mērķi attīstīt nozīmīgus infrastruktūras projektus un mazināt esošās savienojamības plaisas starp Eiropas Savienības ziemeļu un dienvidu reģioniem – gan enerģētikas, gan transporta, gan digitālās komunikācijas sektoriem. Pirmo reizi Latvijā notiks arī Trīs jūru iniciatīvas samita parlamentārās, kā arī pilsoniskās sabiedrības forumi ar mērķi veicināt iniciatīvas atpazīstamību un ilgtspējīgu attīstību.

Sadarbībā ar Ekonomikas ministriju, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, kā arī nozaru ministrijām tika un tiks sniegts atbalsts Latvijas eksportspējīgiem uzņēmumiem nozarēs ar augstu pievienoto vērtību. Mums ir svarīgi nodrošināt atbalstu arvien plašākām preču un pakalpojumu eksporta iespējām tādām tradicionālām Latvijas tautsaimniecības nozarēm kā transports un loģistika, tūrisms, kokrūpniecība, mašīnbūve, pārtikas ražošana, farmācija, tostarp jaunu tirgu apgūšanas un investīciju piesaistē, balstoties uz Latvijas uzņēmēju un sabiedrības interesēm.

Latvijai ir svarīgs finanšu sektors ar labu reputāciju un spējām finansēt Latvijas ekonomikas izaicinājumus. Finanšu sektorā mums ir jādiskutē gan par pūliņiem nelegālo līdzekļu legalizācijas novēršanai, gan arī par to, kā piesaistīt investīcijas. Cīņā ar netīro naudu ir izdarīts patiesi daudz, un mūsu valsts reputācija ir atjaunota. Šo apstākli novērtē arī mūsu starptautiskie partneri. Mēs saprotam, ka esam tajā fāzē, kad ir jāmācās samērīgi pārvaldīt riskus, sarunāties ar ietekmīgiem investīciju fondiem un skaidrot mūsu situāciju. Uzraudzības iestāžu un finanšu nozares sadarbība šajā ziņā dod pozitīvus signālus. Notiek sadarbība vietējā un starptautiskā līmenī. Tomēr ir jābūt gataviem. Šeit Ārlietu ministrija daudz strādā – gadījumā, ja ģeopolitiskā situācija pasliktināsies, uzņēmumu un finanšu sektora pārstāvji būs tie, kam primāri būs jāspēj izprast un piemērot jaunās sankcijas, ja tādas tiks noteiktas.

Godātie sēdes dalībnieki! Vēlos pateikties mūsu Latvijas diasporai, tās organizācijām par to ieguldījumu Latvijas interešu un vārda pārstāvēšanā un aizstāvēšanā visā pasaulē. Mēs turpinām mērķtiecīgu atbalstu latviešu valodas un kultūras stiprināšanai. Arvien vairāk veidojam aktīvu sadarbību ekonomikā, inovāciju attīstībā un meklējam jaunas iespējas talantu piesaistei Latvijai. Šogad plānots organizēt starptautiskās organizācijās strādājošo Latvijas profesionāļu forumu. Tas ļaus mērķtiecīgi mobilizēt Latvijas diasporas iesaisti, gatavojoties Latvijas kandidēšanai ANO Drošības padomes vēlēšanās. Šis Latvijas diasporas diplomātijas maigās varas darbs ir nenovērtējams ieguldījums mūsu valsts ekonomiskajās, ārpolitiskajās un drošības interesēs.

Ekselences! Dāmas un kungi! Šodien jau vairākkārt esmu runājis par Latvijas valsts vērtībām un principiem, kas raksturo ikvienu brīvu, neatkarīgu un demokrātisku valsti. Latvija ir parlamentāra demokrātija, un šogad Saeima atzīmē savu simto gadskārtu. Vēlos pateikties Saeimas deputātiem par visu jūsu ieguldījumu parlamentārās diplomātijas darbā un šīsdienas ģeopolitiskajos apstākļos vēlu Saeimai turēt cieši demokrātisko vērtību karogu starptautiskajā arēnā!

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas mūsu valsts ilgtermiņa ārpolitiskās un stratēģiskās izvēles ir bijušas pareizas. Starptautiskajās tiesībās balstīta daudzpusējā diplomātija, dalība starptautiskajās organizācijās, atbalsts demokrātiskajām vērtībām un starptautiskajam tiesiskumam ir kļuvis par neatņemamu Latvijas ārpolitikas doktrīnas daļu. Šī Latvijas ārpolitiskā stratēģiskā izvēle šodien mūs sargā.

Latvijas ārlietu dienesta vērtības ir godprātība, sadarbība un drosme. Šīs vērtības ir saistošas ikvienam Latvijas diplomātam.

Janvāris ir Latvijas starptautiskās de iure atzīšanas mēnesis, Latvijas diplomātijas mēnesis, tādēļ vēlos pateikties ikvienam Latvijas ārlietu dienesta darbiniekam par viņu profesionalitāti, apņēmību un komandas darbu, ko katrs no viņiem savā vietā un savā laikā ir veikuši pērn gan Latvijā, gan plašajā pasaulē.

Vēlu, lai šajā gadā un turpmāk mūs visus vieno godprātība, sadarbība un drosme – ar Latvijas draugiem un sabiedrotajiem pasaulē!

Paldies par uzmanību.

Sēdi vada Latvijas Republikas 13. Saeimas priekšsēdētājas biedre Dagmāra Beitnere-Le Galla.

Sēdes vadītāja. Paldies ārlietu ministram par ziņojumu.

Vārds ziņojumam... uzrunai Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei. Lūdzu!

I. Mūrniece (NA).

Paldies, ļoti cienījamā Beitneres-Le Gallas kundze. Es lūdzu apvienot abus debašu laikus.

Sēdes vadītāja. Jūsu laiki ir apvienoti.

I. Mūrniece. Paldies.

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Ministru prezidenta kungs! Ārlietu ministra kungs! Visi, kas seko līdzi Saeimas sēdei! Šodien Saeimā mēs debatēsim par to, kas ārpolitikā tika sasniegts pērn un kas plānots šogad.

Tradicionāli šīs debates mēs pieskaņojam mūsu valsts starptautiskās atzīšanas de iure dienai, kuru saucam arī par diplomātu dienu. Apsveicu visus diplomātus šodien profesijas svētkos!

Gribu izteikt pateicību ārlietu ministram un visai Ārlietu ministrijai par ārpolitikas ziņojumu, kas ir visaptverošs un labi raksturo ārlietu nozari.

Šā gada debates notiek īpaši saspringtā laikā, paaugstinātas starptautiskās spriedzes apstākļos, un šo spriedzi ir radījusi mūsu kaimiņvalsts Krievija ar savu agresīvo uzvedību. Izvirzot ultimatīvas prasības NATO, Krievija atklāti grauj Rietumu demokrātiju un alianses principus, vienlaikus pilnīgi absurdā kārtā vainojot NATO, kas it kā apdraudot Krieviju. Ziemeļatlantijas alianse apvieno demokrātiskas vērtības pārstāvošas valstis, kurām nav nekādu impērisku ambīciju. Savas impēriskās ambīcijas gan ir apliecinājusi Putina Krievija.

NATO un Rietumu demokrātiskās valstis aicina Krieviju risināt krīzi, ko tā pati radījusi, koncentrējot ievērojamu, neizskaidrojamu un neattaisnojamu militāro klātbūtni Ukrainā – Krimā, Ukrainas austrumos un pie tās robežām.  Rietumu un tātad arī mūsu pieeja attiecībām ar Krieviju nav mainījusies: spēcīga atturēšana un aizsardzība savienojumā ar jēgpilnu dialogu. Šī pieeja tika lietota arī pēdējo nedēļu laikā Ženēvā, Briselē, Vīnē.

Krievijas agresijai un dezinformācijai pretī liekama plaša spektra preventīva aizsardzība un arī pretdarbība dezinformācijai. Tā ir NATO sabiedroto vienotība un solidaritāte, kas šajos draudīgajos laikos ir ļoti būtiska mums, alianses austrumu flanga valstij. Mēs novērtējam atbalstu, kas mums tiek sniegts gan militārajā ziņā, gan stiprinot mūsu kibertelpu.

Kolēģi, iepazīstoties ar prasībām, ko Krievija izvirza NATO, rodas iespaids, ka atgriežamies laikā pirms Otrā pasaules kara. Mums šķita, ka ultimāta valoda pieder pagātnei – tai pagātnei, kas mūsu tautai laupīja brīvību un valsti 1940. gadā. Šīs pagātnes aukstā dvaša atsauc atmiņā pazemojumus, ko mūsu pilsoņi, politiķi, diplomāti un militārpersonas bija spiesti pārciest PSRS Valsts drošības komitejas moku kambaros un gulaga nometnēs. Tad mūsu tauta tika izrauta no normālas sabiedrības attīstības gaitas. Tieši tāpēc barikāžu laikā, pirms 31 gada, mūsu tauta nolēma pretoties. Un tāpēc mēs labi saprotam ukraiņu tautu, kura nepakļaujas Krievijas spiedienam. Mēs novērtējam NATO stāju, ko alianse apliecināja, noraidot absurdu ultimātu. Kad dzirdam ukraiņus sakām, ka viņiem asinīs rit brīvība un viņu mentalitāte ir neatkarība, tad varam to attiecināt arī uz sevi. Esam ļoti līdzīgi šajā ziņā.

Godātie klātesošie! Politiķu augstākajam mērķim ir jābūt valsts neatkarības nodrošināšanai, drošības stiprināšanai, tautas labklājības paaugstināšanai. Ārpolitikas pienesums šajā ziņā ir ļoti būtisks, jo mūsu valsts var sekmīgi attīstīties mijiedarbē ar citām valstīm, līdzdarbojoties starptautiskajās organizācijās, stiprinot līgumos balstīto starptautisko kārtību. Šajā kontekstā Ārlietu ministrija pamatoti orientējas uz daudzpusējo diplomātiju, kā tas izriet no ziņojuma.

Tajā pašā laikā mēs novērtējam klasisko divpusējo diplomātiju, kas ir nepieciešama labu attiecību veidošanai starp nacionālajām valstīm. Divpusējo vēstniecību diplomāti un konsulārie darbinieki rezidences valstīs nodrošina saiti ar sabiedrību.

Savu lomu starpvalstu attiecību veidošanā spēlējam arī mēs, parlamentārieši, – mūsu Ārlietu komisija, mūsu Eiropas lietu komisija, Saeimas delegācijas starpparlamentārajās organizācijās, deputātu grupas sadarbības veicināšanai ar dažādu valstu parlamentiem. Ārlietu funkciju pilda arī Saeimas priekšsēdētājs, kā arī deputāti individuāli.

Īpaši vēlos pieminēt mūsu kolēģi Saeimas deputātu un diplomātu – mūsu ārpolitikas grandu – Ojāru Ēriku Kalniņu, kurš pēkšņi, negaidīti aizgāja mūžībā pagājušā gada rudenī. Ojāra ieguldījums mūsu valsts ārpolitikas procesu attīstībā ir milzīgs, īpaši labajās attiecībās ar mūsu stratēģisko partneri – Amerikas Savienotajām Valstīm. Paldies tev, Ojār, par neatsveramo ieguldījumu, aizstāvot Latvijas intereses!

Mūsu aktīvais darbs starptautiskajās institūcijās nes augļus – vairāki Latvijas profesionāļi ieņem augstus amatus Eiropas Savienības struktūrās un NATO. Nesen sveicām Robertu Zīli ar ievēlēšanu par Eiroparlamenta priekšsēdētājas vietnieku, viņš kļuvis par pirmo Baltijas reģiona pārstāvi šajā augstajā amatā. Lepojamies arī ar Mārtiņa Paparinska ievēlēšanu ANO Starptautisko tiesību komisijā. Šī bija pirmā reize, kad Baltijas valstis nominēja kandidātu minētajai komisijai. Latvijas pārstāvis uzvarēja, kaut arī konkurence bija ļoti nopietna.

Mūsu profesionāļi strādā dažādās starptautiskajās struktūrās, piedalās starptautiskās civilajās un militārajās misijās, sargājot mieru un esot tur, kur nepieciešama palīdzība. Arī tādā veidā mēs apliecinām pasaulei savas spējas un iekļaušanos starptautiskās dienaskārtības jautājumu risināšanā.

Kolēģi! Mūsu valsts ir izvirzījusi mērķi kļūt par ANO Drošības padomes nepastāvīgo dalībvalsti no 2026. līdz 2027. gadam. Gatavojoties vēlēšanām, kas notiks 2025. gadā, mums mērķtiecīgi jāstiprina Latvijas valsts atpazīstamība un autoritāte, kā arī jāprot piedāvāt savu ekspertīzi jomās, kuras esam attīstījuši, piemēram, dezinformācijas apkarošanā, dažādos digitālos risinājumos... kā arī mūsu reformu pieredze. Taču mums jādomā arī par to, kā lobēt mūsu kandidatūru ne tikai valstīs, kur mūs pazīst, kur esam atvēruši vēstniecības, bet arī tajos pasaules reģionos, kur uzmanība Latvijas vārdam līdz šim pievērsta maz.

Svarīga būs arī mūsu otrreizējā prezidentūra Eiropas Padomē nākamgad. Šogad mūsu diplomātiem būs jāizvirza šīs prezidentūras prioritātes. Mūsu uzdevums ir izvēlēties tēmas, ar kuru palīdzību stiprināt Eiropas Padomes politisko lomu un cilvēktiesību standartus, tādā veidā arī pastiprinot šīs organizācijas redzamību un ietekmi. Novēlam ārlietu ministram sekmīgu darbu, piedaloties Eiropas Padomes politiskās dienaskārtības veidošanā Latvijas prezidentūras laikā.

Nemainīga Latvijas ārpolitikas prioritāte ir Eiropas Savienības kaimiņu politikas sekmīga īstenošana un sadarbība ar Centrālāzijas reģionu. Šā reģiona valstu noturības stiprināšana ir visas Eiropas Savienības uzdevums. Par to dalībvalstis bija vienisprātis 2021. gada nogalē Austrumu partnerības samitā. Īpaši aktīvi mēs iestājamies par Ukrainas suverenitāti un teritoriālo nedalāmību. Mūsu diplomātu, politiķu, dažādu jomu ekspertu darbs, piedaloties Eiropas Savienības un EDSO misijās Ukrainā, palīdz stiprināt Ukrainu. Ukraina ir izvēlējusies Eiropas attīstības vektoru un jau astoņus gadus ar ieročiem rokā sargā šo izvēli, no kuras to ar dažādiem līdzekļiem cenšas novirzīt Kremlis.

Godātie kolēģi! Pagājušā gada maijā es kopā ar ukraiņu parlamenta priekšsēdētāju apmeklēju Doņeckas apgabalu, redzēju, kādu postu šai skaistajai un bagātajai zemei nodara Krievijas atbalstītie kaujinieki – separātisti. Ukrainas armija, kas aizstāv savu valsti, ir pelnījusi demokrātiskās pasaules atbalstu. Ukraina tagad ir kā visas Eiropas bruņas, kas aiztur Krievijas uzbrukumu demokrātijai, un ir jāseko arī ieguldījumam no mūsu puses, sniedzot ne tikai politisku, bet arī militāru atbalstu Ukrainai. Jā, arī piegādājot aprīkojumu un ieročus. Mēs atbalstām stingras un efektīvas sankcijas agresora savaldīšanai.

Mūsu valsts jau kopš ukraiņu cieņas revolūcijas – Maidana – pirmajām dienām apliecināja savu solidaritāti un kopš Krimas okupācijas un aneksijas iestājas par tās pamatiedzīvotāju – Krimas tatāru – tiesībām un pussalas atgriešanos Ukrainas teritorijā. Varam būt lepni, ka esam sekmējuši Krimas platformas izveidi. Tādējādi arī mēs sniedzam ieguldījumu Krimas pussalas deokupācijas jautājumu risināšanā un uzturēšanā starptautiskajā dienaskārtībā.

Godātie kolēģi! Latvijas pērnā gada veikums ārpolitikā ir ievērības cienīgs. Mūsu nākotnes nodomi ir cēli un īstenojami. Taču īstenojami ar vairākiem nosacījumiem, un svarīgākais no tiem ir miers un drošība mūsu valstī un reģionā.

Mieru un drošību palīdz sargāt mūsu sabiedrotie, NATO dalībvalstis. Saku paldies to valstu valdībām un parlamentiem, kuras iesaistījušās NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupā, kuru vada Kanāda un kurā piedalās Spānija, Slovēnija, Slovākija, Polija, Melnkalne, Itālija, Islande, Čehija un Albānija. Un atzinība pienākas šīm valstīm. Tāpat paldies valstīm, kuras nodrošina Baltijas gaisa telpas patrulēšanu. Īpaša pateicība mūsu stratēģiskajam partnerim – Amerikas Savienotajām Valstīm.

Ar Amerikas Savienotajām Valstīm mūs saista īpaša un ilga draudzība. ASV nekad nav atzinušas Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Šogad atzīmēsim mūsu diplomātisko attiecību simtgadi. ASV un Eiropas valstu sadarbība, kas balstās demokrātiskajās vērtībās, ir eiroatlantiskās drošības atslēga. Latvijas drošība ir daļa no visas Eiropas drošības, kam šogad lielu uzmanību pievērsīs gan NATO, gan Eiropas Savienība. NATO, pieņemot stratēģisko konceptu Madrides samitā, kura sagatavošanā liela nozīme bija NATO ārlietu ministru sanāksmei pagājušā gada decembrī Rīgā.

Savukārt Eiropas Savienības Stratēģiskajam kompasam, kura gatavošanā īpaša loma ir pašreizējai – Francijas – prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē, mūsu ieskatā, vajadzētu būt NATO papildinošam instrumentam. Ģeopolitiskās stabilitātes veicināšanas nolūkā mūsu uzdevums ir panākt Amerikas Savienoto Valstu un citu NATO valstu pastiprinātu militāru klātbūtni Baltijas reģionā.

Godātie kolēģi! Ekselences! Par spīti Covid-19 pandēmijai, ārpolitiskā darbība pērn ir bijusi spraiga.

Šogad Baltija prezidēs arī Baltijas Asamblejā un Baltijas Ministru padomē. Baltijas sadarbības formātā uzmanības centrā pagājušajā gadā bija Covid-19 pandēmijas apkarošana un pretdarbība Lukašenkas režīma organizētajiem hibrīduzbrukumiem, informācijas drošība un kopīgie infrastruktūras projekti transporta un enerģētikas jomās. Mūsu prioritātes joprojām būs reģiona drošība, Baltijas valstu ekonomiskā atveseļošanās un izaugsme, inovācijas un iedzīvotāju sociālā aizsardzība. Gribu pateikties Latvijas delegācijas Baltijas Asamblejā ilggadējam vadītājam Vucāna kungam par lielo ieguldījumu.

Mēs arī turpmāk būsim aktīvi Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbībā, apmainīsimies viedokļiem par reģionālās drošības situāciju. Tāpat kā līdz šim, mūs interesēs klimata pārmaiņu, digitalizācijas un inovāciju jautājumi. Šajā formātā ļoti svarīga ir viedokļu apmaiņa par attiecībām ar Krieviju un Ķīnu, politikas saskaņošana iepretim Eiropas Savienības austrumu partneriem.

Godātie kolēģi, turpināsim savu ikdienas darbu, būsim modri un droši mūsu ārpolitisko mērķu virzītāji! Lai veicas visiem, kas iesaistīti ārpolitikas veidošanā, Latvijas interešu aizstāvībā!

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies Saeimas priekšsēdētājai par uzrunu.

Vārds uzrunai Ministru prezidentam Arturam Krišjānim Kariņam. Lūdzu!

A. K. Kariņš (Ministru prezidents).

Paldies.

Godājamais Valsts prezidenta kungs! Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godājamie deputāti! Kolēģi ministri! Citi klātesošie!

Vispirms es vēlos izteikt sirsnīgu paldies Edgaram Rinkēvičam, mūsu ārlietu ministram, par izcilo un izsmeļošo ziņojumu par ārpolitikas situāciju un prioritātēm kopumā. Man liekas, ka tas, kā viņš savilka visu kopā... ir ļoti grūti tur nedz ko pielikt, nedz atņemt.

Tomēr no savas puses es vēlos uzlikt zināmus akcentus pāris lietām. Viens ir tas pirmais un primārais – ka, neskatoties uz to, ka ārējie apstākļi ir mainīgi un izaicinājumu bagāti, mūsu galvenie mērķi un prioritātes ārpolitikā faktiski paliek nemainīgas. Faktiski – divi virzieni.

Pirmais un pats svarīgākais – mums ir jāturpina cieši sadarboties ar mūsu sabiedrotajiem Eiropas Savienībā un NATO, stiprinot gan šīs organizācijas, gan līdz ar to stiprinot arī mūsu valsts drošību nākotnē. Tas virziens, kas mums ir jau uzņemts kopš neatkarības atjaunošanas, ir pareizais virziens, mums tas ir jāturpina. Un jāturpina stiprināt šo virzienu.

Paldies visiem, kas tur piedalās. Protams, tai skaitā Saeimas deputāti – ne tikai Ārlietu komisijā, bet faktiski visās komisijās –, kuri sadarbojas ar mūsu partneriem ārzemēs. Mēs ikkatrs kļūstam tajā brīdī par mūsu valsts vēstnešiem. Mūsu individuālais darbs vainagojas ar kolektīvo panākumu.

Otrs virziens, kas mums ir ļoti svarīgs, arī ārlietu dienestam, ir turpināt strādāt pie mūsu ekonomikas stiprināšanas un drošības palielināšanas, tieši piesaistot investīcijas no ārzemēm. Mums valstī ir izstrādāta stratēģija, ko es saucu par viedo reindustrializāciju, kura jau rit, varētu teikt, pilnā sparā, pateicoties arī mūsu ārlietu dienestam.

Tāpēc arī šeit es vēlos izteikt sirsnīgu paldies visiem mūsu ārlietu dienestā strādājošajiem, visiem diplomātiem visās misijās. Tas darbs, ko jūs darāt, ir ļoti augstu novērtēts. Un tas ir ar ļoti labiem rezultātiem.

Tātad par drošības situāciju es gribēšu runāt, par ekonomikas politiku, par Eiropas Savienību un tad arī par mūsu tautiešiem ārzemēs.

Par drošības situāciju. Nu ir skaidrs, ka tā kļūst aizvien saspīlētāka; ja vērtē, kāda tā bija pirms trim gadiem, kad mēs izveidojām šo valdību un koalīciju, tā kopumā... ārēji ir pasliktinājusies. Kas ir mainījies, ir – ka Krievija, Putina vadītā Krievija, kura ilgstoši jau ir virzījusies skaidras autokrātijas virzienā, šobrīd cenšas – vienādi vai otrādi – kaut kā atdzīvināt iedomātu imperiālismu. Un tas ir, protams, pilnīgā nesaskaņā ar pārējo Eiropu, faktiski – ar gandrīz visu pārējo pasauli.

Eiropā mēs dzīvojam nacionālās, demokrātiskās valstīs; mēs nevis uzbrūkam viens otram, bet sadarbojamies viens ar otru – ar mērķi celt visu tautu kopējo labklājību. Un tas ir lielā disonansē ar to, ko Putina Krievija cenšas darīt, tas ir, nedzīvot harmonijā, bet draudēt ar ieročiem, ar militāru uzbrukumu, šajā gadījumā – kaimiņvalstij Ukrainai.

Ukraina cenšas un vēlas attīstīties kā pārējās Eiropas valstis, kā demokrātiska sabiedrība, kura pati izlemj savu attīstības virzienu. Ukrainai, protams, ir pilnas tiesības to darīt. Mēs atbalstām un atbalstīsim Ukrainu šajos centienos – ne tikai diplomātiski, bet arī ar konkrētu palīdzību, tai skaitā konkrētu militāru palīdzību, kas palīdzētu viņiem spēt labāk sevi aizsargāt. Šis virziens mums ir skaidrs, ļoti daudzas NATO valstis arī šādā virzienā strādā, un tas mums paliks nemainīgs. Bet tas izaicinājums, protams, mums ir ļoti liels.

Vēl viens izaicinājums mums ir Baltkrievijas režīms. Kopš pēdējām prezidenta vēlēšanām režīms ne tikai vērsās pret savas valsts iedzīvotājiem, kuri protestēja pret vēlēšanu kārtību un uzskatīja – manuprāt, pilnīgi attaisnoti –, ka vēlēšanas nav bijušas godīgas un rezultāts nebūt nav tāds, kāds tika izsludināts... ne tikai apspiež savas valsts pilsoņus, bet ieved trešo valstu pilsoņus un ar varu cenšas viņus spiest pāri Eiropas Savienības ārējām robežām, tai skaitā Latvijas, Lietuvas un Polijas ārējām robežām.

Un šeit, kolēģi, mēs esam pierādījuši sev, ka spiestos apstākļos mēs varam ļoti ātri reaģēt, ļoti ātri savilkties kopā un situāciju kontrolēt. Politiski runājot, valdībai ļoti īsā laikā... ja es pareizi atminos, īsāk nekā pusstundas laikā... valdības sēdē mēs pieņēmām strauju lēmumu slēgt Baltkrievijas robežu un uzdot uzdevumu mūsu aizsardzības spēkiem nodrošināt to, ka neviens šo robežu vairs nepārkāpj.

Un šeit izcils paldies... un augsts darba vērtējums, protams, mūsu valsts robežsargiem, policistiem un bruņotajiem spēkiem, kuri ļoti profesionāli... ir spējuši un vēl šodien turpina sadarboties, aizsargājot mūsu valsts robežu. Es esmu vairākas reizes bijis skatīties uz vietas, kā tas notiek. Es zinu, ka arī Saeimas deputāti tur ir bijuši.

Profesionālisms ir acīmredzams. Un tas pierāda to, ka mēs – kā sabiedrība, kā politiķi, kā valdība un kā profesionāli dienesti – spējam reaģēt tad, kad tas ir nepieciešams, un arī pildīt visus savus pienākumus. Un mēs to arī turpināsim.

Šeit arī pierādījās tas, ka dalība Eiropas Savienībā un NATO nav tikai, kā saka, uz papīra, bet ir ļoti cieša, tūlītēja sadarbība ne tikai starp trim Baltijas valstīm, bet arī ar Poliju, koordinējot darbību, kas saistītos ar robežu.

Un mūsu ļoti veiksmīgais diplomātiskais darbs, runājot ar pārējiem Eiropas kolēģiem, kuri ne tikai atzīst, ka tas, kādā veidā mēs, trīs valstis, aizsargājam Eiropas Savienības ārējo robežu, ir pareizi, bet... šobrīd tiek strādāts pie tā, lai pielāgotu Eiropas Savienības likumdošanu, kas... paredzētu šāda veida gadījumu, jo, protams, rakstot likumus par patvēruma meklētājiem, neviens likumdevējs un neviens politiķis nebija agrāk iedomājies situāciju, kur cilvēktirdzniecība... nebūtu noziedzīgās organizācijas... tādi individuāli gadījumi... bet ka veselas valdības režīms faktiski nodarbotos ar nelegālo... cilvēku tirdzniecību un viņu spiešanu un grūšanu pāri valsts robežām.

Tātad mūsu sabiedrotie stāv ar mums šajā ziņā. Un tas ir, pateicoties tam lielajam darbam, kas ir bijis ilggadējs, – ka mums ir tik labi kontakti – pilnīgi visos līmeņos – ar Eiropas Savienības un arī mūsu NATO partneriem.

Mēs esam, protams, arī prasījuši NATO valstīm pastiprināt savu militāro klātbūtni visā Austrumeiropā, tai skaitā Baltijas valstīs. Pirmās valstis jau ir atsaukušās. Piemēram, Dānija sūtīs vēl papildus iznīcinātājus, lai varētu stiprināt Baltijas valstu gaisa patrulēšanu. Tāpat viņi karakuģus sūtīs uz Baltijas jūru, lai stiprinātu mūsu drošību šajā reģionā. Sarunas notiek, un ir gaidāms, ka... protams, tas arī būs plašāk.

Un šeit es vēlos, protams, izteikt paldies visām NATO valstīm, kuras līdzdarbojas Latvijas aizsardzībā. Latvijas... Uz vietas trenējoties ar mūsu karavīriem ikdienā... Kanāda ir galvenā valsts, bet mūsu ārlietu ministrs un arī Saeimas priekšsēdētāja nosauca visus pārējos... Es baidos, ka no galvas es nenosaukšu visus 10, un es nevēlos kādu atstāt nenosauktu... Visi šie spēki ir augstu novērtēti, augsti profesionāli.

Un, protams, no mūsu aizsardzības viedokļa raugoties, nav tā, ka Latvijas armija un NATO spēki ir kā kaut kas atrauts; mums visi aizsardzības plāni ir sadarbībā ar visām NATO valstīm, NATO partneriem, un mums ir pilnīgi vienots, kā saka, aizsardzības plāns vai... faktiski ļoti daudzi un dažādi plāni jebkurai situācijai, kāda varētu rasties. Un mēs turpināsim, protams, arī paši stiprināt savu aizsardzību.

Šobrīd mēs ieguldām aptuveni 2,3 procentus no mūsu iekšzemes kopprodukta mūsu aizsardzībā. Es uzskatu, ka mums šis būtu jākāpina un mūsu nākamajam mērķim būtu jābūt šādam: 2,5 procenti mūsu aizsardzībai tuvākajos gados.

Tātad, kolēģi, strādāsim pie šī – stiprināsim savas aizsardzības spējas. Stiprinot sevi, mēs stiprinām NATO. Un, protams, tas ir tas pamatprincips visā NATO aizsardzības sistēmā – gādāt par sevi, un citi varēs palīdzēt. Un mēs gādājam un gādāsim par sevi, kā tas arī pierādās ar Baltkrievijas robežu – to mēs nosargājām paši ļoti profesionāli. Vēlreiz paldies visiem.

Par ekonomikas politiku. Viens no mūsu ārpolitikas mērķiem ir piesaistīt ārējās investīcijas, lai mums būtu aizvien vairāk darba vietu un labklājība mūsu valstī augtu.

Tas, ko es esmu nosaucis par viedo reindustrializāciju, konkrēti parādās faktiski divos plānošanas dokumentos, kas ir Saeimā pieņemti. Tātad mums ir Nacionālais attīstības plāns – paldies visiem kolēģiem par darbu pie tā – un Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes. Un, saliekot šo kopā, mēs redzam, ka mēs kā valsts... saredzam savas labklājības attīstību caur to, ka Latvijā būs aizvien vairāk darba vietu uzņēmumos, kas ir eksportspējīgi, kas ražo vai nu idejas, pakalpojumus, vai arī konkrētus priekšmetus. Šīs ir tās investīcijas, kuras mēs meklējam.

Mēs esam strādājuši, lai uzlabotu kopējo investīciju vidi, sakārtojot tiesiskumu, sakārtojot mūsu banku sektora uzraudzību, izveidojot Ekonomisko lietu tiesu, un rezultātā 2020. gadā mums jau bija rekordinvestīcijas, ja skata iepriekšējo septiņgadi. Un 2021. gadā mēs vairāk nekā divreiz pārspējām... vairāk nekā 600 miljonu eiro ienāca pagājušajā gadā; tas izveidojis vairāk nekā 2000... labi apmaksātas darba vietas arī nākotnē.

Tātad turpināsim strādāt ārpolitikā gan ar mūsu politiskiem... Eiropas Savienības un mūsu NATO partneriem kā līdz šim, arī stiprinot šīs organizācijas, un turpināsim strādāt, lai piesaistītu investīcijas.

Un mūsu darbs, varētu teikt, mājās ir turpināt sakārtot vidi, tai skaitā – administratīvi teritoriālo reformu... Izglītības sistēmas uzlabojumi, veselības aprūpes sistēmas uzlabojumi... lai tā vide, kur investēt, ir aizvien labāka, un tas cels mūsu labklājību kopumā.

Par Eiropas Savienību. Šobrīd sākas Francijas prezidentūra. Francijas prezidentam... kā mēs labi zinām, ir arī vēlēšanas šopavasar... Es saredzu, ka tur būs tāda ļoti aktīva, proeiropeiska politika no viņu puses. Un viena no tēmām, par ko tiks un tiek runāts, ir tā saucamā stratēģiskā autonomija, kas Eiropas Savienībā varētu būt. Un ir jāsadala šī stratēģiskā autonomija, šis jēdziens, divās daļās: viena ir, iespējams, militārā ziņā, otra – ekonomiskā ziņā.

Attiecībā uz militāro aspektu. Ja Eiropas Savienība kļūst spēcīgāka militāri kā daļa no NATO, tas ir mūsu interesēs. Tātad – spēcīgāka NATO ar to, ka Eiropas Savienība... individuāli un kolektīvi... ir spēcīgāka militāri. Šis ir virziens, kurā mums ir jāiet, tātad mums arī... kāpinot savus izdevumus vai ieguldījumus aizsardzībā, tas vienlaikus stiprina Latviju, tas stiprina Eiropu, un tas stiprina NATO aliansi kopumā. Un šis ir virziens, kurā mums vajadzētu iet, – stipra, militāri spēcīga Eiropa kā ļoti spēcīgs balsts NATO militārajā apvienībā. Tas ir tas virziens, kas mums ir jāattīsta.

Un otrs. Par ekonomisko aspektu. Šī autonomija... Mēs redzam... piemēram, kovida krīzes pašā sākumā... mēs atminamies, bija ļoti grūti gan mums, gan visām pārējām Eiropas valstīm nodrošināt tā saucamos individuālos aizsardzības līdzekļus – sejas maskas, respiratorus, cimdus un tā tālāk –, jo, izrādās, visa Eiropa ir kļuvusi pilnībā atkarīga no importa no Ķīnas. No diezgan tālās Ķīnas. Pašā Eiropā bija uzņēmumi, kas ražoja šos produktus, bet ne pietiekamā daudzumā. Rezultāts – šo divu gadu laikā tagad Eiropā ir uzplaukusi ļoti plaša visādu veidu aizsarglīdzekļu ražošana. Mēs vairs neesam pilnībā atkarīgi no Ķīnas.

Un šādā virzienā... Eiropas stratēģiskā autonomija, nodrošinot aizvien plašāku ražošanas bāzi, ir tieši mūsu valsts viedās reindustrializācijas kontekstā, interesēs. Proti, ja Eiropā, piemēram, arī no augstajām tehnoloģijām, no elektronikas ražotu aizvien uz vietas, tas nozīmē – lielākas iespējas ražot uz vietas Latvijā. Un tas ir tas, ko mēs gribam.

Tātad, protams, mēs argumentējam, ka tai ražošanai būtu jāpārceļas – pēc izdevības un iespējas – uz Eiropas Savienību, konkrēti, uz Latviju, kur... mūsu apstākļi ir izcili labi, mums ir vairāki ļoti, ļoti spēcīgi uzņēmumi tieši elektronikas jomā, kas strauji attīstās.

Mūsu vispelnošākais eksporta uzņēmums bija tieši elektronikas jomā, pagājušajā gadā – ar ļoti labiem rādītājiem, tik labiem rādītājiem, ka šī uzņēmuma viens no īpašniekiem spēja ziedot 20 miljonus eiro bērnu slimnīcai – kā saka, spēja arī nodarboties ar mecenātismu.

Un tas nozīmē, ka šajā virzienā mums ir jādara viss, lai mums šāda veida uzņēmumi kļūtu aizvien lielāki un spēcīgāki, skatoties, ko Latvijā varētu vēl papildus sākt ražot, lai samazinātu arī Eiropas Savienības atkarību no tālā importa, tātad arī no Ķīnas. To mēs arī redzam šādos... kovida apstākļos, ka piegāžu ķēdes tiek traucētas: jo tālāk ir jāved, jo sarežģītāk ir ar piegādes ķēdēm. Tātad šeit ir liela iespēja mums arī attīstīties un stiprināt šo stratēģiskās autonomijas jēdzienu, par ko tiek Eiropas Savienībā runāts.

Vēl par klimatu Eiropas Savienībā. Mēs virzām cauri tagad visā Eiropas Savienības kontekstā to... nu, kā to angliski sauc... "gatavi 55. gadam" – tā laikam tas tulkojams. Tie ir ļoti ambiciozi klimata mērķi ar domu samazināt – krasi! – fosilo energoresursu izmantošanu un pāriet uz atjaunojamiem energoresursiem, uz ūdeņradi un tā tālāk.

Šis virziens ir pareizs virziens. Es esmu pārliecināts, tas ir pareizs virziens gan no vides viedokļa... ar siltumnīcas efektu... un klimata pārmaiņām... Tik tiešām, dedzinot fosilos avotus – naftu, gāzi, akmeņogles –, cilvēce dara lielu kaitējumu kopējai videi, un šis būtu jāmaina.

Bet, no Latvijas viedokļa raugoties, tam ir otrs aspekts, kas ir arī ģeopolitisks, kas saistīts ar mūsu drošību. Šobrīd apmēram 40 procentus no visām savām energovajadzībām mēs spējam apmierināt ar pašmāju avotiem, vai tās būtu Daugavas HES kaskādes, kas lielā mērā nodrošina mūsu elektropatēriņu, vai tā būtu plaša biomasas izmantošana, kas aizvien vairāk apmierina vai... palīdz mūsu apkurei. Tomēr atlikušie 60 procenti – tā ir pamatā no Krievijas importēta nafta un gāze. Un mums ir interese virzīties prom no šīs atkarības un vairāk izmantot to, kas mums pašiem ir, – mums pašiem ir saule, mums pašiem ir vējš, mums pašiem ir ūdens resursi, un mums pašiem ir biomasa.

Taču te ir arī jāšķir tas, ka... Notiek diskusijas – reizēm tās ir tīri ideoloģiskas –, ka tas ir jādara, neskatoties uz izmaksām, neskatoties uz sekām, kādas ir sabiedrībā. Es argumentēju, ka mums ir jāiet saprātīgi, ar atvērtām acīm, pretī šiem klimata mērķiem, visu laiku ar vērīgu aci uz to, ka mūsu sabiedrība kopumā nevis ciestu no tā, bet iegūtu no tā. Tas ir izdarāms, ja mēs pieejam šim jautājumam pragmatiski. Tātad es esmu simtprocentīgi par Eiropas klimata mērķu sasniegšanu. Tas mums sakrīt gan no vides viedokļa, gan no ģeostratēģiskā viedokļa, bet virzīsimies un argumentēsim saprātīgi, soli pa solim. Mēs šos mērķus visus varēsim sasniegt un vēl gūt sabiedrības atbalstu šajā procesā, ja turpināsim būt pragmatiski, kādi mēs līdz šim esam bijuši.

Visbeidzot es gribētu pateikt pāris vārdus arī par mūsu tautiešiem ārzemēs. Mēs zinām, ka (īpaši kopš pievienošanās Eiropas Savienībai) pēc aplēsēm mums ir līdz apmēram 300 tūkstošiem valstspiederīgo, kuri šobrīd dzīvo, strādā vai studē ārzemēs. Pārsvarā tas ir Eiropas Savienības valstīs... arī Norvēģijā, arī Islandē. Bet mums ir svarīgi, ka šie cilvēki uztur savu saikni ar savu dzimteni.

Tātad paldies visiem tiem, kuri strādā mūsu diasporas vai trimdas organizācijās, kas uztur latvietību, kas sestdienās organizē latviešu skolas, kas dejo mūsu tautas dejas un dzied mūsu dziesmas, uzturot mūsu tradīcijas. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Bet mums ir jāskatās arī nākamais solis – kādā veidā mēs kā valsts varam atkal... no jauna piesaistīt cilvēkus, kuri varbūt ilgstoši dzīvojuši vai varbūt pat dzimuši ārzemēs, lai viņi būtu ieinteresēti atgriezties savā dzimtenē vai senču zemē, īpaši domājot par jauniem cilvēkiem – tiem, kuri ir studiju gados.

Mums ir jādara vairāk, lai veicinātu iespēju, ka viņi varētu, piemēram, vienu semestri savu studiju laikā pavadīt Latvijā. Ja nosacīti visi mūsu ārzemēs dzīvojošie latvieši – tie, kuri studē vai kuri ilgi dzīvojuši, vai kuri ir uzauguši, vai pat piedzimuši ārzemēs... ja viņi varētu katrs vismaz vienu semestri pavadīt kādā Latvijas augstskolā, esmu pārliecināts, ka ļoti daudziem no viņiem acis atvērtos, cik šeit ir burvīgas iespējas, cik šeit ir patīkami, un daudzi varētu izvēlēties saistīt savu nākotni tieši ar mūsu valsti.

Mums ir arī jāstiprina sadarbība ar ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem tieši ekonomiskā ziņā un jāatbalsta visi ekonomiskie forumi. Tas mums ir milzu aktīvs, kuru mums nevajag aizmirst, mums vajag to izmantot. Protams, aukstā kara laikā, okupācijas laikā trimdas organizācijas bija tās, kuras turēja neatkarīgas Latvijas... prasības un cerības arī politikas dienaskārtībā... ārvalstu... tātad mūsu šodienas Eiropas un NATO partneru dienaskārtībā. Tas bija milzu darbs, ko tā paaudze izdarīja.

Tagad jaunā paaudze... tai ir cits uzdevums. Mums ir brīva un demokrātiska valsts, bet mums ir vajadzīgs, ka tās zināšanas, ko cilvēki iegūst ārzemēs... ka tās nāk atpakaļ – mājās. Un tur ārlietu dienestam un mums visiem ir liels darbs darāms – arī šajā virzienā. Bet paldies visiem, kas pie tā strādā.

Noslēgumā. Vēlreiz paldies ārlietu ministram par izcilo ziņojumu, un es gribu teikt – arī par izcilo darbu, tāpat visam ārlietu dienestam, Saeimas deputātiem, visiem ministriem, kuri arī savās padomēs strādā ar mūsu partneriem. Kopīgiem spēkiem mainīgos apstākļos, noturot skaidru... aci uz savu mērķi, esmu pārliecināts, ka mēs pārvarēsim visu, mēs spēsim turpināt stiprināt mūsu valsti, kas ir mūsu pamatmērķis.

Kolēģi, draugi! Mums tas izdosies!

Paldies.

Sēdi vada Latvijas Republikas 13. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.

Sēdes vadītāja. Paldies Ministru prezidentam.

Godātie kolēģi! Es vēlos jūs informēt par tālāko debatētāju sarakstu. Tradicionāli ārlietu debatēs vispirms runā Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, pēc tam frakciju vārdā runā frakciju deleģēti pārstāvji. Tātad nākamajam vārds būs Rihardam Kolam, pēc tam: Juris Pūce, Dagmāra Beitnere-Le Galla, Ainars Latkovskis, Viktors Valainis, Aldis Gobzems, Edvīns Šnore. Pēc tam – aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Pēc tam – rakstveidā pieteikušies deputāti: Inese Voika, Inese Lībiņa-Egnere, Uldis Budriķis, Ivars Zariņš, Aleksandrs Kiršteins, Atis Lejiņš un Dace Rukšāne-Ščipčinska. Saeimas e-sistēmā elektroniski pieteicies arī deputāts Jānis Vucāns.

Turpinām debates.

Ārlietu komisijas vārdā – deputāts Rihards Kols.

R. Kols (NA).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Es lūdzu apvienot debašu laikus.

Sēdes vadītāja. Debašu laiki ir apvienoti.

R. Kols. Paldies.

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Ministru prezidenta kungs! Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministri! Cienījamie, godātie deputāti! Ekselences!

Pirmām kārtām paldies ārlietu ministram un visam ārlietu resoram par aizvadītajā gadā paveikto. Paldies ministram arī par sagatavoto ziņojumu, kas, rēķinoties ar saprotamiem formāta ierobežojumiem, nosedz visu, kas no pērnā gada mūs atvedis līdz šodienai. Par to liecina fakts, ka šodienas karstāko jautājumu saknēm un attīstībai varam izsekot arī ziņojuma tekstā.

Darbs ārpolitikā, par spīti pandēmijas radītajiem ierobežojumiem, pērn bija intensīvāks nekā jebkad agrāk. Pēdējo gadu laikā ievērojami pieaugusi parlamentārās diplomātijas loma, un ir gandarījums, vērojot, ka ārlietu jomā parlaments un Ārlietu ministrija ir izteikti partneri ar vienotu izpratni un atbalstu vienotam Latvijas ārpolitikas kursam.

Ja vēl pirms gada man kāds jautātu, vai laikā, kad pasaule cīnās ar globālu pandēmiju, jebkas cits var būt aktuālāks, es, visticamāk, teiktu – nē, bet pasaule mēdz pārsteigt diemžēl arī negatīvi. Šobrīd visaktuālākais jautājums Latvijai un Eiropai ir drošība.

Notiek kārtējā globālā konfrontācija, varbūt ne gluži aukstā kara līmenī, bet tomēr – nopietna. Runa, protams, ir par Krievijas militārajiem draudiem Ukrainai, ultimatīvajām prasībām ierobežot NATO paplašināšanos un pat atvilkt un... ierobežot NATO sabiedroto spēku klātbūtni un darbību Baltijas valstīs. Zināmā līmenī saknes šodienas izaicinājumiem atrodamas neadekvāti plaši izplatītajā pārliecībā – nē, pat nepamatotā pieņēmumā! –, ka Krievijas un Rietumu mērķi ir vienādi un vēlamais galarezultāts – abpusēji prioritārs. Šajā pieņēmumā balstās liela daļa Rietumvalstu demonstrētās pārliekās gatavības piekāpties – tikai pa labam ar Putinu... viņa ultimātiem un brīžiem farsiskajiem uzstādījumiem. Reakcionārās rīcības modelis ilgi ir bijis nemainīgs.

Starptautiskās Enerģētikas aģentūras vadītājs Fatihs Birols nesen uzsvēra Krievijas atbildību energoapgādes krīzes izraisīšanā, mērķtiecīgi ierobežojot gāzes piegādes Eiropai. Tam ir jābūt modinātājzvanam mums pašiem. Nogaidīšana un laika novilkšana, nemazinot draudus, ko rada atkarība no Krievijas un tās režīma prioritātēm, vienkāršiem vārdiem sakot, ir tas pats, kas turpināt sev šaut kājā un vēl drošības labad iešaut rokā.

Pakļautība enerģētikas šantāžai par realitāti kļuva ātrāk, nekā gribētos, bet būtība ir tā, ka, sēžot uz Krievijas gāzes "adatas", importējot no tās 90 procentu gāzes, Eiropa ir neaizsargāta. Mēs zinām, ka Krievija caur "Gazprom" izmanto gāzi kā ģeopolitisku ieroci, šo faktu pēc pēdējiem draudiem nogriezt gāzi Eiropai, ja Rietumi uz agresiju Ukrainā reaģēs ar Krievijas izslēgšanu no SWIFT, domājams, nevarēs noliegt pat vislielākie apoloģēti.

Tie, kas cer, ka Nord Stream 2 tiks neatgriezeniski aizvērts, visticamāk, būs sarūgtināti – Vācijas intereses šeit ir tīri merkantilas, tai vajadzīga Krievijas gāze, lai varētu atteikties no ogļu izmantošanas un nodrošinātu rezervi gadījumiem, ja ar vēja un saules enerģiju nepietiks. Šis atkarības konveijers pār Eiropu karājas kā Damokla zobens, un, ja no tā neatbrīvosimies, varam sākt pierast pie tā, ka Putins regulāri destabilizēs visu Eiropu ar jaunām krīzēm.

Arī Krievijas uzsāktā kampaņa pret Ukrainu ir sīva – ar mērķi graut Ukrainas valdības varas un ģeopolitiskās orientācijas leģitimitāti. Krievija apvienojusi tradicionālo – militāro – agresiju ar hibrīdkaru. Skaidrības trūkums Maskavas nodomos un Kremļa klajā, atvainojiet, uzspļaušana starptautiskajām tiesībām un saistībām ir jau visai ierasta konstante. Lai gan nezinām, vai Kremlis vēlas izvērst kinētisku konfliktu un okupēt visu Ukrainu, režīma gatavība izmantot visus instrumentus savu sarkano līniju plāna īstenošanai ir acīmredzama un demonstratīva. Tas ir politiski militārs terors, uzbrukums normām, kuras par vispārēji saistošām uzskata Rietumu pasaule. Ja no tām atteiksimies, ja nestāvēsim pāri zemiskām provokācijām, teroristi uzvarēs. Taktika no Kremļa puses ir jau labi zināma klasika – izmantot visus rīkus, sviras, draudus, ultimātus, formulējumus, juridisku interpretāciju, vēstures infantilizēšanu un dezinformāciju, lai leģitimizētu savus amorālos sirojumus Eiropas valstīs un ģeopolitiskās ambīcijas.

Mūsu pozīcija ir nepārprotama – kopā ar Ukrainu! Ja Eiropas Savienības apvienotā diplomātiskā un ekonomiskā vara kopā ar NATO sabiedrotajiem – ASV, Lielbritāniju, Kanādu – nebūs pietiekama, lai atturētu Krieviju no tās fanātiskā kursa uz iznīcību, mēs varam gatavoties ilgai, aukstai ziemai.

Pavirzoties uz kaimiņiem un tuvāk Latvijas robežai – saspīlējumu uz robežas starp Baltkrieviju un Eiropas Savienību var saukt par krīzi, kurā iesaistīti migranti, bet tā noteikti nav migrācijas krīze. Tas ir hibrīdkarš, un ir svarīgi, lai mēs to tā arī definētu un apzīmētu. Vissteidzamākais uzdevums vienmēr ir esošais brīdis un drošība tajā. Pēc krīzes uzliesmojuma apturēšanas ir jāsāk diskusija par Eiropas patvēruma mehānisma pārskatīšanu.

Atgādināšu – nodibinot Eiropas brīvās pārvietošanās zonu – Šengenu, tika radīta vienota patvēruma politika Eiropas Savienības ietvaros, kas rezultējās Dublinas regulā. To pēdējo reizi atjauninājām 2013. gadā. Regula citstarp nosaka atbildīgo valsti par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, un tā ir pirmā ieceļošanas valsts. Ir radīta fundamentāli negodīga sistēma, kurā nesamērīgs atbildības slogs tiek uzlikts Eiropas Savienības ārējās robežas valstīm. Šāda veida politika, vienlaikus saglabājot Šengenu tās esošajā formā, nav dzīvotspējīga ilgtermiņā.

Eiropas Savienības tiesību ietvars ir novecojis un neatbilst šībrīža situācijai. ANO Ženēvas konvencija, uz kuras pamatiem balstās Eiropas Savienības sistēma, tika radīta 1951. gadā, tolaik pieņemot, ka bēgļu jautājums būs pagaidu problēma, ko varēs atrisināt gados pēc Otrā pasaules kara beigām. Bet nekas nav noturīgāks par pagaidu risinājumu. 1951. gada konvencijas morālā un juridiskā novecošana ir pašsaprotama. Par šo jautājumu mēs noteikti lauzīsim šķēpus jau šogad.

Tikmēr, protams, nav pilnībā iespējams novērst ārējās destabilizācijas mēģinājumus. Lukašenkas iedegto migrācijas liesmu būsim spiesti dzēst mēs paši, bet diktators Minskā tagad ir pilnīgi atkarīgs no Kremļa aizmugures.

Revanšistisku lielvalstu mēģinājumi revidēt un destabilizēt starptautisko sistēmu, mutuļojoši nemieri un vērtību sadursmes demokrātiskajās valstīs kā kopums radījis līdz šim nepieredzēti lielu spriedzi uz starptautiskajās tiesībās balstīto pasaules kārtību. Covid-19 pandēmija, iespējams, ir lielākais globālās kārtības pārrāvums kopš aukstā kara, tā saplosīja pirmās smagāk cietušās valstis, radot satricinājumus un papildu grūdienus jau tā iedragātajai starptautiskās sistēmas leģitimitātei.

Latvijai, saskaroties ar pēdējo desmitgažu laikā nepieredzēta līmeņa apdraudējumu reģionā gan no hibrīduzbrukumiem Eiropas Savienības ārējām robežām, gan no Krievijas agresīvi ekspansīvās politikas, kopā ar pārējām Baltijas valstīm, arī Poliju, jāturpina pašu bruņoto spēku mobilitātes un "uguns spēka" palielināšana un, situācijai kaimiņos nemainoties, jādomā par nosacīti vienotas reaģēšanas sistēmas izveidi Baltijā un Polijā apdraudējuma gadījumā. Dienaskārtībā centrālais jautājums ir arī panākt padziļinātu un paplašinātu NATO sabiedroto klātbūtni Latvijā.

Šodiena ir tikai ģenerālmēģinājums. Krīzei vienmēr līdzi nāks iespējas, pārfrāzējot Čērčilu, – labu krīzi nekad nevajag atstāt neizmantotu. Mēra epidēmija 14. un 15. gadsimtā caur traģēdijām un neiedomājamiem zaudējumiem Eiropu aizveda līdz renesansei. Pandēmija ir atklājusi pašreizējās, uz noteikumiem balstītās starptautiskās sistēmas nestabilitāti. To parāda arvien agresīvākas un pārdrošākas trešo valstu spēlētāju darbības starptautiskajā telpā. Bet atteikties no starptautiskās sistēmas, kas balstīta noteikumos un vērtībās, pilnībā būtu neprāts, un tas ir mūsu pienākums – stiprināt un aizstāvēt sistēmu, kuras pamatos ir balstīta pašas Latvijas neatkarība un drošība.

Raugoties uz Eiropas Savienības ietekmi, jāsaka, ka neviena reģionālā vara (un, protams, ne jau Krievija) nekad nav pielikusi nekādas pūles, lai respektētu Eiropas valstu drošības intereses un jūtīgo situāciju tās kaimiņvalstīs tikai tāpēc, ka Eiropas Savienība vilcinātos iesaistīties drošības sadarbībā ar kaimiņiem. Eiropas Savienības savaldīgums nav rezultējies Krievijas agresīvās politikas iegrožošanā. Tieši pretēji – un to pierāda pēdējie 20 gadi. Katru reizi, kad Eiropas Savienība krīzēs ir izvairījusies no spēcīgas un stingras reakcijas, Krievija ir eskalējusi krīzes mērogus. Ja esam gatavi kā bloks kļūt ģeopolitiski pašpietiekami, būtu jābeidz baidīties no savas ēnas – tā mēs tikai turpināsim ierobežot savu ietekmi, efektivitāti un autonomiju. Varam sākt ar aktīvāku ieguldīšanu drošības sadarbībā ar Eiropas Savienības austrumu un dienvidu kaimiņvalstīm.

Pēdējos gados daudzkārt un dažādās formās locīts vārdu savienojums "stratēģiskā autonomija". Šobrīd populāra diskusija ir par Eiropas Savienības stratēģisko autonomiju, ar kuru katrs saprot kaut ko savu. Latvijas nostāja ir skaidra – mēs vēlamies un esam par būtisku... un arī uzskatām pašpietiekamu... un noturības spēju attīstīšanu Eiropas Savienībā.

Neizbēgami jāstiprina drošība un aizsardzības spējas Eiropas Savienības ietvarā, kas gan joprojām nekādā veidā nebūtu alternatīva NATO alianses kolektīvās drošības stiprināšanai, nekādā veidā nebūtu vērsta uz transatlantisko attiecību vājināšanu. Latvijai šajās diskusijās būtu jārunā nevis par autonomiju, ko katrs uztver savādāk, bet par Eiropas Savienības stratēģiju attiecībā uz Krieviju, Ķīnu un transatlantiskajām attiecībām. Lai gan Eiropas Savienības dalībvalstis apņēmušās īstenot vienotu Eiropas Savienības ārējo un drošības politiku, reālajā laikā tiek īstenota ad hoc reakcionāra politika. Tas nereti novedis pie pārpratumiem, konfliktiem un aizvainojumiem Eiropas Savienības iekšienē.

Secinājums, ka neeksistē tāda mūsdienām atbilstoša Eiropas Savienības globālā stratēģija, nav jaunums, bet joprojām redzama izvairīšanās no lēmumu pieņemšanas un turēšanās pie tiem. Pasaulē mainās ģeopolitisko spēku līdzsvars, un Eiropas Savienībai jārada kopēja stratēģija atbilstoši šiem apstākļiem.

Topošajā Eiropas Stratēģiskajā kompasā kā pamatu pamats ir jāņem vērā šodienas draudu sarežģītais un evolucionējošais raksturs un hibrīdrealitāte. Jāapzinās pastāvošās problēmas un par tām ir jārunā, piemēram, ka no ģeopolitiskās perspektīvas Eiropas Savienības dažiem no galvenajiem drošības spēlētājiem – Francijai, Vācijai un Polijai – ir atšķirīgi priekšstati par Eiropas Savienības stratēģisko autonomiju, stratēģisko virzienu un apdraudējuma līmeni. Šo ķīviņu fonā tiek zaudēts laiks un iespējas, bet Eiropas Savienība nevar atļauties būt skatītāja lomā globālajās norisēs laikā, kad Eiropas Savienībai jāpalielina sava kapacitāte, noturība un gatavība rīkoties. Vienotības trūkums, pasivitāte, kavēšanās un slikta koordinācija maksā pavisam reālu un augstu cenu.

Ir tāda drošības aksioma – lielākais drauds jebkurai aizsardzības arhitektūrai vienmēr ir nepietiekama griba un iekšēja sašķeltība. Noritot darbam pie jaunās NATO stratēģiskās koncepcijas, jāsaprot, ka, neatrisinot iepriekšējās neskaidrības, ambiciozais pasaules redzējums un saukļi būs tikai frāzes. Alianses ietvaros uzkrītoši regulāri pieredzam grūtības, mēģinot panākt vienošanos par daudz triviālākiem jautājumiem. Vai dokuments, kuru gatavosim, ir vīzija un vēlmju apkopojums vai mūsu vīzija par to, ko mēs darīsim?

Vienoties ir svarīgi, kopīga vīzija, kuru atkārtot un ievērot spēj ikviens, ir ļoti noderīga. Pie jēgpilnas, patiesas sadarbības tās labākajā izpausmē mēs varam nonākt. Par to liecina pēdējās nedēļās ļoti skaidri pieņemtie lēmumi un publiskā komunikācija. Bet koordinācijai, diskusijām, kontaktiem un, galvenais, uzticībai sabiedroto starpā ir jāvalda ikdienā, nevis – ikdienā katrs par sevi, lai mobilizētos tikai krīzes situācijās.

Par Baltijas diplomātijas līmeni. Redzam zināma līmeņa renesansi. Pēdējo 30 gadu laikā ne reizi vien Baltijas valstu savstarpējā sadarbība vairāk vētīta ar zināmu ironijas pieskaņu – kaut vai tāpēc, ka visbiežāk šīs sarunas beidzas ar ierasto salīdzināšanu un atšķirību uzsvēršanu, kas, protams, pieklājas visiem kaimiņiem, lai kur tie būtu.

Paradoksāli sanācis, ka tieši Covid-19 ieviestās digitālās jeb hibrīddiplomātijas ietvaros izdevās nodibināt un nostiprināt, iespējams, vienu no savstarpēji ciešākajām mini aliansēm parlamentārās diplomātijas ietvarā, darbojoties kā labi ieeļļotam mehānismam un spējot ar vienotu vēstījumu un balsi savām iniciatīvām līdzi paraut vairāk sabiedroto, nekā ierasti sagaidītu.

Apvienojot spēkus, pērn Latvijas, Lietuvas un Igaunijas parlamentu ārlietu komisiju priekšsēdētāji devās 10 kopīgās ārvalstu vizītēs, virzīja virkni politisku paziņojumu ar plašu sabiedroto valstu atbalsta piesaisti. Tā bija un joprojām ir ātra, efektīva, izpratnē un mērķtiecībā balstīta parlamentārā diplomātija, kas rezultējas spējā īsā laikā nepārprotami un neapgāžami pierādīt to, kā mazas valstis spēj iedarbināt lielvaras un pašas virzīt politikas un norišu gaitu. Baltijas sadarbība un tās efektivitāte arī devusi impulsu apziņas nostiprināšanai par parlamentārās diplomātijas lomas pieaugošo nozīmi.

2022. gadā parlaments turpinās aktīvi darboties un stiprināt savu lomu parlamentārajā diplomātijā un lēmumu pieņemšanā starptautiskajās attiecībās. Šogad Latvija ir Baltijas Asamblejas prezidējošā valsts, kas sev līdzi nes virkni iespēju un uzdevumu, tāpat Saeima šogad būs divu nozīmīgu notikumu centrā: Rīgā notiekošā Trīs jūru iniciatīvas samita parlamentārais forums un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Parlamentārā tīkla tikšanās norises epicentrs. Caur šiem notikumiem un, protams, skaidri definējot parlamenta lomu un uzdevumus ārpolitikas jomā, mēs nodrošināsim to mūždien neatrodamo pēctecību parlamenta darbā, lai arī kāds būtu nākamā Saeimas sasaukuma sastāvs. Un tā ir nobriedušas un konsekventas demokrātijas iezīme.

Aicinu jūs nelaist garām šīs iespējas un pilnvērtīgi iesaistīties. Sadarbībai un sarunām starpparlamentu līmenī var būt milzīga pievienotā vērtība, darbojoties centrā un ņemot vērā pozīcijas no valdībām, uzņēmumiem un nevalstiskajām organizācijām.

Arī individuālā līmenī, kolēģi, parlamentārajai diplomātijai ir savas priekšrocības. Domāju, ka tas ir cienīgs uzdevums ikvienam parlamentārietim – aktīvi darboties un īstenot Latvijas kopīgo ārpolitiku.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Godātie kolēģi! Nākamie runātāji runās frakciju vārdā, un tie būs Juris Pūce, Dagmāra Beitnere-Le Galla, Ainars Latkovskis, Viktors Valainis, Aldis Gobzems un Edvīns Šnore.

Godātie kolēģi! Laiks paziņojumam.

Šodien jubileju svin mūsu kolēģis deputāts Sandis Riekstiņš, un mēs viņu sveicam!

Godātie kolēģi, laiks pārtraukumam.

Vēl deputātu reģistrācija. Reģistrācija noslēgusies.

Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 13. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.

Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi! Turpinām Saeimas sēdi pēc pārtraukuma.

Darba kārtībā – Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos.

Turpinām debates.

Frakcijas "Attīstībai/Par!" vārdā – deputāts Juris Pūce.

J. Pūce (AP!).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Augsti godātais ministra kungs! Ļoti cienījamās deputātes! Augsti godātie deputāti! Šogad ikgadējās ārpolitikas debates norit īpašā laikā – starptautiskās drošības situācijas saspīlējums mūsu reģionā ir sasniedzis ļoti augstu līmeni. Jau pusgadu Latvija kopā ar Lietuvu un Poliju piedzīvo agrāk neredzētu hibrīduzbrukumu no Baltkrievijas puses. Pēdējos mēnešos sadzīvojam ar atkal pieaugošu spriedzi Ukrainas pierobežā, kur Krievija sākusi veikt militārus pasākumus, kas apvienojas ar aizvien asāku Krievijas varas iestāžu publisko komunikāciju.

Krievijas tā sauktais piedāvājums jaunai starptautiskās drošības arhitektūrai nebija nekas jauns, tā bija atgriešanās desmitiem gadu vecā pagātnē, kur katrai vidējai un liela izmēra valstij pienācās tā sauktā bufervalsts barjera, kas to it kā sargāja no citu valstu centieniem. Krievijas ārpolitikas un drošības politikas stratēģi nespēj izkāpt no Brežņeva laika domāšanas. 21. gadsimta Rietumvalstis Krieviju neapdraud, NATO ir aizsardzības, nevis uzbrukuma alianse. Jaunās NATO dalībvalstis apgādā sevi ar aizsardzības ieročiem, būvē aizsardzības būves un strādā, lai stiprinātu kolektīvās drošības sistēmu. Krievija tā vietā ir starptautiski atzīts agresors, kas ir okupējusi citu valstu teritorijas, izveidojusi mākslīgus protovalstu veidojumus, kuru vienīgā funkcija ir bezgalīga nestabilitātes radīšana Krievijas kaimiņvalstīs.

Varam būt gandarīti, ka gan Eiropas Savienība... gan NATO valstu kopīgie lēmumi hibrīduzbrukuma uz Eiropas Savienības ārējās robežas un Krievijas agresīvās rīcības kontekstā ir bijuši skaidri un vienoti. NATO un tās dalībvalstis ir noraidījušas kā neiespējamu un neatbilstošu Krievijas pseidopiedāvājumu. NATO un tās dalībvalstis pastiprina savu klātbūtni mūsu reģionā. Tas vairo uzticamību NATO aliansei kā miera un drošības garantam. Latvijai tas ir īpaši būtiski. Gribu izteikt pateicību visiem mūsu sabiedrotajiem, kas jau piedalās Latvijas ārējās drošības nodrošināšanā.

Šajā kontekstā gribu ar gandarījumu uzsvērt to, ka 13. Saeima, apstiprinot visus četrus mūsu kadences valsts budžetus, ir lēmusi piešķirt valsts aizsardzībai finansējumu, kas pārsniedz divus procentus no iekšzemes kopprodukta. Šībrīža situācija gan liek atkal pārlūkot drošībai pieejamo finansējumu. Es aicinātu Latvijas valdību 2022. gadā izvērtēt nepieciešamību paātrināt ieguldījumu tempu valsts aizsardzībā, iekšējā un ārējā drošībā. Pēc tā var būt praktiska nepieciešamība.

Vienlaikus esmu patiesi priecīgs, ka visas Baltijas valstis kopā ir pieņēmušas lēmumu ar ieročiem un nepieciešamo militāro aprīkojumu atbalstīt Ukrainu. Tas ir atbilstošs morāls lēmums – solidarizēties ar Ukrainas valsti un tautu.

Izmantojot iespēju, ka šo sēdi klausās mūsu sabiedroto – NATO – valstu vēstnieki, es gribu aicināt visu NATO dalībvalstu valdības atbalstīt Ukrainu ne tikai ar labu vārdu un padomu, bet arī praktiski.

Uzbrukums Ukrainai būtu uzbrukums visai kolektīvās drošības sistēmai Eiropā, kuras aizsardzībai NATO tika izveidota. Mieru ar agresoru var panākt tikai tad, ja agresors zina, ka uzbrukt nav vērts. NATO ir jāpalīdz Ukrainai.

Kādi lēmumi Latvijai šodien būtu nekavējoties jāpieņem?

Pirmkārt, mums ir jāapjauš, kādus riskus Latvijas valstij un tautsaimniecībai var radīt tālāka starptautiskās drošības situācijas... mūsu reģionā... pasliktināšanās. Valdībai būtu jāveic analīze un jāsper iepriekšēji soļi, lai negatīvās ietekmes mazinātu.

Otrkārt, jau tagad ir skaidrs, ka steidzami ir jārīkojas enerģētikas jomā. Enerģētiskās neatkarības jautājums vairs nav tālas nākotnes un ilgu darba gadu uzdevums. Latvijas nākotne ir bez dabasgāzes un citu fosilo resursu piegādēm no trešajām valstīm. Latvijas atkarībai no tām nav tikai klimata politikas blaknes, tam ir tieša ietekme uz ekonomisko drošību – pat, kā redzam, uz cenu stabilitāti. Sagaidāmi ir ātri un izlēmīgi valdības lēmumi, lai jau vistuvākajā laikā Latvija atbrīvotos no šīs atkarības.

Drošības izaicinājumi vienmēr ir bijuši liela Latvijas ārpolitikas prioritāšu daļa. Skaidrs, ka to nozīme tagad tikai pieaug. Gatavība investēt drošībā rādīs mūsu valsts politikas spēju ne tikai runāt runājamo, bet arī darīt darāmo.

Nozīmīga ministra ziņojuma daļa bija veltīta Eiropas Savienībai. Eiropas politikā iepriekšējais bija lielu izaicinājumu gads. Skaidrs, ka Eiropa pakāpeniski iziet no Covid-19 pandēmijas radītajām ekonomiskajām sekām. Ceļš uz klimatneitralitāti, ieguldījumi zaļā un digitālā Eiropā, reģionālo atšķirību mazināšana un sociāli atbildīga Eiropa – tās ir skaidras, nepārprotamas visas Eiropas Savienības prioritātes. Mūsu frakcijas vārdā es varu paust tikai gandarījumu, ka arī Latvija mērķtiecīgi piedalās šo prioritāšu noteikšanā un ir viena no tām valstīm, kuras vēlas ātrāku un ilgtspējīgāku Eiropas ekonomisko un sociālo attīstību.

Nākamie daži gadi Latvijai būs izšķiroši. Zaļā kursa ātrvilciens savu gaitu uzņem, tā ir mūsu izšķiršanās – vai stāvēt malā, cerot, ka nekas nenotiks, vai arī strādāt, lai zaļā kursa ietekme uz Latvijas ekonomiku un iedzīvotājiem būtu maksimāli pozitīva. Tā ir iespēja būt vai nu starp visinovatīvākajiem darītājiem, vai arī starp tiem, kas cer, ka, neko nedarot, var sasniegt kaut kādus rezultātus. Mēs no "Attīstībai/Par!" puses varam tikai aicināt izmantot šo iespēju. Latvijai noteikti šī daudz vairāk ir iespēja nekā riski. Ja vien mācēsim šo iespēju izmantot.

Eiropas Savienības nākotne šajā gadā piedzīvos visplašākās debates. Skaidrs, ka šie gandrīz 22 gadi, kopš esam Eiropas Savienībā, – tas Latvijai ir bijis ekonomiskā ziņā vispārtikušākais laiks. Dalība Eiropas Savienībā ir jebkuras mūsu izaugsmes stratēģijas stūrakmens. Efektīvāka, lēmumus ātrāk pieņemt spējīga Eiropas Savienība ir Latvijas interesēs. Debatēs par nākotni es aicinātu dot Eiropai iespēju. Tā tik daudz jau ir devusi Latvijas izaugsmei, bet cik daudz vēl tā varētu dot!

Noslēgumā es gribu izteikt pateicību ārlietu ministram par sagatavoto ziņojumu un novēlēt ministram un visam Ministru kabinetam izturību un spēku tik sarežģītajā situācijā, kurā nākas strādāt un pieņemt lēmumus.

Liels paldies Latvijas diplomātiskajam dienestam, karavīriem, robežsargiem, policistiem un valsts drošības iestāžu darbiniekiem, kuri ik dienu kalpo tam, lai Latvija būtu drošāka.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Jauno konservatīvo frakcijas vārdā – deputāte Dagmāra Beitnere-Le Galla.

D. Beitnere-Le Galla (JK).

Godātie Kariņa kungs, Rinkēviča kungs, Pabrika kungs! Kolēģi deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi! Jaunās konservatīvās partijas vārdā un frakcijas vārdā es arī pateicos ārlietu ministram par ziņojumu.

Un gribu teikt, ka pagājušais gads ir nesis bezprecedenta situāciju, kurā nonāca Eiropas Savienības ziemeļaustrumu robeža. Šis vēl joprojām ir aktuālais apdraudējums. Atgādināja kādu epizodi no vēstures: ja uzbrūk mūsu kaimiņzemes robežām, mēs nedrīkstam atlikt savu robežu aizsardzību. Tas bija jāsaprot jau laicīgāk un jānostiprina mūsu austrumu robežas.

Kā pieredzējām, kopīgās problēmas kalpoja par vienojošu spēku Baltijas valstīm un Polijai, kura bija spēcīgākais atbalsts mūsu neatkarības karā, un arī šodien mēs saņemam neskaitāmus draudzības un solidaritātes apliecinājumus. Esam gandarīti, ka pārbaudījumu laiks mums dod iespēju apsvērt un veidot jaunas, kā arī stiprināt esošās saites ar Poliju, kas savā vēsturē ir bijusi nozīmīga Eiropas sargātāja, un arī šodien tā glabā Eiropas konservatīvās vērtības.

Es pateicos un izsaku dziļu cieņu Polijas karavīriem, robežsargiem par nesavtību, sargājot Polijas un Eiropas robežu. Polijas vēsturiskie piemēri un tās stingrais ētiskais un morālais mugurkauls dod mums pārliecību, ka līdzās liberālām vērtībām sabiedrībā ir jābūt pārstāvētām konservatīvām vērtībām. Tas dod sabiedrības dažādām grupām drosmi un arī balsi aizstāvēt savas vērtības, vienlaikus nebaidoties no diskusijām.

Uzskatām, ka sabiedrībai pašai jāļauj spriest, cik lielā mērā tā vēlas nodot nacionālās valsts kompetences suprainstitūcijām jautājumos, kas skar valsts pamatus. Mēs, konservatīvie, esam pārliecināti, ka Eiropu no lielāka satricinājuma var izglābt gadsimtos pārbaudītas vērtības, kuras diskusiju rezultātā var izkristalizēt mūsdienu Eiropai būtiskus jautājumus. Vēlos atgādināt, ka konservatīvās vērtības mums netraucē būt iekļaujošiem un tolerantiem.

Saspīlējums uz mūsu ārējās robežas un tas, kādi vēstījumi tika atspoguļoti Latvijas informatīvajā telpā, mums ir mācība, ka viens no būtiskākajiem elementiem šajos hibrīdkara apstākļos ir informācijas ticamība un uzticami mediji, kas spēj atainot situāciju valsts drošības kontekstā. Informatīvā kara apstākļos maldinoša vai nepilnīga informācija rada apjukumu sabiedrībā, pat protestu – kā sabiedriskais medijs tā drīkst rīkoties, jo kļūmīga komunikācija var radīt nopietnu apdraudējumu krīzes situācijā.

Šajā sakarā Latvijai Eiropas Savienības līmenī arī būtu jāuzrunā un jāveicina uzticama, vienota Eiropas Savienības informācijas platforma, kur 24/7 režīmā ikviens Eiropas Savienības pilsonis varētu iepazīties ar uzticamu un pārbaudītu informāciju par notiekošo Eiropā un pasaulē. Vēlamies atgādināt, ka Eiropas Savienībai nav sava medija, jo Euronews īpašnieks ir trešās valsts pilsonis.

Krievijas 17. decembra ultimāts Latvijas stratēģiskajai partnerei – Amerikas Savienotajām Valstīm – un NATO faktiski ievada svarīgu starptautisko attiecību fāzi: vai tiks saglabāta 20. gadsimta starptautisko attiecību paradigma, kurā lielvaras (vai tādas, kas sevi tā iztēlojas) dala pasauli un izlemj citu neatkarīgu valstu likteni.

Gadumijas debates izkristalizē atziņu, ka tas ir eksāmens Rietumu politiskajai idejai – vai tā piekritīs ultimātam mīļā miera labad, vai tomēr pietiks spēka un pārliecības, ka 21. gadsimtā ir jāatsakās no 20. gadsimta augstprātīgām un ciniskām ģeopolitiskām doktrīnām, jo analoģija ar 1938. gadu ir pārāk tieša, lai to ignorētu.

Mūsu liktenis ir mūsu ģeogrāfija. Mūsu nācija ir piedzīvojusi un pārdzīvojusi visas totalitāro sistēmu radītās politiskās konsekvences, tāpēc mums vienmēr jābūt modriem par savu valsti, un mums arī starptautiskā arēnā jābūt tiem, kuri labklājībā un mierā dzīvojošām sabiedrībām atgādina, kas notiek. Mēs nedrīkstam pieļaut uzbrukumus citām – neaizsargātām – valstīm, lai noteiktu to politisko izvēli.

Mūs iedrošina un atbalsta Rietumvalstu pētnieku brīdinājumi, tas dod mums pārliecību, ka neesam vieni. Tieši tāpēc ir svarīgi būt modriem un sniegt nepārprotamu atbalstu mūsu austrumu partneriem viņu eiroatlantiskajos centienos. Mums jāatceras, ka Ukrainas cīņa ar agresoru notiek arī mūsu vārdā un ir ieguldījums Latvijas un Eiropas drošībā; tas vienlaikus mums atgādina par miera trauslumu un uzliek morālu pienākumu sniegt Ukrainai mūsu palīdzību.

Mums kopīgi jārod visas iespējas dalīties ar savu pieredzi un atbalstīt arī Moldovu, it īpaši tagad, kad šai valstij ir vēsturiska iespēja neatgriezeniski palikt eiroatlantiskajā kultūras telpā.

Vienlaikus mēs nedrīkstam pazaudēt fokusu uz mūsu austrumu partneri Gruziju, kura ar bažām uztver Krievijas 17. decembra ultimatīvo paziņojumu NATO; tas mums atgādina par Krievijas agresīvo raksturu, ko Gruzija izjūt arī šobrīd tās okupētajās teritorijās. Mūsu morālais pienākums ir turpināt atbalstīt Gruziju tās centienos tuvināties NATO un Eiropas Savienībai; tā ir sabiedrības lielākās daļas vēlme, kas ir iekļauta arī Gruzijas konstitūcijā kā stratēģiskais valsts mērķis.

Šis gads ir sācies ar Francijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē. Turklāt Francija – kā viena no Eiropas kodolvalstīm – šogad piedzīvo divus lielus iekšpolitiskus notikumus, kuru ietekme var sniegties tālu pāri Francijas robežām un kuriem tādēļ mums cieši jāseko līdzi: prezidenta un parlamenta vēlēšanas.

Francijas prezidenta Emanuela Makrona persona ir kļuvusi par Eiropas atjaunotnes idejas galveno virzītāju.

Mēs esam līdzīgi domājošas valstis ar lielu un lielisku sadarbību gan divpusēji, gan daudzpusēji, un mēs augstu novērtējam to, ka Francija nenodod savus principus; to mēs pieredzējām 2014. gadā, kad Francija, ciešot tajā laikā ekonomiskos zaudējumus, atteicās Krievijai pārdot militāro bāzes kuģi Mistral.

Mēs ceram, ka Francijas politiskais kurss arī pēc vēlēšanām saglabāsies Latvijai draudzīgs un ka kopīgi turpināsim strādāt efektīgas un konkurētspējīgas, un stratēģiski autonomas Eiropas nākotnei.

Pēc Lielbritānijas aiziešanas no Eiropas Savienības Lielbritānija apliecina sevi kā uzticamu cīņu biedru Eiropai un NATO. Un mēs pateicamies mūsu, Jauno konservatīvo frakcijas, vārdā visiem NATO dalībvalstu karavīriem, kuri piedalās Latvijas un pārējo Baltijas valstu drošības stiprināšanā. Šajā laikā izjūtam to, cik alianse ir spēcīga un uzticīga saviem principiem.

Sadarbībā mēs pārbaudām vērtības un principus. Šī gada nozīmīgais ārpolitikas notikums Latvijā, uz kuru, izmantojot katru iespēju, esmu aicinājusi ārvalstu kolēģus, parlamentāriešus, – Trīs jūru iniciatīvas sanāksme. Nozīmīgais politiskais pasākums palīdzētu veidot arī parlamentārajā jomā ciešu sadarbību starp līdzīgi domājošām valstīm arī ārpus Eiropas Savienības un NATO.

Pēcpandēmijas apstākļos tieši ekonomiskā izaugsme ir viena no atslēgām mūsu drošībai. Latvija no savas puses pēdējos gados ir veikusi nozīmīgas reformas tieslietu jomā, veidojot drošāku vidi ārvalstu investīcijām, – izveidota Ekonomisko lietu tiesa, caurskatāmā procesā ievēlēts ģenerālprokurors. Arī Rail Baltica projekts, kurā piedalās daudzas valstis, vairos uzticību Latvijai, pārliecību, ka valsts ir droša investīcijām. Tas ir pamanīts un novērtēts. Arī mūsu partneri mūs uzslavē par Latvijas paveikto, kur līdzās tieslietu jomai nopelns ir arī mūsu ārlietu dienestam.

Latvija ārpolitikas ziņā šobrīd ir otra privileģētākā valsts Eiropas Savienībā, jo mūsu ārlietu dienesta vadībā ir otrs pieredzējušākais ārlietu ministrs pēc Luksemburgas. Un šajā situācijā mēs noteikti esam ieguvēji, jo ārējie apstākļi šobrīd ir slodzes pārbaudījums dažādās jomās.

Ministra kungs! Vēlos izteikt prieku par atvērto vēstniecību Austrālijā, to sen gaidīja mūsu diaspora.

Un nobeigumā – paldies par jūsu un ārlietu dienesta komandas darbu šeit, Rīgā, un ikvienā Latvijas pārstāvniecībā ārvalstīs. Tas rada paļāvību un drošības sajūtu par būtisku valsts nozari.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Frakcijas JAUNĀ VIENOTĪBA vārdā – deputāts Ainars Latkovskis.

A. Latkovskis (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātais ministra kungs! Kolēģi! Es nebūšu oriģināls, sakot, ka mēs šobrīd dzīvojam globāla mēroga ģeopolitiskas nestabilitātes laikā. Diemžēl konfrontācija, kur vienā pusē atrodas rietumu demokrātiskās valstis, bet otrā – galvenokārt revizionistiski noskaņoti autoritāri režīmi, kas vēlas pārskatīt esošo pasaules kārtību, Latviju ietekmē vistiešākajā veidā. Un bieži vien pat vairāk nekā daudzas citas demokrātiskas Rietumu valstis.

Mūsu valsts ir viena no tām Austrumeiropas valstīm, kuras par savu ietekmes zonu uzskata Krievijas revizionistiskais un autoritārais režīms. Varu tikai jums atgādināt, bet jūs paši labi atceraties, ka 2008. gadā par Maskavas ambīciju upuri kļuva Gruzija, bet 2014. gadā – Ukraina.

Krievija ir okupējusi Ukrainai piederošo Krimas pussalu. Tā atklāti atbalsta Ukrainas austrumu prokrieviskos separātistus, kuru tā dēvēto tautas republiku izveide un pastāvēšana bez kremļa tiešas līdzdalības nav pat iedomājama un iespējama. Savukārt virs visas Ukrainas turpina karāties Damokla zobens. Pie tās robežas koncentrēti Krievijas bruņotie spēki un tehnika, skaidri demonstrējot atklāta iebrukuma draudus Ukrainā. Un tas ne tuvu nav viss mūsu austrumu kaimiņu varoņdarbu – šā vārda sliktākajā nozīmē – saraksts. Maskavas orbītā aizvien ciešāk tiek ievilkts arī Baltkrievijas režīms.

Par Maskavas vēlmi atkal pārzīmēt Eiropas valstu robežas un atjaunot savas ģeopolitiskās ietekmes zonu vēl uzskatāmāk liecina pagājušā gada nogalē Kremļa izvirzītais ultimāts Amerikas Savienotajām Valstīm un Rietumu demokrātijām.

Es to atkal atgādināšu. Kremlis prasa demokrātiskajām valstīm mainīt spēkā esošās vienošanās starptautiskās drošības jomā, atteikties no tālākas demokrātisko valstu aizsardzības savienības, tātad Ziemeļatlantijas alianses, paplašināšanās, kā arī likvidēt visus tos ārvalstu militāros objektus NATO Austrumeiropas dalībvalstīs, kuri tajās tapuši pēc 1997. gada. Pretējā gadījumā tiek draudēts ar militāriem, militāri tehniskiem soļiem, protams, neizpaužot, kas slēpjas aiz šiem draudiem, bet mēs varam to tikai iedomāties.

Tā ir atklāta revizionistiska politika vai drīzāk pat impēriskas politikas, agresīvas diplomātijas un militāru draudu apvienojums. Tā ir politika, kuras tēmēklī jebkurā brīdī var nonākt ikviena no Krievijas kaimiņvalstīm, tajā skaitā arī mūsu Latvija. Tā ir politika, kur jebkāda piekāpšanās tiek uzskatīta par pretējās puses vājumu un iemeslu jaunu prasību izvirzīšanai. Šāda politika pēc savas būtības ir eksistenciāls drauds Latvijai kā neatkarīgai demokrātiskai valstij. Un attiecīgi šo draudu novēršanai ir jābūt mūsu ārpolitikas absolūtai prioritātei.

Kolēģi! Neesmu un arī nevēlos būt pazīstams ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, taču nešaubos, ka tādus autoritārus līderus kā viņš samiernieciskums nekad nav spējis apturēt. Krievijas revizionismu spēj apturēt un iegrožot tikai līdzvērtīga potenciāla pretnostatīšana, kā arī demokrātisko valstu vienotība un nepiekāpība, aizstāvot to vērtības un ideālus. Jebkādas ultimatīvas prasības šajā gadījumā ir nepieņemamas, bet sarunas ar Kremli iespējamas tikai par ļoti konkrētiem drošības jautājumiem, stingri ievērojot demokrātijas pamatprincipus un pat nepieļaujot domu, ka Krievijai varētu tikt dotas kaut kādas iluzoras iespējas ietekmēt citu valstu izvēli un lēmumus par to nākotni.

Par Latvijas ārpolitiku atbildīgajām amatpersonām, mūsu ārlietu ministram Rinkēviča kungam ir jāturpina līdzšinējais mūsu ārpolitikas kurss, kurā Latvija dod savu ieguldījumu, lai rietumu demokrātiju kopīgā nostāja un politika būtu skaidra, vienota un nepiekāpīga. Tikai tā un nekā citādi mēs spēsim aizstāvēt arī savu valsti un savas vērtības.

Dievs, svētī Latviju!

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas vārdā – deputāts Viktors Valainis.

V. Valainis (ZZS).

Ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Ministra kungs! Ekselences! Runājot Saeimas ārlietu debatēs, kā ik gadu gribētos uzsvērt, ka ir svarīgi runāt par pašām svarīgākajām lietām, un, neapšaubāmi, drošības jautājums šobrīd ir viens no pašiem būtiskākajiem un centrālajiem jautājumiem, par ko arī runā šodien gan ministrs, gan arī visi kolēģi, kā arī pašā ārlietu ziņojumā tas ieņem centrālo lomu un tiek izcelts visvairāk.

Šis saspīlējums ir sācies pērnajā gadā un šobrīd, neapšaubāmi, tā ir ļoti svarīga lieta, kam nedrīkst nepievērst uzmanību. Mūsu partiju apvienība kā augstāko no visām – gan materiālajām, gan garīgajām – vērtībām uzskata Latvijas neatkarību. Tāpēc mēs gribētu pateikt lielu paldies mūsu sabiedrotajiem Eiropas Savienībā un NATO dalībvalstīs, kā arī mūsu stratēģiskajam partnerim ASV.

Ņemot to visu vērā, mēs arī šobrīd ļoti stingri gribam pateikt to, ka nepieļausim nekādas atkāpes no budžeta jautājumiem attiecībā uz aizsardzības jomu un iesaistīsimies diskusijās par to, ka varētu arī lemt par lielāku finanšu resursu novirzīšanu šai jomai.

Kolēģi, ir dažādu veidu krīzes... Un šeit mums jāpiemin arī mūsu pašu neizdarītie mājasdarbi attiecībā uz mūsu robežu sargāšanu. Ir lietas, uz kurām mēs šobrīd skatītos daudz mierīgāk, ja būtu izdarījuši mājasdarbus savas robežas stiprināšanā jau laikus, nevis šobrīd, kad to darām pēdējā brīdī, principā krīzes apstākļos, lietojot pagaidu risinājumus, atliekot ilgtermiņa risinājumus uz vēlāku. Par šiem jautājumiem ir jādomā laikus.

Šajā ziņojumā ir skarti jautājumi par Moneyval rekomendācijām un to izpildi. Protams, tas ir ļoti pareizi, tas ir ļoti labi, un šie starptautiskie novērtējumi ir ļoti apsveicami, bet vēlreiz un vēlreiz – kā jau arī iepriekšējos gados mēs esam norādījuši – ir ļoti svarīgi, lai šīs pašas rekomendācijas tiktu izpildītas arī citās... vismaz Eiropas Savienības dalībvalstīs, lai mēs būtu vienādos konkurences apstākļos. Lai nav tā, ka mēs vienīgie pildām, bet citi var noskatīties, izteikt mums uzslavas, bet turpināt darbību pēc tiem principiem, kādi bija iepriekš. Mēs ievērojam šos jaunos augstos standartus. Tas, protams, uzliek īpašu atbildību arī uzņēmējiem. Tas ierobežo uzņēmēju iespējas ātri rīkoties. Mēs redzam – citās valstīs to var darīt daudz ātrāk, daudz vienkāršāk, bet mums šis administratīvais slogs ir ārkārtējs, un par to mēs saņemam nemitīgas – nemitīgas! – ziņas no mūsu uzņēmējiem un investoriem, kas nāk un mēģina uzsākt darbību Latvijā.

Kolēģi, mūsu ieskatā, enerģētiskā drošība ir jautājums, kas ir pārāk maz apskatīts šajā ziņojumā. Enerģētiskajai drošībai būtu jāpieskaras daudz nopietnāk, un tai jābūt vienai no galvenajām ārpolitikas prioritātēm nākamajā gadā blakus drošībai, par ko jau minēju iepriekš, bet arī enerģētiskā drošība ir īpaši jāizceļ.

Pirms gada mēs runājām par Covid-19 ierobežojumiem, par vakcīnām, kas bija visas Eiropas lielais izaicinājums, un mēs redzam, kā mums ar to ir veicies. Mēs varam šobrīd uz to atskatīties, bet šodien mums jārunā par to, kā visa Eiropas Savienība tiks galā ar enerģētikas izaicinājumiem. Mums ir jāsaprot, ka Latvija viena pati ilgtermiņā nespēs nodrošināt tos atbalsta instrumentus, lai šīs energoresursu cenas saglabātos tādā līmenī, kādā tās ir tagad... vismaz pēc plānoto atbalsta mehānismu pieņemšanas. Ilgtermiņā šim risinājumam ir jābūt ne tikai Latvijas līmenī, bet visas Eiropas Savienības līmenī un ir nepieciešama kopīga politika, bez tādas šie energoresursu cenu sadārdzinājumi ilgtermiņā cilvēkiem būs nesamaksājami un būs milzīgs administratīvais slogs gan mūsu iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem.

Tāpēc šeit no ārlietu dienesta mēs sagaidām daudz lielāku aktivitāti un daudz lielāku Latvijas nacionālās pozīcijas... pozicionēšanos šajos jautājumos. Bet, protams, jāpatur prātā, ka pirmais izaicinājums ir tikt galā ar šodienas energoresursu sadārdzinājumiem. Runājot par ilgtermiņa plāniem, es aicinu visus ievilkt dziļi elpu un domāt saprātīgi, jo mēs Latvijā jau atceramies, ko nozīmē uz emocijām balstītu lēmumu pieņemšana zaļās enerģijas jomā, ieviešot obligātā iepirkuma komponenti, ar ko tas beidzās pēc gadiem iedzīvotāju makos un ko šodien mūsu iedzīvotāji domā par obligātā iepirkuma komponenti un tiem maksājumiem, kas viņiem par to ir jāmaksā. Pat neskatoties uz dažādu politisko partiju vēlēšanu solījumiem to likvidēt, mēs redzam, ka to tik vienkārši nemaz nevar izdarīt. Tas vēl joprojām ir milzīgs slogs valsts budžetam, un, pieņemot nākotnes stratēģiskos mērķus, mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem... ar izpratni, ko tas maksās mums pēc vairākiem gadiem.

Tāpēc... un tas ir jautājums, kas ir ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas Savienības līmenī ļoti rūpīgi jāapsver, klausoties šīs diskusijas par atomelektrostaciju būvniecību, par dažādiem zaļajiem enerģijas attīstības potenciālajiem virzieniem... Tas viss ir ļoti rūpīgi jāpārdomā.

Attiecībā uz Eiropas Savienības zaļo kursu mēs redzam ļoti ambiciozus izaicinājumus, bet diemžēl vēl joprojām neredzam skaidri saprotamu saturu, kā šos izaicinājumus sasniegsim. Un mēs, īpaši Zaļo un Zemnieku savienība, neapšaubāmi iestāsimies par mūsu lauksaimnieku tiesību aizstāvēšanu. No eksporta tie veido 22 procentus, un kopā ar mežiem tie ir 47 procenti no mūsu valsts eksporta. Par viņu konkurētspēju īpaši iestāsimies, lai tā netiktu samazināta, ieviešot zaļā kursa principus, un lai atbalsta instrumenti būtu pietiekami, ieviešot šo politiku.

Runājot par pašas Eiropas Savienības nākotni, mēs gribētu atgādināt reiz Mārgaretas Tečeres teikto, ka nacionālo valstu pilnvaru samazināšana un varas koncentrācija Briselē sagraus Eiropu. Un pie šiem vārdiem... lemjot par to, kāda būs nākošā... un kāda būs nākotne Eiropas Savienībai, aicinu arī kolēģus par to aizdomāties, un šie būs tie principi, pie kuriem mēs arī turpmāk pieturēsimies.

Kolēģi, neapšaubāmi svarīgs ir jautājums arī par diasporu. Diasporas jautājums arī šajā ziņojumā ir atspoguļots, minot konkrētus piemērus attiecībā uz to, ka ir izdarīti labi darbi. Neapšaubāmi, tie ir labi darbi attiecībā uz to, ka diasporas iedzīvotāji var balsot pa pastu pašvaldību vēlēšanās, atvieglotas jomas būs arī uz Saeimas vēlēšanām.

Tomēr attiecībā uz vēlēšanu iesaisti, Zaļo un Zemnieku savienības ieskatā, daudz svarīgāk ir panākt to, lai diasporas vēlētājs, iedzīvotājs, kas dzīvo ārpus Latvijas, varētu balsot par konkrēto reģionu, no kurienes viņš ir aizbraucis. Lai cilvēks, kas aizbrauc no Latgales un dzīvo Londonā, varētu nobalsot par to cilvēku, kas dzīvo Latgalē, lai cilvēks, kas aizbraucis no Kurzemes un dzīvo Dublinā, varētu nobalsot par tiem kandidātiem, kas arī startē no Kurzemes, lai šīs balsis sadalītos, lai mēs kaut kādā veidā aizietu prom no tā, ka šīs balsis automātiski tiek pieskaitītas galvaspilsētai Rīgai un ka cilvēkiem liek balsot par cilvēkiem, kurus viņi varbūt nemaz nepazīst, tikai par, tā teikt, sarakstiem. Tāda pieeja ilgtermiņā nav pareiza un, mūsu ieskatā, būtu jāmaina, jādod cilvēkiem iespējas ārzemēs balsot par to apgabalu, no kura viņš ir aizbraucis, par tiem cilvēkiem, kurus viņš vislabāk zina. Tas vairos cilvēku aktivitāti arī Saeimas vēlēšanās.

Bet par diasporas politiku kopumā. Kolēģi, mēs, Zaļo un Zemnieku savienības frakcija, uzskatām, ka diasporas politikai kopumā ir nepieciešams restarts. Šobrīd diasporas politika ļoti labi un veiksmīgi uzrunā latviešus ārpus Latvijas, bet mēs atļausimies teikt, ka tā ir izteikti mazākā daļa mūsu tautiešu, kuri tiek ar šiem instrumentiem uzrunāti. Ļoti liela latviešu daļa – vīri, sievas, kas strādā... smagu darbu dara Īrijā, Anglijā, Vācijā... šie cilvēki, un es to saku arī no personiskās pieredzes, no sarunām ar šiem cilvēkiem, – jūtas aizmirsti. Mūsu diasporas politika viņus nesasniedz. Te ir lielais izaicinājums un jautājums, kādā veidā mēs varam restartēt diasporas politiku, un tas, es domāju, ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, ko ārlietu dienestam ir jāuzņemas risināt.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Frakcijas "Neatkarīgie" vārdā – deputāts Aldis Gobzems.

A. Gobzems (Neatkarīgie).

Labdien! Es lūdzu man apvienot laikus.

Sēdes vadītāja. Debašu laiki ir apvienoti.

A. Gobzems. Labdien, dārgie kolēģi un sabiedrība! Vēlos pateikt paldies Rinkēviča kungam par izvērsto ziņojumu. Sev atvēlētajā laikā došu tam savu vērtējumu un pievērsīšu jūsu uzmanību virknei, manuprāt, būtisku aspektu.

Pirmkārt. Ārlietu ministra ziņojums nešķiet oriģināls. Veicot tajā nelielus kosmētiskus labojumus, to varēja lasīt pagājušogad, un tas noderēs arī nākamgad nākamajam ministram. Ziņojumā nevajadzīgi daudz analizēta starptautiskā ģeopolitiskā situācija, lai gan es apzinos, ka neliels ieskats tajā nepieciešams Ārlietu ministrijas darbu un plānu kontekstam.

Mani nepamet viedoklis, ka šīs izvērstās informācijas mērķis ir atstāt iespaidu uz Saeimas deputātiem un parādīt, cik ļoti ministrs orientējas starptautiskajā problemātikā, cik dziļi un daudzpusīgi, cik diplomātiski un valodnieciski bagāti viņš spēj aprakstīt globālos procesus. Ir nedaudz par daudz. Tā ir tipiska procesa, nevis rīcības cilvēka uzvedība. Tā ir ļoti efektīva taktika, jo, noslīcinot mūs noslīpētu frāžu jūrā, aiz kadra paliek pats galvenais – kādas tad tajā visā ir Latvijas nacionālās intereses un ko Ārlietu ministrija dara un darīs to realizācijā.

Vēlos Rinkēviča kungam norādīt, ka Saeimas deputāti arī lasa starptautiskos medijus un arī orientējas ģeopolitikas problemātikā. Mēs negaidām statisku informāciju par to, bet vēlamies skaidri formulētu atskaiti par faktisko un plānoto Ārlietu ministrijas rīcību.

Otrkārt. Es un, es esmu drošs, daudzi mani Saeimas kolēģi, un sabiedrība kopumā vēlētos skaidri definētas Latvijas nacionālās intereses katrā no galvenajiem mūs interesējošajiem reģioniem vai atsevišķām valstīm, piemēram, kādas ir mūsu nacionālās intereses Baltijas valstīs, pārējo Eiropas Savienības dalībvalstu vidū, Baltkrievijā, Krievijā, Ukrainā, ASV, Ķīnā un citur Dienvidaustrumāzijā.

Es vēlos dzirdēt nevis nogludinātas frāzes, nokopētas no Eiropas Savienības politikas dokumentiem, bet gan skaidru un precīzu Latvijas nacionālo interešu definējumu. Es nevēlos dzirdēt, ka mēs pievienojamies šim vai tam, bet – kādas tieši ir mūsu intereses, ko mēs cenšamies panākt, kā un kāpēc.

Šis ziņojums starp rindām izgaismo vienu no lielākajām ministra Rinkēviča problēmām – apsēstību ar dalību dažādās starptautiskās organizācijās un līdzdalību visos iespējamos daudzpusīgas sadarbības formātos. Tas ļauj ērti paslēpties aiz attiecīgo organizāciju muguras, nerunāt par savām nacionālajām interesēm, nenodarboties ar īsto diplomātiju, tas ir, divpusējo attiecību veidošanu un pilnveidošanu ar citu valstu vadītājiem un ārlietu ministriem. Tas atkal parāda ministra orientāciju uz procesu, nevis rezultātu.

Treškārt. Es vēlētos redzēt skaidru aprakstu, kā ārlietu kontekstā notiek sadarbība ar Valsts prezidentu un Saeimas pārstāvjiem. Vai gadījumā nav tā, ka ministrs lido vienā orbītā, Valsts prezidents – citā kosmosā un Saeimas priekšsēdētāja un Ārlietu komisijas vadītājs vienkārši lido polittūrismā uz Briseli vai eksotiskām zemēm?

Ministra kungs! Saeimas tribīne virtuāli šobrīd ir īstā vieta atklātai kritikai, nevis tikai nogludinātām frāzēm.

Ceturtkārt. Jūsu ziņojums veikli apiet jautājumu par mūsu vēstniecību darba pilnveidošanu un viņu darba izvērtējumu, objektīvu izvērtējumu. Es vēlētos dzirdēt, kā mūsu vēstniecības veicina un veicinās Latvijas uzņēmumu interešu pārstāvību attiecīgajās valstīs. Šis ir milzīgs temats, kurš vienkārši ir pilnībā ignorēts Rinkēviča ziņojumā.

Un visbeidzot. Mēs atrodamies tepat... mūsu kaimiņos notiek būtiska militāra eskalācija, un ASV, Eiropas Savienības un Lielbritānijas... valstu vadītāji neizslēdz būtisku un līdz šim nepieredzētu ekonomisko sankciju ieviešanu pret Krieviju un Baltkrieviju. Dažādi ārpus valdības oficiāliem informācijas kanāliem esoši avoti neizslēdz būtiskus militāra konflikta draudus, nerunājot par drošības apdraudējumiem. Šis viss var atstāt milzīgu un graujošu iespaidu uz Latvijas ekonomiku un pilsoņu labklājību.

Vai mēs dzirdējām tālejošāku ministra analīzi? Nē! Vai mēs dzirdējām rīcības modeļus vienā vai otrā situācijā? Nē! Es domāju, ka bez šīs svarīgās ziņojuma sadaļas pārējās ir samērā nesvarīgas. Kārtējo reizi process, nevis rezultāts. Tukši vārdi, pasniegti nopietnu sejas izteiksmi.

Bet, ja konkrēti, tad jautājums Rinkēvičam – vai viņš ir informēts par NATO atbildes saturu Krievijai, kā arī, mazāk iespējams, vai viņš ir informēts par ASV atbildes saturu Krievijai? Tas ir pats aktuālākais ārlietās šodien. Bet par to nav ne vārda ziņojumā, kas tika nolasīts šodien.

Par konkrētību runājot. Pirmkārt. Mēs ieviešam sankcijas pret Krieviju un tagad arī Baltkrieviju. Vai ir zināmi rezultāti, kā sankcijas ietekmē šīs valstis? Sankciju laikā abu šo valstu ekonomika turpina attīstīties. Krievijas 2021. gada tekošā konta bilance ir plus 123 miljardi ASV dolāru, tas ir praktiski jauns rekords.

Mēs savukārt sankciju dēļ esam upurējuši vienu no Latvijas tautsaimniecības nozarēm – tranzītu –, pasliktinājuši ekonomisko situāciju Latgalē. Vai nav tā, ka no sankcijām vairāk ciešam mēs paši? Mūsu kolēģi no NATO turpina aktīvi tirgoties ar Krieviju, bet mēs ne. Vai nebūtu taisnīgi prasīt solidaritāti un kompensēt pierobežas valstīm zaudējumus, ko radīja sankciju ieviešana?

Otrkārt. Vai ir paredzēts sūtīt Latvijas karavīrus uz Ukrainu? Ne vārda par to nav ziņojumā.

Treškārt. Kādi ir valsts ekonomiskie ieguvumi no Ārlietu ministrijas 2021. gadā – eiro... tīri matemātiski? Cik valsts ir nopelnījusi no Rinkēviča lidojumiem biznesa klasē un vīna dzeršanas salonos? Vai Ārlietu ministrijai vispār ir šādi vērtēšanas kritēriji arī vēstnieku darbam ārvalstīs? Ar cik valstīm ir uzlabojies tirdzniecības saldo Latvijas labā?

Varētu parunāt arī par Rail Baltica, taču tā arī nav Rinkēviča tēma. Tas ir acīmredzams.

Ārējās tirdzniecības jomā sasniegums esot "SAF Tehnika" eksporta veicināšana. Korupcijas aisbergs, es atvainojos, Normunds Bergs – vai tad nebija "Vienotības" ģenerālsponsors? Negribu atkal kļūdīties. Tāpat arī "Tilde".

Kāds kopumā ir Ārlietu ministrijas tirdzniecības veicināšanas un investīciju piesaistes plāns, izņemot ūdens liešanu un sviesta malšanu. Kāds tad ir progresa ziņojums Moneyval? Vienkārši sakot, esam noliekušies un atdevušies, respektīvi, mums vairs nav savas finanšu sistēmas.

Visbeidzot. Liels fokuss ir uz Eiropas Savienību, Transatlantiju... visuminizāciju... un ANO. Bet ārpolitika ir ļoti lokalizējama ar savu "es". Protams, ceļot uz Tallinu, Viļņu, Helsinkiem un Stokholmu nav tik aizraujoši kā apgrozīties Rietumeiropas un aizokeāna salonos. Bet, manuprāt, reālā ārpolitika ar pienesumu ir daudz tuvāk mājām.

Un neaizmirsīsim būtisku detaļu – Baltkrievijas karogu. Kādu pienesumu Latvijas drošībai un teritoriālajai integritātei deva kaimiņvalsts oficiālā karoga noņemšana hokeja čempionāta laikā tikai tāpēc, ka dažas dienas iepriekš publiski parādījās ārlietu ministra foto no ložas... ne katram un ne katrai... hokeja hallē bez maskas ierobežojumu laikā?

Tādējādi – nobeigumā. Vai mēs dzirdējām rīcības modeļus vienā vai otrā situācijā no Rinkēviča kunga? Nē. Es to visu saku, protams, ar nelielu ironiju, ar skumjām, jo saprotu, ka no Rinkēviča kunga prasu daudz par daudz. Šie jautājumi rīcības, nevis procesa cilvēkam būtu adresējami. Darītājam, nevis runātājam būtu adresējami.

Cerēsim, ka nākamais ārlietu ministrs tāds būs, jo šim valsts pārvaldē šie ir pēdējie mēneši. Un tad jau Rinkēviča kungs būs devies prom. Viens vai ar kompāniju. Kur konkrēti... vai uz visām debespusēm. Kaut pirmajā klasē, kā jau kungs pieradis, tikai šoreiz par savu, ne nodokļu maksātāju naudu. Tie nodokļu maksātāji, kā dzirdēju, mūžīgi uzturēt Rinkēviča kungu nevar.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Nacionālās apvienības frakcijas vārdā – deputāts Edvīns Šnore.

E. Šnore (NA).

Cienījamais prezidenta kungs! Cienījamais ministr! Godātie kolēģi! Nacionālās apvienības frakcija kopumā piekrīt ārlietu ministra ziņojumā ieskicētajam starptautiskās situācijas redzējumam.

Līdzīgi, kā tas bija 2014. gadā, arī šodien par galveno ārpolitikas prioritāti ir izvirzījusies drošība. Krievijas un Baltkrievijas agresīvā rīcība un hibrīdkarš ir licis mūsu valstij spert ārkārtas soļus un izsludināt ārkārtas stāvokli uz robežas. Ne visiem mūsu Rietumu partneriem patīk tas, kā Latvija, Lietuva un Polija atvaira šo hibrīduzbrukumu, tāpēc ārlietu dienestu uzdevums ir skaidrot Latvijas darbības un mēģināt panākt, lai tām būtu maksimāli liels atbalsts Eiropas partneru vidū.

Atzinīgi novērtējam sasniegto, vienlaikus vēršam uzmanību uz aspektiem, kas būtu uzlabojami.

Pirmām kārtām tas attiecas uz partneru palīdzību Eiropas Savienības ārējās robežas sargāšanā. Atgādināšu, ka tad, kad bija migrācijas krīze Dienvideiropā, Latvija Frontex ietvaros tur nosūtīja savu krasta apsardzes kuģi un savus robežsargus. Šodien krīze ir mūsu reģionā, mēs sagaidām adekvātu palīdzību no Frontex. Taču, kā atzīst mūsu robežsargi, Frontex kolēģi vairāk ir aizņemti ar sūdzību rakstīšanu par mūsu robežsargu darbu, nevis ar palīdzību nelikumīgas robežšķērsošanas novēršanā.

Uzskatām, ka Latvijai kopā ar reģiona valstīm būtu jācenšas mainīt šo situāciju, pārliecinot Rietumu partnerus par robežsardzes galveno pienākumu – sargāt Eiropas Savienības ārējo robežu, nevis pildīt pārmijnieka funkcijas, tikai regulējot migrantu plūsmas.

Nākamā problēma, kuru izgaismojusi migrācijas krīze, ir patvēruma pieprasītāju statuss mūsu valstī. Nevar būt tā, ka cilvēku, kurš vēlas nokļūt Vācijā un nevēlas palikt Latvijā, ar varu spiež to darīt. Tas ir pretrunā pašas Eiropas Savienības vērtībām. Latvijas interesēs būtu mainīt attiecīgās Eiropas Savienības normas, jo, kā liecina līdzšinējā prakse Latvijas patvēruma meklētāju centros, valsts ir spiesta tērēt milzu summas, algojot tulkus un nodrošinot dzīves apstākļus personām, kuras beigās vienalga aizbēg no Latvijas un kuras pēc viņu noķeršanas Eiropas Savienības dalībvalstīs tiek vestas atpakaļ uz Latviju, un process sākas no gala. Tā ir pilnīgi absurda situācija, un tā ir jāmaina.

Uzskatām, ka personas, kas sniegušas nepatiesu informāciju Latvijas iestādēm un patvaļīgi atstājušas mūsu valsti, nevar pretendēt uz patvēruma meklētāja statusu Latvijā. Šāda nostāja Latvijai būtu skaļi jāpauž, jāstrādā, lai atbilstoši tiktu mainīts Eiropas Savienības tiesiskais regulējums.

Situācijas eskalācija uz Ukrainas robežām un Krievijas provokatīvie ultimāti ir aktualizējuši mūsu valstu sadarbību militārajā jomā gan NATO ietvaros, gan plašāk. Redzam aizmetņus militārai savienībai Polijas, Lielbritānijas un Ukrainas starpā. Uzskatām, ka arī Latvijai aktīvi būtu jāiesaistās militārtehniskās sadarbības formās, kas ietver tuvākā reģiona valstis, tostarp Poliju un Ukrainu, kā arī tās NATO dalībvalstis, kas ir pierādījušas, ka izšķirošā brīdī neuzliks veto savu ieroču izmantošanai cīņā pret agresīvo Krieviju, kā to nesen diemžēl izdarīja Vācija.

Un noslēgumā. Ņemot vērā, ka Saeimā tiek skatīts likumprojekts, saskaņā ar kuru Latvijas pilsoņi samaksās kompensāciju par PSRS okupantu denacionalizētajiem īpašumiem 40 miljonu apmērā, aicinām Ārlietu ministriju aktualizēt komunistu un nacistu režīma nodarīto zaudējumu jautājumu starptautiski un prasīt piedzīt šos zaudējumus no valstīm, kas ir tiesiskās mantinieces šiem noziedzīgajiem režīmiem, proti, no Vācijas un Krievijas.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds aizsardzības ministram Artim Pabrikam.

A. Pabriks (aizsardzības ministrs).

Labdien! Jūs mani dzirdat? Hallo! Jūs mani dzirdat?

Sēdes vadītāja. Jā, Pabrika kungs, mēs jūs dzirdam.

A. Pabriks. Paldies.

Cienītā Saeima! Visi klātesošie! Šodien, kad mēs debatējam par Latvijas ārpolitiku, mēs nevaram aizmirst arī Latvijas drošības politiku. No vienas puses, pasakot paldies visiem tiem diplomātiem vēsturē, kas ir iestājušies par neatkarīgu valsti, kas ir panākuši mūsu atzīšanu, kas ir uzturējuši Latvijas valsts principus un domu par neatkarību arī okupācijas laikos, mēs nevaram aizmirst arī par to, ka Latvijas drošību un spēju Latvijai pastāvēt nodrošināja lielā mērā spēcīgi Latvijas bruņotie spēki.

Šodien, šajās dienās, šajās nedēļās, mēs esam saskārušies ar ļoti sarežģītu situāciju, kur neparedzēta veida ultimāts ir iesniegts visai Rietumu pasaulei. Un tas vairs nav jautājums par Ukrainu, tas ir jautājums par visas mūsu Rietumu sabiedrības nākotni, par to, vai mēs noturēsim vienotu attieksmi pret šo ultimātu vai ne. Ja Ukraina kritīs, ja mēs nespēsim sniegt Ukrainai pietiekamu atbalstu, tad nākošie šajā...

(Pauze.)

Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi! Ir tehniski traucējumi, ļausim aizsardzības ministram, ja ir iespējams, novērtēt un sakārtot šo situāciju un dosim vārdu pēc tam.

Vārds ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam otro reizi.

E. Rinkēvičs (ārlietu ministrs).

Paldies, kolēģi! Diemžēl... es būtu arī labprāt noklausījies kolēģi aizsardzības ministru un arī varbūt ko komentējis, bet, tā kā ir tehniskas problēmas, es gribētu sniegt zināmu ieskatu un atbildes arī uz debatēs izskanējušajiem priekšlikumiem, kritiku un idejām.

Vispirms es gribētu tiešām pateikties gan Saeimas priekšsēdētājai, gan Ministru prezidentam, gan Kola kungam, Ārlietu komisijas vadītājam, gan frakciju vadītājiem. Es domāju, ka tas, ko mēs esam dzirdējuši gan manā ziņojumā, gan sevišķi par ārpolitiku... Atbildīgo – gan Saeimas, gan izpildvaras – amatpersonu debatēs teiktajā mūsu ārpolitika, mūsu drošības politika ir vienota, un, es domāju, katrs no runātājiem uzsvēra zināmas nianses.

Pilnībā piekrītu, ka viens no darāmajiem darbiem, ko minēja Saeimas priekšsēdētāja, – Baltijas Asamblejā un Baltijas Padomē esam prezidējošā valsts šogad, prezidējošā valsts ārkārtīgi sarežģītā situācijā. Un tās prioritātes, kas ir noteiktas, – drošība, sadarbība transporta un digitālajā jomā – mums visiem kopā – gan Saeimai, mūsu delegācijai Baltijas Asamblejā, gan Ministru prezidentam, nozaru ministriem, tostarp Ārlietu ministrijai, attiecīgi Baltijas Ministru padomē – būs jāīsteno. Protams, kā Baltijas Padome mēs esam ieinteresēti tieši šajos sarežģītajos apstākļos vēl ciešāk sadarboties ar ziemeļu partneriem, ar Višegradas valstīm, ar Beniluksa valstīm un neapšaubāmi – ar Lielbritāniju.

Gribu kliedēt arī Gobzema kunga paustās bažas par to, ka Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezidents, Ārlietu ministrija un Ārlietu komisija, teiksim, neīsteno vienotu ārpolitiku. Taisni otrādi, mums ir ļoti regulāri kontakti, savstarpēja koordinācija, un, paskatoties ne uz vienu vien valsti, es gribētu teikt, ka tieši ārpolitikā mūsu valsts dažādu atzaru sadarbība, vienotība gan šeit, Latvijā, gan arī ārpus tās, manuprāt, ir ļoti laba.

Ministru prezidents mazliet plašāk pieskārās arī jautājumiem, kas ir dienaskārtībā – klimata pārmaiņas, zaļā kursa īstenošana. Šeit, mēs ļoti ceram, arī iekšēji varēsim vienoties par nepieciešamo rīcību. Ir dažādu veidu problēmas jārisina. Šī politika ir jauna visiem, ir arī ļoti pamatotas nozaru bažas šeit, Latvijā, ir arī pamatotas bažas Eiropas kontekstā – kas ir izdarāms, kas nav izdarāms –, bet tieši tāpēc mēs esam gatavi arī pie šiem jautājumiem kopā ar kolēģiem šogad strādāt.

Šis gads varētu būt diezgan būtisks arī no mūsu nacionālo interešu viedokļa tajā ziņā, ka tiek runāts gan par dažādu veidu samazinājuma apjomiem, dažādiem izmešiem un, protams, arī par plašāku atbalstu, kas tiks sniegts dalībvalstīm, lai īstenotu šo kursu. Tā ka paldies premjeram par to, ka atgādināja par šiem jautājumiem, kas neapšaubāmi ir plašāks nekā tikai vienas ministrijas uzdevums.

Kola kungs arī diezgan plaši analizēja Eiropas Savienības stratēģisko kompasu. Varu tikai piekrist. Tas, ko gribētu teikt, – manuprāt, mēs šobrīd esam situācijā, kur ir tikai viena būtiska lieta. Eiropas Savienībai ir jāveicina sava drošības un aizsardzības spēja gan militāri, gan nemilitāri, bet nekas no tā, ko dara Eiropas Savienība, nevar nonākt kaut kāda veida pretrunā... vai paralēli veidot kaut ko tādu, kas ir izaicinājums Eiropas drošības pamatu pamatam – Ziemeļatlantijas līguma organizācijai.

Pūces kungs runāja par aizsardzības budžeta palielinājumu. Es jau arī savā uzrunā iezīmēju nepieciešamību palielināt aizsardzības izdevumus. Es domāju, protams, ir jāņem vērā kopējais valsts finanšu stāvoklis, jāskatās, cik un ko mēs varam atvēlēt, bet 2,5 procentiem tuvāko divu trīs gadu laikā tomēr ir jābūt tam mērķim, uz ko tiekties, jo, kā es arī teicu, es domāju, ka šī situācija, kurā mēs esam, tik vienkārši neuzsūksies un mums spriedze būs pastāvīga.

Bet es vēlreiz gribētu atgādināt arī to, ka tikpat būtiski kā aizsardzības izdevumi, ir arī izdevumi mūsu iekšējās drošības stiprināšanai. Ne tikai robežas izbūvei, ne tikai Valsts robežsardzei, bet kopējai iekšējās drošības institūciju iestāžu kapacitātes stiprināšanai.

Beitneres-Le Gallas kundze minēja, manuprāt, divus ļoti būtiskus aspektus. Polija kā stratēģiskais partneris... sadarbība ar Poliju. Es domāju, ka tieši Lukašenkas režīma īstenotais hibrīduzbrukums mūsu robežām, Polijas robežām un Lietuvas robežām, sadarbība, kas notiek aizsardzības jomā, ir būtiskas. Mēs Poliju redzam ne tikai kā svarīgu partneri aizsardzības un drošības jautājumos, bet... kaut vai, ja paskatāmies kartē, tad mūsu nacionālajās interesēs ir stiprināt sadarbību ar Poliju arī enerģētikas un transporta savienojumu ziņā.

Līdz 2025. gadam ir jānotiek Baltijas elektrotīklu sinhronizācijai ar Eiropas tīkliem. Un tas var notikt tikai ar starpsavienojumu palīdzību, kas ir jāizveido starp Poliju un Lietuvu. Tas pats – Rail Baltica, tas pats – transporta jautājumi. Tātad visi šie jautājumi ir būtiski, un mēs esam atvērti sadarbības veicināšanai. Mēs arī esam gatavi sniegt atbalstu Polijai daudzu jautājumu risināšanā, kas skar arī tās austrumu partnerības politiku un ieceres. Šeit arī mēs esam vienoti.

Neapšaubāmi, ka šajos jautājumos gan sadarbība ar Poliju, gan citām reģiona valstīm, gan īpaša sadarbība NATO ietvaros ir un būs mūsu prioritāte.

Informatīvās telpas aizsardzība ir būtiska. Es domāju, mēs redzam, kas notiek, bet es arī gribētu cerēt, ka mēs būsim samērīgi. Bieži vien, aizraujoties viens ar otra kritiku sociālajos tīklos... Varbūt katrs grib, lai mediji atspoguļo vienu vai otru informāciju, bet neaizmirsīsim, ka, lai sabiedrība būtu informēta, lai arī lēmumu pieņēmēji varētu pieņemt atbilstošus lēmumus, ir jāizskan daudz un dažādiem viedokļiem, jo tas stiprina gan mūsu noturību beigu beigās pret dezinformāciju, gan sabiedrību. Bet tam visam tiešām ir jābūt ļoti līdzsvarā, un es domāju, ka arī Saeimas veiktie likuma grozījumi un jaunie likumi, kas ir pieņemti, izveidojot gan Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, gan stiprinot mediju telpu, arī sabiedrisko mediju telpu finansiāli, ir solis pareizajā virzienā.

Neapšaubāmi... pēdējais, ko Beitneres-Le Gallas kundze teica, – Trīs jūru iniciatīvas sanāksme, jautājumu loks, kas tur tiks apspriests, mums arī ir, kā es teicu uzrunā, būtiski.

Paldies arī Valaiņa kungam. Es teiktu, ka no Ārlietu ministrijas viedokļa mēs esam absolūti gatavi strādāt pie jūsu minētajiem jautājumiem – gan par vēlēšanu tiesībām... Tur gan, es saprotu, vairāk ir jautājums ne tik daudz Ārlietu ministrijai, cik tiešām juristiem, kā precīzāk un pareizāk, un korektāk sakārtot, piemēram, vēlēšanu jautājumus.

Bet par diasporas lietām. Man jāsaka tā, ka, manuprāt, šeit es būtu tikai priecīgs sadarboties gan ar deputātu Valaini, gan arī mani kolēģi ministrijā būtu priecīgi sadarboties, gan diasporas organizācijas – jaunu ideju ģenerēšanai. Jūs runājāt par diasporas restartu jeb politikas ar diasporu restartu. Es teiktu, ka pati diaspora tiešām ir iniciatīvas bagāta, ar daudzām interesantām idejām apveltīta. Un jebkuras detalizētākas idejas no Ārlietu ministrijas puses, no manas puses būtu tikai un vienīgi apsveicamas. Ja tādas ir, tad labprāt arī ar jums tālāk diskutētu.

Frakcijas "Neatkarīgie" vadītājs Aldis Gobzems te minēja vairākas lietas. Nu, es gribētu teikt tā, ka mums ir ļoti daudz mītu. Piemēram, mīti par to, cik briesmīgi no sankciju politikas ir cietusi Latvija un tirdzniecība ar Krieviju. Nē, patiesību sakot, salīdzinājumā 2020., 2021. gads... uz 2022. gada sākumu vēl datu nav, bet tie drīz būs... Patiesību sakot, tirdzniecības apjoms ir pieaudzis par 44 procentiem. Kopējais apjoms... faktiski tirdzniecība ar Krieviju no kopējā tirdzniecības apjoma ir 6 procenti.

Patiesību sakot, šeit ļoti patīk cilvēkiem daudz runāt par sankciju negatīvo ietekmi. Es gan teiktu, ka šo naratīvu mēs vairāk dzirdam Krievijas dažādu veidu propagandas kanālos. Es domāju, ka šeit ir jāskatās uz faktiem.

Varu arī nomierināt, ka vēstniecību darbs tiek pastāvīgi analizēts gan ekonomisko rādītāju ziņā, gan arī pastāvīgi Ārlietu ministrijā tas tiek darīts.

Tieši tāpat mēs sadarbojamies ar Ārlietu komisiju. Un šeit, manuprāt, vienkārši daudzos jautājumos varbūt ir vērts piedalīties Eiropas lietu komisijas vai Ārlietu komisijas darbā un saņemt plašāku informāciju.

Kas attiecas uz Šnores kunga minēto par migrācijas politiku, nu, es domāju, šeit mēs esam vienisprātis, ka Eiropas Savienībai, ņemot vērā to, ka migrācija tiek izmantota kā instruments hibrīduzbrukuma kontekstā... un par to mēs esam runājuši gan ar atbildīgajām Eiropas institūcijām, amatpersonām un kopīgi to darījuši ar daudzām līdzīgi domājošām valstīm. Šajos jautājumos neapšaubāmi ir nepieciešama plaša migrācijas politikas reforma. Mēs labi zinām, cik tas būs sarežģīts uzdevums 27 valstīm, bet tas nenozīmē, ka pie tā nestrādā. Pie tā strādā gan Iekšlietu ministrija, gan Ārlietu ministrija, gan arī Ministru prezidents Eiropas Padomes ietvaros.

Protams, process nebūs tik vienkāršs, bet, es domāju, izpratne par maināmām lietām ir augusi. Nu, un, protams, uz pēdējo par zaudējumu piedziņu no Krievijas saistībā ar padomju okupācijas nodarītajiem zaudējumiem, es gan lieku lielas cerības, ka arī atbildīgā komisija... kas ir labu laiku izveidota... arī īpaša biedrība, strādās gana aktīvi un tiks plašāka informācija sniegta, vairāk faktu, lai ar šo strādātu.

Bet noslēgumā es gribētu teikt, ka mēs par šo jautājumu esam runājuši gan ar kolēģi izglītības un zinātnes ministri, gan ar Valsts prezidentu. Mēs redzam nepieciešamību... un tas ir no Ārlietu ministrijas puses ļoti svarīgi, bet Ārlietu ministrija to izdarīt nevar – stiprināt valsts vēstures pētniecību. Mums ir svarīgi, lai mums būtu jaunā vēsturnieku maiņa, kas akadēmiski pēta 20. gadsimta vēsturi, kas var atspēkot dažādus apmelojumus, ko mēs dzirdam no propagandas kanāliem Krievijā, redzam arī akadēmiskajās aprindās tādus īpašus uzbrukumus.

Tas ir svarīgi arī tādēļ, lai skaidrotu, pētītu un runātu par tiem apsvērumiem, par kuriem Šnores kungs minēja saistībā ar padomju okupācijas periodu. Bet šeit mums tiešām ir jāstiprina arī šis vēstures izpētes akadēmiskais apjoms, mums tomēr ir jāatrod iespēja, kā mēs varam mūsu akadēmiskās aprindas stiprināt, un tādā gadījumā tas arī, protams, nostiprinās naratīvu, kas ir būtisks visas valsts līmenī, lai atspēkotu dažādu veidu nepatiesības, dažādu veidu faktu pārgrozījumus un vēstures pārrakstīšanas mēģinājumus, ko mēs tomēr... aktīvi... redzam strādājam arī no mūsu lielās kaimiņvalsts...

Ar šo es teiktu paldies. Tas būtu, atbildot gan uz valsts augstāko amatpersonu – Saeimas priekšsēdētājas, premjera, Ārlietu komisijas vadītāja –, gan frakciju vadītāju pausto.

Un, protams, ar interesi tālāk uzklausīšu viedokļus, priekšlikumus, kritiku, un pēc kāda laika, visticamāk, nākšu atpakaļ – debatēt tālāk un atbildēt.

Paldies, Saeimas priekšsēdētājas kundze.

Sēdes vadītāja. Paldies ārlietu ministram.

Vārds aizsardzības ministram Artim Pabrikam.

A. Pabriks (aizsardzības ministrs).

Labdien vēlreiz, dāmas un kungi! Es atvainojos par tehniskiem traucējumiem. Es mēģināšu vēlreiz pateikt paldies, ļoti īsi, protams, mūsu ārlietu dienestam un pievērsties tieši drošības jautājumiem, lai nekavētu arī Saeimas darbu. Tā ka šī man jau, iznāk, otrā uzruna.

Tātad – kas, mūsuprāt, šeit ir galvenais? Un kas ir visbīstamākais? Ja mēs skatāmies uz pašreizējo situāciju, kas ir pie mūsu robežām, kas ir pie Ukrainas robežām un kas ir pie visas Eiropas robežām, tad mēs redzam, ka Krievija ir mainījusies. Bet – Krievija nav mainījusies uz labo pusi, bet uz slikto pusi.

Proti, ja mēs salīdzinām šodienas Krievijas ultimātus ar to laiku, kas bija 2008. gadā, kad Krievija iebruka Gruzijā, vai 2014. gadā, kad Krievija anektēja Krimu, tad redzam, ka pašlaik Ukraina jau ir kļuvusi par tādu kā līdzekli, bet mērķis ir virzīšanās tālāk. Mērķis ir nesaskaņu sviešana Eiropas Savienībā un NATO – ar cerību, ka šīs organizācijas varbūt nobīsies, varbūt nenoreaģēs, kā vajag, un Krievija iegūs atkal stratēģisko dominanci pār visām tām valstīm, kuras viņa sauc tikai par teritorijām, pār kurām pēc Otrā pasaules kara viņa dominēja ar savu nežēlīgo okupācijas režīmu.

Kas būtu darāms?

Vispirms: es domāju, ka neatkarīgi no tā, ka mēs varam paļauties uz NATO iekšējo solidaritāti, uz 5. pantu, mums ir jādomā līdzīgi, kā to dara arī tās valstis, kuras nav NATO, kā, piemēram, Somija. Proti, mums ir maksimāli jāattīsta mūsu bruņotie spēki. Mums ir jābūt gataviem jebkuriem pārsteigumiem. Un, ja mēs gribam, lai mūsu drošība būtu garantēta, lai mūsu karavīri būtu sagatavoti, mums ir jāredz mūsu bruņoto spēku attīstība ne tikai kontekstā ar militāro kapacitāti, bet arī kā kopējā valsts gatavība, kā sabiedrības sagatavošana, kā spēja pastāvēt par savu valsti un savām vērtībām, un arī ekonomisko attīstību.

Šeit jūs jau būsiet dzirdējuši – šīs nedēļas sākumā es esmu rosinājis gan kolēģiem valdībā... es esmu runājis ar mūsu premjeru, kā arī ar prezidenta biroju par to, ka ir nepieciešams palielināt aizsardzības budžetu tuvākajos gados, jo mēs redzam, ka arī Igaunija spērusi šo soli. Izskatās, ka tuvākajā laikā to darīs arī Lietuva, jo laiks negaida.

Proti, tā mūsu doma... aizsardzības nozarei... ir šāda. Es domāju, ka tuvākajos trīs gados mums ir jāpanāk, ka aizsardzības budžets – ar jūsu, Saeimas, atbalstu – Latvijā ir 2,5 procenti no iekšzemes kopprodukta.

Šeit es gribētu tiešām aicināt gan cienījamo Saeimas priekšsēdētāju Mūrnieces kundzi, gan Ārlietu komisijas vadītājus, gan Nacionālās drošības komisijas vadītājus, gan arī Valsts prezidentu pievērsties šim jautājumam, jo tad, kad izaicinājumi būs pie mūsu robežas, būs par vēlu budžetu pacelt. Mēs nevaram tik ātri sagatavoties, mēs nevaram tik ātri izdarīt iepirkumus, mēs nevaram tik ātri arī ieguldīt Latvijas industrijā.

Es gribētu teikt, ka šie divarpus procenti būtu lielā mērā saistāmi ar Latvijas aizsardzības industrijas tālāku attīstību, lai mēs varētu paši sevi nodrošināt; lai mums būtu ne tikai pašiem savs nodrošinājums un bruņojums, bet būtu arī papildu darba vietas, būtu piegādes sistēmas, jo, ja mēs nonāksim – nedod dievs! – krīzes situācijā un – nedod dievs! – kara situācijā, tad nav garantijas, ka mēs saņemsim no tām valstīm, no kurām mēs varētu saņemt vai nu munīciju, vai ieročus, vai pārējo... nav garantijas, ka mēs to saņemsim tajā laikā, kad mums to vajadzēs.

Tā ka es ļoti aicinātu izmantot visas iespējas, lai šie 2,5 procenti tomēr šajā Saeimā tiktu pieņemti.

Es ļoti ceru uz jūsu izpratni par to, ka aizsardzība mums ir svarīga un ka, ja mēs nespēsim nosargāt Latviju, ja mēs gribēsim atkārtot kādu... 1939. vai 1940. gadu, tad tam visam vairs nebūs nozīmes.

Tā ka es ļoti ceru uz Saeimas atbalstu.

Tālāk. Es domāju, ka mums ir ļoti nopietni jāstrādā ar mūsu sabiedrotajiem Baltijas jūras reģionā, ar tādām valstīm kā Somija un Zviedrija, un Polija. Mēs arī esam runājuši aizsardzības ministru saietos par to, ka tuvākajā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu saietā mēs gribētu uzaicināt arī Ukrainas aizsardzības ministru, lai parādītu to, ka, no vienas puses, tas, kas notiek Ukrainā, skar arī mūs, bet, no otras puses, arī spētu labāk sagatavot visu, kas šajā reģionā ir saistīts ar drošību.

Attiecībā uz Eiropas Savienību. Eiropas Savienībā mums ir ļoti svarīgi, ka mēs kā valsts norādām uz to, ka mums nevajag tikai papīrus, dokumentus, mums nevajag tikai plānus, kas nedod reālu ieguldījumu; mums ir jābūt skaidrībai par to, ka, ja Eiropas Savienība pieņem kādu dokumentu, pieņem kādu rezolūciju, pieņem kādu plānu, tas reāli palīdzēs mums ārpolitikā un palīdzēs mums drošības ziņā.

Es atbalstu arī tos aicinājumus aizsardzības laukā, mūsu robežu aizsardzības laukā, kuri ir saistīti ar Ārlietu ministrijas aktivitātēm migrācijas politikas maiņai Eiropā, jo tā migrācijas politika, kas eksistē Eiropas Savienībā pašlaik, atbilst varbūt deviņdesmito gadu izpratnei par dzīvi un vērtībām, bet ne mūsdienu izpratnei. Mēs nevaram pieļaut tādu situāciju, kur, kā mēs dzirdējām, atnāk komisāre Johansone un saka: mēs jums nedosim nekādu naudu robežas nodrošināšanai, bet mēs jums dosim bēgļu nometnēm. Tas, mīļie draugi, cauri vairs neiet.

Es esmu priecīgs, ka arī fon der Leienas kundze šo attieksmi lēnām sāk mainīt; ka lēnām līdzekļi šajā virzienā sāk plūst. Bet nebūt nav vēl atrisināts jautājums... ne par robežu finansēšanu, ne arī par kopējās politikas maiņu, kas paņems gadus, un es ceru, ka šajā ziņā Latvija būs ļoti aktīva.

Tāpat mēs redzam, ka šī enerģētikas politika, kas lielā mērā ir saistīta arī ar drošību, mūsu enerģētisko drošību, uzņem apgriezienus Eiropas Komisijā. Un šeit mums ir, es domāju, saskarsmes punkts... varbūt ne viens no daudziem, bet saskarsmes punkts arī ar tādām valstīm kā Francija, kura turpina attīstīt atomenerģiju. Atomenerģija ir zaļā enerģija.

Mums ir pienācis laiks atkal pacelt jautājumu arī par enerģētisko drošību un tieši par atomenerģētiku; ir šie pirmie 500 miljoni, ko Eiropas Savienība it kā ir gatava dot izpētei. Es domāju, ka Baltijas valstīm... Latvijai ir jābūt šajā ziņā vienai no pirmajām, kas prasa, lai šie ieguldījumi un izpētes nauda nonāktu arī līdz mums, lai mēs tiktu skaidrībā, kā mēs beidzot varam nodrošināt lielāku enerģētisko neatkarību un drošību un arī tīrāku vidi. Vismaz skatoties no mana viedokļa, atomenerģētikas izpēte ir tieši tas virziens.

Vēl viena lieta, kas ir saistīta ar aizsardzības nozari. Es gribētu arī godāto Saeimu informēt par to, ka apmēram pirms mēneša mums... bija ļoti, ļoti labs lēmums starp visiem trim Baltijas valstu aizsardzības ministriem. Un arī šajā jautājumā, tāpat kā budžeta jautājumā par 2,5 procentiem, mums vajadzēs Saeimas atbalstu. Es ļoti ceru uz jūsu atbalstu. Proti, mēs, mācoties no mūsu vēsturiskajām kļūdām un redzot agresīvo Krievijas politiku, esam vienojušies starp aizsardzības ministriem – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas –, ka mēs padarām Baltijas reģionu par vienu operatīvo reģionu. Tas nozīmē, ka mūsu karavīriem būtu jābūt iespējai bez jebkādiem tiesiskiem šķēršļiem pārvietoties pāri robežai un cits citam palīdzēt: latviešiem ir jābūt spējīgiem būt Igaunijā un Lietuvā, igauņiem – Latvijā un Lietuvā, un lietuviešiem – Latvijā un Igaunijā. Un šajā ziņā, protams, mums vajag Saeimas atbalstu.

Tas ļoti stiprinās mūsu drošību. Tas ļaus mums arī plānot tālāku sadarbību – daudz augstākā līmenī – starp Baltijas valstu aizsardzības spēkiem, un tas parādīs jebkuram hipotētiskajam oponentam, ka mēs esam gatavi iestāties par visa reģiona drošību.

Dāmas un kungi! Godātie parlamenta locekļi! Es šo savu nelielo uzrunu aizsardzības nozarē beigšu, cerot uz sadarbību.

Es novēlu Latvijai saules mūžu. Un es ceru, ka mūsu robežas neviens nekad neizaicinās, bet, lai tas tā nenotiktu, mums ir jābūt pašiem gataviem – mums ir jābūt motivētiem, sagatavotiem karavīriem un labam bruņojumam.

Paldies jums.

Sēdes vadītāja. Paldies aizsardzības ministram par dalību debatēs, un paldies par jaunajām iniciatīvām aizsardzības jomā.

Godātie kolēģi! Turpināsim debates.

Vārds deputātei Inesei Voikai.

I. Voika (AP!).

Labdien, cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Labdien, ārlietu ministra kungs! Cienījamais Ministru prezidenta kungs! Ekselences! Kolēģi un visi, kas mūs klausās! Latvijas Republikas likumdevējam, Saeimai, šogad sāksies otrais gadu simtenis, bet šīs Saeimas darbu, tātad arī darbu ārpolitikas jomā, sabiedrība vērtēs, ievēlot 14. Saeimu jau šī gada rudenī, un izdarīs izvēli uz nākamajiem četriem gadiem.

Saspīlētās attiecības reģionā un pasaulē mums liek secināt, ka ārlietu nozīme arvien pieaugs un Saeimai būs jāstrādā kopā ar ārlietu dienestu un citiem valsts dienestiem, visiem kopā stiprinot Latvijas drošību un lomu starptautiski.

Tieši nākamajos gados jāstrādā pie Latvijas kandidatūras uz ANO Drošības padomes nepastāvīgās dalībvalsts vietu 2025. gada vēlēšanās. Iepriekšējos gados šis Latvijas jau sen izvirzītais uzdevums raisīja dažreiz jautājumus, kāpēc jāiesaistās ANO līmenī un ko mēs varam tur izdarīt, taču šībrīža situācija reģionā un pasaulē parāda arvien skaidrāk, ka Latvija nevar stāvēt malā un arī nestāv malā.

Šajā sakarā mēs varam atcerēties, ka Eiropas Savienību ANO Drošības padomē, kopš Lielbritānija izstājās no Eiropas Savienības, šobrīd pārstāv tikai viena pastāvīgā dalībvalsts, un tāpēc Latvijas atpazīstamības veicināšana... jaunajos reģionos... ir būtiska, lai iespējamā mūsu darbība Drošības padomē... laikā, kad mēs strādātu tandēmā ar Franciju, mēs varētu stiprināt Eiropas Savienības balsi. Igaunijas piemērs pagājušajā – 2021. – gadā, darbojoties Drošības padomē kā nepastāvīgajam loceklim, parādīja, ka arī nelielas valstis Drošības padomē var ietekmēt darba kārtību un dot būtisku ieguldījumu starptautiskajā drošībā.

Laiks līdz ANO Drošības padomes vēlēšanām 2025. gadā mums ir atvēlēts, lai mēs ar darbiem parādītu Latvijas ekspertīzi, kas balstīta ilggadējā pieredzē pietiekoši sarežģītā reģionā, kāds ir mūsējais, – ka arī mums ir globāls redzējums un mēs varam sniegt savu ieguldījumu arī tālu ārpus Eiropas robežām.

"Mammu, vai būs karš? Skolotāj, karš būs?" – nedrošā situācija mūsu reģionā ir sasniegusi ģimenes un skolas. Daudzi no mums rītu sagaida ar bažām un cerībām, iepazīstoties ar jaunākajām ziņām par saspīlējumu starp Ukrainu un Krieviju jeb Rietumiem un Kremli. Pagājušā gada 17. decembra Krievijas ultimāts NATO vēl vairāk pavērsis fokusu uz mūsu reģionu. Un Latvijai šajā situācijā ir jāizmanto visi diplomātiskie kanāli, lai aktīvi paustu atbalstu Ukrainai, kā arī pārējiem mūsu austrumu partneriem.

Es nevaru palikt vienaldzīga savā vēlmē, lai mēs, Latvija, darītu visu iespējamo, lai šis konflikts atrisinātos miermīlīgā ceļā, jo šobrīd, kā raksta analītiķi, notiek spēles ar sērkociņiem pie benzīna mucas.

Pagājušajā nedēļā kopā ar parlamentāriešiem no 11 valstīm parakstīju vēstuli, lai pievērstu uzmanību Krievijas karspēka masveida pārvietošanai uz Baltkrieviju; oficiāli to nosauc par gatavošanos mācībām.

Arī ar kolēģiem Baltijas Asamblejā izmantojam iespējas pievērst uzmanību reģionālajai drošībai; tas būtu jāzina mūsu kolēģiem citās Eiropas Savienības valstīs un citās starpparlamentārās organizācijās. Šogad ir Latvijas prezidentūra Baltijas Asamblejā, un mēs turpināsim būt aktīvi.

Es esmu lepna, ka Latvija tieši Ukrainai šajā drošības kontekstā... un pēdējos gadus ir sniegusi lielu atbalstu visdažādākajos formātos – divpusēji, Eiropas Savienības un starptautisko organizāciju ietvaros –, stiprinot Ukrainu, kā vien mēs varam šobrīd... ar drošību; iepriekš – daudz... ar dažādiem demokrātiskiem atbalsta mehānismiem, nododot savu pieredzi.

Pagājušā gada decembra... Austrumu partnerības samitā pieņemtie lēmumi (to starpā – izveidot ekonomikas un investīciju plānu) paredz līdz pat... 2,3 miljardu eiro investīcijas – finansējumu Ukrainā. Skaidri tas signalizē Eiropas Savienības nostāju.

Es gribu teikt, ka kopš 2014. gada Eiropas Savienība ir sniegusi Ukrainai atbalstu 17 miljardu eiro apmērā. Un pagājušā gada decembrī Eiropas Savienības Padome apstiprināja lēmumu par palīdzības pasākumu īstenošanu Ukrainas bruņoto spēku spēju stiprināšanai Eiropas instrumenta... miera instrumenta... ietvaros 31 miljona apmērā, un arī Latvija piedāvā savu palīdzību militārajā jomā kopā ar citām Baltijas valstīm... tiešā veidā.

Arī Moldova un Gruzija kā Austrumu partnerības valstis ir saņēmušas Latvijas atbalstu gan divpusēji, gan caur starptautiskajām organizācijām, draugu kopām un mūsu ekspertiem. Mums jāturpina šis darbs arvien mērķtiecīgāk, meklējot jaunas iespējas Latvijas pieredzes nodošanai, jo Latvijas ieguldījums šajās valstīs ir jau pamanīts un tiek augstu novērtēts.

Un, aizskarot attīstības sadarbības plānu, man jāsaka paldies Ārlietu ministrijai par paveikto attīstības sadarbības politikas jomā. Un ar gandarījumu jāsecina, ka pirmo reizi kopš... pēdējo piecu gadu laikā... šogad ir pieaudzis ministrijas finansējums divpusējās attīstības sadarbības budžetam.

Saeima ir apstiprinājusi pakāpenisku finansējuma pieaugumu 2022.–2024. gadā. Tas ir ļoti svarīgs signāls, ka mēs ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem atbalstām mieru un drošību, un demokrātiju pasaulē, jo īpaši – mūsu prioritārajos reģionos.

Finansējumu mēs esam palielinājuši trīs reizes... būsim palielinājuši trīs reizes, tomēr tas joprojām ievērojami atpaliek no mūsu kaimiņiem – pārējām Baltijas valstīm. Un tāpēc ir svarīgi, ka mēs šo naudu, kas mums tagad ir atvēlēta, ieguldām mērķtiecīgi, gudri, tā, lai mēs spētu palīdzēt plašāk un ar ilglaicīgāku efektu. Un ar lielu cerību skatos uz attīstības aģentūras izveidi, kas šobrīd ir uzsākta.

Un vēl par drošību. Ja vēl pirms gada mūsu kandidatūrai uz ANO Drošības padomi... būtu vajadzīgs domāt par īpašu kampaņu, kurā mēs argumentētu savu piederību demokrātisko valstu pasaulei, kurā spējam raudzīties plaši un domāt reģionāli un globāli, tad... manuprāt, šī kampaņa jau ir sākusies pati par sevi un liek mums aktīvi turpināt darbu pie šīs tēmas, jo vēl nebijušais apdraudējums mūsu austrumu partneriem ir tāds, kas liek mums skatīties, kā... lai mēs paši netiekam ierauti šajā konfliktā, jo iznākumu šajā krīzē mums ir grūti prognozēt, bet mēs varam darīt tās lietas, ko varam izdarīt.

Iesildīšanās sadarbībai mums ir notikusi diemžēl tādā krīzes noturēšanas veidā, sargājot mūsu... Eiropas Savienības austrumu robežu. Hibrīduzbrukums, kā jau vairāki runātāji šeit iepriekš atzīmēja, ir vienojis Baltijas valstis... un Polijas... un ātrā gaitā... ir ļāvis novērst fizisko apdraudējumu uz mūsu valstu robežām. Bet mums ir arī izdevies (un darbs pie tā ir jāturpina) pārliecināt starptautisko sabiedrību un Eiropas Savienības līderus par notikumu patieso seju un cēloņiem, neļaujot mērķtiecīgām dezinformācijas kampaņām pārņemt cilvēku prātus un emocijas. Tas pagājušajā gadā bija tāds kārtējais pagrieziena punkts krīžu uztverē un arī tajā, kā Eiropas Savienības ietvaros mēs risinām robežu jautājumu un kā mēs esam atklājuši Baltkrievijas varas patieso seju.

Ar nožēlu jāsecina, ka Aleksandra Lukašenkas režīms šodien... un joprojām dzen izmisumā Baltkrievijas tautu ar histēriskiem kara scenārijiem, ar kuru palīdzību viņš acīmredzot centīsies panākt izmaiņas konstitūcijā, kas viņam ļaus turpināt ieņemt neleģitīmo amatu, ar terora palīdzību sēt tautā bailes no ārējā ienaidnieka.

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Lūdzu apvienot abus debašu laikus.

Sēdes vadītāja. Debašu laiki apvienoti.

I. Voika. Lai arī Latvijas vēstniecības personāls Baltkrievijā tika izraidīts no Baltkrievijas pagājušā gada maijā, esmu gandarīta, ka Latvija ir turpinājusi sniegt atbalstu Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai, izmantojot starptautiskos formātus, Eiropas Savienības programmas un sniedzot arī praktisku palīdzību dažādu attīstības sadarbības projektu formā.

Es ļoti ceru, ka šogad mēs spēsim turpināt iesaistīties Baltkrievijas demokrātiskās opozīcijas stiprināšanā, atbalstīsim represētās ģimenes, nodosim mūsu pieredzi un, galvenais, nenogurstoši sniegsim morālo atbalstu tiem, kuri par katru cenu ir gatavi cīnīties par pilsoniskajām pārmaiņām, lai pēdējais Eiropas totalitārais režīms tiešām izzustu uz visiem laikiem.

Šajās debatēs es gribētu pieminēt arī paveikto diasporas politikā.

Atgādināšu, ka esam pieņēmuši Diasporas likumu un izveidojuši dažādus atbalsta mehānismus, būtiski palielinot budžeta finansējumu šim mērķim.

Mūsu izbraukušo tautiešu vidējais vecums šobrīd svārstās ap 35 līdz 45 gadiem. Tas ir tāds spēka pilnbrieds jebkuram Latvijas cilvēkam, un Latvijai šie cilvēki noteikti ir vajadzīgi šeit, uz vietas, un arī savās mītnes zemēs.

Es ļoti ceru, ka mūsu Saeima, 13. Saeima, un nākamā Saeima turpinās atbalstīt diasporas politiku, turpinās ieguldīt finansējumu un veidos saites ar Latviju... ar Latvijas cilvēkiem, ar tautiešiem ar dažādiem pasākumiem tajās vietās, kur viņi dzīvo, uzturot piederības sajūtu valstij un veicinot valodu... bet arī izmantojot šos mūsu cilvēkus un iespējas – ar ieguldījumu tautsaimniecībā, zinātnē, izglītībā, kultūrā un visur, kur vien mēs varam strādāt kopā –, padarot Latviju arvien atvērtāku pasaulei un savukārt pasauli – iekļaujošāku Latvijai.

Noslēgumā, tāpat kā iepriekšējās ārlietu debatēs, gribu pieminēt jauniešus, kas aktīvi darbojas Latvijas ārpolitikas veidošanā, un ceru, ka tas tikpat aktīvi turpināsies ANO Jauniešu delegātu programmā, kurā pagājušogad ievēlēta jau trešā pārstāve no Latvijas... gan arī brīvprātīgajiem vienā no nozīmīgākajiem ārpolitikas forumiem Latvijā – Rīgas konferencē.

Tieši šodien, starp citu, ANO Jauniešu delegātu programma rīko konferenci "Cilvēka drošība un cieņa", kur jaunieši apspriedīs un runās par nepieciešamajiem risinājumiem un skars trīs tēmas: "Klimats un cilvēka cieņa", "Vardarbība ģimenē" un "Hibrīdapdraudējums un cilvēktiesības". Es ceru, ka šīs tēmas kļūs arī par daļu no Latvijas kopējās ārpolitikas dienaskārtības, būs tur un mēs meklēsim tām gan vietējos, gan starptautiskos risinājumus.

Un pavisam noslēdzot. Rinkēviča kungs un kolēģi ārlietu dienestā, visi, kas ikdienā nenogurstoši nodrošina Latvijas intereses un drošību! Liels paldies par darbu, par sadarbību! No sirds novēlu izturību, modrību un lai mēs turpinātu justies tikpat droši un pārliecināti par sevi un mūsu partneriem, vairojot un nododot šo sajūtu mūsu ģimenēm un tuvākajiem šajā nestabilajā laikā!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Godātie kolēģi! Ir pienācis laiks pārtraukumam.

Deputātu reģistrācija noslēgusies.

Pārtraukums līdz pulksten 13.30.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 13. Saeimas priekšsēdētājas biedre Dagmāra Beitnere-Le Galla.

Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi! Turpinām Saeimas 2022. gada 27. janvāra attālināto ārkārtas sēdi.

Turpinām debates.

Vārds deputātei Inesei Lībiņai-Egnerei. Lūdzu!

I. Lībiņa-Egnere (JV).

Augsti godātais ārlietu ministra kungs! Ministri! Deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi! Ārpolitikas debates – nu jau pusi dienas šodien – kopumā ir iesakņojusies tradīcija un ir viens no labākajiem piemēriem Ārlietu ministrijas un Saeimas savstarpējai sadarbībai, kas balstīta uz kvalitatīvu diskusiju.

Iepazīstoties ar ārlietu ministra ziņojumu, var droši apgalvot, ka, iesākot mūsu – Latvijas valsts – de iure otro simtu, varam arvien būt patiesi lepni par Latvijas ārlietu dienesta paveikto Latvijas un Latvijas pilsoņu interešu aizsardzībā.

Šodien savā uzrunā es gan vairāk vēlos runāt tieši par parlamentārās diplomātijas lomu un jo īpaši Saeimas deputātu darba parlamentārajās asamblejās nozīmi. Parlamentārā diplomātija pagājušajos divos gados Covid-19 pandēmijas ietekmē nenoliedzami bijusi gausāka nekā iepriekš, jo īpaši tas attiecināms uz divpusējām parlamentāriešu savstarpējām tikšanās reizēm klātienē. Tomēr Saeimas deputātu darbs parlamentārajās asamblejās ir turpinājies, un bieži vien arī attālinātā interneta vietnes vai tā dēvētajā jauktajā hibrīdrežīmā. Tādējādi Saeimas deputāti arvien varējuši nostiprināt efektīvu darba sazobi ar ārlietu dienestu, kas parlamentāriešiem ir palīdzējis paust Latvijai svarīgu nostāju un droši aizstāvēt mūsu sabiedroto intereses, piemēram, Eiropas Padomē un citās starptautiskajās organizācijās un parlamentārajās asamblejās.

Mans vadmotīvs parlamentārajā diplomātijā allaž bijis Satversmes sapulces prezidenta – Latvijas Valsts pirmā prezidenta un arīdzan starptautisko tiesību profesora Latvijas Universitātē – Jāņa Čakstes teiktais: "Spēja būt liekulīgiem ir lielo valstu privilēģija, mazajām valstīm jābūt godīgām." Šie Eiropas lielā demokrāta Jāņa Čakstes saviem studentiem reiz teiktie vārdi, manuprāt, patiesi ir ielikti arī mūsu ārlietu dienesta šūpulī, šis vadmotīvs – nebūt liekulīgiem, bet ar stingru mugurkaulu... mums par pienākumu vienmēr turēt šo mugurkaulu, iestāties par vērtībām, nelocīties kāda interešu priekšā un vienmēr būt godīgiem.

Man kā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vadītājai kopā ar kolēģiem – manu vietnieku Artusu Kaimiņu, delegācijas locekļiem Kristu Baumani, Uldi Budriķi, Borisu Cileviču un Edgaru Tavaru – aizvadītais gads bija īpaši nozīmīgs profesionālajā jomā, liekot sadzirdēt Latvijas vārdu Eiropas Padomē un tās Parlamentārajā asamblejā.

Atgādināšu, ka Eiropas Padome ir vecākā politiskā organizācija Eiropā un šobrīd aptver gandrīz visu Eiropas kontinentu, apvienojot 47 Eiropas valstis. Tās sākotnējais mērķis bija veidot kopēju demokrātisku un tiesisku telpu, nodrošinot tās pamatvērtību – cilvēktiesību, demokrātijas, likuma varas un tiesiskuma – ievērošanu un aizsardzību toreiz, pēc Otrā pasaules kara. Tiesiskuma un cilvēktiesību nodrošināšana pēc Padomju Savienības sabrukuma ir bijis mūsu, Baltijas valstu, neatkarības centienu stūrakmens.

Kļūšana par Eiropas Padomes dalībvalsti, kas ietver arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ratificēšanu, bija viens no neatkarību atguvušās Latvijas valsts svarīgākajiem ārpolitikas mērķiem. Vēlmi atgriezties Eiropas demokrātisko valstu saimē jau apliecināja 1990. gada 4. maijā, īsu mirkli pēc neatkarības pasludināšanas, pieņemtā otrā deklarācija, kurā Latvijas Republikas Augstākā padome apņēmās savā likumdošanas darbā vadīties pēc Eiropas Padomes un Eiropas Parlamenta pieņemtajiem dokumentiem cilvēktiesību jomā. Tā pirms 27 gadiem, 1995. gada 10. februārī, Latvija kļuva par pilntiesīgu Eiropas Padomes dalībvalsti. Toreiz tas skaidri apliecināja, ka Latvija, sekojot Eiropas Padomes mērķiem, jau bija spējusi integrēties Eiropā, nodrošinājusi pilnvērtīgu, funkcionējošu demokrātiju, tiesiskumu un konkurētspējīgu tirgus ekonomiku.

Savukārt nākamgad, 2023. gada maijā, Latvija no Islandes jau otro reizi pārņems prezidentūru Eiropas Padomes Ministru komitejā. Tā aptvers arī pasākumus un uzdevumus Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā.

Šobrīd kopā ar Ārlietu ministriju mēs kā delegācija strādājam pie Latvijas prezidentūras virsmērķiem un uzdevumiem, tādējādi uzdodot jau konkrētus mājasdarbus arī nākamajai, 14. Saeimai, un tās jau izveidotajai jaunajai Latvijas delegācijai asamblejā.

Iepriekšējā gadā Latvijas delegācija bijusi aktīva šādās Latvijas ārpolitikas un starptautiskās drošības prioritātēs:

Pirmkārt, pēc mūsu, Lietuvas un Polijas delegāciju iniciatīvas mēs nodrošinājām EPPA ārkārtas debates un ziņojumu sagatavošanu un pieņemšanu par situāciju uz triju valstu robežām ar Baltkrieviju. Šajās debatēs atkārtoti uzsvērām, ka katrs hibrīdapdraudējums ir jānosauc precīzi vārdā. Nevaram pakļauties apzināti uzspiestajai aizstāvības taktikai. Pie Baltkrievijas robežas norisinās organizētā noziedzība, cilvēktirdzniecība – ciniska cilvēktirdzniecība! –, nevis migrācijas krīze, un mūsu uzdevums ir neatlaidīgi to skaidrot mūsu partneriem un sabiedrotajiem, lai kopīgi to uzvarētu un sauktu pie atbildības vainīgos. Tāpat atkārtoti uzsvērām, ka notiekošais Baltkrievijā nav iespējams bez Krievijas slēptas iesaistes, tādējādi asamblejā pieņemts lēmums sekot līdzi notiekošajam Baltkrievijā, no uzmanības loka neļaujot pazust jautājumam par politiskajiem procesiem Baltkrievijā.

Otrkārt. Pērn mēs kopā ar "Baltic+" grupas kolēģiem iestājāmies, paužot stingru nosodījumu Krievijas varas iestāžu veiktajai prettiesiskajai politiski motivētajai Alekseja Navaļnija aizturēšanai un tiesas sprieduma pasludināšanai pēc viņa atgriešanās Krievijā, tādējādi cenšoties apklusināt opozīciju un valdošās iekārtas kritiķus. Esam gandarīti, ka mūsu iniciatīvu rezultātā tapis EPPA ziņojums par Alekseja Navaļnija indēšanu. Tas vakardien ar pārliecinošu balsu vairākumu tika nobalsots asamblejā Strasbūrā un pieņemts šajā EPPA plenārsēdē.

Un treškārt. Bet visvairāk, ko vēlos uzsvērt, – mūsu darba centrā ir bijis neatlaidīgs nosodījums attiecībā uz Krievijas militāro agresiju un hibrīduzbrukumu Ukrainā, Gruzijā un Moldovā. Tas ir mūsu mērķtiecīgs un neatlaidīgs darbs dienu no dienas, stiprinot visas EPPA mugurkaulu ilgtermiņā.

Īpaši vēlos ar jums dalīties gandarījumā par vizīti Ukrainā vēl pērnvasar – kopā ar mūsu Saeimas parlamentārajā diplomātijā tik talantīgo, pāragri aizsaulē aizsaukto kolēģi Ojāru Ēriku Kalniņu –, kad Saeimas vārdā bijām aicināti piedalīties Krimas platformas starptautiskajā inaugurācijā Kijevā un Ukrainas neatkarības 30. gadadienas parlamentārajos pasākumos (Nav skaidri saklausāms.). Es toreiz Ukrainu apmeklēju pēc EPPA delegācijas ielūguma, savukārt Ojārs bija aicināts pārstāvēt NATO Parlamentāro asambleju.

Toreiz vizītes ietvaros Ukrainā es apmeklēju arī okupētās Krimas pussalas robežu un robežpunktus pie šīs agresīvi okupētās teritorijas un apliecināju nelokāmu Latvijas atbalstu Krimas suverenitātei un teritoriālajai integritātei. Paudu, ka Ukraina var rēķināties ar Latvijas atbalstu un mēs turpināsim Krimas aneksijas neatzīšanas politiku. Krimas platformas inaugurācija tieši 23. augustā simboliski atgādināja Baltijas ceļa solidaritāti. Un šis fakts mums, Ukrainas draugiem, dod pārliecību, ka Ukraina roku rokā ar sabiedrotajiem atgūs ne tikai cerību, bet pašu brīvību savā zemē.

Es lūdzu apvienot abus debašu laikus.

Sēdes vadītāja. Jūsu laiki ir apvienoti. Lūdzu!

I. Lībiņa-Egnere. Tomēr mums vienmēr stingri jāiestājas par Eiropas Padomes pamatvērtībām, cilvēktiesībām, demokrātiju un likuma varu mūsu pašu iekšpolitiskajā dialogā, pie mums pašiem, šeit, mājās, Saeimā. Un šāds stingrs politiskais mugurkauls mums palīdzēs atbildēt arī uz dažādo hibrīdkaru un draudu klāstu.

Hibrīdkara apstākļos ienaidnieki meklē vājos punktus arī mūsu iekšpolitiskajā retorikā, un tas rezultējas baiļu no visa svešā sēšanā sabiedrībā. Ja paši būsim stipri savā demokrātijas un cilvēktiesību aizsardzībā, ievainot mūs būs daudz sarežģītāk. Aizsargājot demokrātiju un universālās cilvēktiesības kā neapstrīdamas pamatvērtības, stiprinās mūsu pozīcijas starptautiskajās organizācijās un sarunās ar sabiedrotajiem, kā arī Latvijas sabiedrības noturība pret hibrīdajiem ieročiem, meliem un dezinformāciju.

Tieši tādēļ šajās ārpolitikas debatēs, kolēģi, vēlos atgādināt arī vēl par šīs Saeimas nepadarīto mājasdarbu un acīmredzamo pienākumu Latvijas pilnvērtīgai dalībai Eiropas Padomē, proti, par Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ratifikāciju Saeimā. Tieši tas ir arī Latvijas ārpolitikas, drošības un starptautiskās kredibilitātes un noturības pret dezinformāciju saskares punkts.

Atgādinu, ka Satversmes tiesa savā spriedumā, atzīstot konvenciju par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmei, ir izsvērusi un argumentējusi visus šeit, politiskajos kuluāros un tribīnēs, kā arī sociālo tīklu burbuļos politiski sētos mītus un stigmatizētos argumentus. Satversmes tiesas spriedumā argumentēti nostiprināts tas, ka minētās konvencijas piemērošanas joma aptver tikai vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanu un konvencijas regulējums neuzspiež nekādu īpašu laulības vai ģimenes formu pieņemšanu vai ieviešanu ikvienā Eiropas Padomes dalībvalstī.

Tādējādi Satversmes tiesas spriedums tikai vēlreiz apliecinājis to, ko tāpat ikviens no jums jau zināja, – šis ir starptautisks cilvēktiesību dokuments, un tas atbilst Latvijas Republikas Satversmei. Vēl jo vairāk – arī mūsu konstitucionālā tiesa savā spriedumā ar likuma spēku ir atzinusi līdzšinējo konvencijas politisko nicināšanu un nesaprotami dīvaino dezinformācijas izplatīšanu par nepamatotu un bezjēdzīgu.

Latvija ir augsti attīstīta cilvēktiesību, demokrātijas un likuma varā balstīta parlamentāra valsts, tādēļ no sirds ticu, ka mēs kopīgi spēsim nolikt malā priekšvēlēšanu skurbumu, apzinoties, ka ikviens, pat visniecīgākais, dezinformācijas piliens un starptautiska cilvēktiesību nolīguma politiska stigmatizēšana vairo augsni jauniem dezinformācijas plūdiem. To tāpat jau skaidri pieredzam ikdienā, arī tieši politiski apzināti veidotajos ar Covid-19 epidēmiju saistītajos sociālo tīklu melu burbuļos. Naids, baiļu sēšana un politiski meli tikai vairo naidu un sabiedrības šķelšanu.

Šeit, augstas politiskās kultūras debatēs Saeimā, tam nav vietas. Šādu liekulību mēs gluži vienkārši nevaram atļauties. Draugi, atstāsim to šajā mākslīgā (Nav saklausāms.)... talantīgajai kaimiņvalstij uz austrumiem no mūsu ārējās Eiropas Savienības un NATO robežas un Kremļa politiskajiem satelītiem Latvijas politiskajā skatuvē.

Eiropas Padome tāpat jau piedzīvoja dziļu tās pamatvērtību krīzi. To apliecina 2019. gada 26. jūnija asamblejas lēmums atjaunot Krievijas balsstiesības, kuras tika apturētas, reaģējot uz Ukrainai piederošās Krimas pussalas aneksiju 2014. gadā. Lemjot pēc būtības, EPPA nolēma atļaut Krievijas Federācijas delegācijai bez ierobežojumiem atsākt darbu asamblejā, turklāt, neskatoties uz balsstiesību atjaunošanu, Krievija joprojām turpina neievērot tai saistošās rezolūcijas. Un vēl jo vairāk – salīdzinot ar 2014. gadu, situācija saistībā ar cilvēktiesībām un tiesiskumu Krievijā ir strauji pasliktinājusies.

Taču mums ir jāapzinās, ka asambleja darbojas uz parlamentāriem demokrātijas principiem, pieņem lēmumus ar balsu vairākumu, apspriež tos nacionālajās delegācijās, komiteju sēdēs, politiskajās grupās vai frakcijās un ietekmēt katru lēmuma pieņemšanu ir procedurāli un arī no citiem aspektiem filigrāns un ļoti apjomīgs darbs. Tāpēc mēs nevaram palikt vieni, mums ir jāstrādā kopā ar mūsu draugiem un sabiedrotajiem.

Šonedēļ 2022. gada pirmajā EPPA sesijā Latvijas delegācija kopā ar kolēģiem un pārējām "Baltic+" grupas delegācijām esam risinājuši Krievijas Federācijas delegāciju mandātu apstrīdēšanu, panākuši Pjotra Tolstoja noraidīšanu asamblejas viceprezidenta amatam. Mēs esam aktīvi piedalījušies mūsu rosinātajās Krievijas delegācijas mandātu apstrīdēšanas debatēs, debatēs par Alekseja Navaļnija saindēšanas izmeklēšanu, kā arī turpinām koordinēt rīcību ar "Baltic+" grupas kolēģiem citos svarīgos balsojumos.

Tāpat man ir patiess gods un atbildība... ka es vakar esmu ievēlēta Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Cilvēktiesību apakškomitejas priekšsēdētājas amatā.

Aktuālo Francijas epidemioloģisko ierobežojumu dēļ Strasbūrā šoreiz klātienē piedalās tikai pa vienam loceklim no Saeimas koalīcijas un opozīcijas, un tie ir kolēģi Krista Baumane un Boriss Cilevičs. Mēs, pārējie, piedalāmies EPPA debatēs un balsojam sēdēs attālināti.

Kolēģi! Dāmas un kungi! Es patiesi ticu, ka mēs kā Saeima, nu jau uzsākot brīvas un demokrātiskas valsts parlamentārisma otro simtgadi, aktīvi turpināsim darbu parlamentārajā diplomātijā, un es ticu – ja mēs paši būsim stipri savā demokrātijas un cilvēktiesību aizsardzībā, ievainot mūs būs daudz sarežģītāk.

Aizsargājot demokrātiju un universālās cilvēktiesības kā neapstrīdamas pamatvērtības – tas stiprinās mūsu mugurkaulu un pozīcijas starptautiskajās organizācijās un sarunās ar sabiedrotajiem, kā arī nostiprināsies un augs Latvijas sabiedrības noturība pret hibrīdajiem ieročiem, meliem un dezinformāciju.

Augsti godātais ārlietu ministra kungs, paldies jums par jūsu ziņojumu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Uldim Budriķim. Lūdzu!

U. Budriķis (JK).

Cienītā sēdes vadītāja! Augsti godātais ārlietu ministra kungs! Šajās debatēs es nebūšu tas, kurš teiks, ka viss ir slikti. Nebūt ne, ārlietu dienests strādā labi. Un jūsu ziņojumā ietvertie punkti atbilst faktiskajai situācijai. Tomēr ir tematikas, kurām es vēlētos... uzsvērt tādu atsevišķu viedokli, tā teikt, pievērst pastiprinātu uzmanību.

Uzrunā jūs minējāt čempionēšanu – ka mums ir jābūt čempioniem cilvēktiesību jautājumos, kam es nevaru nepiekrist, tomēr ir brīži, ka to nepieciešams pārvērst arī darbos. Jūs pieminējāt mūsu stratēģiskos partnerus – ASV, Austrāliju, Kanādu, Japānu. Visas šīs valstis ir paziņojušas, ka nesūtīs savu diplomātisko korpusu uz Pekinā notiekošajām olimpiskajām spēlēm. Es saprotu, ka tiek meklēts kāds kompromiss, kāds līdzsvars.

Tajā pašā laikā – vai mūsu nosaukto partneru diplomātiem, žurnālistiem ir iespēja apmeklēt arī, pieņemsim, Ķīnā Siņdzjanas reģionu, tur esošās pāraudzināšanas nometnes? Vai ir iespējams dialogs, kad Honkongā tiek apspiests prodemokrātiskais sektors? Vai tiek ielaisti žurnālisti un starptautiskās misijas Tibetas plato reģionā?

Tādai atsaucei. Tieši šodien un rīt Rīgā viesojas Tibetas bijušais politieslodzītais, kurš apceļo visas Eiropas valstis, lai pievērstu uzmanību nepārtrauktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā, it īpaši Tibetā. Iespējams... Varbūt atrodiet brīdi, lai īsi tiktos un gūtu ieskatu šajā problemātikā. Šo sakot, es aicinu tomēr apsvērt un nesūtīt diplomātus uz olimpiskajām spēlēm. Nedomāju, ka cilvēktiesību pārkāpumiem ir iespējams kāds līdzsvars. Un šis diemžēl neattiecas tikai uz Ķīnu.

Atsauce arī par ekonomisko izaugsmi, ko pieminēja premjers. Man ir prieks par latviešu mentalitāti. Ja darbs ir jāizdara, tad to izdara ar uzviju. Diemžēl ir arī negatīvais aspekts šajā, proti, finanšu sektora kapitālais remonts. Labu gribot, ir izdarīts vairāk, nekā nepieciešams. Starptautiskā un it īpaši Baltijas mērogā finanšu sektora jaunuzņēmumiem Latvija nav pirmā izvēle. To mēs skaidri redzam, ja salīdzinām piesaistīto investīciju apjomu tai pašā fintech jomā – ja mēs salīdzinām ar Lietuvu. It īpaši tagad, kad kriptovalūtas vairs nav nākotnes izdomājums un "blokķēde" ir gandrīz vai sarunvalodas vārds.

Tādi starptautiskie giganti kā "Binance", "Revolut" izvēlas Lietuvu. Piemērs nav tālu jāmeklē – alternatīvo ieguldījumu fondu iemaksu kāpināšana, kas pēc būtības tādam īstermiņa ieguvumam sabotē ilgtermiņa investīcijas Latvijā. Šo sakot, pēdējā gada laikā ir redzams uzlabojums, taču mēs redzam arī, cik liela ietekme investīciju piesaistē ir arī tādiem šķietami sausiem regulējumiem šo jautājumu risināšanā.

Tāpēc es aicinu ministru un arī visu Ministru kabinetu pastiprināti pievērst tam uzmanību. Es saprotu, ka tas nav tikai ārlietu resora, bet tas ir kopējs darbs valdībā, kam jāpievērš uzmanība.

Un visbeidzot. Ukrainas drošība ir arī mūsu drošība. Latvijas nacionālās intereses ar to ir ļoti cieši saistītas. Šo apdraudējumu eskalē režīms, kas opozīcijas pārstāvjus cenšas noindēt, ceļ apsūdzību saistībā ar terorismu, tādas suverēnas valstis kā Latvija, Lietuva, Igaunija, Gruzija sauc par suņiem, sauc par neesošām.

Turklāt es vēlos atgādināt, ka apdraudējums Ukrainā nesākās pagājušogad, karš sākās pirms septiņiem gadiem ar Krimas okupāciju, karu Doņeckā un Luhanskā. Šobrīd notiekošais – tas ir tikai tāds apetītes kāpinājums. Eiropā miera nebūs, ja nebūs miera Ukrainā, tāpēc mums tas ir kopīgi jāaizsargā.

Šis būs ļoti sarežģīts laiks ārlietu dienestam. Tāpēc es novēlu izturību. Kopumā, kā jau minēju, punkti ir pareizie. Paldies ministram un it īpaši diplomātiskajam dienestam par darbu, par paveikto. Šis ir īstais brīdis, kad jāizsaka pateicība tiem diplomātiem un arī politiķiem, kas panāca Latvijas iestāšanos NATO. To mēs varam novērtēt šobrīd.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies deputātam Budriķim.

Turpinām debates.

Vārds deputātam Ivaram Zariņam. Lūdzu!

I. Zariņš (SASKAŅA).

Labdien visiem! Vispirms man laikam nāksies sarūgtināt tos, kas atrodas saldkairās kara gaidās – visa labā pret visu slikto. Tāda kara nebūs, vismaz pārredzamā nākotnē noteikti. Tas ir skaidrs katram, kurš kaut ko saprot no ģeopolitikas un ir spējīgs uzlūkot un vērtēt notiekošo ģeopolitiskās kategorijās un principos, nevis ļauties tai psihozei, kas tiek celta ar informatīvo troksni par notiekošo, liekot to atgremot visādiem ekspertiem, kuri, protams, neviens neuzdrošinās izlēkt no šī uzstādītā kara psihozes naratīva.

Šis saceltais informatīvais troksnis ir daudziem izdevīgs. Visvairāk jau to valstu varām, kuras nespēj tikt veiksmīgi galā ar saviem mājasdarbiem, tāpēc centīgi ekspluatē šīs baiļu vibrācijas, lai novērstu sabiedrības uzmanību no savas neizdarības vai sastrādātā, lai liktu cilvēkiem baidīties un pārdzīvot par kaut ko citu – vēl briesmīgāku. Šeit mums nemaz nav jāskatās uz saviem kaimiņiem, lai ieraudzītu tam uzskatāmus piemērus.

Turklāt šāda trokšņa un baiļu atmosfēras uzturēšana ir ļoti izdevīgs piesegs, kurā mēģināt īstenot visādus biznesa projektus, iepirkumus, kuri, adekvāti vērtējot notiekošo, būtu iracionāli, piemēram, mēģinājumi vēl par vairākiem miljoniem palielināt mūsu militāros tēriņus, lai it kā stiprinātu mūsu drošību atbilstoši jaunradītajiem draudiem. Šeit, zinot, ka mūsu Aizsardzības ministrijas paspārnē tika veikti iepirkumi, pamatoti rodas aizdomas, ka tas tiek darīts ne jau rūpēs par sabiedrības drošību, bet gan – lai pagūtu kovida ārkārtējās situācijas aizsegā apgūt pēc iespējas vairāk finansējuma visādos iepirkumos.

Mēs esam NATO, un šajā ģeopolitiskajā situācijā ir svarīgi, lai Latvija pildītu savas uzņemtās saistības NATO, lai mēs būtu uzticams partneris NATO un mēs varētu paļauties uz NATO, un mēs jau to darām. Šogad pat jau pārpildām savas saistības NATO. Tas ir pietiekami un vairāk nekā adekvāti no mūsu valsts, kurai naudas nepietiek ne veselības aprūpei, ne zinātnei, ne skolotājiem, ne daudzām citām vitāli svarīgām vajadzībām. Ja esošās varas koalīcija pēkšņi izdomās, ka var atļauties tērēt entos miljonus papildu iepirkumiem, es jums atgādināšu, ka jums nupat neatradās solītā nauda mediķiem, onkoloģijas slimniekiem un vēl daudz kam citam svarīgam.

Es aicinātu šajās debatēs nenodarboties ar šīs kara psihozes atgremošanu un spekulēšanu, bet debatēt par lietām, kuras mēs ar saviem centieniem varam reāli ietekmēt. Lai šī psihozes dzīšana paliek tiem, kas ne uz ko citu nav spējīgi. Kā reiz teica kāds gudrais: "Dievs, dod spēku izmainīt to, kas ir maināms, pieņemt to, kas ir neizbēgams, un prātu, lai spētu atšķirt vienu no otra."

Pagājušajās ārpolitikas debatēs es norādīju uz dramatiskiem nākotnes izaicinājumiem, kas sagaida mūs saistībā ar jaunajām tehnoloģiju iespējām. Es aicināju ministru aktualizēt to Eiropas dienaskārtībā, aicināt saliedēt Eiropas Savienības spēkus šo sagaidāmo izaicinājumu risināšanā.

Būtu interesanti uzzināt no Rinkēviča kunga, kas tad īsti ir sanācis pa šo laiku. Šogad, ņemot vērā notiekošo enerģētikā, biju domājis runāt par to, kā pareizāk būtu īstenot zaļā kursa izaicinājumus, bet, redzot, cik veiksmīgi ar sniegu Rīgas ielās galā tiek tie politiskie spēki, kuri mūs aicina cīnīties ar klimata pārmaiņām, es sapratu, ka jēdzīgāk būs šo izaicinājumu atstāt nākamajām ārlietu debatēm, kas būs jau nākamajā Saeimas sasaukumā.

Šodien es pieskaršos tiem izaicinājumiem enerģētikā, kuri sāpīgi skar mūs jau tagad. Un būs vēl sāpīgāk, ja pareizie un vajadzīgie mājasdarbi netiks izdarīti. Lai paveiktu visus vajadzīgos mājasdarbus, ar centieniem mūsmājās vien nepietiks. Tam ir vajadzīgi arī reģionāla līmeņa risinājumi. Esošajam energoresursu cenu lēcienam ir objektīvi, no Eiropas rīcības neatkarīgi iemesli, un tie tiek plaši eksponēti sabiedrībai, piemēram, neraksturīgie laikapstākļi Eiropā, kas būtiski samazinājuši enerģijas ģenerāciju no atjaunojamiem energoresursiem, strauji pieaugošais gāzes patēriņš citos pasaules reģionos un tā tālāk. Bet ir arī subjektīvi, no Eiropas rīcības atkarīgi iemesli, kuri ietekmē energoresursu cenu veidošanos vēl būtiskāk nekā šie augstāk minētie faktori. Par tiem tiek noklusēts, tie netiek analizēti, un tā ir fundamentāli kļūdaina attieksme pret notiekošo, ja nevēlamies vēlreiz un vēlreiz piedzīvot šādus cenu lēcienus. Es pieminēšu divus būtiskākos no iemesliem.

Pirmais. Pārāk šaura un vienkāršota Eiropas valstu pieeja, īstenojot zaļās politikas mērķus. Proti, ieviešot aizvien vairāk ģenerācijas jaudas (kuras nav vadāmas) no atjaunojamiem energoresursiem un neradot tām atbilstošus rezerves jaudu risinājumus, pieaug cenu svārstību riski un pieaug arī piegādes drošības riski. Paskaidrošu. Elektroenerģija ir vajadzīga tad un tik daudz, cik liels tās patēriņš ir dotajā brīdī, nevis tad un tik daudz, cik pūš vējš vai spīd saule. Ja šie nosacījumi sakrīt (vējš pūš tad, kad tas ir vajadzīgs), tas pazemina elektroenerģijas cenu tirgū, savukārt, ja nesakrīt (ja vēja nav), bet enerģiju vajag un sistēmai nav radīti efektīvi rezerves risinājumi, tad šādā gadījumā tas var izmaksāt ļoti dārgi. Tas arī notika.

Esošais reģionālās energosistēmas dizains ir uzskatāmi pierādījis savu nespēju nodrošināt efektīvus izmaksu risinājumus šādā situācijā, jo Eiropas valstis bija paļāvušās, ka šo risinājumu radīs pats elektroenerģijas tirgus, ja vien starpsavienojumi nodrošinās pietiekami plašu dažādu energosistēmu savietojamību. Tā neizrādījās patiesība. Un tas ir viens no jautājumiem, kas būtu jāpaceļ Eiropas darba kārtībā – par šādu reģionālu risinājumu efektīvu rezerves jaudu izveidei un uzturēšanai, kad ar tirgus mehānismiem vien nav pietiekami, lai tas tiktu īstenots. Tas ir sarežģīti, ekonomiski nav izdevīgi un nav risināms atsevišķas valsts energosistēmas ietvaros, tāpēc arī netika risināts un netiks vēl ilgi risināts, ja kāds to neiniciēs.

Ministra kungs! Latvijai ir iespēja to iniciēt. Vismaz puse Eiropas jums būs pateicīga par to.

Otrs faktors, kam ir būtiska ietekme esošajā energoresursu cenu drāmā un kas cieši savijies ar jau iepriekš minēto, radot uz to katalizējošu efektu, ir saistībā ar dabasgāzi. Eiropa ir nogājusi garu un sarežģītu ceļu, lai izveidotu maksimāli liberālu un spekulatīvu tirgus modeli, vienlaikus ierobežojot dominējošo piegādātāju iespējas, lai radītu maksimālas iespējas visiem gāzes piegādātājiem konkurēt savā starpā ar Eiropas patērētāju... par Eiropas patērētāju maciņiem, lai tādējādi nodrošinātu Eiropas patērētājiem iespējami izdevīgāku piedāvājumu. Taču Eiropas gāzes tirgus arhitekti savā egocentrismā ir pieļāvuši fundamentālu kļūdu.

Šāds tirgus modelis tiešām var strādāt efektīvi Eiropas patērētāju labā, bet tikai ar nosacījumu, ja Eiropas tirgus ir iekārots un tiek pārsātināts ar piedāvājumu, bet, ja ir pretēji, ja ir noieta tirgi, kuri ir pievilcīgāki par Eiropas gāzes tirgu, un šis piegādātāju pārsātinājums Eiropas tirgū neveidojas, tad šāds tirgus modelis strādā tieši pretēji – provocē strauju gāzes cenu pieaugumu. Tas nu jau arī noticis. Turklāt, ja šinī brīdī negaidīti iztrūkst citi energoresursi – vējš, lietus –, kā tas arī notika, un risinājums to aizstāšanai ir papildu gāzes patēriņš, kuru turklāt neviens nav rēķinājis un neviens nav īpaši rāvies to apmierināt, tad šādi apstākļi pašas Eiropas izveidotajā ietvarā rada taifūna efektu – iegriež šo cenu spirāli pretēji iecerētajam virzienam. Tas ir rezultējies ne tikai gāzes, bet arī vēl nepieredzētā elektroenerģijas cenu lēcienā.

Ir jāapzinās, ka Eiropa ir zaudējusi savu troni pasaules ekonomikā. Straujāki ekonomiskās attīstības tempi un līdz ar to energoresursu patēriņa pieaugums veidosies citos reģionos, kur gāzes piegādātājiem ir ērtāk un izdevīgāk veidot savus piegādes risinājumus nekā sarežģīti regulētajā Eiropas gāzes tirgū, kur turklāt pašai Eiropai nav īstas skaidrības par gāzes lomu nākotnē.

Ja nevēlamies atkal un atkal piedzīvot cenu lēcienus, skaidrība ir jāievieš. Savi mājasdarbi ir jāizdara, nevis tikai jāžēlojas par nelabvēlīgajiem ārējiem apstākļiem. Jā, ārējie apstākļi nav atkarīgi no mums, bet no mums ir atkarīgs tas, cik sāpīgi tie ietekmēs mūs.

Spriežot pēc publiski izskanējušiem paziņojumiem, šķiet, ka Eiropas Komisija to ir sākusi saprast. Svarīgi to būtu saprast arī mums, jo arī mūsu gāzes tirgus modelis ir sagādājis tos pārsteigumus, par kuriem es jau brīdināju tad, kad tas tika izveidots pirms vairākiem gadiem. Bet par to mēs parunāsim jau nākamajā sēdē, kas šodien tiks sasaukta uzreiz pēc šīm debatēm.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Aleksandram Kiršteinam. Lūdzu!

A. Kiršteins (NA).

Cienījamā sēdes vadītāja! Godājamie deputāti! Es pilnībā piekrītu teiktajam, ka Eiropas Savienības politikas jautājumos viena no svarīgākajām lietām ir klimata politika un digitalizācija.

Te dažas piezīmes. Diemžēl jāsaka, ka tieši klimata politika ir galvenais klupšanas akmens gan Eiropas Savienības, gan Latvijas ekonomiskajā attīstībā. Mums būtu jādomā, ko kopā mēs tur varam darīt.

Virzība uz Eiropas Savienības noteikto mērķi – klimata neitralitāti 2050. gadā... to nedrīkst skatīties vai aplūkot bez negatīvas ietekmes uz mūsu kopējo attīstību. Tas nenozīmē, ka ekonomika ir jāupurē klimatam... kas bieži vien gadās.

Es domāju, ka viena no varbūt tādām politiskām kļūdām bija, ka netika panākta vienošanās, pirms tika pieņemti lēmumi, piemēram, samazināt izmešus līdz 2030. gadam par 55 procentiem, un netika panākta politiska vienošanās ar tādām valstīm kā Amerikas Savienotās Valstis, Ķīna un Indija. Vienošanās... tai būtu jābūt par kaut kādu patēriņa samazinājumu. Kāpēc? Nosaukšu dažus skaitļus.

Ja Indija Glāzgovā paziņoja, ka slēgs ogļu stacijas tikai 2070. gadā, tad Latvijā laikam iespaidot lauku pensionārus ar viņu mazajiem dīzelīšiem... un nodokļu celšana nebūtu tas pareizākais kurss. Patēriņš pieaugs gan Ķīnā, gan Indijā, gan Āfrikā.

Ir daži interesanti skaitļi. Amerikas Savienotās Valstis pašreiz tērē divreiz vairāk enerģijas uz vienu savu iedzīvotāju nekā Vācijas pilsoņi. Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotājs tērē 16 reižu vairāk enerģijas nekā Indijas iedzīvotājs un 107 reizes – nekā Haiti vai kādas Āfrikas valsts iedzīvotājs. Tad jautājums ir – vai šie miljardi piekritīs tam, ka viņu dzīves līmenis paliek esošajā līmenī vai varbūt arī pāris reizes zemākā līmenī nekā Amerikas Savienotajās Valstīs vai Eiropas Savienībā?

Ja nu šīs politiskās vienošanās nav, tad, protams, šī sacensība par iekšzemes kopprodukta pieaugumu, par strauju ekonomisko attīstību visās valstīs turpināsies un enerģijas patēriņš pieaugs ģeometriskajā progresijā.

Graujoša ietekme, protams, mums pašreiz ir enerģijas cenām. Lai arī Latvija saražoja decembrī... un pašreiz janvārī saražo apmēram 105 līdz 110 procentus no mums nepieciešamās, piemēram, elektroenerģijas, no tā mums nekāda labuma nav, jo enerģija tiek pārdota biržām, pēc tam mēs to pērkam par maksimālo cenu atpakaļ. Tas ir smags sitiens mazajiem uzņēmējiem – no zāģētavām līdz piena pārstrādes uzņēmumiem, no viesu namiem līdz lielajām viesnīcām, kā arī dažādiem IT uzņēmumiem, kas patērē elektroenerģiju.

Ziņotājs diemžēl nav pieminējis Eiropas Savienības un tās Komisijas kļūdaino lēmumu... lomu tieši šajās enerģijās, tātad es runāju par politiskajiem lēmumiem.

Viens no šādiem lēmumiem ir... neanalizējot faktus... piemēram, pārsniedzot 10, dažās valstīs pat 20 procentus vēja enerģijas daļu kopējā enerģijas bilancē, tiek izjaukts līdzsvars starp atjaunojamiem resursiem un fosilo kurināmo, neatrisinot jautājumu, ar ko aizvietot šos atjaunojamos resursus. Piemēram, pagājušajā vasarā mēs redzējām, ka vējš divus mēnešus nepūta Ziemeļjūrā un Vācijas, Dānijas un Lielbritānijas elektrības jaudas pazuda no 10 līdz 20 procentiem. Notika tas, ka Vācija iztukšoja savus gāzes krājumus un tad ķērās pie iekonservētajām ogļu termoelektrocentrālēm. Zviedri... kas ir ārkārtīgi interesanti, tur vispār nav gāzes sadales infrastruktūras. Zviedri iedarbināja savas naftas termoelektrocentrāles, kas tiek kurinātas ar dīzeļdegvielu vai mazutu. Igaunija, protams, dedzināja degakmeni. Polija dedzināja ogles.

Otrs iemesls ir nepārdomāta nodokļu politika un spiediens – tātad, pieaugot maksai par izmešiem un ceļot nodokļus, samazinās investīcijas fosilās enerģijas resursos.

Rezultātā, es skatos pēc statistikas, pagājušajā gadā... 2020. gadā Eiropas Savienība samazināja gāzes ieguvi par 40 miljardiem kubikmetru un apmēram 10 miljardi kubikmetru LNG jeb sašķidrinātās gāzes aizgāja garām Eiropas Savienībai, jo Amerikas Savienotās Valstis un citi piegādātāji pārdeva to Klusā okeāna valstīm – Taivānai, Dienvidkorejai, Japānai –, kur cenas bija augstākas. Tātad Eiropa nedabūja šos 50 miljardus kubikmetrus gāzes. Izmešu cenas par vienu tonnu Eiropas Savienībā (tātad par CO₂ izmešu tonnu) pašreiz pārsniedz jau 60 eiro.

Muļķīga lēmuma piemērs varētu būt, piemēram, malkas un kūdras aizliegums. Malka... nu, mēs vēl to varam lietot laukos, bet ar 2030. gadu paredzēts atteikties no malkas. Salīdzināsim ar miljonu hektāriem, kas izdeg katru gadu Sibīrijas mežos, un šis process turpinās desmit tūkstošus gadu, un ne tikai Sibīrijā deg meži. Tādā pašā veidā tie deg Austrālijā, tādā pašā veidā tie deg Ziemeļamerikā. Un tas nav saistīts ne ar kādu cilvēku darbību, tas ir saistīts ar negaisiem. Tas ir noticis desmit tūkstošus gadu, un es domāju, ka tūkstošiem gadu notiks arī nākotnē. Tad salīdzināsim izmešus no miljoniem hektāru Sibīrijas mežu, kur tūkstošiem kilometru aiziet cietās daļiņas un dažādas gāzes, ar Latvijas centieniem aizliegt šeit malku.

Daži vārdi vēl par ilūzijām, par vēja enerģijām. Jā, protams, kā papildu enerģija tā ir ļoti laba, bet nekādā gadījumā nevar uzskatīt to par bāzes enerģiju. Stenforda... Amerikas Savienotās Valstīs izdeva ļoti labu pētījumu. 2007. gadā viņiem bija ap procentu, tagad viņi ir sasnieguši 9 procentus. Bet šī vēja enerģija Amerikas Savienotajās Valstīs ir papildu enerģija. Ja tā apstājas, vējš... atskaitot varbūt Teksasu, kur mēs redzējām katastrofu pagājušā gada ziemā... tad faktiski viņiem ir bāzes enerģija, ko viņi var nodrošināt ar fosilajiem, naftas un gāzes, krājumiem.

Stenforda Universitātes profesors Marks Džeikobsons ir aprēķinājis, ka vējš var saražot piecreiz vairāk enerģijas, nekā vajag visas pasaules energopatēriņam. Tātad vajag kaut kādus 10 miljardus tonnu, ja salīdzina ar naftu, ekvivalentā vēja enerģija varētu aizvietot 54 miljardus tonnu. Bet ir viena nelaime. Lai aizvietotu 12 procentus izmešu, ko ražo Amerikas Savienotās Valstis (tātad no visas pasaules bilances ASV ražo tikai 12 procentus, Ķīna – 28 procentus), Amerikā būtu jāuzbūvē apmēram 700 tūkstoši vēja ģeneratoru ar 10 megavatu... ar 10 megavatu jaudu apmēram 250–300 metru augstumā. Tas būs salīdzināms ar apmēram 210 tūkstošu kilometru augstu metāla stabu. Izrādījās, ka pasaulē nav ne tikai tik daudz tērauda, bet vispār nav dzelzsrūdas, ko varētu iegūt. Tātad teorētiski, ja mēs gribētu aizvietot 12 procentus izmešu, ko ražo Amerikas Savienotās Valstis... Mēs nevaram pasaulē nemaz atrast tik daudz dzelzsrūdas, nerunājot jau par to enerģiju, kas būtu vajadzīga, lai šo tēraudu saražotu, – jaunas raktuves, tehnika un tā tālāk.

Nākamais – litijs, kobalts. Ja runā par transporta elektrifikāciju, dažādi dārgie metāli... visi prasa ļoti dārgu enerģijas patēriņu. Volvo, piemēram, nesen paziņoja, ka viņu Volvo X40 elektriskais variants rada par 70 procentiem vairāk izmešu nekā iekšdedzes dzinējs. Toyota paziņoja pirms dažām nedēļām, ka turpinās uzlabot iekšdedzes dzinēju motorus, jo līdz 2030. gadam Amerikas Savienotajās Valstīs tādi būs, un viņi cer, ka nākotnē šie modernie dzinēji būs varbūt vēl efektīvāki nekā elektriskie dzinēji.

Ja runā par elektrības cenām, tad vajadzētu atcerēties, ka saules un vēja enerģija, protams, ir atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem, bet te jau tika pieminēts, ka otra problēma ir elektrības uzkrāšana, kas īsti nepadodas, un to mēs vēl neesam atrisinājuši.

Manuprāt, ļoti bīstami ir tas, ka Eiropas Savienība piekopj investīciju samazināšanu... nu, visa šī nodokļu politika. Tiek samazināti pētījumi un jaunu atradņu atklāšana, tiek slēgtas fosilā kurināmā spēkstacijas, nenotiek izmeklēšanas darbi, katastrofāli trūkst aizstājošo jaudu, jo mums tās būs nepieciešamas, kā to tagad redzam.

Es lūdzu apvienot man laiku.

Sēdes vadītāja. Jūsu debašu laiks ir apvienots. Lūdzu!

A. Kiršteins. Paldies. Tas pats ir arī par gāzi. Šeit vajadzētu pateikt, ka gāzes trūkums nav pamatots varbūt tādā veidā, kā šeit mums saka, bet galvenais ir pāreja: vai tas, ka mūs piespieda, nu, varbūt nepiespieda, tas bija kopējs lēmums, bet neviens Latvijā to neaizstāvēja... tātad pāriešanu uz gāzes biržu darbu.

Eiropas gāzes biržā darbojas liels skaits biržu spekulantu, lielākā no tām ir Nīderlandes TTF birža. Reālo un spekulatīvo darījumu skaits pārsniedz viens pret desmit, tātad desmitreiz vairāk tur ir spekulatīvo darījumu – uzpērk un pēc tam spekulē, par milzīgām cenām pārdodot gāzi. Tātad atrisinājums ir atgriešanās atpakaļ pie saprātīgiem ilgtermiņa līgumiem.

Daži vārdi par lauksaimniecību. Tagadējās gāzes cenas ir radījušas diezgan katastrofālu situāciju ar minerālmēslu cenām, un rezultātā tās no 200 eiro tonnā ir pacēlušās līdz 700, kas nozīmē, ka liela daļa Latvijas lauksaimnieku vairs šos minerālmēslus nelietos. Rezultātā pārtikas cenas var celties vairākas reizes. Faktiski tuvākajā laikā... Ir aprēķināts, ka graudiem cenas celsies par 20 procentiem, gaļai – par 50 procentiem. Ieguvēja būs Krievija, jo boikota laikā, blokādes laikā, Krievija nostiprināja savu lauksaimniecisko sektoru, tika pārdoti šie agroholdingi ārzemju uzņēmējiem ar holandiešu tehniku. Situācija ir izveidojusies tāda, ka Krievija no importētājas ir pārvērtusies par graudu un gaļas eksportētāju šodien. Tas, protams, samazina mūsu konkurētspēju.

Rezultātā mums vajadzētu beigās varbūt pārdomāt vēlreiz sadarbību ar tām valstīm, kas mums var reāli palīdzēt. Es domāju, ka tika pieminētas jau, protams, Ziemeļvalstis, un tas viss ir skaisti un labi, ka savā otrajā uzstāšanās reizē ministrs atzīmēja nepieciešamību... un ciešāku sadarbību ar Višegradas valstīm, jo es domāju, ka tieši sadarbība ar Višegradas valstīm būs tā, kas mums varētu kaut kādā veidā uzlikt veto dažiem nepārdomātiem lēmumiem, ko pieņem Eiropas Komisija, un tas ļautu mums izvērsties... varbūt ekonomiski konkurēt un kļūt spēcīgākiem.

Tieši Polija ir viena no tām valstīm ar savu spēcīgo ekonomiku un militāro potenciālu, kas nodrošina stabilitāti Centrāleiropā, nevis Ziemeļeiropa. Tieši sadarbība ar Poliju, kura sadarbojas ar Lielbritāniju militārajā sfērā, ir mūsu garants šajā gadījumā.

Es domāju, ka galvenais – mums ir jāatceras, ka mūsu uzdevums šeit nav būt, teiksim, kaut kādiem visu Eiropas Komisijas lēmumu atbalstītājiem, bet mums ir jāatbalsta savi vēlētāji, mums ir jāatbalsta mūsu mazie uzņēmēji, mums ir jāskatās, lai nākotnē Latvijas ekonomika varētu konkurēt un lai šī zaļā kursa politika, kas bieži vien izvēršas par halucinācijām, nevis zaļo kursu, nekādā veidā nesagrautu, teiksim, mūsu airBaltic konkurenci, jo mēs taču zinām, ka Turkish Airlines vai Ukrainas aviokompānijas, vai arī Baltkrievija, kas agri vai vēlu kļūs demokrātiska... Nu, uz viņiem neattieksies visi šie ierobežojumi, dažādi nodokļi, maksājumi par izmešiem un tā tālāk. Mums ir jābūt saprātīgiem.

Beigās es aicinu būt godīgiem. Mūsu vēlētāji mūs nepilnvaroja radīt šādu haosu enerģētikas politikā, cenu politikā. Būtu godīgi, ja katra politiskā organizācija, ja katra politiskā partija nākamajās vēlēšanās godīgi pateiktu, vai viņi dod priekšroku Eiropas Komisijas fantāzijām... vai viņi uzskata, ka Latvijai ir jābūt un Latvijas valdībai ir jābūt ļipai pie Eiropas Komisijas, teiksim, dibeniem, vai mēs aizstāvēsim savus vēlētājus, savus uzņēmējus, atbalstīsim Latvijas konkurētspēju un to stiprināsim.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Atim Lejiņam. Lūdzu!

A. Lejiņš (JV).

Augsti godātais prezidenta kungs! Ministru prezidenta kungs! Cienījamās deputātes! Godājamie deputāti! Man būs tikai dažas piebildes par jau dzirdēto.

Pirmām kārtām vēsturiski mums vēl joprojām diemžēl dzīvs ir Molotova-Ribentropa sindroms, kaut neviena Ribentropa tālāk rietumos no mums vairs nav. Taču būtu labi, ja turpat tālāk rietumos no mums vēl joprojām būtu dzīva mācība, ka Čemberlena piekāpšanās Hitlera prasībām Minhenē 1938. gadā noveda tieši pie kara. Bēdīgi slavenais paziņojums, Čemberlena paziņojums, ka viņš panāca mieru, bija spēkā tikai gadu. Pašam nācās pasludināt karu pret nacistisko Vāciju, kad Hitlers iebruka Polijā.

Bet Molotovs gan turpina savu dzīvi Krievijā. Ne par velti Putins lika aizliegt "Starptautisko Memoriālu". Skaidrs, ka tās sankcijas, kuras tika ieviestas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014. gadā un Krimas sagrābšanas, nebija pietiekamas, lai Putinu atturētu no agresīvas rīcības, kas tagad novedusi pasauli pie jauna kara draudiem.

Zināms arī, ka pavirši izteiktas detaļas lielas spriedzes laikā var novest pie dramatiskām, nevēlamām sekām, bet dažreiz tās arī atspoguļo patiesību, par ko skaļi ne vienmēr runā. Vācijas karaflotes inspektora kontradmirāļa Šenbaha izteiciens kādā Indijas domnīcā, ka Putins tikai vēlas cieņu, ne tikai maksāja viņam augsto amatu, bet arī mums parādīja, ka ir cilvēki pat ļoti atbildīgās aprindās, kas cenšas saprast Putina Krieviju, nerēķinoties pat ar nesenām vēstures mācībām.

Putina meistarstiķis – meistarstiķis! – ir novērst starptautisko uzmanību no mūsu laikmeta galvenā jautājuma, proti, jaunas lielvaras uznākšanas uz pasaules skatuves. Zināms, tā ir Ķīna, kas atšķirībā no Krievijas ir ne tikai ar lielu militāro potenciālu, bet drīz būs arī lielākā ekonomika pasaulē. Tā uzmanīgi vēro Krieviju un Rietumu vienotību, aizstāvot Ukrainas pašnoteikšanās tiesības lemt par savu likteni, jo Ķīna varētu vilkt līdzības ar tās politiku pret Taivānu.

Taču, vai Putinam tas būs ilglaicīgs vai īslaicīgs panākums, noteiks mūsu, tas ir, NATO un Eiropas Savienības, nepārprotams atbalsts Ukrainai. Neesmu pārliecināts, vai visi saprot, ka ukraiņi ir mūsu pirmais vairogs pret Putina impērijas atjaunošanas projektu. Skumji. Putins varēja izvēlēties Vācijas ceļu, pārvarot pagātnes drūmo mantojumu. Ilgu laiku jau viņš Honekera Austrumvācijā strādāja, pats redzēja, kā tauta rokām noārda Berlīnes mūri. Viņš varētu šodien būt demokrātiskas, spēcīgas ekonomikas lielvalsts prezidents. Viņš varētu būt šodien Krievijas Konrāds Adenauers. Bet nākotnē tāds vēl var celties.

Paldies par jūsu uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies, Lejiņa kungs.

Vārds debatēs deputātei Dacei Rukšānei-Šcipčinskai. Lūdzu!

D. Rukšāne-Ščipčinska (AP!).

Cienījamā Saeimas sēdes vadītāja! Godājamais ārlietu ministra kungs! Kolēģes un kolēģi! Paldies ārlietu ministram par saturīgo izklāstu par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos 2021. gadā.

Gatavojoties šīm ārpolitikas debatēm, esmu atskatījusies uz savām tēzēm par ārpolitikas ziņojumiem kopš šīs Saeimas mandāta sākuma. Un ļoti pozitīvi, ka notiek progress un attīstība vides un klimata politikas jomā. 2019. gada ārpolitikas debatēs aicināju vides un klimata jautājumus iekļaut Latvijas ārpolitikas prioritātēs, un man patiešām ir liels prieks, ka tagad Latvija daudz strādā pie šiem jautājumiem. Prieks nevis tāpēc, ka biju uz to norādījusi, bet tāpēc, ka šie jautājumi ir visas mūsu sabiedrības un tautas nākotnes jautājumi, jo galu galā kā piekrastes valsts mēs klimata pārmaiņas jutīsim pirmie.

Ir svarīgi, lai vides aizsardzības un klimata pārmaiņu jautājumi nepaliek vien Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas prioritātes, bet pārtop arī par mūsu valsts prioritātēm. Šo jautājumu iekļaušana mūsu valsts ārpolitikas pieturpunktos ir solis pareizajā virzienā. Vides aizsardzības un klimata pārmaiņu politika automātiski nenozīmē aizliegumu politiku, tā ir arī iespēju politika.

Es vēlos nolasīt vienu ārpolitikas ziņojuma atziņu. Citēju: "Eiropas Zaļais kurss sniegs jaunas iespējas Latvijas uzņēmumiem strādāt pie inovatīviem, eksportspējīgiem un klimatam draudzīgiem produktiem, radīt jaunas darba vietas un veiksmīgāk iekļauties globālajās piegādes ķēdēs, jo īpaši zemu emisiju un elektroauto attīstības kontekstā, inovatīvu un ilgtspējīgu produktu ražošanā, atjaunojamo energoresursu attīstībā, kā arī dažādu zaļo tehnoloģiju attīstīšanā." Es pilnīgi piekrītu šai ziņojuma tēzei un aicinu visus deputātus un ministrus atcerēties par šīm iespējām, kuras Latvijai nevajadzētu palaist garām.

Es ļoti ceru, ka šos jautājumus īpaši virzīsim, gatavojoties mūsu valsts prezidentūrai Eiropas Padomē 2023. gadā. Prezidentūras kontekstā ārpolitikas ziņojumā teikts, ka mūsu uzdevums būs stiprināt organizācijas politisko lomu un cilvēktiesību standartus tās dalībvalstīs, – tas ir ļoti pareizi. Ceru, ka līdz tam būsim izdarījuši arī savu mājasdarbu un beidzot ratificējuši Stambulas konvenciju un pieņēmuši dzīvesbiedru likumu vai citus normatīvos aktus, kas sakārtotu visu Latvijas ģimeņu vienlīdzīgu aizsardzību. Šis, protams, ir Saeimas, ne ārlietu ministra darbs, un es ceru, ka vēl 13. Saeima šo darbu paveiks.

Skaidrs, ka nav iespējams debatēt par ārpolitiku un nerunāt par drošības jautājumiem, īpaši Ukrainas situācijas kontekstā, īpaši šonedēļ, kad mūsu Aizsardzības ministrijas pārstāvji kopā ar Aizsardzības ministrijas parlamentāro sekretāri piegādā mūsu valsts humānās un militārās palīdzības kravu.

Mani kā daudzus Latvijas iedzīvotājus ļoti satrauc situācija. Starptautiskās drošības jautājumi aizvien mums ir saistoši, un aizvien svarīgas šajā kontekstā ir transatlantiskās attiecības ar mūsu stratēģisko partneri ASV. ASV klātbūtne Baltijas reģionā ir milzīgs atturēšanas un aizsardzības elements.

Mēs vienmēr esam uzsvēruši mūsu attiecību ar ASV nozīmīgumu, vienlaikus šī Saeima ir pieņēmusi aizliegumu bērnu adopcijai uz ASV – attīstītu valsti, ko mēs uzskatām par savu lielāko sabiedroto. Jau vairākas reizes esmu teikusi, ka Saeimas pieņemtais likums diemžēl neatbilst bērnu interesēm augt ģimeniskā vidē, bet vēlētos dzirdēt arī ārlietu ministra viedokli, vai šādi likumi un simboliski lēmumi nekaitē mūsu dialogam ar ASV.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Jānim Vucānam. Lūdzu!

J. Vucāns (ZZS).

Labdien! Es lūdzu apvienot abus manus debašu laikus.

Sēdes vadītāja. Jūsu laiki ir apvienoti. Lūdzu!

J. Vucāns. Paldies.

Ļoti cienītā sēdes vadītāja! Augsti godātais ārlietu ministra kungs! Cienītās kolēģes! Godātie kolēģi! Kā jau minēts ārlietu ministra šodien apspriežamajā ziņojumā, Latvija kopš šī gada sākuma ir pārņēmusi no Lietuvas prezidentūru Baltijas Asamblejā, gluži tāpat kā ir pārņēmusi arī vadību Baltijas Ministru padomē.

Kā Latvijas delegācijas vadītājs Baltijas Asamblejā, balstoties savā pieredzē, nešaubīgi varu teikt, ka ir ļoti svarīgi, lai Baltijas valstu sadarbība abos šajos sadarbības formātos – parlamentārā un valdību līmenī – būtu iespējami saskaņota, savstarpēji papildinoša, bet bez nevajadzīgas veicamo darbību un izskatāmo tēmu dublēšanās. Tāpēc ik gadu Baltijas Asamblejas sesijas ietvaros tiek sasaukta arī Baltijas Padome kā kopīga Baltijas Asamblejas un Baltijas Ministru padomes sanāksme, lai atskatītos uz aizvadītajā gadā paveikto un vienotos par darbiem un iecerētajām prioritātēm nākamajam gadam. Šāda, pēc skaita jau 27., Baltijas Padome abu minēto – starpparlamentārā un starpvaldību – sadarbības formātu prioritāšu un veicamo darbu koordinācijai notika arī pērnā gada 5. novembrī Viļņā.

Vienlaikus mēs saprotam, ka gan tādi aktuālie jautājumi kā Covid-19 izraisītās krīzes radīto seku pārvarēšana un atkopšanās no šīm sekām, gan arī tādi jautājumi, kas skar reģiona drošību visplašākajā nozīmē, arī 2022. gada laikā neizbēgami ir un būs abu sadarbības formātu karstie jautājumi, ņemot vērā situācijas attīstību.

Savukārt ar drošības jautājumiem mēs, Baltijas Asamblejas Latvijas delegācija, un arī mūsu Igaunijas un Lietuvas kolēģi saprotam ne tikai mūsu valstu robežu drošību, ne tikai kiberdrošību, ne tikai dažādu formu hibrīdapdraudējuma novēršanu vai mazināšanu mūsu valstīm, bet arī stabilas energoapgādes un energodrošības jautājumus, kas jo īpaši ir aktualizējušies pēdējā laikā.

Viens no šīs manas runas mērķiem ir iepazīstināt jūs, kolēģi, ar galvenajiem akcentiem Latvijas prezidentūras ietvaros iecerētajai Baltijas Asamblejas darba programmai 2022. gadam. Ārlietu ministra kungs jau par vairākumu no šīm lietām ir ticis informēts manis iepriekš pieminētajā 27. Baltijas Padomē.

Par Latvijas prezidentūras Baltijas Asamblejā devīzi esam izvēlējušies trīs vārdus – "partnerība, labklājība, aizsardzība". Angļu valodā, kas ir Baltijas Asamblejas oficiālā darba valoda, šie trīs vārdi veido simbolisko PPP virkni – Partnership, Prosperity, Protection. Tie akcentē sadarbību, kas ir balstīta ciešā un savstarpējā uzticībā, saskatot tajā papildu līdzekli labklājības un drošības veicināšanai. Šo trīs vārdu kopums nozīmē arī apņemšanos stiprināt Baltijas valstu dialogu, savstarpējo uzticību un paļāvību. Tas nozīmē arī vēlmi darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu pieaugošu iedzīvotāju labklājības līmeni un tautsaimniecību attīstību Baltijas reģionā kopumā, vienlaikus saprotot, ka tādu atvērtu ekonomiku gadījumā, kādas ir Baltijas valstu ekonomikas, tas nav iespējams bez efektīvas mijiedarbības ar citām partnervalstīm.

Tieši tāpēc mūsu, Latvijas, Baltijas Asamblejas prezidentūras prioritātes sakņojas kopīgā pasaules redzējumā, interesēs un mērķos, kuri ir tikuši identificēti Baltijas Asamblejas darbā iepriekšējos gados gan tās komiteju sēdēs, gan Baltijas Asamblejas Konsultatīvās padomes sanāksmēs, gan Baltijas Asamblejas sesijā, gan regulāros kontaktos ar citām starpparlamentārajām organizācijām (tādām kā Baltijas jūras parlamentārā konference, Ziemeļu padome, Beniluksa parlaments, GUAM jeb Gruzijas, Ukrainas, Azerbaidžānas un Moldovas Parlamentārā asambleja), kā arī tiekoties ar Višegradas grupas un citu valstu parlamentu pārstāvjiem.

Baltijas Asamblejā 2022. gadā esam plānojuši pievērsties trim prioritārajām izskatāmo tēmu grupām, kuras savā runā šodien jau minēja Saeimas priekšsēdētāja. Atļaušos atkārtot šīs jomas: pirmkārt, strauja atgūšanās no Covid-19 izraisītās krīzes un ilgtspējīgas izaugsmes veicināšana Baltijas valstīs; otrkārt, sociāli aizsargāti cilvēki, kas dzīvo drošā un noturīgā reģionā – Baltijas reģionā; treškārt, savstarpēji savienotas un inovatīvas Baltijas valstis.

Aizvadītie gadi – 2020. un 2021. – Covid-19 plašās izplatības radītās kritiskās situācijas apstākļos Baltijas valstīm ir bijis sarežģīts laiks, un nu jau ir skaidrs, ka arī 2022. gadā mums ir jārēķinās ar šo papildu apgrūtinājumu gan valstu tautsaimniecībām, gan sociālās dzīves dažādām jomām. Diemžēl iepriekšējos gados krīzes rezultātā vairākiem svarīgiem jautājumiem, kas skar valstu sadarbību, nebija izdevies veltīt pietiekamu uzmanību, jo visas valstis atradās nepārtrauktā cīņā ar vīrusa izraisītajām sekām.

Tāpēc Latvijas prezidentūras ietvaros Baltijas Asamblejā ir jāstrādā gan ar tēmām, kas vērstas uz ekonomiskās un sociālās stabilitātes nodrošināšanu Baltijas valstīs, kā arī ar iespējami strauju atkopšanos no krīzes radītajām sekām, gan arī jāaktualizē sadarbība tajās jomās, kurās darbi ir iekavējušies. Te būtu jāmin, piemēram, aizkavējusies sadarbība atjaunojamo energoresursu izmantošanā – kā elements enerģētiskās drošības jomā – vai arī jautājums par to, kāpēc krīzes situācijā netika un joprojām netiek izmantota veiksmīgi aprobētā un iepriekš ekonomisko guvumu devusī platforma kopīgiem vakcīnu iepirkumiem.

Vienlaikus jāatzīmē, ka, neskatoties uz visai Eiropai apgrūtinošo situāciju, ir jomas, kurās savstarpēji izdevīgā starpvalstu sadarbība ir iezīmējusies ar pamanāmiem rezultātiem. Un šeit es gribu minēt divas Baltijas Asamblejas iniciētas... iniciatīvas, kuras sekmīgi attīstās.

Viena no tām ir Baltijas Kultūras fonda sekmīgā darbība, izsludinot kārtējo projektu konkursa... uzsaukumu, kurā pieteikšanās ir līdz šī gada 22. februārim.

Otra atzīmējamā iniciatīva ir trīs Baltijas valstu un trīs Beniluksa valstu savstarpējais līgums par augstākās izglītības kvalifikāciju automātisku atzīšanu. Aizvadītā gada 21. septembrī to parakstīja visu sešu valstu par augstāko izglītību atbildīgie ministri, un tagad tas ir nonācis ratificēšanas fāzē. Saeimā šo līgumu aizvadītajā nedēļā nodevām darbam Ārlietu komisijai un ceram to pietiekami ātri saņemt atpakaļ skatīšanai tālākos lasījumos.

Šajā, 2022., gadā Baltijas Asamblejā esam plānojuši pievērsties vairākiem vienlīdz svarīgiem jautājumiem, lai stiprinātu un padarītu efektīvāku sadarbību starp Baltijas valstīm, to tautsaimniecībām un cilvēkiem. Šādu iecerēto sadarbības jomu piemēri ir klimata un enerģētikas problēmu risinājumi, zinātnes un tehnoloģiju attīstība un inovāciju veicināšana, sociālās nevienlīdzības mazināšana, cīņa ar organizēto noziedzību, reģionālā attīstība.

Pirmais Latvijas prezidentūras Baltijas Asamblejas ietvaros ieplānotais pasākums – Baltijas Asamblejas Drošības un aizsardzības komitejas sēde –, kurā tika skatīti robežu drošības un cīņas ar organizēto noziedzību jautājumi, pagājušajā nedēļā jau notika Rīgā klātienes režīmā, piedaloties gan visu triju Baltijas valstu parlamentu pārstāvjiem, gan attiecīgo jomu ministriju pārstāvjiem, gan neatkarīgiem ekspertiem.

Nākamnedēļ Tallinā plānota Baltijas Asamblejas Ekonomikas, enerģētikas un inovāciju komitejas sēde. Izskatāmo jautājumu lokā būs gan kopīgie Baltijas valstu pasākumi, lai veicinātu reģiona tautsaimniecības straujāku attīstību, digitalizāciju un tā saucamo zaļo pāreju, gan arī jautājums par kopīgo enerģētikas infrastruktūras projektu izstrādi Baltijas valstīs.

Tautsaimniecības stabilu attīstību ilgtermiņā var nodrošināt, veicinot arvien intensīvāku dažādu mums piedāvāto iespēju izmantošanu. Šādas iespējas sniedz arī visu trīs Baltijas valstu iekļaušanās un iespējamā savstarpējā sadarbība lielajos Eiropas zinātnes, tehnoloģiju un inovāciju veidojumos, kā Eiropas Kodolpētījumu organizācija (CERN) un Eiropas Kosmosa aģentūra.

Svarīgi ir arī izmantot pieredzi, kas šādai sadarbībai ir uzkrāta Baltijas Asamblejas partnerorganizāciju valstīs. Ar šādu mērķi 2022. gadā ir iecerēta Baltijas Asamblejas un Baltijas Ministru padomes kopīga konference. Gatavošanās tai jau ir uzsākta; gatavojoties šai konferencei, ir paredzēta Baltijas Asamblejas pārstāvju no visām trim Baltijas valstīm kopīga vizīte CERN februārī.

Vēlos uzsvērt to, ka Baltijas Asamblejas šī gada darba programmā būtiska uzmanība ir pievērsta atklātam dialogam starp Baltijas valstīm, lai tādējādi palīdzētu kopīgi risināt dažādas drošības, ekonomiskas un sociālas problēmas un veicinātu straujāku reģiona ekonomisko un sociālo atveseļošanos.

2022. gadā lielu uzmanību paredzēts veltīt arī vissmagāk skartajām jomām, piemēram, cenšoties rast veidus, kā palīdzēt sociālekonomiski mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām Baltijas valstīs. Tam martā Viļņā būs veltīta Baltijas Asamblejas Veselības, labklājības un ģimenes lietu komitejas sēde.

Bez tam Baltijas Asamblejā esam nodomājuši meklēt kopīgus risinājumus vissmagāk skartajām nozarēm, kā arī veicināt mērķtiecīgas investīcijas tehnoloģijās un inovācijās, lai nodrošinātu ne tikai iespējami ātru Baltijas valstu atkopšanos no kovida pandēmijas radītās kritiskās situācijas, bet arī lai šo situāciju izmantotu mūsu valstu un to tautsaimniecību starptautiskās konkurētspējas stiprināšanai.

Tajā kopīgajā skatījumā, ko esam guvuši Baltijas Asamblejas Prezidijā un Baltijas Asamblejas Konsultatīvajā padomē, esam nonākuši pie secinājuma, ka investīcijas tehnoloģijās un inovācijās visplašākajā dzīves jomu spektrā ir būtiski virzītājspēki straujai sociālekonomiskajai attīstībai Baltijas valstīs.

Svarīgi atzīmēt, ka Baltijas Asambleja nopietni pievērsīsies arī kopīgajiem centieniem, lai līdz 2050. gadam censtos padarīt Baltijas valstis klimatneitrālas. Šo jomu un tās komplekso nozīmīgumu savās runās šodien jau pieminēja vairāki debatētāji, tai skaitā arī Ministru prezidents.

Šajā un arī turpmākajos gados tādi jautājumi kā energoapgādes drošība, ilgtspēja un savienojamība kļūs vēl nozīmīgāki. Šī iemesla dēļ Baltijas Asamblejas mērķis ir kopā ar Baltijas valstu valdībām meklēt iespējami labāko stratēģiju Eiropas zaļā kursa ieviešanai Baltijas reģionā. Šī tā saucamā zaļā pāreja ir grūti iedomājama bez tādu elastīgu uzņēmējdarbības modeļu izmantošanas, kas balstīti ilgtspējīgas inovācijas radošās investīcijās, energoefektivitātē un aprites ekonomikā, kas virzīta uz bezatkritumu saimniekošanu.

Jāatzīst, ka globālā krīze ir izjaukusi vai apgrūtinājusi arī daudzas svarīgas, ilgā laika posmā veidotas attiecības, tai skaitā – starp tuviem partneriem. Šī iemesla dēļ viens no Baltijas Asamblejas mērķiem 2022. gadā ir atjaunot un stiprināt sadarbību ar saviem starptautiskajiem partneriem un tuvajiem sabiedrotajiem. Ir plānots turpināt attīstīt reģionālos tīklus ar Ziemeļvalstīm, Beniluksa un Višegradas valstīm.

Baltijas Asambleja ir lielisks formāts dialoga veidošanai ar parlamentāriešiem visā pasaulē, ņemot vērā, ka daudzas mūsdienu problēmas ir jārisina plašākā mērogā un ciešā sadarbībā. 2022. gadā Baltijas Asambleja turpinās aktīvi apmainīties ar informāciju un dalīties ar paraugprakses piemēriem ar Ziemeļvalstīm un Beniluksa valstīm saistībā ar krīzes pārvarēšanu un citiem savstarpēji aktuāliem jautājumiem.

Pagājušā gada 10. decembrī Beniluksa parlamenta sesijas laikā man kā tā brīža Baltijas Asamblejas viceprezidentam tika uzticēts parakstīt sadarbības līgumu starp Beniluksa parlamentu un Baltijas Asambleju 2022.–2023. gadam. Tur tika noteiktas veselas sešas prioritāšu jomas (tās ir apskatāmas Baltijas Asamblejas mājaslapā, un, taupot laiku, es tās šobrīd neuzskaitīšu).

Ir sagatavoti parakstīšanai arī atjaunoti sadarbības līgumi turpmākajiem gadiem starp Baltijas Asambleju un Ziemeļu Padomi. To parakstīšana ir paredzēta šī gada pirmajā pusē. Īpaši vēlos uzsvērt, ka sadarbība tieši tā saucamajā NB8 formātā ļoti daudzās jomās ir īpaši nozīmīga visām trim Baltijas valstīm, bet jo īpaši Latvijai kā ģeogrāfiski centrālajai valstij šajā Baltijas jūras krastā.

Vienlaikus Baltijas Asambleja arī Latvijas prezidentūras laikā ir apņēmusies turpināt atbalstīt Austrumu partnerības valstis un pildīt tilta lomu starp tām un Ziemeļvalstīm, Beniluksa valstīm un citām Eiropas Savienības valstīm. Baltijas Asambleja turpinās atbalstīt Austrumu partnerības valstu centienus tuvināties Eiropas Savienībai.

Par sadarbību ar starptautiskajiem partneriem Baltijas Asamblejā atbildīgs ir tās Prezidijs, kurā katru valsti pārstāv delegācijas vadītājs un viņa vietnieks. No Latvijas tie esam es un Saeimas sekretāra biedre Inese Voika.

Pērnā gada decembrī, piedaloties GUAM Parlamentārās asamblejas gadskārtējā – 13. – sesijā, Baltijas Asamblejas Prezidija vārdā norādīju, ka šajā ārējās sadarbības sektorā Baltijas Asamblejas Prezidija darbības prioritātes ir šādas: atjaunot un pastiprināt sadarbību ar starptautiskajiem partneriem un tuviem Baltijas Asamblejas sabiedrotajiem, spēcīgs atbalsts Austrumu partnerības valstīm un pieredzes, labās prakses piemēru un informācijas apmaiņa ar partnerorganizācijām dažādās valstīs.

Noslēgumā...

Sēdes vadītāja. Vucāna kungs... noslēgums, lūdzu.

J. Vucāns. Noslēgumā es gribu pateikt tiešām paldies ārlietu ministram un Ārlietu ministrijas darbiniekiem, kā arī tām citu ministriju amatpersonām un darbiniekiem, kuri ir snieguši informatīvu atbalstu Baltijas Asamblejas darbā. Pateicos arī Saeimas priekšsēdētājai Mūrnieces kundzei un visam Saeimas Prezidijam, kā arī Saeimas Starpparlamentu attiecību birojam par līdzdalību Baltijas Asamblejas darbā un sniegto organizatorisko atbalstu. Pateicos arī Saeimas priekšsēdētājai par šodien pausto atzinību Baltijas Asamblejas darbam. Arī turpmāk strādāsim kopā.

Paldies par uzmanību.

Atvainojos par laika pārtērēšanu.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Kristai Baumanei. Lūdzu!

K. Baumane (AP!).

Cienījamā sēdes vadītāja! Ārlietu ministra kungs! Godātie kolēģi un kolēģes! Diplomāti! Visi, kas mūs skatās un klausās! Sveicieni no Strasbūras, kur šonedēļ strādāju Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā. Man ir pavisam maz laika sesijas vidū, tāpēc šoreiz runāšu tikai par vienu tēmu – Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, pazīstamu arī kā Stambulas konvenciju, ko Latvija ir parakstījusi jau 2016. gadā, bet vēl nav ratificējusi.

Konvenciju izstrādāja Eiropas Padome – nozīmīgākā cilvēktiesību organizācija pasaulē –, un pērn apritēja 10 gadi, kopš konvencija ir atvērta parakstīšanai. To ratificējušas 35 valstis un parakstījusi arī Eiropas Savienība. Šobrīd ratifikācijas process ir uzsākts Lielbritānijā, Ukrainā un arī Moldova ir publiski paziņojusi, ka grasās šo konvenciju ratificēt.

Šī ir trešā reize, kad piedalos asamblejas darbā, un katru reizi šeit, Strasbūrā, visdažādākajos līmeņos un formātos tiek uzsvērta Stambulas konvencijas nozīme, ietekme uz valsts politiku un sieviešu dzīvi un veselību. Dalībvalstu vidū notiek aktīva pieredzes apmaiņa par konvencijas ieviešanas praksi tematiskās konferencēs sadarbībā gan ar citām starptautiskajām – starpvaldību – organizācijām, gan ar nevalstiskajām organizācijām.

Parlamentārās asamblejas jūnija sesijā diskusijai par konvenciju tika veltīta vesela diena. Tā bija augsta prioritāte bijušā asamblejas prezidenta dienaskārtībā, un arī jaunais asamblejas prezidents ir solījis to turpināt. Eiropas Padomes Ministru komitejas pašreizējais vadītājs – Itālijas valdības pārstāvis – vēl pirms pāris dienām šeit, Strasbūrā, uzstājoties deputātu priekšā, aicināja visas dalībvalstis, kas vēl to nav izdarījušas, konvenciju ratificēt.

Man to šeit, asamblejā, prasa citu dalībvalstu politiķi no dažādām partijām visā politiskajā spektrā formālās un neformālās sarunās, un viņi ir, maigi izsakoties, pārsteigti, ka Latvija konvenciju vēl nav ratificējusi. Viņi man prasa, kāpēc, un man nav, ko teikt, jo man ir kauns atkārtot bieži dzirdētos argumentus, piemēram, bailes no džendera vai tamlīdzīgi, jo tad man būtu papildus jāskaidro saviem Eiropas kolēģiem, kas ir tas briesmīgais dženders, un es to īsti nevaru. Man šo jautājumu bieži uzdod arī Latvijā strādājošie ārvalstu vēstnieki. Es zinu, ka to prasa arī citu valstu amatpersonas tikšanās reizēs ar mūsu valsts vadītājiem.

Kā jau vairāki runātāji, tajā skaitā mūsu delegācijas vadītāja Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, minēja, Latvija nākošgad sešus mēnešus būs prezidējošā valsts Eiropas Padomes Ministru komitejā un būs atbildīga par Eiropas Padomes saturiskā darba vadīšanu. Tā būs lieliska iespēja mūsu valstij demonstrēt spējas vadīt starptautisko cilvēktiesību dialogu un pārliecināt 46 Eiropas valstis, ka Latvijas kandidēšana ANO Drošības padomē nav nejaušība.

Sagatavošanās darbi prezidēšanai Eiropas Padomē jau ir sākušies. Bet mūsu ministriem un diplomātiem, un Inesei Lībiņai-Egnerei, kura ir tikko ievēlēta par vadītāju Cilvēktiesību apakškomisijā šeit, Eiropas Padomē, būs no kauna jālien zemē iekšā, ja mēs vēl aizvien bailēs no džendera vai kādu citu iemeslu dēļ nebūsim ratificējuši Stambulas konvenciju.

Godātie kolēģi, tas, kā mēs izskatāmies un kādu iespaidu atstājam savu sabiedroto acīs, ir svarīgi, bet tas, protams, nav galvenais iemesls, kāpēc Latvijai ir pēdējais laiks ratificēt Stambulas konvenciju. Galvenais iemesls ir, ka vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē mūsu valstī ir liela problēma, ko politiķi līdz šim negribēja ne redzēt, ne risināt. Tas ir jāmaina, un mums ir lieliska iespēja to izdarīt vēl šīs Saeimas laikā, ratificējot šo svarīgo starptautisko cilvēktiesību dokumentu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies Baumanes kundzei.

Vārds deputātam Nikolajam Kabanovam.

N. Kabanovs (SASKAŅA).

Labdien, cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, sēdes vadītāja! Godātie deputāti un ministri! Ekselences! Ārpolitika bieži iegūst formas, kas ir konkrētas, līdz pat anekdotiskām.

Nesen ar kolēģiem deputātiem no Ārlietu komisijas un Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas devāmies uz Baltkrievijas robežu, un tur mūsu, Latvijas, robežsargi teica, ka, lai gan pēdējos mēnešos ar kolēģiem no ārvalstīm sadarbības praktiski nav, baltkrievi tomēr apsveica Jaunajā gadā. Un viņi e-pastā rakstīja: "Nemāciet mums dzīvot, un viss būs normāli."

Subjunktīva noskaņojumā diezgan grūti iedomāties, kas būtu noticis, ja Latvijas ārlietu ministrs kopā ar Rīgas mēru Pasaules hokeja čempionāta laikā nebūtu noņēmis Baltkrievijas valsts karogu. Starp citu, mūsējie to čempionātu izspieda no Baltkrievijas puses, izmantojot politiskas sviras. Diez vai Latvijas un Baltkrievijas attiecības būtu bijušas spožas, taču tik toksiskas tās tomēr nevarēja kļūt.

Un tas ir jo paradoksālāk, jo 2020. gada sākumā Ministru prezidents Kariņš devās uz Minsku un uzdāvināja Baltkrievijas prezidentam Lukašenkam Latvijas hokeja izlases kreklu ar numuru "1" un Batjkas uzvārdu... Aleksandrs Grigorjevičs pat devās uz Latviju savā otrajā oficiālā vizītē... pēc Austrijas, bet diemžēl šo lielo diplomātisko notikumu izjauca koronavīruss. Un tad, iespējams, mūsu tradicionāli draudzīgo attiecību vēsturē parādītos jauna, spilgta nodaļa. Droši vien toreiz, pirms diviem gadiem, Lukašenka nebija baigais diktators un ārlietu ministri Rinkēvičs un Makejs neapmainījās ar īsziņām.

Dažiem Lukašenka patīk, citiem ne. Daži ir vairāk nekā kritiski pret mūsu pašu politiķiem. Ne velti Latvijas sociālajos tīklos jau ilgāku laiku parādās stabila formula "Levita – Kariņa režīms". Esiet godīgi, kolēģi, – jums pašiem nepatīk, ja jums saka, ka jūs tā nerīkojaties... vai jūsu tautas vēsturē ir nepatīkamas lappuses.

Apmēram pirms 15 gadiem, kad Latvija tikko iestājās NATO un ES, neformālā sarunā ar mazas, turīgas Rietumeiropas valsts diplomātiskās pārstāvniecības vadītāju es dzirdēju šādu frāzi: "Latvijas lielākā problēma ir notikumi Otrajā pasaules karā."

Pavisam nesen tas ir saņēmis skaidru apstiprinājumu. Beļģijas pilsētā Zedelgemā vairs nebūs Brivibaplein. Protams, vietējie deputāti nav tik asprātīgi, lai naktī paņemtu Latvijas bišu stropu un izgāztu tuvējā ezerā. Piemineklis leģionāru piemiņai būs jāaizved par Latvijas Ārlietu ministrijas līdzekļiem.

Starp citu, šodien nez kāpēc nedzirdēju Rinkēviča kunga skaidrojumu, ka viņam nokavēts šis triks no tās valsts puses, kurā atrodas NATO un ES galvenā mītne, kur tūkstošiem Latvijas diplomātu, ierēdņu, politiķu un militārpersonu dzīvo un strādā un kur noteikti jāzina par sarežģīto Latvijas stāstu. Bet pasaulei mūsu valsts vēsture maz interesē, un arī jūs šodien paši runājat par visādiem čērčiliem un čemberleniem un neatceraties, kā rīkojās Ulmanis un Munters.

Bet sliktā Krievija atdeva Latvijai vairāk nekā 80 ekstra kvadrātmetrus mājā Arbata rajonā, kas tika iemainīta pret sanatoriju "Jantarnij Bereg" Jūrmalā. Kā vakar sēdē uzzināja Ārlietu komisijas deputāti, jaunais nekustamo īpašumu maiņas likumprojekts paredz Latvijai pārejošu īpašumu palielināšanu. Ņemot vērā, ka viens kvadrātmetrs mājokļa šajā rajonā maksā vismaz 10 tūkstošus eiro un runa ir par 1825. gada savrupmāju, kas atjaunota par Krievijas līdzekļiem, no slavenās Radiščevu dzimtas muižas, Latvija saņēma dāvanu vismaz viena miljona eiro vērtībā.

Taču, kā vakar Ārlietu komisijas sēdē mums pastāstīja Ārlietu ministrijas administratīvais direktors Atis Lots, Latvija nevēlas izmantot šo ēku pašā Maskavas sirdī, Rinkēviča kunga ministrija to pārdos, lai gan būtu iespējams atvērt, piemēram, Latvijas kultūras centru, mūsu republikas preču izstādi un izpārdošanu vai vienkārši rīkot izsoli Latvijas uzņēmumiem, kuri vēlas iegūt biroju vienā no lielākajām un bagātākajām pilsētām pasaulē. Ministrijai acīmredzot nepietiek izdomas labiem darbiem. Starp citu, būs jāpārbauda, par cik šī ēka tiks pārdota, kas to iegādāsies un vai darījuma summa atbildīs tirgus kritērijiem.

Es apzināti nerunāju par karu. Šis jautājums tiek lemts tagad, bet ne šeit un ne mēs to izlemsim. Tāpēc, kolēģi, dažreiz nevajadzētu palaist garām iespēju par tik nopietnām lietām vienkārši paklusēt.

Kas attiecas uz Aizsardzības ministrijas budžeta palielināšanu par 40 procentiem, es saprotu Pabrika kungu, kurš paranojas gaisotnē vēlas attēlot sevi kā aplenkta cietokšņa komandieri. Jā, nav tādas lietas kā "pārāk daudz naudas", taču pirmām kārtām Latvijas armijā trūkst cilvēku, to nesen atzina NBS komandieris ģenerālis Leonīds Kalniņš. Bet par papildu 300 miljoniem eiro militārajiem tēriņiem... es teiktu, lai aizsardzības ministrs Pabriks vispirms atskaitās par apšaubāmiem respiratoru iepirkumiem un citām slavenām kovida lietām.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Valērijam Agešinam. Lūdzu!

V. Agešins (SASKAŅA).

Godātie kolēģi! Uzskatu, ka konfliktsituācijas starp valstīm var efektīvi pārvarēt diplomātiskā ceļā. Ir nepieciešami diplomātiski risinājumi, deeskalācijas ceļš. Cita ceļa nav. Lai diplomāti runā un lielgabali klusē. Domāju, ka cilvēkiem Latvijā pašlaik pietrūkst miera sajūtas, rezultātā var veidoties būtiska drošības ievainojamība. Sabiedrībā nedrīkst radīt paniku.

Dažādu aptauju rezultāti norāda uz to, ka virkne pašmāju problēmu tiek uzskatītas par svarīgākām nekā ārējie draudi. Latvijas sabiedrības viedoklī es redzu sociāli ekonomisku jautājumu pārsvaru pār ārpolitiku un valsts drošību. Domāju, ka mūsu sabiedrībā pastāv vienprātība, ka ekonomiskie un ar personīgo drošību saistītie jautājumi tomēr ir nozīmīgāki par ārējiem draudiem valsts drošībai. Vienlaikus uzskatu, ka nav pieļaujama situācija, kad ārpolitika pārtop par iekšpolitikas ķīlnieci un sāk kalpot atsevišķu politiķu šaurām interesēm.

Ar Krieviju mums ir diplomātiskās attiecības, tāpēc iestājos par gudru attiecību veidošanu ar Krievijas Federāciju. Tām jābalstās uz konsekventu pragmatismu, izmantojot mūsu praktisko pieredzi diplomātijā. Domstarpības ar kaimiņvalsti, piemēram, būtisku vēstures notikumu interpretācijā, tuvākajā nākotnē ir neizbēgamas. Šajā situācijā, manuprāt, labākais risinājums ir pieņemt šīs domstarpības, uz laiku nolikt tās malā un nemēģināt uzspiest savu patiesību, sagaidot, protams, līdzīgu attieksmi arī no kaimiņvalsts puses. Ir svarīgi panākt, lai šīs domstarpības netraucētu sadarbībai ekonomikas, kultūras, noziedzības apkarošanas un citās jomās.

Šaubu nav – bēgļu pieplūduma rezultātā Eiropas valstīs, arī Latvijā, ir ievērojami pieaugušas cilvēku bažas par potenciāliem terorisma draudiem. Protams, teroristi vēlas turēt Eiropu stresā, viņiem vairs nav jāpūlas ar spridzināšanu, lai iedzīvotāji satrauktos, pietiek padraudēt. Tas ir Parīzes un Briseles teroraktu rezultāts. Patiesībā tagad notiek tas, ko agrāk negaidījām, – nereti atsevišķos sabiedrības slāņos katrs bēglis tiek traktēts kā potenciāls terorists.

Ir arī citi blakusefekti. Populistiskās partijas un politiķi ļoti cenšas iegūt sabiedrības simpātijas ar neslēptu ksenofobiju. Domāju, ka mums jāfokusējas uz jautājumiem, kas sabiedrību vieno, nevis šķeļ, un vairāk jārunā par mūsu valsts priekšrocībām. Piemēram, viena no Latvijas priekšrocībām ir gadsimtiem ilgas dažādu etnisku, lingvistisku un reliģisku grupu līdzāspastāvēšanas un sadarbības tradīcijas. Mūsu valstī nekad nebija starpetnisku konfliktu.

Par ārpolitikas pamatmērķiem uzskatu miera, starptautiskās drošības un sadarbības nodrošināšanu. Ārpolitikas uzdevums, manā skatījumā, ir veicināt investīciju piesaisti, nacionālā biznesa lobēšanu, eksporta palielināšanu, inovāciju ieviešanu, tranzīta paplašināšanu. Vēsturē ir konkrēti piemēri, kas liecina par to, ka diplomātija var efektīvi pārvarēt konfliktsituāciju starp vairākām valstīm. Kad 20. gadsimta septiņdesmitajos gados pasaulei draudēja trešais pasaules karš, 1975. gadā Helsinkos visām pusēm pietika politiskās gribas apsēsties pie viena sarunu galda un parakstīt vienošanos par drošību un sadarbību. Iespējams, ir nepieciešama fundamentāla starptautiska konference par ārpolitikas un drošības jautājumiem, līdzīgi kā 1975. gadā Helsinkos.

20. gadsimta deviņdesmitajos gados un divtūkstošo gadu sākumā Latvijas mērķis bija iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Šie mērķi ir sasniegti, tāpēc uzskatu, ka ir nepieciešama jauna Latvijas ideja. Ja mēs analizējam un vērtējam, piemēram, terorisma draudus, tad vēlos atgādināt, ka Latvija ir viena no drošākajām valstīm pasaulē visdrošāko valstu grupā. Domāju, ka šo faktu mums vajadzētu izmantot aktīvāk un pozicionēt mūsu valsti kā visdrošāko vietu Eiropā. Iespējams, pretterorisma drošība var kļūt par Latvijas jauno ideju. Ja mēs šo vēstījumu gudri attīstītu, iespējams, kļūtu pievilcīgāki investoriem, piemēram, no Rietumeiropas. Aicinu padomāt par to.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ilgai Šuplinskai. Lūdzu!

I. Šuplinska (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Labdien! Loba dīna! Jõvā pǟva! Augsti godātais ārlietu ministra kungs! Manam vēstījumam principā būs divas daļas. Pirmā: es noteikti piebiedrošos tiem, kas šajā brīdī jau ir teikuši milzīgu paldies ārlietu ministram, ministrijai un diplomātiskajam korpusam. Un otrā: arī izteikšu vēlējumu daļu. Ne velti šis ir gana jauns sākums ne tikai daudziem jau nosauktajiem pasākumiem, tai skaitā arī Latvijas prezidentūras posmam, bet arī jauns sākums plānošanas posmiem.

Par pirmo. Jāsaka uzreiz, man nav pieredzes kā citiem Saeimas deputātiem – piedalīties šais ārlietu jautājumu debatēs –, mana pieredze visvairāk ir saistīta ar darbu ministrijā. Ļoti droši varu teikt, ka, darbojoties kā izglītības un zinātnes ministrei, sadarbība ar Ārlietu ministriju bija visciešākā un ļoti daudzas lietas mēs spējām ne tikai pavirzīt līdz rezultātam, bet, jāsaka, iegūt absolūti jaunu perspektīvu kopējai Eiropas izglītības un pētniecības telpai. Šajā brīdī es nosaukšu droši vien tikai divas ļoti būtiskas lietas, un tās ir gan līguma parakstīšana ar CERN, tātad Eiropas Kodolpētījumu centru, gan arī līguma parakstīšana ar Eiropas Kosmosa aģentūru, palielinot tās konkrētās perspektīvas un iespējas, kādas ir gan Latvijas uzņēmējiem, gan daudziem pētniekiem un arī izglītības nozarei.

Un otrs jautājums ir tiešā veidā saistīts ar studējošo eksportu, jo tieši Latvijas augstskolu sadarbība ar Ārlietu ministriju un visas iespējamās procedūras, kas ļauj tomēr gādāt un domāt par Latviju kā vienu no tām valstīm, kas, sakārtojot augstākās izglītības pārvaldību, pārliecinoši pārdomājot Latvijai specifiskāko un noderīgāko programmas spektru... var kļūt par vienu no tām valstīm, kas piedāvā ļoti labu un izcilu izglītību daudzās nākotnes profesijās.

Pierādījums tam noteikti ir Rīgas Stradiņa universitāte, kas citstarp arī kovida starplaikā ir viena no tām augstskolām, kas ļoti veiksmīgi ir strādājusi tieši ar hibrīdmetodēm, neatsakoties... un nekādā veidā neprotestējot pret tradicionālo, bet parādot, ka ir gatava un atvērta sadarbībai un jaunām iespējām.

Jebkurā gadījumā patiešām vēlu veiksmi Ārlietu ministrijai un diplomātiskajam korpusam, jo ikviena sadarbība ar vēstniecību, tai skaitā Baltkrievijas zinātnieku un studējošo jautājumu risināšana, bija ļoti lietišķa, praktiska un, pats svarīgākais, ļoti skaidros laika termiņos iekļauta. Un tas, man šķiet, ir tas, kas ļoti bieži pietrūkst kopējai Ministru kabineta rīcībai, un arī Latvijas pārvaldē tā ir viena no problēmām.

Otrs bloks tātad ir vēlējumi. Un es atsaukšos uz paša ārlietu ministra doto pārskatu. Pašā sākumā viņš norādīja principā uz trim tādām ļoti svarīgām lietām, kas varbūt neiezīmē konkrētu politiku... ārpolitiku viena vai otra jautājuma gadījumā, bet, man šķiet, ir kopējā filozofija, kas ļoti būtiski pieklibo Latvijas politikā, proti: iekšpolitika nav šķirama no ārpolitikas; demokrātijas principi ir tie, kas ļaus pastāvēt valstij, ļaus saglabāt neatkarību un justies patiešām piederīgiem šai Rietumeiropas tradīcijai; un pēdējais – valsts un tās neatkarība nav iznīcināma, ja mēs paši esam stipri.

Man gribētos – tieši tādēļ, ka ārlietu ministrs šai postenī ir no 2011. gada un īstenībā gan viņa izglītība, gan tas, ka šī profesionalitāte ir ļāvusi nozarei pievērst uzmanību ne tikai, jāsaka, selektīvi, bet jau diezgan lielā laika periodā –, ka šī prakse pāriet uz kopīgo Latvijas pārvaldības sistēmu... un otrs – ka ārlietu ministra pieredze un kompetence ir ļāvusi arī absolūti kritiskos brīžos pieņemt lēmumus. Un teikšu uzreiz, ka, esot arī Ministru kabinetā, man pietrūka tieši salīdzinošā redzējuma, kā, piemēram, kovida situācijā rīkojas citas valstis. Es gribētu, ka šī sadarbība, kas patiešām ir ļoti laba aktuālu problēmjautājumu risināšanā, būtu tikpat aktuāla arī šīs krīzes risinājumā, ka tur ļoti precīzi parādītos arī ekspertu līmeņa viedoklis un datos balstīts viedoklis, kas rādītu citus scenārijus un citus modeļus, kā Latvija var tikt galā arī ar kovida krīzi.

Kāpēc īstenībā, man liekas, ir ļoti svarīgi uzsvērt, ka iekšpolitika iet kopā ar ārpolitiku, – tieši tāpēc, ka demokrātijas pamatprincips noteikti ir šī savstarpējā uzticēšanās, nevis baiļu, neziņas un absolūtas nestabilitātes sēšana sabiedrībā. Un tieši tāpēc, ka Rinkēviča kungam ir šī lielā pieredze, man šķiet, ļoti daudzu lēmumu pieņemšanā ļoti svarīga būtu šī starptautiskā dimensija un arī ļoti korekti formulēti lēmumi, jo robežas nosargāšana ne tik lielā mērā ir saistīta ar mūžīgo ārējā ienaidnieka meklēšanu, robežas nosargāšana nav tik lielā mērā saistīta arī ar finansējuma palielināšanu aizsardzībai, bet robežas nosargāšana ir saistīta ar to, cik saliedēta ir sabiedrība.

Tas, kas noticis šo divu gadu laikā, godīgi sakot, ir sagrāvis ļoti daudzas cilvēku vērtību skalas un, man šķiet, ir arī ļoti būtiski iedragājis cilvēku ticību valsts neatkarībai, brīvībai un tam, ka demokrātiskajām vērtībām ir noteikta vērtība un cena.

Tieši tāpēc, domājot par šo 13. Saeimas atlikušo laiku, man ļoti gribētos, ka, domājot par drošības jautājumiem, patiešām lielāks akcents tiek veltīts Latvijas sabiedrībai, tam, kā Latvijā jūtas mūsu pašu cilvēki, un tam, kā šī drošība tiek veidota gan ekonomiskajos, gan sociāli labvēlīgajos faktoros, es teiktu, visbiežāk tieši austrumu pierobežā, jo tieši tur šīs valsts atbalsta pozīcijas, piederības sajūtas pozīcijas pietrūkst visvairāk. Manā ieskatā, pieredze, kas ir veltīta ļoti daudzu ārpolitikas jautājumu sakārtošanai un diplomātiski patiešām ļoti augstvērtīgu gan sarunu, gan problēmu risinājumu spektram, būtu veltāma arī iekšpolitikas stiprināšanai.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Edgaram Tavaram. Lūdzu!

E. Tavars (ZZS).

Cienījamā sēdes vadītāja! Godātais ministra kungs! Ekselences! Godātie kolēģi un kolēģes! Vispirms es vēlos pateikties vairākām valstīm.

Es vēlos pateikt paldies Kanādai, Spānijai, Polijai, Itālijai, Slovēnijai, Albānijai, Slovākijai, Čehijas Republikai, Melnkalnei, Islandei, kā arī Lielbritānijai, Vācijai un, protams, mūsu sabiedrotajiem – Amerikas Savienotajām Valstīm – par to, ka tās ne tikai vārdos, bet arī darbos apliecina, cik ļoti nozīmīga ir mūsu alianses stiprināšana, ka darbos apliecina – viņu valdības, viņu tautas, viņu cilvēki –, sūtot uz mūsu reģionu, Baltijas valstīm, tai skaitā uz Latviju, savas militārpersonas, cilvēkus, kas rūpējas par mūsu valsts drošību. Milzīgs paldies.

Šeit es pievienojos to kolēģu vārdiem, kas arī apliecina (kā jau mūsu frakcijas vārdā kolēģis minēja), ka arī mēs nopietni iesaistīsimies debatēs un atbalstīsim to, ka mūsu aizsardzības spējas ir jāstiprina, tai skaitā ļoti nopietni jāizvērtē mūsu aizsardzības budžeta palielināšana, jo neviens cits primāri mūs nesargās kā vien mēs paši.

Bet tagad, kolēģi, nacionālā mērogā. Lai šo apņemšanos, ko mēs nule kā visi esam pateikuši (vismaz lielākā daļa no mums – kā koalīcija, tā arī daļa opozīcijas), varētu izpildīt, mums jāsaprot, ka mēs finansējumu ņemam no mūsu valsts budžeta un valsts budžetā šo finansējumu primāri maksā uzņēmēji, tai skaitā eksportspējīgie uzņēmēji, šo finansējumu maksā mājsaimniecības, arī mūsu mazie un vidējie uzņēmēji, arī fiziskās personas – cilvēki, kuriem šobrīd mums ir ļoti jāpalīdz. Tāpēc es ar zināmu nožēlu šodien lasu ziņas, ka Latvijas lielākā uzņēmēju organizācija, kuras biedri nomaksā vairāk nekā pusi no mūsu budžeta, pieprasa mūsu premjeram atvainošanos par izteikumiem šajā krīzes laikā, kas ir veltīti mūsu nodokļu maksātājiem... ka šajā krīzes laikā mēs nedarām visu, lai veicinātu mūsu eksportspēju, mūsu ražošanu, ražojošo uzņēmumu kapacitāti, mūsu darba devēju spējas, tai skaitā spējas eksportēt ne tikai Eiropas tirgū, bet arī ārpus Eiropas Savienības, līdz ar to stiprinot arī visu mūsu kopējo – Eiropas Savienības – ekonomisko izaugsmi. Mums ir ļoti daudz darba un daudz nopietnāk jāpieiet tam, jo atceramies, ka ir tāds teiciens: "Kur nabadzība pa durvīm iekšā, tur mīlestība pa logu laukā." Es ļoti negribētu šo teicienu kādreiz attiecināt uz mīlestību pret mūsu valsti, uz patriotismu pret mūsu valsti, jo tikai patrioti var pastāvēt un nosargāt savu valsti.

Tāpēc, kolēģi, ekonomiskā izaugsme un darbs pie ekonomiskās izaugsmes mums šobrīd stāv pāri visam, neskatoties uz to, kas notiek ģeopolitiski, neskatoties uz to, kādas mums vēl būs spējas jāiegulda, tai skaitā finansiālās spējas un iespējas mūsu aizsardzības budžeta stiprināšanā, jo, ja gribam mieru, mums ir jāgatavojas karam. Ja gribam, lai citi par mums pastāv, mums pirmām kārtām jāpastāv pašiem par sevi. Es domāju, ka šīs valstis, kuras nosaucu, un arī visas citas valstis, kuras līdz šim ir bijušas misijās šeit un palīdzējušas mums, arī var rēķināties ar mūsu ‒ ar mūsu spēju ‒ maksimālo atbalstu gadījumā, ja tas būs nepieciešams kādai no šīm valstīm.

Tāpēc, kolēģi, mums ir ļoti, ļoti jākoncentrējas, lai mūsu sabiedrība spētu samaksāt energoresursu rēķinus, komunālos rēķinus, lai cilvēkiem nekurkstētu vēders, tāpēc ka nav pieticis finanšu resursu maizei vai... pārtikas produktiem, lai mūsu jaunās ģimenes spētu apģērbt savus bērnus, lai mēs spētu parūpēties par saviem senioriem. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, lai mēs mīlētu šo valsti. Tad mēs vienmēr par to visi roku rokā, plecu pie pleca arī pastāvēsim un neviens, neviens mūs nevarēs apdraudēt.

Tomēr man ir jāpasaka arī daži vārdi par pašu ziņojumu. Iepazīstoties ar šo ārlietu ministra ziņojumu, ikgadējo ziņojumu, kas ir iesniegts Saeimā, ir daudzas lietas, jā, kurām es varu piekrist, bet ir arī lietas, uz kurām es vēlos norādīt tieši mūsu ārlietu ministram Rinkēviča kungam.

Ja mēs šajā ziņojumā pieminam kādus Latvijas novadus vai Latvijas pašvaldības, tad esam taisnīgi pret visām pašvaldībām, neizceļam tikai tās dažas pašvaldības, kuru amatos vai vadībā ir jūsu partijas ‒ Jaunās VIENOTĪBAS ‒ pārstāvji. Ja mēs runājam par uzņēmējiem, eksportspējīgiem uzņēmējiem, neizceļam tikai dažas, jā, cienījamas kompānijas... bet neizceļam tikai tās kompānijas, kuru akcionāri ir atrodami Jaunās VIENOTĪBAS ziedotāju sarakstā. Izceļam tās kompānijas, kuras citstarp ir eksportspējīgākās kompānijas. Izceļam tās kompānijas, kuras ir saņēmušas arī Latvijā atzītas balvas, kuras ir spējušas pārorientēt savus tirgus no slēgtiem tirgiem uz jauniem tirgiem, kas eksportē uz vairāk nekā 40 valstīm, kas nodarbina simtiem cilvēku, kas meklē iespējas, kas ir palikušas šeit, šajā valstī, nav devušās uz Lietuvu vai uz Igauniju, vai uz citām valstīm, nav pārcēlušas savas ražotnes, kas ir šīs valsts patrioti un kas maksā nodokļus.

Galu galā neaizmirsīsim to, ka tieši eksportspējīgie uzņēmēji ir tie, kas ienes mūsu ekonomikā naudu, mūsu tautsaimniecībā naudu, viņi ir ļoti, ļoti jāatbalsta, mēs nekad nedrīkstam viņiem pagriezt muguru, grūtā brīdī mums viņiem ir jāpasniedz roka un jādod iespējas, un jāpalīdz. Tai skaitā arī ārlietu sektorā ir maksimāli, maksimāli jāpalīdz, cik vien mūsu ārlietu protokols, protams, to ļauj.

Tāpēc, kolēģi, atcerēsimies šo teicienu: "Kur nabadzība pa durvīm iekšā, tur mīlestība pa logu ārā." Darīsim visu, lai mūsu valsts būtu labklājīga. Darīsim visu, lai mēs būtu enerģētiski neatkarīgi, lai būtu enerģētiskā drošība, ekonomiskā drošība, sociālā drošība, un es esmu pārliecināts, ka tad mums vairs nebūs problēmu arī nodrošināt mūsu militāro drošību.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Jānim Dombravam. Lūdzu!

J. Dombrava (NA).

Godātie Saeimas deputāti! Rietumiem ir pazudušas rozā brilles, ar kurām raudzījās uz Krieviju. Latvija savai aizsardzībai velta pietiekami lielus resursus, mūsu robežas vairs nav caurstaigājamas. Ar mums kopā ir mūsu militārie sabiedrotie. Ārēji Latvija ir drošāka nekā jebkad. Situācija ir skaidrāka nekā jebkad. Krievija ar savām marionešu valstīm ir vienā pusē, un Rietumvalstis ir otrā pusē. Notiek jauns aukstais karš, kur austrumu valstis pielieto dažādus ieročus pret mums. Mēs nedrīkstam ļaut Kremlim izplest savus taustekļus Eiropā. Šie taustekļi ir jānocērt, pirms tie pielīp Eiropas valstīm. Ukraina negrib būt pakļauta Krievijai, tāpēc Eiropas demokrātiskajām valstīm ir jāatbalsta Ukrainas centieni saglabāt savu neatkarību.

Šobrīd pret Latviju ir vērsts tiešs hibrīduzbrukums, tiek testēta mūsu robežu drošība. Mums nav jāauklējas ar migrantiem, kuri tiek apzināti virzīti pāri Latvijas, Lietuvas un Polijas robežām. Nevajag maldināt, ka šie cilvēki ir bijuši spiesti samaksāt daudzus tūkstošus eiro kontrabandistiem, lai atbrauktu uz Baltkrieviju, no kuras viņi ceļo tālāk uz Eiropas Savienības un Baltkrievijas robežjoslu. Šie cilvēki ir apzināti iesaistījušies noziegumā, tādā veidā kļūstot par līdzatbildīgiem noziegumā. Šādām personām nav vietas Eiropā. Arī turpmāk mūsu robežām ir jābūt stiprām. Šobrīd mēs sargājam ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas ārējo robežu.

Pret mums vērsti arī citu veidu uzbrukumi. Informatīvais uzbrukums, cenšoties diskreditēt Latviju un valsts institūcijas... cenšas testēt sabiedrības noturību. Diemžēl šajā cīņā mēs zaudējam, sabiedrība kļūst aizvien sašķeltāka. Šim uzbrukumam ir dažādas izpausmes.

Man ir skumji, ka līdzās Kremļa aģentiem Latvijā atrodas arī pietiekami daudz noderīgo izpalīgu nevalstiskajās organizācijās un mediju vidē, kuri kopā ar Krievijas un Baltkrievijas medijiem steidz kritizēt Latviju, tās bruņotos spēkus un robežsargus.

Mēs redzam, ka konfrontācija turpina pieaugt. Ja starp Saeimas deputātiem atrodami tādi, kuri spiegojuši Krievijas labā, tad ir skaidrs, ka Kremļa ietekmes aģenti pavisam noteikti atrodami arī starp Krievijas pilsoņiem, kuri ar termiņuzturēšanās atļauju palīdzību pastāvīgi dzīvo Latvijā. Sadarbībā ar partnerdienestiem Latvijai ir jāstrādā, lai identificētu šīs personas un anulētu viņu uzturēšanās atļaujas.

Godātie Saeimas deputāti! Vairākas vienošanās starp Latviju un Krieviju tika noslēgtas lielas spriedzes apstākļos brīdī, kad svešas valsts karaspēks vēl atradās Latvijas teritorijā. Spiestā kārtā... tika uzspiests arī noslēgt līgumu par okupāciju slavinošo pieminekļu saglabāšanu. Uz mūsu zemes vairs nav okupācijas karaspēka, tāpēc jautājums ir, cik ilgi mēs saglabāsim okupāciju slavinošos pieminekļus. Ja poļi un ukraiņi spēj šos objektus demontēt, tad arī Latvijai ir jāspēj to izdarīt.

Citu partiju deputāti ar putām uz lūpām šajās nedēļās piesauc vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu, virzot 40 miljonu eiro vērto likumprojektu. Ja Saeimas vairākumam patiesi rūpētu vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, tad mūsu cilvēkiem, kuri ir cietuši komunistiskā režīma noziegumos, vairs nebūtu jānoraugās uz okupāciju slavinošajiem pieminekļiem.

Es novēlu, lai šajā gadā un, protams, arī visos turpmākajos Latvija ne tikai spētu vēl vairāk nostiprināt savu ārējo drošību, bet arī lai mēs spertu izšķirošus soļus, lai mēs saliedētu sabiedrību, jo tas šajos hibrīdkara apstākļos ir pats būtiskākais.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Sergejam Dolgopolovam. Lūdzu!

S. Dolgopolovs (SASKAŅA).

Paldies. Cienījamie kolēģi! Ilgu laiku strādājot Eiropas lietu komisijā, dabīgi, ir tas gods lasīt ļoti interesantus materiālus, kuri saucas "nacionālā pozīcija". Nacionālā pozīcija principā ir dokuments, kur atspoguļotas nacionālās intereses dažādās jomās. Tur ir viena sadaļa, kas man patīk visvairāk, – atsevišķu valstu īpašie viedokļi par izskatāmajiem jautājumiem. Jāsaka atklāti, tie ļoti bieži atšķiras no piedāvātajiem risinājumiem un ļoti bieži valda arī citi priekšstati un uzskati. Es saprotu, ka Ārlietu ministrijai nav tādas kapacitātes, lai vērtētu visas tās pozīcijas, pietiek saskaņot un reģistrēt.

Bet ir divas lietas. Pirmā lieta ir tā, ka no visām daudzajām pozīcijām viena otra ir īpaši svarīga un varbūt nosaukta par prioritāro pozīciju. Ja tāda prioritārā pozīcija ir, tad to pasniegt, lobēt ar diplomātiskām metodēm ir tieši Ārlietu ministrijas uzdevums.

Tādu piemēru ir diezgan daudz. Nu, teiksim, ņemsim tagadējo situāciju, kas izveidojās ar energoresursu cenu kāpumu. Šodien Eiropas Komisijā gandrīz nekas netiek darīts, lai atbalstītu uzņēmējdarbību sakarā ar energoresursu dārdzību, jo tā problēma var novest pie lielas daļas uzņēmējdarbības iznīcināšanas. Nevis konkurentu labā citās valstīs, kur kaut kāds atbalsts tiek sniegts, bet vispār tie varētu būt uzņēmumi... tie varētu būt norakstāmi no Uzņēmumu reģistra un no uzņēmumu kartes.

Līdz ar to šodien, lai risinātu šos pasākumus, ir obligāts saskaņojums ar Eiropas Komisiju, vēl labāk, ja būtu arī attiecīgs regulējums. Tā problēma ir prioritārā problēma, kura būtu jārisina jau vakar, nevis šodien. Šeit ar to ir saistītas arī tās debates, kas skar gāzes tirgu.

Šeit atkal ir situācija, ka mēs nebijām tie, kas nepieļāva vai bija spējīgi nepieļaut izkropļot gāzes tirgu Eiropā. Šeit tie principi stipri atšķiras no, teiksim, naftas tirgus veidošanas. Tie principi šodien ir noveduši pie tā, ka tieši gāzes cenas palika ne tikai nestabilas, bet absolūti neprognozējamas, un tas nolaiž uz grunti arī visu enerģētiku, Eiropas enerģētiku.

Es atceros: pagājušā gada ārpolitiskās debatēs es uzdevu cienījamam ministram jautājumu – kāda ir nacionālā interese iestāties pret gāzesvada Nord Stream būvniecību? Tas skar Latvijas intereses? Tas skar Eiropas intereses? Tas ir mēģinājums iekniebt Vācijai? Tas ir mēģinājums iekniebt Krievijai? Vai kā? Jo tieši gāzesvads diemžēl ir daudz neizdevīgāks gāzes piegādātājiem nekā, teiksim, sašķidrinātās gāzes piegāde, jo tur ir tā elastība daudz lielāka. Šeit ir ne tik lieli draudi Eiropas gāzes drošībai vai energodrošībai, cik lieli draudi, apdraudējumi Krievijas gāzes piegādātājiem. Tas ir tāds varbūt tīri retorisks jautājums, bet diemžēl arī šeit valda mīti, un nav nekāda sakara ar veselo saprātu.

Otra lieta, par ko es gribēju runāt, ir pandēmijas radītā atmosfēra. Pandēmija radīja ne tikai krīzi vairākās jomās sakarā ar medicīniskajām lietām, veselības aprūpi, ekonomiku, finansēm... Starp citu, jomā, kas saucas "finanses", krīzes sekas vēl nav redzamas un nav vēl uzskaitāmas, jo šī krīze ir daudz smagāka un būs daudz smagāka nekā pat ekonomiskā krīze. Bet vistrakākais ir tas, ka pandēmija pastiprināja baiļu sajūtu un arī agresivitāti visās sabiedrības grupās un visos slāņos, ieskaitot politiķus. Tas ļoti uzskatāmi bija jūtams arī šodien debatēs par draudiem, kas nāk no visām pusēm. Jā, draudi vienmēr ir bijuši, vienmēr būs. Bet, lai noraidītu šos draudus, citas metodes kā debates, kā dialogs, kā sarunas, kā pārrunas nav. Par to liecina arī pieredze, kas izveidojās burtiski pēdējās nedēļās, kad, neskatoties uz tām reālām vai nereālām, utopiskām... vai diktatūras paveida ultimātiem vai priekšlikumiem, kas nāca no Krievijas... Tomēr tas mudināja, palielināja un paātrināja iespēju sēsties pie galda, lai pārrunātu šīs problēmas. Ne pat rast risinājumu, jo tas risinājums stāv aiz kalniem, bet pārrunāt tās prasības no visām pusēm, tos noteikumus par kompromisa iespējām un tā tālāk, jo – labāk saruna pie diplomātiskā galda nekā labs karš.

Runājot arī par drošības lietām... redziet, var jau baidīt ar to, ka, lūk, nu tik notiks uzbrukums, tiks šķērsotas robežas, sāksies karš vai konflikts vai kā savādāk... būs sankcijas, būs vēl kaut kas, bet tie ir tikai vārdi. Jebkurā situācijā ir jābūt situācijas aprakstam un scenārijam, kā tas varētu izskatīties un kā tam ir jābūt rīcības mehānismā. Tikai tad, kad ir izvērtēti visi riski, kad ir izanalizēti visi darbības mehānismi, – tikai tad var runāt droši, ka mēs esam pieņēmuši izsmeļošus mērus, lai likvidētu apdraudējumu, draudus un likvidētu konfliktsituāciju.

Es, godīgi sakot, ne īpaši saprotu, kā militārā drošība var būt mērojama naudas vienībās. Es vēl saprotu – militārās jaudas, bruņojums, karavīru skaits, armiju sagatavošana un tā tālāk, un tā joprojām. Tas ir saistīts ar naudas izdevumiem, bet tas nav saistīts ar līdzekļu īpatsvaru kopproduktā. Tā ir atkal retorika, jo te nav nekāda reāla aprēķina pēc vajadzībām, kādas varētu būt.

Pēdējais. Bailes un agresivitāte šodien pieaug visās pasaules valstīs. Visās! Un to izpausmes ir daudz dramatiskākas nekā tiešie konflikti, kas varētu parādīties. Tāpēc es piekrītu tam, kas šodien jau izskanēja vairākas reizes, un es domāju, ka tā ir pamata tēze mūsu iekšējai drošībai, ārējai drošībai, – tā ir sabiedrības saliedētība. To var veidot ne vārdos, ne solījumos, to var veidot tikai tad, ja sabiedrībā veidojas un rodas uzticība. Uzticība ne Saeimai, ne valdībai, bet Saeimas un valdības rīcībai, kas ir daudz svarīgāk, jo pareizā rīcība izraisa arī pareizo atsauci.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ramonai Petravičai. Lūdzu!

R. Petraviča (Neatkarīgie).

Cienījamā sēdes vadītāja! Godātie kolēģi! Es nebiju plānojusi runāt, bet, tā kā šīs jau vairs nav ārpolitikas debates, bet gan Stambulas konvencijas reklamēšana un cenšanās kaunināt deputātus, kuri pārstāv konservatīvās vērtības, līdz ar to es nevaru klusēt.

Vai Stambulas konvencija tiešām ir vienīgais, kā mums pietrūkst līdz pilnīgai laimei? Vai mums ir atļauta vardarbība? Kad mums ir bijusi atļauta vardarbība pret sievietēm? Mums ir izpildītas principā visas prasības un ieteikumi, kas ir iekļauti Stambulas konvencijā. Kas tieši liedz mums apkarot vardarbību, un kā to tieši atrisinās konvencija? Mums jākaunas – par ko? Par to, ka mēs joprojām uzskatām, ka bērna māte ir sieviete un tēvs ir vīrietis, un nekā savādāk? Vai mums jākaunas par to, ka mums nav vecāks numur viens un vecāks numur divi? Ka mums ir divi dzimumi – sieviete un vīrietis? Ka mums ir Ziemassvētki?

Varbūt mums vairāk būtu jākaunas par to, ka mums ir minimālā pensija 149 eiro 60 centi. Vai jūs tur, maldoties pa Strasbūras un Briseles gaiteņiem, par to kādam stāstāt? Un vai nevienam nerodas jautājums – tas ir nedēļā vai tomēr mēnesī? Neviens to nepārjautā? Vai jūs stāstāt, cik liels ir pabalsts cilvēkiem ar invaliditāti un paskaidrojat viņiem, saviem kolēģiem, tur, Briselē, kā tieši cilvēks ar tādu pabalstu ir spējīgs izdzīvot? Pamācāt viņus, kā to var izdarīt? Vai par to jums nav kauns?

Lūdzu, arī šodien pat informējiet savus Eiropas kolēģus, ka mums 62 tūkstoši cilvēku ir atbrīvoti no darba, atbrīvoti pret savu gribu, un viņiem ir liegts iegūt iztikas līdzekļus, lai pabarotu savu ģimeni. Tas ir mūsu kauna traips, nevis Stambulas konvencija.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu.

Debates jau bija slēgtas. Možvillo kungs, piedodiet! Debates bija slēgtas.

Godātie kolēģi! Dosim vārdu ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam. Lūdzu!

E. Rinkēvičs (ārlietu ministrs).

Paldies, cienījamā sēdes vadītāja! Paldies visiem deputātiem par tiešām ļoti saturīgajām un interesantajām uzrunām! Arī tiem, kas pauduši kritiku, – tā tiešām ir bijusi saprātīga un arī uz pārdomām vērsta.

Pavisam īsi atbildot uz atsevišķiem jautājumiem vai lietām, kuras es gribētu komentēt.

Pirmām kārtām gribētu teikt, ka pilnīgi pievienojos Voikas kundzei par to, ka attīstības sadarbības politika... šī Saeima, arī šī valdība tajā ir izdarījusi lielu ieguldījumu, un mēs ļoti labprāt gribētu turpināt sadarboties ar mūsu kolēģiem Saeimā, ar kolēģiem citās ministrijās, lai pēc iespējas efektīvāk veicinātu piešķirto līdzekļu izmantošanu, lai tās prioritātes, kas ir noteiktas, tiktu pildītas.

Es arī gribētu teikt lielu paldies visai mūsu delegācijai Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā un tiešām paust atbalstu gan tam, ko teica Inese Lībiņa-Egnere par visiem šiem jautājumiem, kas ir aktuāli šajā formātā, gan arī teikt, ka ļoti rūpīgi sekojam līdzi Baumanes kundzes darbam, un pilns atbalsts mūsu kolēģiem un pilns sadarbības solījums arī nākotnē.

Budriķa kungs skāra Ķīnas olimpiādi un diplomātisko boikotu. Es esmu saņēmis arī jūsu vēstuli. Uz to tiks atbildēts, es tikai gribu pasvītrot to, ka neviena Latvijas valsts amatpersona no Rīgas turp nedosies. Tam ir dažādi iemesli, arī epidemioloģiski, par to ir arī vienošanās valdības un Valsts prezidenta institūcijas līmenī, taču tas, ko es gribētu īpaši teikt, – mēs turpināsim (un to es savā runā un arī ziņojumā esmu norādījis) uzturēt cilvēktiesību jautājumus.

