No Brīvības pieminekļa līdz Brīvības piemineklim. Un tālāk

“Daugavas vanagi” 27. janvārī kā savu velti Bērnu kardioloģijas centram pasniegs 30 tūkstošus dolāru anestezioloģijas iekārtas iegādei. Šis ziedojums, kas veidojies, visās mītnes zemēs saliekot līdzekļus vienā aploksnītē, ir atgādinājums Latvijai par to, ka šogad aprit 60 gadu, kopš Beļģijas pilsētā Cēdelghemā, kur pēc kara tika izveidota karagūstekņu nometne, 1945.gada 28.decembrī latviešu leģionāri nodibināja savu organizāciju.

Frontes ierakumu skarbo ikdienu iepazinušos puišus un vīrus toreiz vienoja tā pati vēlme, ko bija apliecinājis Vilis Plūdons: “Daugavas vanagi, sasauksimies,/ Kas vēl dzīvi, kas vēl dzīvi esam palikušies.” Dzīvo bija atlicis tik, cik bija: nāves pļauja leģionārus nesaudzēja ne Volhovā, ne Kurzemes cietoksnī, ne citās Otrā pasaules kara sūro cīņu vietās, bet daudzus no tiem, ko nenopļāva karš, plaši atplestiem nometņu vārtiem sagaidīja Gulaga arhipelāgs. Taču, reāli esot gan Austrumos, gan Rietumos, domās un vēlmēs viņi visi bija vienuviet – Latvijā. Un tur, tālajā Cēldelghemas nometnē, leģionāri izveidoja Latvijas simbolu – Brīvības pieminekli. Tas, kā tagad smej “Daugavas vanagu” Centrālās valdes priekšnieks Juris Augusts, tapa no … “blusu pulvera”. Cik nu daudz piemineklī bija šī pulvera, cik – citu sastāvdaļu, nav svarīgi. Būtiskāka ir pieminekļa simboliskā nozīme – nekad, nekādos apstākļos nepārraut saikni ar Dzimteni, saglabāt tās radītās vērtības arī nometnes nestundā un vēlāk trimdā.
Karagūstekņu nometnē veidotā statuete tikusi nosūtīta kara muzejam Briselē, un tās turpmākais liktenis nav zināms. Bet šī Brīvības pieminekļa attēlu katrs var redzēt “Daugavas vanagu” vēstures grāmatas “Laiks. Telpa. Ļaudis” pirmajā sējumā.
Bija jāpaiet vairāk nekā pusgadsimtam, līdz “Daugavas vanagi”, pārtapuši par plaši sazarotu organizāciju ar mājvietu Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Austrālijā, Anglijā un Vācijā, vēlreiz varēja apliecināt uzticību karagūstekņu nometnē dzimušajam sapnim – saglabāt nākotnei mūsu valsts galveno simbolu: kad Latvijā tika vākti līdzekļi Brīvības pieminekļa restaurēšanai, “Daugavas vanagi” atsūtīja arī savu, ļoti būtisku artavu.
– Jau 1946. gadā, kad pēc “brīvlaišanas” “Daugavas vanagi” kā brīvi cilvēki izklīda pa visu pasauli, apzinājāmies, ka mēs kā tautas daļa turpināsim pastāvēt tikai tad, ja turēsimies kopā un palīdzēsim cits citam. Vieni no pirmajiem šo tradīciju aizsāka tie, kuri ieradās Austrālijā: “Daugavas vanagi” Tasmānijā palīdzēja gan ievainotajiem karabiedriem, gan dalīja rūpes ar viņu mātēm un māsām. Pēcāk, kad Latvija atguva neatkarību, mēs nolēmām, ka ik gadu jāizvēlas centrālais mērķis, kam sūtīt savus ziedojumus. Mūsu līdzekļi ir palīdzējuši nodibināties un attīstīties Okupācijas muzejam, arī Lestenes brāļu kapi ir tapuši ar mūsu atbalstu: pa visu pasauli tika saziedots vairāk nekā miljons latu. Pagājušajā gadā vācām līdzekļus, lai Bērnu kardioloģijas centrs varētu iegādāties anestezioloģijas iekārtu. Un tagad, kad Rīgā ieradušies mītnes zemju organizāciju vadītāji un daudzi biedri, pienācis laiks ārstiem šo dāvanu pasniegt. Tikai vienu ir grūti saprast: visās astoņās valstīs mēs esam bezpeļņas organizācija, saņemam nodokļu atlaides. Nodokļu atvieglojumi ir arī mūsu ziedotājiem. Taču, kad gribējām ziedot Brīvības piemineklim, Latvija mums paziņoja: jāmaksā 18 procentus liels pievienotās vērtības nodoklis. Tāpat notika ar ziedojumu Lestenes brāļu kapu izveidei. Toreiz gan cīnīdami izcīnījām, ka tas nebija jādara. Mūsuprāt, šāda nostāja ir nepareiza un neloģiska: Latvija laikam ir vienīgā valsts, kur slimnīcai, kas ir bezpeļņas organizācija, ir jāmaksā nodoklis par to, ko tai dāvina cita bezpeļņas organizācija.
Pēdējos gados “Daugavas vanagi” arvien sirsnīgāk sāk domāt par savu nākotni – jaunā paaudze mītnes zemēs arvien vairāk asimilējas, tie no jaunajiem, kuri vēlas uzturēt kontaktus ar Latviju, to dara, neaicinot palīgā “Daugavas vanagu” organizāciju, tāpēc, lai “Daugavas vanagi” neaizietu nebūtībā kopā ar vecāko paaudzi, ir jāstiprina saites ar Latviju. Pērn, kad Adelaidē “Daugavas vanagu” centrālās valdes sēdē tika pieņemts lēmums, ka emigrācijas zemju “Daugavas vanagiem” oficiāli pievienosies arī “Daugavas vanagi Latvijā”. Un tagad, kad Rīgas apgādā “Elpa” drīz tiks izdots organizācijas vēstures grāmatu “Laiks. Telpa. Ļaudis” sestais sējums (katrs no tiem aptver vienu desmitgadi), “Daugavas vanagu” centrālā valde ir nolēmusi: no tūkstoš iespiestajiem eksemplāriem pusi savām vajadzībām paņems mītnes zemju organizācijas, bet otri pieci simti aizceļos uz Latvijas bibliotēkām un skolām. Lai “Daugavas vanagu” iedibinātās tradīcijas un pati organizācija turpinātos tālāk. Latvijā.

Baiba Šāberte