Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes lēmums Nr. 240/1-2

Rīgā 2024. gada 18. jūlijā

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk – Padome) šādā sastāvā – Padomes priekšsēdētāja vietniece Aurēlija Ieva Druviete, Padomes locekle Ieva Kalderauska, Padomes locekle Ilva Milzarāja, izskatot Monitoringa departamenta sagatavoto pārbaudes ziņojumu Nr. P/2024/6-4/94 –

[1] Padomes Monitoringa departaments, pārbaudot tīmekļa vietnē "www.belros.tv" izvietoto saturu, ir konstatējis, ka tīmekļa vietnē "www.belros.tv" ir izvietots audiovizuāls saturs – televīzijas programmas tiešraide.

[1.1] No tīmekļa vietnē izvietotā satura izriet, ka auditorijai tiek piedāvāta televīzijas programma "BelRos". Ņemot vērā tīmekļa vietnē "www.belros.tv" izvietoto programmu, secināms, ka tīmekļa vietnē izvietotais saturs ir paredzēts, lai nodrošinātu programmas apraidi interneta vidē un sasniegtu plašu sabiedrības daļu ar mērķi informēt, izklaidēt un izglītot to.

[1.2] Tīmekļa vietnē lietotājiem Latvijas Republikā pieejama tikai viena televīzijas programma – "Belros TV". Televīzijas programma lietotājiem tiek piedāvāta bez maksas.

[2] Pārbaudes laikā konstatēts, ka tīmekļa vietne "www.belros.tv" ir oficiāla programmas "BelRos" mājaslapa. Minētās programmas izplatīšana Latvijas Republikas teritorijā ir ierobežota.

[3] 2022.gada 3.martā Padome pieņēma lēmumu Nr. 123/1-2, ar kuru tika aizliegts retranslēt (tajā skaitā izplatīt) programmu "BelRos" Latvijas Republikas teritorijā 3 (trīs) gadus no lēmuma Nr. 123/1-2 spēkā stāšanās dienas. Vērtējot programmas raidījumos pausto informāciju, kā arī analizējot to saistībā ar normatīvajos aktos noteikto aizliegumu izplatīt informāciju un aicinājumus, kas apdraud valsts drošību vai būtiski apdraud sabiedrisko kārtību vai drošību, Padomes lēmumā Nr. 123/1-2 tiek secināts, ka programmas "BelRos" izplatītais saturs ir pretrunā un būtiski pārkāpj Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma (turpmāk arī – EPLL) 24.panta ceturto daļu, 26.panta pirmās daļas 4., 5. un 7.punktu.

[4] Padome, veicot tīmekļa vietnes pārbaudi, konstatē, ka tīmekļa vietne "www.belros.tv" nodrošina Latvijas Republikas teritorijā aizliegtās programmas "BelRos" tiešraidi, tādējādi ir nepieciešams steidzamības kārtā ierobežot piekļuvi tīmekļa vietnei "www.belros.tv", lai nodrošinātu Padomes 2022.gada 3.marta lēmuma Nr. 123/1-2 pilnīgu izpildi, un programma Latvijas Republikas teritorijā netiktu izplatīta.

Ievērojot konstatēto, Padome

[5] Tīmekļa vietnē "www.belros.tv" izplatīto saturu pierāda 2024.gada 8.jūlija pārbaudes ziņojums Nr. P/2024/6-4/94 par pārbaudes veikšanu tīmekļa vietnē "www.belros.tv" un pārbaudē konstatēto. Tāpat Padome 2024.gada 18.jūlija sēdes laikā atkārtoti ir pārliecinājusies par faktisko programmas izplatīšanu tīmekļa vietnē "www.belros.tv", tādējādi izplatītais saturs uzskatāms par pierādītu.

[6] Lēmums par 3.punktā norādītās programmas izplatīšanas ierobežošanu Latvijas teritorijā, ņemot vērā, ka programmā konstatēti Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 26.panta pirmās daļas 7.punkta pārkāpumi – aicinājumi un saturs, kas apdraud valsts drošību – pieņemts steidzamības kārtībā, ievērojot Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 3.pantā noteikto, kā arī pamatojoties uz Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.¹ pantā 3.³ noteikto, kas paredz, ka, "konstatējot šā likuma 26.panta 7. vai 8.punkta pārkāpumus, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome steidzamos gadījumos ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc iespējamā pārkāpuma var atkāpties no šā panta 3.² daļā noteiktās kārtības un aizliegt elektroniskā plašsaziņas līdzekļa programmas izplatīšanu Latvijas teritorijā."

[7] Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.¹ panta 3.³ daļa paredz ierobežot retranslāciju (tajā skaitā programmas izplatīšanu jebkurā tehnoloģiskajā platformā) Latvijas teritorijā, ja ir pieļauti Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 26.panta 7. vai 8.punkta pārkāpumi un Padome, pieņemot lēmumu, konstatēja, ka programmas izplatīšanas aizliegums Latvijas teritorijā jānoteic steidzamības kārtā. Padome norāda, ka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.¹ pants ir tulkojams plašāk un ar likuma tekstā lietoto jēdzienu "retranslācija" ir jāsaprot ne vien retranslācija Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 1.panta 28.punkta izpratnē, bet arī ārvalstī veidotas programmas izplatīšana Latvijā jebkurā citā tehnoloģiskajā veidā un platformā, tāpēc Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.¹ panta 3.³ daļa ir attiecināma arī uz konkrētās lietas apstākļiem, kur lēmumā minētā programma Latvijā tiek izplatīta, neizmantojot retranslāciju. Šādu izpratni, ka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.¹ pantā minētais retranslācijas jēdziens ir tulkojams plašāk, Padome pamato ar Direktīvas mērķiem un Eiropas Savienības Tiesas praksi. Proti, Direktīvas 3.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka "Dalībvalstis nodrošina uztveršanas brīvību un savā teritorijā neierobežo audiovizuālo mediju pakalpojumu retranslāciju no citām dalībvalstīm tādu apsvērumu dēļ, kuri ietilpst šīs direktīvas koordinētajās jomās." Savukārt panta otrajā daļā ir noteikts, kādos gadījumos attiecībā uz televīzijas apraidi dalībvalsts var atkāpties no pienākuma nodrošināt uztveršanas brīvību. Padome uzskata, ka gadījumā, ja dalībvalsts drīkstētu atkāpties no pienākuma nodrošināt uztveršanas brīvību tikai gadījumā, ja ārvalsts televīzijas programma tiktu izplatīta retranslācijas ceļā, netiktu sasniegts Direktīvas mērķis ierobežot televīzijas apraidi tajos gadījumos, kad attiecīgie likuma pārkāpumi tiek pieļauti, televīzijas programmu izplatot jebkādā citā tehnoloģiskā veidā, nevis retranslējot to. Tāpēc, lai nodrošinātu Direktīvas mērķa (tiesības atkāpties no pienākuma nodrošināt uztveršanas brīvību, ja tiek pieļauti attiecīgie pārkāpumi jebkurā gadījumā neatkarīgi no programmas apraides veida) sasniegšanu, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.¹ pantā minētais retranslācijas jēdziens ir jātulko paplašināti, to attiecinot uz visiem apraides veidiem, ne tikai uz retranslāciju. To, ka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.¹ pantā minēto retranslācijas jēdzienu ir pamats tulkot paplašināti, Padome pamato ar Eiropas Savienības Tiesas spriedumos lietās 14/83 Von Colson and Kamann v. Land Nordrehein-Wstfalen (sk. sprieduma 26.punktu) un C-106/89 Marleasing SA v. La Comercial Internacionale de Alimentacion SA (sk. sprieduma 8.punktu) sniegtajiem skaidrojumiem par to, kā dalībvalsts iestādei ir jāveicina direktīvas mērķu sasniegšana gadījumā, ja direktīva vispār nav ieviesta vai ir ieviesta nepilnīgi. Nav šaubu, ka šie noteikumi jāīsteno arī gadījumos, kad direktīva ir pārņemta pilnībā. Padomes ieskatā, retranslācijas jēdzienam Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.¹ panta kontekstā jāietver visi programmas izplatīšanas veidi, tai skaitā satelīta apraide un programmas izplatīšana internetā.

[8] Padome norāda, ka, ņemot vērā, ka jau iepriekš lēmumā par programmas izplatīšanas ierobežošanu Latvijas teritorijā ir aprakstīts prettiesiski izplatītajā televīzijas programmā izplatīto saturs, kā arī ņemot vērā izdarīto pārkāpumu raksturu un būtiskumu, to, ka izplatīti aicinājumi, kas nepārprotami apdraud gan Ukrainas, gan Latvijas valsts drošību, kā arī esošo ģeopolitisko situāciju Pasaulē, Padome atzīst, ka tīmekļa vietnes "www.belros.tv" ierobežošana Latvijas teritorijā ir steidzama, tāpēc Padome, nolūkā nekavējoties garantēt šī lēmuma 3.punktā norādītā lēmumu izpildi, kā arī to, ka šīs programmas izplatīšanas ierobežošana ir nepieciešama, lai nodrošinātu sabiedrības interešu aizsardzību un valsts drošību, atzīst, ka piekļuves liegšana tīmekļa vietnei veicama nekavējoties, bet cita termiņa noteikšanas nosacījums būtu nesamērīgs pret citiem pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, programmu izplatīšanas pakalpojuma pakalpojumu sniedzējiem, attiecībā pret kuriem programmu retranslācijas aizliegums stājās spēkā nekavējoties pēc lēmumu pieņemšanas. Tāpat jāņem vērā, ka šajā laika periodā programma tīmekļa vietnē "www.belros.tv" joprojām būtu pieejama, tajā joprojām tiktu izplatīta tāda informācija, kas apdraud valsts drošību, kā arī dezinformācija un viltus ziņas, taču esošajā ģeopolitiskajā situācijā tieši pretēji – nepieciešams nodrošināt uzticamas, kvalitatīvas un faktos balstītas patiesas informācijas pieejamību.

[9] Ņemot vērā, ka lēmums par piekļuves ierobežošanu tīmekļa vietnei ir vispārīgais administratīvais akts, pieņemot lēmumu par piekļuves ierobežošanu tīmekļa vietnei, jāizvērtē administratīvā akta lietderības apsvērumi.

[9.1] Administratīvā akta nepieciešamība leģitīmā mērķa sasniegšanai. Satversmes 100.pants paredz "Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta." 116.pants paredz, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 100.pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai sasniegtu leģitīmu mērķi – aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Leģitīmais mērķis vārda brīvības ierobežošanai konkrētajā gadījumā nepārprotami ir valsts un sabiedrības drošība (tajā skaitā informatīvās telpas drošība), demokrātiskas valsts iekārtas saglabāšana. Demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība kā leģitīms mērķis sevī ietver nacionālās drošības un Latvijas teritoriālās vienotības aizsardzību.¹ Padome uzsver, ka elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās ir aizliegts izplatīt saturu, kas apdraud valsts drošību, un šis valsts drošības apdraudējums ir vērtējams ne vien Latvijas, bet arī citu valstu drošības kontekstā. Nav šaubu, ka apdraudējums sabiedrības interesēm tiek nodarīts ne tikai retranslējot šīs programmas, izmantojot kabeļus, bet arī izplatot tās citos veidots, tajā skaitā internetā. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus jebkādā veidā – mutvārdos, rakstveidā, vizuāli, ar māksliniecisku izteiksmes līdzekļu palīdzību u.tml. (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 5.jūnija sprieduma lietā Nr.2003-02-0106 secinājumu daļas 1.punktu un 2003.gada 29.oktobra sprieduma lietā Nr.2003-05-01 21.punktu). Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas un var tikt ierobežotas, ja tas nepieciešams sabiedrības interešu labā (sk. Satversmes tiesas 2015.gada 2.jūlija sprieduma lietā Nr.2015-01-01 13.punktu). Tāpat tiesības uz vārda brīvību nenozīmē visatļautību. Gan no Satversmes, gan arī no Latvijai saistošajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem izriet, ka tiesības uz vārda brīvību var ierobežot. Valsts var noteikt vārda brīvības ierobežojumus gadījumos, kad personas tiesības uz vārda brīvību tieši ietekmē citu personu tiesības, kā arī gadījumos, kad vārda brīvība rada nepārprotamus un tiešus draudus sabiedrībai (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 29.oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 secinājumu daļas 22.punktu un Manfred Nowak. U.N. Covenant on Civil and Political Rights. CCPR Commentary. – Publisher N.P.Engel, Kehl, Strasbourg, Arlington, 1993, p.337). Ievērojot minēto, Padome uzskata, ka par leģitīmo mērķi, saskaņā ar kuru ir pieļaujams ar administratīvo aktu ierobežot personas vārda brīvību saskaņā, atzīstama valsts interese aizsargāt valsts drošību, teritoriālo vienotību un sabiedrisko drošību.

[9.2] Administratīvā akta piemērotība mērķa sasniegšanai. Attiecībā uz vārda brīvības ierobežojuma vērtējumu jāņem vērā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) izdarītie secinājumi par to, ka tādiem audiovizuāliem medijiem kā radio un televīzijai, ņemot vērā to iespējas nodot ziņas caur skaņu un attēlu, piemīt spēja ātrāk un iedarbīgāk ietekmēt sabiedrību, nekā drukātajai presei (sk. ECT sprieduma lietā Manole and Other v. Moldova 97. punktu). Tātad arī sabiedrībai kaitīga informācija caur televīziju (tajā skaitā televīzijas programmas izplatīšana interneta vidē) rada krietni ievērojamāku negatīvu efektu sabiedrībai, nekā, piemēram, drukātā prese. Sabiedrībai ir tiesības saņemt patiesu informāciju un mediju uzdevums un pienākums ir kalpot sabiedrības interesēm. Padomes ieskatā, sabiedrības interesēs nav saņemt tādu informāciju, kura satur aicinājumus, kas apdraud kādas valsts drošību, teritoriālu vienotību, aicinājumus uz karu un militāra konflikta izraisīšanu. Šādas informācijas saņemšana daļā sabiedrības var radīt uztraukumu un bailes savas valsts pastāvēšanu un savu, savas ģimenes nākotni. Turklāt šī informācija satur arī dezinformāciju un šādas informācijas rezultātā var rasties un aktivizēties radikālas organizācijas, kuras atbalsta šīs idejas, kā arī to pretinieki, tādējādi neizslēdzot iespēju, ka valstu iekšienē var rasties dažu grupu protesti un tādējādi neapšaubāmi tiek ietekmēta sabiedriskā kārtībā un cilvēku drošība, kas būtiski un nepārprotami ietekmē valsts drošību kopumā, turklāt redakcionālos lēmumus par programmā izvietoto saturu pieņem valstī, kas uzsākusi pilna mēroga karu Ukrainā. Gadījumā, ja televīzijas programma, kuras raidījumos šī informācija tiek demonstrēta (t.sk. interneta vidē), netiktu Latvijas teritorijā izplatīta, nav šaubu, ka pieejamība šai informācijai būtu krietni mazāka, tādējādi arī šīs informācijas nodarītais kaitējums būtiski samazinātos. Līdz ar to, Padomes ieskatā, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā paredzētais instruments tiesību uz vārda brīvību ierobežošanai – tiesības ierobežot piekļuvi tīmekļa vietnei, kurā prettiesiski tiek retranslēta televīzijas programma, tajā skaitā tāda televīzijas programma, kuru izplatīšana Latvijas teritorijā ir aizliegta – ir uzskatāms par piemērotu līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai.

[9.3] Vai mērķi nav iespējams sasniegt ar līdzekļiem, kas mazāk ierobežo administratīvā procesa dalībnieku tiesības vai intereses. Padomes ieskatā, piekļuves liegšana konkrētajai tīmekļa vietnei visefektīvāk nodrošina sabiedrības interešu aizsardzību. Jau iepriekš šajā lēmumā ir norādīts, ka, tīmekļa vietne "www.belros.tv" ir oficiāla programmas "BelRos" programmas mājaslapa, kurā izplatītās programmas izplatīšana Latvijas teritorijā ir ierobežota. Ievērojot minēto, Padome secina, ka citi, privātpersonu mazāk ierobežojoši līdzekļi, konkrētajā gadījumā nav piemērojami, jo tie nesasniegs mērķi.

[9.4] Administratīvā akta samērīgumu – vai sabiedrības ieguvums ir lielāks, nekā privātpersonas interešu aizskārums. Tiesisko seku samērīgums jāvērtē katra administratīvā akta izdošanas gadījumā. Tiesību piemērošanas neatņemama sastāvdaļa ir tiesisko seku konkretizēšana un šajā posmā tiesību piemērotāja pienākums ir apsvērt tiesiskās sekas un izvēlēties tās sekas, kuras sasniedz tiesību mērķi – taisnīgumu (Satversmes tiesas 2007.gada 28.februāra lēmuma lietā Nr. 2006-41-01 14.2. punkts). Uz šādu iestādes pienākumu norāda arī APL 13.pantā nostiprinātais samērīguma princips: "Labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir jābūt lielākam nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumam. Būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu." Padomes ieskatā, konkrētajā gadījumā labums, ko iegūs sabiedrība, ir ievērojami lielāks nekā tiesību ierobežojums, jo sabiedrību vairs nesasniegs tādi raidījumi, kuros izteiktie aicinājumi apdraud gan Latvijas, gan Ukrainas valstu drošību un arī Eiropas drošību kopumā, izteikumi, kas aicina uz kara vai militāra konflikta izraisīšanu. Tāpat tiks nodrošināts vienlīdzības princips programmu izplatīšanas jomā, jo visiem komersantiem, kuri Latvijas teritorijā vēlas nodrošināt programmu izplatīšanu, nepieciešamas saņemt retranslācijas atļauju, savukārt tiem, kas šādu atļauju nav saņēmuši – programmu izplatīšana Latvijas teritorijā ir aizliegta.

3. Uzdot Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā reģistrētajiem interneta piekļuves pakalpojumu sniedzošajiem komersantiem nekavējoties liekt piekļuvi tīmekļa vietnei "www.belros.tv", novirzot to lietotājus uz informatīvo mājaslapu https://nelegalssaturs.lv.

Administratīvais akts stājas spēkā ar brīdi, kad tas paziņots adresātam. Saskaņā ar Paziņošanas likuma 9.panta otro daļu, administratīvais akts, kas sūtīts pa elektronisko pastu, uzskatāms par paziņotu otrajā darba dienā pēc tā nosūtīšanas. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 188.panta otro daļu administratīvo aktu var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas. Padome nosaka, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likumu šā lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību. Administratīvā akta labprātīgas izpildes termiņš tiek noteikts 3 (trīs) darba dienas no administratīvā akta spēkā stāšanās dienas.

Ja administratīvais akts netiks izpildīts labprātīgi, tas tiks izpildīts piespiedu kārtā. Administratīvā akta piespiedu izpildes izpildiestāde ir zvērināts tiesu izpildītājs. Padome izdos izpildrīkojumu par piespiedu naudas uzlikšanu Administratīvā procesa likuma 370.pantā noteiktajā kārtībā. Piespiedu nauda var tikt uzlikta vairākkārt līdz šis lēmums tiek izpildīts. Administratīvā akta piespiedu izpildes izmaksas sedz administratīvā akta adresāts.

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu
padomes priekšsēdētāja vietniece A. I. Druviete