Braukt vai nebraukt – vairs nav jautājums

Žaneta Ozoliņa, politoloģe, Latvijas Universitātes profesore

Atskatoties uz pagājušo nedēļu, protams, svarīgākais notikums ir joprojām virmojošās kaislības ap 9.maijā plānotajiem notikumiem Maskavā un diskusijas, vai Latvijas Valsts prezidentei vajag vai nevajag braukt uz 9.maija svinībām Maskavā.

Žaneta Ozoliņa Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Nebraucot uz Maskavu, Latvija neiegūtu neko

Argumentu spektrs ir ļoti plašs. Sākot no tā, ka nevajag braukt, kamēr Krievija nav atvainojusies Latvijai par okupāciju un tās nodarītajām sekām, līdz viedoklim, ka jābrauc, jo jāskatās nākotnē, un kādreiz ir vērts pagātni vismaz uz laiku nolikt malā.
Protams, taisnība ir gan viena, gan otra viedokļa paudējiem, jo katrā no šiem viedokļiem ir sava daļa racionālā un sava patiesība. Bet Latvija pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) atrodas situācijā, kad jāskatās uz priekšu, un ne vien kā individuālai valstij, bet arī mūsu sabiedroto kontekstā. Mēs vairs nevaram ignorēt, kāda ir citu ES un NATO dalībvalstu pozīcija. Bet ES un NATO dalībvalstis uz Krieviju raugās kā uz partneri. Protams, kā uz ļoti grūtu, ļoti pretrunīgu partneri. Taču bez šā partnera būtu ļoti grūti būvēt drošību gan pasaulē, gan reģionā. Tādēļ Latvijas un mūsu Valsts prezidentes izvēle bija saistīta tieši ar šo starptautisko kontekstu. Latvija vairs nevar atrasties ārpus sabiedroto loka, kur spriež par pasaules nākotni. Un te nu jājautā, ko Latvija iegūtu, neaizbraucot uz 9. maija svinībām. Latvija faktiski neiegūtu neko. To neviens neievērotu. Protams, būtu jārēķinās arī ar plašiem negatīviem viedokļiem, apgalvojumiem un apmelojumiem, kādu nav trūcis arī līdz šim. Un mums nav arī racionālas programmas, kā šādā gadījumā rīkoties tālāk.

Kā ar Baltijas vienību?

Vēl viens no jautājumiem, kas diezgan stipri saviļņoja gan Latvijas, gan Baltijas politisko telpu, – kā šis Valsts prezidentes lēmums ietekmē Baltijas valstu sadarbību. Patiešām, šis notikums liek paskatīties uz Baltijas sadarbību no cita redzes leņķa. Jo Latvija vienmēr bijusi Baltijas valstu sadarbības spēcīgākais posms. Pretēji nesen izskanējušajam paziņojumam, ka Latvija esot Baltijas sadarbībā “vājākais posms”, Latvija tomēr bijusi spēcīgākais posms un ir. Jau tajos brīžos, kad Igaunija sevi pasludināja par ziemeļvalsti un deklarēja: tās iestāšanās ES norādot, ka Igaunija nav “atpalikusī Baltijas valsts”. Šis paziņojums, protams, skāra gan latviešu, gan lietuviešu sirdis. Taču šis Igaunijas paziņojums tika izprasts, jo to prasīja Igaunijas nacionālās intereses. Savukārt, kad Lietuva pēc pirmā NATO paplašināšanās viļņa paziņoja, ka tā no Baltijas valstīm ir stiprākā drošības un aizsardzības jomā un vēlētos iestāties NATO pirmā – arī šis solis pie mums tika uztverts ar sapratni, ka Lietuva aizstāv savas nacionālās intereses. Vēl šā gada sākumā, janvārī, bija grūti paredzēt, ar ko beigsies Baltijas asamblejas ikgadējā sēde, kurā gan igauņiem, gan lietuviešiem bija visnotaļ skeptiska attieksme par Baltijas sadarbības nākotni. Bet, tikko Latvijas Valsts prezidente nāk klajā ar savu individuālu viedokli, tieši tās valstis, kas līdz šim apšaubījušas Baltijas sadarbības perspektīvu, pārmet Latvijai, ka mūsu valsts spērusi pirmo soli attiecībā uz 9.maiju. Jo īpatnējāk, ka viens no lielākajiem Latvijas Valsts prezidentes kritizētājiem bija Vītauts Landsberģis, kurš vēl 1997.gadā runāja par to, ka Baltijas valstis nav “trīs sēnes vienā grozā”. Ka Baltijas valstīm “jāizbēg” no šā “baltiešu geto” un jāstartē kā individuālām valstīm.
Lennarts Meri savukārt deviņdesmito gadu vidū publicēja rakstu “Baltijas sadarbība: mīts vai realitāte”, kas izraisīja plašas diskusijas. Viņa pozīcija bija, ka Baltijas valstis un Baltijas sadarbība ir mīts. Bet šodien viņš ir viens no aktīvākajiem Latvijas pozīcijas kritizētājiem un runā par to, ka Baltijas sadarbība ir realitāte, tikai Latvija, lūk, šo realitāti esot sagrāvusi.

Iespēja paust vēsturisko patiesību

Šobrīd jau redzams, ka Latvijas Valsts prezidente ar savu lēmumu devusi mūsu valstij iespēju plaši paust vēsturisko patiesību par Baltijas valstu atkārtotu okupāciju pēc Otrā pasaules kara beigām. Atgādināt faktus. Un runa nav tikai par Valsts prezidentes izplatīto deklarāciju vien, kas ir būtībā pirmā bezdelīga tik plašai vēstures skaidrošanai starptautiskajā sabiedrībā. Tai sekos vesela virkne citu starptautisko deklarāciju un dokumentu. Piemēram, Eiropas Parlamenta Eiropas Tautas partiju frakcija gatavo līdzīgu dokumentu. Mūsu deputāts Eiropas Parlamentā Ģirts Valdis Kristovskis arī apņēmies ļoti skaļi paust viedokli par okupācijas fakta nosodīšanas nepieciešamību Eiropas Parlamentā. Tātad Latvijas Valsts prezidentes deklarācija iegūst papildinājumu arī Eiropas Parlamentā. Ja to apvieno ar Latvijas Ārlietu ministrijas sākto ļoti aktīvo Latvijas vēstures skaidrošanu starptautiskajai sabiedrībai, tad, jo ātrāk Latvija paziņoja savu lēmumu piedalīties svinībās 9.maijā, jo vairāk mēs ieguvām laika iniciēt aktīvu vēstures un okupācijas seku izvērtēšanu visā pasaulē. Tātad – no janvāra vidus līdz pat maija sākumam. Šis process ir sācies ļoti aktīvi, un es domāju, ka šī tendence arī saglabāsies līdz 9. maijam.
Zīmīga ir Krievijas ļoti nervozā reakcija uz šo paziņojumu un dažu Valsts domes deputātu nervozie paziņojumi Krievijas plašsaziņas līdzekļos. Latvija pat nosaukta par nacistisku valsti – šādi izteicieni liecina par emociju uzbangojumu pilnīgi bez prāta līdzdalības. Jāteic gan, ka attiecībā uz Baltijas valstu okupāciju un šīs okupācijas sekām veselais saprāts nekad nav bijis Krievijas politiķu stiprā puse. Jo, protams, Krievijai ir ļoti grūti atzīt šo okupācijas faktu.
Taču šajā gadījumā Krievijas attieksme bijusi arī visnotaļ neviennozīmīga. Pirmā Krievijas mediju reakcija pēc mūsu Valsts prezidentes paziņojuma bija visai mērena un pat pozitīva. Negācijas nāca vēlāk, kad Krievijas pusei bija iespēja iepazīties ar mūsu prezidentes deklarāciju. Faktiski Krievijas puse tiešām ir nostādīta ļoti neviennozīmīgā situācijā. Latvija ir diplomātiski izspēlējusi, manuprāt, ļoti veiksmīgu gājienu. Akceptējot Krievijas vēsturē svarīgo notikumu, bet tajā pašā laikā liekot vai, faktiski sakot, piespiežot Krieviju runāt arī par šā notikuma sekām Latvijā. Patīk tas Krievijai vai nepatīk, bet par to tiks diskutēts, un tam tiks pievērsta starptautiskās sabiedrības uzmanība. Un tas arī ir būtiskākais šajā gadījumā. Jo ko gan dod okupācijas seku izvērtēšana Latvijā, ja šī problēma netiek apspriesta starptautiskā līmenī.

Lēmuma sekmīgā pārbaude pasaulē

Starptautiskā līmenī šī problēma dominēja arī Latvijas Valsts prezidentes oficiālajā vizītē pagājušonedēļ Nīderlandē.
Šī vizīte bija ļoti būtiska, pirmkārt, jau tādēļ, ka tā uzsāka prezidentes deklarācijas popularizēšanu ārpus Latvijas. Visur, kur mūsu Valsts prezidentei bija iespēja uzrunāt auditoriju, tika minēts arī par okupācijas sekām. Tātad šī kampaņa sākusies veiksmīgi, sastopot atsaucību.
Nīderlandes oficiālās aprindas pret šo jautājumu attiecās ar lielu sapratni. Otrkārt, gan politiķiem, gan uzņēmējiem, gan zinātniekiem bija interesanti izvērtēt jautājumu par mazas valsts iespējām darboties gan starptautiskās organizācijās un globālā tirgus līmenī. Nīderlande mums parādīja ļoti būtisku mācībstundu, kā maza valsts var būt konkurētspējīga pasaules līmenī. Gan attiecībā uz zinātni, gan arī attiecībā uz ekonomiku.
Protams, Nīderlandei un Latvijai ir vairāki kopīgi jautājumi, kas saistīti gan ar dalību NATO, gan ar sabiedrības integrāciju. Bet, manuprāt, būtiskākie bija pirmie divi jautājumi, kurus es minēju.
Nupat mūsu Valsts prezidente Kijevā piedalījās Ukrainas jaunā prezidenta Viktora Juščenko inaugurācijas ceremonijā. Tā ir arī viena līnija no 9 maija tēmas. Jo, piedaloties 9.maija pasākumos, Latvija apliecinās savu piederību ES un NATO. Bet Ukraina noteikti būs viena no galvenajām valstīm ES tuvo kaimiņu politikā, vismaz tuvākos piecus gadus. Un Latvija ar šo līdzdalību inaugurācijas ceremonijā apliecināja, ka mēs esam ieinteresēti ES kaimiņpolitikas īstenošanā. Un ka mēs varam būt tilts starp Ukrainu un ES.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv