Vienas dienas domāšana neradīs labklājību

DAGNIJA STAĶE, labklājības ministre, – intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Dagnija Staķe Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

– Mūsu saruna notiek janvāra dienās, kas ir 1991.gada barikāžu atceres laiks. Daudzi no bojāgājušo un cietušo tuviniekiem sūdzas, ka valsts viņus aizmirsusi. Vai jūs kā labklājības ministre esat domājusi par palīdzību un atbalstu šiem cilvēkiem?

– Valsts atbalsts šo mūslaiku varoņu bērniem ir ikmēneša pabalsts 70 latu. Jā, protams, vēl ir jādomā par šo jauno cilvēku sirmajiem vecākiem, kas palikuši vieni bez apgādnieka. Es piekrītu, ka vajadzētu domāt par šiem cilvēkiem, un noteikti atbalstītu šādas iniciatīvas.

Kāda alga, tāda pensija

– Labklājības ministrija par būtisku uzdevumu uzskata minimālās algas palielināšanu. Kas noticis ar izstrādāto un apstiprināto koncepciju par pakāpenisku minimālās algas paaugstināšanu līdz 50% no vidējās algas līdz 2007. gadam?

– Šī koncepcija ir spēkā, neviens to nav atcēlis. Diemžēl problēmas ir ar tās īstenošanu. Piemēram, šogad minimālā darba alga netika paaugstināta. Valdība vienojās paaugstināt ar nodokli neapliekamo minimumu. Bet mans pienākums ir uzturēt spēkā šo koncepciju, jo sabiedrība tomēr ar to rēķinās.

– Kādēļ ministrija par būtiskāku uzskata minimālās algas palielināšanu?

– Mēs rūpējamies par cilvēku iespējām saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus arī ilgtermiņā, un sociālās apdrošināšanas budžets, kā zināms, veidojas no iemaksām, kuras cilvēki veic no savas algas. Jo lielākas algas, jo lielākas iemaksas. Mūsu speciālisti ir aprēķinājuši, ka ar pašreizējo minimālo algu, no kuras tiek veikti 30% iemaksu, pēc 20 gadiem Latvija būs pilna ar maznodrošinātiem pensionāriem. Protams, vislabāk būtu, ja paaugstinātu gan minimālās darba algas apmēru, gan ar nodokli neapliekamo minimumu.

– Kādēļ, jūsuprāt, izvēle ir par labu otrajam? To atbalsta lielākā daļa sabiedrības?

– Īstermiņā šķiet, ka minimālā alga skar tikai tās saņēmējus, bet ar nodokli neapliekamais minimums – visu sabiedrību. Taču katram būtu jāatbild uz jautājumu: kas ir svarīgāk – katru mēnesi it kā pieci lati klāt pie algas vai tomēr iespējas saņemt pienācīgus sociālās apdrošināšanas pakalpojumus? Minimālās darba algas pakāpeniska palielināšana būtu arī solis “aplokšņu” algu izskaušanas virzienā. Šajā kontekstā būtu skatāmas arī “vecāku algas” – šobrīd daudzi jaunie vecāki nožēlo, ka nav veikuši sociālās iemaksas no reālās darba algas, jo arī bērna kopšanas pabalsta apmērs ir tai atbilstošs. Cilvēki sāks vairāk domāt, vai labāk saņemt vairāk aploksnē vai mazāk, toties legāli.

Pātaga un kliņģeris darba devējiem

– Darba ņēmēji jau, protams, var aizdomāties. Bet kā jums šķiet, cik lielas iespējas strādājošiem ir izdarīt spiedienu uz savu darba devēju, īpaši laukos, kur ir augsts bezdarba līmenis?

– Tas ir ļoti individuāli. Bet ar situāciju, kad darba devēji maksā algu aploksnēs, nedrīkst samierināties. Es ļoti daudz braucu uz lauku reģioniem un tiekos ar cilvēkiem. Šajās reizēs es viņus arī informēju, cik ļoti sociālās iemaksas var ietekmēt mūsu dzīvi.

– Vai Labklājības ministrija ir domājusi ne tikai par darba ņēmēju izglītošanu, bet arī darba devējiem, to ietekmēšanu?