Ar Kiršteina kungu mums parasti ir bijušas diskusijas Eiropas lietu komisijā par klimata politiku. Es tikai gribu atgādināt gan Kiršteina kungam, gan Zariņa kungam, gan vēl atsevišķiem deputātiem par klimatu, par enerģētiku... Protams, šīs ir ārpolitikas debates, protams, tas skar visu, bet šie ir plašāki jautājumi, par kuriem runāt.

Rukšānes-Ščipčinskas kundze minēja arī... un uzdeva jautājumu par bērnu adopcijas likumu, kas tika nesen pieņemts, un attiecībām ar ASV. Jā, šis jautājums ir uzrunāts no ASV puses, taču es gribētu teikt, ka mēs esam skaidri teikuši to, kas ir arī Saeimas pozīcija, ka tai brīdī, kad nepieciešamie starptautiskie līgumi un konvencijas tiks ratificētas no ASV puses, tad arī nebūs šī problēma. Es domāju, ka to izprot arī ASV diplomāti, tā ka es neredzu šeit kaut kādus īpašus kairinātājus divpusējo attiecību kontekstā. Cits jautājums ir diskusija, kas jau šeit, Saeimā, ir bijusi par šī soļa pareizību, par to es tiešām nekomentētu, tas ir Saeimas ziņā.

Liels paldies Vucāna kungam par tiešām ļoti labo sadarbību līdz šim, viņam vadot Baltijas Asambleju, un visi tie jautājumi, kas tika minēti, ir arī mūsu dienaskārtībā, un raugāmies uz ciešāku sadarbību.

Par Stambulas konvenciju. Es teiktu tā: es personīgi atbalstu šīs konvencijas ratifikāciju. Es uzskatu, ka tas būtu pareizs solis. Tas ir jautājums, kas... Protams, tai brīdī, kad šis dokuments nonāks Saeimā, tas būs, es pieļauju, karstu diskusiju jautājums. Varēja to jau just šodien. Tas, uz ko es aicinātu tajā brīdī, kad šīs ratifikācijas debates (vai nu šajā Saeimā, vai nākamajā – tas ir cits jautājums) notiks, – to darīt maksimāli cieņpilnā veidā un tiešām runāt par būtību.

Gribētu arī no savas puses teikt, ka ar interesi noklausījos Kabanova kunga uzrunu. Gribētu tomēr atgādināt, ka jūs esat Latvijas Republikas Saeimas deputāts, nevis Lukašenkas parlamenta deputāts. Kaut kā nedzirdēju no jums nevienu vārdu par Ryanair nolaupīšanu, par Latvijas pilsoņiem, kas, starp citu, atradās uz lidmašīnas klāja, bet dzirdēju ļoti daudz aizstāvības runu režīmam. Tas ir, protams, jautājums jums un uz jūsu sirdsapziņas, bet tas, ko es gribētu teikt: nu, nevajag arī izdomāt... Es nezinu, kur jūs esat metodiskos norādījumus dabūjis savai runai, bet nu nevajag izdomāt muļķības! Ārlietu ministrija neplāno budžetā... un arī nav paredzējusi līdzekļus neviena pieminekļa ārpus Latvijas, tostarp arī Zedelgemā, pārvietošanai. Tā ka būsim korekti, uzrunājot lietas.

Agešina kungs, pilnīgi piekrītu – lai diplomāti runā un lielgabali klusē. Ceru, ka šajā jūsu teiktajā ieklausīsies arī Maskavā, ieklausīsies arī Minskā.

Šuplinskas kundzei tiešām liels paldies par sadarbību CERN un Eiropas Kosmosa aģentūras lietās. Vienīgā piezīme, ko es gribētu teikt: Ārlietu ministrija regulāri, katru nedēļu, sūtīja Ministru prezidenta birojam informāciju par dažādiem kovida ierobežojumiem citās valstīs. Jautājums, cik daudz no tā varēja paņemt, nevarēja. Tā ka mēs šo informāciju sniedzām.

Visbeidzot – pats pēdējais, ko es gribētu teikt nobeigumā. Šīs ir pēdējās 13. Saeimas ārpolitikas debates, oktobrī būs vēlēšanas. Šis ir brīdis, kurā es gribētu teikt lielu paldies visiem deputātiem par visām debatēm un sadarbību, kas mums ir bijusi. Mums vēl ir kopā jāstrādā nepilns gads, un es gribētu teikt, ka, manuprāt, par spīti daudzām un dažādām domstarpībām, daudziem un dažādiem viedokļiem, mēs tomēr esam bijuši vienoti ļoti būtiskos jautājumos.

Šeit daudz ir runāts par nacionālajām interesēm, to aizstāvību. Es no savas puses gribētu teikt, ka nacionālās intereses formulējam mēs visi, tas nav ārlietu ministrs. Tā ir valdība, tā ir Saeima, tā ir sabiedrība, tās ir nevalstiskās organizācijas, un tas mums būtu arī turpmāk jāpatur prātā.

Šis gads, patiesību sakot, ir zīmīgs ar to, ka ir vēl viena jubileja: ne tikai Latvijas Saeima svin savu simto gadadienu kā institūcija, kā Augstais nams, bet arī pirms 20 gadiem, 2002. gada novembrī, NATO Prāgas samitā Latvija saņēma uzaicinājumu pievienoties NATO. Liekas – tas ir sen, liekas – tas ir tālu, bet es gribētu atgādināt vārdus, ko tajā brīdī, saņemot šo apstiprinājumu, ka Latvija kopā ar citām sešām valstīm tiek aicināta pievienoties aliansei, ka šis lēmums ir neatgriezenisks, teica mūsu tā laika Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Viņa teica: "Mēs vēlamies Latvijā celt savu nākotni uz politiskās pārliecības akmens, nevis uz nenoteiktības plūstošām smiltīm. Mēs nevēlamies palikt kaut kādā politiskās nedrošības pelēkā zonā, mēs vēlamies pilnā mērā baudīt tās brīvības un tiesības, ko NATO ir tik ilgi sargājusi. Šajā vēsturiskajā un svinīgajā brīdī mēs svinīgi solām un apņemamies, ka centīsimies darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai ne tikai dotu savu ieguldījumu alianses stiprināšanā, bet arī darītu visu, kas darāms, lai veidotu tādu pasauli, kurā taisnība un brīvība ir pieejamas visiem."

Ieejot vēlēšanu ciklā, daudz diskutējot, neaizmirsīsim par mūsu valsts drošības, ārpolitikas un pastāvēšanas pamatvērtībām, neaizmirsīsim arī šos mūsu prezidentes vārdus.

Paldies par debatēm, veiksmi tālākajās diskusijās, un – uz tālāku sadarbību atlikušajā laikposmā mums visiem!

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies ārlietu ministram par dalību debatēs.

Kolēģi! Līdz ar to mēs esam izskatījuši darba kārtības 1. punktu.

Vēlos jūs informēt, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputātu Jura Pūces, Mārtiņa Šteina, Aigara Bikšes, Gata Zamura un Viestura Liepkalna iesniegumu ar lūgumu izsludināt pārtraukumu 27. janvāra pirmajā sēdē pulksten 15.30 – šeit rakstīts, es palabošu – 15.38, lai sāktu izskatīt šā gada 27. janvāra otrās attālinātās ārkārtas sēdes darba kārtību.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu Pūces, Šteina, Bikšes, Zamura un Liepkalna iesniegumu – izsludināt pārtraukumu pirmās sēdes darba kārtībā un sākt pēc 15 minūtēm otro attālināto ārkārtas sēdi! Lūdzu, balsosim! Par – 68, pret – 4, atturas – nav. Lēmums pieņemts. Paldies, kolēģi!

Vēl deputātu klātbūtnes reģistrācija. Tā ir noslēgusies.

Pārtraukums – 15 minūtes.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 13. Saeimas priekšsēdētājas biedre Dagmāra Beitnere-Le Galla.

Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi! Turpinām Saeimas 2022. gada 27. janvāra pirmās attālinātās ārkārtas sēdes darba kārtības izskatīšanu.

Darba kārtībā – likumprojekta izskatīšana.

Likumprojekts "Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā", otrais lasījums. Likumprojekts atzīts par steidzamu.

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vārdā – deputāts Raimonds Bergmanis. Lūdzu!

R. Bergmanis (ZZS).

Labvakar, ļoti cienījamā Saeimas sēdes vadītāja! Kolēģi! Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija savā šā gada 19. janvāra sēdē ir apspriedusi par steidzamu atzīto likumprojektu "Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā" (Nr. 1248/Lp13) un to sagatavojusi izskatīšanai otrajā lasījumā.

Uz otro lasījumu tika iesniegti pieci priekšlikumi.

1. – tieslietu ministra Bordāna priekšlikums. Paredz izslēgt 15. panta sestās daļas pirmo teikumu, jo visas normas par notiesātā personas lietu vienkopus atradīsies jaunajā 15.³ pantā.

Grozījumi attiecībā uz notiesātā personas lietu kopumā ir nepieciešami, jo šobrīd kodekss nenosaka detalizētu regulējumu par personas lietā ievietojamo informāciju; tas būtiski apgrūtina datu apstrādes jautājumu risināšanu.

Priekšlikums komisijā atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

R. Bergmanis. 2. – tieslietu ministra Bordāna priekšlikums. Priekšlikums paredz kodeksu papildināt ar jaunu – 15.³ – pantu, kurā vienkopus atradīsies normas, kas nepieciešamas notiesātā personas lietas jautājuma regulēšanai. Tajā uzskaitīti lietā glabājamie dokumenti, kā arī regulēta notiesātā personas lietas nosūtīšanas kārtība.

Tiek saglabāts jau praksē pastāvošais nosacījums, ka personai, kurai konkrētajā kriminālprocesā tika piemērots apcietinājums... apcietinātā personas lieta tiek turpināta kā notiesātā personas lieta gadījumā, ja persona uzsāk izciest brīvības atņemšanas sodu. Šāds nosacījums nodrošina visas informācijas par personu uzglabāšanu vienuviet, vienlaikus nodrošinot arī brīvības atņemšanas soda izpildes nodrošināšanai nepieciešamās informācijas pieejamību.

Tāpat šajā pantā ir ietverts deleģējums Ministru kabinetam – noteikt notiesātā anketas saturu un noformēšanas kārtību, kā arī personas lietas noformēšanas kārtību.

Komisijā šis, 2., priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

R. Bergmanis. 3. – Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšlikums. 3. priekšlikums tapis sadarbībā ar Juridisko biroju un paredz likumprojektā paredzētā pārejas noteikumu 41. punkta izslēgšanu, un līdz ar to likumprojektā nenosaka šādu atliekošo nosacījumu.

Komisijas vārdā lūdzu Saeimu atbalstīt šo priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Deputāti ir pieprasījuši balsojumu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par 3. – Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas iesniegto priekšlikumu! Lūdzu, balsosim! Par – 61, pret – nav, atturas – 1. Priekšlikums ir atbalstīts.

R. Bergmanis. 4. – tieslietu ministra Jāņa Bordāna priekšlikums. 4. – tieslietu ministra priekšlikumā tiek paredzēts jauns pārejas noteikumu punkts, kurā ietverts pienākums Ministru kabinetam līdz 2022. gada 1. jūlijam izdot šā kodeksa 50.¹⁵ panta trešajā daļā minētos noteikumus par brīvības atņemšanas iestāžu izvērtēšanas komisijas darbību.

Līdz 2022. gada 1. jūlijam spēkā būs esošie Ministru kabineta 2015. gada 30. jūnija noteikumi Nr. 345 "Noteikumi par brīvības atņemšanas iestādes izvērtēšanas komisijas sastāvu, darbības kārtību un lēmumu pieņemšanas kritērijiem", ciktāl tie nav pretrunā ar kodeksu. Šāds pārejas noteikums ir nepieciešams, lai nodrošinātu pietiekamu laiku jaunu noteikumu izstrādei un pieņemšanai.

Komisijā šis priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti ir lūguši balsojumu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par 4. – tieslietu ministra Bordāna priekšlikumu! Lūdzu, balsosim! Par – 59, pret un atturas – nav. Priekšlikums ir atbalstīts.

R. Bergmanis. 5. – Juridiskā biroja priekšlikums. Priekšlikums paredz notecējušo spēkā stāšanās noteikumu aizstāt ar steidzamam likumam piemēroto spēkā stāšanās noteikumu. Komisijā šis priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

R. Bergmanis. Likumprojekta otrajam lasījumam saņemtie priekšlikumi ir izskatīti.

Lūdzu Saeimu atbalstīt par steidzamu atzīto likumprojektu otrajā, galīgajā, lasījumā.

Sēdes vadītāja. Paldies par ziņojumu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojektu "Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā" otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu, balsosim! Par – 76, pret un atturas – nav. Likums pieņemts.

Godātie kolēģi! Darba kārtībā – Prezidija ziņojumi par iesniegtajiem likumprojektiem.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Ērika Pucena, Vjačeslava Dombrovska, Evijas Papules, Edgara Tavara un Kaspara Ģirģena iesniegto likumprojektu "Grozījums Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" (Nr. 1298/Lp13) nodot Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav... Tomēr deputātiem ir iebildumi. Lūdzu... nē, nav. Deputāti ir pieprasījuši balsojumu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu Pucena, Dombrovska, Papules, Tavara un Ģirģena iesniegtā likumprojekta "Grozījums Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" nodošanu Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija! Lūdzu, balsosim! Par – 35, pret – 48, atturas – 1. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas iesniegto likumprojektu "Grozījums Pašvaldības vēlēšanu komisiju un vēlēšanu iecirkņu komisiju likumā" nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Iebildumu nav. Deputāti ir lūguši balsojumu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta "Grozījums Pašvaldības vēlēšanu komisiju un vēlēšanu iecirkņu komisiju likumā" nodošanu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija! Lūdzu, balsosim! Par – 32, pret – 45, atturas – 2. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Ralfa Nemiro, Ievas Krapānes, Māra Možvillo, Karinas Sprūdes un Ramonas Petravičas iesniegto likumprojektu "Labas gribas atlīdzinājuma Latvijas kopienām likums" nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

Vārds deputātam Ralfam Nemiro – motivācijai. Lūdzu!

R. Nemiro (Neatkarīgie).

Labvakar vēlreiz, cienījamie kolēģi! Šajā vēlajā stundā mums tomēr jāskata ļoti nopietns likumprojekts.

Šis likumprojekts ir faktiski diskusiju turpinājums – pagarinājums tām diskusijām, kuras jau notiek par likumprojektu "Labas gribas atlīdzinājuma Latvijas ebreju kopienai likums", kuras ir notikušas gan Saeimas sēdēs, gan arī Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā.

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā vairāki deputāti bija iesnieguši priekšlikumus, tie bija ļoti racionāli priekšlikumi saistībā ar šī atlīdzinājuma, labas gribas atlīdzinājuma, paplašināšanu.

Iesniegtais likumprojekts, kuru ir parakstījuši deputāti, – "Labas gribas atlīdzinājuma Latvijas kopienām likums" – paplašina šo tvērumu. Sākotnēji likumprojektā ir minēts atlīdzinājums latviešu kopienai, Latvijas poļu kopienai, Latvijas romu kopienai.

Starp citu, runājot par romu kopienu, Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē kopienas pārstāvis minēja, ka faktiski, nu, tāds atlīdzinājums ir diskutējams, jo diezgan liels kaitējums ir nodarīts savulaik.

Turklāt šajā gadījumā mēs runājam ne tikai par nekustamo īpašumu, bet faktiski arī par kustamo mantu, par kustamās mantas vērtības atlīdzinājumu.

Tāpat runājam par Latvijas baltkrievu kopienu, Latvijas vācu kopienu, Latvijas lietuviešu kopienu... par atlīdzināšanu. Un tas saraksts varētu būt arī papildināms gadījumā, ja deputāti iesniegs kādus priekšlikumus.

Vēl viena būtiska lieta ir tā, ka līdzekļu apmērs arī ir diskutējams. Te mums būtu jāuzklausa Finanšu ministrija. Mēs varētu pieaicināt attiecīgo kopienu pārstāvjus, lai viņi varētu izteikties, pamatot savu prasījumu apmērus, bet – pats galvenais – mēs varētu beidzot virzīties uz tādas tā kā vēstures grāmatas vismaz vienas mazas lapaspusītes... no visas grāmatas... pāršķiršanu, jo faktiski šobrīd mēs... par ebreju kopienu daudz diskutējam, šķēpus laužam, bet virzāmies uz priekšu, un tas ir arī labi, taču citas kopienas esam piemirsuši, tajā skaitā – arī pašu latviešu kopienu, kurai arī ir diezgan liels kaitējums savulaik nodarīts.

Te mēs nerunājam par to, ka ir vainīga Latvijas valsts. Mēs nenorādām ar pirkstu, bet... toties mēs šos atlīdzinājumus vēlamies nodefinēt. Mēs vēlamies nodefinēt, kādam mērķim šis atlīdzinājums ir maksājams.

Un pats galvenais, kolēģi, – šajā likumprojektā ir ņemts vērā arī tas, ka atlīdzinājuma izmaksai, līdzekļu kontrolei arī būtu jābūt nodotai kādai no valsts institūcijām. Šajā likumprojektā paredzēts, ka tas ir Sabiedrības integrācijas fonds – manuprāt, pilnīgi pamatoti, ja mēs runājam par sabiedrībām, par dažādām kopienām, kuras šajā gadījumā ir skartas.

Tā ka faktiski līdzekļu izlietošana arī varētu notikt šādā pašā veidā. Taču vēlreiz atkārtoju: lai šādas diskusijas varētu notikt, lai varētu deputāti iesniegt arī priekšlikumus, lai mēs varētu ar šo jautājumu virzīties uz priekšu, ir nepieciešams nodot šo likumprojektu komisijai. Es nevaru iedomāties, kāpēc lai to neizdarītu, jo tādā gadījumā paskaidrojums... jau šobrīd likumprojekta tekstā ietvertajām, esošajām kopienām būs jāskaidro...

Es aicinu tomēr to nedarīt... nenoraidīt to un veikt diskusijas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā, kur šis likumprojekts jau daļēji... faktiski diskutēts – pietiekoši plaši – citā kontekstā, bet deputāti no vairākām frakcijām tomēr bija iesnieguši arī savus priekšlikumus, kas padarīja šo jautājumu plašāku, pamatoti plašāku.

Tā ka, kolēģi, šajā vēlajā vakara stundā mums tomēr lemjams pietiekami nopietns jautājums, kas raisīs arī turpmākas diskusijas. Aicinu atbalstīt likumprojekta nodošanu komisijai, lai tajā varētu tikt pieslīpētas ļoti daudzas detaļas. Pilnīgi apzinos, ka likumprojekts vēl ne tuvu nav ideāls un komisijā diskusijas ir vajadzīgas.

Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Viens deputāts ir runājis "par". "Pret"... nav pieteicies. Likumprojekts komisijai ir nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Vjačeslava Dombrovska, Evijas Papules, Ērika Pucena, Kaspara Ģirģena un Ramonas Petravičas iesniegto likumprojektu "Grozījums Saeimas kārtības rullī" nodot Juridiskajai komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

"Par" pieteicies runāt deputāts Vjačeslavs Dombrovskis. Lūdzu!

V. Dombrovskis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Labvakar, cienījamā Saeimas sēdes vadītāja! Godātie kolēģi! Vispār, protams, tas ir interesanti – kāda īsti ir motivācija Saeimas Prezidijam šādi... turpināt sēdi tik vēlā stundā? Protams, ja tikai... ja vien Saeimas Prezidijs neuzskata un visa valdošā koalīcija neuzskata, ka tie šodien skatāmie jautājumi ir pietiekami svarīgi... vai, iespējams, tos uzskata par kaut kāda veida... formāliem?

Bet nu, kolēģi, par šo iesniegto likumprojektu. Es ceru, ka šodien visi –īpaši un galvenokārt koalīcijas deputāti – ir guvuši pietiekamu baudu no ikgadējām ārlietu debatēm. Šīs, kā mēs zinām, ir vienīgās debates, kur mēs vispār varam redzēt vairākus koalīcijas deputātus. Parasti ir tā, ka pat visa valsts gada budžeta apspriešanas garumā, kā mēs visi zinām, lielāko daļu, pat gandrīz visus koalīcijas deputātus... nav ne redzami, ne dzirdami.

Taču katrā ziņā šīs bija labas ārlietu debates. Es gan novēlētu, lai... Ņemot vērā to, cik patiesībā liels ir gan šajās, gan arī iepriekšējās ārlietu debatēs konsenss jeb vienprātība par to, kāds ir valsts gan ģeopolitiskais kurss, gan galvenie izaicinājumi un visas tās galvenās lietas, mans novēlējums, kolēģi, ir tāds: lai šī Saeima, 13. Saeima, būtu pēdējā, kurā ārlietu debates būtu sasaukuma visaktīvākās debates!

Es ļoti ceru, kolēģi, ka nākamajā, 14., Saeimā būs tā, ka par Saeimas galvenajām un visaktīvākajām debatēm kļūs tās, ko mēs varētu nosaukt par attīstības debatēm, kur galveno lomu spēlētu nevis ārlietu ministrs un aizsardzības ministrs, lai gan viņiem arī, protams, nozīmīga loma jāspēlē, bet gan ekonomikas ministrs un izglītības un zinātnes ministrs un kur mēs... nu jau ne mēs, bet nākamie Saeimas deputāti atšķirībā no mums, no šā sasaukuma, aktīvi debatētu par to, kā panākt strauju Latvijas ekonomikas attīstību un iedzīvotāju labklājības līmeņa celšanos. Un, kolēģi, nav tik svarīgi, ko šodien par šo domā šā sasaukuma deputāti.

Nu, es redzu, ir pieprasīts balsojums. Līdz ar to laikam... tas varētu nozīmēt, ka nekādas lielas intereses, lai būtu ikgadējas debates par tautsaimniecību, par tautsaimniecības attīstību, nav. Bet šis, kolēģi, ir nākamās Saeimas jautājums. Es ceru, ka nākamā Saeima šajā jautājumā... liks šo sasaukumu... tā teikt, norādīs drusku... tādu kaunpilnu vietu par to, ka 13. Saeimā šāda veida debates nekad nav bijušas.

Aicinu atbalstīt nodošanu komisijām.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Nemiro kungs, vai runāsiet "pret"?

Viens deputāts var runāt "par", viens – "pret". Tā kā viens deputāts jau ir runājis "par", jūs tātad runāsiet "pret" nodošanu?

R. Nemiro (Neatkarīgie).

Jā, es runāšu "pret".

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Ralfam Nemiro. Lūdzu!

R. Nemiro. Paldies. Paldies deputātu grupai, kas ir iesniegusi šo priekšlikumu – šo likumprojektu. Tas paredz, ka arī ekonomikas ministrs dodas uz Saeimu, parlamentu, un sniedz savu ikgadējo ziņojumu.

Un deputāts Vjačeslavs Dombrovskis nupat pieminēja, ka vēl kāds cits ministrs, proti, izglītības un zinātnes ministrs, varētu sniegt šādu ikgadēju ziņojumu.

Taču tas, kas būtu laikam galvenais, – kādus secinājumus mēs varētu izdarīt. Nu pirmām kārtām jau ļoti precīzi pieminētais Saeimas deputāta darbs tajā skaitā ir debatēt par dažādiem priekšlikumiem, it īpaši par budžetu, kas ir ļoti būtisks dokuments, kuru mēs pieņemam ik gadu. Taču liela daļa no runātājiem šodien, runājot par ārlietu debatēm, principā atreferē viens otra teikto – paldies tam, paldies šitam, darīsim to un to, sliktie kaimiņi tādi, sliktie kaimiņi šitādi...

To mēs dzirdējām – viens to teica, otrs, trešais, ceturtais... Un diemžēl tā tas ir noticis pat vairākus gadus pēc kārtas. Šīs debates ir garas, vienmuļas, vienveidīgas, sausas... protams, ar atsevišķiem izņēmumiem.

Taču – kāpēc mēs esam devuši šādu īpašu ekskluzivitāti tieši ārlietu ministram? Manuprāt, mums ir divi ceļi: vai nu uzklausām parlamentā pilnīgi visu ministru ziņojumus par izdarīto, par to, kā ir veicies un kādi ir nākotnē darāmie darbi (un tad, protams, arī premjerministrs būtu jāuzklausa), vai nu neuzklausām nevienu. Un tādā gadījumā tātad pilnīgi pamatoti būtu ārlietu ministra ziņojumu uzklausīt un ārlietu debates veikt Ārlietu komisijā. Ārlietu komisijā ministrs varētu atskaitīties. Pēc atskaitīšanās referents parlamentā īsi noziņotu par to...

Sēdes vadītāja. Nemiro kungs, lūdzu, atvainojiet, – vai jūs runājat "pret" likumprojekta nodošanu?

R. Nemiro. Jā, es...

Sēdes vadītāja. "Pret"? Tātad nenodot?

R. Nemiro. Jā, es runāju "pret".

Un nu es turpināšu debates. Es biju nonācis līdz motivācijai... Mani pārtrauca. Vēlreiz atkārtošu: divi ceļi... Divi ceļi ir – vai nu uzklausīt pilnīgi visus ministrus un tātad arī premjerministru, vai nu neuzklausīt nevienu.

Šajā gadījumā... Priekšlikums, proti, Saeimas kārtības ruļļa grozījums, par kuru mēs šobrīd runājam, paredz ekonomikas ministra ziņojumu. Tātad ar šo priekšlikumu mēs padarām ekskluzīvu arī ekonomikas ministru. Bet šādus izņēmumus noteikti nav vērts izdarīt!

Tātad – vai nu viss Ministru kabinets nāk un atskaitās, vai nu neviens Ministru kabineta loceklis nenāk, un tad caur attiecīgajām Saeimas komisijām, ar kurām bieži vien ministrijas ir saistītas... nu, piemēram, Ārlietu ministrija – ar Ārlietu komisiju, Ekonomikas ministrija – vairāk ar Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju, Tieslietu ministrija – ar Juridisko komisiju... un tā tālāk.

Šobrīd šis likumprojekts neparedz visu ministru atskaiti un premjerministra atskaiti, tāpēc es aicinātu šo likumprojektu nenodot komisijai un pārstrādāt to; tas būtu uzlabojams. Manuprāt, pats tas pamats, ko deputātu grupa ir piedāvājusi, ir pietiekami solīds un principā atbalstāms, bet tajā būtu jāizdara uzlabojumi un jāietver pilnīgi visi ministri, lai tie nāktu un mums, parlamentam, atskaitītos. Tad gan mēs redzētu, cik detalizētas debates notiktu, cik daudzi mūsu kolēģi būtu spējīgi debatēt ne tikai par ēteriskiem jautājumiem, kurus varbūt kāds saprot, kāds – ne pārāk. Tad jau iedziļināties tiešām izglītības, ekonomikas jautājumos, kas ir ļoti būtiski, finanšu jautājumos un tā tālāk. Pagaidām, piemēram, mūsu ārējais parāds tikai aug...

Tā ka aicinu šobrīd gan nenodot komisijai.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Viens deputāts ir runājis "par", viens – "pret".

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu Dombrovska, Papules, Pucena, Ģirģena un Petravičas iesniegtā likumprojekta "Grozījums Saeimas kārtības rullī" nodošanu Juridiskai komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija! Lūdzu, balsosim! Par – 30, pret – 48, atturas – nav. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Valsts prezidenta iesniegto likumprojektu "Grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā" nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Tā, ir pieprasīts balsojums.

Man dod ziņu, ka deputāte Iveta Benhena-Bēkena vēlas runāt par procedūru.

Tātad vispirms vārds deputātei Ivetai Benhenai-Bēkenai. Lūdzu!

I. Benhena-Bēkena (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Labvakar, cienījamā Saeimas sēdes vadītāja un kolēģi! Ņemot vērā to, ka šis likumprojekts skar budžetu un finanšu pārvaldības jautājumu, man būtu priekšlikums to nodot nevis, kā tika ierosināts, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, bet Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai.

Aicinu atbalstīt.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Tātad balsosim par deputātes Benhenas-Bēkenas priekšlikumu – Valsts prezidenta iesniegto likumprojektu "Grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā" nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija!

Valaiņa kungs, vai jūs runāsiet "par" vai "pret"?

V. Valainis (ZZS).

Kolēģi, es runāšu "pret". Proti, runāšu "pret" tieši šo ierosinājumu, ko Benhenas-Bēkenas kundze tikko izteica, – ka šis likumprojekts būtu jānodod Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Viktoram Valainim. Lūdzu!

V. Valainis. Godātie kolēģi! Šis likumprojekts nekādā gadījumā nebūtu jānodod Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, jo šis jautājums ir tomēr par partiju finansēšanu, par sistēmas jautājumu. Un sistēmiskus jautājumus izskata atbildīgā komisija, kurā strādā cilvēki, kas ir specializējušies attiecīgajos jautājumos.

Šis likumprojekts, ko ir iesniedzis Valsts prezidents, prasa ekspertu iedziļināšanos, jo tas, kas šeit ir rakstīts, pirmšķietami varbūt izklausās ļoti skaisti, bet, jau izlasot vien, rodas daudzi jautājumi par atsevišķām redakcijām – kā tas ietekmēs kopumā politisko partiju sistēmu. Tas var ietekmēt Saeimas frakcijas izjukšanu vai neizjukšanu, partijas pastāvēšanu. Un – vai tikai Saeimas frakcija ir tas, kas jāņem par pamatu?

Te var iezīmēt daudzus, daudzus jautājumus. Piemēram, vai Rīgas domes frakcijas izjukšana ietekmē finansējuma saņemšanu partijām, kuras ir ievēlētas Rīgas domē? Nu kaut vai šādu jautājumu kontekstā vajadzētu šo likumprojektu skatīt.

Tas nebūs ātri risināms jautājums, un – pretēji Benhenas-Bēkenas kundzes viedoklim – tas nav nekādā veidā saistāms tikai un vienīgi ar finansējumu. Tas ir sistēmas jautājums, un to nedrīkst skatīt tik vienkārši – vienas izjukušas partijas kontekstā. Tas ir jāskata plašāk un jāsalāgo ar visu pārējo partiju finansēšanas sistēmu.

Es domāju, ka, strādājot pie šī likumprojekta nākamajos lasījumos, būs – arī mums, Zaļo un Zemnieku savienībai, būs – savs redzējums par to, kas būtu jāuzlabo šajā finansēšanas likumā. Taču jautājums te ir ne tik daudz par naudu, cik par pašiem pamatprincipiem. Un tas jau ir tāds valsts pārvaldes pamatjautājums, ar kuru būtu jāstrādā, manuprāt, ekspertiem, deputātiem, kuri šajos jautājumos ir vairāk specializējušies. Un šajā gadījumā... Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, manuprāt, ir pietiekami daudz mūsu kolēģu, kuri ar šiem jautājumiem strādā jau ne vienu vien sasaukumu.

Mums ir jāatrod risinājums, kas tiešām strādās ilgāku laiku nekā šis, ko jau reiz Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija ir izstrādājusi. Tikai, kā mēs redzam, nav diez ko veicies, jo jau šobrīd ir jāveic pirmie nopietnie labojumi.

Tāpēc, kolēģi, es aicinu šo likumprojektu nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, nevis Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, kas, nu runāsim atklāti, es domāju, pie tās slodzes, kas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā ir, šo likumprojektu pēc būtības nevērtēs, bet ķeksīša pēc, protams, to varētu izdzīt cauri.

Bet – vai tas ir tas, ko mēs ceram sagaidīt no šī likumprojekta? Un – vai tas ir tas, kas sabiedrībai tiešām dos kaut kādu... baigi lielo pievienoto vērtību?

Aicinu nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Dombrovska kungs, vai runāsiet "par" nodošanu Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai?

V. Dombrovskis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Es, protams, runāšu "par".

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Vjačeslavam Dombrovskim. Lūdzu!

V. Dombrovskis. Ļoti cienījamā sēdes vadītāja! Godātie kolēģi! Es domāju, ka nav nekāda pamata apgalvot, ka Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija nevar strādāt ar šo likumprojektu.

Šīs, 13., Saeimas laikā Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija ir strādājusi ar visdažādākajiem likumprojektiem. Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija ir strādājusi pat ar Rīgas domes atlaišanas likuma projektu, un es varu pieminēt vēl vairākus citus piemērus.

Līdz ar to, es domāju, nav nekāda iemesla apgalvot, ka Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija nevar strādāt ar šo. Es domāju, ka principā tā var strādāt arī ar šo – tāpat kā ar jebkuru citu likumprojektu.

Es arī ļoti aicinu nodot šo likumprojektu komisijām, konkrēti Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai.

Kolēģi, es domāju, ka šis ir ļoti labs laiks, lai skatītu šo brīnišķīgo iniciatīvu, jo Saeimas vēlēšanu laiks tuvojas. Es domāju, ka šī ir ļoti laba tēma, es pat teiktu, izcila tēma, ko skatīt priekšvēlēšanu periodā. Un esmu pārliecināts, ka mēs, Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija, izdarīsim visu iespējamo attiecībā uz šī jautājuma skatīšanu... gan priekšlikumu iesniegšanas termiņiem... un tā tālāk... lai tās debates notiktu pēc iespējas tuvāk Saeimas vēlēšanām. Un esmu pārliecināts, ka mēs panāksim ļoti interesantus, varbūt ne visiem prognozējamus rezultātus ar šo konkrēto iniciatīvu.

Tāpēc es aicinu, kolēģi, atbalstīt šī likumprojekta nodošanu Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, jo mēs varam labāk.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Tātad mēs vispirms balsosim par Valsts prezidenta iesniegtā likumprojekta "Grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā" nodošanu Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija! Lūdzu, balsosim! Par – 67, pret – 5, atturas – 1. Likumprojekts nodots Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Viktora Valaiņa, Armanda Krauzes, Edgara Tavara, Ulda Auguļa un Gundara Daudzes iesniegto likumprojektu "Grozījums Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likumā" (Nr. 1303/Lp13) nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

Vai deputātiem ir iebildumi? Deputāti izteikties nav pieteikušies, bet ir pieprasījuši balsojumu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu Valaiņa, Krauzes, Tavara, Auguļa un Daudzes iesniegtā likumprojekta "Grozījums Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likumā" (Nr. 1303/Lp13) nodošanu Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija! Lūdzu, balsosim! Par – 36, pret – 47, atturas – nav. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Viktora Valaiņa, Armanda Krauzes, Edgara Tavara, Ulda Auguļa un Gundara Daudzes iesniegto likumprojektu "Grozījums Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likumā" (Nr. 1304/Lp13) nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

Deputāti izteikties nav pieteikušies, bet ir pieprasījuši balsojumu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu Valaiņa, Krauzes, Tavara, Auguļa un Daudzes iesniegtā likumprojekta "Grozījums Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likumā" (Nr. 1304/Lp13) nodošanu Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija! Lūdzu, balsosim! Par – 32, pret – 49, atturas – nav. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Viktora Valaiņa, Armanda Krauzes, Edgara Tavara, Ulda Auguļa un Gundara Daudzes iesniegto likumprojektu "Grozījums Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likumā" (Nr. 1305/Lp13) nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

Deputāti debatēt nav pieteikušies, bet ir pieprasīts balsojums.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu Valaiņa, Krauzes, Tavara, Auguļa un Daudzes iesniegtā likumprojekta "Grozījums Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likumā" (Nr. 1305/Lp13) nodošanu Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija! Lūdzu, balsosim! Par – 33, pret – 50, atturas – nav. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Armanda Krauzes, Viktora Valaiņa, Edgara Tavara, Ulda Auguļa un Gundara Daudzes iesniegto likumprojektu "Grozījums Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likumā" (Nr. 1306/Lp13) nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu Krauzes, Valaiņa, Tavara, Auguļa un Daudzes iesniegtā likumprojekta "Grozījums Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likumā" (Nr. 1306/Lp13) nodošanu Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija! Lūdzu, balsosim! Par – 32, pret – 50, atturas – nav. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Viktora Valaiņa, Armanda Krauzes, Edgara Tavara, Ulda Auguļa un Gundara Daudzes iesniegto likumprojektu "Grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā" (Nr. 1307/Lp13) nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu Valaiņa, Krauzes, Tavara, Auguļa un Daudzes iesniegtā likumprojekta "Grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā" (Nr. 1307/Lp13) nodošanu Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija! Lūdzu, balsosim! Par – 33, pret – 49, atturas – nav. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Viktora Valaiņa, Armanda Krauzes, Edgara Tavara, Ulda Auguļa un Gundara Daudzes iesniegto likumprojektu "Grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā" (Nr. 1308/Lp13) nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija!

Deputāti nav pieteikušies runāt "par" vai "pret", bet ir pieprasījuši balsojumu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu Valaiņa, Krauzes, Tavara, Auguļa un Daudzes iesniegtā likumprojekta "Grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā" (Nr. 1308/Lp13) nodošanu Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija! Lūdzu, balsosim! Par – 35, pret – 49, atturas – nav. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Edgara Tavara, Viktora Valaiņa, Armanda Krauzes, Ulda Auguļa un Gundara Daudzes iesniegto likumprojektu "Grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā" (Nr. 1309/Lp13) nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

Deputāti runāt "par" vai "pret" nav pieteikušies, ir pieprasīts balsojums.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu Tavara, Valaiņa, Krauzes, Auguļa un Daudzes iesniegtā likumprojekta "Grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā" (Nr. 1309/Lp13) nodošanu Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija! Lūdzu, balsosim! Par – 35, pret – 48, atturas – nav. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Godātie kolēģi! Vēlos jūs informēt, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputātu Jura Pūces, Mārtiņa Šteina, Aigara Bikšes, Gata Zamura un Viestura Liepkalna iesniegumu ar lūgumu izsludināt pārtraukumu pēc Saeimas 2022. gada 27. janvāra pirmās attālinātās ārkārtas sēdes darba kārtības 14. jautājuma izskatīšanas līdz 3. februāra pulksten 9.00.

Par šo iesniegumu mums ir jābalso.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu Pūces, Šteina, Bikšes, Zamura un Liepkalna iesniegto priekšlikumu izsludināt Saeimas sēdes pārtraukumu līdz 3. februāra pulksten 9.00! Lūdzu, balsosim! Par – 72, pret – 12, atturas – nav. Līdz ar to esam nolēmuši izsludināt sēdes pārtraukumu līdz šā gada 3. februāra pulksten 9.00.

Deputātu klātbūtnes reģistrācija ir noslēgusies.

Tātad sēdes pārtraukums līdz 3. februāra pulksten 9.00.

Arlabvakaru!

(Pārtraukums.)

---

Rakstveidā sniegtās atbildes uz deputātu jautājumiem

---

---