– Protams, tas ir Valsts darba inspekcijas pienākums. Man nesen bija saruna ar inspekcijas direktoru J. Bērziņu, kurš izteica savu prieku par pēdējā laikā ļoti labo sadarbību ar Valsts ieņēmumu dienestu tieši nelegālās nodarbinātības izskaušanā. Ministrija savu iespēju robežās ir veicinājusi Valsts darba inspekcijas kapacitāti. Taču bez pātagas mēs piedāvājam arī burkānu – proti, subsidētās darbavietas. Par tām ir liela uzņēmēju interese, taču, protams, nedrīkst būt nekāda dubultā grāmatvedība. Pagājušajā gadā tieši aktīvās nodarbinātības pasākumiem bija atvēlēti 5,6 miljoni latu, bet šogad jau 14 miljonu latu apmērā. Arī struktūrfondu piedāvātās iespējas varētu piesaistīt darba devējus, taču atkal – visiem nodokļiem jābūt samaksātiem. Un man ir liels prieks, ka uz Eiropas sociālā fonda līdzekļiem Nodarbinātības valsts aģentūrā savus pieteikumus iesnieguši ļoti daudzi mazie uzņēmēji.

– Jūs minējāt darba inspekcijas kapacitātes stiprināšanu. Taču šogad nav paredzēts finansējums inspektoru algu palielināšanai. Šobrīd tās ir nedaudz virs 100 latiem. Kā jūs domājat risināt personāla problēmu?

– Protams, piešķirtā nauda inspekcijas darba nodrošināšanai ir vairāk nekā nepietiekama. Taču es gribu atgādināt, ka šā gada budžetā tomēr ir ārkārtīgi daudz labu lietu. Un palielinātais bērnu kopšanas pabalsts ir tieši no mūsu – Labklājības – ministrijas budžeta. Tā bija valdības prioritāte, kuru realizējām mēs. Protams, 54 000 latu, kas piešķirti Valsts darba inspekcijai, nav nekas grandiozs, taču citas institūcijas nedabūja vispār neko. Es gribu uzsvērt, ka nelegālās nodarbinātības mazināšana ir mūsu prioritāte.

Sociālās apdrošināšanas budžetam – parādi

– Cita jūsu prioritāte ir mazo pensiju paaugstināšana. To iecerēts panākt ar piemaksām par darba stāžu. Labklājības jomas eksperti, neiebilstot pret iemaksām, gan uzsver, ka visam, kas nav tieši saistīts ar sociālās apdrošināšanas iemaksām, vajadzētu meklēt citu finansēšanas avotu. Kā jūs vērtējat viņu domu, ka mazajām pensijām varētu būt divi šie avoti – sociālās apdrošināšanas un valsts pamatbudžets? Tas būtu arī daudz efektīvāk.

– Es būtu ļoti priecīga, ja šīs piemaksas būtu no valsts budžeta. Kad stājos šajā amatā, sociālās apdrošināšanas budžeta parāds valstij bija vairāk nekā 80 miljoni latu, šobrīd atlikuši 20 miljoni. Un neviens no parāda mūs nav atbrīvojis. Bet pašreizējais valdības lēmums paredz, ka šīs piemaksas nāks no sociālās apdrošināšanas budžeta. Protams, no sistēmas viedokļa raugoties, īsti pareizi tas nav.

– Vai ir iespēja, ka parāds tiktu norakstīts?

– Es esmu vairākkārt par to runājusi ar finanšu ministru. Līdz šim gan atbilde bijusi negatīva.

– Kā jūs raugāties uz sociālās apdrošināšanas budžeta stabilitāti? Vai neatkārtosies 1998. gads?

– Esmu pilnīgi pārliecināta, ka neatkārtosies. Jautājumu par piemaksām skatīja ekspertu darba grupa un nāca pie slēdziena, ka tās neapdraudētu budžeta stabilitāti. Galējā summa, kuru mēs varam atļauties maksāt, ir 30 miljoni latu.

Nabadzības slieksnis – 21 lats mēnesī

– Pašlaik mūsu valstī ir situācija, kad gan pensijas, gan arī minimālā alga ir mazākas par iztikas minimumu.

– Es nevaru to vērtēt pozitīvi. Taču gribu uzsvērt, ka iztikas minimums ir statistisks rādītājs, ar kuru bieži tiek spekulēts. Tajā neietilpst tikai luksusa preces, alkohols un tabakas izstrādājumi. Čehijā iztikas minimums tiek aprēķināts pēc tā, cik cilvēkam nepieciešams, lai izdzīvotu. Līdz ar to viņiem minimālā alga ir trīs reizes lielāka par šo iztikas minimumu. Mums, piemēram, tajā ir iekļauti arī ceļojumi, audio, video iekārtas. Tad ir jautājums: vai tas, kas izrēķināts, tiešām saucams par iztikas minimumu?

– Vai jums ir aprēķini, kāds tas varētu būt Latvijā?

– Mēs par to esam runājuši ar Pensionāru federāciju. Problēma tā, ka mēs varam runāt tikai par kādu vidējo rādītāju. Ir liela atšķirība starp laukiem un pilsētu. Bez tam visas pašvaldības savu iespēju robežās arī palīdz iedzīvotājiem. Ir noteikts garantētais iztikas minimums (GMI), kas mūsu valstī ir 21 lats. Atzīstu, ka tas ir ļoti zems. Taču neviens neliedz pašvaldībām maksāt vairāk.

– Kā radās šis nabadzības slieksnis – 21 lats?

– Mēs veicām aprēķinus, apkopojām informāciju no pašvaldībām, raudzījāmies, cik tās var atļauties maksāt.

– Tātad šī summa radās nevis pēc aprēķiniem, cik tad būtu vajadzīgs, lai izdzīvotu, bet gan pēc tā, cik pašvaldības var atļauties maksāt?

– Precīzāk būtu teikt – samērojot iedzīvotāju vajadzības ar pašvaldību iespējām. Mēs jau varam noteikt, ka GMI ir 50 lati. Bet ko tas līdzēs, ja pašvaldības nespēs to samaksāt?

– Viena no lielākajām Latvijas problēmām – reģionu nevienmērīga attīstība. Laukos sociālie darbinieki ar izmisumu teikuši – es jau varu to bezdarbnieku pārkvalificēt no rīta līdz vakaram. Bet darba vietu mums nav.

– Lielā mērā tas ir jautājums par pašu cilvēku uzņēmību. Ja tev nav kur strādāt, tad atliek pašam šo darba vietu radīt. Un Eiropas struktūrfondu ietvaros ir tieši programmas, lai atbalstītu uzņēmējdarbības uzsākšanu. Tomēr, runājot par bezdarbu, ir cita problēma. Daudzi grib skaitīties bezdarbnieki, saņemt pabalstu, bet faktiski strādāt. Un daudziem desmit mēnešu garumā tas arī izdodas. Un, no vienas puses, ir bezdarbs, bet, no otras, – atrast kvalificētu darba spēku nav nemaz tik viegli. Es uzskatu, ka iespēju ir vairāk nekā gribētāju tās izmantot.

– Lielākā daļa no Labklājības ministrijas budžeta aiziet pabalstos. Vai tas ir pareizi?

– Tie ir 70%. Taču neviens nav tāds, kuru mēs varētu nepiešķirt, – ne bērna piedzimšanas pabalsts, ne valsts sociālais pabalsts, ne citi. Par to pabalstu, kas nāk no sociālās apdrošināšanas budžeta, efektīvāku izmantošanu gan mēs varētu runāt. Nevis tikai atpirkties ar invaliditātes pabalstu, bet vispirms izdarīt visu, lai šo cilvēku rehabilitētu, lai viņš nebūtu invalīds. Tāpat liela problēma ir slimības pabalsti, jo slimības lapas diemžēl bieži tiek izsniegtas nepamatoti. To skaits pieaug, piemēram, uz 1. septembri un ražas novākšanas laiku. Jebkuram pabalstam ir jāsasniedz mērķis, kāpēc tas ir ieviests.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv